Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Gēteborga 9: mājupceļš un piezīmes

    Piektdien noprezentēju un dodos mājup. Pastaigāties ar čemodānu pa Gēteborgas kalniņiem un lejiņām ir nogurdinoši, un karte visu laiku mēģina navigēt mani pa daudzajām kāpnēm – vismaz līdz es attopos uzlikt, ka mani jānavigē kā velosipēdistu. Tad iet labāk. No rīta vēl arī līst.

    Lidostā es nosēžu pusstundu uz čemodāna pie bagāžas nodošanas, jo es varbūt esmu laicīgi, bet bagāžas pieņēmēji gan nē. Lidosta kā jau lidosta, paldies dievam, ne pārāk liela, bet garlaicīga gan. Nopūšos, kad man uztaisa kafiju kartona krūzē un tad pārlej manējā. Neizstāvu rindu pēc smukajām sīrupainajām bulkām, bet dabūju garšīgu kardamonmaizi. Izlidojam laicīgi, mēģinu gulēt lidmašīnā, nesanāk, jo manā logā ir saule un tur atbalstīties ir karsti.

    Gēteborga ir skaista, ceļojums ir bijis zinātniski produktīvs un iespaidos bagāts, bet es ilgojos pēc mājām, savas gultiņas un dušas kur kārtīgi noberst visu, kas izsvīsts, stumdot čemodānu pa Gēteborgas kalniem. J. mani savāc Rīgas lidostā, es svētlaimīgi iezveļos savā ierastajā pasažiera vietā un gandrīz jau taisos izkust… “Hei, kāpēc mums deg check engine lampiņa?”

    Bet es tiku pie savas dušas. Pat tajā pašā vakarā.

    P.S. Jau pirmajā dienā, kad satiku zviedru valodu protošos biedrus, uzdevu jautājumu, par ko sen jau biju prātojusi – kā pareizi izrunā tehniskās augstskolas, kas organizē skolu, vārdu un kā vārdā tā ir nosaukta? Jautāju latviskās atveides dēļ. Saņēmu dziļu un izmeļošu atbildi, kas manas pārdomas par atvedi tikai samudžināja: augstskola nosaukta britu čaļa Čalmersa vārdā, bet zviedru valodā nav īsti labas “č” skaņas, tāpēc zviedri paši saka “Šalmers”. Vikipēdija saka, ka čalis esot bijis zviedru izcelsmes, bet izrunas dod abas. Tā es arī palieku neizlēmusi.

    P.S.2. Ātri pārliecinos, ka zviedru valodas izrunas īpatnības ir jāuztver ar pietāti, un pārāk paļauties, ka nezinot uzminēs pareizi, nevar: Emil izrunājas gandrīz kā [Iemil], Heden ir tuvāk [Hieden], un Tjörn ir pa vidu starp [Šēn] un [Šōn].

    P.S.3. Mokos un putrojos arī ar pareizo pilsētas nosaukuma atveidojumu latviski – gan Vikipēdijā, gan lielajā atlantā ir Gēteborga, bet manas smadzenes mani bieži trollē un es brīžiem kļūdaini rakstu ar u. Bloga ierakstus dabūju masveidā labot vairākkārt.

  • Gēteborga 8: ceturtdiena ar baznīcām un būvdarbiem

    Ceturtdienā mums sākas mazliet vēlāk, jo pirmo rīta stundu ir bijušas aizņemtas lielās telpas. Es mēģinu to izmantot, aizejot uz Vasas baznīcu, varbūt būs vaļā.

    Ir!

    Iekšdurvis ar apaļiem lodziņiem un vara apkalumiem man mazliet atgādina fantāziju zemūdeni. Ārējās durvis rotā lieli gredzanveida klauvēkļi/rokturi, kurus zobos tur fantastiskas kaķu sejas. Plāksnīte pie sienas mani informē, ka šī 20. gs. sākuma celtne* ar nedaudz jūgendstila iezīmēm. Es kā nespeciālists tās iezīmes nesamanu, bet kaut kas interjerā man atsauc atmiņā Oslo rātsnamu. Iespējams, milzīgais gleznojums aiz altāra ir stilistiski līdzīgs, Jēzus, kas uz mani no augšas noskatās ir tāds mazliet robusts. Gleznojamā dominē oranžā un brūnā krāsa, zilgano atstājot fonam un radot sajūtu par to, ka svēto nimbi izstaro skaistu, dzeltenu gaismu. Baznīcas interjers ir ļoti dekoratīvs, taču ne super cakains un kaut kas tajā visā man atstāj tādu mazliet tautisku tautisku noskaņu. Baznīcniekiem domātie soli ir brūni, taču to galus veidō saļsvītrots koka noslēgums ar apmēram galvas augstumā iegrieztu rakstainu krustu uz apaļas saulītes fona. Logi ir salīdzinoši vienkārši, veidoti no viegli krāsainiem stikla kavadrātiņiem. Galvenās telpas aizmugurē ir vairāki interjerā iederīgi zaļgani un brūnikoka galdi ar krēsliem apkārt, liekas, ka te reizēm notiek arī kaut kādas nelielas draudzes biedru satikšanās, ne tikai dievkalpojumi. Aizmugurē pa vidu ir liels, stilizēts metāla globuss ar iedegtām svecītēm spirālveidā apkārt. Baznīcas dažādās pilsētās ir ļoti dažādas, dažādos laikos un dažādās valstīs cilvēku sajūta par greznumu ir bijusi ļoti dažāda, taču subjektīvi man šī liekas īpaši skaista: grezna, iespaidīga, bet samērīga, ja tā drīkst teikt. Ceru, ka paliks man prātā uz nākamajiem gadiem.

    Priecājoties par baznīcu, mazliet nokavēju. Vajadzēja piecelties mazliet agrāk.

    Pusdienlaikā ejam atkal uz to pašu studentu ēdnīcu, kur bijām pirmdienā, pēc pirmdienas izgāšanās (diezgan burtiski – pamatīgi nolēju galdu) esmu iemācījusies liet auzu pienu no termosa pie kafijas lēni un uzmanīgi un šodeiz neko nenoleju. Man sāk rasties aizdomas, ka es katru reizi Skandināvijā atklāju, ka man garšo auzu piens, un katru reizi aizbraucot to aizmirstu. Jālabojas. Auzu piens ir garšīgs! Čalis, kas krāmē ēdienu ir tik veikls, ka es nepaspēju pateikt, ka, nē, man nevajag zaļās pupiņas! Kad pieminu to I., viņa laipni piedāvājas mani izglābt no pupiņām, tās apēdot. Lieliski. Es pastāstu, ka vairumam latviešu ļoti patīk pākšu pupiņas, es esmu izņēmums.

    Es pēcpusdienā pabeidzu savu prezentāciju salīdzinoši laicīgi, un ieklausījusies sevī saprotu, ka nē, funkcionālās programmēšanas spēja manī ir izsīkusi. Metu pie malas dižos darbus un eju mazliet pastaigāt.

    Pa ceļam uz viesnīcu es noeeju gar mākslas muzeju, liela, milzīga dzeltenu ķieģeļu ēka ar skulptūrām priekšā un ieeju caur pagrabu un nopērku pāris magnētiņus ar gleznām ģimenei. Muzejs drīz vērsies ciet, to apmeklēt drīzāk ir vērts “svaigā dienā”, bez ilgstoša noguruma priekšā. Pasēžu mazliet atpūsties muzeja priekšā pie Neptūna strūklakas. Sūtu J. bildes. Abi augsti profesionāli vienojamies, ka Neptūnam ir smuks dibens, bet mazliet ņirdzīga seja ar superlielu degunu.

    Kādā brīdī saule ir atgriezusies, kad iegriežos viesnīcā nolikt datoru, nepaņemu platmali. Šo pēdējo es vēlāk nožēloju.

    Izmetu loku pa vienu no vecākajiem pilsētas rajoniem un iegriežos Gēteborgas domā. No ārpuses baznīca kā jau baznīca, skaista, dzeltenas sienas ar dekoratīviem stūrīšiem un izciļņiem, pie ieejas kolonnas, tornis ar sarežģītu vara jumtu. Bet nekā elpu aizraujoša. Ieeju iekšā. Tur ir balti, gaiši un viegli. Lieli logi visapkārt, baltas kolonas. Atsevišķas zelta detaļas, piemēram, aiz altāra ir zelta tēls, aiz kura ir paslēptas lampiņas, kas apgaismo aiz tēla esošos zelta mākoņus un starus. Centrālais gaismeklis ir mūsdienīgs, liels, salīdzinoši vienkāršs apzeltīts aplis ar iekšā iestrādātiem gaismekļiem. Kāds cilvēks spēlē klavieres, kaut ko maigu, ko es neatpazīstu. Apsēžos pašā aizmugurē un kādu brīdi klausos, ir ļoti, ļoti skaisti. Sešos sākas lielā zvanīšana un pēc tam drīz taisās sākties dievkalpojums, es dodos tālāk.

    Kādu brīdi svārstos, bet tomēr nolemju aiziet arī līdz Jētas upei. Tas nav tālu, varbūt būs smuki.

    … Nebija tik smuki, kā cerēju.

    Pa ceļam redzu vēl kanālus ar jaukiem tiltiņiem un apskatu Gēteborgas vācu baznīcu, tā ir ciet, bet no arpuses mīlīga. Kad nokļūstu pie upes, secinu, ka vide apkārt ir diezgan industriāla – lai gan promenāde ir jauki izbūvēta, pāri upei ir industrālā osta, savukārt aiz muguras ir milzu celtniecības darbi. Ūdens grimstošās saules gaismā ir skaists kā vienmēr, bet drusku smird pēc kuģu degvielas un arī netālu pietauvotie muzejkuģi ir karakuģi, līdz ar to galīgi ne manā gaumē. Paejos pa promenādi līdz Lilla Bommen (mazliet smieklīga skata modernisma daudzstāvene), kas manā kartē ir atzīmēta kā skatu punkts, bet pie skata netieku: vai nu ir pārāk jau vakars, vai arī šī ēkas augša nav publiski pieejama vispār, tā arī skaidrībā netieku. Aizeju līdz Gēteborgas operai (daudz modernisma, asi stūri, zils, brūns, balts), uz kuru aktīvi plūst cilvēki (laikam drīz izrāde), paveros no pieklājīga attāluma uz lielu, par viesnīcu pārvērstu, burukuģi un nolemju, ka nu nebūs, promenāde zaļāka nepaliks, jādodas viesnīcas virzienā.

