Izbraucām tiešām diezgan precīzi vienpadsmitos, noliktajā laikā. Lai gan autobuss bija aprakstīts neskaitāmiem solījumiem par komfortu, tomēr vienīgais komforta veids, ko autobusā ievēroju, bija daudz vietas kājām. Wifi nav (ar to biju rēķinājusies), rozetes nav pilnīgi nevienas (biju cerējusi, ka vismaz viena pa visu autobusu būs), kafiju ne tikai uz vietas autobusā nevarēja vārīt, bet šoferi pat aizliedza viņu autobusā ienest! Ne tikai kafiju, bet vispār jebkādus karstus dzērienus. Tāpat arī staigāt pa autobusu. Par karstajiem dzērieniem jutos no tiesas vīlusies. Turklāt krēslu nevarēja neko tālu atlaist uz atpakaļ.
50-vietīgajā autobusā braucām 42, tāpēc paliku bez blakussēdētāja, kas mani izklaidētu ar sarunām. Pēc tam, kad biju pārlasījusi “Tumsas kreisās rokas” pirmo trešdaļu, sapratu, ka diena nolemta neglābjamai garlaicībai, un gāju gulēt. Konstatēju, ka, izmantojot somu, spilvenu un blakus esošo brīvo vietu, var izgulties vairākās visnotaļ ērtās pozās, un ar nelieliem pārtraukumiem (lai nomainītu vienu pozu uz citu, kad kāda locītava ir nogulēta) nogulēju līdz deviņiem vakarā. Tad pamodos un konstatēju, ka miegs vairs nenāk. Mazliet pabumbulēju, vēl mazliet palasīju, pa ceļam mazliet paēdu gaļu ar salātiem vienā mikrobistro, kam braucām garām. Te sanāca pārpratums ar dzērieniem – prasīju latte, nēesot; prasīju kafiju ar pienu, neesot piena; nu labi, tad “let it be esspresso”*; bet čekā beigās kafijas nebija un dabūt viņu nedabūju. Bija slinkums stāvēt otru reizi nu jau krietni garāko rindu.
Laikā starp pusnakti pēc Latvijas laika un pusnakti pēc Vācijas laika braucām pa kaut kādām Polijas autostrādēm pērkona negaisa reģionam gar vienu malu. Tā kā sēdēju 2. rindā no priekšas tieši tajā malā, kur zibeņoja, turklāt ceļa malas gandrīz visu laiku bija stipri klajas, nosēdēju krietnu pusstundu, priecādamās par zibeņu skatiem (un to, ka jaunā parauga autobusiem ir tiešām lieli logi). Iespējams visiespaidīgākie skati bija tad, kad izskatījās, ka vairākas (5+) zibens šautras kā žiglas ķirzaciņas no kopēja centrālā rajona izskrien pa debesīm katra uz savu pusi.
Zibeņi beidzās, redzēju, kā šķērsojam Vācijas robežu un gāju vēl mazliet pagulēt. Acīmredzot, man tas, ka iepriekšējā naktī biju gulējusi tikai 4h šoreiz nāca par labu. Turklāt es to nakti labi pavadīju, autobusā tik labu iespēju nebija!
No rīta pussešos pēc vietējā laika autobusa vadītāji mūs piecēla ar ellīgi skaļu šlāgeri un tekstu, ka tūliņ būsim galā. Kooo? Mums ierašanās paredzēta deviņos. Tomēr sešos mēs visi Tempelhofas lidostas esam izbērti no autobusa un šoferi, paskaidrojot, ka nevar gaidīt ar mums tās trīs stundas, jo viņi drīkst braukt vēl tikai stundu, devās uz viesnīcu gulēt. Mēģinu galvā kaut ko sarēķināt: solītais ceļa ilgums bija 22h, mēs esam atvesti 3h ātrāk, tātad 19h. Ja autobusa vadītājiem pēc stundas beidzās drīkstēšana braukt (ja to pārkāpj, esot baigās soda naudas, uzzinājām to, kad aizkavējāmies pirmajā benzīntankā Latvijā – mums padraudēja palikt 9h Polijā, ja nebūsim paspējuši tikt līdz Berlīnei), tad mēs nekādi nebūtu varējuši nokļūt šeit 9:00 pēc vietējā laika, no Latvijas izbraucot vienpadsmitos. Mazliet grr, tomēr es esmu par aizmigušu, lai nopietni žēlotos.
