Category: 2015-01-Čehija

Ziemas skola Prāgā.

  • Gotiņas

    Vēl viens – visticamāk pēdējais – pēdējais stāsts no šī Prāgas brauciena: par gotiņām.

    Aizvedu N. kastīti ar Skrīveru gotiņām – kā ciemkukuli. Viņa skatās – Ui, karovki! Is it karovki?* Es saku, ka ir un ka tā tā kā skaitās latviešu lieta.

    Pēc dienas vai divām viņa man stāsta, kā ar tām gotiņām gājis. Vispirms viņa aiznesusi pacienāt savus kolēģus zinātniekus. Tie atpazinuši, ka tās esot poļu un krievu konfektes. Vakarā viņa tās paņēmusi līdzi, ejot uz bērnu dārzu pakaļ bērniem, un tur viena māmiņa vai vecmāmiņa teikusi, ka tās taču esot baltkrievu konfektes! Ja pareizi atceros, arī apgalvojums, ka tās esot slovāku konfektes, esot kādā brīdī bijis, tā ka līdzīga rakstura konfektes šajā reģionā mīl plaši un pamatīgi.

    Vakarā esot bijusi palikusi vēl puskastīte konfekšu, bet tad tā bija kaut kā tā pilnīgi netīšām mazliet pazudusi no N. redzes loka. No rīta N. bija atradusi kastīti ar papīriem, jo tajā neredzamības brīdī gotiņām bija gadījies satikties ar N. bērniem.

    __________________________
    *) Ui, gotiņas! Vai tās ir gotiņas? (jautājums angliski, konfekšu nosaukums krieviski)

  • Tornis, tornis, mājupceļš

    Pēdējā dienā skola beidzās ātrāk – ap pusdienlaiku – un līdz prombraukšanai palika mazliet brīva laika, kuru nolēmām notērēt vēl mazliet paskatoties pilsētu. Mēģinājām ieiet blakus esošajā Nikolaja baznīcā, nesanāca – ieeja par maksu. Dīvaini, man likās, ka es tur iepriekš esmu bijusi un bez maksas. Nudien, jocīgi.

    Bijām nolēmušas uzkāpt kādā tornī – es ierosināju kādu no Kārļa tilta galu toņiem, bet, taisoties iet tajā virzienā, atklājām, ka Nikolaja baznīcas zvanu tornī ir iespējams uzkāpt pa cik tur tām kronām. Un šis tornis ir ievērojami augstāks. Tornis ir būvēts baznīcai kaut kad viduslaikos, bet jau kopš uzcelšanas brīža baznīcai un pilsētas pārvaldei ir bijusi vienošanās, ka pilsēta var lietot torni arī naktsardzei un pilsētnieku apziņošanai. Padomju laikos torni izmantoja KGB, lai novērotu kustību uz apkārt esošajām rietumvalstu vēstniecībām.

    Pašā agstākajā līmenī ir tikai četri mazi lodziņi, un tas augstuma līmenī krietni pārsniedz baznīcas centrālo kupolu. Pieņemu, ka no šejienes notika KGB novērošana. Baznīcas kupola līmenī ap torni ir platforma apkārt tornim – diezgan šaura, izmainīties nevar. Jāiet visiem vienā virzienā. Pateicoties tur izliktajām informācijas plāksnītēm uzzināju, muzejs, kam katru dienu gājām garām ir čehu mūzikas muzejs. Lai gan diena bija apmākusies, gaiss bija salīdzinoši dzidrs – kolēģe rādīja, ka uz Žižikovas televīzijas torņa varot saskatīt tādas kā pumpiņas, iespējams, ka tie esot torņa bēbīši.

    Kad kolēģe sasprūda kāpnēs vietā, kas man likās mazāk briesmīga kā iepriekš pārvētās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka bailēm no augstuma vārds ir vienāds, bet implementācijas īstos, dzīvos cilvēkos – tik dažādas. Problēma mums abām saucās vienādi, bet trigeri ir ļoti dažādi – ir lietas, no kurām baidos tikai es, ir – no kurām viņa.

    Pats TV tornis atgādina stilizētu raķeti, tāda savdabīga forma ar trim paralēlām kājām un tādiem kā balkoniem – tāda nav nevienam citam TV tornim, ko esmu redzējusi. Bet TV torņiem parasti ir unikālas formas. Nosacīti nesen (ap 2000. gadu) torni izrotāja ar bēbīšu skulptūrām, kas “rāpjas” augšup.

    Aizgājām uz medovinas muzejveikalu, nopirkām mazliet medovinas, nu, pāris pudeles katra. Labi, es nopirku arī trešo pudeli un iedevu to kolēģei, lai viņa ved autobusā – ja divas lidostas čemodānā sasitīs, tad būs trešā autobusā dzīva. Ja vienu autobusā sasitīs, būs divas lidmašīnā dzīves.

