Pusdienojot nolemjam, ka tālāk varētu iet aplūkot vienu vai otru kalnu – vai nu Ģedimina kalnu Viļņas upītes šajā pusē vai Pakalnu (Kalnu?) parku otrā pusē. Beigās nosliecamies par labu Pakalnu parkam, jo Ģedimina kalnam un tornim ir biļetes un darba laiki, un mēs nesaprotam, vai spēsim iekļauties. Otram parkam viss ir brīvi pieejams.
Pakalnu parks ir liels, kokiem noaudzēts vairāku pakalnu kopums ar stratēģiski izvietotām metāla kāpnēm, patīkamiem celiņiem un visādiem infostendiem. Infostendu pieeja angļu valodas sintaktiskajām struktūrām mani mazliet mulsina, un nepalīdz arī tas, ka mēs tos brīžiem atrodam un lasām dīvainā secībā, taču kopumā, kāpaļājot turpu šurpu atklājas patiesi aizraujošs stāsts.
Pakalnu parka infostendi stāsta par to, ka dižkungaitis Jagailis kaut kad vēsturē Eiropas varām ir pieminējis, ka papildus divām labāk zināmajām pilīm Viļņas upes otrā krastā (Ģedimina kalnā un tā piekājē), Viļņā esot bijusi arī liela, laba koka pils, un tā esot bijusi tik stipra, ka to 1390. nodedzināt teitoņu brūņinieku ordenim ir izdevies tikai tikai nodevības, ne taktiska pārākuma dēļ. Ilgi ir ticis prātots un minēts, kur tā nodedzinātā pils varēja būt un beigu beigās viņa ir atrasta šeit (es, rakstot blogu atrodu 2024. gada maija ziņu, kur arholoģi Lietuvas televīzijas žurnālistiem sajūsmināti stāsta, ka pils beidzot atrasta šajā kalnā, bet plašākus izrakumus veiks, kad būs resursi to izdarīt daudz kvalitatīvāk). Cīņa par Viļņu esot bijusi drausmīgi nežēlīga, koka pils ir nodedzināta, bet tāpat toreiz Viļņu neizdevās ieņemt par spīti tam, ka dusmīgais Jagaiļa brālēns Vitauts bija sev palīgā pieaicinājis ne tikai Teitoņu/Vācu ordeni, bet arī kaudzi Eiropas augstmaņu, ieskaitot Henriju kuro nu tur.
Otra infostendu sižeta līnija ir par Trīs krustu pieminekli. Šajā pašā kalnā no vecpilsētas ārkārtīgi labi redzamā vietā ir liela statuja, kas sastāv no trim baltiem krustiem. Kamēr mēs tur uzrāpjamies, mēs uzzinām, ka 16. gs. ir sākusi aktīvi izplatīties leģenda par to, ka kaut kad 14. gs. vidū te varētu būt nogalināti franciskāņu mūki. Tā pilnīgi droši nav ne tas, cik to mūku bija, ne kad tas bija, ne arī vai tas vispār bija, bet stāsts izplatās un 17. gs. vidū te uzliek trīs koka krustus un pamazām šī kļūst par svarīgu svētvietu. Kad 19. gs. vidū krusti kārtējo reizi nopūst, cara valdība neatļauj viņus atjaunot, tāpēc pie nākamās izdevības (vācu okupācijas laikā Pirmajā pasaules karā) tur tiek uzstādīts daudz pamatīgāks betona monuments. 20. gs. vidū padomju valdība pavēl krustus nolīdzināt un kalnu apstādīt ar kokiem (pirms tam šo kalnu sauca par Pliko kalnu), un pārtaisīt vietu par tautas atpūtas un sporta parku. 1989. gadā ar neatkarības kustības iniciatīvu tiek atrasts vecais betona krustu makets, krustus uztaisa par jaunu un šoreiz gandrīz divus metrus garākus kā iepriekš. Un noliek vecajā vietā. Kaut kad vēlāk tiek nejauši atrasts, kur padomju vara ir aprakusi iznīcinātos iepriekšējā monumenta pārpalikumus, izrādās, ka paši krustu augšgali ir saglabājušies pietiekami labi, lai izskatītos pēc krustiem, tāpēc tie tagad ir nolikti vienā kalna nogāzītē kā piemiņas zīme visiem šiem notikumiem.
