Viss sākās ļoti vienkārši: ar Mišelas Gurēvičas koncerta pieteikumu Viļņā. Sākumā mēģinam sameklēt plašāku kompāniju, bet cilvēki vai nu nezina mākslinieci, vai arī netiek. Tā mēs divatā ar J. nolemjam pastiept ceļojumu par pāris dienām garāku un paskatīties Viļņu. Pārsteidzošā kārtā man nekad nav sanācis te kārtīgi izstaigāties, jo darba dēļ Lietuvā es parasti nokļūstu Kauņā.
Jaunais Viļņas vilciens ir ērts, vienīgi ir mazliet amizanti, ka, lai gan visu ceļu no Valgas līdz Viļņai apkalpo tas pats vilciens, posmā Sigulda–Rīga, biļetes pārdod Vivītis bez numurētām sēdvietām, taču tālāk no Rīgas uz Viļņu – LTG Link jau ar, tāpēc mums Rīgā nākas mazliet pārsēsties viena vagona ietvaros. Es aizraujos ar savu audiogrāmatu kārtošanu datorā un par lielāko ceļa daļu vispār nepamanu, kur tā palika. Pieturu ir maz, Latvijā vispār pēc Rīgas pietur tikai Jelgavā. Drusku pirms Viļņas ievēroju, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem mani tā kā nedaudz sašūpo.
Viesnīca ir mazāk kā 2km no stacijas, bet mēs iebraucam ap deviņiem vakarā, enerģijas vairs ko dižu darīt nav, un mēs ejam gulēt. Es vienīgi atklāju, ka mana mīļotā daudzgadīgā čemodāna viens ritenis pamazām sāk izjukt un tagad vairs tik ģeniālus čemodānus neizdodas atrast. Vismaz ne internetā.
Nākamajā dienā mēs kārtīgi izguļamies un dodamies pilsētā meklēt kafiju. Lai gan viesnīcā ir tējkanna numuriņā, kafijas un tējas nav, un savējās esam vieglprātīgi aizmirsuši. J. aizved mani pabrokastot uz netālu kafejnīcu, ko viņš nez kāpēc nosauc par islandiešu kafejnīcu, lai gan es tur nekā būtiski islandiska neredzu. Tikai letiņu Andrito kafiju. Pēc tam ejam neorganizēti blandīties pa Viļņu.
Mēs mazliet pastaigājam pa Neres krastu, tur ir jauka promenāde un pāri upei redz zaļumus un augstceltnes. Es esmu lasījusi, ka pirms burtiski dažām dienām Viļņā ir atvērta pirmā Kalves kafijas vieta, un mēs ārkārtīgi neoriģināli aizejam uz turieni paķert vienu bundžu brokastīm. Jo mēs arī Latvijā viņu kafiju pērkam, varēsim to bundžu uzpildīt.
J. grib zināt, kur vakarā būs koncerts, tāpēc mēs aizejam uz Lukišķu cietumu. Izskatās skarbi, dzeloņdrātis un resoti logi visus. Ieeja eksursiju maršrutā esot caur baznīcu. Es apsveru tā un šitā un saprotu, ka, lai cik izslavētas nebūtu ekskursijas (runā, ka tiešām esot labas!)… man vienkārši nav garstāvokļa eksursijai cietumā. Cietumi ir šausmīgi. Man nav spēka šausmīgām lietām šodien. Varbūt nākamreiz.
Taču es izlasu Vikipēdijā īsu vēsturi: cietums celts 20. gs. pašā sākumā un priekš šī Krievijas impērijas reģiona ir skaitījies moderns: sava elektrība, ventilācija un apkure. Visos pasaules karos, protams, to lietojušas visas varas, kas cauri gājušas. Slēgts tikai 2019. gadā pēc Eiropas Padomes bakstīšanas, ka tik sen nerenovēts cietums mūsdienās velk uz spīdzināšanu.
Mēs uzrāpjamies Tauru kalnā/parkā un konstatējam, ka kartē atzīmētā skatu laukuma vietā ir izrakts MILZĪGS caurums, jo tur ceļ nacionālo koncertzāli. Stāvot būvlaukuma malā, skats uz Neres upi un augstceltnēm aiz tās ir tiešām jauks, ticu, ka no koncertzāles būs vēl labāk. Aiz būsbedres ir nākamais parks, Luterāņu dārzs, pilns kokiem un grantēm celiņiem un rūsināta metāla dekorācijām – gan apgaismes stabi, gan celiņu malas, gan soliņu balsti ir tāda materiāla. Parka vidū ir liels, taču it kā gaisīgs rūsināta metāla stieņu krusts.
Es kādu brīdi nevaru noķert domu aiz astes, ko man šis parks atgādina un kāpēc.
Parks nav liels, bet te kaut kam ir jābūt…
…
Tā ir padomju laikos nopostīta kapsēta. Pēc neatkarības atgūšanas dažus kapakmeņus ir izdevies atrast un atlikt vietā, un viens mauzelejs ir izdzīvojis, taču lielais vairums ir zudis uz neatgriešanos. Un kapličas vietā ir uzcelta dzimtsarakstu nodaļa. Cilvēks, kas ir rakstījis informācijas stendus par šo, jūtas ārkārtīgi īgns. Es viņam pilnīgi piekrītu. Vai es ko līdzīgu jau neesmu rakstījusi pirms kādiem gadiem par Tallinu?
