Saziņkārojāmies, kā tad ir ceļot pa Eiropu bez lidmašīnas? Teorētiski tam būtu jābūt vairāk nekā labi iespējamam, vilcienus cilvēce pazīst sen un tie mūsdienās var būt ārkārtīgi labi. Praksē ar saskaņošanos ērtos laikos un pieejamībās iet visādi. Mūsu mērķis ir nokļūt uz apmēram nedēļu Vācijā Ķīlē un uz vienu dienu Hamburgā. Ceļojam atkal divatā ar J. Zinot, ka abi stipri nogurstam, ja ceļojumā ir jāpaspēj uz ļoti daudziem posmiem, daudziem transporta līdzekļiem, un ka man ir ļoti nelabi autobusos, nolemjam pamēģināt lielāko ceļa daļu veikt ar prāmi Liepāja-Trāveminde (ja tur būs nelabi, vismaz nebūs tik šauri), tālāk ar vilcienu no Trāvemindes uz Lībeku un no Lībekas uz Ķīli. Diemžēl prāmis nesaskaņojas ar Rīgas-Liepājas vilcienu, tāpēc no Siguldas uz Liepāju izlemjam braukt ar auto.
Diena jauka, saulaina, ceļa apstākļi normāli, braucam veiksmīgi un garlaikojamies. Ir tomēr tāds gabaliņš, tuvu četrām stundām. Iedzeram pa vidu kafiju. Laimīgi nokļūstam Liepājā. Saprotam, ka Liepāja ir liela un ka mēs nesaprotam, kā nokļūt laikus ostā un pieklājīgi kaut kur noparkot mašīnu. It kā mēs bijām ierēķinājuši visas laika rezerves, bet kaut ko mēs arī bijām notērējuši. Fiksi mazliet paēdam un izstrādājam plānu, ka J. izlaidīs mani ostā ar smagajām pekelēm un tad noparkos mašīnu kaut kur saprātīgā vietā. Normāls plāns.
Pie ostas ir fūŗu sastrēgums. Un zīmes, pēc kurām mēs sākam nesaprast, vai mēs nejauši nebraucam ielikt mašīnu prāmī (tāds nav plāns). Un tad pēkšņi pēdējā brīvajā joslā vienkārši ceļa vidū stāv viena fūre. Vienkārši stāv. Ko nu, prasa J. Es strauji radu plānu C: es paņemu somas un lēnām aizlāčoju uz ostu. J. atrod jebkādu veidu, kā tikt no šejienes prom un noparkot mašīnu. J mēģina protestēt par manu muguru (es pirms divām dienām stādu parādē pārāk ilgi nesu pārāk smagu grozu), bet es vieglprātīgi apsolu būt prātīga.
Ostas terminālis patiesībā bija pavisam blakus. Ja neskaita ietvju trūkumu un divas kāpnes, es patiesībā tiku galā ļoti labi. Termināli es uzzināju, ka, pirmkārt, iečekoties es varu tikai kopā ar J., ja viņš nepaliek krastā, un, otrkārt, ka mums patiesībā ir par pusstundu vairāk laika, nekā mēs bijām sapratuši no izglītojošajiem materiāliem. Uzrakstu to J. un apsēžos saulītē.
J. samērīgi drīz tiešām uzrodas un saka, ka tikt ārā no ostas esot prasījis tikai vienu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Mūs ar mazu autobusiņu aizved uz kuģi, mēs atrodam savu kajīti (tā ir maza, bet J. ir absolūtā sajūsmā par to, ka ir iluminators). Diezgan mazs prāmītis, uz tā ir viens reizēm atvērts veikals, viens reizēm atvērts bārs, ēdnīca, kas dod plānveida ēdienreizes – vakariņas, brokastis, pusdienas –, un slēgta kafejnīca, kas esot vaļā tikai vasaras sezonā. Iekšēji nopūšos, ka Baltijas reģionā tak vasara ir tik īsa, kāpēc maiju nepieskaitīt vasarai… Bet no otras puses, kamēr es būšu prom, Siguldā sola salnas gandrīz katru nakti, varbūt maijs tiešām nav vasara.
