Stambulā nopirku ļoti skaistu, gaiši zilu, gandrīz baltu lakatu. Nav ne lēts, ne zīda, bet man ellīgi patīk. Pārdevējs drošības pēc apjautājās, vai man nevajag arī kādu lakatu mamma, vai māsai, vai nu vismaz draugiem. P. savukārt atnāca apvaicāties, vai mani nevajag glābt, jo es veselu mūžību nevarēju izvēlēties starp zilo un vienu rakstainu. Bet vispār, iespēja ar draugiem sarunāties valodā, ko apkārtējie nesaprot, ārzemēs vispār mēdz būt bonuss.
Vienā no pirmajām dienām, ejot garām Jaunajai mošejai dzirdējām strīdu. Nezinu, kas tur bija noticis, kautiņš nebija, bet viens no iesaistītajiem puišiem izteiksmīgi kliedza: “Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju! … Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju!”
Spānijā nevar pieaicināt viesmīli, uz viņu uzstājīgi skatoties. Stambulā tā droši vien varētu pieaicināt veselu viesmīļu karaspēku. Vismaz, ja tu esi Ziemeļeiropas meitene.
Pie galda mazāk smalkās iestādēs mums regulāri deva tikai dakšiņu, nazi nē. Nožēlojami vēlu attapos, ka droši vien tradicionālais ēšanas veids ir visu laiku vienā rokā turēt maizi un ar to arī palīdzēt uz dakšiņas uzvākt visu izvairīgo ēdienu. Turcijā pie ēdiena ēd klāt stipri daudz maizes.
Mani nedaudz mulsināja, ka lavašā satītajos kebabos (tur bija ļooooti daudz gaļas un tikai pa kādam simboliskām salātiņam) bieži tina klāt kartupeļus. P. skaidroja, ka vēl kaut kur ir šāda paraža, laikam Indijā, un tas esot tāpēc, ka lavašs tiek uztverts kā ēdams iesaiņojamais materiāls, lai īstais ēdiens nesmērē rokas. Bieži pie gaļas ēdiena klāt ir vairāku tipu piedevas – pa druskai no rīsiem un kartupeļiem, vai pa druskai no bulgura un kartupeļiem. Bulguru pagaršot gan tā arī nedabūju, jo vienmēr sakrita tā, ka viņš tieši tikko bija beidzies.
Turku tēju pasniedz mazās, apaļīgās glāzītēs ar tievāku vidu. Glāzītes liek uz maziem šķīvīšiem ar diezgan augstām, stāvām malām. Bet tā kā šī ir maza porcija, tad gandrīz jebkurā ēstuvē var dabūt arī lielāku versiju – krūzītē.
Jo vairāk atceros Stambulu, jo ģeniālāki savā precizitātē un trāpīgumā šķiet P. vārdi “Mēs Tev piestrādājam par zibensnovedējiem!”. Tobrīd uz vietas es to ne vienmēr paspēju pamanīt.
Pirmajās dienās pēc atgriešanās atkal klasiskais pārsteigums: ak jel, es saprotu visu, ko uz ielas runā! Nedaudz ieskatījos bildēs un sapratu, ka to ir vairāk kā pusotrs tūkstoties, bet vienalga vēl kremt, kāpēc kaut kas nav nobildēts, piemēram, Galatas torņa laukums vai puslīdz saprotams skats uz Jauno mošeju.
Leave a Reply