Laumas piezīmes

Category: 2019-07 Lietuva&Latvija

Atpūtas autobrauciens Klaipēdas Palangas virzienā.

  • Atā, atā, Palanga!

    No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.

    Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.

    Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –

    Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.

    Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…

    … Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.

    Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.

    Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.

    J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …

    Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.

  • Birutes parks

    Nākamajā rītā vispirms izguļamies, jo nav jāceļas uz organizēto brokastu laiku. Pēc tam konstatējam, ka viesnīcas bārā dod ārkārtīgi necilu kafiju un nolemjam braukt uz pilsētu brokastīs ēst vafeles. Tā kā prom būsim visu dienu, ņemam lēto risinājumu – velosipēdus. Es nedaudz cīnos apgūt bremzēšanu ar pedāļiem, un kaut kur kaut kas iekšā ritmiski švīkājas, bet kopumā braukt var tīri labi, un drīz mēs jau ēdam burbuļvafeles ar saldējumu un augļiem Palangas galvenajā gājēju ielā diezgan tucīgas mūzikas pavadībā. Iela vēl jo projām cilvēku pilna, bet tomēr brīvāka kā vakar. Mēs ar J. spriežam, ka labi vien ir, ka mēs dzīvojam tādā nomalē, jo centrā daudzas viesnīcas ir tieši uz gājēju ielas, un dzīvot tādas bezgalīgas ballītes epicentrā būtu nogurdinoši.

    Gājēju ielā ir daudz dažādu jaunu un vecu māju (visas nepārāk lielas), tāpēc lūkodamies uz tām un ielmalēs pārdodamajām lietām mēs izejam ielai vēlreiz cauri gājēju zonas beigām. Vienā ielas līkumā mēs pienākam tuvāk upei un es uzzinu, kāpēc es jūrā neredzēju nekādus upes molus – Palangas upe Rāže ir maza upīte – tik lēna, ka tajā viss ir pieaudzis ar dzeltenām ūdensrozēm un tik šaura, ka blakus ielas ir daudz platākas. Te neviens nekuģo pat ar ūdensvelosipēdiem, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, tāpēc nav vajadzības pēc moliem.

    Aizejam pa gājēju ielu līdz galam, tad pāri upei un atrodam lielu, cakainu sarkanu ķieģeļu baznīcu. Mēs nevaram saprast, vai tā ir jauna, vai nesen renovēta, bet internets stāsta, ka Vissvētākās jaunavas Marijas debesbraukšanas baznīcu šeit, šajā vietā, licis 19. gs. beigās uzcelt grāfs Fēlikss Tiškevičs. Pirms tam te ir bijušas mazākas, necilākas baznīcas. Velo jautājumos mums vēlreiz sanāk kā tādiem no Rīgas – meklējam, kur pieslēgt izīrētos riteņus, ko līdz šim visur vilkām līdzi. Ārā ir stabi, bet nu tā nepieklājīgi. J. saka, ka, lūk, uz to pusi puskvartālu tālāk bija novietnes, viņš varētu abus riteņus azvest tur… Es pārlaižu acis baznīcas spraugainajai sētai: – Emm, baznīcas pagalmā ir velonovietnes. Ar daudz brīvām vietām.

    Baznīcas dārzā notiek kādu kristību fotosesija, bet iekšā dievkalpojuma šobrīd nav. Baznīcas interjeru pamatā veido sarkanu ķieģeļu lauztās arkas un balti, kontrastējoši sienu laukumi starp tām. Tā ir krāšņa baznīca, un es aizdomājos, vai kādreiz tā būtu izskatījusies arī Rīgas sv. Pētera baznīca. Mēs atrodam arī kāpnes uz skatu platformu tornī. Platforma nav augstu, tā ir zem zvaniem un logi nedod baigi plašo pārskatu pār pilsētu, tomēr vienu domu tie mums nostiprina: Palanga ir ļoti, ļoti zaļa pilsēta ar brīnišķīgi daudz kokiem. Lai uzkāpušajiem būtu interesantāk, tornī ir divi tālskati. Ar vienu no tiem es pamanos saskatīt kaut kādu ārkārtīgi tālu, kronim līdzīgu torni austrumos. Tā arī nesaprotu, kas tas ir – gaisa virmošana šajā attālumā ir tik redzama, ka traucē lāga saprast pat aprises. Bet tik ļoti ārā no kokiem ar tik asiem stūriem tas īsti nevarēja būt tikai koks. Uz otru pusi es ieraugu jūrā peldošu jahtu tālumā un gleznu pārdevēju tepat netālu lejā.

    Pēc baznīcas aplūkošanas savācam savus riteņus un braucam uz botānisko dārzu un Birutes parku. Dažādas kartes šo vietu atzīmē dažādi, neesmu droša, vai tie ir dažādu parka reģionu nosaukumi vai dažādi nosaukumi visam parkam. Lai vai kā tas būtu, runa ir par plašu koku un celiņu zonu apkārt grāfu Tiškeviču pilij, kas mūsdienās plašāk pazīstama kā Palangas dzintara muzejs. Mēs ienākam parkā no stūra pie dārznieka mājiņas (velosipēdi paliek visnotaļ lielā velopieslēgtuvē tieši aiz vārtiem), un līkumu līkumiem mēģinam to apstaigāt. Vispirms mēs trāpām uz ļoti abstraktu skulptūru parka ziemeļu malā. Es mēģinu paskatīties kartē, kas tas ir, bet mana karte saka vienkārši “Artwork”*. Pēc tam mēs iznākam pie skulptūras Egles un zalkša (lietuviešu mitoloģijā meiteni, kas apprec zalkšu ķēniņu, sauc Egle)- nezinu, kā ir domāts, bet izskatās it kā viņi ne ta dejotu, ne ta lidotu, un vispār diegan maģiski.

