Pēdējā diena bija īsāka, turklāt mēs paņēmām garāku pusdienlaiku, lai nopirktu vēl mazliet suvenīru. I. kā parasti palika paklausīties vēl kādu lekciju, mēs aizgājām pārbaudīt, ko vēl esam aizmirsuši nopirkt gada tirgū. Izsiekalojos pie skaistajiem zīda lakatiem, bet saņēmos un nenopirku – man jau divi ir, turklāt šķiet, ka esmu pakāpeniski izpirkusi vissmukākās krāsu kombinācijas. J. nepdomīgi pajautāja man, ko es vēlēšos, lai man uzdāvina nākamajā svinamajā gadījumā, un tā nu es tiku pie glītas sudraba ķirzakas.
Pēc kongresa noslēguma gājām trijatā ēst suši. Sushi Circle, kur pāris dienas atpakaļ atklājām “ēd cik lien” piedāvājumu pa 20 eiro, bija pārslānīts ar citiem tik pat attapīgiem cilvēkiem, kas arī domāja, ka tas ir labs piedāvājums, tāpēc aizgājām blakus uz otru suši vietu. Arī šeit tika izmantota slīdošā lente, kas gar degunu vizina suši šķīvīšus. Mans iekšējais bērns, protams, priecājas. Sanāca drusku dārgāk, kā tad, ja būtu tikuši uz Sushi Circle, bet nu visu nevar gribēt. I. izklaidējās, mēģinot izlasīt uzrakstus uz pavāru cepurītēm (japāņu rakstu zīmes), un sūdzējās, ka īsti nekas jēdzīgs nesanākot. Sākumā esot “suši”, bet tālāk kaut kas jokains. Es ierosināju, ka varbūt “factory” transliterācija, jo vietu sauc “Sushi Factory”. Viņš atzina to par ticamu risinājumu, piebilstot, ka viena no zilbēm esot tik šausmīgi stilizēta, ka jūkot ar kādu citu. Nav pārsteidzoši, pilna pasaule ar par daudz stilizētām austrumu rakstu zīmēm.
Vakarā temperatūra no gandrīz 10 grādiem bija nokritusies uz nulli, un savās it kā ļoti praktiskajās rudens drēbēs es ļoti salu. Atmetām tūrisma plānus un gājām uz viesnīcu ar mērķi izgulēties – lidmašīna nākamajā rītā septiņos, kamēr vēl tiks līdz lidostai… un atgriežoties Rīgā, būs jāspēj kaut formāli piedalīties Jaungada sagaidīšanā…
J. aizmiga uzreiz, es paliku nomodā parakstīt un padarboties ar savu “elektronisko sadzīvi”. Ap divpadsmitiem ar I. saskatījāmies, ka šitā lieta ne sevišķi labi strādā – ja pierasts iet gulēt divos, tad aizmigt tā, lai celtos četros un justos labi, nav nieka lieta…
No rīta mūs iztrollēja metro biļešu automāts – vispirms es ielidoju uz to, ka nemācēju atrast biļetes uz lidostu, tāpēc ka skārienjūtīgajam ekrānam bija diezgan liela nobīde – spiežot Flughafen, nemanāmi nospiedās cita poga un es nesapratu, kāpēc man uzbāžas ar biļeti uz kaut kādu pilnīgi citu Vācijas vietu. Ja pareizi uztvēru, tas pats automāts pārdod biļetes arī uz mazpilsētām vismaz tuvākajā apkaimē. Kad tiku pie biļetes (izrādās, tā bija dārgāka, nekā tā, ko nopirkām braucot no lidostas uz centru), izrādījās, ka automāts neņem kartes. Un tad automāts neņēma vienu no maniem piecīšiem – pārāk saņurcīts. Labi, ka I. vēl bija dažas jaunas un gludas banknotes. Bet nu, mēs braucām ar nākamo reisu, nevis sākotnēji plānoto. Lidostā atkal bijām tik agri, ka netiku parādīt džekiem balkonu, no kura var skatīties ligmašīnas.
Lidojumā uz Frankfurti biļešu sistēma bija dāsni ielikusi mani tajā lidmašīnas pusē, kur var saullēktu redzēt. Krāsas, kā parasti, dievīgas, kad uz melnām debesīm pakāpeniski iezīmējas arvien spilgtāka ausma. Īsi pirms nolaišanās virs mākoņiem parādījās arī ugunīga saules maliņa, mazmazītiņa. Skatos un gaidu, nu, tūlīt nāks, tūlīt būs liela! Un tad lidmašīna sāk nolaisties un tā pati maliņa pazūd aiz mākoņiem atkal. Sireāla sajūta, gandrīz kā saullēkts atpakaļgaitā.
Frankfurtē bija bieza migla, kaut cirvi var pakārt, un visu lidlauku klāja sīka, lidojoša sniedziņa kārta. Es tādā laikā ar auto braukt negribētu, bet mums reisi pat neaizkavējās. Vienīgi pirms celšanās lidmašīnas tika kārtīgi novemtas ar oranžu pretapledošanas līdzekli.
Frankfurtē vairs nav bezmaksas kafijas automātu, bet es atradu ļoti glītu blociņu, ko jau sen meklēju kādai dāvanai. Digitālais laikmets ij netaisās izdzēst nedz cilvēku vēlmi pazīmēt un paķēpāties, nedz valdzinājumu pret skaistām lietām.
Auksts. Īstajā brīdī atgriezos Latvijā pie sava ziemas mēteļa.
Hamburga man pirmajos gados īsti nepatika – vienmēr braucot ziemas vidū, tā šķita pelēka, slapja un tumša. Bet nekādīgi nevar noliegt, ka gaismiņas izkārt uz Ziemassvētkiem viņi māk. Naktī ejot pāri abus Alsterus atdalošajam tiltiem, vecpilsēta mirdz kā izgaismots dārgakmens tumsā. Staigājot pa vecpilsētas ielām,, daudzas ir burtiski piekārtas ar gaismiņu jūru – starp ēkām novelk troses, no kurām uz leju karājas vadi, uz kuriem ik pa gabaliņam ir maza gaismiņa un tā daudz, daudz.
Mazā Alstera vidū ir Ziemassvētku egle. Pagāja krietns brīdis, kamēr kārtīgi aizdomājos līdz tam, ka tai ir divi gaismiņu komplekti, kas tiek pa laikam pārslēgti – tā ir ietīta dzeltenu gaismiņu tīklā, ko redzēju dažos vakaros, un tajā ir sakarinātas zilbaltas krītošo lāsīšu gaismas, ko redzēju pārējos vakaros. Citur laikam neesmu redzējusi, ka egles gaismas mainītu garos intervālos, nevis slēgtu iekšā visas reizē vai mainītu ar īsiem, uzreiz redzamiem intervāliem.
Kongresa sākuma un beigu pasākumos tika aktīvi izmantoti lidmašīnu joki – bija gan frāze par to, ka šajā zālē ir 16 avārijas izejas, 4 tur, 8 tur un pa divām tur un tur, gan frāze, ka mazticamajā gadījumā, ja nu pazūd interneta savienojums, tad no augšas automātiski nokritīšot ethernet kabeļi. Tā kā lielais vairums apmeklētāju vismaz reizi mūžā bija izmantojuši aviopārvadājumus (piemēram, lai nokļūtu uz šo pasākumu), tad līdzība ar drošības instrukcijām (un stjuartu žestiem, kas tās pavada) iesvilnīja zāli plašā smieklu vētrā. Bija arī joki par laika ceļotāju Doktoru, kas ieradies dažus kongresus par ātru. Bija pat zilā telefonbūdiņa!