No rīta (pirms astoņiem) nāk miegs kā ūdens, J. mēģina mani augšāmcelt ar krūzīti viesnīcas maksas kafijas, kafija ir ļoti nekāda. Bet konferences norises vieta ir tieši blakus, nekur nav tālu jāiet. Diena ir pelēka, bet tajā telpā, kur ir mans darbseminārs, ir milzīgi logi pa visu sienu, es brīžiem skatos, kā mākoņi spoguļojas aiz loga esošās laivu piestātnes ūdenī. Kafijas pauzē dod nenormāli garšīgas lašmaizes. Es ieleju krūzi labākas kafijas, uz pārāk mazas apakštasītes uzbalansēju divas lielas lašmaizes, un tad pēkšņi ar mani sāk runāties kāds norvēģu zinātnieks. Nu neko, es sāku ar miegainu entuziasmu stāstīt par latgaliešu rakstu tradīcijām un saistīto datorapstrādes problemātiku un fonā domāju, ka cerams man nav uz sejas krēmsiers.
Pusdienlaikā mēs ar J. satiekamies un aizejam uz bulanžēriju, ko atradām blakus vakardienas suši vietai. Kafija ir laba. Nespēju nekur ieraudzīt, kāda zīmola kafiju viņi lieto, bet viena no tējām ir latviešu Rocket Bean. Tieku pie ārkārtīgi labas franču pankūkas ar pīles un kaut kādā maģijā sutinātu sīpolu pildījumu.
Pēcpusdienā, kad darbsemināra programma ir pārsvarā piebeigta, es nolemju, ka pirmā prioritāte tagad būs diendusiņa. Atgriežos viesnīcā, nosnaužos. Pamostos dulnu galvu, un saprotu, ka nav gaisa. Atveru logu. Lai slavēti atveramie logi!!! Paskatos numuriņa klimata kontroles displeju. Ventilators esot “high”*. Emm, okei.
Vakarā ir konferences atklāšanas vīna pasākums, bet līdz tam vēl ir tāds brīdis. Turklāt pirmo reizi mūsu kopābraukšanas laikā man nav izdevies dabūt “plus viens” biļetes priekš J., viņš nevar man nākt līdzi ne uz atklāšanas dzērienu, ne konferences vakariņām. Esot bijis par daudz gribētāju, pietrūkstot vietas. Mēs ar J. izejam pastaigāt pa pilsētu, aizstaigājamies un es tā arī neaizeju uz to atklāšanu.
J. piedāvā iet uz vecpilsētu, bet es nogriežos mazliet šķērsu un tad mani jau interesē, kas tad tās par gaismiņām… un tā mēs ieklīstam Rotermanni kvartālā. Šķiet, ka pagājušajā reizē mēs te nebijām, turklāt te varētu būt arī pa šo laiku vēl notikušas izbūves. Cik noprotu, no lakoniskā Vikipēdijas šķirkļa, 19. gs. te ir bijis rūpniecisku darbību kvartāls – graudu pārstrāde, spēkstacija un katlu māja. Šobrīd te ir daudzstāvu māju komplekss, kas manā subjektīvajā redzējumā ārkārtīgi gaumīgi kombinē veco ar moderno – autentiski veci robaini ķieģeļi kopā ar speciāli rūsinātām tērauda virsmām un mūsdienu dekoratīvajiem ķieģelīšiem ar robaino virsmu. Gājēju ielu režģis, skulptūras, puķupodi, soliņi, ļoti daudz gaismiņu. Veikali, viesnīcas, un, šķiet, arī dzīvokļu mājas. Daļa ēku ir pilnīgi jaunas, taču man šķiet, ka ir ļoti veiksmīgi izdevies trāpīt sajūtā, ka viņas te iederas. Izklīstam vairākus lokus, līdz ieraugam kādu aicinošu restorānu: no fasādes virs mūsu galvām uz mums spīd liels Art Deco stila uzraksts “Chicago 1933”. Pie durvīm skan mūzika no apslēptas tumbiņas, pa logu redz, ka iekšā ir muzikanti, stīgu kvartets. Taisāmies tā kā iet prom, bet atgriežamies – kāpēc lai mēs nepaklausīto svētdienas vakarā stīgu kvartetu?
Restorāna interjers nav ārkārtīgi vēsturisks, taču pietiekami, lai iedotu sajūtu. Zāles centrā ir apaļš bārs, ap kuru apvilktās LED gaismu lentas pietēlo neonu. Vienā malā ir neliela skatuve ar mūziķiem. Mums ierāda apaļu galdiņu ar ārkārtīgi ērtu dīvāniņu. Es uzzinu, ka, ja tvaicētu vai sautētu puķkāpostu aplej ar siera fondī un nobārsta ar panko drupačām, tas sanāk sasodīti laba lieta. Mēģinu pārliecināt J., ka šito jāmēģina mājās atkārtot. Spriežam, ka sieru maisījumu gan būs jāmāk uztrāpīt. Vēl es uzzinu, ka krēms brulē ar kazas sieru arī ir baigā manta. Iespējams, arī tas būs kādreiz mājās jāpamēģina. Tā nu mēs sēžam, klausāmies, sēžam, klausāmies… Nu tāpēc es uz to konferences atklāšanu neaizgāju.
_______
* Parasti šis angļu vārds nozīmē augstu darbības intensitāti. Taču šajā gadījumā es nezinu, vai vairāk vietā nebūs slenga tulkojums, ka ventilators ir apnarkojies.
Leave a Reply