Labrīt!

Pirmdien, 2012-02-13
9:46

Pirmā lekcija, Biks stāsta kaut ko par korpusiem, bet līdz esencei es vēl neesmu tikusi. Viņš pašlaik stāsta, ka korpusi ir labi, bet šo argumentācijas daļu es jau biju dzirdējusi.

No rīta filozofējām, par ko viesnīcām dod zvaigznītes, un tieši kādas prasības ir jāizpilda, lai dabūtu trīs. Mans secinājums – visādi citādi ir lieliski, bet nu brokastis bija pē. Un es aizmirsu mājās savu Sumatru (kafiju).

Bet labi, nav ko te “kļevetaķ”, man te nudien iet labi. Laiks silts, ap -5…-10 un P solīja, ka uz nedēļas beigām būšot pat plusi. Tas gan nebūtu jautri, jo tad slīdēs kājas.

Mūsu viesnīca ir uz mazas, kanāla radītas saliņas tieši Kārļa tilta pakājē, 2 minūšu gājienā no Malostranskas laukuma, kur Fizikas un matemātikas fakultātē notiek lekcijas. Starp citu, viena no nu jau daudzajām viesnīcām manā “karjerā”, kurā ir saglabāts 100+ gadīgais logu dizains ar mazās rūtiņās sadalītiem divlīmeņu logiem. Negribu iedomāties, kā ir visus tos stiklus nomazgāt, bet, tā kā viņi man trigerē bērnības atmiņas, tad liekas savā īpašā veidā simpātiski.

Vakar atlidojām bez problēmām, ja neskaita to, ka no lidostas bija pazudis apdrošināšanas automāts, kuru lietoju pirms gada. Bet nu beigās savu apdrošināšanu dabūju, kopā ar P izdzērām pa kafijai un jau pēc iekāpšanas lidmašīnā atradām arī otru ceļa biedru M.

Pēc iečekošanās viesnīcā tika nobalsots, ka jāiet ēst. No manis tika piedzīti “gida pakalpojumi”, kurus es tālāk deleģēju savam GPS. Pēc tam, kad tas verķis pirmajā reizē 20 minūtes meklēja satelītus, pēc tam viņš mani vairs nepievīla un uz Virvju vijēja sievas krogu izveda pat cauri Vecpilsētas laukumam, lai puiši var nedaudz paskatīties un sajusties kā tūristi. Un pēc tam gar Vacslava laukumu. Ejot pāri Kārļa tiltam, juku jukām atskaņoju pēdējās faktu drusciņas, kas vēl aizķērušās galvā no pagājušā gada, kad mani gidoja G, kā rezultātā izpelnījos jautājumu, vai neesmu apsvērusi iespēju strādāt par gidu. Tas bija patīkams, tomēr ne līdz galam patiess kompliments. Savukārt par restorānu vispirms ienāca sūdzības, ka gaļas esot maz, un pēc tam – ka kolēģi esot pārēdušies 😀

Vakarā sēdējām viesnīcā, dzērām tēju ar cepurīti, apēdām visus manus īrisus un filozofējām par praktiski visu, izņemot darbu. 😀

Tagad mēģinu kaut kur ieplānot sev Višehradas apmeklējumu. Vai tomēr ebreju muzeja? Hmm. Grūti.

Komentāru nav.