    Vēl mēs izejam gar ļoti mākslinieciski izveidotu dīķīti ar salu vidū un diviem tiltiņiem pāri. Pats dīķis nav ļoti liels, bet tas ir garš un izlocīts, tāpēc tajā veidojas ļoti daudz skaisti skati, kur koki karas pāri krastiem un tamlīdzīgi. Vienā tādā vietā mēs kādu laiku sēžam, jo J. saka, ka tas soliņš ir tik labā vietā, ka tur nevar nesēdēt.

    Parka centrā ir Tiškeviču pils, gaiša, viegli pamanāma ēka, arī tā celta 19. gs. beigās pēc tā paša grāfa Fēliksa pasūtījuma. Pils apakšējo daļu aizņem mēbeļu un interjera ekspozīcija, bet augšējo – dzintari. Lejā ir saloni un darbistabas. Es mazliet aizdomājos, ka es kādreiz šādā pilī gribētu redzēt arī virtuvi. Dzintara ekspozīcijā J. sajūsminās par dzintarā ielīmētu zirneklīti, bet mani visvairāk fascinē tiešām lielie dzintara gabali – divu un trīs dūru lielumā. Apžēliņ, ka ir bijuši koki, kas ir varējuši tik ārkārtīgi daudz sulot!

    Aiz pils ir rožu dārzs, tāds mazliet paziedējis gan, bet krāsains vēl jo projām. Es kādu brīdi staigāju un prātoju, ko teiktu mana māte, ja es viņai sāktu laukiem audzināšanai dāvināt rozes, bet tad es padodos. Palangā ir maigs piejūras klimats.

    Vēl mēs aizejam līdz Birutes kalniņam. Birute ir bijusi visticamāk vēsturiska persona, dzimusi netālu no Palangas, dižkungaiša Ķēstuša sieva un viņu dēls ir Lietuvas dižkungaitis Vitauts. Tūrisma materiāli stāsta, ka tā esot lietuviešu romantiskākā leģenda un tā tālāk, bet realitāte, protams, ir… viduslaicīgāka. Leģendā Birute ir vaidelote, kas atsaka Ķēstutim, bet šams viņu nolaupa, aizved uz Traķiem un apprec šā vai tā. Viņas nāves apstākļi ir neskaidri, tāpēc par dzīves beigu daļu ir izaugusi leģenda, ka varbūt viņa nemaz nenoslīka pie Brestas, bet pēc Ķēstuša nāves atgriezās Palangas reģionā un turpināja kā vaidelote sargāt savu svēto uguni. Un varbūt, varbūt ir apglabāta kaut kur Birutes kalniņā. Kas lai zina, kā ir bijis ar pašu Biruti, bet cilvēku pielūgsme pret viņas tēlu ir bijusi pietiekami īsta (ir atrastas arheoloģiskas liecība), lai tas kaitinātu vietējos varenos – 16. gs. sākumā kalna galā uzcelta Sv. Jura kapela, lai mazinātu iedzīvotāju vēlmi pielūgt pagāniskos tēlus. 19. gs. tā pārbūvēta, bet nu stāv tur vēl jo projām. 20. gs. kalniņa lejasdaļā izbūvēta arī grota, kas veltīta Birutei, bet vismaz pirmajā acu uzmetienā nevar saprast, vai kura no abām sieviešu skulptūrām grotā ir Birute un kura – Marija. Vai kā tas ir domāts?

    Netālu no Birutes kalniņa ir plaša kafejnīca Vaidelote ar milzīgām āra terasēm. Jūra nav tālu, to var dzirdēt, ja cilvēki pieklūst. Bet cilvēki nemaz tā nepieklūst. Taču galdiņu te ir daudz, daudz, mēs atrodam sev kaktiņu un ēdam picas. Mēs esam tādā kā balkonā, zem mums ir vēl viens terases līmenis ar sēžamspilveniem. Pica nav slikta, lai gan tā nav arī bezgalīgi pārsteidzoša. Nu pica, kā jau daždien pica. Bet zem zaļa koku baldahīna 🙂

    Pēcāk mēs vēl un vēl staigājam pa parku, tas ir liels un patīkami ainavisks. Kaut kur mēs atrodam otru dīķi, kas ir tā vienkāršāk noformēts, bet arī ļoti jauks. Tad, kad mēs pamazām atkal tuvojamies parka centram, sākam saklausīt mūziku, laikam pūtēju orķestris, Game of Thrones tēma. Mēs pieņemam, ka spēlē pie pils, atnākam līdz pilij – te nekā nav, bet mūziku dzird. Mēģinam iet tuvāk, bet viena no takām izved mūs ārā pie dārznieka mājiņas, kur ir mūsu riteņi. J. domā, ka mūzika ir pilsētā, nevis parkā. Paņemam riteņus un braucam gar otru parka malu uz mūzikas pusi. O nē, mūzika tomēr ir parkā, tikai pie pašas ziemeļu malas – tur ir tāda apaļa nojume uz kolonnām, rotunda, un tajā spēlē pūtēju orķestris. Orķestri starp citu sauc Vasara. Pieslēdzam riteņus parka ārpusē pie novietnes un ejam pa mazajiem sāna vārtiņiem iekšā klausīties. Bezmaksas koncerts, cilvēki sasēduši gan uz krēsliem, gan zālītē, apkārt dejo dažādu vecumu bērni. Brīva, nepiespiesta gaisotne, orķestris spēlē visādus populāros gabalus, filmu tēmas utt.