    Kolēģei gribējās arī vēlreiz iemest Desigual veikalā pie Vacslava laukuma. Pēc smagas kartes un attālumu izpētes izsecinājām, ka maršruts Viesnīca-Medovina-Desigual-Viesnīca-Metro ir ārkārtīgi nepraktisks (gan ilgi, gan tālu), tāpēc jāpaņem no viesnīcas čemodāni, tad jāiet pēc medovinas un tad uz metro pie Vacslava laukuma sanāk pats labākais risinājums. Bet kā mes grabējām! Prāgā pa gandrīz visu centru ir tāds jauks, krāsainu akmentiņu bruģītis, pa kuru ripinoties ar čemodānu, brīžiem rodas pārdomas, vai tā nevar dzirdi satraumēt.

    Pa ceļam uz Vacslava laukumu redzējām pāris jaukas mājiņas, kas šķietami uzbūvētas nelielu laukumu vidū. Apsvērām, vai tā varētu būt korupcija, piemēram, 18.gs. gaumē.

    Braucot vienatnē uz lidostu (kolēģe brauca ar autobusu), skatījos pa autobusa logu un melanholijojos par to, ka jābrauc prom. Skolas lekcijas bija interesantas un vērtīgas un man tiešām nebija sanācis noskrieties pa Prāgu līdz pēdējam spēku izsīkumam, lai ar laimīgu piepildītības sajūtu atgrieztos mājās. Un tas, ka mūsu kopīgajās pastaigās kolēģe itin bieži bija cildinājusi Prāgas noskaņas un skaistumu, manu sentimentālo melanholiju pa šīm dienām bija uzbarojis vēl lielāku.

    Ienākot lidostā, smadzenēs pēkšņi kaut kas saklikšķēja, un radās sajūta, ka es vairs neesmu Prāgā. Laikam tāpēc, ka pēdējā mēneša laikā jau otrais ceļojums ar lidojumiem ar pārsēšanos (un pēdējo gadu laikā vispār sazinkurais), lidostas kļuvušas par sinonīmu strikti un rūpīgi paveicamam uzdevumam, kas ir nesaistīts ar notikumiem un sajūtām, kas gaida ārpusē.

    Frankfurtē paveicās – lidmašīna no Prāgas piebrauca pie “vārtiem” A sektorā, pavisam netālu no tiem vārtiem, no kuriem paredzēta izlidošana uz Rīgu – izpalika staigāšana pusstundas garumā cauri trešajai lielākajai Eiropas lidostai. Nē, nav jau tā, ka iet cauri lidostai man briesmīgi nepatiktu, bet ejot cauri lidostai veselu pusstundu, ja iekāpšana ir pēc 35 minūtēm, ir pilnīgi pietiekami daudz laika, lai paspētu sākt baidīties par nokavēšanu.

    Lidmašīnā uz Rīgu man uzbruka vecais triks ar valodām pēc ārzemēs pavadītas nedēļas – lidmašīna bija pilna ar cilvēkiem, viņi visi sajusmināti murmulēja savas piektdienas vakara sarunas, un darīja to gandrīz tikai un vienīgi latviski un krieviski. Un es pēkšņi sapratu viņus visus un visas viņu sarunas par alu, vīramātēm, bērniem, sievietēm, piektdienas ballītēm, šnabi, sliktiem kolēģiem, apšaubāmiem piedzīvojum stāstiem un miljons citām lietām, kuras mani ne tikai neinteresēja, bet kuras es pat ļoti, ļoti negribēju dzirdēt. Klausīties. Šķita, ka uztveramās informācijas plūsma ir pieaugusi tiktāl, ka es varbūt dzirdu viņu visu domas, un nekādi nespēju tās izslēgt vai vismaz pagriest klusāk. Paldies, smadzene, paldies. Tomēr jāatzīst godīgi, ka šāds efekts ir novērots ne reizi vien, kad sanāk pāriet no komunikācijas “grūtā” (mazāk zināmā) valodā uz komunikāciju “vieglā” valodā -piemēram, dzimtajā.

    Nolaišanās Rīgā bija skaista – bija vēls, pusnakts, visas Rīgas gaismas ieslēgtas, skaisti varēja redzēt gan saules akmeni, gan Zemkopības ministriju un televīzijas torni. Turklāt to visu papildināja hotiski izvietoti miglas mutautiņi, kas sireāli kompakti karājās citādi ārkārtīgi dzidrajā gaisā – redzamība tālumā bija ļoti laba, mākoņi bija augstu (vai nebija vispār, neatceros), un Rīgu varēja apskatīt lieliski. Nakts nolaišanās notikumiem ir vēl viens papildus sirealitātes aspekts – tumsā ir grūti atšķirt meža masīvus no jūras un citiem lielajiem ūdens masīviem. Tas arī zināmai pilsētai piešķir zināmu mītiskum, savukārt nolaižoties Frankfurtē, kuras ūdens un mežu masīvu izvietojumu es nepārzinu, sajūta vispār ir maģiska.