Kad beidzot esam tikuši pie krustiem, kājiņas ir piekusušas, vakars ir silts, bet ne karsts, un mēs krietnu brīdi tur nosēžam, priecādamies par plašo skatu uz Viļņu un daudzajiem baznīcu torņiem. Mēs neesam vienīgie, jauko vakaru un mazliet pārpasaulīgo atmosfēru te bauda arī krietna čupiņa jauniešu. Vienā brīdī uz mums nokrīt pāris lietus lāses. Mēs neliekamies traucēties.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, pa ceļam paskatoties laukumu, kurā ir izbruģēts Ģedimina ciltskoks. Lejā pie Viļņas upes nokļūstam iepretīm Bernardiešu parkam. Tur pasēžam vēl mazliet. Es pavēroju upes straujo tecējumu un tad mēģinu saprast, ka ir Kaspars Bekess, kam te ir piemiņas zīme, un kāpēc te tā ir. Tas man neizdodas, jo viens no infostendiem ir ļoti bojāts un nesalasāms, bet es uzzinu, ka te ir bijis kalns, kur viņš, iespējams, ir bijis apglabāts, līdz upe izraisījusi nogruvumu un to aizskalojusi. Kopā ar pamatīgāku pieminekli.
Meklējot kādu tiltiņu, kur ar cieņu šķērsot Viļņas upi, mēs ieklīstam Užupes mākslinieku kvartālā (skulptūras, apgleznotas sienas un radošs haoss) un turpat kafejnīcā pie upes arī paēdam vakariņas. Uz kafejnīcā sieviešu tualetes durvīm ir mazas glezniņas ar kaķīšiem, kas sēž uz poda, iet vannā un spēlē klavieres. Āra terases margās ir iestrādātas nelielas ledlampiņas un tās prasmīgi izmanto vesela zirnekļu kolonija. Gaidot savu lasi ar tvaicētiem dārzeņiem un ceptiem kartupeļiem, es vēroju kā top pat divi dažādi tīkli. Vēl es skatos, ka pie upes pretējā krasta nocietinājuma mūra ir pieliktas gleznas. Un mums aiz muguras ir kārtējā baznīca, balta ar daudzstūrainu torni. Vikipēdija saka, ka tā ir Viļņas pareizticīgo katedrāle, ārkārtīgi sena, vairākkārt dramatiski pārbūvēta ēka.
Mājupceļu uz viesnīcu mēs nolemjam izlocīt mazliet garāku, jo es attopos, ka būtu forši redzēt Aušras (ausmas) vārtus un rātsnamu – abi atrodas vecpilsētā, abus esam palaiduši garām.
Aušras vārtiem mēs vispirms pienākam no aizmugures, tie ir tik necili, ka, ja es nezinātu, ka man te kaut kas jāmeklē, paietu garām. Bet, ieejot iekšā vecpilsētā, ir jāpagriežas atpakaļ un jāpaceļ skats uz augšu. Virs vārtiem ir trīs logi, vidējais īpaši liels un tajā ir redzama ar greznu metāla apkalumu klāta svētbilde. Vārtu fasāde ir izgaismota. Svētbile ir pustumšā telpā un tai blakus esošās gaismiņas atspīd metāla apklājumā, viss kopā izskatās tāds mirguļojošs un noslēpumains. Skaisti. Šie vārti esot svarīgs katoļu svētceļnieku galamērķis, es mēģinu izvilināt no J. mazliet vairāk informācijas par to, bet man par nožēlu, viņa vecāki nav diez ko dalījušies informācijā par katoļu kultūrvēsturiskajām tradīcijām ar viņu.
Tālāk ejam cauri vecpilsētai uz rātsnama pusi. Vecpilsēta ir dzīvīga, bet ne traki pārpildīta, te ir jauki pastaigāties. Rātsnams ir krēmīgi balta, kantaina ēka ar lielām kolonnām milzīga laukuma vidū. Krēmīgi baltā krāsa Viļņā lielām, vēsturiskām celtnēm kaut kādu iemeslu dēļ vispār ir ļoti populāra, un man tas liekas skaisti. Rātsnama priekšā ir milzīgas, milzīgas kāpnes, visa rātsnama platumā, tāpēc manī bērnišķīgu prieku raisa atklāsme, ka kāpņu vienu galu lieto restorāns, tur ir gan galdiņi, gan tieši uz pakāpieniem sēdoši cilvēki. Rātslaukuma otrā galā atrodas arī neliela izgaismota strūklaka, pie kuras es kādu brīdi sēžu. Pēc visas tās kāpaļāšanas prasās ļoti daudz atpūtināt kājas.
Leave a Reply