    Pēc negaidītā koncerta ejam vakariņās. Es ierosinu, ka centrālās un austrumu Eiropas ēdiens ir jau daudz ēsts, ka jāmēģina atrast ko žanriski atšķirīgu. J. aizved mūs uz zivju restorānu gājēju ielā. Viesmīle entuziastiski iereklamē, ka viņiem šodien esot tāda netipiska lieta, “catfish”, liels kā delfīns esot atvests. Es sasmejos un ņemtu to, iepazīšos, kas tas ir. Tikai, kad ir jau pasūtīts, J. man pastāsta, ka “catfish” ir tas pats sams. Nu labi, tad ar pilnīgi jaunu lietu es neiepazīšos, bet nu arī nav slikti. Liels sams ir trekns kā tāda cūka, tāpēc cepšana/grilēšana ir viena no labākajām lietām, ko ar to var darīt, lai taukus patecinātu ārā. Turklāt te vēl klātī nāk ārkārtīgi garšīga gaileņu mērce, pareizi sagatavota, ne miņas no rūgtuma. Desertā izmēģinu desertu, kas nosvētīts par “Lapseņu medu”, bet man asociējas visvairāk ar olu liķiera krēmu. Vakars ir skaidrs, saulains un ideālā temperatūrā, nesalstam un necepamies. Sežam terasē tieši tādu gabaliņu no ielas, lai varētu uz tur staigājošajiem cilvēkiem noraudzīties, bet justies ērti distancējušies. Restorāns ir varbūt pat labākais, kas šajā ceļojumā mums ir trāpījies, un pēdējam vakaram tas ir ārkārtīgi piemēroti. Diskutējam par supersvarīgu tēmu, vai Pinot Gris ir labāks par Grigio.

    Kamēr atbraucam līdz viesnīcai, saule jau ir norietējusi, un es mazu brīdi sabaidos, vai administrācijā būs, kam atdot velosipēdus. Ir. Viss labi. Apsēžamies viesnīcā un apsveram, vai turēties pie sākotnējā plāna šovakar iet uz jūru. Lēni un grūti iztaisamies – sametam peldkostīmus, dvieli un vēl pāris niekus pārtikas aukstumsomā, jo tā ir visbrīvākā somai līdzīgā lieta, kas mums ir, nemēģinot izkrāmēt neko baigi. Jūra nav tālu – arā no kempinga teritorijas, pa labi un tas taisni pa lielu, platu grantētu taku. Galā ir arī laipas ar soliņiem.

    Peldēt tā arī neaizejam, pamērcējam pēdas un paskatamies, ka daudz kur ir saskalotas ūdenszāles. Sporta pēc atrodam vietu, kur ūdenszāļu gandrīz nav, bet pēdas salst, izģērbties negribas, un tā nu mēs vienkārši sēžam un skatamies viļņaino jūru un krāsainās rieta debesis. Sēžam ilgi – kamēr man kāju pirksti sasalst galīgi ragā un pie debesīm jau ir parādījusies krietna čupa zvaigžņu. Spriežam, ka uz dienvidiem laikam redz Klaipēdas optisko piesārņojumu, jo kas gan vēl tur tāds oranžīgs blāzmotu. Tālumā jūrā ir kaut kas ļoti spīdīgs, platforma vai kuģis ar vismaz piecām dzeltenām lampiņām. Kaut kur tālāk ir arī citi cilvēki, bet ne sevišķi daudz.

    Atpakaļ nākot, mežā ir jau krietna tumsa. Izrādās, manam telefonam lampiņa ir gandrīz prožektors.

    ___________________
    *) Mākslasdarbs.

  • Kur-mēs-esam-kas-mēs-esam Palangā

    Braucot uz Palangu trāpam ļoti dzīvā satiksmē. Kas, ko, sasodīts? Ā, izrādās, ir piektdiena, pieci pēcpusdienā, turklāt ļoti skaista, saulaina vasaras diena, un mēs braucam virzienā *uz* kūrortu.

    Īsi pēc pilsētas robežas Vāze sūta mūs pa labi. “Kas, ko” vēlreiz. Sasprūstam tupikā pie vārdiem kopā vēl ar 3 citām mašīnām. Uzraksts – kempings tāds un tāds. J. saka, ka adrese ir pareizā. Es prasu, lai viņš apskatās bukinga apstiprinājuma e-pastā, kā sauc viesnīcu, jo es esmu ļoti droša, ka es gribēju komfortu un ņēmu triju zvaigžņu viesnīcu, nevis telti kempingā. J. apskatās, ka nosaukums ir īstais. Pa to laiku sasprūdums arī ir mazliet atrisinājies – viena mašīna ir iebraukusi kempingā, divas ir pieparkojušās malā un pa vidu vēl kaut kā viena ir izlavierējusi no kempinga ārā. Ā, un vēl viena ir iebraukusi, paskatījusies un aizbraukusi prom, jo neīstā vieta. Labi, brauksim iekšā. Tūlīt aiz vārdiem ir šlagbomis. Es samulstu: atstāt mašīnu nepieskatītu pie šlagbomjiem man vienmēr ir šķitis ļoti nepareizi, bet ko tad? Iedodu J. dokumentus un sūtu viņu noskaidrot, kas ir ar mūsu rezervāciju un kas mums vispār jādara. Ir neloģiski sūtīt J. risināt rezervāciju manā vārdā, bet tā kā braukt māku tikai es, tad pie auto jāpaliek man. J. ir atpakaļ pārāk drīz. Es iekšēji saņemos, ka vai nu nepareizā vieta vai tomēr jāiet pašai, bet izrādās vajag 4€, nevis mani. Kas? Pilsētas tūrisma nodoklis! Džīz, labi.

