Svētdienā mēs pamostamies priekš saviem standartiem neierasti laicīgi. Viesnīcas brokastis ir parastas viesnīcas brokastis, nekas nav sakaltis, viss ir kvalitatīvs, bet nekā interesanta. J. izprasa reģistratūrā kā nopirkt tramvaja biļeti un mēs braucam pastaigāt pa Kadriorgas parku. Jo kāpēc gan ne.

Tramvajos ir tie mazie bezkontakta biļešu terminālīši, un tas viens, kas ir pašā priekšgalā vistuvāk vadītājam, ir īpašs – tam var pielikt ne tikai vietējo talonu, bet arī vienkārši bankas karti. Viņi izskatās pietiekami līdzīgi, bija ļoti labi, ka J. to paprasīja, citādi mēs neiedomātos.

Līdz Kadriorgai ir trīs pieturas ar tramvaju. Atceroties, cik ļoti mēs nogurām, kad pirms gadiem karstā vasaras dienā nācām uz Kadriorgu kājām, brauciens jūtas kā teleportēšanās. Kafejnīcā netālu no parka nopērkam pa kafijai un nirstam iekšā parkā.

Diena ir vidēji auksta, sniegs ir balts, saule ir žilbinoša. Izcili skaista diena Parkā ir daudz staigātāju. Nav nekāds brīnums – beidzot var to sniegu kārtīgi apskatīt, kā tam jāizskatās, kad mašīnas nesabrauc! Mēs izejam pa cauri līdz pat parka tālākajam galam, jo es gribēju redzēt, vai Japānas dārzs nav izbūvēts tālāk, taču tas ziemā ir ciet. Staigājam tāpat līkumu līkumiem apkārt. Atšķirībā no vasaras vairākās vietās parkā var redzēt jūru, Somu līci, nav lapas priekšā.

Pēc pāris stundām mūsu ceļš atlīkumo atpakaļ līdz pilij un J. jau otro reizi ierosina, ka mēs varētu ieiet paskatīties tur esošo mākslas ekspozīciju. Ir pārsteidzoši agrs, kāpēc ne.

Pils ir daļēji renovācijā, mainīgās izstādes tieši šobrīd ir beigušās un jaunās vēl nav sākušās, bet pamatekspozīcijā ir pieejamas 16-19. gs. Rietumeiropas (pārsvarā holandiešu) un krievu gleznas. Un vēl šis tas. Piemēram, ārkārtīgi greznas sudraba tējkannas (visi sāni noklāti ar mazu skulptūru ainiņām), ko valsts pārstāvniecības pasākumos lietoja Igaunijas prezidents pirms Otrā pasaules kara. Par vairākām dažādu laikaposmu gleznām secināju, ka man neko neizsaka tie cilvēki, kuru portreti tie ir, bet, ō, tik interesanti pienākt pieklājības līmenī tuvāk un paskatīties, kā ir glaznotas mežģīnes vai balts uz balta ieaustie raksti. Un kā divām 19. gs. dāmām par šķietami līdzīgiem tērpiem rodas ļoti skaidra sajūta, ka šis viens ir no samta, bet otrs no… varbūt zīda tafta? Vienā no telpām es norādu uz trim gleznām stūrī ar tādām izteiksmīgām lauku ainavām, kas man šķiet nepamatoti, neloģiski un neizskaidrojami pazīstamas, un saku J., ka,šitādas gleznas būtu patikušas manai sen mirušajai vecmammai, tad es ieskatos sīkāk, tas ir Šiškins. Viņa pilnīgi noteikti zināja Šiškinu un gandrīz garantēti ir man par viņu stāstījusi.

Vēl pilī ir arī skaistas koka kāpnes. Abās kāpnēs ir izstādītas gleznas ar kazām. Varbūt lai mēs kāpjot justos mundrāki. Daudzās telpās ir baltas podiņu krāsnis ar ziliem zīmējumiem. Vienā telpā joslā gar griestiem ir paneļi ar koka inkrustācijās veidotām Tallinas ainām. J. saka, ka viena no ainām izskatās pēc mūsu viesnīcas. Mēs spekulējam, ka tikai šis nav no tā laika, kad šī bija Igaunijas prezidenta rezidence, kaut kā salīdzinoši mūsdienīgi izskatās. Centrālā zāle, šķiet, ir nesen renovēta un mūsdienās tiek izmantota koncertiem. Sienas ir pelēkbaltas, vienā galā pie logiem ir balts flīģelis. Vai šo interjeru kāds pieskaņoja sniegam? Griestos ir liels gleznojums ar kaut kādiem fantāziju motīviem, tur nav sniega, tas ir pieskaņots vasarai.

