Ārā no Tiergartenas parka GPS lika nogriezties ieslīpi pa labi, kur gabala gājiena sākās interesanta mūra sēta – to rotāja lieli no sarkaniem ķieģeļiem mūrēti paneļi ar dažādu dzīvnieku ciļņiem – krokodils, varde vai krupis, dažādas zivis, vēlāk arī daži dinozauri. Kādu brīdi brīnījos, līdz atcerējos, ka šajā pusē jābūt Berlīnes zooloģiskajam dārzam. Drīz pēc tam parādījās paziņojums, ka šeit ir ieeja akvārijā. Berlīnes akvārijs tiek slavināts, ka viens no lielākajiem (sugu daudzveidības ziņā) pasaulē.
Tālāk aiz akvārija siena bija rotāta ar degunradžiem un laikam nīlzirgiem. Drīz pēc tam ir redzami Zooloģiskā dārza galvenie vārti – “ķīniešu” stila arka ar sarkaniem stabiem un sarkanām malām, un zilzaļu jumtu. Vārtu stabi balstās uz muguram ceļos niknsejainiem akmens ziloņiem, kas nometušies ceļos.
Arī šis Berlīnes rajons ir ar samērā jaunām mājām. Šeit ir mazāk betona un vairāk krāsaini izgaismota stikla, kas vāji nomanāmajā saulrieta gaisma (visu dienu ir miglains un apmācies) atspīd dūmakaini oranži vai violeti. Faktam par salīdzinoši augsto jauno māju īpatsvaru Berlīnē laikam nevajadzētu būt pārsteigumam – visas vecās taču nobombartēja prom nafig – bet tā redzēšana dzīvē rada savādas, nepierastas sajūtas.
Tikusi līdz Keisera Viljama piemiņas katedrālei, smagi, smagi savīlos. Katedrāle sākotnēji ir bijusi būvēta gotiski cakainajā stilā, to būvējis imperators Keisers Viljams II sava vectēva Keisera Viljama piemiņai. 2. pasaules kara bombardēšanas laikā tā neglābjami nopostīta, pāri palicis vien zvana tornis un ieejas zāle. Pēc kara tai uzbūvēts jauns zvana tornis blakus vecajam un atsevišķi no tā – pati baznīcas ēka, bet pāri palikušajā vecā torņa apakšā ierīkota piemiņas vieta. Jaunās būves ir perfekti taisnstūraini kluči, viens – tievs, garšs, otrs – zems un plats. Ēku sienas visā to platībā klāj nelieli kvadrātveida vitrāžlodiņi, izkārtoti perfektā režģī. Starp tiem betona logu “rāmji” izskatas diezgan pabiezi proporcionāli pret pašu lodziņu lielumu (drīzāk jau mazumu).
Manu vilšanos radīja divi apstākļi. Galvenais no tiem bija fakts, ka vecais tornis uz restaurāciju ir tik rūpīgi stalažās un alumīnija follijā, ka ārā redzama vien neliela sagrautā jumta augšmaliņa. Restaurēt ir labi, jā, it īpaši runa ir par tik īpatnēju, savdabīgu objektu, bet… bet… Papildus errastības sagādāja tas, ka pulksten pusdeviņos vakarā viņa bija rūpīgi, jo rūpīgi aizlēgta un nekur iekšā nevarēja iebāzt pat deguna galiņu. Ar šo otro pavērsienu es it kā biju rēķinājusies, bet kopā ar to, ka katedrāli neredzu pat no ārpuses, un to, ka visu dienu nebiju ēdusi, arī šis spēja mani sapīcināt vēl vairāk. Makdonalds turpat netālu gan bija vaļā.
Uztaisīju pāris patumšas bildes ar tuvumā esošo dīvaino strūklaku (abstraktā māksla un korkodils vienā malā) un nolēmu aizvilkties uz KaDeWe pusi. GPS teica, ka tas esot netālu.
KaDeWe (Kaufhaus des Westens; Rietumu universālveikals) – kādreiz krutākais Rietumberlīnes universālveikals, austrumnieku neaizsniedzamais sapnis – tiešām bija netālu. Pulkstens bija bez 20 minūtēm deviņi, deviņos viņu slēdz, tāpēc nolēmu, ka braukt augšā paskatīties terases restorānu man vairs nav ne laika, ne spēka. Uztaisīju pāris bildītes un sāku domāt par to, kur dabūt ēdienu. Starp citu, mūsdienās tas ir otrais lielākais šāda tipa veikals Eiropā.
