Author: lauma

Ceturtdien, 2010-12-16
2:36

Šodien noskipojām pusdienas un devāmies braukt ar furnikulieri. Aizzaķojām ar tramvaju 2 pieturas tālāk, līdz Ujezd (ielas un pieturas nosaukums), kur atrodās jau iepriekš pieminētais komunisma upuru piemiņas memoriāls un vienlaicīgi arī furnikuliera apakšējā gala stacija. Apskatīju rūpīgāk izzūdošos cilvēkus. Izrādās, viņi nevis kļūst tievāki, bet viņiem trūkst gabali, jo augstāk pa kāpnēm, jo nepilnīgāki cilvēki. Ja vien man ir pareizs priekštats par to, ka tas tiešām ir komunisma upuru piemiņai, tad tā ir spēcīga un ģeniāli izdomāta piemiņas zīme.

Furnikulieris ir tāds neliels tramvajiņš, kas ar kārtīgu trosi tiek uzvilkts salīdzinoši stāvajā kalnā – tajā pašā, kurā augstāk atrodās Kārļa pils. Furnikulieris gan neved līdz pilij, bet līdz dārzu kompleksam. Kamēr braucām augšā, tikmēr nesniga – varēja pavērot Prāgas it kā sarkanos, bet patiesībā baltos jumtiņus.

Furnikuliera gala stacijā ir Eifelītis, kura pagrabā apskatījām Jāra Cimmermana muzeju / izstādi, pilnu ar visādām lieliskiem viņa izgudrojumiem, piemēram, trīsroku āmuru, kaklasaites tīrāmo, ugunsdzēsēju divriteni. Tur bija arī viņa biste, kuras seja gan tikusi iznīcināta cepuru tvaicēšanas procesā. *)

Pēc tam saņēmu sparu un uzkāpu Eifelītī pavērot Prāgu pa visam, pa visam no augšas. Kamēr mēs ar Cimmermanu, tikmēr atkal bija atsācis snigt, tāpēc vislabāk es redzēju daudzos mazos, glumos un daļēji pieputinātos koka pakāpienus. Kā arī funrikuliera staciju. Un vēl šo to. Tomēr jāatzīst, ka, piemēram, pils bija daudz labāk saskatāma tajos vakaros, kad nesniga, lai gan tad es biju lejā un daudz tālāk. Cita starpā, es pārliecinājos, ka tomēr arī Prāgā ir blokmājas – Deividskas rajonā. Šo faktu no Eifelīša varēja redzēt gluši labi.

Atgriezāmies priecīgas, ka no lekcijas nokavētas vien piecas minūtes, un, kad lekcija beidzās negaidīti pusstundu ātrāk, sapratām, ka šodien ir bijis mainīts grafiks un patiesībā bijām nokavējušas 35 minūtes no, iespējams, vērtīgākās lekcijas visā skolas laikā. Cūcība!!!

Vakarā mums bija “conforence dinner”, kur es ēdu ļoti garšīgu “savička” (čehu nacionālā mērce ar gaļu, to pasniedz ar knēdeļiem un brūkleņu zapti, un tā ir saldena).

Neveiksmīgas sakritības un G. ietekmes dēļ es nonācu pie galdiņa, kuru, ja neskaita mani un vienu profesoru, bija pilnībā apsēdušas valodnieces, turklāt krietna daļa runāja vāciski. Kādu laiku garlaikojos mēģinādama izdomāt ieganstu, kāpēc pārsēsties pie TrEd-istu galdiņa. G. mani centās pārliecināt, ka ja pie galdiņa sēž 7 džeki, tad 1 meitenei tur vieta atradīsies arī bez īpaša iegansta. Viņai pat izrādijās zināma taisnība. Pie čehu konsultācijām netiku, jo tie bija iegājuši sevī nē, bet dziļā sarunā čehu valodā. Toties tīri mīlīgi papļāpāju ar diviem vāciešiem, kuru slēptais mērķis bija tāds pats, kā man. Cita starpā nedaudz ierēcām par to, ka cilvēks reizēm izjūt zināmu neiederību sabiedrībās, kur visi, izņemot viņu, ir kā obligāto kursu apguvuši latīņu valodu.

