Laumas piezīmes

Category: 2012-05 Turcija

Braucam uz Eiropas datorlingvistu konferenci Stambulā.

  • Oō, jā…

    No rīta ar dažu minūšu kavēšanos ievēlos brokastīs un satiku tur vienu pašu N., kurš mani sagaidīja ar vārdiem, ka esot domājis, ka kavē. Brokastu beigās uzzināju, ka es esmu domājusi, ka esam sarunājuši uz pirmo referātu neiet, kamēr puiši domā, ka mēs ejam gan. Būtu sapratusi ātrāk, varbūt pagulētu ilgāk. Šā vai tā, visi trīs konferencē nonācām pat visnotaļ laicīgi. Autobuss brauc apmēram 25 minūtes.

    Pēc svarīgajām rīta sesijām piedāvāju ņemt garu pusdienlaiku un aizbraukt uz Sultanahmedu kaut ko paskatīties. N. nedaudz iebilda par to, ka arī pusdienlaikā ir pāris tīri vērā ņemamas lietas, tomēr apņēmāmies to izlasīt un devāmies uz centru. Pirmais plāna punkts – Hagia Sofija, pēc tam atkarībā no laika rezervēm Bazilika Cisterna un Zilā mošeja. Lai lieki nekavētu laiku un spēkus, uz centru devāmies ar kārtējo autobusu.

    Sofija ir sekularizēta un kalpo par muzeju. Pieņemu, ka tā ir vislabāk, jo dažādu ticību pārstāvjiem nav jāapkaro citu ticību relikvijas, kas redzamas baznīcā. Trijās vai četrās vietās ir redzamas daļēji aglabājušās 10-12.gs. mozaīkas. Lai lietas labāk sietos kopā, iešpikoju Vikipēdijā nedaudz vēstures: vispār baznīca tajā vietā ir kopš ~320.gada, bet pašreizējā ēka ir uzcelta 530-tajos gados. Tūlīt pēc Konstantinopoles iekrarošanas 15.gs vidū kareivji Sofiju pāris dienu laikā izlaupa, un sultāns pēc tam pavēl to nekavējoties pārveidot par mošeju. Raiba dzīvīte. Kādus 1000 gadus tā ir bijusi pasaulē lielākā baznīca.

    Ņemot vērā, ka mošejās solu un citu lietu, kas aizņem vietu vai kaut ko norobežo, nav, tad Sofijas lielums ir pārskatāms visā savā apstulbinošajā pilnībā. Sevišķi šo iespaidu pastiprina tas, ka daudzie kroņlukturi ir nolaisti salīdzinoši zemu, nezinu, varbūt 4 metru augstumā. Rotājumu salīdzinoši maz. Gar sienām tukši rāmji (Islama izpratne par mākslu nepieļauj dieva radību attēlošanu), stūros pie griestu centrālā kupola redzamie rotājumi skaidri liek domāt, ka kaut kas tur ir aizkrāsots. Pie balkona/galerijas kolonām piestiprināti apļi ar tekstu arābiski. Centrālā kupola iekšpuse daļēji zeltīta. Bet pamatā interjers atstāj iespaidu ar savu lielumu, nevis ar izcakinājumiem – rotājumu ir tieši tik daudz, lai būtu redzams, ka ir piedomāts, lai labi izskatās, bet pārzeltītajām Viduseiropas katedrālēm līdzi netur. Un labi, ka tā. Kolonas, protams, ir nostrādātas skaisti, bet tomēr smalki rotāti ir tikai to kapiteļi, pašas kolonas visbiežāk ir gludas. Daudz marmora. Nodilis, “izliecies” marmora slieksnis, kas oriģināli bijis kādus 15-20cm augsts.

    No arhitektoniskā viedokļa Sofijai noteikti nāca par labu tas, ka aile, kas bija paredzēta altārim, atrodās apmēram Mekas virzienā, tāpēc aiztaupījās liels daudzums pārbūvēšanas darbu. Uz otrā stāva galeriju vienā pusē ved vienkāršs, augšupejošs akmens tunelis, otrā pusē ramptunelis kombinējas ar pakāpieniem. Galerijā dažās vietās ir izdevies atsegt (noņemt pa virsu uzlikto apmetumu) dažas kriestiešu laika mozaikas. Ārkārtīgi labs un dzīvīgs ēnojums. Jā, pēdējos Krievijas impērijas gadsimtos tur taisītajām mozaīkām ir vēl lielāka līdzība ar gleznām, bet nu Sofijas mozaīkas ir kādus 1000 gadus vecas!

    Ārā ejot, bija iespējams aplūkot kristīšanas pagalmiņu ar milzīgu marmora vannu, kurā iekšā stāvot, cilvēkam ūdens būtu vismaz līdz krūtīm. Abās vannas pusēs iekšpusē ir pakāpieni. Vēl redzēju arī nelielu kvadrātveida ēku – reliģisko skolu (tradicionāli islamā nekādu citu nebija). Kad satiku puišus, izrādījās, ka esmu palaidusi garām kaligrāfijas muzeju. Sasodīts, un es par to uzzinu tūlīt AIZ izejas, aiz kuras vairs netiek atpakaļ! Katrs no viņiem bija domājis, ka es esmu kopā ar otru, mēs vairākas reizes paklīdām un atkal satikāmies, parasti pilnīgi netīšām kaut kur milzīgajā telpā zem centrālā kupola.

    Izgājuši ārā konstatējām, ka esam tur pavadījuši daudz daudz laika, un tagad vairs nav skaidrs, vai ir laiks apmeklēt Zilo mošeju. Es ierosināju fiksi ieiet tepat blakus Bazilikā Cisternā, un puiši, nosprieduši, ka pārāk daudz laika tas nevar prasīt, piekrīt. Hah, vai tik tas pats jau nebija dzirdēts, domājot par Sofiju?

    GPS kaut ko rāda, bet ar objektu rādīšanu viņam iet visādi – lielākiem objektiem viņš parasti rāda kādu patvaļīgu objekta punktu, kas biežāk nav ieeja nekā ir. Tā nu mēs drusku šaubīdamies ejam, kamēr pie necilas būdiņas ar nelielu rindu ieraugam meklēto uzrakstu. Puiši man tobrīd likās visnotaļ skeptiski, lai gan nevar izslēgt, ka man tā tikai rēgojās. Emociju lietas man bieži rēgojas.