Dabūjām krietni paklimst pa lidostu, vairākas reizes no vienas ieejas uz citu, jo organizatori nafig nezināja, ko ar mums darīt. Apsvēru iespēju sadusmoties, bet miegs nāca, tuklāt es drīz konstatēju, ka vairums orgu ir spāņi. Atcerējos Valensiju un nolēmu, ka viss kārtībā. Steigas nebūs. Pa vidu viena neliela grupiņa aizgājām gabaliņu no lidostas nopirkt kafiju (beidzot!) un dažas dievīgas smalkmaizītes. Ap deviņiem dabūjām piereģistrēties un ap divpasmitiem bijām tikuši savās teltīs. Kaut kur pa ceļam iepazinos ar telts biedreni. Uz telti mums atteicās ļaut iet ar kājām, veda ar mazu 16-cilvēku busiņu (tāds mīlīgs interjers! koka panelīši, krēmkrāsas krēsli ar sarkaniem deķīšiem, gaismiņas, radio, bagāžas plauktiņi… būtu Rīgā tādi mikriņi! vienkārši pasaka!). Protams, visi vienā busiņā nesatilpām. Kad busiņš atbrauca, viens no mūsu biedriem, laikam Seļavo doktorants, burtiski izkaroja viņu mums cīņā ar kaut kādu spāņu grupu. Spāņi, kā allaž, bija savā ekspresīvajā elementā, un mani nepieradušie grupas biedri jokojās, ka viņi vakarā nāks uz mūsu teltīm izrēķināties. Bet nu gala rezultāts bija tāds, ka teltīs letiņu grupa tika pirmā. Par visu šo mazliet paņirgājāmies par orgiem, kas acīmredzami nav pietiekami pieredzējuši, bet patiesībā noskaņojums vismaz man ir tiešām labs. Meitenes, kas sūdzējās, ka autobusā neesot varējušas ne acu aizvērt, gan droši vien nav tik optimistiskas.
Tikusi telšu pilsētiņā, konstatēju, ka nav pieejama tā angāra daļa, kur notiks pasākumi, tāpēc netieku pie elektrības, wifi un uzlīmēm tehnikai. Būšot atvērta pēc stundas. Nu labi, izmēģināju tualeti (ļoti parasta) un dušas (baigais lauka variants, kaitinoši, ka ūdens tempratūra ir konstanta). Pēc atgriešanās no dušas teltī, man radās aizdomas, ka esmu pazaudējusi vienas tīrās apakšbikses – likās taču, ka paņēmu līdzi, bet drēbju sainītī dušā es viņas neatradu. Nu, atradējam būs ko pasmieties 😀
Izrullēju teltī paklājiņu, un krietnu brīdi čakarējos, nostiprinot tam vienu galu ar čemodānu, otru ar spilvenu – pēc vairāku gadu stāvēšanas sarullētā formā paklājiņš uzskatīja, ka rullēties vajag. Ļoti vajag. Telts diezgan maziņa, ļoti jāpiedomā pie somu kompaktas salikšanas pie pašas telts sieniņas, bet kad tas bija izdevies, atzinu, ka ir omulīgi. Un beidzot var izstiept taisnu muguru…
Pamodos drusku pāri četriem, prasu telts biedrenei, vai centrālā telpa beidzot ir vaļā. Neesot. Bet man beidzot vajag lādēt telefonu! Pie stabiem vienā angāra malā ir rozetes. Atnācu pie rozetēm, saspraudu te visu, ko var, un sāku pierakstīt lietas, kamēr telefons un GPS lādējas. Negribu atstāt vienus.
Kamēr gulēju, diena ir sabriedusi ritīgi karsta, bet angārā ir patīkami vēss un ēnains. Savukārt pie ieejas ir milzīgs pūlis. Labi, ka atbraucām tik agri no rīta. Tā, un kamēr šito visu rakstīju, beidzot ir atvēries centrs. Tai vajadzētu būt zīmei, ka beidzot tikšu pie interneta. Vai vismaz pie uzlīmēm, kas vajadzīgas, lai ar laptopu brīvi ietu iekšā/ārā.
____________________
*) tad lai iet esspresso (melna kafija)