Tagad jāiet gulēt, rīt lidojums ir salīdzinoši rīta pusē. Nepatīkami, ka tad, kad pirkām biļetes, nebija vēl zināms lekciju saraksts – mēs te krietni nokavēsim un piedevām lietas, ko būtu pat vērts klausīties.

Bet priecīgā ziņa ir tā, ta šīsdienas lekcijas (tās pašas, kuru nokavējām vairāk, nekā gribēts) iedvesmota, es pielaidu meklēšanu mūsu sintaktiskajiem kokiem. Tagad vēl tikai jāsaprot, kā dabūt ārā rezultātus analizējamā formā.

*) Izstādes devīze ir “Jārs Cimmermans – ģēnijs, kas nekļuva slavens”. J.Cimermans, lai gan ir viens no čehu nacionālajiem varoņiem, tomēr nekad nav dzīvojis – tas ir izdomāts tēls.

P.S. Čehijā ir ir par stundu agrāks nekā Latvijā, bet tā, kā man bija slinkums pārstellēt kompja pulksteni, tad šie ieraksti laikam datējās ar Latvijas laiku.

P.S.2. Numurā ir vadu internets, kurš reizēm strādā un reizēm nē. Tāpēc vakar neizdevās šo nopublicēt. Tagad jābrauc uz lidostu.

Komentāru nav.

Trešdien, 2010-12-15
11:40

[Divadlo] čehiski ir teātris. Vakar Nataša mūs (mani, G. un vienu bulgārieti, un divas vācietes, no kurām viena patiesībā bija krieviete) aizveda vakariņās uz restorānu Slavia pretī Tautas (narodnoje?) Teātrim, kuru pāris dienas atpakaļ tika izteikta hipotēze, ka tā ir Kārļa Universitātes filozofu un lingvistu fakulāte. Restorāns lepojās ar to, ka ir absinta restorāns (nez kāpēc čehiem ir īpašas attiecības arī ar absintu), tāpēc viņiem bija kafija ar absintu, karstā šokolāde ar absintu, saldējums ar absintu, un pilnīgi noteikti vēl vismaz daži absinti ēdieni. Kafija ar absintu garšo tīri labi, līdzīgi kā ar balzāmu, tikai asociācija ar vērmelēm un citu zāles pļāvējā samaltu zāli ir mazāka, šokolādei ar nebija ne vainas. Nataša skaidroja, ka šis restorāns viņai ir īpaši mīļš ar to, ka karsto šokolādi tajā gatavo tādu vidēji biezu salīdzinājumā ar citiem restorāniem – karote viņā stāvus iespraust nevar, bet tā tomēr šokolāde, nevis kakao. Vēl es uzzināju, ka ir ļoti garšīgi salāti, kas sastāv no aukstiem kartupeļiem, marinētiem sīpoliem un marinētiem gurķīšiem.

Vakariņās bija nolasijusies viegli ekstravaganta kompānija – es biju vienīgā, kas nav augstskolā apguvusi latīņu valodu 😀 Bet man bija zaļš džemperis, kas glāba meitenes no pārspriedumiem, vai pēc absinta dzeršanas / absinta restorānā ir jābūt redzamām zaļām lēdijām: tika nolemts, ka es esmu pietiekami atbilstoša zaļās lēdijas lomai.

Pēc vakariņām ar Natašu un vācu meitenēm aizgājām uz Kārļa tiltu (vācietes to vēl nebija redzējušas), kura 3 vai cik gadus ilgais remonts beidzot ir beidzies. Nataša minēja, ka remonta beigas esot pasteidzinājis tas, ka čehi no ES saņēmuši rājienu par korpuciju, vai kaut kā tamlīdzīgi. Stipri puteņoja, un visi suvenīru tirgoņi bija vai nu aizgājuši mājās vai vismaz pārcēlušies uz Ziemassvētku tirdziņiem. Droši vien tāpēc man šoreiz tas tilts patika ievērojami labāk. Daudzo prožektoru gaismās sniegs taisīja grandiozus specefektus, lidinādamies visos virzienos.

Vakarā mēģjināju pabeigt datorgrafikas mājasdarbu un tagad briesmīgi nāk miegs. Kafijas pauzēs te dod garšīgāku kafiju nekā brokastīs (parasti ir otrādāk), tāpēc man jāsaņemās un neaizmigušai jāizdzīvo līdz kafijas pauzei pēc 20 minūtēm.