    Un tad man nākas iet caur būvdarbiem, kā tajā mirklī šķiet, mūžību. Gods un slava, visur ir ļoti skarbi ar nožogojumiem izdalīti pamatīgi gājēju ceļi, nevienu mirkli nav sajūta, ka tūlīt mani sabrauks, bet tas arī vienīgais labais, ko es varu pateikt. Tikai pēc tam vakarā es beidzot sazīmēju kartē atslēgvārdu “Västlänken” un izlasu, ka Gēteborgā tiek būvēts Rietumu savienojums – milzīgs dzelceļa savienojums, kas palīdzēs atslogot Centrālo staciju. Līdz ar to nav nekāds pāsteigums, ka tā kā mans ceļš no Jētas ved gar centrālo staciju, man sanāk iet gar pilsētas lielākajām būvbedrēm. Un tie būvdarbi, kas man sajauca ceļu trešdienas vakarā, ir šis pats projekts, bet tur būs otra pazemes stacija. Un būvdarbi, kam trāpīju virsū pirmdien, ir trešā pazemes stacija. Tāpēc tik daudzās vietās pilsētā ir būvdarbi ar diezgan glīti apgleznotām sētām – tie visi ir saistīti ar Rietumu savienojuma izbūvi. Interesanti, kāda būs pilsēta pēc gadiem pieciem vai bik vairāk, kad šis viss būs pabeigts? Pilnīgi noteikti, vēl glītāka.

    Gar centrālo staciju iznāku sev pazīstamajā smukajā pilsētas daļā un atkrītu parka stūrī uz soliņa pūtināt kājas. Čatā čīkstu J., cik ļoti esmu nogurusi, un cik ļoti kājas ir nostaigātas, un ka visu vasaru iestaigātā iešļūcene pēkšņi šorīt ir nolēmusi spiest uz lielā pirksta nerva, un ka būtu jāēd un es esmu tik nogurusi, ka nespēju vair nekur iet un neko domāt, un tik nogurusi… J. iesaka japāņu restorānu Zozaki pāri kanāliņam. Es stulbi mirkšķinu acis vispirms uz telefonu un tad pāri plecam uz attiecīgo restorānu. J. raksta, ka atsauksmes esot labas. Tie ir mazāk kā 200 m. To es varu.

    Šis nepārprotami nav modernā minimālisma restorāniņš. Mani sagaida dīvaina pārsmaidoša policista skulptūra, miljons lampiņas, gar visām malām izliktas ar ūdeni pildītas japāņu dzērienu pudeles, kā arī simtiem visādu klišejisku japāņu rotājumu. Fonā skan maiga mūzika. Sasmejos par sava prāta radītajām asociācijām – tā kā Japānā neesmu bijusi un kopumā par japāņu kultūru zinu maz, šis viss man asociējas ar vairākām kiberpanka datorspēlēm, ko esmu spēlējusi. Tajās praktiski vienmēr ir kāda japāņu ēstuve. Man iepatīkas.

    Pasūtu terijaki lasi, komplektā, izrādās, varu pati ieliet sev miso zupiņu un paņemt garneļu čipšus. Zupiņa droši vien skaitās trūcīga, jo viņā nav tofu, loku vai jūrazzāļu, bet man tā šķiet dievu padzēriens – gan noguruma dēļ, gan arī tāpēc ka man nemaz negaršo ne loki, ne tās jūraszāles, vismaz ne zupā. Kad atkal paprasu vienkārši tēju, dabūju atkal ar grauzdētiem rīsiem, un tā ir baigā manta. Jāatceras Latvijā! Mans lasis ierodas uz karstas čuguna pannas, terijaki mērce apkārt met lipīgus burbuļus. “Be careful, this part is very hot, please, don’t burn yourself!” mani intensīvi brīdina viesmīle (“Esiet uzmanīga, šī daļa ir ļoti karsta, lūdzu, neapdedziniet sevi!”) Rīsi ir salipuši garšīgajā veidā, lasis ir maigs, mērce ir intensīva, ārkārtīgi labs un spēcinošs noguruma ēdiens. Desertā paņemu ceptus banānus ar saldējumu, nav slikti, bet jāatzīst, ka deserti nebūs šī mana ceļojuma augstākais punkts.

    Mājupceļā uz viesnīcu vienu brīdi ielas pašķiras tā, ka es ieraugu, ka lunaparkā ir izgaismots panorāmas rats un tornis. Pēc labas paēšanas kājās ir atgriezies tieši tik daudz spēka, lai šķistu pieņemami paieties pāris kvartālus uz lunaparka pusi, lai noskaidrotu, vai nesanāk labāka bilde. Nu… tā ar dievu uz pusēm – panorāmas rats ir izgaismots, bet būvdarbi priekšā ir gaišāki.

    _______________

    *) Man ļoti patika, ka pie katras baznīcas, ko es Gēteborgā redzēju, bija neliela plāksnīte zviedru un angļu valodā – pamata informācija par baznīcu, kad celta, kas ir ahitekts, kaut kādi interesanti fakti. Ticu, ka daudzus cilvēkus tas neinteresē, bet es lasīju un priecājos, ka uzzinu nedaudz konteksta.

  • Gēteborga 7: vienkārši trešdienas vakars

    Trešdienā turpina būt apmācies un brīžiem nedaudz pil lietus. Pusdienlaikā viens no vietējiem biedriem saka, ka šis beidzot ir normāls Zviedrijas laiks, nevis tas, kas bija pirms tam. Es smejos, ka I. nav pasūtījusi pasākumam pietiekami daudz saules, viņa atbild, ka viņa visu iztērēja svētdien. Es piekrītu, ka svētdien bija baigi labi. Pusdienās štrumējam atkal citu studentu ēdnīcu, tur ir apcepti ņoki. Priekš manis nedaudz par sāļu, tā man te brīžiem Zviedrijā gadās. Vēl es uzzinu, ka “smaka” zviedriski ir garša, jo tas rakstīts uz piena pakas. Leģendāro sēni tomēr ir izvārījusi un izcepusi I. Neko, dzīva. I.

    Vakarā mums ir kopējās vakariņas, iespējams, vecā bārā. Neliels bariņš uz tām ejam ar kājām dabūju paskatīties vēl smukas ķieģeļu un koka mājiņas. Mazu brīdi noder lietussargs. Tur uz vietas ir skaisti, bet mazliet par skaļu. Es īpaši priecājos par griestiem, kur uz flīzītēm attēloti gulbji. Pagaršoju kaut kādu vietējo alu, laikam ipu, pagaršoju tās slavenās gaļas bumbiņas (tuč par sāļu, lielisks kartupeļu biezenis, jauka mērce). Pļāpajam par zinātni, par muļķībām, atkal par zinātni. Uzzinu, ka šajā zinātnieku grupa izpratne par LLM trūkumiem ir ļoti spēcīga. Mazās kopienas bonuss – ar katru pasākumu sarodam un jokot par dzīvi paliek arvien vieglāk. Kaut kādā brīdī pārvācamies uz citu bāru tajā pašā ielā, kur ir daudz klusāks. Vienā brīdī sarunas aizklīst uz rubika kubiem, jo viens no biedriem ir ar tiem aizrāvies.

    Mājupceļā es uzraujos, ka neesmu pietiekami rūpīgi paskatījusies karti un vismaz pāris vietās zaļumu un celiņu vietā ir milzu būvdarbi. Nu cik var, es nopūšos, bet kaut kā mājās tieku, pa ceļam sabildējot vairākas skaisti izgaismotas fasādes. Vienā parkā ir sarkanu ķieģeļu baznīca ar spicu torni in visādiem spiciem stūrīšiem un gotiskiem logiem, Hagas baznīca. Parkā no tās netālu ir skulptūra, kas atgādina lielu, gaisā pakārtu mugurkaula fragmentu ar ribām. Viena no dekoratīvajām ķieģeļu ēkām esot Gēteborgas universitātes sociālo zinātņu biblotēka, viena, vēl krāšņāka, varbūt ir skola. Gēteborgas universitātes galveno ēku rotā milzīgas, labi izgaismotas kolonnas. Bētlemes baznīca tumsā izskatās pavisam neierasti – milzīga, kantaina fasāde, apakšā izgaismota kolonu rinda ar koka duvīm gabaliņu uz atpakaļ, virs tās, laikam taču nerotātā fasādē, spilgti izgaismoti vitrāžlogi, vēl virs tā apaļš, rūtots, neizgaismots logs, tālāk uz augšu kaut kas tumšs, taisns un nesaprotams. Būtu interesanti dienā redzēt, ko es naktī neredzēju un nesapratu.

    Viesnīcā aizmiegu gandrīz momentāni un neko uzrakstīt neizdodas.

  • Gēteborga 6: vienkārši otrdienas vakars

    Otrdienas rīts sākas ar to, ka viena no korsetes ribām ir izlīdusi pasauli paskatīties. Nopūšos, bet līdzi ir šujampiederumi un diezgan resns diegs, kaut kā sašuju, pirms doties uz universitāti. Pa ceļam pie universitātes kvartāla ieraugu kafijvietu, paņemu kafiju, bet tā garšo mazliet par daudz dedzināti rūgta priekš manas gaumes. Universitātē mums ārkārtīgi saprotamu iemeslu dēļ ir tikai šķīstošā kafija – tā nav slikta un vispār I., kas mūs visvairāk organizē un aprūpē, ir tēju cilvēks. Bet man pietrūkst manas izvirtīgi labās kafijas. Pusdienās vietējie biedri aizved mūs kaut kādu nelielu Dienvidāzijas ēstuvi ārpus universitātes kvartāla, diemžēl neatceros precīzāk. Ir ārkārtīgi silta saule, mūsu ir daudz priekš mazās ēstuvītes mērogiem un mēs aizņemam pusi no āra galdiņiem. No vienas puses, neesmu dienas piedāvājumu cilvēks, no otras puses – mazāk jāmokās ar izvēli. Dabūju mazliet paasu jēru ar rīsiem, kartupeļiem un salātiem. Pļāpājam juku jukām par valodām, piedzīvojumiem dažādās pasaules valstīs un es drusku cepos ārā. Vakarpusē, kad ir daudz labas zinātnes paveikts, es nolemju uz viesnīcu doties atkal ar pavisam nelielu līkumiņu, bet šoreiz pa citu pusi – jau vairākas reizes esmu ievērojusi lielu baznīcu tikai nedaudz nost no mana parastā maršruta.