    Tikuši pa necilām trepītēm lejā, sinhroni taisījām ō-jāāāāā skaņu. Bazilika ir vienkārši milzīga. Tas nekas, ka mēs tikko bijām bijuši vienā no pasaules vislielākajām katedrālēm, un Cisterna ir daudz, daudz mazāka. Bazlilika Cisterna ir apakšzemes ūdens rezervuārs, kas izbūvēts imperatora Justiniāna laikā (ap to pašu laiku, kad Sofija tagadējā ēka. Hmm, tas skan tik jocīgi, nosaukt Sofiju par, ē, ēku.). Milzīgās telpas griestus balsta vesela orda kvadrātveida rakstā (matemātiķiem – režģī) izvietotu kolonu. Pati kolonu augstumu biju novērtējusi 3-4 gara auguma cilvēkos, bet Viki saka, ka esot 9m. Ūdens rezervuāram pievadīts no 15-20km attāla meža, un pils ūdensapgādei to izmantoja vēl ilgi pēc tam, kad Konstantinopoli iekaroja Osmaņu impērija.

    Oriģināli cisterna plānota tā, ka to ar ūdeni var piepildīt līdz pat augšai, tomēr šobrīd tajā tiek uzturēts pavisam neliels ūdens slānis (krietni mazāk par metru), gar kolonām un gabaliņu virs tā sabūvētas laipas ar margām. Skan viegli gaudojoša mūzika, atbalsis telpā, protams, ir neparakstāmas. Drusku pil uz galvas ūdens, bet, liekas, ka fotoaparātam netrāpīja.

    Visas kolonas nav vienādas, lai gan lielākā daļa ir ļoti līdzīgas. Lielākā daļa ir gludas, apaļas, ar mazliet rotātiem kapiteļiem. Dažas ir bez rotātiem kapiteļiem. Viena ir kaut kāda pavisam jocīga – ar iekaltām spirlītēm un nošķeltu augšējo stūri. Pašā tālākajā cisternas stūrī ūdens ir norobežots tā, lai dažām kolonām atsegtu pašas apakšas un laipas nolaistas līdz zemei. Šeit divas kolonas balsta akmens bluķi, kam… vienā pusē ir iekaltas milzīgas čūskmatainu sieviešu, t.i. Medūzas sejas – katrā bluķī pa vienai. Viena seja ir ačgārni (ar galvu uz leju), otra – uz sāniem. Tiek uzskatīts, ka šie akmeņi ir nofenderēti no kādas Romas impērijas būves.

    Iznākuši no Bazilikas, sapratām, ka, pirmkārt, tagad mēs neiesim uz Zilo mošeju, un, otrkārt, mēs neiesim arī ēst, jo tam vairs īsti nav laika. Paķērām kaut ko uzkožamu un fiksi braucām atpakaļ uz Konferenču centru. Es biju dzirdējusi, ka cilvēki no paēšanas kļūst mazāk nelaimīgi, bet P. izskatījās mazāk slims arī pabaudījis Stambulas vēsturiskos objektus. Man ir jauka kompānija, neskatoties uz to, ka reizēm par darbu varētu runāt mazāk 😛 Un Stambula ir valdzinoša.

    Vakarā no autobusa uz viesnīcu ejot, uz ielas nopirkām paciņu ceptu kastaņu – laikam 300g pa 5 lirām. Šeit viņi ir stipri miltaini un saldeni. Ņammma. Gribēšu vēl.

    Pēc konferences ierados viesnīcā līdz ar priekšpēdējās vakara lūgšanas saucienu. Bruņojusies ar pistāciju šokolādīti un paku granātābolu sulas (spiestajai nav sezona, grūti dabūt), ķēros pie piezīmju rakstīšanas. Drīz jāsāk pārdzīvot par to, ka man sestdien jāprezentē, un varbūt vēl kaut kas jāizmet no slaidiem.

    P.S. Vēl neesmu bijusi nevienā iesvētītā mošejā, lakatu galvā neesmu likusi. Bet šovakar nākot mājās gar Jauno mošeju, redzēju, kā cilvēki pirms iešanas mošejā mazgā pēdas.

    P.S.2. Pie Jaunās mošejas ir tunelis, ko izmantojam, lai tiktu otrā pusē krastmalas lielajai ielai. Pēdējās trīs dienas pa šo tuneli ir sanācis iet vismaz 6 reizes. Pa dienu tunelī notiek aktīva tirdzniecība – drēbes, kurpes (ādas!) un visādi nieki. Vakarā, kad tirdzniecība beidzas, tunelī uzrodas daudz daudz atkritumu, pamatā visu iespējami veidu iesaiņojamie materiāli – kartons, maisi, plēves, reizēm arī putoplasts. Drausmīgi daudz, nekārtība, kas paliek Rīgas Centrāltirgus slēptajos kaktos, līdzi netur. Nākamajā rītā tunelis atkal ir perfekti tīrs, neviena gruzīša, un tirdzniecība norit tik pat aktīvi kā iepriekšējā dienā. Savukārt Sofijā visu laiku nonstopā staigāja apkārt divi vīri zilos kombinzonos un uzslaucīja visu, kas izskatījās aizdomīgs. Un viņi ik pa brīdim atrada ko uzslaucīt.

    P.S.3. Zandales divas dienas drausmīgi berza un tad pēkšņi pārstāja. Bet tagad šo problēmu aizstāj ilgstošās staigāšanas dēļ radušās tulznas pēdu apakšpusē un milzīgs nogurums. Nu a ko, nav mana vaina, ka te ir ko redzēt.

    P.S.4. Neilgi pēc ieiešanas Hagia Sophia, mani piemeklēja Briesmīgais – pārpildījās fotoaparāta atmiņas karte. Bet pēc brīža pārdomu mani izglāba atskārsme, ka man somā metājas viena neizmantota mazā atmiņas kartīte – microSD un čupiņa pāreju. Parasti es viņu izmantoju kā USB flashatmiņu, bet šoreiz, lai vai kas uz viņas bija, tas tika bez žēlastības izmests un Sofijas fotogrāfēšana varēja turpināties.

  • Sadzīves ainiņas

    Internets konferenču centrā ir stipri nekāds. Tā kā nepietiktu ar viņa nekādo ātrumu, pieslēdzoties tu (vai visi tavi 10, 20, 50 tabi) tiec pārsūtīts uz web login lapu, kas pašlaik, konferences radītās pārslodzes dēļ prasa tikai nospiest pogu “Connect”, nevis ievadīt reālu paroli. P. žēlojās, ka web login risinājumi ir nejauki, jo apbižo ierīces, kas nelieto http protokolu. Rozetes te arī ir baigais deficīts, turklāt dažas vēl nestrādā. Viesnīcā tehnoloģiju lietas ir drusciņ labākā stāvoklī. Tik daudz drusciņ, lai būtu tīri ok, bet ne tā, lai būtu baigi ērti.