Kuģa izbraukšana aizkāvējas vairāk nekā par divām stundām. No augšas skatoties, drusku ir sajūta, ka viens no kavēšanas iemesliem ir fūres, kuras drūzmējas un nejēdz iekrāmēties raiti kuģī. Jo šis prāmis pārvadā kopā visu ko, gan pasažierus, gan vieglās mašīnas, gan fūres. Kavēšanās vēlāk mums apgrūtinās nokļūšanu nākamās dienas vakarā Ķīlē, taču šovakar no tās izrādīsies arī labums. Mēs mierpilni paēdam vakariņas, skatoties saulrietu (vienkāršs, bet ļoti patīkams ēdnīcas stila ēdiens, es īpaši sapriecājos par citronu želeju), pafočējam saulrietu. Tad es pasēžu kajītē paadu. Un tad pēc deviņiem vakarā kuģis beidzot sāk kustēties. Ēdamzāle ir ar logiem uz priekšu un pēdējie vakariņu ēdāji vēl ir tur, tāpēc es iešmaucu tur atpakaļ pafočēt izbraukšanu no ostas. Tas ir skaisti un mazliet maģiski, jo krēslā var labi redzēt, kā mēs gandrīz vai traucamies garām ostas moliem.
J. ir izgājis aizmugurē ārā uzfilmēt savai mammai izbraukšanu no ostas, tāpēc viņš brīdi brīnās, kur gan es esmu palikusi, kur es dabūju tādas bildes (viņš kļūdaini pieņēma, ka varbūt es esmu ārā, lai gan kuģa priekšgals nav pasažieriem pieejams). Kamēr viņš mani atrod, mēs esam izpeldējuši jau kārtīgi ārā no ostas akvatorijas… un es saprotu, ka šovakar ir VIĻŅI. Ļoti labi, ka viļņus satiekam tikai tagad, citādi nekāda vakariņu ēšana nebūtu sanākusi.
Aizgrīļojamies līdz kajītei un es ātri saprotu, ka vienīgais veids, kā nepalikt bez vakariņām ir turēt acis ciet, nelasīt telefonu, nelasīt datoru, neadīt, neko neskatīties. Strauji eju gulēt. Patiesību sakot, ja acis aizver pavisam ciet un koncentrējas tikai uz viļņu ciklisko kustību – turpuuuuu šurpuuuuu, turpuuu šurpuu – ir ārkārtīgi relaksējoši un ieaijājoši. Un kajītes gulta ir negaidīti patīkama manai mugurai.
Kaut kad no rīta es konstatēju, ka aijātājs ir beidzies un vēlreiz aizmigt neizdodas. J. ir jau pamodies, viņš paņem mūsu saplacināmās kafijkrūzes un aiziet pēc rīta kafijas. Barčikā to var dabūt. Izskatās labi, garšo visnotaļ nebaudāmi. Manai baltajai kafijai to mazliet pietušē piens, bet J. sūdzas, ka viņējā garšojot pēc cigarešu izsmēķiem. Prātojam, ka varbūt bāra espresso automāts bojāts vai nesaregulēts, jo ēdnīcas kafija vakariņu laikā bija mazliet labāka. J. kādu laiku piemin, ka tas esot viens no sliktākajiem 2×3 eiro tēriņiem, kas viņam bijis.
Mēs noklausamies kuģa apkalpes iknedēļas avārijas situācijas mācības. Ir interesanti dzirdēt paziņojumus “kuģis aizdedzies, pārejam pie pilnīgas evakuācijas, atgādinām, ka šī ir mācību trauksme, tikai macību trauksme” vienā teikumā. Iebraukšana Trāvemindē būs 2,5h vēlāk, 18:30, mums ir daudz laika nodarboties ar neko. Pusdienas ir viedi pārceltas stundu vēlāk, bet tās nav tik garšīgas kā vakariņas. Kajītē trūkst gaisa, bet ārā ir labs laiks. Es attopos, ka mums ir somā tāda jocīga aplejamā tūristu kafija, J. dabū karstu ūdeni un sabrūvē mums tīri labu padzērienu. Krietnu laiku nosēžam ārā uz augšējā klāja, tur ir heliports, daži vienkārši soliņi un skats uz ne gluži bezgalīgu jūru. Uz abām pusēm ik pa brīdim var redzēt tālus krastus, redzam ļoti daudz vēja ģeneratoru, it īpaši Vācijas pusē. Dzeram kafiju un baudām neparasto sajūtu.