P.S. Liekas, ka restorāni te ir līdzīgā cenu līmenī kā Rīgā, vai pat drusku lētāki.

Komentāru nav.

Otrdien, 2010-12-14
18:36

Pusdienu vietā iebāzām aiz vaiga drusku aperatīvus un ātri, ātri devāmies aplūkot pili.

Kārļa pils, otrā Prāgas krastā nekā Vecpilsēta (Staro Mesto vai kaut kā tā), ir viens no galvenajiem pastkartīšu objektiem. Pēc pagājušā Čehijas komandējuma es atvedu mammai magnētiņu ar koka virsu, kurā iededzināts pils siluets. Tā kā šoreiz es pati esmu to pili redzējusi, tad otru tādu magnētiņu nepirkšu 😛

Pils patiesībā ir liels ēku komplekss ar svētā Vita katedrāli centrā. Komplekss novietots kalna galā tā, ka ir ārkārtīgi tālu un ārkārtīgi labi redzams. Vikipēdija pils vēsturi datē no 9.gs., bet slavenais Kārlis savu lielo tusiņu tur taisija 14.gs. Saka, ka tas esot pasaulē lielākais vienuviet izvietotais pils komplekss. Man tas likās ticami.

Kompleksā ir pa pilnam muzeju, ieskaitot rotaļlietu muzeju, pie kura bija plakāts par bārbijas 50 gadu jubileju (viņa izskatās jaunāka?), tur grozās diezgan daudz tūristu (G. teica, ka vasarā ir pavisam traki), un visā šajā ņigu ņegā viena pils kompleksa daļa ir atvēlēta arī valsts prezidentam, kā rezultātā tur visās malās stāvēja vilnas kamzoļos un kažokādas cepurēs tērpti goda sargi. Daži arī pastaigājās vidēji formālā gaitā.

Problēma ar Zelta ieliņu, kas patiesībā nemaz nav zelta, bet gan ir pilna ar maziem (vārda tiešajā nozīmē – ieejas durvju augšmala plecu augstumā) vekaliņiem un muzejiņiem, un viņas nesamērīgo ieejas maksu atrisinājās ārkārtīgi vienkārši – pa ziemu tā ir tūristiem slēgta – rekonstrukcija. G. lepojās, ka pirms 10 gadiem viņa tur pa brīvu staigājusi, jo tad maksa nav prasīta. Tagad maksu prasija arī par iespēju Vita katedrālē aiziet līdz altārim. Starp citu, tai katedrālei esot baigie pagrabi. Neredzēju. Kārtīgai pils izpētei kādu reizi varētu veltīt pilnu dienu.

Vita katedrāle no ārpuses ir cakaina, cakaina – nu tā kā Parīzes Dievmātes katedrāle, ar to mazo atšķirību, ka šai neviens nav noslinkojis pabeigt torņus. Gotika. Fantastiski izcakotas vitrāžas, it īpaši viena, kas laikam attēloja elles liesmas. Iekšpuse drusku mazāk cakaina, bet nu arī grandiozi. Nez vai viņai tajos torņos var uzkāpt (nu vismaz tehniskie darbinieki)? Sajūta vismaz pirmajās reizēs varētu būt diezgan grandioza – visa pasaule pie kājām. Katedrālei vienā sānā ir pulksteņtornis, kurā ļauj kāpt arī tūristiem (ja atbilstoši samaksā), bet tas ir zemāks.

Cenu politika visnotāl maniakāla, bet G. pamatoti atzīmēja, ka tur ir sava jēga, citādi tūristi tā parblīvētu visas maliņas, ka neko citu, kā vien pašu tūristu daudzos ģīmjus redzēt nevarētu.

Tur bija tīri stilīgi karogu masti – G. teica, ka apķert ar rokām nevarot, apkārtmērs apakšā par lielu. Konusveida koku masti, nesaskaitīju gan, cik stāvu bija blakus esošajai prezidenta rezidencei, lai noteiktu mastu augstumu, bet liekas, ka tā konusa forma ir daudz stabilāka kā daudzas citas mastu formas. Karogu tur, protams, arī uzvelk lielu, Hiltona lielās gultas palaga izmērā kā minimums.