    Viesnīcā manā istabā ir kondicionieris, bet es nemācēju viņu ieslēgt. Vispār logs ir verams, bet ja to atstāj vaļā, tad ielas dīvainie troksņi vakarā traucē koncentrēties uz gulēšanu nevis klausīšanos (es, piemēram, kādu brīdi nopietni raizējos, vai viesnīcā nav peles, bet tad izdomāju, ka Tas troksnis ir pa ielu braucoši ratiņi un viņu atbalsies). Jā, kāpēc šajos platuma grādos viesnīcās dod īpaši biezās dūnu segas?

    Katru rītu braucam no autobusa galapunkta pie Jaunās mošejas pāri Zelta ragam un konferences norises vietu. Galapunktu sauc apmēram par Eminonu, un konference notiek divas pieturas aiz Taksimas, Šišli rajonā. Man liekas, ka līdz šim katru rītu esam braukuši ar cita maršruta autobusu, līdz šim visi autobusi pat brauca pa īsāko ceļu. Lai iekāptu autobusā pieturā, kas nav galapunkts, ir jāiet viņam virsū un jākāpj iekšā. Tas nekas, ka autobuss apstājas tikai tad, ja tu kārtīgi skrien viņam virsū.

    Satiksme uz ielām ir viegli haotiska, it īpaši attiecībā uz gājējiem, kas iet visur neatkarīgi no gaismas. Skaņa, ko sākumā gandrīz vai noturēju par baznīcu zvaniem, ir tramvaja dinkšķināšana, lai dabūtu no ceļa nost cilvēkus. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo travaja sliedes ir vietums ir tikai nedaudz vairāk kā metru nost no ēkas sienas.

    Konferenču centrā telpas ir nosauktas tādos dīvainos vārdos: Topkapı A, B, C, Anadolu auditorium, Dolmabahçe A, B, C, Marmara. Topkapı mani sevišķi saziņkāroja, pirmkārt, tāpēc, ka tā sauc lielo pili netālu no viesnīcas, otrkārt tāpēc, ka sevišķi ar “kapı” es jau biju saskārusies. Liekas, ka šovakar netīšām atradu atrisinājumu: Dolmabahçe ir otra, jaunāka sultāna pils tepat Stambulā, Anadolu ir turciskais nosaukums Antālijai un Marmara ir mazāks reģions ap Stambulu, kā arī sala.

  • Konferences pirmā diena

    Šodien bija gandrīz parasta diena un gandrīz garlaicīga diena. No rīta varējām celties mazliet vēlāk, jo šodien bija konferences oficiālais sākums un viss sākās mazliet vēlāk, brokastis bija tādas pašas kā vakar, ja neskaita to, ka P. atklāja sviestu, pareizāk sakot margarīnu, un konstatēja, ka viņš ir briesmīgs. Ja kaut kas jāsmērē uz maizes, baltais sieriņš (viens no daudzajiem) ir daudz labāks.

    Ejot prom no viesnīcas, mūs reģistratūrā noķēra administrators, un, iespējams, nedaudz noraizējies, izstāstīja, ka istabas iztīra tikai tad, ja istabu iemītnieki atslēgas atstāj reģistratūrā. Nu labi, atstājām šoreiz 😀

    Atklāšanas sesija saturēja dažas labas daļas un dažas tādas, kurās es nedaudz pagulēju, pēc tam lielāko dienas daļu staigājām pa plakātu sesijām. Lai gan teorētiski tiesības runāt referātu dod krutākiem rakstiem, un tiesības uz plakātu – mazāk krutiem, tomēr šodien viss interesantais bija plakātos.

    Pusdienas meklēt šodien bijām tikai ar P., jo N. aizkavējās plakātu sesijā un pēc tam mēģināja piebeigt rītdienai nepieciešamo uzstāšanās materiālu. Ja pareizi saprotu, esam Šišli rajonā un šis ir viena traka vieta, kur daudz praktiskāk būtu pārtikt no Rolex pulksteņiem – tos atrast te ir daudz vieglāk. Beigu galā kaut ko atradām un es nogaršoju tradicionālo turku pudiņu, kas pamatā ir gatavots no piena produktiem ar smalki sasmalcinātu… vistas krūtiņu. No ārpuses apdedzināts (droši vien ar degli, jo pats par sevi tas ēdiens nav cepts). Salda masa, kam deguma rūgtumiņš piešķir patīkamu pārmaiņu. Garšīgs, bet porcija man bija nedaudz par lielu.

    Starp sesijām pasēdējām saulītē uz lielgabaliem ārā pie konfereču centra (mums te blakus ir militārais muzejs, iespējams ieiesim paskatīties kaut kad) un mazliet parunājām par darbu (produktīvi!). Pēc pēdējās sesijas, gaidot oficiālo sasveicināšanās pasākumu, pasēdējām ārā vēl maz liet, šoreiz uz terases malas, jo pie lielgabaliem brīžiem smirdēja pēc kakām.

    Runājām, runājām par studentiem dodamajām tēmām, līdz mums pienāca klāt viens apmēram mūsu vecuma turks un jautāja, kādā valodā mēs runājot? Viņš nekad mūžā neko tādu neesot dzirdējis. – Latviešu… – Vai tā esot radniecīga krievu? Izklausoties līdzīga… Ahā, turkiem mēs izklausamies līdzīgi krieviem. Nu tas izskaidro, kāpēc tirgū uz mums tik centīgi bļāva krieviski.

    Jazēds labi runāja angliski. Viņš mūs ar patiesu ieinteresētību izprašņāja par Latvijas iedzīvotāju skaitu, pilsētu, kur dzīvojam, kāpēc strādājam zinātnē un vai esam strādājuši industrijā, par valodas īpatnībām (doma par brīvo vārdu kārtību viņu šausmināja un fascinēja vienlaikus), pa starpām pastāstot, ka ir žurnālists, kas turku avīzēm angliski raksta slejas par kultūru. Vēl viņš mums ieteica aiziet pastaigāt pa Fatihu (rajons netālu no Sultanahmad rajona, kurā dzīvojam mēs), jo tā esot autentiskāk turciskāka par Taksimu un Šišli, ietieca aizbraukt uz kādu no salām un apbraukt tai apkārt ar velo, ja mums esot 4-6h laika, kā arī aiziet uz kādu ne pārāk tūristisku pirti, jo tūristu pirtīs par to pašu prasot pat 10 reizes vairāk. N. teicās dzirdējis un atceramies, kur mūs sūtīja. Un vispār, ja mums esot laika, viņš mūs varētu kādreiz pagidot. Bet atšķirībā no tirgoņiem viņa mērķis nebija mums kaut ko pārdot, viņš bija patiesi ieinteresēts dīvainajos cilvēkos ar dīvaino valodu no mazās valstiņas, kuras iedzīvotāju skaits viņam vairāk asociējās ar ciemu nekā valsti un gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo vienā pilsētā.