    Izrādās, šis ir ļoti multifunkcionāls kempings, kurā ir iekļauta treileru stāvvieta, telšu laukums, kempinga mājiņas un arī trīszvaigžņu viesnīca! Nu tā, vairāk uz otru milzīgās teritorijas galu! Un Kosmisko Brīnumu lai mēs noliekot vienkārši kaut kur pie viesnīcas. Labi, tas nemaz nav tik grūti, it īpaši, ja uzmanās nebraukt virsū bērniem, bumbām un visam pārējam, kas te kempingā ir visur, galīgi visur.

    Kaut kur šajā burzmā J. mēģina vērst manu uzmanību uz to, ka mēs esam ļoti tālu no pilsētas centra, un pēc vairākiem “one thing at a time” viņam tas beidzot izdodas. Hmm.
    – Es neatceros, ko es domāju, bet man noteikti bija labs iemesls šādai viesnīcas izvēlei… Nu varbūt arī nebija. Varbūt es domāju, ka mēs esam blakus Botāniskajam dārzam, nevis vairāk kā 5 km no centra… Varbūt tad, kad es rezervēju, centrā jau bija dārgi…
    Mēs tā arī neuzzinām, kā tieši tas bija, bet nu fakts ir tāds, ka, ja mēs iesim katru dienu ar kājām uz centru, mēs daudz par daudz nogursim un pašu pilsētu neredzēsim. Bet! Šis kempings nav muļķi, viņi tiešām saprot, ka cilvēkiem, kas negrib vai netiek uz centru var ar zināmu uzcenojumu izīrēt vai pārdot daudz brīnišķu lietu. Te var izīrēt visādas raketes, bumbas sportam, grilus, kā arī nopirkt ogles… Un te var izīrēt veselu armādu velosipēdu, kā arī pāris elektriskos skrejriteņus. Velosipēdi ir 2€ stundā vai 10€ dienā un elektriskie skrejriteņi – attiecīgi 6€ un 30€. J. aktīvi iebilst pret iespēju pa šosejceļu bez ietvēm un ar tik dzīvu satiksmi (70km/h) braukt ar velosipēdu, bet mēs atrodam kartē, ka pa kāpu mežu ir izbūvēts veloceļš uz pilsētu. Nevis vienkārši taka, bet īsts veloceļš! Tas pat izrādās asfaltēts. Labi, īrēsim velosipēdus un brauksim vakariņās.

    Kamēr nāk administrācijas meitene atslēgt un izsniegt mums riteņus, es piemetu prātā skaitļus un ciparus un pārdomāju – davai, braucam ar skrejriteņiem? Mana loģika grozās ap to, ka man gribas izmēģināt, rīt uz pilnu dienu ņemt būs dārgi, bet šovakar varbūt mēs iekļausimies mazāk kā 5 stundās. J. paskatās uz mani šaubīgu sejas izteiksmi, bet jau pēc brīža mēs pirmo reizi dzīvē izmēģinām šo ierīci. Administrācijas meitene raizējas, vai skrejriteņi strādā, kamēr es pāris minūtes tizlojos saprast ieskriešanos un tad akselerācijas slēdža nospiešanu. Vžūuuuuuuuuum! un es pēkšņi esmu gabalā. – Yes, it most certainly works!

    Kā jau ar visām lietām, kas rada fiziski izjūtamu paatrinājumu, man sākumā ir bail. Un kā jau ar daudziem šādiem riteņtraktoriem, ātri braucot ir vieglāk saglabāt līdzsvaru, nekā lēni. Līdz ar to, kādu laiku es cīnos un nesaprotu, vai man jebkad šis iepatiksies. Iepatikās. Līdz brīdim, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, man tas ne tikai šķita tīri ciešami, bet pat visnotaļ patīkami.

    Es prātā piemetu, ka Palangā zinu apmēram 2,5 objektus – dzintara muzeju ar botānisko dārzu apkārt un tiltu jūrā uz nekurieni. Botāniskajam dārzam un muzejam veltīsim rītdienu, tāpēc tagad jauši nejauši ļauju veloceliņam aizvest mūs uz nekurienes tiltu. Veloceļš izved mūs vispirms garām botāniskajam dārzam pa vienu malu, tad garām tā galam tuvāk jūrai un tad izrādās, ka tur paralēli jūrai ir gājēju un riteņotāju iela, kas ved uz pilsētas centru, Jūrates un Kastīša strūklaku, kur uz vienu pusi sākas tilts jūrā un uz otru pusi – pilsētas centrālā gājēju iela. Mēs sasmejamies par sevi un to, ka mūs pārsteidz fakts, pa pilsētā ir vismaz divas gājēju ielas, bet patiesībā jau ir mazliet žēl, ka ar ko tādu var mūs pārsteigt.

