Laumas piezīmes

Category: 2013-05 Norvēģija

Ziemeļvalstu datorlingvistikas konference pasaules dārgākajā pilsētā – Oslo.

  • Norvēģijas bildes

    Pēc bezgalīgi un neattaisnojami ilgas, taču nu jau laikam ne ļoti pārsteidzošas atlikšanas, esmu sašķirojusi un publicējusi 2013.gada Oslo brauciena bildes. Bilžu bija daudz, jo Oslo mani valdzināja un sajūsmināja, tāpēc šoreiz es tās prioritāri laika, bet pēc tam tematiskā secībā sadalīju piecos albumos. Visi albumi kopā redzami manā fotki.com lapā, bet pa vienam tie ir šeit:

    • Pirmā daļa – pastaigas pa Oslo centru, gar karaļpili, rātsnamu, Akerhusas cietoksni un parlamenta ēku, pavairāk laika pavadot renovētajā noliktavu rajonā – Akerbrigē un Tjuvholmenā;
    • Otrā daļa – pastaigas pa Oslo universitātes nometni Blinenā, Oslo opera no iekšpuses, kā arī neliela pastaiga naktī ap Oslo operun un pa Oslo centru;
    • Trešā daļa – ekskursija pa Oslo Rātsnamu;
    • Ceturtā daļa – pastaiga pa Oslo centru, ieskaitot pastaigu pa krastmalu (ar kuģiem!) no Rātsnama līdz Operai un Operu nojaušamā saulrietā;
    • Piektā daļa – pastaiga pa Majorstuenas rajonu un Frognerparku, kā arī pāris bildes no centra un viesnīcas.

  • Mājupceļš pa nakti

    Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta –  Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai  koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.

    Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.

    Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀

    Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.

    No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.

    Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.

    Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.

    Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.

    Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.

    _________________________________

    P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.

    P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.

    P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.

    P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.

    P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).

  • Frognera parks

    Nākamā dienā (piektdienā) kaut kā pamanījāmies ērmīgi izlīkumoties, ejot uz metro staciju, neskatoties uz to, ka gājām tur jau trešo reizi vismaz, un ceļš ir ļoti vienkāršs. Laikam nogurums uzkrājies. Arī tas, kā nostāstīju savu prezentāciju, mani īsti neapmierināja – par daudz sasteidzās stāstījums, aizmirsu vārdus, un akcents arī droši vien bije briesmīgs. Bet tomēr saņēmu interesantu komentāru/ieteikumu – kāds kaut ko mazliet bija sapratis. Fuuuu. Bet vispār būt pašam pēdējam runātājam visā konferencē (nu labi, labi, pēc tam vēl bija lielais referāts visiem kopā un atvadvārdi) man liekas grūti.

    Pusdienas bija lielas un garšīgas (kuskuss ar valriekstu sīrupu, jāpatur prātā ideja) un otrajā kafijas pauzē atkal bija jocīgās kūciņas, kas atgādina pumperniķeļa un biskvīta krustojumu, kas pārziests ar krēmu. Iegaršojās.

    Tā kā visu dienu nebija lijis, pārskatījuši laika prognozi, abi ar kolēģi nolēmām mēģināt vēlreiz iet ar kājām uz viesnīcu. Nogājuši apmēram trešdaļceļu, sākām runāt par parkiem, kas redzami GPS kartē, vārds pa vārdam, un es saku, ka gribētu aiziet uz to skulptūru parku, bet es nezinu, ne kā viņu sauc, ne kur viņš ir. Kolēģim bija vīzija par parka nosaukumu, mazliet pačakarējoties ar kartēm (manā gps-ā un viņa Gūgles kartē tas parks bija ar dažādiem nosaukumiem), nosecinājām, ka parks ir apmēram tik tālu no mums, kā mēs no universitātes kempusa, un ka jāiet.

    Parks, uz kuru gājām, oficiāli saucas Frognera parks, bet cilvēki diezgan bieži viņu sauc arī pēc tā centrā esošā Vigelanda skulptūru ansambļa. Vikipēdija saka, ka Gustavs Vigelands ir autors, un ka šis esot esot pasaulē lielākais viena autora radīts skulptūru parks.

    Gandrīz visas parkā esošās skulptūras ir cilvēki – visdažādāko vecumu, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar paveciem bārdainiem večiem, vīrieši, sievietes. Cilvēki ir bez drēbēm, visdažādākajās pozās – skrien, lec, auklē bērnu, sadevušies rokās, apskāvušies, utt. utjp. Pozas ir vienkārši fantastiski ticamas un dzīvas, kādu brīdi sākumā kolēģis pat apsvēra, vai tie nevarētu būt atlējumi, tomēr šo domu atmetām ar galiem, kad sākās skulptūras, kas ietver lecošus un gaisā pamestus cilvēkus. Viena no skulptūrām bija ar vīrieti, kas ceļ gaisā sievieti, un tieši tā arī izskatījās – kā sekundes sīkdaļu garš kadrs, sieviete ir lidojuma vidū, nepārprotami īsti un dzīvi iemūžināta kustība.