    Oficiālais pasākums nebija tik interesants. Milzīgais cilvēku daudzums P. sāka likties pārmērīgs un nomācošs, uzkodas bija jaukas, bet visnotaļ parastas, un mums abiem ar P. sāka salt. Tas nekas, ka mums abiem bija jakas, kamēr N. apkārt blandījās īsroku kreklā. Bet es uzzināju, ka žāvētās vīģes lieliski iet kopā ar ķiplokotu krējuma / baltā siera mērcīti.

    Sultanahmadā netālu no viesnīcas beidzot dabūju savu pieprasīto jēru (pusdienās bija vista uz iesmiņiem). Es mēģināju apšaubīt vai tas vispār ir jērs, bet P. skaidroja, ka tas vienkārši ir pārāk autentisks jērs, nevis veca aita kā Latvijā. Viesmīlis mani sauca par princesi, pārprasīja, vai es negribu jēra vietā (20 liras) mixed šiš* (30 liras). Pagaršoju kārtējo desertu: balts, maigs un stapīgs sieriņš iecepts smalkos mīklas struņķīšos un samērcēts cukura sīrupā.

    Ielas pretējā pusē atradās vismaz 3 krodziņi/ēstuvītes, lielākā daļa – vairākos stāvos (visos kā vaļēji balkoni). Augšējā stāvā notika aktīva dejošana un muzicēšana, pamatā bundziņas un kaut kāds dubultmēlīšu instruments, par kuru P. teica, ka dūdas tās nav.

    Viesnīcas numuriņā ievēlos precīzi ar saucienu uz pēdējo lūgšanu. Atvēru logu un konstatēju, ka visa tā mūzika ir dzirdama. Tagad, kad beidzu šo rakstīt, mūzika tikko ir nomainījusies uz saraustītiem vijoļspēles fragmentiņiem, iespējams, ka ar muzikantu ik pa brīdim kāds runā.

     

    P.S. Vakar vakariņās manai gaļai klāt bija škēlēs sagriezts jogurts. Jogurts vispār ir turku izcelsmes ēdiens, un ja viņš ir nedaudz biezāks kā Latvijā un nedaudz notecināts, tad zināmā mērā viņu tiešām var sagriezt kādos nebūt gabalos, bet viņš turpina būt pārāk bezsakarīgs, lai būtu saucams par sieru. Bet vispār labi der klāt gaļai, ņemot vērā, ka to šeit vienmēr gatavo nedaudz asu.

    P.S.2. Vairākās vietās esmu redzējusi, ka ēdienkartes desertu daļa ir sadalīta pa divām lapām: pienainie deserti un mīklas bāzētie deserti.

    P.S.3. Airanu arī esmu pagaršojusi. Kefīra radinieks, bet skābāks un sāļgans.

    P.S.4. Granātābolu sezona ir beidzās, nezinu, vai dabūsim pagaršot sulu.

    P.S.5. Rīt laikam būs tūrisms.

    __________________________________
    *) jauktais (angliski) šašlikam līdzīgais gaļas ēdiens (turciski)

  • Nakts

    Arī šajā diennakts stundā uz ielas notiek aktīva rosība. Kad iešu gulēt, aizvēršu logu.

    Viesnīcā sienas ir baigi plānās, kaimiņos dzīvo krievietes.

  • Istiklala

    Pusdienas meklējām turpat pie konferenču centra, bet tas ir salīdzinoši jauns un ļoti veikalains rajons, Rolex pulksteņus atrast tur bija krietni vieglāk kā normālu ēdienu. Bet es dabūju pudiņu ar melases sīrupu un riekstiem.  Eleganta kombinācija – maiga, maiga balta želejveida “klimpa” un spēcīgā sīrupa garša (no Latvijā pieejamā melase ir vislīdzīgākā dāņu cukura tumšajam sīrupam, bet melases garša ir vēl intensīvāka, “asāka”).

    Kaut kad dienas gaitā, vai varbūt pat jau no rīta, puiši ieminējās, ka šodien mājās jāiet kājām. Es šai domai stipri pieķēros un vismaz vienu referātu ar sevišķi neskaidru runatāju lielā mērā veltīju Vikipēdijai un Gūgles kartei, sacerot tīkamu maršrutu.

    Sava semināra beigas iemainīju pret Henka lekciju, ko klausījās N. Laba, tiešām priecājos, ka aizgāju. Lektors gana harizmātisks un turklāt stāsta lietas, ko es labi un ar prieku uztvēru. Pēc tam devāmies uz Taksimas laukumu un tālāk pa vēsturisko veikalu ielu Istiklalu (spriežot pēc Vikipēdijas, tā ir kaut kāda Neatkarības avēnija vai kas tāds).

    Taksimas laukuma vidū ir Republikas monuments – skulptūra par godu Osmaņu impērijas atlieku transformēšanai par Turcijas republiku. Sevišķi iezīmīgs monuments ir tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem, kas atkāpjas no Islama normas neattēlot dzīvas būtnes.

    Istiklala ir milzumgara (Viki saka – apmēram 3km) gajēju iela ar veikaliem abās pusēs. Vidū – viens pāris tramvaja sliežu, pa kurām kursē veclaicīgs tramvajiņš. Dīvaini, bet liekas, ka ievēroju viņu kursējam, tikai vienā virzienā. Iela virzās nedaudz no kalna lejā, tāpēc tā ir pārredzama kādu gabaliņu uz priekšu. Daudz cilvēku, viļņojoša cilvēku jūra. Tieši tik liels pūlis, lai visa iela būtu pilna no viena gala līdz otram, bet visiem pietiktu vietas un nebūtu spiešanās. Tas, ka visi iet pa tramvaja sliedēm tāpat kā pa jebkuru citu ielas daļu vairs nebija pārsteigums.

    Ielas malās gan tādas bodes kā United Colors of Beneton, gan saldējuma pārdevēji un dažāda veida kafūži. Saldējuma pārdevējiem saldējuma karotes ir garā kātā, un ar to palīdzību pa 5 lirām tev tiek sarīkota vesela izrāde: ar saldējuma bumbiņām tiek žonglēts, pa ceļam ar karotēm padauzot gar virs galvas pakārtajiem trauciņiem, saldējuma bumbiņa parādās un pazūd, saldējums itkā nokrīt zemē un tomēr viņa tur nav. Puiši skatījās, kā pārdevējs mani “apbižo” un smējās, vēderu turēdami. Beidzot es notīrīju degunu no saldējuma ar laipni padoto salvetīti, saņēmu savu saldējumu un devāmies tālāk. Saldējums ir biezs un lipīgs, turklāt viena no klasiskajām variācijām ir pistāciju.