    Rīgā uzzināju, ka mans čemodāns aizkavējies. Lidostas darbiniece man metās centīgi stāstīt, ka tas nav pazudis, ka tas ir Frankfurtē. Es paraustīju plecus un teicu “Nu jā, diezgan loģiska vieta, es arī tur biju.” Čemodānu atveda nākamajā dienā un medovina saplīsusi nebija. Līdz brīdim, kad čemodāns ieradās, tā vien kā biju paspējusi labi izgulēties.

  • Seifs ar zelta atmiņām, WiFi un ventilāciju

    Šodien mūs aizveda parādīt Malostranskas laikuma ēkas pagrabā zelta seifus. Izrādās, kad notika pāreja no Austroungārijas naudas uz pašiem savu bankošanu un naudu, šeit, tieši šeit tika glabātas valsts zelta rezerves. Kā arī, visticamāk, dokumenti, jo telpās ir bijusi ierīkota kārtīga ventilācija, kas gan tagad ir pārstājusi darboties, tāpēc nācies ierīkot moderno kondicionēšanas sistēmu. Tagad tur ir bibliotekas daļa. Mēs redzējām vecus diplomdarbus, bet mums stāstīja, ka vispār Universitātei esot tīri interesanta kolekcija, it īpaši par padomju laikiem – ārzemju grāmatas nedrīkstēja iegādāties, taču tās reizēm kaut kā gadījās iemainīt pret Universitātes izdevniecībā izdotajām.

    Kolēģe aptaustīja plauktus tīri netīšām, un konstatēja, ka tikai izskatās pēc krāsota saplākšņa, patiesība biezs, auksts metāls. Ja sāk analizēt, tad gana loģiski – saplāksnis pat manas grāmatas netur, kur tad vēl valsts zelta rezerves.

    Seifu durvis ir apmēram divu sprīžu biezumā nepārspīlējot – biezākās durvis, ko esmu redzējusi. Lielākajā seifā ir ierīkots bezvadu interneta pieejas punkts, jo tur reizēm biblioteka notur semināru, vienā no mazākajiem – šobrīd nelietotās datortehnikas noliktava. Pēdējā seifa druvju restēs (biezās durvis ir vaļā, bet aiz tām ir vēl restes) mazs jociņš – pilnizmēra papjēmašē skelets.

    Pusdienlaikā pļāpājām par jocīgajām pārmaiņām, kas notiek ar cilvēku vārdiem, kad tos mēģina izlasīt cilvēki, kas nezina valodu, pēc kuras tradīcijām vārds likts. Piemēram, slavenais čehu valodnieks Jans Hajičs, ja to lasa briti, bieži transformējas par Haidžaku, bet visi skandināvu Joakimi – par Džoakimiem. Savukārt meitenei no Šrilankas, kas studē Dānijā, ir tieši pretējā problēma – dāņi J, ar ko sākas viņas vārds, vienmēr izrunā kā J nevis Dž, kā viņa ir pieradusi. Ar to pašu Šrilankas meiteni varējām arī kopā apsmiet pasaules veidlapu sistēmas, kas tipiski pieņem, ka cilvēku vārdi taču nav tik gari! Man pašai jau ir gadījies, bet viņai tā ir ikdienas realitāte. Šrilankā vispār gan vārdi, gan uzvārdi tipiski esot ļoti gari. Savukārt, kad Natālija stādās priekšā amerikāņiem ar sava vārda krievisko izrunu, tad to aizmirst un pārprasa simtiem reižu. Bet, tiklīdz viņa pielabo izrunu uz amerikānisko Natalie, tie paši cilvēki momentāni to iegaumē, lai gan fonētiskā atšķirība ir patiesībā gluži maza.

    Vakarā bijām mazliet iepikties un apēdām pa lieliskai picai. Mani sevišķi iepriecināja/parsteidza tas, cik sulīgs un maigs bija ceptais lasis uz manas picas. Tiesa gan, izrādījās, ka kolēģei ne sevišķi garšo Cēzara mērce, bet vismaz nekas nebija iesālījies. Es sapirku vairākas kastes vafeļu, pāris jocīgus sierus, ko mājās pagaršot (nu, N. teica, ka tie ir čehu nacionālie sieri!!!) un mazu čehu pavārgrāmatiņu angļu valodā. Tā kā pati gatavojot ar sāli gan jau tikšu galā, tā varētu būt lieliska lieta, ar ko kliedēt savu nostaļģiju brīžos, kad nav naudas vai iespēju braukt uz mazo, mirguļojošo brīnumu Prāgu*.