    Klātienē Vasas baznīca ir skaista un iespaidīga. Tā ir būvēta 20. gs. sākumā no lieliem dzeltenbrūniem blokiem vismaz divās krāsās. Tā nav gotiskā caku baznīca, šeit modē ir lieli un pamatīgi rotājumi – arkas, piebūves ar dažādu līmeņu jumtiņiem, lieveņi, kolonnas veido savdabīgu pakāpju un kārtu sistēmu. Es neesmu šo baznīcu nekad agrāk redzējusi, taču kaut ko viņa man ļoti skaidri atgādina. Iespējams, no šādām baznīcām iespaidojas noteiktu žanru mediji, kad attēlo rūķu arhitekturu. Ieeja ir zem zvanu torņa un blakus tam ir vēl viena fasāde ar V veida jumtu un skaistu, apaļu logu. Kāpnes ir tik plašas, ka vienā pusē tās ir nokrautas ar puķupodiem. Diemžēl iekšā netieku, ciet ir ne tikai durvis, bet tām priekšā vēl ir arī pamatīgi metāla vārti. Škrobe, es ļoti gribēju redzēt, kāda tā ir iekšpusē.

    Pāri ielai ir Vasas parks, kura vidū ir arī kārtējā ārkārtīgi glītā ķieģeļu ēka, laikam Gēteborgas universitātes humanitāro zinātņu fakultāte. Gandrīz neskauž. Saule vakarpusē ir izbeigusies, un brīžiem pat nokrīt pāris piles lietus. Ejot uz viesnīcu, es iztēlojos, kur visur es varētu vēl iet, bet tiklīdz esmu šķērsojusi viesnīcas numuriņa slieksni, pār mani pārveļas nogurums kā jūra, un nekāda iešana nav iespējama. Varbūt vienīgi uz picēriju uzzināt, vai šodien ir arī parastā picu mīkla ar glutēnu.

    Parastā picu mīkla ir. Pica, ko man atnes, ir ar izcili pufīgām maliņām, kuras pat ir garšīgas un nemaz nav sausas. Trīs reizes pārlasu ēdienkarti un beigās izvēlos picu, kas ir nosaukta vienkārši par Best of the Best, viņi ar to ir kaut kādās sacensībās uzvarējuši. Tur ir gaiša mērce, sieri, rukola, šķiņķis un visādi labumi. Un, vispārsteidzošākais, ar sinepēm marinētu ābolu gabaliņi. Nē, es nesaprotu, kā to dara, bet tie šķita apstrādāti un tiešām drusku pēc sinepēm garšoja. Sūtīju J. bildes, kā man atnesa kokteili, kurš bija gandrīz, gandrīz vai persiku sorberts ar rumu, stāvēja drusku kaudzītē. Vislabāk ēdiens garšo kompānijā, bet šis bija nākamais labākais.

  • Gēteborga 5: vienkārši pirmdienas vakars

    Pirmdienā no rīta es nepamanu I. dāsni sagādātās instrukcijas un izmaldos pa universitātes kvartālu. Kad nokļūstu īstajā vietā. ir daudz labu darbu un daudz mācīšanās (arī vecais “es šito izdaŗīšu pirms skolas” beidzot ir pabeigts, cik var). Pusdienlaikā mēs pārāk liela grupa ieveļamies vienā no studentu ēdnīcām, kur palikušas vairs tikai 3 porcijas ēdiena. Ejam uz nākamo. Tur mērcē ir baigi labie pēc estragona garšojošie sīpoli, nedaudz kraukšķīgi. Kad dienas darbi ir noslēgušies, es izveļos no universitātes un konstatēju, ka laiks vēl jo projām ir ārkārtīgi labs. Pāri ielai ir baznīca ar ārkārtīgi garu torni un kaut kādu nelielu parciņu rinda. Es skatos kartē, ka cauri tiem principā ar izplānot marštutu, kas neaizvirzās pārāk tālu prom no viesnīcas virziena. Apsēžos uz soliņa netālu no baznīcas un kādu brīdi prātoju, vai es gribu doties jebkur, vai vienkārši sēdēt un baudīt saulīti uz soliņa. Netālu studenti kaut ko grilē. J. čatā žēlojas, ka Latvijā ir auksti.

    Krietnu brīdi pasēdējusi tomēr ceļos un eju paskatītes, vai Johannebergas baznīcā nevar ieiet. Nevar, ciet. No ārpuses Johannebergas baznīca ir nolēmusi atstāt iespaidu ar koptēlu, nevis ekstravagantām detaļām – vienkāršas, taisnas dzeltenu ķieģeļu fasādes, taisni, tumši jumti, bet tievs un proporcijās āāārkārtīgi augsts tornis. Pēc baznīcas tālāko ceļu izvēlos, pārsvarā vadoties pēc tā, kur kartē ir zaļi laukumi. Tā ejot, pirmais, ko atrodu ir Johannebergas ūdenstornis – augsta, seš- vai astoņstūraina celtne ar akmens pirmo stāvu un metālisku augšdaļu, kuras fasādi sapunkto daudzi nelieli lodziņi. Mūsdienās tas ir pārbūvēts – pilns ar nelielieliem īres dzīvoklīšiem. Diemžēl ārduvīm ir kods, lai aizsargātos pret tādiem kā es, kas grib zināt, vai nevar tikt augšā paskatīties apkārt.

    Zaļā zona šajā pilsēdas daļā ir ļoti klinšaina, es nokāpju pa vairākām kāpnem, pa ceļam nelielā terasē caur krūmiem redzot mazliet skatu uz pilsētu, kādu baznīcas torni un Lisebergas lunaparka panorāmas ratu. Beigu galā es nokļūstu ne ļoti lielā, bet ārkārtīgi patīkamā parkā, kura vidū ir liels ar ūdensrozēm blīvi aizaudzis dīķis ar laika taču rododendriem apkārt. Vienā parka malā uz klinšu paaugstinājuma ir kaut kādas lielas ķieģeļu ēkas ar skaistām arkām un gaumīgiem rotājumiem. Es ātri pārstāju mēģināt par katru iespaidīgo ķieģeļu ēku skatīties kartē, vai tai nav norādīts vārds. Kā es par to turpināšu pārliecināties arī visās turpmākajās dienās, šajās Gēteborgas daļās, kur es visvairāk staigāju, ir ārkārtīgi daudz skaistas ķieģeļu apbūves – visvairāk daudzstāvenes ar kaltiem balkoniem, stūra torņiem un/vai skaistiem durvju portāliem, bet ir arī mazākas ēciņas ar skaistiem lievēniem un interesantiem jumta balstiem. Kad es par to trešdien ieminos vienam no biedriem, viņš nopūšas, ka šie ir veci Gēteborgas rajoni, un mūsdienās cilvēki būvē pārāk praktiski. Pazīstama sajūta.

    Turpinot ceļu tālāk, es trāpu uz kaut kādiem būvdabiem, kurus ierobežo tiešām glīti apzīmēta koka sēta.

    Kad beidzot iznāku pazīstamā vietā, tas ir netālu no Lisebergas lunaparka. Iela ir pilna ar restorāniem, bet es kaut kā nespēju izvēlēties, nezin kāpēc bez J. iedrošinošās klātbūtnes tas šķiet stulbi sarežģīts uzdevums. Kad es esmu nostaigājusi šo ielu pāris kavartālu garumā, padodos – viesnīca nav tālu, nolikšu mantas, J. teica, ka pie viesnīcas ir laba japāņu vieta.

    Japāņu vieta ir valdzinoša un es akūti izjūtu, ka ēdiens būtu garšīgāks, ja J. būtu līdz. Nu gandrīz burtiski – te ēdienkartē ir vismaz divas labas ar ēdieniem, kas ir paredzētas ēšanai kopā, grupās, nu vismaz divatā!!!! Pie netāla galdiņa sēž palielāka grupiņa āzijiska izskata kungu, kam viesmīle ļoti rūpīgi māca, kā kopējā katliņā galda vidū mērcēt buljonā savus ēdiena gabaliņus. Es, lai izbēgtu no analīzes paralīzes, pasūtu bento, tur bieži ir no visa pa druskai. Un vienkārši tēju, nespecificējot kādu. Man atnes zaļo ar grauzdētiem rīsiem. Bento bija nenormāli garšīgs un tur bija no daudz kā pa druskai – kaut kādi, iespējams, terjaki mērcēti dārzeņu rullīži, panko garneles, tempuras dārzeņi, mazliet laša, pāris suši, vēl šis tas. Kad pirms bento man maza auguma vecāka sieviete atnes miso zupiņu, viņa saka vienkāršu “soup”, un viņai ir tāds akcents, it kā viņa būtu nenormāli priecīga iedot man zupu. Vai arī viņa ir priecīga, es nezinu. Bet man pielīp viņas prieks. Ēdu zupiņu, ēdu savu garšīgo bento, dzeru savu jauko tēju un priecājos. Atzīmēju Mikado savā kartē, varētu atgriezties.

  • Gēteborga 4: Šērna

    Svētdienā mums ir sarunāts pusdivpadsmitos tikties stacijā un braukt pabaudīt dabu. I. un Ā. ir rūpīgi izklāstījuši plānu, ko un kā, pat divreiz, kur ar ko brauksim, kā pārsēdīsimies un tā, bet es nolemju paļauties, ka viņi ir pietiekami vietējie, lai zinātu. Ierodos mazliet ātrāk un kādas piecas desmit minūtes maldos pa staciju, meklējot tualeti. Atrodu, bet tā izrādās maksas, un tā, kā es gribētu tikai mazgāt savu termokrūzi, tad es to neizdaru un kafiju nenopērku.

    Uz perona satieku nelielu bariņu cilvēku, visus jau pazīstamus. Pēc iekāpšanas vilcienā I. nopūšas, ka no vienas puses žēl, ka studenti mūs uzskata par veciem un garlaicīgiem un nepievienojās, bet no otras puses tas ir vienkāršāk, jo mēs visi jau esam pazīstami un ar studentiem viņa vairāk censtos būt laipna un izpalīdzīga namamāte. Priekš zinātnieku standartiem mēs tiešām esam labi pazīstami – vairāki klatesošie strādā kopā, daži ir pazīstami gadu desmitiem, pat es esmu pilnīgi visus satikusi pagājušajā vasaras skolā un laikam gandrīz visus pirms krietniem gadiem, kad vasaras skola bija pie mums. Pasaulē, kur kontakti veidojas satiekoties konferencēs, šis ir labi. Bet tai pat laikā, es tik ļoti nespēju iztēloties, kādam jābūt cilvēkam, lai uzskatītu I. par vecu un garlaicīgu. Bet nu, tā kā studenti nav jāapuišo, I. izvelk no maisiņa šujamos piederumus, un sāk lāpīt to paši maisiņu. Un izrāda krekla piedurkni, ar ko viņa plāno darboties pēc tam, kad maisiņš būs salāpīts. Es atzīstu, ka man patiesībā ir līdzi paņemts lāpāms krekls, bet tas palika viesnīcā.