Atpakaļ ceļā, man par zināmu pārsteigumu, uztrāpijām uz to pašu vietu Kārļa tilta galā, kur pagājušā ziemā ar Kasparu ēdu zupu maizes bļodiņā. Kurš bija tas restorāns, gan precīzi nesazīmēju (tur ir vairāki), bet vieta bija īstā ar precizitāti līdz 2 kvartālu garumam. Amizanti, ka pietiek kādā vietā būt tikai 2 reizes, lai jau veidotos vērā ņemamas “es šo kaktu zinu/atceros” struktūras, pat neskatoties uz visu manu topoloģisko kretīnismu.

Pa ceļam uz pili redzēju piekalni ar parku un kāpnēm uz komunisma upuru memoriālu. Spēcīga noformējuma ideja. Uz pakāpieniem ir cilveku statujas (metāla), uz zemākajiem – nu tādi kārni, bet noteikti cilvēki, uz augstākajiem pakāpieniem statujas ir arvien tievākas un kārnākas, līdz zaudē līdzību ar cilvēkiem un paliek par izlocītiem metāla gabaliem, un uz pavisam tālākajiem pakāpieniem statuju vairs nav vispār.

Komentāru nav.

Otrdien, 2010-12-14
16:33

Pusdienlaikā bijām pilī. Nokavējām pusi no nākamās lekcijas, bet kaut kādā ģeniālā kārtā es ierados atpakaļ precīzi uz to brīdi, kad sākās man interesantākā lekcijas daļa: lekcija ir par kļūdu meklēšanu sintaktiski anotētos korpusos, un līdz šim lektors stāstīja, kā meklēt frāžu struktūru nekonsekvences (angļu, vācu, zviedru iemīļotais marķēšanas veids, kas pamatā pieņem, ka valodai ir diezgan stingra vārdu kārtība), bet tagad ķersimies pie atkarībām, kas ir čehu, krievu un latviešu iemīļotais marķēšanas pamats.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2010-12-14
13:54

Vakar mums bija tirdziņu un “pagaršosim šito” diena. Pusdienlaikā aizgājām apskatīt Eņģelīša gada tirgu un nodegustējam bizītēs sapītos aitas sieriņus, vakarā aizpērāmies līdz vecpilsētas rātslaukumam upes otra krastā, kur bija vēl lielāks bazārs. Pagaršojām “horka medovina” (čehu variācija par karstvīnu, uzkarsēts dzeltens pēc medus smaržojošs dzēriens; “horka” – karsts), un kaut kādas īpašas plānas vafeles ar pildījumu.

Pagaršoju “trdlo” – nacionālais bulciņveida izstrādājums, kuru cep uztītu uz koka ruļļa virs oglēm. Rullis rotē, lai trdlo vienmērīgi apceptos no visām pusēm, un cepējs laiku pa laikam noņem rulli nost, lai apvīļātu to cukura, vaniļas un sasmalcinātu riekstu un madeļu maisījumā. Uz visām būdām, kur tos ripuļus pārdod, lieliem burtiem rakstīts “trdlenik”, bet G. mans pirmais ierosinājums iet un beidzot pagaršot to trdleniku nepatika – viņa skaidroja, ka esot nepareizi teikt, ka ēdīs maiznieku nevis maizi.

Ja Rīgā Ziemassvētku tirdziņos skatītāju acu priekšā cep desas, tad šeit tai lietai pieet nopietnāk – te uz uguns cep cūkas gabalus (laikam pakaļkājas) cilvēka galvas lielumā.

Pašlaik plānojam, kā 1.5h pusdienlaikā iespiest gājienu uz pili. Īsti nesanāk, turklāt papildus sliktums ir tas, ka pils kompleksā esošā “zelta ieliņa”, kuru G. man min kā apskates vērtu objektu, ir maksas objekts un tās apskate ir nopērkama tikai kopā ar puspili.

Vakar konferencē pusdienas bija +/- itāļu stilā. G. ķiķinaja, ka tikai itāļi varot izdomāt aperatīvu “vītināts šķiņķis + melones”, bet garšoja tiešām labi.