    Sasodīts, kāpēc jau rīt jābrauc prom**. Pat čemodāns nav sakrāmēts.

    Pa vidu visam vēl rakstu publikāciju nākamajai konferencei. Brīžiem iet gluži labi, brīžiem viss liekas drausmīgi. Būšu pārsteigta, ja to pieņems, bet, ja neuzrakstīšu, tad taču toč nepieņems, tā nu tomēr ņemos.

    ______________________________________
    *) Prāga nav maza, tā iedzīvotāju skaita ziņā Rīgu pārsniedz divas reizes. Bet Prāgas bagātīgais vēsturiskais centrs ir tieši tik kompakts, lai varētu pa to staigāt un staigāt, skatīties pilis un I-don’t-know-churches un atklāt kaut ko jaunu dienām ilgi, tā arī neattālinoties no viesnīcas vairāk par pusstundas gājienu kājām.
    **) Tāpēc, ka dienu vēlāk bija daudz, daudz dārgākas biļetes.

  • Sadzīves ainiņas un medovinas meklēšana

    Kaut kā šoreiz neveicas tik ļoti ar čehu ēdienu. Citādi man ietu gluži labi, bet pārāk bieži uztrāpu uz pārāk sāļa. It kāvisi pavāri būtu iemīlējušies. Savukārt viesnīcā ir ļoti patīkama gulta – it kā mīksta, kā klientiem patīk, bet ar tādu tīkamu stingrumiņu, lai es arī nejustos galīgi līkumā salocījusies. Un spilveni ir arī nav augsti. Parasti es viesnīcas spilvenus izmetu no gultas katru nakti no jauna, bet šoreiz es viņus tiešām lietoju. Un cilvēkiem, kas uzskata, ka labs spilvens ir augsts spilvens, skapī ir vēl divi. Ērti, kad gribu sēdēt gultā. Plus, man ir karalienes gulta ar mežonīgi lielo segu, kuru es pagriežu pa 90 grādiem attiecībā pret to, kā viesnīcas apkopēji parasti viņu uzklāj – tā sanāk garāka. Un.. Un… Te ir oranžas sienas un stilizētu ķieģeļu grīda. It kā nekas jau tāds, viesnīca kā viesnīca, bet subjektīvais omulīguma līmenis, salīdzinot ar Hamburgas viesnīcām ir +1000000.

    Vakar bijām Slavijā ar N., manu Latvijas kolēģi un citiem biedriem no ziemasskolas. N. bērni bija šokā, ka angļu valoda ir kaut kas tāds, ko lieto arī īsti, dzīvi cilvēki, ne tikai multeņi. Kolēģei šokolāde ar absintu šķita pārāk salda, pārāk rūgta un pārāk daudz, tāpēc es tiku pie pusotras krūzītes. Pēc tām man likās, ka mājās es velšos. Iečekoju fazānu, kuram nebija ne vainas, tikai risoto bija pārsālījies. Nopietni, arī Slāvijā? Kas notiek?!

    Kā es novērtēju to, ka Latvijā kafejnīcās nesmēķē! Prāgā visās kafejnīcās ir nesmēķētāju zonas, bet, pirmkārt, ja tu īpaši neprasi, Tevi ved uz smēķētāju zonu, otrkārt, gaisa kvalitāte mēdz atšķirties.

    Pirms iešanas uz Slaviju tikties ar pārējiem, izmetām līkumiņu uz medovinas muzeju. Es biju prasījusi N., kur to var dabūt, un viņa ieteica painteresēties tur. Ne pārāk tālu no Slavijas, tāpēc nolēmām palūkot – pēc mājas lapas izskatās vairāk pēc veikala, kas nosaukts par muzeju, bet kāpēc gan ne. Es jau pirkt gribēju. Aizejam tur, zīmītes ieved mūs bomžpagalmiņā ar miskastēm. Abas ar kolēģi drosmīgi saskatāmies un es pirmā saņemos iet iekšā – bija tak teikts, ka ieeja caur tējnīcu. Jācer, ka nebūs agresīvu narkomānu midzenis.

    Pēc pirmā mulsuma – jā, ir, tikai īpašnieks šobrīd galda spēļu vakaru uzrīkojis. Neliela telpiņa, entuziasma pārpilns onkulis, kurš, šķiet, par savu mērķi uzstādījis savākt un piedāvāt pārdošanā visus iespējamos pasaules medus vīnus, ko vien var savākt un puslīdz regulāri piedāvāt. Viņi regulāri taisot medus un medovinu degustācijas. Norēķini gan tikai skaidrā naudā – būs jāiet vēlreiz, lai tiktu tiešām pie pirkšanas. Tur ir savāktas arī dažas receptes un gatavošanas apraksti, diemžēl, čehiski, tāpēc mēs netikām skaidrībā, vai tā viena viduslaiku recepte ir latviešu vai lietuviešu? Katrā ziņā onkulis man iedeva vizītkarti un teica, ka, ja Latvijā, kas taisot vīnu no medus, viņš labprāt par to uzzinātu. Es savukārt uzzināju, ka pamatrecepte ir raudzēt medus ūdeni laikam kādu mēnesi vai tā un tad gadu nostādināt, bet vispār medovinai mēdz likt klāt arī izspiestu augļu sulu (pirms raudzēšanas), it īpaši upeņu.