    Pēc vilciena mēs iekāpjam autobusā. Es saprotu, ka esmu pazaudējusi blūzes piedurknes pogu, I. man piedāvā, ka, ja man der šī nesmukā plastmasas poga no viņas šūšanas komplekta… es sākumā mēģinu atteikties, bet jau pēc trim minūtēm pārdomāju: šīs blūzes piedurkne ir smaga un ārkārtīgi tizli plandās bez pogas. Tā nu mums ir šūšanas pulciņš.

    Kāpjot ārā no autobusa, kaut kas noknikst un es sev par milzu pārsteigumu autobusa vidū atrodu savu oriģinālo pogu, varēšu kādreiz pāršut smuki. Autobusa pieturā pievienojas Ā., kam te netālu ir vasaras māja, kā arī trīs Gēteborgā dzīvojošie pētnieki, kas uz šejieni – apmēram 60 km – ir atbraukuši ar velosipēdiem.

    Mēs esam Šērnas salā (Tjörn) netālu no Pilanes skulptūru parka. Ā. ierosina pastaigāt pa apkaimes dabas pakām, bet uz Annas skulptūru skatīties no attāluma, jo skulptūru parkā brīvi staigājot govis un daļai cilvēku reizēm ir bail no govīm. Anna ir milzīga balta, vertikāli izstieptas galvas skulptūra un tiešām mēs to ieraugām vairākkārt.

    Pirms došanās takās mēs ieejam vietējā veikaliņā pēc launaga uzkodām. Tas ir salīdzinoši liels, gaišs šķūnis, kur pārdod mazliet suvenīrus, mazliet vietējos dārzeņus, mazliet piena produkcijas un apmēram īkšķa lieluma tomātiņus. Es nopērku ķekaru vīnogu, gabalu vietējā siera un turzu īkšķa lieluma tomātu, kā Ā. piemin kā ļoti labus.

    Tomāti ir dzelteni ar dažām sarkanām svītriņām, tieši tik lieli, lai pa vienam lieliski ietilptu mutē, un ārkārtīgi, katastrofāli un neiespējami saldi. Mana tūta ir beigusies, pirms mēs kārtīgi ieejam takās, un pirmo reizi dzīvē es nožēloju, ka neesmu paņēmusi vairāk tomātu.

    Izpļautas takas un koka laipiņas mūs ved starp granīta atsegumiem, sausu, dzeltenu zāli, dažādām pļavu puķēm un dažiem lielākiem vai mazākiem kokiem. Granītu daļēji sedz tumši zaļas, sakaltušas sūnas un milzīgs daudzums rožainu viršu. Diena ir silta un saulaina. Es, raizējoties par to, ka iepriekšējās dienās salu, biju drošībās pēc uzvilkusi apakšā divus kreklus, bet staigājot ir brīžiem pat karsti. Taku pāris vietas ierobežo smagi koka vārti, kas paši aizveras ciet, visticamāk, dzīvnieku kontrolei. Pie vieniem vārtiem ir liels ozols, un uz tā aug milzīga, koši dzeltena, krunkaina sēne, kas kļūst par dzīvu diskusiju objektu. Mēs to safotogrāfējam. Biedri noskaidro, ka gūglesprāt, šo sēni angliski sauc par meža cāli (chicken of the forest) un ka tā, iespējams, ir ēdama. Taču visi vienojas, ka gūglei noteikti nevar uzticēt kaut ko tik svarīgu kā veselība sēņu jautājumos. Tālāk mēs aizrunājamies par to, ka sēņošanas padomi pārsvarā nepārnesas no valsts uz valsti, izņemot to vienu, kas ir mācīts man, tas ir, nekad neēst sēnes par kurām neesi 110% drošs, ka tu zini, kas tas ir.

    Pirmā vieta ar galdiņiem ir aizņemta, Ā. saka, nekas, nu tad mēs iesim uz vienu vēl smukāku. Nākamā vieta ir neliels soliņš uz liela granīta bluķa malas pavisam netālu no ūdenstilpnes. Ūdens ir auksts un dzidrs, mazgājot savu krūzi, es izbiedēju mazu zivtiņu. Mēs sēžam te kādu pusstundu, es ēdu ārkārtīgi garšīgu, daļēji nogatavinātam kamambēram līdzīgu sieru, piekožu vīnogas un domāju par to, ka šī ir dzīve. Kas tad vēl, ja ne šis. Ā. dalās ar kafiju, viņam termosā ir priekš katra gribētāja pa šļuciņai. K. vienā brīdī saka, ka viņš, protams, vakarā vēlreiz pārbaudīs pēc grāmatām, bet tagad tomēr paiešoties atpakaļ pēc tās sēnes.

    Paēduši un sagaidījuši K. atpakaļ (vienā brīdī vēl viens biedrs iet meklēt, kur K. ir aizkavējies un uz vietas stāvētāju barā izplaukst līksmas diskusijas par to kā šī šausmu filmās vienmēr ir slikta zīme), mēs čāpojam tālāk. Čāpojiens brīžiem ir stāvs un grūts, un es elšu un pūšu un domāju, ka es arī gribu vecumdienās tādu mieru un jaudu kā ir Ā. Un kāpēc mēs te vispār kāpjam… un tad kārtējo reizi paveras skats ar jūru tālumā, viršiem, spicām klintīm, apaļiem granīta atsegumiem, dīvainām klinšu priedītēm un spītīgām pļavu puķēm. Ir sasodīti skaisti un visas grūtās čāpošanas vērts. Es mokos izbalansēt arī to, ka gribas nofočēt visu, bet pilnīgi noteikti nebūtu labi pazaudēties.

    Vienā brīdī Ā. piedāvā sadalīties, te lūk esot foršs kāpieniņš pa tādu nelielu klinti, bet var iet arī drusku garāku ceļu pa taku. K. negrib kratīt pa klinti savu sēni un man vienīgajai ir dziļās iešļūcenes, nevis pie kājas piesietas kurpes, tā nu mēs noklausamies Ā. pamācību, ka kaut kur ir jāgriežas pa kreisi un ejam norādītajā virzienā.

    Iespējams, tikai iespējams, es neesmu pilnīgi vienīgais cilvēks pasaulē, kas jauc labo un kreiso pusi vai kas nepamana viegli pamanāmas takas, bet mūsu vieglā taka nezkāpēc ietvēra laipošanu pāri lielam granīta atsegumam un drusku iekrišanu viršu pudurī pēc tam. Dzīves sīkumi, manas potītes un K. sēne paliek savās vietās.

    Beigu galā mēs satiekamies pludmalē ar diviem mazītiņiem moliņiem. Pretī ir dažas salas, labajā pusē var redzēt arī izeju uz atklāto jūru. Daļa biedru ģērbjas un iet peldēt, es esmu aizmirsusi peldkostīmu Latvijā. Novelku apavus, savācu svārkus uz augšu un iemērcu pēdas līdz potītēm. Ūdens ir stindzinošs, ļoti labi, ka peldkostīms ir Latvijā. Daļa peldētāju pēc pavisam dažām minūtēm jau ir ārā, divi peldās ilgi, ilgi un beigās atgriežas ar vārdiem, ka viņiem esot licies nepieklājīgi likt mums tik ilgi gaidīt. Kamēr viņi peld, es apēdu pēdējās vīnogas, tad novelku žaketi, sarullēju rullītī, palieku zem galvas un atguļos uz vēja nopūstā molla. Es skatos zilās, viegli baltsvītrotās debesīs un man blakus klakst telefons. J. sūdzās, ka Latvijā esot auksts, slapjš un galīgi nelabs. Es nenoturos un aizsūtu pretī bildi ar savām debesīm.

    Pēc tam mēs savācamies un ejam pie Ā. vakariņās uz barbekjū. Tas nav ļoti tālu, bet, bet, ir nogurts, ir jāiet brīžiem diezgan slīpi uz augšu un es domāju, nu kāc prikols dzīvot tik grūti sasniedzamā vietā. Kad neorganizētā barā ieveļamies Ā. viesistabā, mans pirmais jautājums ir, vai krāna ūdens ir dzerams. Jo es biju stulba un aizmirsu paņemt līdzi ūdeni. Krāna ūdens, protams, ir dzerams. Es atrodu tualeti, tā ir savienota ar nelielu saunu. Saunas otras durvis ir liels stikla panelis, kas izved uz mazu koka terasīti, kas ar rūpīgi piezāģētu maliņu beidzas ar milzīgu slīpu, viršiem noaugušu granīta atsegumu. Okei, mans jautājums par to “kāc prikols”, ir pamatīgi atbildēts. Pareizi ieskatoties, pāri koku galotnēm tālumā var redzēt arī jūru, un otrā stāva balkonā ir tālskatis, ar kuru var redzēt citādi neieraugāmas laiviņas. Tā pati terase, kas pie saunas telpas beidzas klintī, otrā galā pārvēršas augstā balkonā, jo klints ir ļoti slīpa. Uz balkona ir galdiņš ar krēsliem, kuros sēžot, var raudzīties pāri koku galotnēm. Ā. vienā brīdī piemin, ka viņi ar sievu šo vietu nopirkuši pēc tam, kad iepriekšējais pircējs ir pircis, bet nenopircis, jo sapratis, ka savu gatavo moduļu māju nemāk šajā slīpumā izstādīt. Ā. ir ģimenes loceklis arhitekts, kas ir palīdzējis šito izštukot.

    Kādu brīdi mēs sēžam Ā. viesistabā, dzeram aukstu alu un vīnu un runājam visādus niekus. I. brīžiem spēlē klavieres. Vienā brīdī Ā. atgādina, ka pēdējā posma autobuss ir jāpasūta pa telefonu vismaz stundu iepriekš. Visi raustīgi saskatās, par spīti tam ka 9. cilvēku kompānijā vairāk kā puse prot runāt zviedriski, ir pilnīgi skaidrs, ka telefonsarunas te nevienam nav mīļas. I. nosmejas, ka labi, viņa uzupurēsies.

