Nākamajā rītā kā nebūt savācam čemodānu (kur palicis čemodāna apsējs?!?!), izrakstāmies un izsaucam caur aplikāciju taksi, lai vienkāršotu nokļūšanu Lisabonas pareizajā galā. Lisabona nav tik tālu, tāpēc sadalīt takša izmaksas uz mums visiem šķiet pareizāk, nekā braukt ar sazin cik transporta veidiem, lai tur nokļūtu.

Takša vadītājs mūs izlaiž pavisam, pavisam tuvu Belemas tornim, bet tajā mazajā gabaliņā es paklūpu, gandrīz krītu un viegli sastiepju potīti. Kārtīgi nolamājos, pagaidu dažas minūtes un attiet pietiekami lielā mērā, lai staigātu neklibojot, lai gan brīžiem jūtīšu vēl vairākas dienas. Švakas tās cilvēku potītes, švaks dizains!

Belemas tornis ir gaišs un mazliet cakains būvējums tieši ūdens malā. Glīts, bet iekšā iet nemēģinam – cilvēki, biļetes un nav jau arī baigi daudz laika. Tā vietā aizejam tālāk uz Hieronīma klosteri, pa ceļam redzot arī kādu piemiņas zīmi Vasko da Gamam. Kaut kur šeit viņš ir sācis savu ceļojumu uz Indiju, un klosterī esot apglabāts. Klostera priekšā ir skaists, ģeometriski precīzs dārzs ar kokiem, kas zied sarkanrozā ziediem, dažām jocīgām palmām un diezgan daudz strelīcijām. Puiši atpazīst, ka šitās Latvijas puķu veikalos pārdod pa bargu naudu, un sākam jokot, ka te augtu barga nauda, ja vien nebūtu tāda lieta kā sabiedriskās kārtības sargi un iespēja iekulties pelnītās nepatikšanās par puķu zagšanu svešā valstī apstādījumos 😀

Klosteris ir milzīgs, milzīgs, garš. Gaišs, ar daudzām, mazām greznām spicītēm. Varētu iet iekšā, bet tur ir cilvēki. Daudz cilvēku. Un mēs esam gurdi. Un, ja nu tur ir daudz vairāk interesantā nekā mums ir laika?

Mēģinam aiziet uz kādu pārtikas veikalu, ja nu tur var nopirkt garšīgas olīves mājās vešanai. Ātri vien sākam runāt, ka mums šķita, ka stāvi uz augšu ejošās ielas mēs jutāmies atstājuši Sintrā, bet tās ir atbraukušas mums līdzi nezkāpēc. Pa ceļam apsēžamies autobusu pieturā padzerties, un tas izvēršas par mazu pikniku. Apēdam pēdējos portugāļu cepumsaldumus un mani pacienā ar zaļu jogurtu – tas esot ar avokado un laimu. Nav slikts, tāds maigs, bet nu īpaši izteiktu avokado garšu tur nejūt. Varbūt tāpēc, ka nemaz nav tādas īpaši izteiktās avokado garšas.

Veikals ir mazmazītiņš un tur neko no kārotā neatrodam. Es joka pēc paņemu mazu marinētu gurķu burciņu, jo sagadīšanās pēc es esmu parādā gurķus par vienu pakalpojumu. Kāpēc gan ne Portugāles. Bet kopumā mēs secinam, ka diena ir no karstajām, tūrisms ir grūti un jābrauc uz lidostu. Sabiedriskais transports ir ar 2 pārsēšanās punktiem, ņemam atkal taksi.

Takša vadītājs ir runātīgs pusis, kas jautā, no kurienes esam mēs, noskaidro, kur ir Latvija, prasa mums, kas ir Latvijā populārākais sports, noskaidro, kas ir hokejs, pastāsta mums, ka pats ir no Bengālijas un tā tālāk, jautā, kāds laiks šobrīd ir Latvijā un vai mums patika Portugālē, un tā tālāk. Es saku, ka Portugālē ļoti daudz kas zied, kamēr Latvijā ir sācies līšānas un neziedēšanas periods. Kopumā lidostā nokļūstam ātri, bez starpgadījumiem un pat neaizmirstam čemodānu mašīnā. Ir labi.