    Gabalu tālāk (saldējums vēl nebija apēsts) ielas sānā atradām katoļu baznīcu. Es biju iedomājusies, ka Istiklalas malās ir tikai viena katoļu baznīca – Sv. Marija Draperis, kas ir viena no senākajām Romas katoļu baznīcām Stambulā. Tomēr tagad, skatoties Vikipēdijā, sapratu, ka esam atraduši kādu citu: Sv. Paduvas Antonija baznīcu, kas esot lielākā Romas katoļu baznīca Sambulā. Interjera bilžu nebūs, jo tur bija aizliegts fotogrāfēt, tomēr ir vērts piezīmēt, ka lai gan baznīca nebija maza, tomēr salīdzinot ar pieredzi citur pasaulē viņa nebija nedz liela, nedz pārgreznota. Gotiskais interjers, eksterjērā ir diezgan daudz šejienes motīvu.

    Pa ceļam iegājām Starbucks (šodien redzēju viņus kaudzēm, vēl vakar likās, ka viņu te nav), un pēc tam ar kafijām rokās turpinājām staigāt, līdz sasniedzām Istiklalas galu. Jāpiezīmē, ka šeit nav tāda dalījuma labos un graustu rajonos – juku jukām gan svaigi restaurētas mājas ar perfekti gludām kantītēm, gan grausti vārda vistiešākajās nozīmē. Tā ir visur Stambulā, kur esmu bijusi, bet seviški asi tas bija izjūtams, skatoties daudzajās Istiklalas šķērsielās – dažas bija gandrīz pilnībā sagruvušas, bet dažās tādas tīras un uzlaizītas. Neprognozējami.

    Netālu no Istiklalas  gala atrodas Galatas tornis. Galata ir pilsētas rajons, bet tornis ir vēsturisks novērošanas tornis, kas kādreiz atradās laikam taču pilsētas augstākajā punktā. Tagad, protams, pilsēta turpinās arī aiz viņa pa kalnu uz augšu. Pie torņa nonācām drusku pēc astoņiem (internetā izlasīju, ka tad veras ciet), bet pie durvīm esošā nelielā rinda liecināja, ka viss notiek.

    Bruģētajā laukumiņā ap torni sēdēja daudz visādu ļaužu, gan turki, gan tūristi. Viens vīrs cepa un pārdeva popkornu. Brīdi padiskutējām par to, vai rinda nav par garu, lai viņā stāvētu, bet izstāvējām. Varbūt tāpēc, ka rinda kustējās gana ātri, varbūt tāpēc, ka puiši piekāpās manai dedzībai/uzstājībai/čīkstieniem.

    Tornī ierīkots lifts, tikai pats pēdējais posms jāuzkāpj pa kāpnītēm. Torņa augšā ierīkots restorāns un naktsklubs: pa cik tur tām lirām varot dzert visu nakti. N. filozofēja, nez, vai piegāde uz mājām arī ir iekļauta un P. atbildēja, ka nē, ka tos vienkārši izmetot pa logu. No restorāna mazas durtiņas ved uz ne pārāk platu, vaļēju platformu apkārt tornim.

    Stambula ir visur. Visos virzienos līdz horizontam. Redzējām gan pāri Bosforam Stambulas Āzijas daļu, gan pāri Zelta ragam (līcim) Topkapi pili, Sofiju, Zilo mošeju, Jauno mošeju un vēl rindu mošeju. Redzējām gan abus no otra gala jau apskatītos tiltus pāri zelta ragam, gan tiltu, kas savieno Eiropu ar Āziju. Uz māju jumtiem reizēm ir zaļumotas restorānu terases, reizēm vientuļi krēsli, kuros reizēm sēž viņu īpašnieku un lasa grāmatas, reizēm vienkārši sarkani kārniņi vai grausts. Viena lieta, ko bildēs redzēt nevarēs, būs pussalu mērogi – skatoties no pussalas, kurā atrodās tornis tieši prom no visiem ūdeņiem, vienalga, viņi ir redzami. Pussalas savienojums ar sauszemi kartē izskatās plats, bet patiesībā ir tāds, ka vienlaicīgi apbas puses ietilpst redzeslaukā.

    Laiks uz vakaru apmācās, tāpēc rietošo sauli neredzējām, vien starus un vienu sarkanu mākoņa maliņu. Un tālumā miglu, vai drīzāk smogu.

    Atpakaļ nācām pa Galatas tiltu. Uz tilta – mīlzīgs daudzums makšķernieku, praktiski no vienas vietas. Turpat ir iespējams arī iegādāties makšķeres, vai vismaz vizuļus. Zem tilta, šķiet, visā garumā – kafejnīca. G. komentēja, ka reizēm tur esot arī delfīni dzīvojamies redzēti. Oda tas viss diezgan neizbēgami pēc zivīm. Kaut kur redzēju, kā pusis deva makšķeri sajūsminātai meitenei krāsainā lakatā un tradicionā melnā tērpā.

    Sultanahmad pusē nonācām neilgi pirms vakara lūgšanas. Tur N. vērsa manu uzmanību uz to, ka krastmala pilna ar zivju resorāniem, un daži no viņiem zivis uz atklātas uguns cep nelielos kuterīšos, kas spēcīgi viļņojās apkārtbraucošo kuģu un laivu saceltajos viļņos. Es: – Kā viņi to dara?! – N.: – Veikli, acīmredzot!

    Kad beidzot devāmies uz viesnīcas pusi, blakus esošajā Jaunajā mošejā (un arī visās citās) sākās saukšana uz lūgšanu. Šis, starp citu, ir brīdis, kad aizveras ievērojama daļa vecpilsētas bodīšu. Tomēr ejot gar mošejas aizmuguri, mums nācās uzmanīgi lavierēt, lai neiekāptu pārdodamajos lakatos, ādas jostās un citās precēs.

    P. izsludināja nepieciešamību pēc steidzamām vakariņām, es kādu laiku protestēju pret kebabiem, mēģinot izdīkt ko smalkāku, tomēr, tā kā man skaidra plāna nebija, tad piezemējāmies kebabnīcā un kaut ko pasūtījām. Mums atnesa suliņu un maizi, un tad pārplīsa debesis. Ar ievērojamu troksni pēkšņi gāza intensīvs lietus, un kebabnīcas turki lika mums pārvākties tālāk nost no nojumes malas, kur līst virsū ūdens.