    Un tā tiešām izrādās uzupurēšanās. It kā uzdevums nav grūts – mums pieteikt vajag transprotu, kam pēc saraksta jābūt predefinētā pieturā predefinētā laikā, mums pieciem vajag tikt uz to pieturu, kur mēs no rīta izkāpām no autobusa un trijiem vajag izkāpt pieturu ātrāk, jo tur ir viņu velosipēdi. It kā cilvēkiem, kas ir zvana otrā galā šāda lieta ir jādara katru dienu. Man kā valodas nepratējam paslīd garām sarunas pilnais sviestainums, bet viņi vairākas reizes pāprasa I. vārdu (kas patiesībā esot ļoti parasts zviedru vārds). Vņi grib vēl citus vārdus, uzstājīgi un vairākas reizes, bet, iespējams, pēc četriem padodas, jo mēs esam ļoti dažādās vietās dzimuši un mūsu vārdi ir diezgan dažādi. Viņi pārvieno I. no viena sarunas pieņēmēja uz citu. Viņi iespējams, nezina, ka mūsu pieturas atrodas visas vienā maršrutā. Viņi grib vēl vienu telefona numuru. Īsi sakot, pilnīgi neizskaidrojami autobusa pasūtīšana prasa vairāk nekā pusstundu un viens no zviedriski saprotošajiem biedriem komentē, ka visiem ir jautri, izņemot I. Bet I. ir varena un neapturama, atsaucīga un bezgalīgi uzstājīga, un mums beigās ir pasūtīts transports.

    Ā. sagādājis plašu klāstu grilējamo un piebaro mūs līkus, ļoti iespējams, tāpēc, ka tie studenti uzskatīja mūs par veciem un garlaicīgiem, un neatbrauca. Uz balkona brīžiem ir vējaini, tveros no vēja viesitabā, kur pa lieliem logiem spīd iekšā ieslīpa, dūmakaina vakara saule. Vēl kāds mazliet paspēlē klavieres. Es paskatos uz galda stāvošo adāmgrāmatu, kurā es nesaprotu aprakstus, bet dažas no bildēm nepārprotami ir par skandināvu džemperiem ar apaļajajiem, rakstainajiem reglāna pleciem.

    Ir mierīgi un idilliski, un mēs aizsēžamies, un pēkšņi uz to pasūtīto autobusu ir jāsteidzas. Divi no mums aizkavējas vairāk un saka, lai mēs ejam, viņi mūs iedzīšot. Gājiens nav garš un pārsvarā pa nogāzi lejā, bet, tik ļoti steidzoties, tas ir sasodīti grūti. Liels ir mans pārsteigums, kad pieturā mēs satiekam divus aizkavējušos biedrus priekšā. Un arī Ā., kas nemaz netaisās braukt ar mums. Izrādās, kaut kur starp mājām ir daudz īsāka taciņa. Un mūsu “autobusi” izrādās trīs taksometri. Jā, to var pasūtīt tikai noteiktā laikā, tikai noteiktā pieturā, tikai reizi stundā… bet fiziski tie ir taksometrauto.

    Mums ir daudz laika, gaidot nākamo autobusu, kas tiešām ir autobuss, un mēs kā veci un garlaicīgi cilvēki blakus esošajā ne gluži bērnu laukumiņā izmēģinām visus tur esošos trenežierus. Nākamais autobuss atnāk laikā un izbrauc žigli, kā rezultātā mēs paspējam uz mazliet aizkavējušos vilcienu un neesam spiesti braukt pēdējo posmu uz Gēteborgu ar vēl vienu autobusu.

    Vilcienā braucot, pa logu redz skaistus saulrietus, un mēs ar K. kaut kā aizpļāpājamies par dabu. Es saku, ka dzīvojot uz vietas, noteikti pierod, bet šodien bija ārkārtīgi skaisti. Viņš saka, ka Latvijā arī ir ļoti skaista daba, bet, jā, kaut kā citādāka sajūta. Es piedāvāju, ka iespējams, tāpēc, ka mums nav granīta klinšu visās malās. Bet vismaz dažas pļavu puķes sakrīt. K. saka, ka viņš novērtē, ka gan ziemeļos, gan Baltijā daudz vairāk novērtē dabu un tik ļoti neaizbetonē visu kā dienvidos. Es godīgi atzīstu, ka no iekšpuses, zinot visas politiskās peripētijas īsti tāda sajūta nav (es iedomājos simts kailcirtes simtgadei), bet es ļoti novērtēju, ka no malas tā ir redzams. Vienojamies, ka zaļumi ir ļoti svarīgi cilvēku veslībai, viņš stāsta, kā cenšas iet mājās kājām caur Gēteborgas parkiem (I. uz brīdi iesaistās, minot, kurš Gēteborgas virziens tas ir), es pastāstu, ka es pārcēlos dzīvot ārpus galvaspilsētas, lai dzīve zaļāka. Viņš saka, ka latviešu paradums veidot kapsētas mežā ir tik lielisks… un es par 110% piekrītu. Es pastāstu, kā nejauši ieklīdu Reikjavīkā vecā kapsētā, kur uz kapu kopiņām aug milzu koki. Un ka īpaši labi latviešu kapu “meži” izskatās ar svecītēm.

    Pēc skaistās dienas es viesnīcā ieveļos laimīga un nogurusi. Man izdodas gandrīz pilnīgi pabeigt pēdējās dienās iesākto darba lietu, bet tās ielāde serverī tā bremzē, ka es nesaprotu, vai būs rezultāts, vai nebūs. Es apzinos, ka tik ilgi atlikt blogu nav labi, jo paliek grūtāk atcerēties notikumus, kurus es tiešām negribu aizmirst… bet ar šo apziņu es tā arī aizeju gulēt.

    P.S. K. apskatījās grāmatās, ka sēne ir ēdama, bet daži cilvēki mēdz būt uz to alerģiski, tāpēc beigās I. to atdeva sev pazīstamam restorāna pavāram, kas viņu gribēja.

  • Gēteborga 3: Remfabrik

    Interesanti, ka mājās es parasti aizeju jebkur pāris minūtes ātrāk nekā mana OSM karte rēķina, bet šeit 15 minūšu gājiens man prasa 20. Tas noteikti nevarētu būt saistīts ar apstāšanos pafotogrāfēt.

    Esmu klāt trīs minūtes pirms trijiem. Gēteborgas Remfabrik pagalmā mani jau sagaida neliels pulciņš cilvēku, tai skaitā vairāki pazīstami. I. izskatās precīzi tāpat, kā es viņu atceros gan pirms diviem gadiem, gan desmit – smaids pa visu seju un kustīgs entuziasms visā.

    Remfabrik ir 20. gs. pašā sākumā celta ēka (laikam 1900. vai 1901.), fabrika, kas auda konveijera lentes, industriālās revolūcijas piemineklis, kurā veiksmes un sagadīšanās pēc ir saglabājusies praktiski visa tehnika kāda nu tā gadsimta sākumā bija. Vispirms bija grūti nomainīt un uz beigām (1977. gadā to slēdza, jo lentēm vajag šauras stelles un grūti pārpofilēties) jau bija saprotams, ka tā ir vēsturiska vērtība. Tagad tur ir saziedots arī šis tas no citām fabrikām, bet galvenā vērtība tomēr ir tas, cik ļoti daudz ir iespējams aptvert par to, kā tieši tas notika 20.gs. sākumā. Vecākās stelles ir pat no 19. gs. beigām, jo fabrika ir dibināta 1891. g., bet pirmā ēka nodega.

    Vispirms mūs uzved otrajā stāvā, neliela sporta zāles lieluma telpā, kas ir pilna ar stellēm. Fabrika ir būvēta pirms elektrifikācijas, tāpēc te pie upes bija rūpniecības rajons, jo vieglāk akmeņogles pievest, taču, kad tika elektrificēts, tas, ko izdarīja, bija nevis pārtaisīt visu kā mūsdienās, katram priekšmetam savs dzinējs, bet vienkārši centrālā ogļu dzinēja vietā nolika elektrisko. Tas ir, telpas vidū ir dzinējs. No dzinēja nāk milzīga transmisijas lente (platumā tā kā mana roka līdz elkonim apmēram), kas savieno dzinēju ar stieni pie griestiem. Stienis ir visā telpas garumā, pie šī stieņa ar tievākām transmisijas lentēm ir piestiprināta puse no telpā esošajām stellēm, kā arī otrs tāds pats stienis paralēli, pie kura ir pārējās stelles. No abiem stieņiem dažas transmisijas lentes iet arī cauri griestiem uz trešo stāvu. Daudz dažādu drošības iemeslu dēļ visas stelles mūsdienās nav pie motora pieslēgtas, bet mums ieslēdz un parāda, kāds troksnis un kustība ir, ja rotē tikai transmisijas stieņi un lentes uz stellēm. Pirms ieslēgšanas ir zvaniņš, lai drbinieki uzmanās un nebāž pirkstus, kur nevajag. Un nestāv, kur nevajag. Kad gide izslēdz motoru, siksnas un riteņi vēl griežās… un griežās… un griežās… kārtīgas vairākas minūtes, inerce ir liela. Ja visur ir pievienotas stelles, droši vien, berze ir lielāka un viss apstājas ātrāk, bet šā vai tā ir skaidrs, ka, ja tu toreiz iegrūdi roku, kur nevajag, tad rokas tev vairs nebija un apturēt paspēt neko nevarēja.

    Cilvēku, kas apkalpo stelles (tās bija lielā pārvarā sievietes), galvenais pienākums bija mainīt atspolēs spolītes. Kad spole tukša, transmisijas siksna jāpārceļ uz brīvgaitas cilindru (diemžēl nepajautāju, ar kādiem rīkiem vai ko to darīja, noteikti ne ar plikiem pirkstiem), jānomaina spole, jāpāceļ siksna atpakaļ. Spole iztērējas trīs vai piecās minūtēs, līdz ar to viens cilvēks apkalpo divas stelles.

    Gide skaidro, ka šīm stellēm ir salīdzinoši daudz nīškārtas (vismaz 8, daļai 12, varbūt kādām vēl vairāk), lai, pareizi savelkot velkus, varētu dabūt biezāku siksnu. Vismaz pāris stellēm var redzēt, ka zobratos ar gandrīz pirksta platuma zobiem pāris ir izlūzuši.

    Visām stellēm, izņemot vienas, atspole tiek dzīta turpu šurpu kā tenisa bumbiņa – katrā galā ir koka puļķis, kas pagrūž atspoli atpakaļ, bet piestiprināta tā īsti ne pie kā nav. Atspolei ir diezgan spici, ar metālu apkalti gali. Un tās reizēm lidoja pagaisu, kad koka puļķis īsti pareizi netrāpīja. Pašās ekskursijas beigās mums parāda vienīgu aizsarglīdzekli, kas fabrikā ir bijis oriģināli (šo to ir uzlikuši brīvprātīgie, kas uztur muzeju) – pirmajā stāvā vienas stelles ir blakus lielai ieejai, tur ir pakārta tāda diezgan pamatīga metāla plāksne pāris paplāšu lielumā. Plāksnē ir vairāki desmiti kniepadatas galviņas lieluma caurumu. No lidojošām atspolēm.