Neskatoties uz to, ka no biju no somas izmetusi visu, visu, visu, soma tomēr bija izrādījusies pietiekami smaga, lai pleci būtu neprātīgi noguruši. Kājas arī tulznainas. Tūlīt aiz KaDeWe ieraudzīju ieeju Vitenburgas laukuma u-bānī, tātad jāēd maksimāli tuvu. Veicās – laukuma malā bija pilns ar kafūžiem, gan ne tiem lētākajiem, bet zinot, ka Tempelhofas tuvumā viss jau ir aizvēries jau kādu laiku atpakaļ, mani tas īpaši neuztrauca.
Neskatoties uz to, ka visu dienu biju vazājusies pa vistūristiskākajām Berlīnes vietām, laikam tā arī neviena vārda angliski dzirdējusi nebiju. Nu labi, tas varētu būt arī pārspīlējums, bet neviena sakarīga saistīta teikuma gan. Piemēram, Vācu domā – apsardze uz mani kaut ko “gaf-gaf-gaf”. Es: “Excuse me?”* Viņa tikai vāciski. Kaut kā ar roku māšanu atklājās, ka runa ir par to, ka nevar iet iekšā ar somu, tā jānodod garderobē. Un tā visu dienu.
Atlaidos restorāna krēslā, noliku somu, izstiepu kājas un viesmīlim, kas atnesa ēdienkarti, uzsmaidījusi teicu “Paldies!” skaidrā latviešu valodā. Nogurums bija tik milzīgs, ka nebija spēka mēģināt neproduktīvi runāt angliski, ja tevi tāpat neviens nesapratīs. Labi vismaz, ka ēdienkartēm te liek parakstiņus angliski. Vismaz daļai ēdienkartes. Kaut ko izvēlējos un paņēmu laptopu, lai no pilnajām atmiņas kartēm izkopētu bildes. Tumšmatains viesmīlis starojoši smaidīdams perfektā angļu valodā pastāstīja man to, un šo un vēl kaut kādus niekus, laikam pat mazliet pakomplementēja, un, atnesis ēdienu, piebīdīja klāt blakus galdu, lai man būtu vieta gan ēdienam, gan laptopam. Drīz pēc tam viņš rokas vēcinādams kā vējdzirnavas kaut ko skaļi pastrīdējās ar otru tumšmatainu viesmīli, kam arī ļoti patika vicināt rokas. Beidzot piefiksēju telpas otrā malā esošo malkas kamīnkrāsni, kurā tumšmatains pavārs cepa picas. Es biju itāļu restorānā.
Vakariņās dabūju visnotāl labu, turklāt lielu štriceli, kam virsū bija uzkrāmēta kārtīga kaudze ar ceptām gailenēm un daži viegli apdedzināti tomāti. Tam visam klāt nāca tīri liela svaigo salātu bļoda ar ārkārtīgi garšīgu mērcīti, par kuras sastāvu man tā arī neizdevās izvirzīt vērā ņemamas hpotēzes. Tiešām nesparotu, kāpēc tas viss bija jāpapildina ar milzīgu kaudzi frī kartupeļu. Bet nebija vērts par to uztraukties, jo es labi paēdu arī bez viņiem. Bagaršoju karameļu krēmu. Šeit tas bija daudz stingrāks kā sanāk man, taisot brulē krēmu, kam recepte taču ir līdzīga. Nez kā viņi to panāk, likās, ka ne želantīns, ne agars tur netiek pievienots.
Atpakaļceļā braucu ar diviem metro, pa vidu pārsežoties bija jāiet cauri kaut kādai margu/balstu/stieņu konstrukcijai, kas šķita kā aizmirsta no 19.gs., vienīgais atšķirīgais te bija viena betona plāksne ar krāsainu grafiti. Luftbruckes laukumā sazinkā pamanījos izkāpt ārā pa to pašu u-bāņa ieeju, pa kuru no rīta biju devusies prom, atkrita apmaldīšanās, kas parasti rodas, izkāpjot no pazemes vienu kvartālu tālāk. GPS apgalvoja, ka ja nerēķina iekšā Uzvaras kolonu, tad esmu nostaigājusi vairāk nekā 10km.
____________________
*) Atvainojiet? – standarta frāze norādīšanai, ka cilvēks nepārvalda valodu, kurā viņu uzrunā.
Leave a Reply