Mājupceļā galvenais izaicinājums bija pareizi aizbraukt uz lidostu – Hamburgas s-bāņa līnija S1, kas ved uz lidostu ir konstruēta tā, vienu pieturu pirms lidostas vilciens sadalās divās daļās, no kurām viena brauc uz lidostu un otra – sazinkur. Centrālajā stacijā divi vācu valodas nemācētāji mēģinājām izzīlēt, vai uz lidostu brauc vilciena “priekša” vai “aizmugure”. Izvirzījām hipotēzi, ka priekša. Iekāpām nepareizajā vagonā. Ieraudzījām, ka mums taisni priekšā ir vadītāja kabīne. Nākamājā pieturā pārkāpām vienu vagonu uz priekšu. Tur bija daudz čemodānu, tāpēc mēs nolēmām, ka jaunais vagons ir mums piemērotāks. Turklāt tajā stacijā, kurā vilciens sadalās, beidzot arī angliski pateica “šī vilciena daļa dodas uz lidostu”. Tā nu viss beidzās labi.

Starp citu, centrālās stacijas priekšā ir puscilindra formas stikla nojumes, kurās skanēja klaviermūzika. Ar nelielu pārsteigumu konstatēju, ka akustika ir tīri laba. Liekas, ka tumbiņa bija novietota centrā, augstākajā punktā ar skaļruni pret jumtu tā, ka skaņa lejā nonāk atstarojoties. Ņemot vērā vispārējo kņadu un nepārtraukto fona troksni, rezultāts bija negaidīti patīkams un pat tāds kā relaksējošs.

Tā kā lidojums bija agri, tad vairāk nekādas muļķības (un gudrības) sastrādāt nepaspēju. Beigas.