Klāt esam!

Pirmdien, 2010-12-27
19:44

Berlīnes konference no Prāgas atšķiras visos iespējamos parametros. Mazticamajos un neiespējamajos arī. Liekas, ka šeit latīņu valodu skolā neviens kā obligāto kursu nav apguvis.

Konferences nulles dienā (konferences programma sākas ar 1.dienu) džeki bija sanākuši, uzrīkojuši apspriedi par makbukiem un uzkonstruējuši tādu wireless tīklu, kuram pieslēgšanās momentāni izraisa makbuku analogu Windows zilajam nāves ekrānam (es nezinu, kādā krāsā viņš ir makosam, man liekas, ka bija melns vai balts). Izsludinātas 4 pakāpju balvas par šī tīkla “piejaucēšanu”. Pēc šāda ievada likumsakarīgi dzimst plāns internetu konferencē nelietot, bet kas to būtu devis. Pirmkārt, viesnīcā laikam interneta nav, otrkārt, mazā gaismiņā darbā sācies kaut kāds ugunsgrēks, “piedegusi” kaut kāda atskaite, kuras nepieciešamību nebiju pareizi sapratusi. Madars man uztaisija tuneli uz mājām un, kad internetu ikurāt nevajag, hārdvēriski slēdzu to ārā. Tā kā Zilie zobi man ir izslēgti vienmēr un kompi nepieskatītu es neatstāšu, tad vajadzētu būt puslīdz ok. Turklāt es varu cerēt, ka Madara datu ziņā tukšais, bet tikai vakar sainstalētais laptops ir drusku ievainojamāks un līdz ar to – interesantāks, ja nu kādam galīgi nav ko darīt.

Tātad es esmu Berlīnē Chaos Communication Congress numur 27 (27c3). Kafijas pauzēs par brīvu ēst nedod, jo šī ir neformāla konference. Pašlaik ir lekcija par USB. Pagaidām izklāsts ir gana vienkāršā līmenī un es pat visu saprotu 🙂

Bet tagad pie lietas, jāmēģina veikt puslīdz sistemātisks piedzīvojumu atstāsts. Pirmā labā lieta: lidojums nekavējās, nokļūšanai lidostā laika bonusi bija pietiekami, un šajā ziņā viss notika pareizi, neskatoties uz dažām neplānotām aizkavēm ceļā un dažiem gadījumiem, kad viens un tas pats jautājums tika noskaidrots 3 vai 5 reizes. Nu ko var gribēt pēc negulētas vai praktiski negulētas nakts pussešos no rīta.

Lidmašīnā mani kolēģi iegrima tik dziļi hacking sarunās, ka man radās iespēja parēķināt vienu no trūkstošajiem mājas darbiem. Neizrēķināju, tās ir kaitinoši, nu un, ka tas ir neobligāts papilduzdevums.

Mūsu dienas gaitas norisinās ap Aleksandra laukumu Austrumberlīnē – tieši vienā laukma malā ir konferenču centrs, kurā notiek 27c3, pāris kvartālus tālāk ir mūsu hostelis. Hosteļa tante nerunā angliski, bet to atsver ar ļoti nelielu vārdu krājumu un izteiksmīgu roku vicināšanu. Kāpjot augšā uz 2.stāvu, kur atrodas mūsu istaba, spriedām, ka viņa droši vien runā krieviski, jo diez vai vāciski stāvs ir “etaž”, bet tā kā vācu valodu neviens no mums nemāk, tad skaidri nezinām.

Vēl viena joma, kurā šis brauciens ļoti atšķirās no Prāgas, ir ēšana. Ja Prāgā ēdām steikus, knēdeļus, sutinātas ribas, tad šeit mani ceļa biedri metušies uz fastfood. Pirms konferences sākšanās bija garumgarā diskusija, vai jāēd McDonalds, KFC vai Subway “tostermaizes”, un vai jāiegriežās Starbucks pēc kafijas. Tā kā KFC neatradās, tad uzzināju kā garšo Subway dienas piedāvājums. Jānosūta pie viņiem Checz Airlines pavāri pamācīties, kā taisāma tiešām laba tostermaize.