    Kad bijām paēduši, lietus bija beidzies. Es sacēlu savus baltos svārkus līdz ceļiem, un viegli slīdēdami pa slapjajiem akmeņiem un stipri uzmanīdamies no restorānu iekšā rāvējiem,  mēs devāmies uz viesnīcu.

     

    P.S. Šodien uzzināju atbildi uz jautājumu, ko viens no puišiem uzdeva vakar: vai tās ēkas ar stikla cičiem uz jumta ir pirtis? Jā. Tā ir apgaismes metode.

    P.S.2. Es teicu, ka rīt vakariņās gribu jēru. Varbūt tāpēc P. dažiem iekšā rāvējiem atbildēja: “Tomorrow!” Uz to atbilde sekoja: “But you can now come in, sit and read menu for tomorrow!”.*

    P.S.3. Pēc pusdienām vismīlis izteikti turku stilā P. pajautāja: “Another one?”**

    P.S.4. Atgriezusies viesnīcā konstatēju, ka šeit zīmītei “Clean my room now!”*** ir cita jēga kā Eiropā. Turpmāk ņemšu to vērā, bet šovakar es vienkārši nomazgāju pa galdu mētājošās tējaskrūzes pati. Patiesību sakot, mani tas absolūti neuztrauc, laikam pielipusi turku mierīgā attieksme.

    P.S.5. Viesnīcā lifta kabīne ir bez durvīm un dušā ir man tik nemīļā fiksētā galva.  Bet vannasistabā ir ļoti skaistas baltas flīzes ar baltiem, abstraktiem, bet vijīgiem rakstiem.

    P.S.6. Toreiz, kad izvēlējāmies viesnīcas, es centos iebilst pret šīs viesnīcas izvēli, jo booking.com bildēs bija redzams zils neona apgaismojums numuriņos, bet puiši mani atrunāja. Atbraucot secinājām, ka manā un P. istabā ir tīri patīkama gaisma, bet N. istabā ir tikai zilais neons.

    ______________________________
    *) Rīt! – Bet jūs varat šovakar ienākt, piesēst un izlasīt ēdienkarti priekš rītdienas!
    **) Vēl vienu?
    ***) Iztīriet manu istabu tagad!

  • Pirmās brokastis Stambulā

    Labrīt!

    No rīta uz kājas stratēģiski svarīgās vietās salīmēju plāksterus un devos brokastīs. Brokastis mums notiek līdzīgā viesnīcā, bet ar citu nosaukumu, pāri ielai. Kolēģi tur jau priekšā, kamēr es zviedru galda piedāvājumā uzlasu juku jukām halvu un dažādus fetaki stila sāļos sieriņus, tikmēr P. ticis pie savas tējas pagaršošanas: “Ak, DIEVS!”

    Pastāvu kādu brītiņu pie karsto dzērienu automātiem, funktierēdama, kas ir kas. Kafijas automāts ir gluži parasts, bet es meklēju tēju. Beigās prasu puišiem: “Kur var ieliet “ak, Dievs”?” – “Apaļais bundulis, labais krāns!” Ahā. Nu jā. Kreisajā krānā ir karstais ūdens. Turku tēju gatavo ļoti, ļoti stipru un atšķaida ar karsto ūdeni. Melna, uzmundrinoša un garšīga, galīgi nav tās muti čokurā velkošās garšas, kas man parasti melnajā tējā negaršo, bet nu neatšķaidītu dzert viņu nav paredzēts.

    Puiši rezumēja, ka visas garšas ir ļoti izteiktas – sieriņi ļoti sāļi, saldumi – ļoti saldi. Spriedām, ka šādai tradīcijai noteikti ir sakars ar to, ka siltumā pārtika ātri bojājas, turklāt tas te notiek visos gadalaikos. Brokastu piedāvājums gan saturēja dažas plastmasas desiņas īpaši eiropiešiem par prieku, bet pamatā – etniskais kolorīts. Fetaki līdzīgo sieriņu – sķiet veidi četri vai pieci, dažādas konsistences un ar dažādām garšvielām. Sviestu neatradām, visas paciņas, kas izskatās pēc sviesta, ir dažādi balti sieriņi. Otra sastāvdaļa, kas man ieķērās acīs, bija saldumi – lukums, dateles, halva un attāls pahlavas radinieks. Es kādu brīdi patielējos ar apelsīnmiziņu un sīrupa ievārījumu/savārījumu, kurš garšoja ļoti labi (mazāk mākslīgi, kā Rīgā :D), bet neprātīgi bēga prom no maizītes. Apelsīnu sula gan bija kaut kāda dīvaina.

    Uz konferenču centru nokļuvām ar autobusu un beidzot dabūjām lokālo e-talona analogu. Čeku atkal neiedeva, turki laikam ienīst čekus. Talons, iespējams, ir uzpildāms, tad jau redzēs. Braucām ar autobusu, kas neteica pieturas un durvis aizvēra krietni pēc attiešanas no pieturas, lai visi, kas tiešām vēlās, paspētu salēkt iekšā. Izkāpām pat puslīdz pareizā vietā, pateicoties tehniskiem palīglīdzekļiem, un vispār ieradāmies gandrīz laikā. Pa ceļam, braucot pāri tiltam, redzēju tā malās daudz makšķernieku.

    Konferenču centrs ir vairāku ēku komplekss visnotaļ lielā platībā, bet īsto vietu atradām diezgan viegli, jo, kad sākām snaikstīties pie pirmās nepareizās ēkas, tur mus noķēra turks labā uzvalkā un nosūtīja uz pareizo vietu. Blakus konferenču centram ir kaut kāds mazāks militāri apsargāts ēku bloks. Ejot iekšā konferenču centrā, jāiet cauri skenerim gan pašai, gan somai.

    Lai gan turki neapšaubāmi pārstāv to pašu ekspresīvo un uzmācīgo komunikāciju tipu, ko spāņi, tomēr sadzīviskās lietas šeit ir daudz labāk organizētas – tos dažus iezīmīgos vārdus, ar kuriem piedāvāt lai vai ko tev vajadzētu, visi vienmēr zina pat vairākās valodās, un vispār komunikācija pamatā veidojas kaut kāda konstruktīvāka. Viens no smieklīgākajiem un arī grūtākajiem uzdevumiem man šeit, saskaroties ar garšvielu tirgu vai jebkuru citu andeli vai balagānu, ir uzlūkot to visu ar vēsu, vienaldzīgu skatu, ilgi neblenzt, bet tomēr visu uztvert, saprast un izdomāt, kas tas ir, un vai es varētu vēlēties to nopirkt. Un galvenais, netīšām neaizmirst muti vaļā, tas bojā nopietno skatu.

    Kompim uznākusi lielā cepšanās mānija, stāstu par viesnīcas īpatnībām rakstīšu kaut kad vēlāk.

  • Ierašanās Stambulā

    Fuf, esmu klāt Stambulā, vakrēju savā tīri omulīgajā viesnīcas numuriņā.

    Lidojām ilgi, ilgi, es paspēju beidzot ielasīties “Marsiešu hronikās”, bet nepaspēju izlasīt līdz galam. Ielidojām Stambulā Ataturk lidostā drusku pēc diviem. Laiks saulains, ar tīkamu vējiņu, bet tāds, ka, gaidot pārsēšanos no metro uz tramvaju, kas nes godpilno metro vārdu, es izķeksēju no somas cepuri.

    Dienas plāns bija visnotaļ haotisks, vai pareizāk sakot, plāna vienkārši nebija, tomēr vakarā savelkot visu kopā, konstatējām, ka sanācis ir labi. No lidostas braucām uz viesnīcu (metro + tramvajs), diemžēl, vēl neesam iemācījušies nopirkt šejienes e-talona analogu, kas ļautu braukt lētāk, un, cerams, dotu arī čekus. Vienkāršais variants ir pa 2 lirām nopirkt automātā žetonu, bet pārsēžoties jāpērk jauns, un čeku nedod.

    Beigu galā izkāpām Sultanahmed pieturā, kas, kā vēlāk atklājās, nebija tuvākā. Bet dabūjām pastaigāt un paskatīties Stambulu. P. apgalvoja, ka esot badā, tāpēc pa ceļam mēģinājām ieraudzīt kādu kebabnīcu, tomēr mans GPS mūs gar kebabnīcām neveda. Ielu, kurā ir viesnīca atradām gana viegli, ja neskaita dažus dīvainus piedzīvojumus ar čemodānu. Ceļa malā bieži ir dekoratīvi metāla stabiņi, un, ja ietve ir par šauru, tad nākas braukt pa ielu, pa kuru reizēm brauc arī kāda mašīna, un evakuējoties no mašīnas, izrādās, ka čemodānam nav bremžu un tas ļoti vēlas doties pa kalnu lejup. Atrastajā “viesnīcas” ielā savukārt pašu viesnīcu atrast bija sarežģītāk. Ieliņa diezgan noplukuša paskata, tomēr pilna ar viesnīcām, un neviena nav īstā. N. man jau paspēja apvaicāties, vai GPS esmu uzstādījusi uz pareizo ielu, kad kāds turks neizturēja un paprasīja, ko mēs meklējam. Ieeja viesnīcā bija šķērsielā, 2. vai 3. māja no stūra.

    Nolikām visu, ko vien varējām nolikt un devāmies meklēt kebabnīcu. Atradām ātri vien kaut ko gana kolorītu. Ēdienkarte nerada ne mazākos minējumus (ja neskaita to, ka kebab ir gaļa, doner kebab ir gaļa maizē, durum kebab ir gaļa lavašā un šiš kebab, lai vai kā to raksta, ir šašliks), bet bildes mūs izglāba. Turki, kā jau dienvidnieki, bez sava gala trokšņaini un pretīmnākoši, lielais vairums tirgoņu runā pāris vārdu angliski. Pie izvērsta skaidrojuma par ēdiena sastāvu tikt nav iespējams, bet viens gan ir droši – ja tu kaut ko gribi nopirkt, tad valoda nebūs barjera, un bez rakstura stingrības var viegli tikt arī pie vesalas kaudzes citu pirkumu. Kebabs bija ņamma, un apelsīnu sula šeit, protams, ir spiestā un maksā nepilnu liru (lira ir ~30 santīmi).

    No kafijas atteicāmies ar slēptu mērķi atrast vēlāk kādu vietu ar turku saldumiem un kafiju dzert tur. Tālāk gājām pastaigas solītī nevienam nezināmā virzienā ar nevienam nezināmu mērķi, jo pirms izbraukšanas man nebija sanācis laika ievadīt GPS-ā tūrisma objektu adreses, tur bija tikai viesnīca un konferences vieta. Gājām un skatījāmies riņķī, pārmaiņus ieklīstot gan ļoti rosīgās ielās, gan tādās, kur valda pilnīgs kapa klusums un blakus ir milzīgs būvlaukums. Beigās attapāmies pie Garšvielu tirgus, kurš bija viens no mums ieteiktajiem tūrisma objektiem. Pamata piedāvājums – lukumveidīgie saldumi, garšvielas un tējas, retāk rieksti. Nopirku mammai maisiņu rožu pumpuru tējas un sev gabaliņu lukuma. Tējai bija fiksētā cena, par lukumu man sanāca pirmā kaulēšanās epizode, jo pārdevējs teica, ka 4 liras, es teicu, ka man ir tikai 3.

    Pārdevēji savas preces tipiski reklamē ar dažādiem uzsaucieniem turciski, angliski, vai krieviski. Krieviski gan viņi mēdz izvēlēties padīvainas formas un locījumus. Derētu iemācīties tekoši turciski skaitīt vismaz līdz desmit, tas ievērojami atvieglotu dzīvi. Ar runāšanu pilnos, sakarīgos svešvalodu teikumos neviens sevi, protams, nenoslogo, bet nevienu tas arī neuztrauc. Un vispār, galvenais ir neuztraukties, un darīt lietu, gan ja runa ir par ēšanu, gan par iepirkšanos, gan par ielu šķērsošanu neregulētās vietās. Man patīk šī stratēģija – lieki neuztraukties.

    Tēju man iesaiņoja vakuummaisiņā, somā drusku pārdūrās un tagad vairs nav vakuummaisiņš. P. man teica, ka jābeidz iepirkties, jo citādi es nopirkšu arī safrānu un vēl nezinko. Es atbildēju, ka safrānu jau atvedu no Spānijas, bet nesālītas pistācijas gan noderētu. Bet tās mēs neatradām.

    Izlīkumojuši cauri tirgum (kurš patiesībā ir viss viens liels paviljons/nojume), ieraudzījām gaišu mošeju ar vairākām kupolu kaskādēm. Mošejas no ārpuses lielākoties nav neko diži rotātas, parasti atsevišķi cakaini elementi, bet ne visa fasāde, kā daudzviet Eiropā. Bet nu tas, ka tā ir mošeja, tāpat ir skaidrs. Vakarā noskaidroju, ka tā ir Jaunā Mošeja jeb Yeni Camii. Mošeja un tirgus šī puse atrodas tieši pie Zelta Raga – tieva, gara jūras līča vai kanāla, kas iestiepjas tālu iekšā Stambulas Eiropas daļā. Redzējām Galatas tiltu pāri Zelta Ragam un otrā pusē, iztālēm, Galatas torni. Tajā kādudien būs jātiek augšā, esot labs skats.

    Izmetuši līkumu uz garšvielu tirgu, nonācām atpakaļ un netālu no viesnīcas dzērām turku kafiju un piekodām lukumu. Turku kafija ir neliels podiņš uz biezumiem uzlietas kafijas – tumīga un stipra. Nemācēju izdomāt, vai tur nav klāt arī kādas garšvielas, tik vien secināju, ka kafijas malums ir ārkārtīgi smalks (to pēc izdzeršanas varēja secināt). P., kurš visu laiku bija apgalvojis, ka austrumu saldumi viņam esot par saldu, atzina, ka šitie nemaz tik saldi neesot. Man atliek domāt, ka iepriekšējo reizi viņam vienkārši bijusi iesmērēta nekvalitatīvāka prece, jo es nezinu, kas pasaulē var būt salds, ja ne šis. Protams, ar izņēmumiem. Iepazinos ar apaļām bumbveida konfektēm, kas sastāv no dīvaini apstrādātām, smalki saberztām aprikozēm vai to ievārījuma. Lai neliptu pie rokām, šo masu “apvīļā veselās pistācijās vai mandelēs”. Izteikti skābena ņamma. Lukums man bija pazīstams jau Rīgā, tomēr šķiet, ka šeit tas ir aromātiskāks un ar izteiktāku garšu.

    Kaut kur arī netālu no viesnīcas, bet citā saldumu bodē pārdevējs jau divas reizes šodien paspēja man uzkliegt “no calories!”*

    Pēc saldumiem metām līkumiņu uz otru pusi. Kaut kā izgājām uz nelielas ieliņas ar tādiem kā leļļu namiņiem kreisajā pusē un sētu labajā. Aiz sētas kaut kas nesaprotams – tā kā izrakumi, tā kā kas un pari tam visam – mīīīlzīīīga mošeja ar komplicētu daudzpakapju kupolu un puskupolu kaskādi. Tāda iesarkana. Ielas galā – strupceļš, kaut kādi remontdarbi. Gājām atpakaļ. Pusceļā es sāku dīkt, ka man jāuzzina, kā šo mošeju sauc, jo es kādu citu dienu (tobrīd rietēja saule), gribēšu ieiet viņā iekšā. Gājām un gājām līdz pa pusei apgājuši tai apkārt nonācām laukumā, kam pāri bija redzama otra, mazliet mazāka mošeja, gaiši pelēkzila. Te uzzināju atbildes uz veselu rindu jautājumu: 1) milzīgā mošeja ir Hagia Sophia (Svētā Sofija, tā pati, ko uzcēla bizantieši kā kristiešu baznīcu, kas kādus 1000 gadus bija pasaules lielākā baznīca, un kuru 1400-kaut kādā gadā, Konstantinopoli iekarojot, turki pārtaisīja par mošeju). 2) Remontdarbi patiesībā ir arheoloģiskie izrakumi. 3) Paejot vēl vairāk apkārt, laikam atradām ieeju Topkapi pilī. Vakarā noskaidroju, ka otra mošeja, ko redzējām, ir Zilā mošeja.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu nopirkām ķiršus un dzirdējām pāris notis turku mūzikas kāda pilsētas pasākuma izskaņā. Laukumā pie abām lielajām mošejām ietrāpījos uz saulrietu. Grūti izstāstīt iespaidus – pieradušam pie, piemēram, Prāgas izcakotās Vīta katedrāles, šīs mošejas liekas pat ļoti vienkāršas, tām piemītošais grandiozums ir gan neizmērojams, gan… neuzkrītošs. P. teica, ka noteikti jāieiet Sofijā, kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, vai centrālajā telpas augstums tiešām ir līdz pat agušējam kupolam. Paskatījos vakarā Vikipēdijā – jā, ir. Bail iedomāties, kā tas ir.

    Stambulas ielās tūristu sieviešu redzēju vairāk kā musulmaņu. Un, ak, kungs, cik daudzos veidos ir iespējams sasiet vai saspraust galvas lakatu. Turklāt tie mēdz būt ārkārtīti skaistās krāsās un rakstos, spilgti, bet ne jēli.

    Vakarā ķēros pie GPS, un, nevarēdama tikt galā ar jautājumu, kāda ir Hagia Sophia adrese, atklāju, ka manam GPS-am tomēr ir kaut kādi ievērības cienīgo objektu punkti jau salādēti iekšā. Tas daudz ko vienkāršos.

    Rīt mums būs jātiek galā ar ļoti atbildīgu uzdevumu – jāsaprot, kā nokļūt konferenču centrā. Pašlaik pabeigta plāna vēl nav. Tā kā Stambulā laika zona ir tā pati, kas Rīgā, ir jau sasodīti vēls, un es tagad iešu gulēt un izlikšos, ka esmu gulējusi 2x vairāk kā patiesībā.

    Internets viesnīcā ir, bet nedaudz aizdomīgs. Savukārt viesnīcas administrators drošības pēc divreiz pārliecinājās, ka es ar kādu no puišiem neesmu iemitināma vienā numurā.

    ______________________________
    *) Bez kalorijām.

  • Gatavošanās

    Gatavošanās īsti neatstāj pabeigtības un sakārtotības iespaidu. Līdzi ņemamās zandales divas dienas pirms braukšanas spēcīgi saberza kājas, bet tā kā tās man ir vienīgās, neatlika nekas cits kā papildināt bagāžu ar krietnu čupu plāksteru.

    Nesen nomainīju savu ikdienas mugursomu, kas tipiski man ir arī rokas bagāža, un ar jauno vairs nevar izdarīt manu iemīļoto bagāžas pārformēšanas triku – tā neiet iekšā manā tūristu mugursomā, ko parasti izmantoju par iečekojamo bagāžu, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā apiet dabisko ierobežojumu, ka man ir tikai viena mugura. Aizņēmos no G mazo čemodānu, tas izrādījās neticami ietilpīgs. Atradu viņā G atstāto ibumetīnu, pilnīgi piekrītu, to ceļojumā noteikti vajag paņemt līdzi 😀

    Un tā kā ar to visu vēl nepietiktu, izrādījās, ka vasaras svārki līdz zemei, kad tie tiešām ir vēlami, pēkšņi kļūst par deficīta preci. Staigāt pārāk īsos svārkos Stambulas centrā nav bīstami kaut vai tāpēc vien, ka tūrisma plūsma tur ir gana liela un visi jau ir apraduši ar dīvainajiem eiropiešiem, bet tas ir nepieklājīgi un izceļas. Man nav vēlēšanās censties izcelties, pilnīgi pietiks ar to, kas sanāks pats no sevis.