    Vienas stelles ir jaunākas, tajās atspole ir noviksēta metāla ietvarā un to grūsta zobrati. Šīs stelles uz brīdi ieslēdz mums parādīt (mūsdienās viņām ir pielikts atsevišķs elektromotors demonstrācijām). Gidei ir austiņas, mums viņa silti iesaka aizspiest ausis. Tās vienas stelles ir elles troksnis gandrīz kā vecam vilcienam. Sepiņdesmitajos gados rūpnīcā strādāja sepiņi cilvēki un viņiem bija dzirdes aizsardzība, bet gadsimta sākumā…

    Trešajā stāvā ir velku sagatavojamās mašīnas un spoļu tinējs atspoles spolēm. Velkus gatavo tā, ka uz milzīga režģa ir saliktas daudzas spoles, ko vispirms satin paralēli platā (vairāk par metru) spolē. Tad vienu vai vairākas platās spoles pārceļ uz nākamo mašīnu, kur satin kopā uz šaurākas spoles, kas der lejas stellēm. Konveijera jostām ir mazā platumā ārkārtīgi daudz velku. Kaut kur pa burzmu es uzzinu, ka viņiem pēc rūpnīcas slēgšanas ir palicis ļoti daudz kokvilnas un vispār lentes visbiežāk ir tieši kokvilnas, bet lielā transmisijas lente, kam bija jāsavieno dzinējs ar visu fabriku, esot no kamieļa spalvām. Spoļu tinējs ir tāda atjautīgi konstruēta mašīna, kurā vienlaikus tinas vairākā kā desmit spoles, bet spole, kas ir uztītinusies, pati sevi izpiež uz augšu tā, ka viņa atvienojas un pārstāj tīties. Mehāniski, viss mehāniski, šis nav digitālais laikmets.

    Augšstāvā ir arī liela Singer šujmašīna ar divām ārkārtīgi resnām adatām, kas tika lietota, lai sašūtu vairākas lentes pakaniski kopā, tādejādi izveidojot biezāku lenti. Vēl šiet stāv arī vairākas saziedotas ierīces. Gide ar nožēlu balsī atzīst, ka viņiem nepietiekot brīvprātīgo, kam būtu laiks iemācīties vadīt šādu adāmmašīnu, lai gan būtu pat, kas iemāca. Muzejs piepelnās, uz pavisam pāris atsevišķām mašīnām aužot suvenīrlentītes.

    Starp otro un trešo stāvu ir kantoris, telpa, kur strādāja, spriežot pēc krēslu un galda novietojuma, 2-3 biroja darbinieki. Te ir daudz interesantu interjera priekšmetu, ieskaitos veclaicīgos rakstāmgaldus, taču visvieglāk izstāstīt ir par divām ierīcēm aptuveni metālu mucu formā. Tās esot pildītas ar smiltīm – sildītāji. Dienā elektrību vajag ražošanai, bet naktī tā “paliek pāri”, tāpēc ar to sasilda smiltis šajās mucās, lai pa dienu kantorī ir siltāk.

    Pirmajā stāvā vēl bez brīnumainā darba aizsarglīdzekļa mūsu uzmanību ievērš vairākiem auklu pinējiem un mežģīņu margotājiem. Vispirms mums parādā pārīs relatīvi vienkāršas ierīces: krāsainas spolītes (lai vieglāk uztvert) viena ap otru grozās un sanāk aukliņa. Mazliet hipnotiski, bet ļoti saprotami. Ja spolītes neiet pilnu apli, bet vienā brīdī griežas atpakaļ, sanāk lentīte.

    Šajā fabrikā nekad nav bijušas Viļumsona stelles* (ar perfokaršu priekšteci), tas nav tas, ko vajag konveijera lentēm, bet pēc slēgšanas viņiem ir noziedoti vairāki šādi kontrolējami mežģīņu audēji. Vienkāršoti sakot, mežģīņu audējs ir liels apaļās auklas vinējs, kurā (1) spoles reizēm iet turpu un reizēm atpakaļ, nevis vienmēr vienā viržienā un (2) lai sanāk līdzenākas malas, mežģīnes malas reizēm ir savienotas ar pāris citas krāsas diegiem, ko pēc aušanas pārgriež un izņem. To, kā kustās spolītes, nosaka konroles “kartīšu” virtene. Tās, protams, nav nekādas kartona kartītes, tās ir pamatīgas plāksnes ar caurumiem tikai mazliet mazākiem par manu mazo pirkstiņu. Viena mašīna ir ar vienu spolīšu apli un vienu kontroles mehānismu, otra pat ir vēl smalkāka – spolīšu aplī ir divas kontroles galvas, kas katra kontrolē pusi no apļa un aizmugurē ir divas kontroles plāksnīšu padeves. Arī šīs mums ieslēdz, te suvenīrus taisa. Es skatos un skatos, un visu laiku ir sajūta, ka tūlīt taču es sapratīšu, kā caurumiņi konvertējas par rakstu un ieraudzīšu, un nekā… Es sāku jautāt… Gite ar nožēlu atzīst, ka viņi cer to ar laiku izfiškot, bet šobrīd viņiem nav mācēšanas taisīt jaunus rakstus. Kāds no maniem biedriem norāda uz apmēram plauksas lieluma mežģīņes kvadrātiņu, kas piesprausts pie sienas. Gide saka, jā, tādus mēs paši no jauna nevarētu, tur ir 11 tūkstoši plāksnīšu. Vēl kāds no mums ieminās, ka laikam bieži jāeļļo, jo uz eļļas uztveramās plāksnes vienā no mežģīņu mašīnām redz kārtīgu peļķi. Gide stāsta, ka vispār jā, bet viņu apjomiem nav tik bieži. Un ka mežģīnes vispār izskatās pēc mežģīnēm tikai tāpēc, ka eļļai ir tendence doties uz leju, bet mežģīnes rullē uz augšu.

    Neviena no ierīcēm, ko mums parāda, nav zibenīgi ātra galaprodukta radīšanā, bet tomēr, redzot kā pāris minūšu laikā manā priekšā ir izveidojies centimetrs patvaļīgi sarežģītas mežģīnes, es pēkšņi jaunā veidā saprotu, kāpēc 20. gs. sākumā rietumu modē ir tāds milzīgs mežģīņu bums. Visa šī apakšveļa ar mežģīņu ielaidumiem – tas nāk no tā, ka ar šīm kartītēm vadāmajām mašīnām to var samērīgi ātri izdarīt.

    Cik godīgi varētu būt teikt, ka šī ir interesantākā ekskursija, kādā zinātniskās atpūtas rezultātā esmu bijusi? Grūti jau salīdzināt tik dažādas lietas, bet top 3 noteikti jābūt. Tik daudz lietu, par kurām es biju lasījusi vai dzirdējusi, sastājās savās vietās.

    Pēc muzeja mēs jautrā bariņā aizejam uz indiešu restorānu. Tepat Gēteborgā dzīvo vairāki grupas biedri, līdz ar to restorāns trāpa tajā ideālajā punkta starp “ne ļoti dārgi”, “ne pārāk maza porcija”, “visnotaļ garšīgi” un “ir veģetāri ēdieni”. Mēs juku jukām aizrautīgi un nenopietni aizrunājamies par dažādām, pārsvarā ar pasaules valodām saistītām tēmām, piedāvājam vismaz vienu pilnīgi bezjēdzīgu alfabēta revolūciju, un apsmejam atšķirību starp asiem ēdieniem dažādās pasaules malās. Es saēdos panīru, man garšo panīrs.

    Pēc vakariņām daļa biedru iet meklēt īru pabu (tur bija kaut kāds joks par to, kāpēc tieši īru, bet es to neatceros, un, iespējams arī nesapratu), daļa izklīst pa mājokļiem. Es dodos uz viesnīcu – ārkārtīgi gribas pabeigt līdz pirmdienai to vienu darbiņu. Un varētu arī blogu parakstīt.

    Tajā vakarā es neparakstu blogu. Godīgi sakot, es neko tālu netieku ar blogu arī nākamajā vakarā.

    ___________________
    *) Gide vispār visas tās sauca par žakarda ierīcēm, gan stelles, gan mežģīņu pinējus, bet es bloga rakstīšanas brīdī nemācēju parbaudīt, vai tiešām arī latviski tā mēdz saukt priekšmetus, ko kontrolē perfokartes.

  • Gēteborga 2: 19. gs. rožu dārzs

    Sestienā es pamostos pirms modinātāja, ieēdu mazliet viesnīcas brokastis (nekas īpašs un Skandināvijai neierasti nekāda kafija) un dodos paklīst pa pilsētas centru – man ir puse dienas laika maldīties savā nodabā. Dodoties aptuveni vecpilsētas virzienā es iemaldos parkā, kas esot viens no vislabāk saglabātajiem 19. gs. parkiem Eiropā. Parks ir gara, pie kanāla piespiesta zemes strēle. Parka vidū ir lielas, vecmodīgas, un, cik var nojaust, ļoti izskatīgas palmu mājas, kuras tiek restaurētas. Parka vienā galā ir liela rožu kolekcija un otrs gals ir tāds kā izskatīgiem augiem papildināts zālienu un celiņu komplekss. Augusta beigas nav tā dižākā rožu sezona, bet arī starp pusnoziedējušām rozēm izstaigājoties, man ir daudz ko redzēt. Šķiet, pašā plaukumā te ir ārkārtīgi daudz krāsu. Šobrīd tā spilgti ievēroju Summer of Love, Mīlestības vasara, kas ir laikam vienkaŗtīgā roze ar spilgti oranždzeltenu vidu un ārkārtīgi rozā lapu malām.

    Vairākās vietās redzu arī milzīgus sīkziedu klemātus, kas vijas augšup pa pamatīgiem turētājiem. Vienā parka stūrī ir lielā stikla kupolā ievietota statuja. Salīdzinoši daudz cilvēku (saprotami!). Saulē ir silti. Ēnā cenšos nestāvēt. Blakus pie rozēm ir arī neliela ēdnīca, pie kuras ir rinda rinda. Pie ēdnīcas ir daudz ēdāju, un parkā kopumā ir daudz atpūtnieku. Viņi, atšķirībā no manis nesalst arī ēnā.

    Virzoties uz parka otru pusi, es atrodu vietu, kur var pavērt mazas durtiņas un paskatīties, kā bites darbojas. Redzu arī brīnišķīgu bērnu laukumu, kurā atrakcijsa ir iekārtotas starp kokiem un krūmiem, lai bērni galīgi neizcepas vasaras karstumā. Kādu brīdi izklaidējos, fotogrāfējot soliņus, tie pa parku ir ļoti dažādi. Ap vienu strūklaku, šķiet, redzu pat palmas āra apstādījumos, nez, kā viņas ziemo? Vai viņas liek lielos podos un nes iekšā?

