Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Pirmā 30c3 diena

    Koferences pirmā īstā diena – līdz vēlam vakaram nosēdēju konferenču centrā. Interesantākais nekonferences notikums – pusdienlaikā izmetu pāris līkumus pa kongresu namam piegulošo botānisko dārzu Planten and Blomen un netālu no tā parka tālākā gala atradu indiešu restorānu.

    Blakus indiešu restorānam ir libāņu restorāns, kam pie durvīm izliktā ēdienkarte bija ar parindeņiem angļu valodā, tāpēc vispirms gāju tur. Tur mani izmeta ar apgalvojumu, ka ciet, jo te esot līdz sešiem vaļā. Siks? Zeks? īsti nesapratu. Bet kopumā tas atstāja mīklainu iespaidu – bija pusčetri pēcpusdienā.

    Indiešu restorānā (nosaukums bija kaut kāds sakarā ar dārziņu) ēdienkarte tikai vāciski, tāpēc nācās paļauties uz viesmīļa ieteikumiem. Tiku pie jēra saldā mērcē ar iemaisītiem svaigiem augļiem (āboli un papaija vai oranžā melone) un piedevām – garšvielu rīsiem ar mazliet rozīnēm un riekstiem. Smaržoja tīri pazīstami, bet garšoja kaut kā savādāk kā līdz šim biju piedzīvojusi, tā nu paliku absolūtā neziņā, kas tās bija par garšvielām un kā kaut ko līdzīgu varētu atkārtot. Ēdot domāju, ka iespējams, Vācija gribēja, lai es pilnīgi pieviļos un zaudēju jebkādas cerības, pirms sākt man rādīt labās lietas, uz ko tā ir spējīga. Jā, starp citu, viesnīcas brokastis bija vājas un pietiecīgas, ja neskaita pašapkalpošanās beramās tējas pagatavošanas procesu (karsts ūdens, tējkanniņas, sietiņi, ieber kuru un cik vēlies, aplej, mērcē cik ilgi vēlies), bet varbūt tas bija tāpēc, ka es tur uzpeldēju tieši pirms brokastu beigām.

    Planten un Blomen ir salīdzinoši jauks, blīvi apstādīts un izkopts parka un botāniskā dārza krustojums. Nepārprotami, lieta, kas būt jāskatās vasarā, taču pārsteidzošā kārtā te bija daudz ko redzēt arī ziemā (bez sniega) – daudz rododendru un mūžzaļu krūmu, kā arī šādi tādi augi, kas sausos stiebrus un puku galviņas saglabā pa ziemu. Turpceļā uztrāpīju arī uz rožu dārzu, kas bija ļoti rūpīgi iesaiņots egļu skujās. Diemžēl šis skats manam fotoaparātam gāja secen, jo tobrīd lija un es, velkot lietusmēteli, biju aparātu atstājusi apakšā. Atpakaļceļā no pusdienām, jau pustumsā, arī gāju caur to pašu parku un ieraudzīju citas rozes. Neietītas nekādās skujās. Ziedošas un/vai pumpuros. Klajā laukā, nevis siltumnīcā. Hamburga, nopietni? Tā ir Tava izpratne par ziemu? Ziedošas rozes?

    Kongresu namā dzīvība rit tādiem apgriezieniem, ka namā iekšā apmaldos biežāk nekā Hamburgas centrā. Pa dienu, cenšoties draudzenei izskaidrot, kāpēc te ir tik lieliski, nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst vārdu, lai cik ne cik adekvāti aprakstītu visu to bagātību, kas te darās. Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī var spēlēt 20+ gadus vecas videospēles? Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī ir kafijas gīku kaktiņš ar pāris tādām kafijas pagatavošanas ierīcēm, kādas nekad nebiju vēl redzējusi? Vai ir svarīgs tas cilvēks, kas taisa lego rotaslietas? Atslēgu mūķētāju stūrītis? Stūrītis, kurā māca uztaisīt pulti, kas izslēdz jebkuru TV? Electronic Frontier Fondation informācijas stends? Bet tie ir tikai atsevišķi sīkumi, nieciņi uz vispārējā fona. Vajadzētu kaut kā raksturot to, ka hackspace kopsummā pa stāviem droši vien aizņem laukumu, kas salīdzināms ar futbola laukuma izmēriem. Bet kas tad ir hackspace? Nu vieta kur cilvēki hako… ko dara? Nu, dara lietas. Kādas lietas? Nu visādas! Atkal pārāk nekonkrēti. Nu, bet ko darīt, ja cilvēki dara tik daudz un dažādas lietas, ka viņas dažos vārdos aprakstīt nevar?