    Piektdienas vakarā pilsēta ir superdzīva un cilvēku ir jūra. Es mazliet vēlos, kaut būtu uz tilta/mola gadījusies kādā mierīgākā dienā, bet mums nav daudz ko cimperlēties, jo svētdien mēs braucam prom, un vienas nedēļgales ietvaros te cilvēku daudzums neko pārāk nemainīsies. Šis tilts uz nekurieni ir gara, gara uz pāļiem uzstiprināta koka laipa, kas iesniedzas tālu iekšā jūrā un tad pagriežas pa labi. Apkārt ir kārtīgas malas, pie tām var redzēt pa kādam makšķerniekam. Kamēr mēs aizejam līdz galam, patiesībā sanāk kārtīgs gājiens, bet ir tā vērts – beigās tu stāvi jūras vidū un vari noskatīties uz krastu plašā gabalā. Turklāt cilvēki ir slinki, tāpēc pašā galā ir tukšāks 🙂 Šis tilts ar tā nekur nevedošo galu man nekorekti, bet ļoti dzīvi asociējas ar paceļamo tiltu no Mio, manu Mio. Mazliet pabrīnos, ka neredz nekādus upes molus. Vēlāk izlasu, ka 19.gs beigās kāds te mēģināja uzbūvēt piestātni, lai atpūtnieki no Liepājas uz Palangu var braukt ar ērtībām, bet īsti labi tas nebija strādājis – pēc katras vērtas piestātne bija ar smilšu čupu un pēc dažām sezonām kļuvusi pavisam nelietojama. Bet nu cilvēki pieraduši, ka tur tāds ir. Un tad nu mūsdienās pāri mazajai akmeņu strīpiņai (to var redzēt starp pāļiem) uzbūvēta daudz lielāka un platāka laipa tīri cilvēku priekam un pilsētas atpazīstamībai.

    Jūrates un Kastīša (nezināma senuma mīts par jūras dievieti, kas iemīlējusies mirstīgajā) strūklaku notvert kadrā bez svešiem pozētājiem piektdienas vakarā ir pacietības misija, bet pēc kāda brīža izdodas. Ar skrejriteņiem pie rokas dodamies pa centrālo gājēju ielu prom no jūras. Šī ir viena no retajām vietām Palangā, kur mēs atradām aizliegumu braukt ar velosipēdiem (otra ir botāniskā dārza grantētie celiņi), un mēs nolemjam, ka pieklājīgi būs skrejriteņu jautājumos vadīties apmēram pēc velonoteikumiem. Aizliegumam ir pamats: te šobrīd nav kur ābolam nokrist, tik daudz ir cilvēku, un jebkāda braukšana te ir neadekvāta. Iela atgādina Jomas ielu Jūrmalā. Visās malās ir ēdieni, šur tur arī suvenīri un pa kādam apģērba gabalam. Garāmejot redzam arī iluziju muzeju, bet nošimpējam to: ārā redzamais akmens gabals, ko it kā tur gaisā ūdens strūkla, pārāk redzami balstās resna metāla puļķa, un, pats galvenais, ilūzijas nav ēdamas. Vakariņu laiks!

    J. aizved mūs uz vakariņās nost no burzmas uz kādu viesnīcas restorānu. Te es uz brīdi sajūtos kā barbars ar barbaru metodēm, kad sākam jautāt, kur pieslēgt skrejriteņus. Atbilde bija pieklājīgi formulēts “nu nolieciet kaut kur, kur jums pašiem patīk”, bet mana Rīgā audzinātā dvēsele nespēja pieņemt, ka varētu atstāt nepieslēgtu braucamrīku, kurš turklāt pat nepieder man! J. galanti piesakās kaut kā to atrisināt un sūta izvēlēties galdiņu. Restorāna interjers mani apbur – šķiet viesnīca ir ne sevišķi liela ēka (viesnīcu standartiem) un restorāns mīt pa daļai pagalmā un pa daļai vestibilā – tepat ir bārs, vīteniskas kāpnes uz otro stāvu un reģistratores galds. Interjers siltos toņos un vidū ir kaut kas, kas izskatās pēc kalta metāla kamīna un svečtura grēcīgas mīlas augļa – iekšā sveces, visos sānos stikla paneļi, bet skurstenis arī ir. Un tas viss uz kājiņām. Mazliet pabrīnamies, ko diez nozīmē, ka pie daudziem gaļas ēdieniem rakstīts “circulated”, un es tieku pie ārkārtīgi mīkstas pīles kājas. Un pie laba šokolādes fondanta. Šokolādes fondanti tagad ir modes ēdiens, bet tas nemaina faktu, ka labi pagatavots tāds (ar stingru maliņu un mīkstu vidiņu) ir atzinības vērts. Aveņu saldējums klāt atkal mazliet garšo pēc bērnības košļenēm – patīkamā veidā, taču neierasti. Laikam rietumlietuviešu priekštats par avenēm atšķiras.