Pils pagrabā ārpus biļeškontrolētās zonas ir neliela “atklātā glabātuve” ar dažādu lielumu skulptūrām, kas saliktas stipri kompakti un bez plašiem aprakstiem, kas tas ir. Grūta dzīve marmora skupltūru pirkstiem, traki daudzi delikātajām pozām ar atvērtām plaukstām laika gaitā tiek nolauzti. Vienam marmora čalim bija nolūzis arī penītis.

Beigās mēs nopērkam pāris magnētus muzeja veikalā un kādu pusstundu pasēžam muzeja kafejnīcā. Manas pēdas ir nostaigātas, te ir patīkama atmosfēra un ļoti garšīga kūka ar ķiršiem, bezē, mandelēm un krēmsiera vai malta biezpiena krēmu.

Pēc tam mēs noķeram tramvaju un atgriežamies vecpilsētā. J. ieskrien viesnīcā nolikt lietas un mēs ejam ēst. Šodien portugāļu restorāns nav pilns, tiekam tur pie maza galdiņa logā. Man ir astoņkāja tausteklis ar kartupeļu gratīni (ar pāris batātes šķēlēm), J. paņem protugāļu komfortēdienu, kas ir starp divām lielām maizes šķēlēm ielikts steika gabals un čorizo desa, virsū ola, pāri pārkausēts siers un to visu aplej ar vircotu tomātu mērci. Mēs ķiķinām, ka esam izlaidušies, jo ir labi, ir garšīgi, bet nav pārsteidzoši vai īpaši sajūsminoši. Izrādās, kaut kur pēdējā desmitgadē ir palicis grūtāk mūs dziļi saviļņot ar ēdienu. Un es esmu atradusi no ēdiena bez dārzeņiem. Pagātnes es divdesmitgadniece būtu šokā. Astoņkājis ir lielisks, gratīne ir ok. J. izskatās apmierināts ar savu jocīgo ēdienu. Mana bezalko sangrija ļoti pareizi atgādina dienvidus. Desertā es paņemu pistāciju fondantu un J. samulsina viesmīli, paprasot veselas 2 pastel de nata. Viņam atnes vienu. Viņš palūdz vēl vienu. Deserti ir lieliski, manai gaumei pistāciju fondants vienmēr sagādā vairāk prieka, kā šokolādes.

Vakarā J. ir koncerts, bet pat pēc divām pastel de nata pārsteidzošā kārtā vēl nav pilnīgi vakars. J. pavada mani līdz Pierre Chocolaterie, kur es paņemu tēju pāris šokolādes konfektes, ieskaitot to balto Žozefīni, kam es nespēju izpīpēt pildījuma aprakstu. Žozefīne izrādās vislabākais pirkums, tā ir konfekte ar kazas siera krēmu. J. kādu brīdi sēž ar mani, mums mazliet izlīst tēja, un J. krūzīte ūdens spraiguma maģijas vadīta sāk ļoti redzami slīdēt pa stikla galdiņa virsmu uz malu. J. to paceļ un noliek atpakaļ. Krūzīte atsāk planēt. Mēs vienojamies, ka fizika ir maģija, noslaukam galdu un krūzīte vairs neslīd.

J. aiziet uz koncertu un es ar nelielu līkumu caur vecpilsētu atgriežos mājās. Rātslaukumā vēl aiz vien, februāra vidū, ir čupa izgaismotu eglīšu. Varbūt, ja eglīti nerotā dāvanu, zvanu un konfekšu attēli, tad tā vairs neskaitās Ziemassvētku egle. Pie Olde Hanza man mandeļu pārdevēja uzkliedz “Lēdij, man patīk jūsu mētelis!” Es klasiski atbildu, ka jā, tas ir arī silts, viņa saka, ka tas ir vislabākais, es piekrītu un smiedamās dodos tālāk.

Viesnīcā es rakstu blogu un lasu no rīta nopirkto bilingvālo igauņu pavārgrāmatu. Skaistas bildes, kopumā ļoti profesionāli uztaisīta. Vien pāris vietās tulkojums nošķiebjas (draugi, netulkojiet rapšu eļļu, kā ienāk prātā, paskatieties Vikipēdijā). Mums ir daudz kopīgā, nopriecājos, ka ir gan buberta, gan debesmannā receptes iekļautas.

J. atveļas ap pusnakti, Leprous koncerts esot bijis lielisks, iesildītāji forši, pa pirmo.