    No tematiskā viedokļa, kongress, protams, pilns ar smagu simbolismu. Pirmais kongress ir bijis 1984.gadā, šogad ir trīsdesmitais. Atklāšanas runā tika skaidrots, kāpēc šogad kongresam nav moto: “Parasti kāds vienmēr nāca klajā ar kādu asprātīgu frāzi, kura kādu mums tobrīd svarīgu ideju nestu kopienai un arī plašākai sabiedrībai. Šoreiz mēs esam atstāti bez vārdiem. Mums vienkārši nav ko teikt.” (Šeit un turpmāk – brīvi tulkoju un pārstāstu; vēlāk publicēs oficiālo video, kurā visi, kurus tas interesēs, varēs redzēt, kā bija patiesībā.) Un vēl: “Mēs pamodāmies no slikta sapņa un nokļuvām šausmīgā realitātē.” Bet nevar teikt, ka kongress būtu drūms, tieši otrādi – mežonīgs entuziasms kūsā visus kaktos pat vēl vairāk kā agrāk. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sajūta, ka tas, par ko šeit runā, ir svarīgi, ir daudz saasinātāka kā iepriekš. Un teksts “trīsdesmit gadu laikā no gīku saujiņas, kuru viedokli neviens īpaši neņēma vērā, mēs esam kļuvuši par lielu kopienu, kuras viedokli… vēl jo projām neviens īpaši neņem vērā”, kas šeit uzrakstot, varbūt izskatās skumjš, atklāšanas runā izraisīja neviltotu un milzīgu auditorijas sajūsmu, ko pavadīja aplausu vētra.

    No organizatoriskā viedokļa – nevaru sapratusi, vai padevusies esmu es vai organizatori, bet man ir tāda sajūta, ka šoreiz kongress ir vairāk novirzījies savā dienas plānojumā uz vakara pusi. Cik nu to vispār vari teikt par pasākumu, kas ir atvērts 24 stundas diennaktī. Bet nu referāti visu nakti nenotiek.

    Ā, un es dabūju kongresa T-kreklu. Pat mazliet rindā pastāvēju viņa dēļ – bet tad ir īstais izmērs. Kaut kā ir sajūta, ka šis kongress varētu man izrādīties svarīgs ar laiku.
    P.S. Te naktī dzied putni. Vismaz viens. Vismaz pāris dziesmiņas.
    P.S.2. Viesnīcas istabiņā ir barometrs, kas jau kopš manas ierašanās rāda, ka laiks mainīsies. Un man likās, ka tad, kad kaut kas ir konstanti uz robežas starp līšanu un nelīšanu (tā sauc abas pārējās barometra iedaļas), tad tās ir nevis pārmaiņas, bet stabils stāvoklis…

  • Gaismiņas, gadatirgus un neprārtraukta līņāšana

    Pēc trim stundām beidzot biju augšā (jā, modinātājs nopūlējās stundu :D) un piezvanīju otram Latvijas cilvēkam, kas te šobrīd ganās. Viņa reakcija telefona klausulē bija optimisma pārpilna: “Ō, Tu esi dzīva!” Nu jā, pēc nelielas gulēšanas es tiešām biju vairāk dzīva nekā pirms tam. Nepārprotami.