    Skulptūru ansamblis sākas ar lieliem metāla režģu vārtiem, aiz tiem gabalu tālāk sākas tilts, kura malās ik pa gabaliņam ir bronzas skulptūras. Tilta galā milzīga, vēl neapstādīta puķu dobe (Oslo pavasaris tā vidēji iestājas mazliet vēlāk kā Latvijā), un vēl neieslēgta strūklaka. Aiz tās galvenais skulptūru ansamblis – vispirms vairāki taisnu līmeņi kāpņu un terašu, un tad apaļu kāpņu galā monolīts akmens obelisks, ko veido kopā saķērušies cilvēciņi. Apaļās kāpnes 12 vietās 3 līmeņos rotā akmens skulptūras. Nez, vai skuptūras ir kaut kā saskaņotas ar to, kur obelisks met ēnu tādā vai citādā laikā?

    Strūklakas centrālais elements ir vairāki vīri, kas tur milzīgu metāla bļodu. Jāpiekrīt kolēģim – skatoties uz tiem vīriem tā bļoda tiešām izskatās smaga (atkal gribu papriecāties par ļoti ticamajiem cilvēciņiem). Šur un tur skultpūras ietvēra arī ne gluži sadzīvē iespējamus/pieļaujamus sižetus – vienā no kokiem, kas rotāja strūklakas ārējā baseina stūrus, sēdēja/karājās daudzi mazi bēbīši, daži no strūklakas pamatni rotājošajiem ciļņiem ietvēra skeletu līdzdarbību, vienā no pietilta masīviem bija milzīgs vīrs, kas vai nu kāvās ar tiem, vai arī bija mēģinājis nest uz pleciem 4 vai 6 mazus bēbīšus un paklupis.

    Aiz obeliska tālāk sekoja vēl viens, mazāk rotāts laukums – atkal pa kāpnītēm lejā. Laukuma centrālais elements ir apmēram 4 cilvēku grupa, kuru ķermeņi veido noslēgtu apli. Zinu, ka pilnīgi gaisā viņi nekarājās un fizikas likumus skulptūra neapgāza, bet postaments bija pietiekami neuzmācīgs, lai atmiņā nepaliktu, tāpēc – viņi gandrīz karājās gaisā. Vipēdijas interpretācijā parks ir par cilvēka dzīvi starp dzimšanu un nāvi, un obelisks simbolizē cilvēka tiekšanos uz garīgo un dievišķo, bet cilvēki aplītī aiz obeliska peld mūžībā un/vai harmonijā. Daļai no tā es piekrītu, daļu, manuprāt, ir iespējams interpretēt arī ļoti sekulārā veidā. Nekas, dažādu interpretāciju iespējamība to visu padara tikai labāku. Pacilājošs veidojums.

  • Vakara pastaiga

    Izrādās, rātsnamu un un mūsu viesnīcu savieno taisna iela dažu kvartālu garumā. Aizgāju līdz rātsnamam un nolēmu tālāk paieties gar krastmalu garām Akerhusas cietoksnim apkārt pussalai starp rātsnamu un operu (Akersnesetas pussala). Gar krastmalu līdz ragam bija redzami vairāki dažādu vecumu kuģīši – viens simtgadīgs atmīnētājs, buru kuģis Frederiks un vēl pāris mazāki jahtveidīgi kuģīši. Cietoksni gan pārāk redzēt nevarēja, lai gan es it kā viņam gāju garām. Buru kuģim bija divi stūres rati – tādi, kā vecās filmās, ar puļķīšveida rokturiem – katrs savā galā.

    Pussalas galā bija prāmju osta un pussalas otrā pusē – diezgan lieli būvdarbi. Apkārt operai šobrīd notiek kārtējā urbānās renovācijas projekta “Fjorda Pilsēta” ietvaros, tāpēc, kamēr tikt līdz pašai operai, pamanījos mazliet apmaldītes starp luksaforiem un smilšu čupām.

    Pie operas nonācu, kad saule karājās drusciņ virs lielajām augstceltnēm. Saulrietu ūdenī te novērot nevar, jo līcis ir uz dienvidiem, bet zilgani oranžīgo krāsu atspīdumi ūdenī un apkārtējos stiklos kopā ar milzīgo, balto operas “klāja” platību rada maigu, sapņainu un aizgrābjošu gaisotni.

    Kārtīgāk apskatoties secināju, ka jumts simetrisks ir ar divām simetriskām uzejām, kas vēlāk saiet kopā, nevis pilnīgi kā vīngliemeža vāks, tomēr, skatoties no sāniem, vairāklīmeņu estakādes turpina atgādināt gliemežvāku. Pie abām uzejām uz jumta uzlikts brīdinājums, ka uz jumta ir daudz pakāpienu, tas mitrā laikā var būt ļoti slidens un visi, kas tur kāpj, par to ir atbildīgi paši. Un, ka nedrīkst braukt ar skrituļdēļiem un divriteņiem (pēdējais aizliegums netika ievērots). Tāds pats brīdinājums ir arī uz visām pieskaņoti baltajām miskastēm jumta teritorijā. Neskatoties uz visām brīdinājumu zīmēm, man radās sajūta, ka pat operas jumts ir slēpti pielāgots bērnu un invalīdu ratiņiem. Pie vienas uzejas ārējā malā padziļinājumā bija iestrādāti no malas neredzami lēzeni pakāpieni un neuzkrītošs metāla rokturis, pie kā pieturēties. Otrai uzejai mala ir gandrīz pilnīgi tāda pati – ar rokturīti un padziļinājumu, bet padziļinājumā ir līdzens slīpums, nevis pakāpieni. Savukārt lielajā jumta platībā tiešām šad un tad ir nelieli robi vai izciļņi patvaļīgos virzienos.