    Lēnām un ar vairākiem līkumiem izeju cauri parkam visgarākajā virzienā. Tur ir liels laukums, otrā pusē gaiša ēka (pēc kartes spriežot, varētu būt teātris), un kaut kāds balagāns – laikam gabalu tālāk, kur es vairs neredzu, notiek koncerts. Mūzika nav īsti līdz galam manā gaumē, bet tepat pie parka ieejas ir neliela koka mājiņa, kas pārdod kafiju un saldumus. Paņemu kafiju, mafinu un vaniļas sirsniņu, un apsēžos iekšā. Saldumiem nav ne vainas, bet galvenais tomēr ir manā galvā – brīnišķīga brīvdienu izjūta.

    Mazliet iekafijojusi, šķērsoju kanālu un paklīstu mazliet pa vecpilsētu. Pa labi ievēroju kārtējo dižvīru zirgā, pie kura notiek protests saistībā ar Irānu. Dzīvīgas un pašauras ielas, taču ne tuvu tik šauras kā Rīgā vai Viļņā. Arī mājas ir mazliet lielākas, mazliet jaunākas, nezinot, vairāk izskatās pēc 19. gs., nevis viduslaikiem. Daudz dažāda tipa veikalu. Uz brīdi ieklīstu renovētā tirgus paviljonā, kur pārdod visāda veida uzkodas. Jauka vieta, taču tajā brīdī man šķiet, ka ir mazliet pa šauru un mazliet par daudz cilvēku.

    Sākumā plānoju doties gar kanāliem uzreiz uz Remfabrik, kur pēcpusdienā sarunāta tikšanās, bet tas ir tāds gabaliņš, un piezogas nogurums. Tā vietā kājas mani aiznes uz viesnīcu pusstundu atpūsties.

    Parkā būtu forši atgriezties rožu ziedēšanas laikā. Un izstaigāt palmu mājas, tur arī ir daudz, ko staigāt.

    __________

    P.S. Tikai rakstot šo, es atklāju un līdz galam saprotu, ka šis parks nav tas Botāniskais dārzs, ar ko Gēteborga ir slavena. Tas ir vairāk pilsētas malā. Šī nosaukums gan angliski, gan zviedriski ir mulsinošs, tur sanāk kaut kāda dārzu sabiedrība, tāpēc es nemēģināju ieviest nosaukuma latviskojumu. Lai to dara kāds prasmīgāks par mani.

  • Gēteborga 1: bezglutēna pica

    Lidostu un lidošanas process nav nekāds izcilais, bet nekas patiesi slikts arī nenotiek. Piektdienas pēcpusdiena, drošības kontrole, par spīti tam, ka izlaiž mani caur jauno rentgenu, tāpat liek izkrāmēt somu, lidmašīna pārcelta par vairāk kā stundu, un kafija ir uzcenota par trešdaļu no cenas tās pašas frančīzes piemājas kafejnīcā. Uz Gēteborgu no tuvākās lidostas ir kārtīgs autobusa brauciens, un, lai gan Gēteborgā es izkāpju skaista saulrieta laikā, uz brīdi manu izturību mēģina paudīt arī īsa lietusgāzīte – vai es spēju noturēt divās telefonu kartei, lietussargu un čemodāna rokturi. Pa acu galam es redzu atrakciju parku, nesaprotu tikai, vai strādājošu, vai slēgtu.

    Viesnīca mēģina izlikties par muižas un vasaras mājiņas krustojumu – zema, numuriņi vien divos stāvos, gari gaiteņi, vairāki pagalmi. Tajā pagalmā, ko es redzu pa logu, ir šūpuļtīkls, logs ir virināms un uz koka rāmja ir atgādinājums neaizmirst aizvērt logu ejot prom. Ar to atliektiem galiem pietiek, lai man iepatiktos.

    J. šoreiz līdzi netika, atbalsta man attālināti, čatā, ar vērtīgu ieteikumu, ka netālu no viesnīcas ir laba picērija (Bulldog Kitchen) ar pufīgām neapoliešu picām. Aizeju, jā, tur ir cilvēki un ēdienkarte izskatās jauka, un J. ieteikumi jau parasti ir labi, mēģinās. Mani apmulsina ļoti smaidīga (un skaista) viesmīle, kas jautā, vai es vēlos kaut ko iedzert. Es pēc pauzes izstomu, ka gribu ēst un viņa saka, ka jāēd salāti, jo nav picu mīklas vairs. Es saskumstu, bet ir kārtīgs vakars un kārtīgs nogurums, un es palieku te. Šķirstu ēdienkarti un domāju, ko nu, tā picu daļa izskatījās vislabāk. Picu nav, ja, es pārprasu, jo brīžiem viesmīles vārdi saplūst ar fona murdoņu un man ir sajūta, ka slikti saprotu. “Nu, ja vien jūs nevēlaties bezglutēna!”, viņa uzmundrinoši atbild. Es brīdi apjukusi skatos, līdz attopu, kas ir vārdi: “jā, es varu ēst bezglutēna, paldies!”

    Mēs biki pārprotamies arī par to, vai es gribu balto vai sarkano picu, bet beigās es tieku pie lieliskas picas ar vēl lieliskāku nosaukumu: Crazy Goat, Trakā kaza. Kazas siers, bumbieru šķēles, rieksti, mazliet smaržīga timiāna, kaut kāda jauka, balta mērce. Lieliska pica. Jā, tā nav pufīgā neapoliešu, bezglutēna mīklai ir grūti tā pūsties, taču citādi lieliski. Ja Rīgā būtu tāda picērija, es vestu tur visus savus bezglutēna draugus.

    Vakarā ir vēsi, pieļauju, ka pēc karstās Lietuvas būšu kļūdījusies ar apģērba izvēli.

    Pēc atgriešanās viesnīcā es kādu brīdi turpinu cīnīties ar programmkoda gabalu, kuru šausmīgi gribas pabeigt pirms iegrimstu šīs nedēļas tēmā, taču man izdodas neaizsēdēties pārāk. Laika zonas un kopējais ceļojuma plānojums strādā manā labā – te ir par stundu mazāk un rīt vēl ir tikai sestdiena. Darbs sākas tikai pirmdien, brīvdienās esmu šeit no savas kabatas iepazīt apkārtni. Un skolas organizatori jau ir piedāvājuši, ko darīt šajās dienās.

  • Viļņa 4: Ģedimina tornis, pacilājošas vakariņas un mājupceļš

    Nākamā dienā mūsu kafijas rīts ievelkas vēl vēlāks. Nekādas vainas apziņas, šīs ir mūsu brīvdienas! Bet, kad taisāmies ārā no viesnīcas, es ierosinu J., lai viņš pameklē kādu jauku vecpilsētas konditoreju, kur iestiprināties launadziņu. Es sapņoju par ko tādu, kur dod ne tikai cukuru ar cukuru, bet ko sāļāku arī, un tā mēs nokļūstam Pinavia, kur mūs savaldzina četru veidu kiši – ar lasi un bokoļiem, ar kazassieru un karamelizētiem sīpoliem, ar pīli, ar gailenēm. Tieši mani savaldzina arī gaišais, mazliet vecmodīgais, taču diezgan vienkāršais interjers un pie sienas esošais lielais pulkstenis, kurā katru iedaļu iezīmē pielīmēta kafijas krūzīte ar apakštasīti. Mēs paņemam pa vienam no katra vieda kišam, saldumiņu, kafiju un kādu brīdi baudām tīru, nesteidzīgu atvaļinājuma sajūtu. Vecpilsēta ārā ir dzīva, taču priekš manas gaumes ne mokoši pārpildīta.

    Ejot uz Ģedimina kalnu, mēs atklājam, ka noteiktas Ģedimina bulvāra daļas brīvdienās ir slēgtas automašīnām. Šāds risinājums, protams, neļauj ielas brauktuvi aizņemt ar kafejnīcu soliņiem, kokiem un puķupodiem, taču pat vienkārši aizliedzot braukt, te ir daudz klusāks. Vēl mēs ievērojam kaķu kafejnīcu, būs vieta, kur vest kaķu cilvēkus uz randiņiem.

    Mēs noejam vēlreiz gar Viļņas katedrāli. J. saka, ka mēs tur jau bijām, es ieskatos vēlreiz un tad atceros: bijām gan, bet bija mise. Šoreiz mises nav un mēs izstaigājam pamatīgāk. Baznīca ir krāšņa, bet tomēr ne pilnīgi no vienas vietas ar rotājumiem noklāta. Vienā no sānu ailēm mēs atrodam svētbildi, kurai apkārt ir saspraustas visādas mazas metāla piepraudītes. Sirdis liekas tā loģiski, bet kāpēc ievērojama daļa piespraudīšu ir kājas (līdz ciskai) formā?

    Pie Ģedimina torņa var tikt pa kāpnēm, vai uzbraukt ar mazītiņu funikulierīti. Mēs nolemjam būt slinki un braukt ar funikulieri. Tur ir drusku rinda, bet tā tiek apkalpota ātri, jo funikulierim līdz augšai tikt prasa pavisam dažas minūtes. Augšā ir liels laukums, no kura paverās skats uz Viļņu. Vienā malā izskatas, ka nāk lietus.

    Par ieeju Ģedimina tornī un iespēju uzkāpt tur augšā jāmaksā, bet mēs nolemjam, ka šī ceļojuma muzeju budžets vēl nav iztērēts. Kādu brīdi spriežam par iespējamo vairāku muzeju kopbiļeti, bet nenopērkam, jo ir jau kārtīga pēcpusdiena un šaubamies, ka tiešām to visu spēsim un paspēsim izstaigāt. Tornī ir vairāki stāvi, katrā neliela ekspozīcija par citu Lietuves vēsturei svarīgu lietu. Viens stāvs veltīts Baltijas ceļam. Vienā stāvā ir aizsegti logi un tur uz ekrāniem rāda dažādus attēlus un vizualizācijas par Viļņas panorāmu dažādos gadsimtos. Vienā stāvā es uzzinu, ka dokuments, kurā pirmo reizi ir pieminēta Viļņa – Ģedimina vēstule Hanzas pilsētām par to, lai speciālisti nāk te dzīvot un strādāt un tirgoņi brauc tirgoties, un ka te kopumā ir labi, un ir vairākas vietas, kur kristieši var praktizēt savu kristiešu lietu un neviens viņiem netraucēs – nav līdz mūsdienām saglabājies, bet vecākais zināmais noraksts glabājas muzejā Rīgā. Šeit ir iztādīta fragmenta kopija. Vēlāk Vikipēdijā es lasu, ka vienā citā vēstulē Ģedimins esot žēlojies, ka Teitoņu ordenis neveic savu kristīgo sludināšanas darbu un tā vietā galīgi nekristīgā garā laupa un slepkavo civiliedzīvotājus. Ņemot vērā, ka krietni vēlāk viņa pēctecis Jagailis pieņēma kristietību un lika valstij masveidā kristīties, lai teitoņi atp*stos, bet teitoņi turpināja sagādāt problēmas ar attaisnojumu, ka viņi meklē nekristītots pagānus kristīgo ļaužu vidū… Es sliecos Ģediminam ticēt.