    Konstatēju, ka no viesnīcas līdz kongresu centram var aiziet ~25 minūtēs, ja nesteidzas. Kongresu centā konstatēju, ka ir neliela rinda uz aproču saņemšanu. Pēc tam sapratu, ka esmu aizmirsusi viesnīcā izdrukāto biļeti, tāpēc lai saņemtu aproci, man vajag, hmm, kaut ko, hmmm, citu. Kamēr es panācu, ka uz mana telefona ekrāna ir redzams biļetes QR kods, rinda bija kļuvusi 2x garāka. Nu WTF. Vienīgais labums, ka man aiz muguras visu laiku stāvēja un plēsa jokus 2 vai 3 Haosa enģeļi (kongresa brīvprātīgie), kam arī nezinkāpēc bija uzdots šo rindu izstāvēt.

    Dabūju aproci, mazliet pastaigāju pa kongresu namu, apskatīju pussalikto trubu pasta sistēmu, satiku otru Latvijas biedrīti un, skat, vakars klāt. Ēst gribas pēc velna. Mēģināju sevi morāli sagatavot tam, ka var nepaveikties un vakariņas var neatrasties, jo ir Ziemassvētki un viss ir ciet, kad tepat blakus kongresu namam tuvākajā gājēju ielā atradu Cup&Cino – jā, jā, to pašu, kam frančīže, filiāle vai cits f ir Rīgā, Mežciemā. Diemžēl ēdienkarte tikai vāciski, bet ar faķīrisku veiklību un ņemot palīgā klasiskos zināmos itāļu ēdienu nosaukumus, apmēram pusi sapratu pat pati, bez prasīšanas viesmīlei. Pica bija izcila – nekad nebūtu domājusi, ka parastā Parmas pica (tomāti, siers, šķiņķis, rukola) var man likties tik garšīga.

    Aizgāju līdz Binenalastera ezeram (tas ir tāds četrstūrains dīķis tieši pašā Hamburgas centrā – savienots ar ostas kanāliem) un iztaigāju gar vienu malu izvērsto Ziemassvētku tirdziņu ar mērķi atrast ģimenei jaukus suvenīrus. Kaut kas tajā visā nogāja nepareizi, jo es nenopirku ģimenei nevienu suvenīru, iztērēju lielāko daļu skaidrās naudas, un tiku pie vienkārši apburoša zīda lakata un krāsaina (bet nekrāsota) koka pērlīšu krellēm. Otrs Latvijas cilvēks, gatavojoties braukt šurp teica, ka plāno kongresā iepirkt tehniku. Nez, vai es arī varu teikt, ka kongresā sev iepirku tehniku…

    Visu vakaru līņā tieši tik stipri, lai varētu samirkt, bet ne tik stipri, lai liktos pareizi atcelt jebkādas pastaigas. Tā kā pēc gadatirgus tomēr izgāju cauri pilsētas centram (rātsnams dūmakainajā lietiņā izskatījās ļoti mīļš) uz ostas noliktavu rajonu, tad vakarā viesnīcā atgriezos ne nu pilnīgi izmirkusi, bet sausa arī nē. Vispār apbrīnojami precīzi izdevās notrāpīt to brīdi, kad viss biezais apģērbs ir samircis, bet plānais – vēl sauss.

    Par ostu noliktavām secināju, skaisti, bet vakaros derētu drusku vairāk gaismas. Milzīgas, vecas, epizodiski rotātas ķieģeļu ēkas, kanāli, dzelzs sliežu tilti un gaismiņas kopā veido baigo maģiju. Tur, kur gaismiņu nav, arī maģija ir savādāka – tumšs, ļoti tukšs (pavēls Ziemassvētku vakars) un arī auksts/slapjš. Pie Čīles mājas (sakarā ar to, ka nesen pārskatīju iepriekšējā brauciena bildes, es vēl jo projām tos nosaukumus labi atceros) atnākusi konstatēju, ka fotoaparātam priekšējās lēca ir galīgi aizlijusi neskatoties uz to, ka visu laiku centos aparātu turēt zem jakas, lai sausāk. Tagad mazliet bail skatīties, vai visas manas jaukās miglas/gaismiņu/tumsas bildes nebūs kļuvušas par visaptveroši miglas un tikai miglas bildēm.