    Vakarā gribēju laicīgi iet gulēt, bet sākām ar kolēģi apdomāt latviešu valodas ideomas, frazeoloģismus un vairākvārdu vienības, kā to mums bija uzdevuši mājas darbā skolas organizatori. Un skat, ir vēl vēlāks nekā parsti. Jūs spējat iztēloties, cik komplicēts uzdevums ir kādam izskaidrot, kas tas ir – “izkūkot prātu”… vai “neteikt ne četri”?!

  • Ui, te netīšām atradās viena tāda zāle… ar vēsturiskām freskām…

    Šodien kafijas pauzē mums pēkšņi jautā, kuri no mums gribot paskatīties to zāli ar gleznām… Tie, kas gribot, lai pabeidzot pusdienas 15 minūtes ātrāk un nākot tikties pirmajā stāvā pie liftiem. Nu īsti skaidrs nav, kas tā par to zāli, bet gan jau nesitīs, aizies.

    Ap 2005. gadu šajā ēkā (Kārļa Universitātes viena no fizmatu nodaļām – Malostranskas laukumā) taisīta restaurācija, un juridiko arhīvu telpā kādam ienācis prātā papētīt, kas atrodas aiz skapjiem un zem esošā sienas klājuma (mums teica “some pictures”, nezinu, vai tapetes vai gleznas), un pašiem par lielu pārsteigumu atraduši 17. gadsimta sienu gleznojumus. Turklāt nevis vienā mazā kaktiņā, bet pa visiem griestiem un ievērojamām sienu daļām. Papētot izrādījies, ka te ir bijusi jezuītiem pusdienu zāle. Varbūt tas izskaidro to, ka griestu gleznojumos Jēzus ir paēdis, omulīgs un kārtīgi apaļīgs.

    Telpā diemžēl notika gatavošanās kaut kādam rītdienas pasākumam, par ko mūsu organizatori nezināja, tāpēc mums neļāva tur kārtīgi iztaigāt, ilgi skatīties un fotogrāfēt. Zāle nav mežonīgi liela, bet pietiekami, lai tur organizētu koncertus un šādas tādas pieņemšanas.

    Ārā ejot, es pārprasīju, kurā gadā atklāja zāli, jo es nebiju noticējusi. Jā, 2005. Pirms tam nevienam neesot bijis ne jausmas, ka tur tāda ir. Un pagrabā esot maza, apaļa baznīciņa, ļoti lieliska un ļoti vēsturiska, bet tajā šobrīd mūs nevarot ielaist, jo tur notiekot arheoloģiskie darbi. Baznīciņa – 9.gadsimta*. Pilnīgi droša neesmu, bet ja jau šobrīd tur darbojas arheologi, tad visticamāk, ka tajā pašā restaurācijā atklājuši.

    Nopietni?!…

    _______________
    * Pierakstot samulsu un sašaubījos, bet kolēģe ir dzirdējusi to pašu.

  • Vilcienu restorāns un vēstures krikumi

    Šodien mēģinājām saorganizēties ar Prāgas draudzeni N. kaut kur aiziet – viņas vīrs bija piekritis pieskatīt vakarā bērnus, lai viņa var tikties ar mums. Apsvērām iet uz Slaviju, viņa jautāja arī citiem skolas cilvēkiem, vai tie negrib nākt līdzi, kāds izmeta, ka vajagot iet uz Vilcienu krogu. Kāds cits papildināja, ka noteikti jāiet uz Vilcienu krogu, ja vien tur var tikt iekšā. Nē, neesot tūrisma sezona, gan jau varēšot. Nu labi, man nav ne jausmas, kas tas ir, bet kāpēc ne? Sarunājām tikties septiņos pie Vacslava zirga, un visi, kam nav jāsteidzās, var pirms tam lēnām iet cauri Prāgas centram ar N.

    Pa ceļam apskatījām Betlemes kapelu, kurā savlaik par mācītāju kalpoja reformators Jans Huss. Tās pagalmā notika kaut kāda blakus esošās arhitektu biedrības ballīte. Abām ēkām ir kopīgs pagalms. Tālāk redzējām vienu vecu, vecu katoļu baznīcu, kas celta no rupjiem akmeņiem un visa ir kā resns tornis. Iekšā iet nevarējām, tur pa durvju lūciņu varēja redzēt, ka ir dievkalpojums. Neliels – mazāk kā 10 cilvēku. Redzējām arī vēl dažas I don’t know* tipa baznīcas. Tas izvērsās par kompānijas jociņu – “Šī ir Bētlemes kapela, šī laikam Prāgas vecākā katoļu baznīca, un šī ir… es-nezinu-baznīca”. Angliski turklāt to var pateikt diezgan īsi – I-don’t-know-church.