Iespējams, ka šī komandējuma īpašā iezīme ir nepiemēroti galda piederumi – ar tiem te putrošanās notiek regulāri. Viesnīcas pusdienu laikā visi pie ēdeniem novietotie ņemampiederumi brīvi ceļoja apkārt, jo garo makaronu nemšanai oriģināli bija izsniegts zupas kausiņš, ko neviens neatzina par ērtu šai vajadzībai, tāpēc tika no blakus trauka paņemta “pincete”, un tas noveda pie ķēdes reakcijas. Pie visiem desertiem es ar apskaužāmu regularitāti dabūju karotes, kas noveda pie tā, ka stingro šokolādes kūciņu es ēdu bez palīglīdzkļiem, bet “spicy plums” – ar parasto dakšu. Pēdējā gadījumā dakšas parādīšanās izsauca G. jautājumus, kur es tādu dabūju, vai tiešām man to iedeva kopā ar desertu 😀

Es te ēdu ļoti garšīgu karsto desertu: plumes kaut kādā plūmīgā mērcē (bet gluži zapte tā nebija, pašas plūmes bija pārāk svaigas, bet tas kas, kamī viņas peldēja, gan bija visvairāk atgādināja ievārījumu) ar karstvīna garšvielām un vaniļas saldējumu.

Un vēl es satiku G. ne ļoti seno paziņu Natašu no Prāgas, kas patiesībā izrādijās mana ļoti senā paziņa, ar kuru iepazinos Jašos. Viņa vairs nenēsā brilles, un viņai ir ap gadu vecs bērniņs, kas kopā ar viņu braukā pa konferencēm, bet citādi viss pa vecam. Spriežot pēc apraksta, sīkais konferenču etiķeti ir apguvis.

P.S. Koferenču rūmē ir šūpīgi galdi un šauras ejas starp galdiem. Neskatoties uz to, ka uz grīdas ir paklājs, visi stikla trauki, kas nokrīt, arī saplīst. Vakardienas bilance – divas vai trīs ūdenspudeles un vismaz viena glāze.

Komentāri.

Es: Ā, Gunta vēl nopirka uz vietas tikko pagatavotus kartupeļu čipšus, kas izskatījās pēc mežģīnēm. Garšoja neparasti kartupeļoti.

Pirmdien, 2010-12-13
13:34

Labrīt!

Pirmā lekcija ir par vācu sintaktisko korpusu, un lektors aizdsikutējās ar kaut kādiem vāciešiem, tāpēc ir īstais laiks ķerties pie piedzīvojumu aprakstiem.

Vakar lidojums aizkavējās par 20 minūtēm, jo mūsu lidene aizkavējās, lidojot pie mums no Čehijas. Tas noveda pie neliela bizojiena – mērkaķa ātrumā uz viesnīcu, iečekoties, 5 minūšu laikā nolikt somas un pārģērbties, pirmajā tramvajā iekšā un uz operu, kur mums bija biļetes uz Karmenu. Operā ieradāmies pieklājīgi laicīgi un izskatījāmies pat pēc puslīdz cienijamām dāmām (ja neskaita to, ka es pēdējā brīdī atklāju/atcerējos, ka pēdējā ķīmiskā tīrīšana iznīcināja mana kostīma bikšu pogu).

G. bija aizmigusi un izsalkusi, tāpec devāmies meklēt, kur ir bufete. Daiļrunīgā plāksnīte par to, ka buffete atrodās “1st floor” mūs pievīla – zinādamas, ka angliski “1st floor” bieži nozīmē 2.stāvu, mēs rūpīgi pārmeklējām pirmos divus stāvus, tāpēc vien, lai atklātu, ka bufete ir… 3.stāvā.

Par operu – titru ekrāns bija pašā augšā, kā rezultātā galva ne pa jokam atlocijās. Bet nevarētu teikt, ka vietas (pirmā rinda, tieši pie orķestra bedres) bija sliktas – vismaz es pārliecinājos, ka tur tiešām piedalās dzīvi, īsti cilvēki. Pirms tam man Gunta bija man iedevusi izlasīt libretu, jātzīst, ka mūzika un teksts šķietami idiotisko sižeta notikumu savārstījumu pārvērš normālā, baudāmā stāstā 🙂 Diriģenta partitūrai bija apdzeltējušas malās. Tas piestāvēja operas zelta rotājumiem, bet diez vai tas bija speciāli.