    Kad biju kārtīgi izstaigājusies pa operas jumtu, izpriecājusies par neatkārtojamajām krāsām un atspīdumu spēlēm (brīžiem izskatījās, ka operas logusienu vietā ir jūra un īsts ir tikai baltais karkass, kas logus neierāmē no visām pusēm), devos cauri oslo centram uz viesnīcu. Krēsla un saulriets te ir gara gara – kad ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, vēl bija tikai gandrīz līdz galam satumsis, neskatoties uz to, ka vēl krietnu laiku pēc tam, kad saule pazuda aiz mājām, es staigāju pa operas jumtu.

    Jācer tikai, ka Fjordu Pilsētas plāns ir prātīgi izstrādāts un apkārt operai nesacels vienlaidus ēkas, kas ir daudz augstākas par operas jumtu. Man būtu žēl.

  • Oslo rātsnams

    Pēcpusdienā lietus beidzot bija beidzies un šoreiz – pavisam. Saule, pāris balti mākonīši, idille. Uz rātsnamu gan braucām ar metro, lai paspētu.

    Rātsnama ieeja ir otrā pusē attiecībā pret līci. Abās pusēs no ieejas uz priekšu izvirzās lielie torņkluči, to apakšdaļās ieejas pusē galerijas – pret centru kolonnas, pie sienas lieli kokā grebti cilņi, kvadrātiskas bildītes gandrīz kā milzīgi komiksu lodziņi; tematika – norvēģu mitoloģija. Centrā strūklaka ar diviem gulbjiem, vienam no tiem uz galvas sēdēja kaija. Kā vēlāk uzzināju, rātsnams celts pirms un pēc Otrā pasaules kara un tikai un vienīgi no vietējām izejvielām. Iekšā mūs uzņem diezgan strikti – pārbauda ielūgumus, liek nodot somas garderobē un daudz neblandīties apkārt. Vispirms “welcome drink” un tiek nolasīta mēra apsveikuma uzruna (konspektējot “zinātne ir forša, Oslo ir forša, forši, ka jūs to apvienojat!”). Labas uzkodas, tikai mazliet par drīzu beidzās, kā vēlāk nolēmām, tāpēc, lai mēs nekavētu nākamo pasākumu. Šķiet, es atstāju neizdzēšamu iespaidu uz kolēģi ar to, ka man garšoja saldie franču cepumiņi “macaroni” – ne tikai pirmais, bet arī otrais, trešais un vēl daži.

    Pēc tam mūs izveda ekskursijā pa ēku. Zināmā mērā elitāri, jo pie durvīm, gaidīdami, kad mūs laidīs iekšā, bijām labi izpētījuši zīmi “Rātsnams tūristiem atvērts netiks!” Ekas iekšiene ir bagātīgi rotāta ar spilgtām, krāsainām freskām – lielākā daļa to telpu, ko redzējām mēs, sienas bija noklātas vienādu un griesti – kā kuro reizi – reizēm turpināja sienu zīmējumu, reizēm ar abstraktu rakstu. Piemēram, kāda telpā bija gar vienu garo sienu bija attēloti pilsētnieki visos gadalaikos, gar otru – lauku dzīve tāpat visos gadalaikos un pie griestiem – kaut kādi gadalaikus sūtoši mitoloģiskie tēli. Lielajā zālē (tur tiek pasniegta Nobela miera prēmija) par vienu no fresku ailēm bija šāds stāsts – tur bija paredzētas kaut kādas Norvēģijas skaistās dabas ainavas, bet mākslinieks bija atgriezies no kara nelaimīgs un noguris un zaudējis daudzus tuvos cilvēkus un negribēja zīmēt dabu. Tā nu viņš tur uzzīmēja zīmējumu sēriju ar visādām kara lietām, cilvēkiem cietumnieku tērpos, bada cietējiem, utt. Pēdējā pāreja uz kadru, kur ir saulīte un visi priecājās – karš beidzies. Vēl mēs redzējām arī zāli, kurā notiek domes sēdes. Pēc aiz loga redzamā rotājuma sapratu, ka tā ir novietota pašā ēkas centrā.

    Tā kā pasākums notika kājās stāvot un kolēģim vēl bija jātaisa prezentācija, tad viņš teicās esam noguris un gribēja doties uz viesnīcu, neskatoties uz to, ka bija burvīgs laiks un vēl ne pārāk vēls. Ideja par ēšanu tika noraidīta, lai izvairītos no nogurdinošiem meklējumiem. Pa ceļam veikalā nopirkām šādus tādus sieriņus un polārmaizes un devāmies uz hoteli. Pēc nelielas atpūšanās un pāris polārmaizēm (smērēt mīksto sieru ar pudeļu attaisāmo ir mazliet smieklīgi) es tomēr nolēmu, ka, ja deviņos vakarā vēl ir pilnīgi gaišs un krēslot pat netaisās, tad es gribu iet pastaigāt pa pilsētu. Nobruņojos ar GPS un fotoaparātu un devos.