    Atpakaļceļā esmu pie braucamrīka pieradusi tik tālu, ka spēju novērtēt arī mežu par spīti tam, ka saknes no apakšas ik pa brīdim ir izspiedušas asfaltu nedaudz uz augšu. Tuvāk pilsētai tas ir jaukts mežs ar lapukoku pārsvaru un kārtīgu pamežu, bet uz kempinga pusi tas kļūst par skraju priežu mežu ar tādām kāpu zālēm zemsedzē. Skaists mežs, un, lai vai kāds bija iemesls viesnīcas izvēlei, tad ar braucamrīku doties cauri šim mežam ir patiešām brīnišķīgi. Vienā vietā starp kokiem var redzēt jūras stūrīti, un saule zeltojas starp koku stumbriem.

    Kempingā mums ieskaita braucamrīku īri par trim stundām. Godīgi sakot, man šķiet, ka viņi vienkārši ir labi, nevis ka tam ir matemātisks pamats, bet tā pa īstam mēs nezinām, jo izbraucot nepaskatījāmies pulkstenī.

  • Klaipēdas pils

    Vakarā pēc atgriešanās no Kuršu nērijas gājām mazliet pastaigāt pa Klaipēdas centru un paēst vakariņas. Staigājām bez sevišķi skaidra plāna (hmm, dīvaini, ka nav nevienas baznīcas, ko aplūkot), bet sanāca atkal atnākt pie Danes upes. Aplūkojām tur pietauvoto barkentīnu (buru kuģis ar daudz mastiem) Meridianas. Diezgan izskatīgs kuģis, nu kopš septiņdesmitajiem piestrādā par restorānu, bet vispār ir būvēts 1948. gadā Helsinkos un atdots Padomju savienībai, atmaksājot kara zaudējumus. Vēl mēs aizklīstam līdz Jāņa bastionam – pārpalikumam no 17-18. gadsimta nocietinājumiem, kas mūsdienās izskatās pēc grāvja apņemtas trijsturainas salas. Kā jau parasti šādās pilsētās, lielākā bastionu daļa ir sen norakta, lai atbrīvotu vietu mūsdienīgākām būvēm. Mūs pārķēra nogurums, tāpēc vakariņas atradām atceļā Teātra laukumā restorānā, kas saucās Senā Hanza (bet nekādas līdzības ar Tallinas Veco Hanzu :D)

    Nākamā dienā J. praktiski aizrādīja, ka nav iemesla braukt uz Palangu pārāk laicīgi, jo tas ir tuvu, bet iečekošanās viesnīcā ir tikai no trijiem. Nu labi, tad aiziesim līdz skulptūru parkam. Tas ir liels, liels parks, kas atrodas vecas kapsētas vietā. Kādis pāris kapakmeņus tur var atrast, bet vispār Klaipēdas tūrisma informācijas mājaslapā citētais vēsturnieks par padomju laikos notikušo kapsētas transformāciju izsakās diezgan skarbi – labos nolūkos balstīts vandālisma akts. Ēmm, jā. Taču jāatzīst, ka abstrahējoties no depresīvās vēstures, tas ir brīnišķīgs parks. Tajā ir mulzumdaudz vecu, resnu koku, soliņi, bagātīgs celiņu tīkls, un, kad man jau šķita, ka esam visu apgājuši, atklājas vēl tikpat liela parka daļa (L veida forma). Parkā ir pāri pa simt skulptūru – dažādi autori un dažādi žanri. Dažas mani neintersēja, bet par dažām mēs ļoti sajūsminājāmies. Cilvēku uz velosipēda ar bērniņu aizmugurē mēs atnācām nofotogrāfēt otrajā aplī. Savukārt pie statujas ar jaunu sievieti, kas velk pāri galvai džemperi, mēs ilgi stāvējām un brīnījāmies, par ko viņa par joda māti nosaukta!? Pēc atgriešanās uzmeklēju parka mājaslapu, tur ir arī attiecīgā skulptūra ar anglisko nosaukumu “Melna sieviete”. Nu nez.

    Pēc vienas smalkas konditorejas apmeklējuma (kūkas un kafija dievīgi, mandeļu bezē gan pasausi) dodamies apmēram atpakaļ. Pa ceļam ietrāpam vienā jaukā kājāmgājēju ielā ar visādām mazām skulptūriņām un soliņiem. Apsriežam, ka tas ir tas, kas varētu būt Rīgas Barona ielas nākotne, ja cilvēkiem pietiktu spēka uz to saņemties.

    Kad ejam tālāk, J. saka, ka uzreiz izbraukt ir par agru, tāpēc es ierosinu aiziet apskatīties, kas ir aiz bastiona, ko mēs varējām katru dienu pa viesnīcas logu redzēt. A tur, izrādās, atrodas Klaipēdas pils ar vairākām muzejekspozīcijām! Bastioni ir aptuveni L veidā, tur var uzkāpt augšā un paskatīties lejā uz kanāliem. Vēl no augšas var redzēt ar krāsainiem ķieģeļiem izliktu vēsturiskās pils plānu – ar precizitāti līdz istabiņām. Var kā bērnībā mājiņas spēlēt, tikai te ir gandrīz pilna pils, ja neskaista arheoloģiskos izrakusmus vienā malā. Pēc viena neveiksmīga mēģinājuma nopirkt biļetes pie tantītes, kas viņas nepārdod, bet tikai kontrolē, ka mums tādas būtu, mēs tomēr tiekam nosūtīti uz kasi. Izrādās, pa dažām naudiņām var dabūt vienu biļeti uz visām laikam četrām ekspozīcijām. Ekspozīcijas ir viena par Klaipēdu Otrajā pasaules karā, viena par cietokšņa vēsturi, viena – pagaidu – par senbaltu lietām un Lietuvas muzejiem (grūti saprast, kas te notiek, jo nav tulkojumu), un viena mazliet par pilsētu pēdējos gadismtos. Pamatizstāžu vienojošais elements: priekšmetu nav briesmīgi daudz, ekspozīcijas nespiež uz lielumu, bet tās papildina prātīgi izvēlētas vizualizācijas, kas rāda izmaiņas laikā un tamlīdzīgas lietas.

