Nākamā diena ir pēdējā pilnā ceļojuma diena. Pieceļamies pavisam nedaudz laicīgāk un nolemjam pirms doties staigāt, paēst brokastis. Viena, otra iespēja tiek apsvērta un tomēr noraidīta kā ne īsti valdzinoša, Prāgā pavadāmo dienu arī maz, tapēc beigu galā mēs vienkārši aizejam vēlreiz uz Slavia, jo tur ir labi. Brokastu piedāvājums tur ir ilgi, līdz diviem, tapēc mēs kārtīgi iepazīstamies ar to. Es ēdu plaucētās olas ar briošmaizīti un Holandes mērci, un domāju par to, ka nu es māku taisīt Holandes mērci, tas mūsdienās nav tik grūti, bet es tiešām nezinu, kas jādara, lai mērci padarītu tik gaisīgu kā šī. J. ir paņēmis viegli apceptu sendviču ar sieru un šķiņķi, kam pa virsu uzkrāmēta ola. Klavieres šobrīd nespēlē, visapkārt čalo cilvēki ēdiens ir izcils un mēs nesteidzamies. Nesteidzamies tik ļoti, ka paņemam arī desertu – man jānoskaidro, kāds šeit ir French toast jeb vecmammas olmaizīte un J. paņem pankūkas ar apelsīnu mērcīti, kas tā nenosauktas tomēr ir tuva rada Crepe Suzette. Pajokojamies, ka [kafiju ar] alkoholu no rītiem taču dzerot tikai aristokrāti un deģenerāti, un pārbaudījām, ka kafija ar absintu vai olu liķieri arī ir baigā manta.
Šīsdienas plāns – Vltavas šis krasts, konkrētāk bijušais ebreju rajons Jozefova. Pa ceļam noejam gar vecāko Kārļa universitātes ēku un gar teātri, kurā pirmo reizi esot uzvests Dons Žuans. Es mazliet šaubos par to Kārļa universitātes stāstu, bet blakus kāda gide citai grupai stāsta tieši to pašu. Kaut kādā brīdī sanāk iet arī gar vietu, kur kādreiz bija Ādamu ribu korgs, un jā, tur tiešām tā vairs nav. Vēl ceļš mūs izved vēlreiz gar Betlemes kapellu un saules gaismā mēs ieraugam atbildi uz J. pirmās nakts jautājumu, kas tie par kaķu plauktiņiem pie sienas. Naktī mums šķita, ka priekšējās fasādes vienā sānā ir tādi kā betona plauktiņi pielikti un nevarēja saprast, kāpēc. Dienas gaismā “plauktiņi” met ēnu uz gaišās sienas. Katrā ēnā, izrādās ir caurums burta formā, burti veido vārdus za pravdu – par patiesību. Un uz apakšējā “plauktiņa” malas ir rakstīts “Jan Hus” un gadaskaitļi. Tik vienkārši… un tik uzrunājoši.
Jozefovā es esmu izdomājusi, ka (a) gribu redzēt seno kapsētu, ko man dažādi cilvēki iesaka jau vairāk kā 10 gadus, un (b) parādīt J. Spāņu sinagogu, jo liels kultūras piemineklis. J. ļaujas manam plūdumam un mēs dodamies kapsētas virzienā. Mēģinot iegādāties biļetes, mēs saprotam, ka būtībā ir divu veidu biļetes – “viss kopā” un “viss kopā, bet bez Staronovas sinagogas”. Tas “viss kopā” ir vēl vismaz 3 sinagogas bez Spāņu, kā arī kapsēta un ceremoniju nams. Racionāli spriežot nākas atzīst, ka mēs nevaram to visu kvalitatīvi apskatīties līdz muzeju slēgšanai un mūsu spēku izsīkšanas brīdim, tapēc mēs tomēr nopērkam “mazo biļeti” bez Staronovas. Biļešu pārdevējs mēģina mūs mierināt, ka biļetes der veselu nedēļu, bet tas mums nepalīdz, jo mums nav veselas nedēļas Prāgā. Taču viņš mūs pārliecina nopirkt audiogidu, jo kapsētā visa informācija esot ivritā.