  • Sadzīves nianses

    No rīta nelija, tagad atkal ir atsācis. Viena no universitātes kempusa ēkām ir dažādu ēdnīcu un kafejnīcu ēka, un tur ir pāris veikaliņi, kas pārdod vēl visādas figņas. Tur bija mazie lietussardziņi pa 145 kronām – nesmuki un dārgi. Ja lietus turpinās uzbrukt, droši vien tomēr nopirkšu.

    Patīkami saskarties ar situācijām, kas demonstrē, ka šejienieši, šķiet, galīgi nav orientēti uz kapeiku pi*anu. Vakar viesnīcā gāju lejā noskaidrot, vai tur nevar dabūt plastmasas maisiņu, un pie viena uztaisīju 15 kronu karsto šokolādi pie vestibilā izliktās kafijas mašīnas, lai mazinātu iespēju saslimt pēc visas tās mērcēšanās. Administrators ļoti atvainojās, ka viņam neesot nelielu plastmasas maisiņu, un par šokolādi nepaņēma naudu pat tad, kad es pirmo reizi šo noraidījumu nebiju sapratusi.

    Cits gadījums šodien pēc pusdienām kempusā. Tā kafija, ko dod konferencē bez maksas, ir galīgi pretīga, turklāt pusdienas bija pamazas un bez deserta, tāpēc, kad nu pēc pusdienām atgriežoties es biju ēkā netīšām iegājusi caur ieeju uz ēkas lokālo kafetēriju, nolēmu to izmantot. Cenrādī divas cenas – zemākā atzīmēta ar svaigznīti – studentiem. Es paprasu dzeramo šokolādi un “trako saldo burkānkūku”, un tad sāku rakāties pa maku, paralēli jautādama – “Student price is for any students or local students only?*” Meitene pasmaidīja un teica “It’s student price for you!**” Lai gan tad es beidzot biju savu ISIC atradusi, neviens viņu tā arī nebija redzējis, un mana konferences nozīmīte bija paslēpusies zem vairākām jakas kārtām.

    Konference mums ir, liekas, bibliotekas ēkā. Gan vīriešu, gan sieviešu tualetē ir kabīnīte invalīdiem ar ratiņkrēsliem. Jauki, vai ne? LU galīgi ne visur ir. Bet tas nav viss. Ir arī telpa bērnu pārtīšanai. Un arī tas nav viss – tāda telpa ir gan sieviešu, gan arī vīriešu tualetē. Pirmajā brīdī pārsteigums, bet patiesībā jau ļoti loģiski, ka bērnu pārtīšana nav ekskluzīva sieviešu superspēja. Te, Oslo centrā, vispār ir ļoti daudz visādu pielāgojumu ratiņkrēsliem – uzbrauktuves, jau minētās tualetes, durvis, kas pēc neliela pagrūdiena tālāk pašas atverās līdz galam vaļā un tad verās pašas ciet. Mūsu viesnīcā duša ir kaut kā maģiski uztaisīta tā, ka viņā var iebraukt ar ratiņkrēslu, bet, to rūpīgi aizverot, pārējā vannas istabas daļa nepielīst ar ūdeni. Pirmajā brīdī mans prāts bija mazliet apjucis, ka tam ik pa brīdim atgādina pa ratiņkrēslu eksistenci, bet pēc tam sāku novērtēt, cik ļoti pie ir piedomāts ne tikai pie tiešām lielas pieejamības, bet arī pie tā, lai šie pieejamību veicinošie pielāgojumi neuzkrītoši iekļautos apkārtējā vidē.

    Viesnīcā ir pretīgs spilvens, un konferences kafijas pauzēs dod gandrīz tikai augļus. Un pusdienas ir mazas. Bet viesnīcas brokastis ir izcilas. Tas nekas, ka tur arī ir briesmīga kafija. Starp lietām, kas brokastīs vienkārši ir labas (vēršacis, nelielas ceptas desiņas, mazsālīts lasis, kas ir patiešām maigs, utt.) ir arī tādas, kas mani pārsteidza. Visvairāk – nelieli taukos vai eļļā cepti kartupelīši ar visu mizu – ārkārtīgi līdzīgi tam, ko reizēm mēdza gatavot mamma no kartupeļu lauka nepārdodamajiem pārpalikumiem. (Kā viņi automatizē viņu cepšanu un mazgāšanu!? Mūsmājās tā darbietilpība vienmēr ir bijusi šī ēdiena ēnas puse…) Ar katru nākamo saskāršanās reizi brūnais norvēģu siers man iegaršojas arvien labāk. Melleņu ievārījums ideāli garšo pie nedaudz neparastām pankūciņām, kam klāt liek zīmīti “svele”.