    Tornī augšā ved diezgan šauras koka spirālveida kāpnes, kurās ir grūti izmainīties, un, kamēr mēs tiekam līdz augšai, man ir sajūta, ka es esmu sev uz svārku malas uzkāpusi daudzdesmit reižu. Neesiet kā es, neejiet uz to torni ar mīkstiem svārkiem, kam viegli uzkāpt. Augšā ir vējaini un skaisti, un nesen redzētā lietus fronte ir nez kur pazudusi. Tā uz aci liekas, ka Ģedimina torņa augša ir apmēram tik pat augstu kā Triju krustu pamatne vai mazliet zemāk. Te augšā ir masts ar Lietuvas karogu – vēl viena svarīga nacionālās apziņas un pretestības vieta – lietuvieši te karogu uzstāda un citas varas pie katras iespējas mēģina patraucēt. Ņemot vērā, ka starp pasaules kariem Viļņa nebija Lietuvas pārvaldībā, stabila iespēja šeit karogam būt ir stipri nesena.

    Pēc Ģedimina torņa nolemjam, ka kopumā esam ieguvuši labu izpratni par Viļņu no augšas (varbūt nākamajā ceļojumā pameklēsim vēl kādu punktu Neres otrā krastā), tas ir skaisti un ļoti patīkami. Un enerģija kāpt augstos torņos mums ir beigusies. Kādu brīdi apsveram iespējas aiziet uz vēl kādu muzeja ekspozīciju, jo tepat blakus ir gan pils pārvaldnieka ēka, kurā esot sadzīves priekšmetu izstāde, gan Lietuvas dižkungaišu pils, kurā esot visvisādas izstādes. Līdz dižkungaišu pilij mēs pat aizejam, bet saliekot kopā mūsu varēšanu un pulksteņlaikus, saprotam, ka nebūs. Nākamajā reizē labāk veltīsim pilij pilnu dienu ar svaigām enerģijas rezervēm. Taču es izstaigāju pils pagalmu un palasu informatīvās plāksnītes. Tikai vakarā, pakonsultējoties ar vikipēdiju, man saliekas kopā atklāsme, ka pils redzamā daļa ir pārsvarā atkaluzbūvēta un uzreiz ar mērķi kalpot par muzeju – cara vara oriģinālo pili 1801. gadā gadrīz pilnīgi nojauca un mazu gabaliņu atdeva kādam ebreju tirgotājam uzbūvēt privātmāju. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tika pieņemts lēmums, ka nebūs labi atlikušos pamatus tieši blakus UNESCO kultūras mantojuma vecpilsētai konservēt ar praktiskiem, bet neizskatīgiem angāriem, un tāpēc tiek izveidota ēka līdzīga vēsturiskajam izskatam. Protams, arī šo pieeju kritizēja, piemēram, par līdzekļu atvēlēšanu šim, nevis autentisku vēsturisku būvju nostiprināšanai, bet es savā prātā novērtēju, cik ļoti dažām pilsētām, piemēram, Prāgai ir veicies ar to, ka tur nav bijusi caristu valdība.

    Pēc tam mēs mēģinam atrast ieeju Kazimira kapellā blakus Viļņas katedrālei, tā vietā es nejauši iesperos katedrālē pa sānu durvīm mises laikā un sakaunos. Kādu brīdi mēs slēpjamies vienā pils vārturūmē no dažminūšu lietus, jo līdzšinējā skaistā laika dēļ lietussargi un mana žakete ir viesnīcā. Pēc tam mēs vēl pasēžam laukumā pretī katedrālei. Vienā laukuma malā notiek kaut kāds līnijdeju pasākums. Nav ļoti vēls, bet ir ārkārtīgi nogurts. Mans prāts būtu ar mieru vēl kaut ko skaistu redzēt, bet kāju pēdas nupat prasās pakārt uz āķīša un nelietot krietnu laiku. J. meklē vakariņu vietu. Kādu brīdi viņš aģitē par Dionīsu, es piekrītu, ka tur bija labi, bet tas jūtas tālu (man nebija taisnība), un vai tad nav jāpamēģina vēl kas?! Kad J. norāda, ka otra viņa piedāvātā vieta – Grey – ir tepat pāri ielai, es esmu pārsteigta un aplaimota. Kaut kādi tūrisma materiāli saka, ka tur būšot “elevated Lithuanian kitchen” (paaugstināta lietuviešu virtuve), es mazliet minstinos, bet tuvums uzvar.

    Izrādās lieliski. Mēs pamēģinām uzkodu ar portabello sēni, sieru un feiko gaļu, ir labi. Mana sous vide pīle ir lieliska un man pirmo reizi tiešām garšo blakus esošie artišoki. J. pasūta ribiņas ar sāļās karameles glazūru (to gan jūt tikai nedaudz), un priecājas par pievienoto upeņu mērci/ievārījumu. Desertā es paņemu lipīgo karameļu pudiņu ar tonkas mērci un ritīgi priecājos, ka lai gan deserts ir ļoti salds, tas sazinkā trāpa pa visām omulīguma pogām. Pudiņš ir silts, tonkas mērce gaiša, maiga un veido labu pretstatu ārkārtīgi saldajam pudiņam. J. sten, ka saldējuma porcija ir milzīga, un cienā mani ar klāt pievienotajiem turku zirņiem šokolādē. Es nezinu, kāpēc tas strādā, bet tas strādā. Laime pilnīga. Ēst ir labi. Pacilājoši, kā solīts.

    Pēc vakariņām J. ierosina, ka mēs varam aiziet uz Bernardiešu parku nočekot, vai internetam ir taisnība, ka brīvdienu vakaros centrālā strūklaka spēlē mūziku. Tā izrādās neliela vilšanās, jo ir mazliet par gaišu, lai redzētu apgaismojumu un mūzikas nav, un vienīgā atšķirība no iepriekšējās reizes ir tā, ka strūklaka ieslēdzas reizi 15 minūtēs, nevis strādā visu laiku. Ir gan dzirdami pilsētas baznīcu zvani, ir pulksten 8.

    Tad es mēģinu atrast tualeti, tas izvēršas par nelielu piedzīvojumu – kartē atzīmētā ēka tiešām ir tualete, taču pie tās sienas ir atslieta neliela zīmīte lietuviešu valodā, kas visticamāk saka, ka tualete ir slēgta un jālieto blakus esošās sausās tualetes. Blakus nekādu sauso tualešu nav, es sāku klīst apkārt, mēģinot saprast, kas ar to domāts. Pavisam netālu es atrodu tādu kā Rīgas Tallinas ielas pagalmam līdzīgu vietu (mazāku un tīrāku), kur visi fano par basketbolu un vienā stūri ir arī apšaubāmas, bet tomēr īstas tualetes.

    Pie Bernardiešu dārza izejas mēs ar J. pasēžam vēl kādu laiku un paklausāmies, kā kāda meitene spēlē vijoli.

    Trīs minūtes pēc iziešanas no parka es attopos, ka man nav cepures. Tas ir ļoti neveikli, jo tad kopā ar cepuri ir aizgājis gan mans diezgan daudzu stundu tamborēšanas darbs, gan vakar nopirktā piespraude. Bet man paveicas, cepure atrodas uz galdiņa pie ieejas tajā basketbola pagalmā.

    Ceļš uz viesnīcu ved caur vecpilsētu, mēs to mazliet izlokām tā, lai noietu gar vēl vienu baznīcu. Paraskevas (?) baznīca ir ne ļoti liela, rozīgi balta pareizticīgo baznīca, bet Viki saka, ka tā esot vecākā pareizticīgo baznīca Viļņā. Nu, ne pati ēka. Tā, protams, ir daudzkārt pārbūvēte  Pie baznīcas lietuviski dzied kāds pāris mazas, omulīgas dziesmiņas, tāpēc mēs pasēžam kādu laiku arī tur un paklausāmies.

    Pēc tam mēs ejam cauri nelielam skvēriņam ar strūklaku. Tur vienā malā ir koks, kurā iekārtas no mazām gaismiņām satītas sirdis, un Oginska muzikālais soliņš. Sēdi uz soliņa, nospied podziņu, klausies polonēzes. Pēc nesenā lietus tās polonēzes brīžiem čerkst, bet es arī tur pasēžu kādu brīdi. Polonēzes ir skaistas, un sēdēt ir patīkami.

    Viesnīcā es mazliet parakstu blogu un tad pirms gulēt iešanas mēs sakrāmējam čemodānu, ārā atstājot tikai pašu mazumiņu – vilciens ir septiņos no rīta, es ne mirkli nešaubos, ka man drausmīgi nāks miegs un es nevienu jēdzīgu domu no rīta neizdomāšu.

    Patiesību sakot, ir pat vēl mazliet sliktāk, mēs arī ārkārtīgi slikti guļam un abi pamostamies pirms modinātāja. Pastaiga līdz stacijai ir 25 minūtes, mēs esam tik laicīgi, ka redzam vilcienu padodam. Kamēr vilciens raitā tempā zāģē cauri Lietuvai, es ilgi grozos savā krēslā, līdz attopos, kā apkampt mugursomu, ieslēgt austiņās mūziku un aizmigt. Pamostos ap Jelgavu, salauzīta, saņurcīta, bet mazliet vairāk gulējusi. Cerēt, ka Viļņas dīzelim sāks pievienot guļamvagonu laikam būtu par daudz gribēts, ja?

    Pēc Jelgavas pārstāju mēģināt gulēt un parakstu kādu laiku blogu. Iesākto nodaļu nepaspēju pabeigt, jo īsi pēc divpadsmitiem esam jau Siguldā. Sireāli būt mājās no citas valsts galvaspilsētas laikā, kad citās atvaļinājuma dienās vien nesen esmu no gultas iztaisījusies, turklāt ar kopējām manis pašas pulēm tikai divu mazu pastaidziņu apmērā. Abi ar J. vienojamies, ka Viļņa ir skaista un patīkama, un tur labprāt varētu braukt vēl. Diezgan daudz neizstaigātu muzeju palika!