    Nesecīgi uztrāpam vispirms uz Otrā pasaules kara ekspozīciju. Es mazliet čīkstu J., ka nez vai tā ir laba ideja, jo tas būs daudz, nogurdinoši un depresīvi. Patiesi izrādās tikai pēdējais. Pie ieejas ir kartītes ar starpkaru ainiņām – kūsājoša pilsētas dzīve – tirgi, lidmašīnas nolaišanās, viesi, uzvedumi. Pēc tam ir pāris telpas par to, kas notika karā. Jā, kas notika karā? Tā kā Klaipēda ilgi ir bijusi Prūsijas sastāvā un tikai 20-tajos gados kā Lietuvas nacionālās kustības centrs pievienota Lietuvai, tad Hitlers 39. gadā to ļoti strauji anektē un pat parādi par to notur. Kad tuvojas frontes līnija, lielākā daļa iedzīvotāju tiek evakuēti. 44. gada beigās un 45. gada sākumā Klaipēda tiek bombardēta, apšaudīta, bombardēta, apšaudīta un tā tik ilgi, kamēr Padomju armija ieņem pilsētu, kurā pirmajā nedēļā izdodas saskaitīt veselus 6 iedzīvotājus. Drusku ilgākā laikā tiek jau pie gandrīz 30. Muzeja ekspozīcijā iekļauta vizualizācija, kas secīgi parāda, kuras Klaipēdas vietas ir bombardētas. Būtībā – praktiski visas. Tāds, lūk, ir izskaidrojums tam, ka vecpilsēta neizskatās sevišķi veca un ka mēs centrā nevienu lielo katedrāli neredzējām. Ar pilsētas atjaunošanu iet ilgi un smagi, jo evakuātie cilvēki atgriežas sajukumā, kur nav ne darba, ne iztikas, nedz arī kādas skaidrības par īpašumtiesībām, un daļa no viņiem vienkārši lūdz evakuēt sevi atpakaļ uz Vāciju.

    Tur, kur mēs nakšņojām, blakus bija tāda viesnīca, kas labi redzās kā mūsdienu arhitektūra, kas koķetē ar vēsturi – pāri stikla sienām pārbūvēts vācu viduslaiku stila koka režģis kādā agrā pildīja mūrējumu iekšā. Muzejā kādā videomateriālā es ievēroju, ka 30. gados šajā vietā ir stāvējusi līdzīgas formas ēka ar īsto koka režģi, līdz ar to jaunā ir viņai veltījums.

    Vēl mēs šo to uzzinām par cietokšņa vēsturi. Cietoksnis te ir jau no 13. gadsimta – vācu krustneši apmetās gan te, gan Rīgā stipri līdzīgā laikā. Gadsimtu laikā cietoksnis ir pārbūvēts, paplašināts, pārbūvēts vēl un vēl, līdz 18. gs. beigās savu nozīmi zaudējis. Līdz 19. gs. beigām tas bijis pilnīgi nojaukts un tā vietā salīdušas ostas ēkas. Pag, bet kur tad mēs te tagad atrodamies? Pagrabi, šķiet, ir saglabājušies vienkārši aizrakti, bet vairums lietu, kas ir te virs zemes ir rekonstruētas/uzbūvētas no jauna, turklāt sapnis ir rekonstruēt pilnu bastionu komplektu apkārt, kanālu, un tad pa stūrītim vien arī pils būves. Oho! No vienas puses varētu tiepties, ka tā nav pietiekami īsta vēsture, no otras puses, tas ir fantastisks veids, kā parādīt lietas, demonstrēt, kā tas ir dabojies, kad tika lietots.

    Pa pils muzeju esam aiztaigājušies krietni ilgāk nekā plānots, pēc tam beidzot dodamies uz Palangu.

  • Kuršu nērija

    Pa ceļam uz Pāvilostu mēs braucām cauri Ēdolei, tāpēc es izstāstīju vecu leģendu par nosaukumu*. Tuvojoties Klaipēdai sākām jokot, vai tad te ir ēsti klaipi. Vikipēdija gan saka, ka tam drīzāk ir sakars ar klajo pēdu, precīzāk sakot, attiecīgajiem kuršu vārdiem, kas tobrīd kopā nozīmējuši gludu vietu.

    Klaipēdā iebraucām jau krietnā pēcpusdienā un bez būtiskiem starpgadījumiem. Kosmiskā Brīnuma nolikšana maksas vietā un mēģinājums piereģistrēties blakusviesnīcā neskaitās. Mūsu viesnīcā ir diezgan glīti, plaši numuriņi, un tā atrodas netālu no ostas. Vispār jahtas ir arī kanālā mums aiz loga. Pirmajā vakarā izmetam mazu līkumiņu pa vecpilsētu un paēdam vakariņas vietā, kur Trip Advisor sola Centrāleiropas virtuvi. Es sāku saprast, ka Centrāleiropas nozīmē vienkārši “parastais ēdiens”. Bet ēdiens nav slikts un ēst gribas. Pēc vakariņām it kā gribas pastaigāt pa vecpilsētu, bet neko daudz vairāk kā Teātra laukumu un vienu skaistu sienas grafiti (pa visu mājas galu divapus stāvu augstumā) neredzam, jo es sāku salt, bet visas jakas ir aizmirstas viesnīcā. Ejam atpakaļ.