Starp citu, šoreiz es biju citā operā nekā pagājušajā reizē (G. saka, ka Valsts Operā). Iekšējā interjērā ārkārtīgi gaumīga krāsu izvēle – balts fons un skulptūras, zelta rotājumi, sarkanpurpuroti paklāji, krēsli un aizkari. Un nekādu citu raibumu, ja neskaita gleznas uz griestiem. Savā ziņā vienkārši un eleganti, ja vien šo vārdu savienojumu var attiecinār uz ko tādu, kas rotāts simtiem un tūkstošiem zelta puķīšu, vītnīšu, maliņu un putniņu.

Dzīvojam 5* viesnīcā, jo te notiek lekcijas. Tas ir Vltavas krastā un netālu no metro stacijas Andel (uz e liek tādu jumtiņu kā š), kuru G. mīlīgi sauc par Eņģelīti. Istabiņa diezgan maziņa, bet vajadzīgais skaits segu ir :). Viesnīca ir kaut kādā vēsturiskā ēkā, viss iekārtots vienā no tiem vēsturiskajiem puķīšstiliem. Visi gaiteņi marmorā un sarkanos paklājos, istabā gar sienām aristokrātiski zilbaltstrīpaini aizkari/drapērijas un vecināti spoguļi. Istabā visi tie auduma gabali izlikti tā, ka viegli asociējās ar gultu ar baldahīnu, lai gan viņi ir gar sienām. Konforenču rūmē ir laba akustika.

Iegājusi vannas istabā, konstatēju – hmmm, šitās mikroflīzīšu mozaikas ir kaut kur redzētas. Kur gan? Ha! Sinking Island spēlē, ko spēlēju pāris menešus atpakaļ, miljonāra Art Deco tornī bija šitādas vannas istabas. Dažviet gan viņi ir ar dizainu paarcentušies: kamōn, vannas istabas durvis, kas sastāv no divām mazām durtiņām (bez krampīša!), ir no matēta stikla ar nematētiem lūramcaurumiem. Un spoguļu izvietojums vannas istabā arī ir gana jocīgs – kāpēc, lai sēžot uz poda, kāds vēlētos redzēt savu seju no 3 pusēm?! (Stāvot kājās, seja ir redzama tikai no vienas puses, stāvot dušā – atkal no 3 pusēm). Bet istabā ir verams logs.

Izslavētais Prāgas aukstums ir nosacīts – vakar bizoju apkārt bez cepures, bet šodien nekas briesmīgs nav noticis. Rīgā man nekas tāds prātā vienkārši neienāktu. Sniegs ir, bet visas ielu brauktuves ir tīras, un pārsvarā ietves arī.

Šorīt izrādijās, ka konfas organizatori neļaus mums maksāt kronās par pusdienām, noteikti vajagot eiro. Gājām meklēt banku, kur samainīt kronas par eiro (kronas mēs abas varam izņemt jebkurā bankomātā). Bankas darbinieces ar skaitļu vārdiem angliski nedraudzējās, bet viņas bija pietiekami attapīgas, lai turētu pa rokai lapiņu, kur uzrakstīt vajadzīgo skaitli 😀 Ko diez es rakstīšu komandējuma atskaitē par konvertāciju uz eiro caur kronām, es nezinu, bet gan jau izskatīsies smieklīgi šā vai tā.

Baro mūs labākajās badaino zinātnieku tradīcijās – brokastis dod viesnīca, bet konfa – divas kafijas pauzes un pusdienas. G. gan pauž nepatiku pret bulkām ar sapļackātiem augļiem (ievārījumu). Nevaru pievienoties – augļus te pļockā garšīgi.

Pusdienlaiks ir pusotra stunda, vakaros arī ir brīvs laiks, G. jau centīgi plāno, kur visur viņa mani aizvedīs. Paklausoties, mani pārņem neskaidrība par to, kā to visu varētu saspiest šajā nelielajā dienu skaitā.

P.S. Prāgā ietves daudzviet ir izliktas ar maziem krāsainiem akmentiņiem.
P.S.2. Karmena bija neprātīgi kaulaina, teju vai biedējoši. Dons Žozē – nedaudz vecīgs un nedaudz resns, bet dziedāja ritīgi labi, spilgti.

Komentāri.

Es: Kamēr mēs gaidījām lidostā savu lidojumu, tikmēr skaļruņos paziņoja, ka lidojums uz Tallinu, kas bija plānots pusvienos, ir aizkavēts tehnisku iemeslu dēļ un tālāka informācija sekos ap četriem. Tā kā ar mūsu lidojumu viss bija labi, un čehu aviokompānija vispār ir foršāka par Airbaltic un Ryanair.