Diena ir karsta, te ir brīnišķīga ēna un miers, mēs krietnu laiku nolaiskojamies uz soliņa. J. meklē labākos restorānus tuvumā. Mans kunģis ir apvainojies par brokastu maizi, tāpēc es noraidu J. atrasto lietuviešu restorānu ar nez cik veidu ceptiem kartupelīšiem un mēs aizejam uz Kyiv, ukraiņu restorānu Ģedimina prospektā. Restorāns ir gaišs un gaumīgs, un es saēdos lielu bļodu vareņiku ar biezpienu un pusi Kijivas kūkas. Garšo pēc bērnības. J. paņem vistu ar gailenēm un pēc tam desertā boršču, jo viņam gribas visus, visus šejienes ēdienus. Kvalitatīvi un skaisti, žēl, ka boršča reģiona nacionālās virtuves nav līdz galam mans lauciņš. Kijivas kūka, lai man piedod latvieši šo ķecerību, ir labāka, vieglāka un baudāmāka Cielaviņa (krēms bez kakao). Pie kafijas šarmanti, lai gan es pusi atdevu J., jo porcija bija milzīga.
Lai gan ēdam ilgi un lēnīgi, pirms koncerta mēs sazinkā pat paspējam aiziet uz viesnīcu, nolikt lieko un atnākt atpakaļ uz Lukišķu cietumu pietiekami laicīgi, lai es dabūtu sēdvietu otrajā rindā pa vidu. Mana mīļākā vieta: parasti var izcili redzēt, bet es nejūtos pati pārāk redzama. Un vēl pat nav rindas pie suvenīriem. Es krītu kārdinājumā un nopērku tēkreklu par spīti tam, ka es it kā nevalkāju tēkreklus. Jā, man būs jāapdomā šis jautājums. Bet bilde ir ļoti skaista.
Iesildītāji ir divi jauki, atmosfērīgi čaļi, kas ārkārtīgi piestāv Mišelas pašas radītajai noskaņai. Kad es prasu J., kā sauc iesildītājus, viņš meklē internetā, neko neatrod, tad atceras, ka netālu no bāra ir redzējis pasākumu plānu. Viņš aiziet nofotogrāfēt to. Plāns izrādās vienkārša, balta A4 lapa, kurā bez rotājumiem izdrukātas 3 rindas: DOORS 18:00 / Jonas Lapinas 19:00 / Michelle Gurevich 20:15. Viss notiek teju minūti minūtē pēc plāna.
Māksliniece atkal sit cauri sirdij. Viss vienkārši, maz instrumentu, skatuves noformējums lielākoties ir dūmi un vienas vai divu krāsu gaismas, bet reizēm jau neko vairāk arī nevajag. Apsveru, vai, ja nākamajās tūrēs atkal Baltijas valstu un Vācijas koncerti būs ar lielu pauzi, vai nevar paspēt uz diviem.
Pie dziesmas par diktatoriem viņa saka, ka esot rakstījusi, domājot par vienu, kad dziesma iznākusi, svarīgāks jau ir bijis nākamais un tagad vispār esot tik daudz, ka ne izvēlēties. Dziesma derot visiem.
Pēc koncerta mēs ar J. nolemjam izmest garāku loku pa Neres krastu. Mēs pārejam otrā pusē, tāpat vien, lai pamainītu skata leņķi. Pie Baltā gājēju tilta ir liels balagāns, ēdieni, dzērieni un liela dzīvība ceturtdienas vakaram, tālāk paliek mazliet klusāk. Skaties, kurā virzienā gribi, Viļņa ir dāsni izgaismota, torņi un tornīši un dažnedažādi fasāžu rotājumi. Īpaši izceļas Ģedimina tornis. Soļojot es beidzu salt, jo vakars nav patiesi auksts, ja nesēž uz vietas, un es sāku novērtēt, kāpēc cilvēkiem varētu patikt Viļņa. Pa ceļam uz viesnīcu mums sanāk noiet gar Viļņas lielāko katedrāli (Vikipēdija saka, ka pilnais nosaukums ir “Viļņas Svētā Staņislava un Vladislava arhikatedrālā bazilika”), un naktī šis skats ir pat iespaidīgāks kā dienā – gan katedrāle, gan blakus esošais zvanu tornis ir lielas, baltas, ļoti rotātas un ārkārtīgi labi izgaismotas celtnes. Ir jau pavēls, debesis ir tumšas, un katedrāle uz to fona izskatās īpaši dižena. Tā ir liela, kantaina ēka ar milzīgām kolonnām un daudzām skulptūrām.
Tālāk mājupceļš noved gar vienu vecpilsētas malu, un mēs redzam pietiekami, lai momentā radītu plānu nākamajā dienā vecpilsētu izstaigāt pamatīgāk.
Viesnīcā es mēģinu rakstīt kaut ko par piedzīvoto, bet tā vietā es pilnīgi un absolūti noklīstu vikipēdijā, lasot par Lietuvas dižkungaišiem, par Polijas–Lietuvas ūniju / Žečpospoļitu, par Baltkrievijas vēsturi, par Viļņas piederību starp pasaules kariem, par… Nu, līdz diviem naktī esmu uzrakstījusi trīs draņķīgas rindkopas, tad es pārstāju censties un eju gulēt.
Leave a Reply