Vēl es kādu laiku kajītē adu un klausos audiogrāmatas. Kuģa bezmaksas wifi ir nāvīgi lēns, es kādu brīdi apsveru samaksāt par ātrāku, bet tad es saprotu, ka viņi savā bezgalīgajā tikumībā un viedumā bloķē ne tikai seksuālās izglītības lapas (Oh Joy Sex Toy ir brīnišķīga lapa ar ko sākt, kad gribas uzzināt, vai tavs interneta piegādātājs nesirgst ar aizspriedumiem), bet arī vienu no Eiropā bāzētajiem tīmekļa meklēšanas dzinējiem, Google konkurentu StartPage. Nu, iztiks viņi bez manas naudas, man ir adīklis.
Iebraucot Trāvemundē sanāk drusku redzēt pilsētas centrālās baznīcas torni un tad jau ir jākāpj ārā. Tā kā šis ir mazs, vienkāršs prāmītis, tad te nav atsevišķas gājēju izejas, mūs vnk nosūta lejā uz trešo klāju. Es it kā sekoju pārējiem pasažieriem… Un tad pēkšņi visur ir fūres, un man absolūti nav skaidrs, kur mums tālāk bija jāiet. Un J. seko man, viņam arī nav skaidrs. Un arī pirmajam kuģa čalim, kam mēs pajautājam, nav skaidrs. Tikai pēc brīža nākamais čalis mums pasaka, ka nē, mums jāiet tur ārā uz to mazo busiņu.
Trāvemundes ostu apkalpo viens autobuss, kas iet reizi stundā. Mēs nolemjam iet paši uz vilcienu, man OSM sarēķina, ka te ir nepilni 3 km, 20-25 minūšu gājiens. It īpaši, kad es ieklikšķinu navigatoram nevairīties no neasfaltētām takām, mums piedāvā iet pa Panoramaweg, tas taču nevarētu būt slikti, vai ne?
Ir kaitinoši, ka mums jāiet kārtīgs loks, bet ostas apkaime tiešām ir puslīdz sakopta, visur, kur mēs ejam, ir ietves vai citi droši gājēju ceļi, un tas “panorāmas veģis” ir tiešām skaists, tas ir grantēts ceļš, kas iet pa pakalna augšu, uz vienu pusi paverot labu skatu uz ostu. Īsi sakot, man ir izcili.
J. savukārt ir čemodāns, kura riteņos ķeras grants.
J. sākumā mēģina nest čemodānu rokā, lai to nebojātu, es uzstāju, ka taka ir pārāk gara. Drusku situāciju atvieglo, ka blakus, ir maza, mīksta zālīte, pa kuru ripojas labāk.
Lai vai kā, bet mēs ļoti normāli paspējam uz mazo vilcienu, mazais vilciens neko nekavē, Lībekā Ķīles vilciens ir drīz, kā rezultātā laikam astoņos un astoņās mēs jau ripojam uz Ķīli. Ķīlē plānojam palikt pie manas māsas, tāpēc es čatā rakstu par šo notīkumu attīstību. Un arī par to, ka pateicoties raitajai vilcienu kustībai mēs nepaēdām. Es rakstu māsai, ka es atceros viņas stāstus par milzīgajiem Ķīles donnerkebabiem un ka pusdesmitos vakarā droši vien kebabi būs jau ciet (Vācijā ir pieņemts agri celties un agri slēgties). Māsas vīrs saulaini atraksta “joke’s on you, jo [kebabs] būs, bet jāņem līdzņemšanai”. Un tā arī ir, Ķīles stacijā viņi abi mūs sagaida ar lielu maisu siltu kebabu.
Kebabi bija izcili. Ideāli tas, ko vajag tādā vakarā.
Leave a Reply