    Vēl N. stāstīja stāstu par padomju bombardēšanu – padomju armijai bijis uzdevums bombardēt parlamentu, bet neviens tā īsti nav zinājis, kur tas parlaments ir… apskatījušies apkārt, atraduši kaut ko, kas izskatās pēc parlamenta un bombardējuši – sambombardējuši Nacionālo muzeju Vacslava laukumā. Vēlāk runājām arī par to, ka visi lielie protesti un akcijas vienmēr notiek Vacslava laukumā, jo tur, kur ir parlaments (netālu no pils) nekam lielam nav vietas.

    Vilcienu krogs ir Vacslava laukumā, pavisam neuzkrītoši ierīkots ēkā bez izkārtnēm, otrajā stāvā virs KFC. Krogs ievērojams ar to, ka visapkārt ierīkots funkcionējošs modeļdzelzceļš, kas piegādā pasūtītos dzērienus. Ir tiltiņi, darbojošamies pārmiju sistēma, šādas tādas drupas un tā. Uz katra galda ir sliežu ceļa tupiks, un, ja kāds pasūta alu, tad pēc kāda laika vilcieniņš atbrauc, pastāv tupikā un brauc atpakaļ. Ja paspēj, tajā var ielikt tukšās glāzes apmaiņā pret pilnajām. Pagaršoju tur aļņa gaļu kopā ar jocīgu knēdeli, kas izskatījās salipināts no maizes piciņām. Pajautāju N. – jā, šāds knēdelis patiesībā ir autentiskāks nekā viendabīgie maizes knēdeļi. Garšīgāks arī. Alnis vietums bija pasauss (superplāna šķēle, lai nav sīksts), bet interesants. Un sēņu mērce bija dievīga. Vēl es pagaršoju superšokolādes pudiņu ar skābā krējuma mērcīti. Laba ideja, jo tas skābums atsver intensīvo šokolādi.

    Cīnoties ar ēdienu izvēli, palūdzu kolēģei, lai viņa tālāk pajautā blakus esošajai franču meitenei divus vārdus ēdienkartē. Franču meitene stipri samulsa, jo ēdienkarte bija čehiski, angliski un krieviski, un sāka teikt, ka nē, nē, viņa nav čehiete, bet ieskatījusies sajūsmināti atzina, ka, vai, tā frāze tak franciski! Tie divi vārdi nozīmēja, ka alnis tiek nevis uzglabāts sasaldēts, bet vakūmiesaiņojumā, lai būtu ilgāk pieejams. Nopriecājos, ka pareizi uzminēju, ka nesaprotams teksts ēdienkartē nozīmē franču valodu.

    Dzērām alu, runājāmies, daudz smējāmies par loģiskām un neloģiskām lietām dzīvē, dzīvē un dzīvē. Jo zinātne jau arī tā pati dzīve vien ir. Franču meitene bija, nezinot, cik liels klasiķis un labs pedagogs ir Nivre, viņam teikusi, ka viņa labprāt pie viņa rakstītu disertāciju, bet tikai sarunās, ka parsētājus gan viņa nerakstīs. Tas bija noticis vismaz pusgadu atpakaļ, un tagad viņa par to ļoti uzjautrinājās. Starp citu, Nivre bija piekritis.

    Pēc vakariņām izgājām vēl mazliet caur pilsētu. N. nodeva gidošanas stafeti savam kolēģim, kurš Prāgā dzīvo daudz ilgāk. Viņš izstāstīja, ka agrāk Rātsnamā bija pilsētas Rāte (nu, loģiski) un ka divas reizes prādznieki bijuši tik neapmierināti ar politiķiem, ka ielauzušies Rātē un izmetuši politiķus pa torņa logu. Pirmajā reizē apakšā gaidījis pūlis ar šķēpiem un to nepārdzīvoja arī tie, kas nenositās krītot. Otrajā reizē tas ir bijis mierīgāk, un apakšā bija salmu kaudze – visi izdzīvojuši.

    Kaut kur starp citām sarunām uzzināju stāstu par Mostas pilsētu. Čehu pilsēta, vēsturiska bijusi un tā. Zem tās padomju laikos atrastas akmeņogles, kuras iegūt traucējusi virsū esošā apbūve. Pilsēta pilnībā nolīdzināta, atstājot vienu nelielu ielas stūrīti un blakus uzcelts betona dzīvokļu māju brīnums. Baznīca kā vēsturiska ēka brīnumainā kārtā izglābusies – uzlikta uz sliedēm un aizvesta gabalu tālāk. Kaut kur izskanēja vārdi, ka lai gan padomju laiki Čehijā nav bijuši tik īsti un tik ilgi kā citur, tomēr bijis vairāk nekā pietiekami un vairāk neko tādu atpakaļ viņi negrib.