    ____________________
    * Studentu cena ir jebkuriem studentiem vai tikai šejienes?
    * Jums par studentu cenu!

  • Lietus un opera

    Vakarpusē konference beidzās diezgan agri. Lietus bija samazinājies, samazinājies un beidzies pavisam un uz konferences vakariņām Operā nolēmām iet kājām. Kādu laiku gajienu patiesi izbaudījām – daudz zaļumu, starp daudzstāvenēm mīlīgas privātmājeles (tuvāk universitātei ir vairāk tāds kā dzīvojamais rajons). Pēc tam sāka līņāt. Pusceļā nolēmām, ka sāk līt pārāk stipri un iemukām pie kapsētas esošā itāļu restorānā, kas mazliet atgādināja pārmodelētu kādu no lielajiem Rīgas klusā centra dzīvokļiem. Padzērām kurš tēju, kurš kafiju, un es paēdu izsmalcinātu pannakotas krēmu ar maigām zaļām putiņām, kas izteikti garšoja pēc kāda ļoti pazīstama garšauga, ko pēc krietnas domāšanas atšifrēju kā baziliku, iespējams, ar piparmētru piedevām. Ēdiens te ir daudz dārgāks kā Rīgā (vairāk kā 2x), bet arī izsmalcinātāks. Lietus tā kā pierima, bet pavisam nebeidzās, tomēr mums bija jāiet tālāk, lai nenokavētu vakariņas.

    Lietus par mums neapžēlojās, un sāka līt stiprāk. Un stiprāk. Kad bijām aizgājuši apmēram līdz centrālajai baznīcai, kurpes man bija izmirkušas, visāda citāda atribūtika arī (mums nebija lietussarga nevienam), un es biju galīgi nelaimīga un kādu brīdi pačortojos par to, kāds bezatbildīgs idiotisms bija pēc kafejnīcas neiet meklēt metro. Kolēģis: pārmērīgs optimisms? Es: nē, šis var būt vairs tikai idiotisms. (Kolēģis nebija neko daudz sausāks par mani, ja neskaita kurpes.)

    Operā nokļuvām laikā. Slapjo pufaiku pakāru garderobē, slapjo dzinsu jaku novilku, ietinos zīda lakatiņā un jutos gandrīz cēla. Vismaz siltāk. Kolēģis mani pārliecināja, ka nacionālajā operā nav gluži pieņemami vilkt nost kurpes un zeķes, pat tad ja tās ir pilnīgi slapjas. Bet telpa bija atzīstami silta.

    Oslo Nacionālās operas ēka ir vēl viens ekstravagantas un salīdzinoši jaunas (modernisma?) arhitektūras paraugs ar ārkārtīgi lielim logiem. Opera atrodas līča malā, varētu pat teikt, ka vairāk līcī nekā uz sauszemes, man šķiet – uz mākslīgi izbūvētas pussalas. Šķiet, viss operas plānojums ir orientēts uz gaišumu. Sienas ir gandrīz viscaur no stikla paneļiem, pārējās daļas gaišas. Laukums pie ieejas klāts ar gaiši pelēkām akmens plāksnēm, starp kurām ir spraudziņas, kur aiztecēt ūdenim prom. Operas ēka ir kā tāds liels spirālveida gliemežvāks, tikai kubisks – operai nav nevienas apaļas sienas. Kā gliemežvāks tāpēc, ka ka operas jumta virsma spirālveida ceļš nonāk arvien zemāk un zemāk, līdz saiet kopā ar laukumu pie ieejas. Labvēlīgos apstākļos pa jumtu ir iespējams brīvi pastaigāties, bet todien uzejai uz jumtu bija aizlikta priekšā sētiņa, ka nav jāiet. Un tajā brīdī, kad mēs atnācām, mums arī galīgi negribējās nekur iet.

    No operas platformas paveras glīts skats uz līci un pāris izgaismotām mājiņām. Lielais līcis, kura galā ir iekārtojusies Oslo, ap pašu vecpilsētu izliecas tādā kā M formā, tāpēc tas mazlīcītis, kurā ir Akerbiges cietoksnis un rātsnams, ir cits nekā tas, kurā ir opera.

    Pirms smalkajām vakariņām dzērām bērnu šampanieti, jo piemaksāt papildus par alkoholiskajiem dzērieniem nebijām gribējuši. Cauri vienam no lielajiem logiem es safotogrāfēju terasi, kurā jaukā laikā var ēst, un līcī novietotu skulptūru, kas laikam bija no stikla rūtiņām salikta stilizēta jahta. Pēc tam mums uzstājās pianists un soliste ar trim skaņfdarbiem (Grīgs, Sibēliuss, Vāgners). Bija interesanti redzēt operas skatuvi, kad tā nav nedz izdekorēta izrādei, nedz celta laikā, kad visu pieņemts aizsegt at aizkariem. Skatuves sānu sienas ir gandrīz vienlaidus klājā apskrūvētas ar dažādiem prožektoriem, dibenā redzami ne tikai prožektori arī liels daudzums kabeļu. Tāpat pa skatuves sienām redzamas vismaz 4 izejas zīmītes dažādos augstumos. Priekšplānā Steinway klavieres, smuki izgaismotas ar zilām un oranžām gaismiņām tā, ka vienā sānu panelī kā spogulī atspīd zālē sēdošo sejas. Kad atnāca mākslinieki, prožektorus pārslēdza un tas pats panelis pēkšņi izskatījās pilnīgi melns.