Pusdienlaikā (pēc divām pirmajām lekcijām) pūlī maģiski pazaudējāmies/izšķīrāmies, un es nolēmu, ka tad labāk iešu apskatīt TV torni (tas ir tepat blakus Aleksandra laukuma U-bāņa stacijai), nekā meklēšu KFC. Gāju, gāju, un pēkšņi KFC atradās man tieši priekšā bez meklēšanas. Ieeju iekšā, kā tad, re, kur ir mani ceļa biedri! Nospēru viņiem vienu cāļa kāju, konstatēju, ka šis ēdiens man ir pa asu, un devos tālāk. Ok, mana kulturālā fast-food-u izglītība ir celta un ar to arī pietiks. Vāciešiem laikam ļoti patīk fast-food – visas malas pilnas ar tādiem burgeriem un šitādiem burgeriem, fish&chips, take-away kafijām un tamlīdzīgām lietām. Man drusku pietrūkst čehu attieksmes pret ēdienu – ziloņa lieluma porcijas fantastiski pagatavotas gaļas. Jā, čehu valodai fonā es ar dodu priekšroku attiecībā pret vācu valodu.

Man blakus (lekcijā) sēž panks, kas dzer aliņu. Madars atzīmēja, ka šeit ir daudz dīvainu cilvēku.

Aizgāju uz TV torni, konstatēju, ka rinda ir gana īsa, lai saprātīgi drīz tiktu augšā. (Vēlāk izrādijās, ka īstais izaicinājums ir tikt lejā.) Gida man nav, bet no wiki arī šo to var uzzināt par tuvumā esošajiem objektiem. TV tornis ir Vācijā augstākā celtne. Tāds spics puļķis ar bumbiņu galā. 203 metru augstumā ir skatītāju platforma ar iespēju apskatīties tiešām uz visām pusēm, un 206 metru augstumā ir restorāns, kas lēni griežās (apgriziens pusstundas vai stundas laikā). Uzbrauciens ar liftu, vidējais ātrums 6m/s. Uzbraucu augšā, konstatēju, ka redzamība ir nu tāda viduvēja. Kamēr apgāju lēnām apgāju apli, redzamība sniegputeņa dēļ bija samazinājusies vēl uz pusi, pat tuvumā esošo Sarkano Rātsnamu nevarēja nobildēt. Padomāju, ka iztērētos 10,5 eiro es vienalga nenožēloju, un iestājos rindā uz lejā braukšanu. Rinda bija diezgan gara, un tās beigu gals stiepās gar skatlogiem. Kamēr stāvēju rindā, Berlīne ieslēdza savas daudzās gaismiņas, sniegputenis pierimās un pavērās burvīgs skats uz krēslā grimstošajām celtnem (daļu no tām pirmajā aplī nebiju pat ievērojus). Tā nu es gandrīz izstāvējusi rindu, nevis pagriezos uz liftu, bet apgāju vēl vienu apli un tad stāvēju rindā vēlreiz.

Tikusi lejā no Torņa, sapratu, ka apskatīt Sarkano Rātsnamu man laikam uzreiz nesanāks (es TV Tornim par godu vienu lekciju nobastoju, bet pēc tam es gribēju atpakaļ, un šeit, kad kādā auditorijā vieta beidzās, tad tur vairs nevienu iekšā nelaiž; vieta parasti beidzās nedaudz pirms lekcijas sākuma). Nopirku Starbucks karsto šokolādi (tā ir tiešām garšīga) un devos atpakaļ uz lekciju.

Kamēr šo romānu rakstu, sākusies jauna lekcija. Cilvēki saslēguši ethernet tīklā no LEDiem taisītas lampas, sataisījuši lielu tīklu un taisījuši gaismas šovu pamestā daudzstāvu blokmājā, kas nākamgad, visticamāk, tiks nojaukta. Minhenē. Nav ļoti tehniski smagi, bet ideja ir savā īpašā veidā valdzinoša.

Komentāri.

Es: Telefons čakarējās – konektējās vaļā no tīkla. Bet ja arī ar viņu būs noticis kas nenovēršami slikts, vienkārši nopirkšu jaunu.