    Savukārt par Kārļa tiltu es uzzināju, ka, pirmkārt, tas ir vecākais tilts, kas ir saglabājies. Valdnieks Kārlis kurais tur, kad plūdi aiznesuši kārtējo koka tiltu, nolēmis, ka jāceļ kaut kas paliekošāks. Otrkārt, statujas uz Kārļa tilta lielākoties esot replikas, īstās glabājoties Višehradā. Piedzērušies tūristi mēdzot kāpt uz tilta statujām un salauzt viņas. Tā šad un tad gadoties, tāpēc labāk uz tilta turēt dublikātus.

    Savukārt Nacionālo teātri cēluši par tautas ziedojumiem Austroungārijas impērijas laikā. Tad viss labais, kulturālais un cēlais, ieskaitot teātrus, bijis vācu un vāciski. Čehiem gribējies savu, čehu teātri. Drīz pēc teātra pabeigšanas tas nodedzis, atklājusies kaut kāda nelāga shēma ar apdrošināšanu, un nācies tautas ziedojumus vākt vēlreiz, lai to atjaunotu.

    Laiks šobrīd ir silts, visu laiku turās mazliet virs nules. Ideāli piemērots tūrismam – nesalstam, nesamirkstam. Vakaros gaiss ir pārsteidzoši skaidrs, redzēt var tālu, tālu. Šovakar, ejot pār Kārļa tiltu pat salīdzinoši tālāko Višehradas pili varēja redzēt atpazīstami skaidri. Gaismiņu, lampiņu un akmens arku valdzinājums manu kolēģi ir pārņēmis tik tāl, ka viņa nopietni apsver iespēju te atgriezties kādā atpūtas ceļojumā, savukārt, man atliek vien pabrīnīties, kā man neapnīk, es varu atkal un atkal staigāt pat pa tām pašām vietām un priecāties.

    Starp citu, N. teica, ka arī viņa nekad nav redzējusi darbojamis gotisko Franča Jozefa laika strūklaku Vltavas krastā.

    ________________
    * Es nezinu.

  • Naksnīgā pastaiga

    Vakarā gājām ar kolēģi pastaigāt pa pilsētu. Viņa bija ieradusies Prāgā dienu ātrāk un veltījusi to pils un tā Vltavas krasta apskatei. Plānojām iet uz Slāviju vakariņās, bet šķita kaut kā nepareizi tā uzreiz pāri tiltam un ēst. Ierosināju pastaigāt pa otru Vltavas krastu – Vecpilsētas laukumu paskatīties un tā…

    Pārgājām pāri Kārļa tiltam un tuvākās stundas, pavadījām haotiski un diezgan neplānoti virzoties pa vecpilsētu. Lai gan pa Staremestu es esmu daudz staigājusi, navigēt tajā ir sarežģiti – viduslaiku ieliņu režģis gadsimtu gaitā ir kļuvis tikai sarežģītāks un sarežģītāks, Vecrīga salīdzinājumā ar to ir pārskatāmības kalnagals. Staremestā tīri plata un uzticama iela, kas ved precīzi tur, kur vajadzīgs, var pusceļā strauji izlemt mesties 90 grādu leņķī (jā, blakus ēkas veido leņķi, nevis plūdeni līku pāreju), tad mazliet palīkumot, un tad saplūst ar divām ielām, kas abas sazinkā iet tikai atpakaļ. Tomēr, ja neaizraujas ar maršruta plānošanu un tikai aptuveni pēc GPS pieskata, kurā virzienā ir nākamais objekts, tad pastaiga ir burvīga. Staremestas laukumā nokļuvām bez desmit septiņos – Dievmātes baznīca bija ciet, bet mēs redzējām slavenā pulksteņa apustuļu parādi.

    Kādu brīdi izbakstījos pa GPS, bet tā arī nespēju atrast/attcerēties, kur ir Pulvertornis un kā to īsti sauca. Padevos, teicu kolēģei, ka mums vai nu atliek atrast viņu netīšām, vai arī nebūs. Pagājāmies mazliet pa Parižskas ieliņu, apskatījām Staronovas sinagogu (no ārpuses), novedu kolēģi arī gar vecās ebreju kapsētas sienu – tur, protams, ciet, bet tā kapliča vai kas nu tur blakus ir – ar apaļo, mazam cietoksnim līdzīgo torni – pati par sevi ir skats. Izbridām līdz Čeča tiltam, kur pāri upei varēja redzēt mazām gaismiņām pilnus mežus. Pēc rūpīgas skatīšanās pat izdevās tumsā sazīmēt un kolēģei parādīt lielo metronomu, lai gan tas bija izslēgts un neapgaismots.