    Vakriņas bija visnotaļ izsmalcinātas un lieliskas, vilšanos sagādāja vienīgi tas, ka mums neiedeva neko siltu padzerties – tēju vai kafiju. Aperatīvs bija marinēta, ļoti maiga baltā zivs ar gabaliņu ļoti plāna un ļoti sāļa cepta šķiņķa, diedzētiem asniņiem un kaut kādām mērcītēm. Otrajā ēdienā dabūju ceptu cūkas pieribu gabaliņu, kartupeļu biezeni sajauktu ar skābiem kāpostiem, brūnu mērci un kaut kādu neidentificētu kartupeļu putrai līdzīgu biezenīti, kas noteikti nebija kartupeļu biezenis. Gaišs un ar intensīvāku garšu. Ņamma. Desertā siera kūkas norvēģu variatāte (ļoti mīksta un sulīga, bez pamatnes), zemeņu sorbets un rabarberu mērcīte. Porcijas diezgan mazas, pārēšanās galīgi nedraudēja.

    Vakariņu laikā parunājos ar pretī sēdošo meiteni. Nezinu, vai var teikt, ka viņa ir norvēģiete, jo viena no viņas dzimtajām valodām ir somu, un, ja pareizi saklausīju, ziemeļsāmu ir otra. Tagad žēl, ka nepajautāju, kad un kā viņa ir iemācījusies norvēģu valodu. Ja pareizi izdomāju, viņa ir no Tromsas Universitātes un pēc dažām dienām tur sāksies polārā diena. Runājāmies par dažādiem patīkamiem sīkumiem, par salīšanu ceļā, par silto grīdu viesnīcā, par to, ka igauņi saprot somu valodu, bet somi – igauņu nē, un ka tas somiski runājošajam esot kaitinoši. Gabaliņu tālāk viens profesors dāniski sarunājās ar norvēģu viesmīli un pēc tam komentēja, ka lai gan norvēģu un dāņu valodās runājošie savstarpēji saprototies, tomēr tas sanākot daudz labāk ar ilgāku trenniņu.

    Logu aile beidzās līdz ar grīdu, tajā bija salikti bērzu stumbenīši un sveces (īstas). Aiz loga bija kanāls, kurā varēja vērot kā brīžiem līst, brīžiem beidz un tad atsāk atkal. Šajā pašā telpā iemācījos, ka ja uz metāla stieplēm saver pūstas stikla lodes ar palieliem caurumiem apakšā (gandrīz kā zvani), stieples aiz viena gala pakar pie griestiem un apakšā noliek uz augšu spīdošas krāsainās diodes, kas lēnām pārslēdzās, sanāk visnotaļ lielisks apgaismes objekts, kas asociējas ar ziepju burbuļiem.

    Vakariņas beidzās pavēlu, kad bija jau galīgi satumsis. Džinsi bija izžuvuši, zeķes arī, kurpes – ne pārāk (sēžot pie galda es viņas tomēr novilku, lai kājas nesalst). Pareizāk sakot, pataustot likās, ka ir tik pat slikti, kā atnākot, bet, uzvelkot kājās un mazliet palēkājot, kājas nesala – man par lielu pārsteigumu. Vējjaku kādu brīdi taisījos nevilkt, bet ārā tomēr bija auksts. Izžmiedzu piedurkņu galos satecējušo ūdeni un vilku vien mugurā. (Kāpēc es neizžmiedzu jaku pirms pakāršanas?!?)

    Skats gan uz līci, gan uz izgaismoto pilsētu bija patiesi lielisks. To, ka operas jumta netikām, kompensējām ar uzkāpšanu blakus esošajā gājēju tiltiņā un pafotogrāfējot no turienes. Ejot cauri pašam pilsētas centram, secinājām, ka esam ārā pilsētā vēlāk kā jebkad iepriekš, tomēr visi Narveseni bija vaļā, un dzīvība ielās – itin kūsājoša. Pa ceļam netīšām nogājām gar Oslo Bazāru. Tas ir liela, pat ļoti liela (platības ziņā) puslokveida ēka ar tornīti vienā galā. Ēkas ārpuse viscaur ir no sarkaniem ķieģeļiem un puslokam visā tā garumā gar malu iet plaša kolonnu balstīta nojume, kuras dibensienā redzami daudzi gaiši veikalu skatlogi. Ja pareizi saprotu, pusloka iekšpusē ir tirgus, vai kas tamlīdzīgs, bet tovakar paskatīties nesanāca.

    Atgriezušies viesnīcā, vannas istabas karsto grīdu pasludinājām par ideālo vietu drēbju un kurpju žāvēšanai. Novilku visu slapjo, izliku žāvēties un pat izmazgāju dubljainos bikšu galus, jo nākamajā dienā ir “welcome drink” rātsnamā un ielūgumā īpaši palūgts ģērbties piedienīgi (“dresscode: smart casual”). Diez vai džinsas atbilst šīm ģērbšanās vadlīnijām, bet man nav līdzi cita apģērba.