Iedziļinoties rūpīgāk nelielajā shēmā biļetes aizmugurē, mēs saprotam, ka kapsētas apskatīšana ir organizēta vienā virzienā un mēs stāvam pie izejas. Bet ja reiz tāpat mums biļete ir gandrīz visam, mēs ieejam pie kapsētas esošajā Ceremoniju namā. Šī ēka man rada sajūtu, ka es zinu, no kurienes cilvēki iedvesmojas, kad fantazē par rūķu arhitektūru – tas ir celts no vienādiem taisnstūrainiem akmeņiem, tam ir divi vai 3 stāvi un mazi krāsainu stiklu lodziņi. Vienā stūrī ir kāpnes ar dekoratīvām margām, kas ved uz nosegtu ieeju un virs tām ir tāds kā apaļīgs tornis – tas izvirzās uz āru no ēkas, bet nav sevišķi augsts. Iekšā ir vismaz tādiem nezinātājiem kā man patiesi interesanta ekspozīcija par attieksmi pret nāvi un apglabāšanas procesa organizēšanu un tradīcijām. Piedodiet, mans īsais izklāsts noteikti nebūs precīzs, lai cik ļoti mēģināju iedziļināties, esmu iesācēja, taču gribas apkopot, ko jutos uzzinājusi, lai neaizmirstu. Ja kļūdos, labojiet, komentāri būs vaļā. Ziedošana vispār ir garīgi svarīgs akts ne tikai saņēmējam, bet arī ziedotājam, tas ir ticīgā pienākums. Palīdzība slimajiem un mirstošajiem, kā arī ārstēšana ir nevis iešana pret Dieva gribu (kā to mūsdienās mēģina apgalvot daži kristieši), bet līdzīgi kā ziedojums saskarsme ar dievišķo. Katrā kopienā ir ļoti svarīga brīvprātīgo organizācija – Apbedīšanas biedrība -, kuras pienākums ir sniegt atbalstu mirstošajiem un viņu tuviniekiem, kā arī pareizi un tradīcijām atbilstoši organizēt bēres un vākt ziedojumus. Iezīmīgi, ka atbilstoši tradīcijai bagātos bija jāapglabā tāpat kā nabagos baltā kreklā un vienkāršā zārkā. Lielākās kopienās, piemēram, Prāgā šī biedrība bija lielāka un tur par vadošajiem locekļus varēja balsot tikai tādi biedrības dalībnieki, kas biedrībā ir vismaz 15 gadus. Mazākās kopienās vienkāršāk. Tā kā darbs ir visnotaļ saistīts ar dzīves bēdīgo pusi, katrai šādai biedrībai ir pienākums organizēt vismaz vienu priecīgu notikumu gadā, tapēc tika organizēti ikgadējie banketi. Ceremoniju namā bija apkopoti gan dažādi ar biedrības darbu saistītie priekšmeti (ziedojumu vākšanas kastītes, banketu trauki un vēl visdažādākie priekšmeti), gan arī gleznojumu sērija (nezināms autors, ja pareizi atceros, 17. vai 18. gs.), kas attēloja biedrības darbu, pienākumus, apbērēšanas procesu utt. Ja pareizi saprotu, šie gleznojumi visticamāk bija biedrības pasūtījums, jo biedrībām reizēm bija pienākums informēt sabiedrību par sava darba nozīmīgumu. Taču, cik saprotu, biedrība bija kopumā kopienas dzīvē svarīga un cienīta organizācija.
Pēc tam mēs devāmies apkārt kvartālam meklēt ieeju kapsētā. Pie ieejas kapsētā ir vēl viena sinagoga, kas mūsdienās kalpo kā piemiņas nams holokaustā bojāgājušajiem – tās sienas ir viscaur norakstītas ar cilvēku vārdiem un gadskaitļiem. Tālāk ejam caur kapsētu. Pēdējais apbedījums kapsētā datējas ar 1787. gadu, vecākais – ar 1439. gadu, taču ir zināms, ka apbedījumu ir vairāk un vecāki nekā kapakmeņi. Kapakmeņi sākumā atstāj negaidīti haotisku iespaidu, taču patiesībā tam ir ļoti labs izskadrojums – kapsēta ir lietota ļoti ilgi, tajā atkal un atkal pietrūka vietas un tikai pa retam bija iespējams iegādāties vēl zemi kapsētas paplašināšanai. Tā kā pamest vai atrakt kapus nav pieņemami, tad atliek viena iespēja – paaugstināt kapsētu ar jaunu zemes kārtu un veidot jaunus apbedījumus tajā. Esot vietas, kur šādā veidā esot pat 12 kārtas. Kapakmeņi katru reizi tiek pacelti uz jauno līmeni, tadejādi kapsētā saglabājas pat ļoti, ļoti senas piemiņas zīmes, taču tās ir jānovieto ļoti cieši blakus. To, ka daži akmeņi ir ārkārtīgi veci, nav nemaz tik grūti nojaust – Audiogidā tiek skaidrots, ka reizēm vārda simbolika, profesija vai kāda cildena cilvēka īpašība mēdz tikt attēlota uz kapakmeņa kā piktogramma. Mēs vairākkārt ievērojam vīnogu ķekarus, kas simbolizē labi un ražīgi nodzīvotu dzīvi.
