Frognera parks

Nākamā dienā (piektdienā) kaut kā pamanījāmies ērmīgi izlīkumoties, ejot uz metro staciju, neskatoties uz to, ka gājām tur jau trešo reizi vismaz, un ceļš ir ļoti vienkāršs. Laikam nogurums uzkrājies. Arī tas, kā nostāstīju savu prezentāciju, mani īsti neapmierināja – par daudz sasteidzās stāstījums, aizmirsu vārdus, un akcents arī droši vien bije briesmīgs. Bet tomēr saņēmu interesantu komentāru/ieteikumu – kāds kaut ko mazliet bija sapratis. Fuuuu. Bet vispār būt pašam pēdējam runātājam visā konferencē (nu labi, labi, pēc tam vēl bija lielais referāts visiem kopā un atvadvārdi) man liekas grūti.

Pusdienas bija lielas un garšīgas (kuskuss ar valriekstu sīrupu, jāpatur prātā ideja) un otrajā kafijas pauzē atkal bija jocīgās kūciņas, kas atgādina pumperniķeļa un biskvīta krustojumu, kas pārziests ar krēmu. Iegaršojās.

Tā kā visu dienu nebija lijis, pārskatījuši laika prognozi, abi ar kolēģi nolēmām mēģināt vēlreiz iet ar kājām uz viesnīcu. Nogājuši apmēram trešdaļceļu, sākām runāt par parkiem, kas redzami GPS kartē, vārds pa vārdam, un es saku, ka gribētu aiziet uz to skulptūru parku, bet es nezinu, ne kā viņu sauc, ne kur viņš ir. Kolēģim bija vīzija par parka nosaukumu, mazliet pačakarējoties ar kartēm (manā gps-ā un viņa Gūgles kartē tas parks bija ar dažādiem nosaukumiem), nosecinājām, ka parks ir apmēram tik tālu no mums, kā mēs no universitātes kempusa, un ka jāiet.

Parks, uz kuru gājām, oficiāli saucas Frognera parks, bet cilvēki diezgan bieži viņu sauc arī pēc tā centrā esošā Vigelanda skulptūru ansambļa. Vikipēdija saka, ka Gustavs Vigelands ir autors, un ka šis esot esot pasaulē lielākais viena autora radīts skulptūru parks.

Gandrīz visas parkā esošās skulptūras ir cilvēki – visdažādāko vecumu, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar paveciem bārdainiem večiem, vīrieši, sievietes. Cilvēki ir bez drēbēm, visdažādākajās pozās – skrien, lec, auklē bērnu, sadevušies rokās, apskāvušies, utt. utjp. Pozas ir vienkārši fantastiski ticamas un dzīvas, kādu brīdi sākumā kolēģis pat apsvēra, vai tie nevarētu būt atlējumi, tomēr šo domu atmetām ar galiem, kad sākās skulptūras, kas ietver lecošus un gaisā pamestus cilvēkus. Viena no skulptūrām bija ar vīrieti, kas ceļ gaisā sievieti, un tieši tā arī izskatījās – kā sekundes sīkdaļu garš kadrs, sieviete ir lidojuma vidū, nepārprotami īsti un dzīvi iemūžināta kustība.

Skulptūru ansamblis sākas ar lieliem metāla režģu vārtiem, aiz tiem gabalu tālāk sākas tilts, kura malās ik pa gabaliņam ir bronzas skulptūras. Tilta galā milzīga, vēl neapstādīta puķu dobe (Oslo pavasaris tā vidēji iestājas mazliet vēlāk kā Latvijā), un vēl neieslēgta strūklaka. Aiz tās galvenais skulptūru ansamblis – vispirms vairāki taisnu līmeņi kāpņu un terašu, un tad apaļu kāpņu galā monolīts akmens obelisks, ko veido kopā saķērušies cilvēciņi. Apaļās kāpnes 12 vietās 3 līmeņos rotā akmens skulptūras. Nez, vai skuptūras ir kaut kā saskaņotas ar to, kur obelisks met ēnu tādā vai citādā laikā?

Strūklakas centrālais elements ir vairāki vīri, kas tur milzīgu metāla bļodu. Jāpiekrīt kolēģim – skatoties uz tiem vīriem tā bļoda tiešām izskatās smaga (atkal gribu papriecāties par ļoti ticamajiem cilvēciņiem). Šur un tur skultpūras ietvēra arī ne gluži sadzīvē iespējamus/pieļaujamus sižetus – vienā no kokiem, kas rotāja strūklakas ārējā baseina stūrus, sēdēja/karājās daudzi mazi bēbīši, daži no strūklakas pamatni rotājošajiem ciļņiem ietvēra skeletu līdzdarbību, vienā no pietilta masīviem bija milzīgs vīrs, kas vai nu kāvās ar tiem, vai arī bija mēģinājis nest uz pleciem 4 vai 6 mazus bēbīšus un paklupis.

Aiz obeliska tālāk sekoja vēl viens, mazāk rotāts laukums – atkal pa kāpnītēm lejā. Laukuma centrālais elements ir apmēram 4 cilvēku grupa, kuru ķermeņi veido noslēgtu apli. Zinu, ka pilnīgi gaisā viņi nekarājās un fizikas likumus skulptūra neapgāza, bet postaments bija pietiekami neuzmācīgs, lai atmiņā nepaliktu, tāpēc – viņi gandrīz karājās gaisā. Vipēdijas interpretācijā parks ir par cilvēka dzīvi starp dzimšanu un nāvi, un obelisks simbolizē cilvēka tiekšanos uz garīgo un dievišķo, bet cilvēki aplītī aiz obeliska peld mūžībā un/vai harmonijā. Daļai no tā es piekrītu, daļu, manuprāt, ir iespējams interpretēt arī ļoti sekulārā veidā. Nekas, dažādu interpretāciju iespējamība to visu padara tikai labāku. Pacilājošs veidojums.