    Viesnīcā ir jocīgs internets, kas reizēm strādā un reizēm nestrādā. Nudien priecājos, ka vismaz tik daudz gudrības man no apkārtējiem džekiem ir pielipis, kā uztaisīt SSL tuneli – konkrēti šim dīvainajam internetam tas palīdz. Strādā vairāk, biežāk un stabilāk. Vēl par vienīcu var atzīmēt, ka viņiem ir pietrūcis klaustrofobiski mazo īsti vienvietīgo numuru, tāpēc man ir tā vietā ticis “dvīņu” numurs un daudz vairāk vietas. Man ļoti patīk. Ir brīvdienu sajūta, IR!

    Kaujas uzdevums rītdienai: dabūt lielu pudeli dzeramā ūdens.

    Piezīme nākotnei: kad es nākamreiz atkal taisīšos šajā gada laikā braukt uz Hamburgu bez lietussarga, lūdzu, atgādiniet man, ka es esmu jau vairākkārt atzinusi, ka tā ir izcili muļķīga doma. Un tas, ka es pirms iziešanas no viesnīcas no somas izmetu lietusmēteli, vispār bija netālredzīguma kalna gals. Jāpierod, jāpierod, ka ziemā līņā.

  • Hamburga: gatavošanās un miegains sākums

    Gatavošanās ikgadējam Haosa kongresam izvērtās sviestaina. Vispirms vairākos līmeņos uzkrājās komunikācijas neveiksmes ar potenciālajiem ceļabiedriem, kā rezultātā organizēties sāku vēlu, ekonomiski neoptimālos veidos un viena. Sarunājām satikties Hamburgā, jo nelidojam pat ar vienu reisu. Lidojumi, starp citu, salīdzinot ar manām vēlmēm (būt Hamburgā 27.decembrī no rīta) arī bija nepiemēroti – vai nu dienu iepriekš agri no rīta, vai tajā dienā, bet vēlu vakarā. Kā nebūt to visu ne tikai pārcietu, bet arī pārliecināju sevi, ka ir pat tīri labi sanācis, un iegrimu laimīgā Ziemassvētku nākšanas transā… līdz brīdim, kad pēdējā darba dienā pirms Ziemassvētkiem atcerējos, ka man nav nedz izdrukātas, nedz ielādētas telefonā kongresa biļetes. Un tad izrādījās, ka es neatceros biļešu sistēmas paroli un man nav uzstādīts e-pasts, uz kuru sūtīt paroles atgūšanas linku. Man šķiet, ka vienīgais izskaidrojums, kāpēc man nav nācies pirkt jaunu biļeti, ir konferences oganizatoru neizmērojama pacietība un laipnība.

    Ziemassvētki bija patiesi jauks ģimenes pasākums, kas neizprotamā summā ar nespēju aizmigt noveda pie tā, ka pagulēju pirms lidojuma stundu. Labi, ka man ir tiešais lidojums un tāpēc mazākas iespējas apmaldīties. No otras puses, es turpinu nedomāt neko sevišķi labu par lidojumiem otrajos Ziemassvētkos 9:30. Pēc visa tā mani pašu pārsteidza entuziasma un sajūsmas uzplūdi, kas mani piemeklēja, ierodoties lidostā. Pāris minūšu laikā biju nodevusi bagāžu, tikusi cauri drošībai un jau pastaigājos pa lidostas veikaliem. Un atradu, ka tagad te dod ļoti normālus suši (diezgan lieli, garšīgi un pat par pieņemamu cenu, vismaz pēc lidostu standartiem). Un ļoti smaidīgs apkalpotājpuisis. Pirmo reizi dzīvē pamanījos sasmīdināt drošības kontroles cilvēkus – pirms somas laišanas rentgenā izvilku ārā tukšo termokrūzi un atskrūvēju, lai nevienam nerastos vēlme meklēt pēc tam viņu somā, lai pārbaudītu, vai tur iekšā nav nelegāls šķirdrums. Drošībniekus doma par tukšo termosu nezkāpēc sasmīdināja.