Pēc tam mēs ieejam turpat blakus Klausa sinagogā, kur ir izveidota otra daļa izstādei par tradīcijām un paražām (viena daļa bija Ceremoniju namā). Te ir par Sabatu, kalendāru, Pesahu, precībām, košera ēdienu un vēl šo to, un man sāk palikt žēl, ka visu, ko izlasu, nav iespējams atcerēties. Taču es mēģinu vismaz iztīrīt no savas galvas pārpratumu, kura dēļ es nezkapēc domāju, ka Sabats iekrīt svētdienā. Nē. Sabats ir sestdienā, un tapēc vakar muzeji bija ciet, bet šodien mēs esam te.
Tālāk mēs dodamies uz mazliet attālāko Spāņu sinagogu, pa ceļam apskatoties Staronovas sinagogu no ārpuses, un noklausoties par to audiogidu. Tā ir veca, diegan vienkārša ēka, bet man vēl jo projām šķiet fenomenāli, ka eksistē ēka, kura savam paredzētajam mērķim tiek lietota visu laiku no 1270. gada ar vienu nelielu pārtraukumu nacistu laikos. Jā, eksistē, tā ir Staronovas sinagoga. Vārds visticamāk nāk no tā, ka vispirms tā bija Jaunā sinagoga, un tad blakus uzcēla vēl jaunākas, bet šo turpināja lietot, tapēc tā kļuva par vecāko sinagogu no visām jaunajām. Jo, iztulkojot latviski, sinagogas vārds nozīmē “Vecā Jaunā sinagoga”.
Spāņu sinagogā mēs nokļūstam krietnā pēcpusdienā, un saulei slīpi iespīdot, pa vitrāžotajiem logiem es pēkšņi saprotu, ka es pavisam nepareizi atceros šo interjeru. Man atmiņā no janvāru beigu dienām tas ir palicis ļoti pelēcīgs, taču šodien es te redzu piesātinātus tumši zaļus un tumši sarkanus pamattoņus ar smalkiem zelta akcentiem. Mans “nez, vai tur ir vērts iet” strauji pārvēršas par “apžē, kapēc es to agrāk nebiju ievērojusi!!!”. Sinagoga ir celta tā sauktajā Mauru stilā, tā no iekšpuses ir viscaur izzīmēta ar smalkiem ģeometriskiem rakstiem, kas mijās un mainās pa dažādām virsmām. Tur nav itin nekā šķība un manas loģiku mīlošās smadzenes drusku peld laimē šajā kārtībā. Mans nu jau mirušais matemātikas profesors man reiz teica, ka Spāņu sinagogā esot atrodami visi 7 plaknes simetrijas veidi.
Spāņu sinagogas izstāde ir veltīta ebreju vēsturei un kultūrai 19. un 20. gadsimtā – kā cilvēki vispirms piedzīvo lielāku emancipāciju, brīvību un turību, kā cilvēki meklē viedus, kā veidot jaunas laikam atbilstošas attiecības ar savu reliģiju un tradīcijām, un arī to, kā atnāk nacisti un visu to sabojā. Pēc tam mēs vēl paspējam uz pusstundu ielūkoties Maisela sinagogā, kur interjers ir daudz vienkāršāks, taču ekspozīcija veltīta 10.-18. gs. vēsturei, kur mijas gan uzplaukuma posmi, par kuriem liecina smalki rokdarbi un vērtīgi rokraksti, gan vairāki asiņaini pogromi un dažādi virsvaru aizliegumi, piemēram, nodarboties ar lauksaimiecību, dzīvot ārpus noteiktiem kvartāliem utt. No šejienes mēs izejam tajā brīdī, kad biļešu kontrolieris saka, ka viss, slēdz!
Mēs paejamies mazliet pa Parižskas ielu uz Vltavas pusi, es parādu J. lielo metronomu, bet tas šodien nestrādā un nemetronomē. Mēs apsēžamies parciņā blakus Staronovas sinagogai, es mēģinu atpūtināt nostaigātās kājas un J. meklē, kur iet vakariņās. Vien dažus metrus tālāk ir zaļa statuja ar kādu vīru, es apskatos kartē – tas esot Mozus. J. ierosina doties uz Virvju vijēja sievas krogu apskatīties, kāda tur tagad ir ēdiena kvalitāte, jo TripAdvisor atsauksmes ir pietiekami labas. Tas ir tāds gabaliņš no šejienes – netālu no Vacslava laukuma. Pa ceļam mēs ieejam saldumu veikalā, kas atgādina rūķīšu alu. Tur spēlē disnejfilmu mūziku, un saldumu tvertnes ir izveidotas kastēs, kas izskatās pēc vilcienu vagoniņiem. Es mēģinu nopirkt tikai nedaudz lakricas, ko iedot brālim un neviens nezina, kā man uzlasās puskilograms. Pēc tam mēs attopamies, ka mūsu krustbērnam tiešām vajadzētu dabūt dzimšanas dienas dāvanu. Es saku, ka man ir liela konfekte uz kociņa, bet J. uzstāj, ka krustabērna vecāki ierosināja bērna mantiņu ar bērna mīļo Bingu. Blakus Vacslava laukumam bija milzīgs rotaļlietu veikals, es saku, labi, ejam meklēt tur to sasodīto Bingu, jo nu rīt nebūs laika un pēc vakariņām varbūt būs jau ciet.
