Gatavošanās ikgadējam Haosa kongresam izvērtās sviestaina. Vispirms vairākos līmeņos uzkrājās komunikācijas neveiksmes ar potenciālajiem ceļabiedriem, kā rezultātā organizēties sāku vēlu, ekonomiski neoptimālos veidos un viena. Sarunājām satikties Hamburgā, jo nelidojam pat ar vienu reisu. Lidojumi, starp citu, salīdzinot ar manām vēlmēm (būt Hamburgā 27.decembrī no rīta) arī bija nepiemēroti – vai nu dienu iepriekš agri no rīta, vai tajā dienā, bet vēlu vakarā. Kā nebūt to visu ne tikai pārcietu, bet arī pārliecināju sevi, ka ir pat tīri labi sanācis, un iegrimu laimīgā Ziemassvētku nākšanas transā… līdz brīdim, kad pēdējā darba dienā pirms Ziemassvētkiem atcerējos, ka man nav nedz izdrukātas, nedz ielādētas telefonā kongresa biļetes. Un tad izrādījās, ka es neatceros biļešu sistēmas paroli un man nav uzstādīts e-pasts, uz kuru sūtīt paroles atgūšanas linku. Man šķiet, ka vienīgais izskaidrojums, kāpēc man nav nācies pirkt jaunu biļeti, ir konferences oganizatoru neizmērojama pacietība un laipnība.
Ziemassvētki bija patiesi jauks ģimenes pasākums, kas neizprotamā summā ar nespēju aizmigt noveda pie tā, ka pagulēju pirms lidojuma stundu. Labi, ka man ir tiešais lidojums un tāpēc mazākas iespējas apmaldīties. No otras puses, es turpinu nedomāt neko sevišķi labu par lidojumiem otrajos Ziemassvētkos 9:30. Pēc visa tā mani pašu pārsteidza entuziasma un sajūsmas uzplūdi, kas mani piemeklēja, ierodoties lidostā. Pāris minūšu laikā biju nodevusi bagāžu, tikusi cauri drošībai un jau pastaigājos pa lidostas veikaliem. Un atradu, ka tagad te dod ļoti normālus suši (diezgan lieli, garšīgi un pat par pieņemamu cenu, vismaz pēc lidostu standartiem). Un ļoti smaidīgs apkalpotājpuisis. Pirmo reizi dzīvē pamanījos sasmīdināt drošības kontroles cilvēkus – pirms somas laišanas rentgenā izvilku ārā tukšo termokrūzi un atskrūvēju, lai nevienam nerastos vēlme meklēt pēc tam viņu somā, lai pārbaudītu, vai tur iekšā nav nelegāls šķirdrums. Drošībniekus doma par tukšo termosu nezkāpēc sasmīdināja.
Hamburgā nokļuvu veiksmīgi. Mazais “bombardierītis” krietniem gabaliem lidoja viegli kratīdamies kā tāds autobuss pa viduvēju ceļu un es kādu brīdi kavējos pārdomās, vai mazas lidmašīnas varētu būt iemesls, kāpēc viena mana draudzene centās man iestāstīt, ka lidošana krata vairāk kā autobusu braucieni. Šajā lidojumā redzēju, šķiet, skaistākos pacelšanās un nolaišanās skatus visā savā aviopasažiera karjerā – gan Rīgu, gan Hamburgu rotāja trīs, četri vai pat pieci dažādu augstumu mākoņu slāņi, lejā bija viegla migla un saule bija pacēlusies tieši virs tās kārtainās kūkas – skaista, gaiši dzeltena gaisma, kas kopā ar miglas kārtiņu radīja iespaidu, ka visas redzamās ūdenstilpnes ir pilnas ar sudrabu. Nevis kaut kādu spīguļu figņu, bet baltu, nespodru, ne līdz galam nopulētu sudrabu īstajā sudraba krāsā. un tam visam pa vidu daži izteiktāki miglas lēvariņi. Absolūtā bauda. Bet tā dēļ lidojuma vidusdaļa noritēja pa baltu, necaurredzamu pienu.
Hamburgā viesnīcā nokļuvu viegli un ātri – viens metro brauciens (“Nez, šitā biļete ir tikai jānopērk, vai kaut kur jākompostrē arī?”), kura laikā man pat izdevās neaizmigt. Dzīvoju supernetālu no Centrālās stacijas. Pateicoties tam es beidzot uzzināju, kur ir tā vieta, kur Hamburgā ēd cilvēki brīvdienās un citos nelaikos – ja neiet uz Rēperbāni, tad ielā pie stacijas.
Viesnīcā ievēlos īsi pirms divpadsmitiem (vismaz divas stundas par ātru, salīdzinot ar oficiālajiem priekšrakstiem), un viesnīca (gan jau sagadīšanās pēc) momentā izpelnījās manas visdziļākās simpātijas ar to, ka viņiem bija priekš manis uzreiz brīvs numuriņš. Tā nu es momentā atmetu jebkādas pārdomas par pilsētas skatīšanos, uzliku modinātāju pēc divām stundām un laimīga nolūzu.
Leave a Reply