    Hamburgā nokļuvu veiksmīgi. Mazais “bombardierītis” krietniem gabaliem lidoja viegli kratīdamies kā tāds autobuss pa viduvēju ceļu un es kādu brīdi kavējos pārdomās, vai mazas lidmašīnas varētu būt iemesls, kāpēc viena mana draudzene centās man iestāstīt, ka lidošana krata vairāk kā autobusu braucieni. Šajā lidojumā redzēju, šķiet, skaistākos pacelšanās un nolaišanās skatus visā savā aviopasažiera karjerā – gan Rīgu, gan Hamburgu rotāja trīs, četri vai pat pieci dažādu augstumu mākoņu slāņi, lejā bija viegla migla un saule bija pacēlusies tieši virs tās kārtainās kūkas – skaista, gaiši dzeltena gaisma, kas kopā ar miglas kārtiņu radīja iespaidu, ka visas redzamās ūdenstilpnes ir pilnas ar sudrabu. Nevis kaut kādu spīguļu figņu, bet baltu, nespodru, ne līdz galam nopulētu sudrabu īstajā sudraba krāsā. un tam visam pa vidu daži izteiktāki miglas lēvariņi. Absolūtā bauda. Bet tā dēļ lidojuma vidusdaļa noritēja pa baltu, necaurredzamu pienu.

    Hamburgā viesnīcā nokļuvu viegli un ātri – viens metro brauciens (“Nez, šitā biļete ir tikai jānopērk, vai kaut kur jākompostrē arī?”), kura laikā man pat izdevās neaizmigt. Dzīvoju supernetālu no Centrālās stacijas. Pateicoties tam es beidzot uzzināju, kur ir tā vieta, kur Hamburgā ēd cilvēki brīvdienās un citos nelaikos – ja neiet uz Rēperbāni, tad ielā pie stacijas.

    Viesnīcā ievēlos īsi pirms divpadsmitiem (vismaz divas stundas par ātru, salīdzinot ar oficiālajiem priekšrakstiem), un viesnīca (gan jau sagadīšanās pēc) momentā izpelnījās manas visdziļākās simpātijas ar to, ka viņiem bija priekš manis uzreiz brīvs numuriņš. Tā nu es momentā atmetu jebkādas pārdomas par pilsētas skatīšanos, uzliku modinātāju pēc divām stundām un laimīga nolūzu.

  • 29c3 bildes

    Par maz laika, par daudz dzīves. Hamburgas brauciena bildes ir šeit. Lai kalpo par kārdinājumu nākamajam kongresam.

  • Campus Party Europe 2012 bildes

    Caur mīlestību un naidu beidzot esmu to izdarījusi: Tempelhofas (un arī dažu citu Berlīnes objektu) bildes no pagājušā gada augusta ir te. Mākslīgais apgaismojums, krēsla, migla, spīdoši citplanētieši – visi ļaunākie fotomurgi, ko vien ātrumā spēju iedomāties. Toreiz negribēju riskēt ar papildus tehnikas ņemšanu līdzi, tāpēc man tiešām liekas, ka tas viss ir bildēts ar visparastāko, visstandartīgāko komplektā nākošo objektīvu. Apsveru iespēju iegādāties ko gaišaku. Bet izmest visas bildes prom nafig es arī nespēju.

    P.S. Meklējot objektu nosaukumus, atklāju ka “kaisers” ir imperatora nosaukums, tāpēc tā pat kā “cars” tas nebūtu jāraksta ar lielo burtu. Iespējams, es to kādreiz salabošu.

  • Fotomontāža: Eiropa tagad un Otrā pasaules kara laikā

    Fotomontāžas, kurā Eiropas mūsdienu attēli sakombinēti ar to pašu vietu attēliem no Otrā pasaules kara. Fascinējoši, vismaz cilvēkam, kas lielāko daļu no bildēs redzamajām ir redzējis pats savām acīm dienas laikā un vakaros dažādās viesnīcās būries cauri Vikipēdijas aprakstiem par šo vietu likteni.

