Mājupceļš

Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.