Veikals ir teju neadekvāti liels. Tā centrā ir karuselis, pie ieejas ir divas milzīgas skulptūras (Ironman un zilonis) un tālāk ir vēl viens mazāks Ironman. Un no augšstāva uz leju ir spirālveida truba slidkalniņš. Es kādu brīdi klimstu ap mīkstajām mantiņām, pārvaru kārdinājumu uzdāvināt savam brālim milzīgu vienradzi ar spīgulīšiem. Vienradzis ir lielisks, bet man čemodānā būtu būtu grūti iespiest, un brālis vispār ir arī licis nojaust, ka nav vēlams viņam uzdāvināt pilnīgi, pilnīgi visas pasaules mīkstmantiņas, pietiekot ar dažām. Arī lego mani nepiesaista, un es ar augošām šausmām sāku saprast, ka te vispār nav kur apsēsties. Es skatos uz milzu Zaļā Henka statujas postamentu un domāju, vai tiks izsaukta apsardze, ja es te apsēdīšos. Pirms apsēšanās es tomēr uzrakstu J. čatā “vai esam jau klāt”, un viņš atbild “Jāaa! es beidzot atradu! eju uz kasēm!”, un pēc ļoti garām piecām minūtēm mēs esam ārā. Es secinu, ka iet veikalā, nevis sēdēt uz soliņa no manas puses bija kļūda. “Vai Tu esi staigājama?” J. bažīgi prasa, “Vai man ir izvēle?” es gurdi atbildu. J. man parāda kartē, ka Virvju vijēja sieva tiešām ir ap kvartāla stūri, es saņemos, un mēs nokļūstam tur. Tā ir maza, un pārsteidzoši klusa sānieliņa, ja ņem vērā, ka blakus ir tūristu pūļi. Es paņemu cūkas fileju ar maizes knēdeļiem, kaut kādu vienkāršu mērci un brūklenēm. Brūkleņu varēja būt vairāk, gaļas vēl aiz vien porcijā nav šokējoši daudz, bet mērce ir garšīga un maizes knēdelis patiesībā ir ideālā substance garšīgu mērču leksēšanai. J. paņem ribas un ir ļoti priecīgs. Es pārlasu dzērienkarti un beigās paņemu drošo izvēli – tumšo Kozelu. J. paņem kaut kādu gaišo alu, tad mazo, tumšo Kozelu, tad aizmirst, ko es ņēmu, un piedāvā man pagaršot. Es esmu jau pietiekami atpūtusies, lai sasmietos: “dude, es taču paņēmu to pašu, dude, es taču tev ieteicu ņemt Kozel :D”
Mājupceļā mēs mēģinam nopirkt vīnu. Mums neiet ar normālu pārtikas veikalu atrašanu, visur ir tikai suvenīru bodes. Pie trešās bodes es padodos, ka laikam Rulandské Šedé (citur pazīstams arī kā Pinot Gris, diezgan droša izvēle, ka man garšos) neatradīsim, un paņemu 2 citus čehu vīnu veidus. Mājās redzēs, kā nu garšos. Vakarā, krāmējot čemodānu, atklājas pilnīgi aizmirstā informācija, ka mums taču bija arī suvenīri no Brno, un krāmēšana izvēršas par varenu atjautības uzdevumu. Taču es to atrisinu. Un pudeles pat ir puslīdz adekvāti ietītas netīrās zeķēs. Bingam gan nākas ceļot J. rokasbagāžā. Pēc tam es mēģinu pierakstīt, kā mums gāja Prāgas pilī, un tas ievelkas, jo mums daudz gāja. J. mēģina mani pārliecināt, ka neesot viedi tik vēlu iet gulēt, bet es lieku cerības uz gulēšanu lidmašīnā. Vēl mēs mēģinām iztrādāt plānu, cikos mums rīt kur jābūt, lai nenokavētu lidmašīnu. Kādu brīdi notiek nogurušu cilvēku putrošanās, un tad J. paņem un uzzīmē uz čeka aizmugures PLĀNU, kā mēs to darīsim, bet es piegūglēju, kas ir labākais sabiedriskais transports. PLĀNS beigās bija šāds:
Leave a Reply