    Autors: Sergejs Larenkovs.

    Berlīnes rātsnams tagad un Otrā pasaules kara laikā, autors: Sergejs Larenkovs
    Berlīnes rātsnams, autors: Sergejs Larenkovs, avots: My Modern Metropolis.

  • Kurzeme pie jūras

    Pirms nedēļas izbraucām ar automašīnu divu dienu apbraucienā pa Kurzemi – pa jūrai tuvāko daļu. Mūsu maršruts bija apmēram šāds. 1.diena: diezgan ilgs brauciens, Liepājas muzejs ar S.Dalī izstādi, pusdienas Baronā Bumbierī, Karosta, nakšņojām Liepājā. 2.dienā pamodušies meklējām veikalu (slikti sanāca), pabrokastojām Kupejā, braucām uz Pāvilostu, tad uz Akmensraga bāku (netikām iekšā). Tālāk devāmies uz Jūrkalni, pa ceļam apskatot Mazdupju akmens krāvumus un Piņņu upurakmeni, un visbeidzot uz Ventspili, pa ceļam neplānoti atrodot norādi uz Užavas elku liepu un strautiņu. Venspilī pastaigājām pa molu un braucām mājās.

    Gandrīz visu laiku pavadīju staigājot apkārt un fotogrāfējot vai arī braucot mašīnā. No lasīšanas un rakstīšanas mašīnā man ātri kļūst slikti, tāpēc rakstiskas piezīmes netapa, tomēr to kompensēju ar lielu gūzmu fotogrāfiju, kas tagad atrodamas fotkos. Patiesībā, tās jau ļoti daudz ko arī izsaka, man atliek vien piebilst, ka, ja nepieciešams Liepājā ieturēt pusdienas, tad iesaku Baronu Bumbieru, savukārt kafijas pauzei ar kūciņām – Kupeju turpat blakus. Un, jā, man tiešām patika kā Kupeja defektu (garo, neparocīgo telpas formu) bija pārvērsusi par elegantu efektu (sk. kafejnīcas nosaukumu;).

  • Mājupceļš pa nakti

    Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta –  Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai  koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.

    Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.

    Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀

    Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.

    No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.

    Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.

    Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.

    Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.

    Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.

    _________________________________

    P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.

    P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.

    P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.

    P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.

    P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).

  • Frognera parks

    Nākamā dienā (piektdienā) kaut kā pamanījāmies ērmīgi izlīkumoties, ejot uz metro staciju, neskatoties uz to, ka gājām tur jau trešo reizi vismaz, un ceļš ir ļoti vienkāršs. Laikam nogurums uzkrājies. Arī tas, kā nostāstīju savu prezentāciju, mani īsti neapmierināja – par daudz sasteidzās stāstījums, aizmirsu vārdus, un akcents arī droši vien bije briesmīgs. Bet tomēr saņēmu interesantu komentāru/ieteikumu – kāds kaut ko mazliet bija sapratis. Fuuuu. Bet vispār būt pašam pēdējam runātājam visā konferencē (nu labi, labi, pēc tam vēl bija lielais referāts visiem kopā un atvadvārdi) man liekas grūti.

    Pusdienas bija lielas un garšīgas (kuskuss ar valriekstu sīrupu, jāpatur prātā ideja) un otrajā kafijas pauzē atkal bija jocīgās kūciņas, kas atgādina pumperniķeļa un biskvīta krustojumu, kas pārziests ar krēmu. Iegaršojās.

    Tā kā visu dienu nebija lijis, pārskatījuši laika prognozi, abi ar kolēģi nolēmām mēģināt vēlreiz iet ar kājām uz viesnīcu. Nogājuši apmēram trešdaļceļu, sākām runāt par parkiem, kas redzami GPS kartē, vārds pa vārdam, un es saku, ka gribētu aiziet uz to skulptūru parku, bet es nezinu, ne kā viņu sauc, ne kur viņš ir. Kolēģim bija vīzija par parka nosaukumu, mazliet pačakarējoties ar kartēm (manā gps-ā un viņa Gūgles kartē tas parks bija ar dažādiem nosaukumiem), nosecinājām, ka parks ir apmēram tik tālu no mums, kā mēs no universitātes kempusa, un ka jāiet.