    Atpakaļ nākot redzējām no spoguļkubiņiem veidotu sievietes statuju gandrīz nepiedienīgā pozā, kā arī pilnīgi netīšām atradām Spāņu sinagogu. Staigājām un kolēģe komentēja, cik ļoti izteiksmīgi un neatvairāmi viduslaicīga un savdabīga Prāga ir. Kolēģe atzīmēja, ka brīžiem uzvirmojot vecu pilsētu aizvēsturiskās kanalizācijas aromāts, līdzīgs esot arī Itālijā. Es konstatēju, ka man prātā nebūtu nācis pilsētu vēsturi mērīt kanalizācijas smakā.

    Pilnīgi netīšām atradām Pulvertorni, kas patiesībā ir Pulvera vārti. Tāpēc man arī GPS neizdevās atrast – es meklēju Vež (tornis), bet čehiski ir Prašná brána. Tā bija necerēta veiksme. Par to priecājoties, netīšām izgājām Vacslava laukumā, lai gan es pati to neuzskatīju par tik interesantu vietu, lai kolēģei noteikti noteikti būtu tā jāredz. Tomēr taisni vai jāsaka, ka Vacslava laukums smukāks palicis – Nacionālā muzejam ir noņemti visi remonta paltraki un tas ir patiesi iespaidīgi izgaismots. Aizgājām līdz Vacslava statujai muzeja priekšā. Kaut kā šķita, ka pie piemiņas zīmes studentiem, kas sadedzinājās, šoreiz ir ievērojami vairāk svecīšu.

    Relaksēti ejot apkārt Vacslavam, konstatējām, ka, pirmkārt, viņa zirgam astē ir iesieta bantīte. Otrkārt, Vacslavs ir zirgu aizgādnis un īsts vīrs un tāpēc jāj nevis ar kaut kādu zirģeli, bet ar kārtīgu ērzeli un to no apakšas var ļoti labi redzēt. Labāk kā daudz ko citu.

    No muzejā tālākā Vacslava laukuma galā bija Desigual veikals, kurš pretstatā pilsētas baznīcām bija vaļā. Kolēģe ierosināja, ka vajagot ieiet paskatīties, nē, neko nepirkt, tikai mazliet pasiekaloties. Es aizrādīju, ka tur šobrīd ir atlaides, uz ko kolēģe teica, ka tad iekšā iet nedrīkstot, bet mēs jau bijām iekšā. Beidzās tas ar to, ka es dabīju to rudens/ziemas jaciņu, ap kuru siekalojos Rīgā, bet kurai nebija mana izmēra, turklāt, nu, pa vienkārši normālas jakas cenu, nevis oriģinālo, kas arī šeit ir zvērīga. Kaut kā man noveicās, un tieši šim modelim bija 70% atlaide. Īsti ideāli uz krūtīm nestāv, bet viņa ir puķaina!!!! Ar puķēm! un vēl puķēm! Drusku palika sajūta, ka uz Latviju no šeit esošajiem modeļiem ved tikai nesmukākos (izņemot, protams, to vienu jaku). Droši vien mana gaume atkal nesakrīt ar vairākumu.

    Papusdienojām Virvju vijēja sievas krogā. Mana veselā ceptā, mandelēs apvārtītā forele bija lieliska, bet kolēģe bija vīlusies par skābajiem kāpostiem un knēdeļiem. Uzklausīju viņas sāpi un nolēmām, ka laikam knēdeļi nav viņas stihija.pluumju deserts kļuvis mazliet parastāks kā toreiz, kad ēdu to pirmo reizi.

    Atpakaļceļā mēs izgājām vēl mazliet vairāk uz Višehradas pusi, jo es gribēju mūs izvest pie upes uz Dejotāju māju, un kolēģe vēl neteica, ka tūlīt kājas nokritīs. GPS man īsti neklausīja, bet Dejotāju māju atradām un pa ceļam redzējām vēl pāris baznīcas vai teātrus, vai ko tādu – izgājām pa tādām ielām, kur es vēl nebiju bijusi. Kolēģe rezumēja, ka Prāga tāda ir – it visur var atrast kādu īpašo celtni, ko atpazīt palīdz izgaismotā fasāde.

    Prāga vispār ir viena ļoti izgaismota pilsēta. Skats uz Pragas pili, ejot par Vltavas tiltiem nepieviļ, it īpaši kombinācijā ar to, ka atsvaram pret lielo spožo pils kluci dažādās pilsētas vietās ir mazāki baznīcu un teātru kluči.

  • Mazplānota nokļūšana Prāgā.

    Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

    … Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

    Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

    Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

    Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

    Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

    Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

    Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

    Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

    Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.