Ceturtdien, 2010-12-16
2:36
Šodien noskipojām pusdienas un devāmies braukt ar furnikulieri. Aizzaķojām ar tramvaju 2 pieturas tālāk, līdz Ujezd (ielas un pieturas nosaukums), kur atrodās jau iepriekš pieminētais komunisma upuru piemiņas memoriāls un vienlaicīgi arī furnikuliera apakšējā gala stacija. Apskatīju rūpīgāk izzūdošos cilvēkus. Izrādās, viņi nevis kļūst tievāki, bet viņiem trūkst gabali, jo augstāk pa kāpnēm, jo nepilnīgāki cilvēki. Ja vien man ir pareizs priekštats par to, ka tas tiešām ir komunisma upuru piemiņai, tad tā ir spēcīga un ģeniāli izdomāta piemiņas zīme.
Furnikulieris ir tāds neliels tramvajiņš, kas ar kārtīgu trosi tiek uzvilkts salīdzinoši stāvajā kalnā – tajā pašā, kurā augstāk atrodās Kārļa pils. Furnikulieris gan neved līdz pilij, bet līdz dārzu kompleksam. Kamēr braucām augšā, tikmēr nesniga – varēja pavērot Prāgas it kā sarkanos, bet patiesībā baltos jumtiņus.
Furnikuliera gala stacijā ir Eifelītis, kura pagrabā apskatījām Jāra Cimmermana muzeju / izstādi, pilnu ar visādām lieliskiem viņa izgudrojumiem, piemēram, trīsroku āmuru, kaklasaites tīrāmo, ugunsdzēsēju divriteni. Tur bija arī viņa biste, kuras seja gan tikusi iznīcināta cepuru tvaicēšanas procesā. *)
Pēc tam saņēmu sparu un uzkāpu Eifelītī pavērot Prāgu pa visam, pa visam no augšas. Kamēr mēs ar Cimmermanu, tikmēr atkal bija atsācis snigt, tāpēc vislabāk es redzēju daudzos mazos, glumos un daļēji pieputinātos koka pakāpienus. Kā arī funrikuliera staciju. Un vēl šo to. Tomēr jāatzīst, ka, piemēram, pils bija daudz labāk saskatāma tajos vakaros, kad nesniga, lai gan tad es biju lejā un daudz tālāk. Cita starpā, es pārliecinājos, ka tomēr arī Prāgā ir blokmājas – Deividskas rajonā. Šo faktu no Eifelīša varēja redzēt gluši labi.
Atgriezāmies priecīgas, ka no lekcijas nokavētas vien piecas minūtes, un, kad lekcija beidzās negaidīti pusstundu ātrāk, sapratām, ka šodien ir bijis mainīts grafiks un patiesībā bijām nokavējušas 35 minūtes no, iespējams, vērtīgākās lekcijas visā skolas laikā. Cūcība!!!
Vakarā mums bija “conforence dinner”, kur es ēdu ļoti garšīgu “savička” (čehu nacionālā mērce ar gaļu, to pasniedz ar knēdeļiem un brūkleņu zapti, un tā ir saldena).
Neveiksmīgas sakritības un G. ietekmes dēļ es nonācu pie galdiņa, kuru, ja neskaita mani un vienu profesoru, bija pilnībā apsēdušas valodnieces, turklāt krietna daļa runāja vāciski. Kādu laiku garlaikojos mēģinādama izdomāt ieganstu, kāpēc pārsēsties pie TrEd-istu galdiņa. G. mani centās pārliecināt, ka ja pie galdiņa sēž 7 džeki, tad 1 meitenei tur vieta atradīsies arī bez īpaša iegansta. Viņai pat izrādijās zināma taisnība. Pie čehu konsultācijām netiku, jo tie bija iegājuši sevī nē, bet dziļā sarunā čehu valodā. Toties tīri mīlīgi papļāpāju ar diviem vāciešiem, kuru slēptais mērķis bija tāds pats, kā man. Cita starpā nedaudz ierēcām par to, ka cilvēks reizēm izjūt zināmu neiederību sabiedrībās, kur visi, izņemot viņu, ir kā obligāto kursu apguvuši latīņu valodu.
Tagad jāiet gulēt, rīt lidojums ir salīdzinoši rīta pusē. Nepatīkami, ka tad, kad pirkām biļetes, nebija vēl zināms lekciju saraksts – mēs te krietni nokavēsim un piedevām lietas, ko būtu pat vērts klausīties.
Bet priecīgā ziņa ir tā, ta šīsdienas lekcijas (tās pašas, kuru nokavējām vairāk, nekā gribēts) iedvesmota, es pielaidu meklēšanu mūsu sintaktiskajiem kokiem. Tagad vēl tikai jāsaprot, kā dabūt ārā rezultātus analizējamā formā.
*) Izstādes devīze ir “Jārs Cimmermans – ģēnijs, kas nekļuva slavens”. J.Cimermans, lai gan ir viens no čehu nacionālajiem varoņiem, tomēr nekad nav dzīvojis – tas ir izdomāts tēls.
P.S. Čehijā ir ir par stundu agrāks nekā Latvijā, bet tā, kā man bija slinkums pārstellēt kompja pulksteni, tad šie ieraksti laikam datējās ar Latvijas laiku.
P.S.2. Numurā ir vadu internets, kurš reizēm strādā un reizēm nē. Tāpēc vakar neizdevās šo nopublicēt. Tagad jābrauc uz lidostu.
Komentāru nav.
Leave a Reply