    Parks, uz kuru gājām, oficiāli saucas Frognera parks, bet cilvēki diezgan bieži viņu sauc arī pēc tā centrā esošā Vigelanda skulptūru ansambļa. Vikipēdija saka, ka Gustavs Vigelands ir autors, un ka šis esot esot pasaulē lielākais viena autora radīts skulptūru parks.

    Gandrīz visas parkā esošās skulptūras ir cilvēki – visdažādāko vecumu, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar paveciem bārdainiem večiem, vīrieši, sievietes. Cilvēki ir bez drēbēm, visdažādākajās pozās – skrien, lec, auklē bērnu, sadevušies rokās, apskāvušies, utt. utjp. Pozas ir vienkārši fantastiski ticamas un dzīvas, kādu brīdi sākumā kolēģis pat apsvēra, vai tie nevarētu būt atlējumi, tomēr šo domu atmetām ar galiem, kad sākās skulptūras, kas ietver lecošus un gaisā pamestus cilvēkus. Viena no skulptūrām bija ar vīrieti, kas ceļ gaisā sievieti, un tieši tā arī izskatījās – kā sekundes sīkdaļu garš kadrs, sieviete ir lidojuma vidū, nepārprotami īsti un dzīvi iemūžināta kustība.

    Skulptūru ansamblis sākas ar lieliem metāla režģu vārtiem, aiz tiem gabalu tālāk sākas tilts, kura malās ik pa gabaliņam ir bronzas skulptūras. Tilta galā milzīga, vēl neapstādīta puķu dobe (Oslo pavasaris tā vidēji iestājas mazliet vēlāk kā Latvijā), un vēl neieslēgta strūklaka. Aiz tās galvenais skulptūru ansamblis – vispirms vairāki taisnu līmeņi kāpņu un terašu, un tad apaļu kāpņu galā monolīts akmens obelisks, ko veido kopā saķērušies cilvēciņi. Apaļās kāpnes 12 vietās 3 līmeņos rotā akmens skulptūras. Nez, vai skuptūras ir kaut kā saskaņotas ar to, kur obelisks met ēnu tādā vai citādā laikā?

    Strūklakas centrālais elements ir vairāki vīri, kas tur milzīgu metāla bļodu. Jāpiekrīt kolēģim – skatoties uz tiem vīriem tā bļoda tiešām izskatās smaga (atkal gribu papriecāties par ļoti ticamajiem cilvēciņiem). Šur un tur skultpūras ietvēra arī ne gluži sadzīvē iespējamus/pieļaujamus sižetus – vienā no kokiem, kas rotāja strūklakas ārējā baseina stūrus, sēdēja/karājās daudzi mazi bēbīši, daži no strūklakas pamatni rotājošajiem ciļņiem ietvēra skeletu līdzdarbību, vienā no pietilta masīviem bija milzīgs vīrs, kas vai nu kāvās ar tiem, vai arī bija mēģinājis nest uz pleciem 4 vai 6 mazus bēbīšus un paklupis.

    Aiz obeliska tālāk sekoja vēl viens, mazāk rotāts laukums – atkal pa kāpnītēm lejā. Laukuma centrālais elements ir apmēram 4 cilvēku grupa, kuru ķermeņi veido noslēgtu apli. Zinu, ka pilnīgi gaisā viņi nekarājās un fizikas likumus skulptūra neapgāza, bet postaments bija pietiekami neuzmācīgs, lai atmiņā nepaliktu, tāpēc – viņi gandrīz karājās gaisā. Vipēdijas interpretācijā parks ir par cilvēka dzīvi starp dzimšanu un nāvi, un obelisks simbolizē cilvēka tiekšanos uz garīgo un dievišķo, bet cilvēki aplītī aiz obeliska peld mūžībā un/vai harmonijā. Daļai no tā es piekrītu, daļu, manuprāt, ir iespējams interpretēt arī ļoti sekulārā veidā. Nekas, dažādu interpretāciju iespējamība to visu padara tikai labāku. Pacilājošs veidojums.