Sestdien, 2010.gada 30.janvārī
21:17

Nu re, esmu maajaas, neparastais piedziivojums ir nosleedzies.

Ielidoju pustrijos. Lidojums atkal bija skaists, turklaat shoreiz man kreesls fikseejaas kaa naakaas un aizmuguree turklaat neviens neseedeeja, taapeec es nevienam netrauceeju 🙂

Drusku gan kaitinoshi, no saules pielietajaam debesiim laizhoties zemee ielidor maakonii un nonaakt pilseetaa, kur viss ir apmaacies un saule nav pat laaga redzama. Bet – es apskatiju juuru no augshas 😀 ar visu ledu – smuki.

No riita man gadijaas “staaties sakaros” ar viesniicas apkalpojosho personaalu. Freivalds gribeeja, lai piesakos punktu kraashanas programmai – pietiekami biezhi paliekot sakraajaas kaadi nebuut bonusinji. Nu vai man zheel, turklaat var jau gadiities, ka es veel kau tkur braucu vinja paspaarnee 😀 Naakamais SOFSEMs buus augstajos Tatros 😉

Nu jaa, taatad pieteicos bluspunktu programmai un… uz e-pastu sanjeemu vesalus divus akonta nummurus un divas paroles. Peec ruupiigaakas paarbaudes atklaajaas, ka nevienaa no vinjiem mans uzvaards nav uzrakstiits pareizi – sastopoties ar pirmo nepaziistamo simbolu, vinji uzvaarda ievadiishanu bija paartraukushi, taapeec peedeejaas zilbes manaa uzvaardaa nebija. 😀 nu ko – iedevu pasi un skaidroju, ka ja tas dziivi atvieglo, vinji var izlaist miikstinaajuma ziimi, bet nerakstiit pa visam nedriikst 😀

Es apguvu maaku kontroleet viesniicas kondicionieri 🙂 Vai pareizaak sakot atradu, ka vinju var izsleegt 😀 Bet gaiss vienalga bija diezgan sauss, taapeec brokastiis es atkal aktiivi uzklupu meloneem 🙂 Un freivalds man vele ishkjieba paariiti aabolu no savaam superbrokastiim, ko es atvedu maajaas.

Tagad nepiecieshams paarskatiit bildes un izmest miglainaas. Beigaas vismaz lielaako dalju droshi vien ielikshu kaut kur te.

Saklausijos shaadus taadus koloriitus staastus, kaa Freivalds vadaa studentus izvadaajod dazhaadas akcijas un citas optimizaacijas…

Nopirku lidostaa jociigu no pogaam saveertu rokasspraadzi, un nenopirku vinju slaveno snabi, jo tas bija paaraaklielaas pudelees.

Apsveru domu, ka vajadzeetu tomeer iemaaciities sleepot.

Vareetu biezhaak iet uz taada tipa koncertiem, tas naaktu par labu maniem nerviem.

Jaauzraksta liela kaudze komandeejuma atskaishu, jaakjeraas pie peedeejaa laikaa maz dariitaa maizes darba, turklaat arii rakstus naaksies rakstiit. Zinaatniskos, nevis pasacinjas 😀

KONEC

Komentāri.

Es: Peec beigaam jau vienmeer veel kaut kaadas pieziimes atrodaas, taapeec, visticamaak te vinjas arii kraasies – rindinjaa uz leju.

Pirmaa:
Kaarlja Universitaatei Praagaa ir interesants sadalijums fakultaatees – lai gan shai universitaatei ir 3 dazhaadas fakultaates dazhaadiem teologjijas virzieniem, tomeer vinjaa ir tikai Fizikas un matemaatikas faultaate bez atsevishkji atdaliitaam inzhinierzinaatneem.

Es: Laikam vienreiz muuzhaa es aarzemees esmu redzeejusi kaut ko taadu, kas man turpmaak vareetu pietruukt – daudz, daudz, aarkaartiigi daudz balta, sausa, drupana sniega. Vienkaarsi perfekti.

Es: Jaanes zaabaki pie kurpnieka – peec visas taas ‘bremzeshanas” izraaadaas ir notrinusies gluda vissvariigaakaa zoles dalja – papeedis.