  • Sadzīviskie nieki

    Viesnīcā bija silti, tāpēc atvērām logu, jo nemācējām saregulēt apsildes sistēmu (kur tas ir jādara?). Naktī kaut kad vienā brīdī uz ielas sākās kaut kas pasaules galam līdzīgs, ko kolēģis no rīta raksturojā “šķita, ka uz ielas pēc kroga slēgšanas ir izmests nevis viens vai divi apmeklētāji, bet vesela armija”. Es pamodos pa pusei, uzvilku uz galvas nekam nederīgo sintipona spilvenu un tā arī neaizgāju aizvērt logu, jo viņi aizgāja prom. Savukārt no rīta īsi pirms sešiem es tomēr piecēlos aizvērt logu, jo tur sāka darboties kaut kādas trokšņainas mašīnas.

    Kad es izlīdu no dušas, kas siltās grīdas dēļ ir pārvērtusies par galīgu pirti (tiešām, tiešām jāatrod, kā to verķi regulēt…), kolēģis prasīja, cikos mēs taisījāmies iziet. Es: nu, 8:15, bet pirmajā dienā var arī 15 minūtes ātrāk. Kolēģis: nu, astoņi ir. Es: a brokastiņas?!?!?!

    Brokastis paēdām trakā mērkaķa ātrumā, tomēr paspējām pamanīt, ka bija ļoti garšīgi. Apņēmāmies rīt savākties un veltīt brokastu izbaudīšanai vairāk laika.

    Cauri vieglam lietiņam devāmies meklēt metro. Kempusā nokļuvām ātrāk kā cerēts – 20 vai 25 minūtēs, neskatoties uz sākotnēju pabrīnīšanos, kur gan ir ieeja metro pie nacionālā teātra (“hmm, skat, tur no zemes nāk ārā daudz cilvēku! vai tikai tā nav zīme!”). Kempuss nav no tiem lielākajiem un pilns ar izteiksmīgām norādēm, kas kur atrodas, tāpēc mēs pat pārāk neapmaldījāmies. Ja neskaita to, ka reģistratūra patiesībā atradās nevis ēkas īstajā augšstāvā, bet vienkārši galveno kāpņu galā. Arī kempusā ir daudz modernisma arhitektūras patīkamā mērcītē. Un telpā, kur šodien sēžu, ir aizkari ar zigzagveida grafikiem.

    Pusdienās mums deva sviestmaizes, bet lielas un garšīgas. Pirms pusdienām mums paprasīja, vai mums nav pārtikas alerģiju. Un kempusā ir studentu ēstuves, kurās ēdamlietas var dabūt arī zem 100 kronām. Mana latte papīra glāzītē gan maksāja 21 kronu.

    Pulksten piecos, kad beidzu rakstīt šo te, ir sācis līt stiprāk. Laiks klasificētos kā tīri patīkams, jo auksts nav, ja vien man būtu lietussargs. Iet pirkt negribās, jo nejūtos droša, ka lidostā neatņems. Un labi, ka vakar tik pamatīgi izstaigājāmies, šodien līcis nesagādātu ne pusi tā baudījuma, ko vakar.

    Vakarā konferences vakariņas operā. Paskatījos Vikipedijā bildes – skatam vajadzētu būt absolūti apburošam, ja vien beigtu līt un parādītos kādi saules stariņi.

  • Pastaiga pa centru, vakariņas un ērmīgs veikals

    Kamēr es staigāju pa krastmalu un fotogrāfēju, fotogrāfēju un vēlreiz fotogrāfēju, kolēģis pakāpeniski sāka atgādināt, ka vispār mēs taču gājām ēst, un ka nebūtu slikti pieturēties pie sākotnējā plāna. Nav jau tā, ka krastmalā nebūtu ko fotogrāfēt – pāri līcītim redzams gan Akerhusas cietoksnis, kas tur stāv, šķiet, jau kopš agrajiem viduslaikiem, gan līča centrā – Oslo rātsnams, kas izskatās pēc trim milzīgiem blakus saliktiem brūniem taisnstūra paralēlskaldņiem – divi augstāki torņi un mazliet zemāku pamatēku. Ārkārtīgi liela un mazliet atgādina padomju laikus, uz pārējo – vieglo – klucīšu fona izskatās neparasti liela, smagnēja un klucīga. Kaut kā mazliet negaidīti, ka apkārt uz daudzo klucīšmāju fona tikai šī izskatās pēc reāla kluča. Mazliet atgādina padomju laikus. Stāsta, ka iekšā esot smuki sienu gleznojumi, bet nebijām iekšā. Uz viena no lielajiem torņiem ir liela, apaļa pulksteņa ciparnīca.

    Turpat no piekrastes uz tuvējām salām kursē nelieli pasažieru prāmīši. Tajos var braukt ar tādām pašām transporta biļetēm, kā metro, tramvajos un pārējos pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos.

    Pastaigājoties gar krastmalu, kolēģis rūpīgi pārbaudīja restorānu ēdienkartes, tomēr redzot, ka otrie ēdīeni, kas nav burgeri, atkal un atkal maksā 300 un vairāk kronu, mēs nolēmām doties atpakaļ iekšā pilsētā. Nogājuši garām rātsnamam, pagriezāmies apmēram atpakaļ uz viesnīcas pusi un pēc brīža atradām veselu kājāmgājēju ieliņu ar ēstuvēm līdzīgām iestādēm.

