Pirmā 30c3 diena

Koferences pirmā īstā diena – līdz vēlam vakaram nosēdēju konferenču centrā. Interesantākais nekonferences notikums – pusdienlaikā izmetu pāris līkumus pa kongresu namam piegulošo botānisko dārzu Planten and Blomen un netālu no tā parka tālākā gala atradu indiešu restorānu.

Blakus indiešu restorānam ir libāņu restorāns, kam pie durvīm izliktā ēdienkarte bija ar parindeņiem angļu valodā, tāpēc vispirms gāju tur. Tur mani izmeta ar apgalvojumu, ka ciet, jo te esot līdz sešiem vaļā. Siks? Zeks? īsti nesapratu. Bet kopumā tas atstāja mīklainu iespaidu – bija pusčetri pēcpusdienā.

Indiešu restorānā (nosaukums bija kaut kāds sakarā ar dārziņu) ēdienkarte tikai vāciski, tāpēc nācās paļauties uz viesmīļa ieteikumiem. Tiku pie jēra saldā mērcē ar iemaisītiem svaigiem augļiem (āboli un papaija vai oranžā melone) un piedevām – garšvielu rīsiem ar mazliet rozīnēm un riekstiem. Smaržoja tīri pazīstami, bet garšoja kaut kā savādāk kā līdz šim biju piedzīvojusi, tā nu paliku absolūtā neziņā, kas tās bija par garšvielām un kā kaut ko līdzīgu varētu atkārtot. Ēdot domāju, ka iespējams, Vācija gribēja, lai es pilnīgi pieviļos un zaudēju jebkādas cerības, pirms sākt man rādīt labās lietas, uz ko tā ir spējīga. Jā, starp citu, viesnīcas brokastis bija vājas un pietiecīgas, ja neskaita pašapkalpošanās beramās tējas pagatavošanas procesu (karsts ūdens, tējkanniņas, sietiņi, ieber kuru un cik vēlies, aplej, mērcē cik ilgi vēlies), bet varbūt tas bija tāpēc, ka es tur uzpeldēju tieši pirms brokastu beigām.

Planten un Blomen ir salīdzinoši jauks, blīvi apstādīts un izkopts parka un botāniskā dārza krustojums. Nepārprotami, lieta, kas būt jāskatās vasarā, taču pārsteidzošā kārtā te bija daudz ko redzēt arī ziemā (bez sniega) – daudz rododendru un mūžzaļu krūmu, kā arī šādi tādi augi, kas sausos stiebrus un puku galviņas saglabā pa ziemu. Turpceļā uztrāpīju arī uz rožu dārzu, kas bija ļoti rūpīgi iesaiņots egļu skujās. Diemžēl šis skats manam fotoaparātam gāja secen, jo tobrīd lija un es, velkot lietusmēteli, biju aparātu atstājusi apakšā. Atpakaļceļā no pusdienām, jau pustumsā, arī gāju caur to pašu parku un ieraudzīju citas rozes. Neietītas nekādās skujās. Ziedošas un/vai pumpuros. Klajā laukā, nevis siltumnīcā. Hamburga, nopietni? Tā ir Tava izpratne par ziemu? Ziedošas rozes?

Kongresu namā dzīvība rit tādiem apgriezieniem, ka namā iekšā apmaldos biežāk nekā Hamburgas centrā. Pa dienu, cenšoties draudzenei izskaidrot, kāpēc te ir tik lieliski, nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst vārdu, lai cik ne cik adekvāti aprakstītu visu to bagātību, kas te darās. Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī var spēlēt 20+ gadus vecas videospēles? Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī ir kafijas gīku kaktiņš ar pāris tādām kafijas pagatavošanas ierīcēm, kādas nekad nebiju vēl redzējusi? Vai ir svarīgs tas cilvēks, kas taisa lego rotaslietas? Atslēgu mūķētāju stūrītis? Stūrītis, kurā māca uztaisīt pulti, kas izslēdz jebkuru TV? Electronic Frontier Fondation informācijas stends? Bet tie ir tikai atsevišķi sīkumi, nieciņi uz vispārējā fona. Vajadzētu kaut kā raksturot to, ka hackspace kopsummā pa stāviem droši vien aizņem laukumu, kas salīdzināms ar futbola laukuma izmēriem. Bet kas tad ir hackspace? Nu vieta kur cilvēki hako… ko dara? Nu, dara lietas. Kādas lietas? Nu visādas! Atkal pārāk nekonkrēti. Nu, bet ko darīt, ja cilvēki dara tik daudz un dažādas lietas, ka viņas dažos vārdos aprakstīt nevar?

No tematiskā viedokļa, kongress, protams, pilns ar smagu simbolismu. Pirmais kongress ir bijis 1984.gadā, šogad ir trīsdesmitais. Atklāšanas runā tika skaidrots, kāpēc šogad kongresam nav moto: “Parasti kāds vienmēr nāca klajā ar kādu asprātīgu frāzi, kura kādu mums tobrīd svarīgu ideju nestu kopienai un arī plašākai sabiedrībai. Šoreiz mēs esam atstāti bez vārdiem. Mums vienkārši nav ko teikt.” (Šeit un turpmāk – brīvi tulkoju un pārstāstu; vēlāk publicēs oficiālo video, kurā visi, kurus tas interesēs, varēs redzēt, kā bija patiesībā.) Un vēl: “Mēs pamodāmies no slikta sapņa un nokļuvām šausmīgā realitātē.” Bet nevar teikt, ka kongress būtu drūms, tieši otrādi – mežonīgs entuziasms kūsā visus kaktos pat vēl vairāk kā agrāk. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sajūta, ka tas, par ko šeit runā, ir svarīgi, ir daudz saasinātāka kā iepriekš. Un teksts “trīsdesmit gadu laikā no gīku saujiņas, kuru viedokli neviens īpaši neņēma vērā, mēs esam kļuvuši par lielu kopienu, kuras viedokli… vēl jo projām neviens īpaši neņem vērā”, kas šeit uzrakstot, varbūt izskatās skumjš, atklāšanas runā izraisīja neviltotu un milzīgu auditorijas sajūsmu, ko pavadīja aplausu vētra.

No organizatoriskā viedokļa – nevaru sapratusi, vai padevusies esmu es vai organizatori, bet man ir tāda sajūta, ka šoreiz kongress ir vairāk novirzījies savā dienas plānojumā uz vakara pusi. Cik nu to vispār vari teikt par pasākumu, kas ir atvērts 24 stundas diennaktī. Bet nu referāti visu nakti nenotiek.

Ā, un es dabūju kongresa T-kreklu. Pat mazliet rindā pastāvēju viņa dēļ – bet tad ir īstais izmērs. Kaut kā ir sajūta, ka šis kongress varētu man izrādīties svarīgs ar laiku.
P.S. Te naktī dzied putni. Vismaz viens. Vismaz pāris dziesmiņas.
P.S.2. Viesnīcas istabiņā ir barometrs, kas jau kopš manas ierašanās rāda, ka laiks mainīsies. Un man likās, ka tad, kad kaut kas ir konstanti uz robežas starp līšanu un nelīšanu (tā sauc abas pārējās barometra iedaļas), tad tās ir nevis pārmaiņas, bet stabils stāvoklis…

Comments

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *