Author: lauma

Sestdien, 2011-04-09
0:51

Stundu un drusciņ pēc mūsu referāta bija jāierodās Hotel Astoria uz “welcome drink”. Gad G GPS beidzot saprata, ka neesam Latvijā, tas atrada ceļu līdz turienei, kas izejams apmēram 57 minūšu laikā. Nolēmām iet uz turieni ar kājām, lai dīvainajā mezglā sasējušies nervi beidzot atlaistos.

GPS-a izstrādātajiem maršrutiem piemīt viena mīlīga īpašība – atrastais taisnākais ceļš parasti ved pa visdažādākā lieluma ielām, ieskaitot mazas, jocīgas ieliņas, kurās citādi iekšā noteikti nelīstu aiz bailēm, ka pēc tam netiks ārā (un pazudīs bez-ielu-vārdu kartē). Tā nu galvas grozīdamas un apkārt skatīdamās aizstaigājām līdz viesnīcai, kura sīkākas izpētes rezultātā atklājās esam tuvu blakus centrālajai stacijai.

“Welcome drink” norisinājās 9.stāvā (ar numuru 1. šeit numurē to stāvu, kuru Latvijā sauc par otro), telpā ar daudz lieliem logiem, kas nesa cēlo terases vārdu. Skaists skats, jo notikuma laiks bija saskaņots ar saulrietu un pēc tam pilsētas gaismu iedegšanos. Interesanti, ka it kā augstā celtne bija tikai nedaudz augstāka par lielāko daļu pilsētas jumtu, kas atradās tepat vien zem kājām.

Dzirdīja mūs ar neiztrūkstošo apelsīnu sulu un dažādām kampari/činzano variācijām (lai gan pēc pieprasījuma varēja dabūt arī vīnu un alu (kuru šeit pasniedz traukos līdzīgos sarkanvīna glāzēm)) un baroja ar jocīgām izmeklētām uzkodām (tapām). Piemēram, vītināta gaļas šķēlīte, kas uzdurta uz plastmasas pipetītes ar meloņu mērcīti. Neliels no kartupeļa izgrebts trauciņš ar garšīgu sierainu krēmu iekšā. Cepumiņš, kam vienā galā piecepta liela, plakana cietā siera pļecka. Jūras velte, kas uzdurta uz irbulīša un ielikta stikla trauciņā, kas atgādināja mēģeni ar krokotām maliņām (apakšā rozmarīna lakstiņš), gan bija jocīga.

Vispār, lai gan man nav iebildumu pret to, ka daudzas jūras veltes ēd ar to pašu galu, kuru kakā, tomēr es tās būšu attēdusies tuvākajam laikam atliku likām. Turklāt kalmārus es Rīgā vairs vienkārši neēdīšu, jo izrādās, ka, lai gan viņi ir pasīksti, tomēr pareizi pagatavoti nemaz neatgādina gumiju kā Rīgā.

Kad referāta trakums bija rimies, G uzmanību piesaistīja pilsētas divriteņi. Kā nez tos varot izīrēt, jāpainteresējās… Bet, lai to darītu, vajadzīgs internets. Viesnīcā mums pienākās internets. Reģistrējoties mums iedeva paroli un access point nosaukumu. Pieslēdzos. Viss labi, tikai priekšā redirekcija, kas prasa paroli un lietotājvārdu. Pirmajā vakarā izmēģināju visādas kombinācijas, nolamājos par stulbajiem paranoiķiem, kas liek paroli aiz paroles, un tad abas gājām gulēt, jo bija jau vēls. Otrajā vakarā paņēmu kompi padusē un devos lejā pie reģistratores sūdzēties. “Internet!” un rādīju logina pieprasījumu ekrānā. Vēl nedaudz vicināšanās ar rokām un dabūju divas špargalkas (mums katrai viena) ar 24h derīgu paroli un lietotājvārdu. Urrā, internets ir. Tad arī sāku rakstīt piedzīvojumu stāstus, tāpēc tie apmēram par dienu atpaliek 😀 Trešajā dienā (šovakar) man paveicās tik ļoti, ka reģistratore negaidīti mācēja angļu valodu, un, pajautājusi, cik ilgi mēs paliekam, iedeva 72 stundas derīgu špargalku.

Komentāru nav.

Piektdien, 2011-04-08
13:56

Tagad skraidam starp dažādiem paneļiem un mēģinam kaut ko dzirdēt. Bulgāriem ir wordnets.

Visas mums pieejamajās Valensijas kartes, transporta shēmas un tamlīdzīgus uzziņas materiālus vieno viena fundamentālā īpašība: lai gan tajos ir iezīmētas ļoti daudzas ielas, tomēr nosaukumi pierakstīti tikai dažām – tām, kuru platums kartē ir pietiekami liels. Dabā tās parasti ir lielās vairākjoslu ielas, kas lielumā līdzinās Valdemāra un Brīvības ielai. Bet, tā kā Valensija ir veca pilsēta, tad mazo ieliņu ir ļoti, ļoti daudz, un orientēšanās pēc kartes, ir maigi izsakoties, haotiska.

Es jau minēju par reģionālo valodu lietojumu. Praksē tas nozīmē, ka visas informācijas plāksnītes ir 2 valodās – kastīliešu un reģionālajā, tāpēc vārdnīca galvā galīgi neveidojās. Pagaidām esmu iemācijusies, ka [si] ir jā, [naranja] un [naranga] ir apelsīns, bet “aseos” – tualete. Apelsīnu sula te arī no pakām nāk ar biezumiem un apelsīnu garšu.

Bet tagad atgriežamies pie notikumu gaitas. Vakar noklausījāmies pāris referātus, un tad pēc sākās 2h garais pusdienlaiks, pēc kura pirmais referāts bija lūgtais (tātad garais) un spāniski. Kādu laiku pavadījām, savedot kārtībā slaidus, un tad devāmies apskatīt pilsētas centru un meklēt valensiešu paelju (tāds rīsu ēdiens) pusdienām.

Dažas pieturas ar metro-tramvaju līdz Tūrijas dārziem, ko G sauc par Jostu, tad pār kājāmgājēju tiltiņu vecpilsētā iekšā. Tūrijas dārzi ir gara līkumota parku josla ar daudziem tiltiņiem pāri. Kur tā sākās, nezinu, bet noslēdzās jūrmalā pie ostas. Agrāk tās vietā ir bijusi Tūrijas upes vecā gultne. Ja neskaita vietas, kur notiek vērienīga celtniecība (vispār tādu Valnsijā ir ka biezs), tad Jostu pilda zaļi parciņi, sporta laukumi un veloceliņi. G plāno, ka sestdien noīrēsim pilsētas divriteņus un brauksim pa Jostu uz jūru un apskatīt tajā galā esošās eksotiskās celtnes (zinātnes un okeonogrāfijas muzeji, utt.)

Pilsētas centrā pagrozijāmies ap centrālo katedrāli un strūklaku tās priekšā. Interesanti, ka šeit lielākā daļa katedrāļu un torņu beidzās ar nevis ar kupoliem vai piramīdveida jumtiem, bet taisnām cakotām virsām. Reizēm uz tāda taisna jumta ir uzķibināts mazāks, cakots tornītis. Savukārt katedrālei pie stacijas virs taisnā jumta ir dekoratīva metāla konstrukcija, kurā iekarināts zvans. Šoreiz konkrētu arhitektūras objektu mazāk, vairāk pavadīju laiku grozot galvu un brīnoties par vispārējo ainu – augstajām mājām, dekoratīvajiem balkoniem un ārkārtīgi šaurajām ieliņām.

Staigājām, staigājām, pa ceļam dzerot vienu aukstu Starbucks frappi (G man atdeva sava dzēriena putkrējumu;) līdz atradām (beidzot!) pārtikas veikalu, kur nopirkām kafiju, garneles un vēl šo to. Piemēram, es nopirku šķēlīti siera ar mango gabaliņiem. Tad nu pirms pusdienu ēšanas bija tas viss bija jānoliek viesnīcā.

Tā kā pusdienlaikā Spānijā ir siesta un to atcelt nevar pat debesu nogāšanās, tad lai atrastu ēdienu, bija jādodās atpakaļ uz centru, kur ir vaļā dumjajiem tūristiem paredzētās ēdamvietas. Netālu no centrālās katedrāles saulessargu ēnā pusdienu piedāvājums pa 12 eiro. G skaidroja, ka pusdienu piedāvājums ir laba lieta, jo tad dod vairākus dažādus ēdienus mazākās porcijās.

Ēdienkarte, protams, spāniski, bet apbrīnojamā kārtā viesmīlis mums spēja sniegt nelielus komentārus angliski. Atslēgvārdus. “Rice with seefood” (rīsi ar jūras veltēm), piemēram. Pusdienu piedāvājuma lapiņā trīs sadaļas (uzkodas, otrais un deserts), bet viesmīlis pirmajai sadaļai sazinkāpēc aizlika priekšā roku un izvēlēties tikai no otrajiem un saldajiem. Pabrīnijāmies, bet beigās izstrādājām hipotēzi, ka varbūt uzkodas ir beigušās, bet strīdēties un izaicināt musu spējas vicināt rokas nebija iedvesmas. G pasūtija valensiešu paelju (rīsu ēdiens ar dažādas gaļas – truša, vistas utt. – gabaliņiem, ļoti attāli radniecīgs plovam), es – makaronus ar jūras veltēm. Ja reiz esam tur, kur visi ēd jūras veltes, tad jāuzzina, kā viņi to dara.

Vispirms mums atnesa jauku auksto zupu no svaigiem tomātiem, olām un laikam kaut kādiem piena produktiem. Koriģējām secinājumu – pārējie starteri bija beigušies. Lēnām, bez steigas ēdām zupiņu, malkojām apelsīnu sulu, un skatījāmies, ka lēnās apkalpošanas dēļ knapi paspēsim uz mūsu sesijas sākumu. Kad zupiņa bija cauri, viesmīlis mums atnesa abas pārējās ēdienkartē minētās uzkodas – gliemežus čaulās un jūras velšu miksli saldā mērcītē. Trīskāršais šoks: pirmkārt, G gliemežus sauca par mīzeļiem, otrkārt, kā mēs to visu apēdīsim, treškārt, gaļu saldā mērcē es saprotu, bet nu jūras veltes?! Pēc pirmā pārsteiguma konstatēju, ka jūras veltes saldajā mērcē ir superīgas, lai gan labi rūpīgi jākož. “Mīzeļi” man tik labi pie sirds negāja – interesanti, bet mazos daudzumos.

Lēnām, bez stresa, ar lielām atstarpēm pamazām nāca mūsu ēdieni. Jūras velšu makaroni bija garšīgi, bet pavisam savādāki kā Rīgā. Pamazām skatījāmies, kā arvien katastrofālāk kavējam mūsu sesiju, un čortojāmies par neprātīgo pārēšanos. Es rīkojos ļauni – apēdu pusporciju, apēdot visas jūras veltes, bet atstājot pāri lielāko daļu makaronu, bet G vēl ilgi pieminēja neprātīgo pārēšanos, jo viņai ļoti, ļoti garšo valensiešu paelja.

Starp citu, te panakota garšo galīgi savādāk, tai ir tāda kā mīksti biezpienaini graudaina struktūra.

Sesijā katram referātam bija veltītas 15 minūtes. Mūsu referāts bija 7. un pēdējais, ieradāmies 4.referāta beigās. 5.referātu nezkāpēc izziņoja kā pēdējo, bet tam īsti nepievērsām uzmanību, izmisīgi čiņījot pēdējās lietas slaidos, valdot trīcošās rokas un domās lamājot lēnos un kaprīzos datorus.

Un tad sākās noslēguma diskusija un… viss! Kur ir mūsu referāta slots?! Nekur nebija teikts, ka pirms sesijas ir jāpiesakās kā īpaši, un sesijas laikā cilvēki daudz staigā starp sesijām. G sūtija mani noskaidrot, kas noticis. Ātri mēģināju kaut ko izskaidrot orgkomitejas meitenei, viņa mīļi pasmaidija un lūdza atkārtot visu lēnāk. Es dziļi ievilku elpu un pārgāju uz atslēgas vārdiem: es, šeit, referāts, kas noticis?. Tā arī neuzzināju, kāpēc mūsu referāts no meitenes programmas bija izsvītrots ar treknu strīpu (6. referents, kurš tā arī neparādījās, nebija izsvītrots), bet pēc diskusijas mūs laida pie uzstāšanās. Atmetām visas iepriekšējās norunas, ka G runās un es sēdēšu pirmajā rindā un iesaistīšos, ja būs diskusija, par tehniskām lietām, un abas devāmies priekšā. G runāja un es pārslēdzu slaidus. Tjip, viena pie otras psiholoģiski pieturējāmies.

Pēc runas G spļaudijās, ka, lai gan šis nav vissliktākais runājiens, ko viņa veikusi, tomēr tādu akcentu viņa sev simt gadu neesot dzirdējusi. Bet jāatzīst, ka priekšā sēdošais onka rūpīgi noklausījās mūsu prezentāciju, katru vārdu. Tātad bija vērts. Vienā vietā nepareizi pārpratu G garo pauzi un aizrāvu prom slaidu, par kuru viņa vēl runāja. Vienā brīdī G sāka meklēt rādāmkociņu. Tā nebija, piedāvāt viņai projektora pulti neķēros – lai gan parasti tajās ir lāzerītis, tomēr pie visiem šiem uztraukumiem negaidīta projektora izslēgšana vai tamlīdzīgs brīnums mums varēja izrādīties kritisks.

Atrunājušas laimīgi kāpām pa trepēm lejā, vēl neatjēgušās, ka cauri ir, un tagad stresam vairs nav jārauj vēdars čokurā. Pēkšņi G apstājās un negaidīti paziņoja: ” Es tak esmu stulba!” Brīdi pārcilāju prātā, kāpēc lai pēkšņi tā no zila gaisa viņa vēlētos ar mani apspsriest savas prāta spējas, ja mēs vienkārši kāpjam pa trepēm. To taču nevar izdarīt nekā īpaši nepareizi?! G: “Man telefonā taču ir GPS!”

Tādejādi problēma ar draņķīgajām Valensijas kartēm piepeši un negaidīti atrisinājās. Savukārt es par G telefona iespējām nezināju, jo Prāgā G orientējās tik labi, ka viņai tur GPS nevajag.

P.S. G komentē, ka metro vārds nozīmē atrašanos lielpilsētā, zem zemes neesot obligāti. Man tomēr liekas, ka saukt tramvaju par metro ir nedaudz ekstravaganti.
P.S. Vilciena uz Valensiju vidējais ātrums bija apmēram 150km/h.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2011-04-07
2:28

Rīts sākās ar G modinātāju, kas manī absolūti neraisīja iedvesmu celties. Pusmiegā es ļoti labi atcerējos G jūsmošanu par mazo dīvaino metāla kanniņu kafijas pagatavošanai (viņa teicās mākam to lietot), tomēr fakts, ka mums nav kafijas, gan bija piemirsies.

Pirms došanās prom izvēlējāmies maksimāli vasarīgus tērpus un rūpīgi noslēdzām logu žalūzijas, lai atgriežoties dzīvoklis nav svelmaina ellīte. Visu nakti turam logu vaļā. Šajā kontekstā mani mulsina fakts, ka mums ir izzniegtas pildītās dūnu segas. Bet nu nežēlīgi karsts nav, ir ļoti patīkami, forša vasara. Tad, kad Latvijā ir vasara, es gan neredzu jēgu braukt uz Vidusjūru.

Uz Politehnisko Universitāti, kur notiek konference, braucām ar metro, jo tas ir sastrēgumdrošs un nokavēt ievadvārdus plāna nebija. It kā diezgan vienkārši – ar sarkano (laikam 3.numura) līniju pabrauc kādu gabalu un tad pārsēžās vai 4. vai 6. metro līnijā. Viss noritēja perfekti līdz brīdim, kad sekodamas norādēm uz šo 4. vai 6. metro mēs negaidīti iznācām virszemē. Tramvajs kaut kāds… A kur tad metro? Eu, pag, a tramvajam ir taisni 6. numurs… Izrādās metro šeit reizēm ir arī tramvaji, lai gan viņus godīgi zīmē iekšā metro shēmā un pret viņiem attiecas kā pret pilntiesīgiem metro.

Izkāpām pieturā “Politehniskā Universitāte” un devāmies meklēt ieeju kampusā (universitātes pilsētiņā). G pauda viedokli, ka tik lielam kampusam atrast ieeju nebūs viegli. Viņa kļūdījās, ieejas bija daudz un bieži. Kā mēs to uzzinājām? Jo atrast norises vietu gan nebija tik viegli…

Pāršķirstījušas G izdrukāto programmu kampusa plānā atradām kaut kādu tur vajadzīgo lingvistu institūtu (laikam lietišķo). Ak, neraža, cauri visam kampusam garākajā virzienā! Pusotras tramvaja pieturas gājiens. Gājām un gājam, un G komentēja, ka nebūtu slikti tagad ar tādu mazu Smart-iņu izbraukt cauri visam kampusam, lai nenokavētu ievadvārdu sākumu. Tikām tur, iegājam iekšā, bet tur viss… tukšs un kluss. Nevienas zīmes par konferenci. Vieta acīmredzami nav īstā.

Izlienam ārā pie tuvākā kampusa plāna (tie visā kampusā bija vienādi, pēc kā cerējām, ka tie ir gana jauni un patiesi). Pāršķirstam konferences programmu, kurā visi paskaidrojumi ir spāniski, un mēģinam atrast kadu nebūt pieturas punktu. Pēc brīža pienāca jauka, angliski runājoša studente, kas prasīja, vai mēs ko meklējam. Rādam kongresa programmu un stāstam, ka nevaram atrast. Meitene nicīgi paskatijās uz kampusa plānu ar komentāru, ka tas esot vecs, un lai gan skaidri nezināja ne mums vajadzīgās ēkas atrašanās vietu, nedz arī konferenci, tomer norādija, ka mums jādodās uz ēku bloku 4 un jāmeklē ēka 4P. Kampusa plānā tāda ēkas numura, protams, nebija. Mulsām no tā, ka kampusa plānā 4 blokā ēku numuri pamatā bija ar alfabēta pirmajiem burtiem un tālākais burts, ko varējām ieraudzīt, bija M. Vai tiešām būtu paspēts piebūvēt visas ēkas no M līdz P? Bet tā kā labāku ideju nebija, devāmies puskampusu atpakaļ uz 4. ēku bloku.

Cita starpā, ēku bloks 4 pamatā ir fizmatu vai inženieru pārvaldībā.

Tikušas uz turieni, atradām galveno bibliotēku. Tā kā konferences programmā kaut kāda biblioteka bija pieminēta (vēlāk izrādijās, gan ka lokālā), spērāmies iekšā pētīt, kas būs. Satikām divus runātīgus apsargus, kas, protams, nerunāja angliski, bet vismaz skaidri zināja, ka mums vajadzīgā ēka eksistē un kur tā atrodās. Liekas, ka G īsti sajūsmā nebija, kad es bez diskusijām pievācu apsargu bukletiņu ar nedaudz jaunāku kampusa plāna versiju, tomēr pēc tam izrādījās, ka apsardzes tante viņu meklē tāpēc, ka grib iedot mums, un atradusi to jau manās rokās, viņa nopriecājās. Ceļa aprakstu ar roku vicināšanu – taisni, pa labi, pa kreisi utt. – īsti precīzi neuztvērām, tomēr pēc zināmas meklēšanas un izlīšanas cauri dažām šaurām ejām, nokļuvām pie ēkas 4P, kas atradās tur, kur vecajā plānā bija iezīmētas ēkas 4B un 4C, bet apsargu dotajā plānā – 4B. 4P atrodas tieši pretī nākamajai metro-tramvaja pieturai aiz tās, kurā mēs izkāpām.

Ēkā iekšā bija izliktas zīmes, kas norādīja, kā atrast reģistrācijas galdu, pie kura mēs dabūjām gidu, kas aizveda mūs līdz auditorijai. Mēs bijām nokavējušas ne tikai visus vismaz pusstundu garos atklāšanas vārdus, bet vēl arī pirmā lūgtā lektora runas sākumu. Tā, kā mēs apsēdāmies beigās, dzirdēt tāpat neko nevarēja, tāpēc mēs nodevāmies interneta konfigurēšanai, slaidu gatavošanai un tamlīdzīgām lietām.

Kafijas pauzēs deva draņķīgu kafiju ar lieliskām pufīgām bulciņām, kas bija pa prātam pat G, jo tur nebija samaitātu augļu.

Spāņu valoda? Kas tā tāda? Katrā reģionā ir lokālais dialekts, kam atbilstošajā reģionā ir 2. valsts valodas statuss. Visā valstī valsts valodas statuss ir Kastīlijas dialektam. Kastīlijas galvaspilsēta – Madride. Otrs lielākais dialekts ir Katalānas/Katalonijas (atkarībā no teicēja paša dialekta;) dialekts, šī reģiona galvas pilsēta ir Barselona. Bet ap Valensiju ir savs reģions ar savu – valensiešu dialektu.

Ārkārtīgi, arkārtīgi lielas mājas. 8-9 stāvi ir standarta augstums. Valensija ir veca veca pilsēta ar šaurām ieliņām un sviestainu plānojumu, bet mājas visur ir ar vismaz 6 stāviem. Mulsinoši. Lai gan ēnainajām ieliņām ir savs labums. Šodien pēc papildus saules es nemaz nealku. Neiztrūkstoša fasādes sastāvdaļa ir jau minētās ārējās žalūzijas vai reizēm slēģi un īpatnēji balkoniņi. Tie ir šauri, parasti tik ļoti šauri, ka, piemēram, krēslu tādā nolikt nevar, tomēr tie ir pie praktiski katra dzīvokļa. Lielākajai daļai māju (nu izņemot 20.gs funkcionālo stilu mājas) balkoniņiem ir kaut kādā veidā vīti, pīti vai citādi kaut nedaudz izcakināti metāla režģi.

Īstenībā fascionējoši vērot pilsētu, kurā nemaz, nemaz nav padomju arhitektūras. Man ir ievērojams kultūršoks. To vēl vairāk pastiprina milzīgais māju augstums un daudzdažādās palmas uz ielām – īsas, garas, tievas, resnas. Nav tā, ka tās būtu vairākumā, bet arī citi koki ir kaut kādi savādāki. Piemēram, te ļoti izplatīta ir kaut kāda koku suga, kas izskatās tā, it kā tiem nebūtu mizas.

Ar visiem otrās dienas piedzīvojumiem vēl ne tuvu neesmu tikusi galā, bet ir vēls un man ļoti nāk miegs. G ar lielu entuziasmu plāno mūsu izglītošanos. Man šīs dienas būs/ir ļoti, ļoti intensīvas.

Komentāri.

Es: G saka, ka bezmizas kokus saucot par platānām.

Ceturtdien, 2011-04-07
1:37

Valensijā iebraucām deviņos vakarā. G bija karte, kā nokļūt no stacijas līdz naktsmītnei, tomēr izgājušas no stacijas, konstatējām, ka karte nav savietojama ar apkārt redzamajām ielām. Secinājums – caurbraucējs vilciens laikam mūs ir nolicis nevis centrālajā stacijā, bet kādā nomalē. G: “Pa labi vai pa kreisi, izvēlies, kur tev liekas labāk! Totāla haljava.” – stratēģija bija iet tik ilgi, kamēr atrodas, kāda nebūt civilizācija – sabiedriskais transports vai vislabāk metro shēma.

Optimismu nezin kāpēc grāva G teiktais: “Valensija nav liela! … Salīdzinājumā ar Barselonu. … Par Rīgu daudz lielāka!”

Tomēr mana randomā izvēlētā puse izrādijās laba: pēc nieka 200 metriem atradās noeja uz metro ar visu metro plānu un citām lietderīgām lietām. Pētījām. Pētījām vēl, līdz saprātām, ka centrālā stacija ir ļoti liela, un mūs vienkārši neieveda viņā iekšā, bet izlaida vienā galā. Mēs bijām vienas vai divu metro pieturu attālumā no mūsu viesnīcas, un šo attālumu nogājam kājām. Starp citu, G čemodāns ir ievērojami labāks par manējo – var iet ātri un pa nelīdzenu virsmu un vienalga riteņi nelēkā.

Mēs dzīvojam viesnīcā, kas izīrē nevis iztabas, bet dzīvokļus. Mūsu gadījumā tā ir liela, balta istaba, kuru skapis sadala 2 daļās. Vienā daļā gulta un naktsgaldiņi, otrā – neliels galds, dīvāns un gar vienu sienu – virtuves mēbelējums – elektriskā plītas virsma, ledusskapis, mikroviļņu krāsns, izlietne un skapīši ar dažiem traukiem, ieskaitot 2 briesmīgi nodeldētas teflona pannas, un vairākus ciešamus katliņus. G skuma, ka nav vīna glāžu, ir tikai parastās.

Runājot par teflona katliņiem, es vakar (pirmdien (šī noteikti ir kļūda, pirmdienā es biju Latvijā)) redzēju ubagu, kas ubagoja ar jaunu teflona katlu. Nu jā, nu kam gan viņi citam der.

Tikusi viesnīcā, es ar lielu baudu novilku botas, iespēru tās kaktā, un izraku no čemodāna savas baltās zandales. Neliekas, ka man botas tuvākajās dienās vajadzēs.

Pēc tam devāmies meklēt ēdienu. Veikali jau bija ciet, lielākā daļa ēstuvju arī, un tūristiem paredzētais centra rajons tiepīgi no mums izvairijās. Tomēr mēs bijām uzstājīgas un atradām ātro vok ēstuvi ar jauku nosaukumu “Vok to Walk”. Par tīri saprātīgam naudiņām pēc vietējiem standartiem (jebkāda veida ēdiens Spānijā manā izpratnē ir diezgan dārgs) dabūjām katra milzīgu paku ar nūdelēm ar pašu izvēlētām piedevām. Lai zinātu, kā mūs pasaukt pēc pagatavotā, noprasīja mūsu vārdus. G nopriecājas, ka viņas ļoti latviskajam vārdam neviens neko nevar padarīt, bet es kļuvu par Laomu. Atgriezāmies viesnīcā ar cerību strādāt pie prezentācijas, bet nu neko diži daudz mēs, godīgi sakot, nepaveicām. Bet voks bija ļoti garšīgs 🙂

Runājot par dīvainiem angļu valodas lietojumiem, piemēram, vokiem, lai staigātu, atcerējos vēl vienu epizodi no BCN stacijas. Pirms došanās staigāt pa pilsētu, gribējām stacijā nodot čemodānu glabāties. Smags tomēr. Kur ir bagāžas glabātuve? Es: Skat, tur ir kaut kāda ikona ar čemodānu! G: Nē, bet tur rakstīts “Left luggage”, tā ir pazaudētā bagāža. Apmetušas kārtīgu loku pa staciju, tā arī neko neatradām, līdz G ieminējās, ka tā pazaudētās bagāžas piktogramma izskatījās tāda baigi atbilstošā mūsu vajadzībai (čemodāns ar atslēdziņu blakus), neskatoties uz absurdo uzrakstu. Kā tad, tur arī bija bagāžas glabātuve, ar atrasto mantu biroju tam sakars bija apmēram tāds pats, kā ar kreisajām rokām 🙂

Vēl īpatnēji ir tas, ka te daudzviet kā ietvju segums tiek izmantotas marmora plāksnes.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2011-04-07
1:01

Referāts veiksmīgi atrunāts, un iestājies teju neaptverams atsābums. Tomēr mēģināšu sakoncentrēties uz piedzīvojumu atstāstu.

Kā jau liela daļa ceļojumu arī šis sākās ar lidojumu. Ilgu un garu lidojumu uz Barselonu – 4h. G bija licies, ka jalido trīs stundas (tad pēc lidojuma plāna sanāktu, ka nav laika starpības. Pēc 3h konstatējām, ka Alpu kalni vēl nav manīti, lai gan mākoņi jau krietnu laiku ir gandrīz nekādi… Paskatamies lidojuma plānā – atpakaļ pēc pulksteņiem sanāk 5h. Jeb, izlaižot matemātiku – lidojums ir četras stundas un laika starpība Rīgai ar BCN (plaši lietots Barselonas nosaukuma saīsinājums, kuru man daudzus gadus atpakaļ ierādīja tobrīd Barselonā dzīvojošs paziņa) ir stunda mums abām patīkamajā virzienā.

Drīz pēc šī secinājuma izdarīšanas Alpi beidzot atradās, un kapteinis saka, ka labajā pusē būšot redzams Momblāns. Kaut ko sabildēju, sniegs ir, augstāks par citiem izskatījās. Drīz pēc tam parādījās arī zaļgana jūra. Gribas, gribas man runāt par okeānu, bet figu – nekādu okeānu neesmu redzējusi, tikai Vidusjūru 😀

Nolaižoties Barselonā tiepīgi nevarēju no galvas dabūt ārā Merkūrija dziedāto Barselonu, kurai neveiksmīgā atcerējos tikai pāris vārdus “Barcelona / Such a beautiful horizon / Barcelona”. Liela, liela lidosta, lai tiktu no otrā termināļa uz pirmo, no kura ir pāreja uz metro, bija savas 7-10 minūtes jābrauc ar autobusu. Redzēju pirmās palmas un bēšo vējjaku apsēju ap vidu.

Kad cauri uz kolonnām balstītam tunelim tikām uz metro (vai iekšpilsētas vilciens, kas lielāko ceļa daļu veic virs zemes, skaitās metro?), izrādījās, ka tas ir aizgājis pirms 3 minūtēm un iet ar pusstundas starplaiku. Es pavadīju laiku, sajūsminoties par nekad neredzētajiem augiem – palmām un bildējot G, kas viegli saīgusi sēdēja uz mūsu kopīgā čemodāna zemē. Īgšanai bija pamats – tālāk no BCN uz Valensiju jādodās ar vilcienu, bet pirms tā vēl gribējām pastaigāt pa pilsētu. Cerēto 2 stundu vietā metro izdarību dēļ mums palika knapi pusotra, tāpēc beigu galā braucām ar vilcienu, kas no BCN atgāja sešos, nevis četros.

No Barselonas centrālās stacijas (Sants) ar kājām devāmies cauri pajaunākam rajonam uz lielo galveno tūristu kājāmgājēju ielu La Rambla, lēnītiņām izgājām pa to līdz jūras malai, kāpām metro un atgriezāmies centrālajā stacijā. La Ramblā mēs redzējām daudz mazu bodīšu. Interesanti, ka viena tipa bodītes grupējās vienā ielas segmentā – vienviet bildīšu zīmētāji, vienviet saldumi, vienviet mājdzīvnieciņu pārdevēji. Dzīvās statujas un kviecoši-pīkstinošās balsīs sev zmanību pievērsošie cilvēki gan bija visur.

Pret La Ramblas vidu bija ieeja Barselonas augļu un jūras velšu tirgū. Tas esot slavens. Tur lielos daudzumos pārdeva daudz dažādu augļu (gan veselus, gan sagrieztus gabaliņos, gan biezsulā sataisītus) un visneiedomājamākās jūras veltes. Visādus krabjus, vēžus, astoņkājus, utt. Es nopirku gabaliņos sagrieztus augļus un mango-kokosa biezsulu. Salātos ieliktos augļi bija baigi labi, ja neskaita to, ka arbūzs bija tizls, bet mango – zaļš. Bet melone bija baigi labā.

Sierotās karstmaizes-bagetes tur bija daudz ēdamākas nekā Rīgā.

Krastmalā redzējām Kolumba statuju, daudz jahtu mastu un es nopirku “gofre” – biezo vafeli ar karameļu uzlējumu. Vairāk Rīgā gofres nepirkšu, nav vērts.

Stacijā ieradāmies gana laicīgi, lai paspētu vēl kaut kādu graužamo nopirkt, ar ko vilcienā laiku pakavēt – brauciens 3h tomēr. Iestājāmies rindā pie kases pirkt biļetes. Abas kases atbrīvojās praktiski reizē, tāpēc es piegāju pie otras nekā G. Viss labi līdz brīdim, kad G pēkšņi ķēra mani pie pleca, saukdama: “Vietas!”. Rādīju operatoram G biļeti, bakstīju ar pirkstu pie vietas numura un ierēdnis, smaidīdams un mādams ar galvu izsniedza man biļeti. Abas ar G salīdzinot biļetes, sapratām, ka laipnais ierēdnis man ir iedevis biļeti, kurai ir tā pati sēdvieta, kas G, tikai 3 vagonus tālāk – viņai 8.vagona 3C, man – 5.vagona 3C. Dieva dēļ, vai tiešām eksistē klients, kas būtu vēlējies to?!

Jāpiezīmē ļoti tipiska un šķiet visaptveroša Spānijas īpašība – angliski neviens nerunā. Lielākoties – nemaz un nedrusciņas, lai gan tūristu te ir ne mazums. Bet tas nevienam netraucē ar lielu entuziasmu ar tevi runāt, vicināties ar rokām, māt ar galvu un visā visumā būt ļoti apmierinātam ar komunikāciju. Ja tu uztaisi ļoti apjukušu sejas/ķermeņa izteiksmi, tad ar lielu entuziasmu skaidrošanās sākās par jaunu. Esmu pārgājusi uz komunikāciju atslēgvārdos: “Internet! Problem!” “Gofre! Caramel!” “This! More! Stop!” (šitā es veikalā G pirku lielas garneles, kas saucas par langustiem) No “Thank you” te nav pilnīgi nekādas jēgas, vajadzētu iemācīties “Gracias!”. Neliekas, ka kāds uzkatītu “Por favor” par vārdu, kas ārzemniekiem jālieto.

Vilcienā dalīja mazās austiņas, lai varētu klausīties krēslā iebūvēto mūziku. 3.kanāls bija labs – kaut kādi liriski gabali, pamatā simfoniskie, bet pa vidam arī kāds Tiersens, Kokers un Stevarts. Lielisks fons gulēšanai 😉 Brīžiem gulēju, brīžiem vēroju sireālās ārā esošās ainavas. Puse ceļa bija gar jūru, tuvu krastam. Palmas, brīžiem migla. Daudz klintīs izcirstu tuneļu vai gravu, kur novietot sliedes. Palmas ar miglu un mūziku (ar viegli tumšinātā vilciena stikla palīdzību) atgādināja Sinking Island. Perfekta noskaņa.

Otrajā ceļa daļā jūras vairs nebija, tikai kalni. Un saulriets. Cauri pilsētām braukt nebija tik interesanti, Spānijas vidusmēra arhitektūra mani tik ļoti nesajūsmina kā daba.

Atceroties Rumānijas pieredzi biju gatavojusies pilnīgi bezjēdzīgai, dzeltenai un izkaltušai dabai, bet ir krietni labāk. Nu jā, šobrīd taču ir “pavasaris”. Viss zaļš, šis un tas zied. Parkos ziedošos kokos karājās pārgatavojušies un sažuvuši manderīni. Ziemas te nav principā, koki lapas nomest nemēdz. Ir tikai sezona, kurā nav tik karsts kā vasarā. Šobrīd tempratūra variē no 20-un-cik līdz 27 grādiem.

G atzīmēja, ka, ja latviešiem mitoloģijā saule ir mīļā, baltā māmuliņa, tad dienvidu tautām – svelmainais karotājs, spēks un dusmas. Visiem (!) logiem ir ārējās biezās žalūzijas, ar kurām paglābt dzīves vietu no saules.

Ejot pa BCN, G stāstija, ka kaut kad vienā no iepriekšējiem komandējumiem, kad viņa karstuma dēļ staigājusi minimālā vasaras kleitiņā, viens Dienvideiropas riteņbraucējs, uz viņu skatīdamies, iebraucis stabā. Es šo stāstu uztvēru kā eksotisku līdz brīdiem, kad man sagribējās La Ramblā uz mēnesi aizspert vienu idiotu, kas atkārtu žokli, stāvēja, blenza uz mani un ij netaisijās prom no ceļa, kad man vajadzēja fotogrāfēt. Starp citu, idiota ir diezgan internacionāls lamu vārds, lai gan tā lietojumu vēl neesmu izmēģinājusi.

Komentāru nav.

Svētdien, 2011-04-03
2:27

G ieteica paņemt līdzi peldkostīmu. Tā laikam ir pazīme, ka ziemas zābaki nav īstie apavi, ko ņemt līdzi.

Komentāru nav.