    Kamēr es fotogrāfēju salīdzinoši nelielo ieeju Chat Noir (Melnais Kaķis), kas ir simtgadīgs kabarē, tikmēr kolēģis apskatīja pēc kārtas visus apkārt esosšos krogus un restorānus. Ielas otrā galā es safotogrāfēju Nacionālo teātri (dzeltenbrūna ēka, viena no retajām ar cakām un kolonnām, statujām uz jumtiem) un izdomāju, ka pēc ēšanas jāpāriet pāri safotogrāfēt priekšā esošo strūklaku, kas atgādināja lielu pieneņpūku galviņu. Tad pienāca kolēģis un jautāja, kur tad mēs ēdīsim. Es atjautāju, vai tad viņš to bija noskaidrojis. Nevienā no āra terasēm neviens needot, visi tikai dzerot.

    Pēc pilnās pārlases piezemējāmies otrajā pārbaudītajā vietā – restorāniņā vārdā Gatsbijs, jo pirmā vieta, ko pārbaudījām, izrādījās tikai un vienīgi dzertuve. Tiku pie pastas ar krējuma mērci, pesto un vistu, pa 145 kronām, kolēģis – pie par 10 kronām dārgākas lazanjas. Nobalsojām, ka ēdiens ir vājprātīgi garšīgs un nospriedām, ka tas zināmā mērā attaisno viņa cenu. Daudz sliktāk taču būtu dabūt sliktu ēdienu pa augstu cenu. 60 kronu alum arī nebija ne vainas – gaišais, bet ar patīkami maigu garšu. Restorāna ēdienkarte stipri neliela (satilpst uz vienas A4 lapas) un tikai angliski, bet viesmīlis mums viņu mums diezgan kvalitatīvi tulkoja. No deserta gan es cenu dēļ atteicos. 95 kronas ir par daudz pat par brulē krēmu. Restorānā bija izlīmēti vairāki filmas “Lielais Gatsbijs” plakāti ar Di Kaprio pašā centrā.

    Pēc ēšanas safotogrāfēju strūklaku un apkārt esošās skulptūras. Oslo diezgan daudz kur esmu ievērojusi cilveeku skulptūras vienotā stilā – ne īpaši lielākas par dabīgo cilvēka izmēru, naturālās pozās, dabiskas un ticamas, bet reizēm ar tādu kā mazliet “izspūrušu” virsmu. Piemēram, Tjuvholmenā, krastmalā pie prāmjīša piestnātnes bija meitene, kas raudzījās jūrā, pie teātra bija kāds vīrs ar pārīti lēkājošu bērnu, utt. Vēl ievēroju, ka pie Nacionālā teātra priekšējās fasādes piestiprinātās stikla plāksnes ar uzrakstiem laikam ir teātra afišas.

    Tālāk pa ceļam uz viesnīcu redzējām lielu baseinu ar vienkāršu strūklaku vidū. Vienā baseina galā bija sēdošu bērnu skulptūriņas, otrā – neliela saliņa, kurā auga kādi četri kastaņkoki un daži rododendri. Starp tiem divas skulptūras – briežu māte un briedēns.

    Tālāk mazliet novirzījāmies no taisnā virziena uz viesnīcu, jo kolēģis bija kaut kā ievērojis, ka esam ļoti netālu no “Lielās lietas” ēkas. Vikipēdija veiksmīgi radīja iespaidu, ka Norvēģijas parlamenta nosaukums Storting tiešā tulkojumā to nozīmē. Jāatzīst, ka ēka ir tiešām iespaidīga – pēc formas mazliet asociējas ar lielu cietoksni, taču izsmalcinātāku, dekoratīvāku un lielākiem logiem.

    Pa ceļam uz viesnīcu iegājām pārtikas veikalā, kuram uz durvīm bija kaut kas norvēģiski rakstīts. Kādu brīdi pastaigājuši pa to, ievērojām, ka pusei plauktu ir noņemtas visas cenas, veikalā nav neviena pircēja un gandrīz viss personāls aktīvi darbojas ar putekļu sūcējiem, tīrāmajiem līdzekļiem un atlikušo cenu novākšanu. Spriedelēdami par to, ka galīgi nav skaidrs, vai mēs te vispār drīkstam atrasties, nopirkām sulu un čipšus un devāmies prom. Nebija saprotams, vai uz druvīm rakstīts, ka veikalā ir inventarizācija, vai tas, ka durvis verās automātiski, lai cilvēki viņas nelauž.

    Viesnīcā līdz vieniem mēģināju rakstīt un pierakstīt stāstus, lai nākamajā dienā mazinātu kārdinājumu novērsties no vajadzīgās, bet iemidzinošās semināra tēmas, tomēr vienos pēc vietējā laika padevos – lai gan biju tikusi tikai līdz Tjuvholmenai, nākamajā rītā bija sarunāts celties pusastoņos.

  • Karaļa parks un Tjuvholmena

    Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.

    Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.

    No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.

    Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…

    Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.

    No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.

    Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.

    Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.

    Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.