  • Vakara pastaiga

    Izrādās, rātsnamu un un mūsu viesnīcu savieno taisna iela dažu kvartālu garumā. Aizgāju līdz rātsnamam un nolēmu tālāk paieties gar krastmalu garām Akerhusas cietoksnim apkārt pussalai starp rātsnamu un operu (Akersnesetas pussala). Gar krastmalu līdz ragam bija redzami vairāki dažādu vecumu kuģīši – viens simtgadīgs atmīnētājs, buru kuģis Frederiks un vēl pāris mazāki jahtveidīgi kuģīši. Cietoksni gan pārāk redzēt nevarēja, lai gan es it kā viņam gāju garām. Buru kuģim bija divi stūres rati – tādi, kā vecās filmās, ar puļķīšveida rokturiem – katrs savā galā.

    Pussalas galā bija prāmju osta un pussalas otrā pusē – diezgan lieli būvdarbi. Apkārt operai šobrīd notiek kārtējā urbānās renovācijas projekta “Fjorda Pilsēta” ietvaros, tāpēc, kamēr tikt līdz pašai operai, pamanījos mazliet apmaldītes starp luksaforiem un smilšu čupām.

    Pie operas nonācu, kad saule karājās drusciņ virs lielajām augstceltnēm. Saulrietu ūdenī te novērot nevar, jo līcis ir uz dienvidiem, bet zilgani oranžīgo krāsu atspīdumi ūdenī un apkārtējos stiklos kopā ar milzīgo, balto operas “klāja” platību rada maigu, sapņainu un aizgrābjošu gaisotni.

    Kārtīgāk apskatoties secināju, ka jumts simetrisks ir ar divām simetriskām uzejām, kas vēlāk saiet kopā, nevis pilnīgi kā vīngliemeža vāks, tomēr, skatoties no sāniem, vairāklīmeņu estakādes turpina atgādināt gliemežvāku. Pie abām uzejām uz jumta uzlikts brīdinājums, ka uz jumta ir daudz pakāpienu, tas mitrā laikā var būt ļoti slidens un visi, kas tur kāpj, par to ir atbildīgi paši. Un, ka nedrīkst braukt ar skrituļdēļiem un divriteņiem (pēdējais aizliegums netika ievērots). Tāds pats brīdinājums ir arī uz visām pieskaņoti baltajām miskastēm jumta teritorijā. Neskatoties uz visām brīdinājumu zīmēm, man radās sajūta, ka pat operas jumts ir slēpti pielāgots bērnu un invalīdu ratiņiem. Pie vienas uzejas ārējā malā padziļinājumā bija iestrādāti no malas neredzami lēzeni pakāpieni un neuzkrītošs metāla rokturis, pie kā pieturēties. Otrai uzejai mala ir gandrīz pilnīgi tāda pati – ar rokturīti un padziļinājumu, bet padziļinājumā ir līdzens slīpums, nevis pakāpieni. Savukārt lielajā jumta platībā tiešām šad un tad ir nelieli robi vai izciļņi patvaļīgos virzienos.

    Kad biju kārtīgi izstaigājusies pa operas jumtu, izpriecājusies par neatkārtojamajām krāsām un atspīdumu spēlēm (brīžiem izskatījās, ka operas logusienu vietā ir jūra un īsts ir tikai baltais karkass, kas logus neierāmē no visām pusēm), devos cauri oslo centram uz viesnīcu. Krēsla un saulriets te ir gara gara – kad ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, vēl bija tikai gandrīz līdz galam satumsis, neskatoties uz to, ka vēl krietnu laiku pēc tam, kad saule pazuda aiz mājām, es staigāju pa operas jumtu.

    Jācer tikai, ka Fjordu Pilsētas plāns ir prātīgi izstrādāts un apkārt operai nesacels vienlaidus ēkas, kas ir daudz augstākas par operas jumtu. Man būtu žēl.