    Pie viesnīcas es izmetu mazītiņu līkumu uz ostas pusi. Ostas rūpnieciskās daļas mani neinteresē, bet tepat blakus viesnīcai ir neliels, pagriežams gājēju tiltiņš ar koka klājumu un kaltām margām. Vēlāk (pēdējā dienā, brokastis ēdot) mēs pat redzēsim, kā to griež – ar rokām, divi vīri staigā ap centrālo stabu un griež sviras plecus. Otrpustiltam es ieraugu vienu spoka skulptūru (tas lien ārā no kanāla) un vienu mazām figūriņām rotātu vējrādītāju. Nav ne jausmas, vai tas spēj arī pašu vēju parādīt. J. norāda, ka pāri ūdens strēlei redzamais mežs ir Kuršu kāpa.

    Nākamā dienā pēc lēna iesākuma (brokastis nav ne sliktas, nedz labas, kafija nekāda, mērķi un vēlmes neskaidras) un neliela līkuma pilsētā braucam uz Kuršu kāpu. Pilsētā ir kaut kas jocīgs, bet es vēl īsti nespēju noķert, kas. Ir grūti uztvert, kur ir vēsturiskā centra robežas, kā minimums.

    Uz Kuršu kāpu mūs pārved mazs prāmītis. J. ir izpētījis, ka noteiktos laikos tas ved ne tikai pāri, bet arī gabaliņu tālāk, tieši uz delfināriju. Tajā galā ir daudz cilvēku, iespējams, pat mazliet par daudz. Taisos stāties rindā, bet klausos, ka skaļruņos aicina visiem, kas var, biļetes pirkt internetā, nevis stāvot rindā. Pēc dažām minūtēm J. biļetes ir rokā. Delfīni ir forši, tie lēkā, ēd zivis, met salto, ēd zivis, spēlē bumbu, ēd zivis, peldas figūrās ar treneriem, šļakstās un kopā dzied. Kādu brīdi mēs ar J. apspriežam labturības aspektus – tā kā delfinārijs nav ceļojošais cirks, te vismaz teorētiski ir iespēja labāk rūpēties par dzīvniekiem, bet mārutks viņu zina, vai to dara. Vikipēdija zina stāstīt, ka Eiropa regulē minimālo baseina lielumu, bet vispārīgi uzreiz vieglu atbildi nedod (aspekti, elementi, vēl aspekti) un roumingā internets draud beigties. Un ir patīkami, ka delfīni motivējas ar zivīm, nevis pātagām. Un vēl ir patīkami, ka mums nav sēdvietas pirmajā rindā, jo, delfīni izrādās lielāki, kā es atcerējos, un tāds salto pārvieto ļoti daudz ūdens.

    Pēc tam ejam uz jūras muzeju, es gribu redzēt akvārijus. Muzejs ir ierīkots vecā cietoksnī (apkārt ir pat grāvis un nocietinājumi, grāvī dzīvo pelikāni), tāpēc tajā ir gan ekspozīcijas par vietas vēsturi, gan viena telpiņa ar dažādu kuģu modelīšiem (heh, Heijerdāls te ticis pat pie diviem), gan visādi enkuri. Nocietinājuma ēka ir pārbūvēta par jūras dabas muzeju un akvāriju kompleksu, tai apkārt baseinos dzīvojas pingvīni un roņi. J. ātri vien pasludina, ka roņi ir vislabākie, iespējams, viņu apbur suniski ūsainie purni ar lielām, aizveramām nāsīm. Vienam baseinam pielikta zīme, ka te dzīvo ronēni, kas salasīti savainoti jūrmalā. Kad paaugšoties līdz izdzīvotspējai, laidīšot atpakaļ. Iekšā, tātad, ir akvāriju un dabas muzeju mikslis. Dabas muzejā ir daži zivju maketi, viens milzīgs vaļa galvaskauss (uff, ja galvaskauss ir maza auto lielumā, tad pilno garumu aptvert ir necilvēcīgi), kā arī milzīga, milzīga gliemežvāku kolekcija. Lieli, mazi, ar asumiem un bez, plaukti pa visu sienu un ne jau mazai telpai. Meitenīte manī, kas jūrmalā lasa gliemežvākus, ir pilnīgi un bezcerīgi apburta.

    Vēl jūras muzejā ir akvāriji. Sevišķi interesanti ir skatīties koraļu akvārijus, tie ir kā tādi zaraini citplanētieši, bet manas acis nezkāpēc sāk pamazām dot mājienus, ka blenšana apaļos ūdenstraukos vispār ir nogurdinoša lieta. Muzejs attapīgi sakārtots, sākot ar mazākām lietām, mulāžām un manekeniem un beidzot ar iespaidīgajām lietām – pēdējā etapā lielajam storu akvārijam var iziet caur apakšu un nonākt pie stikla paneļiem roņu un pingvīnu mītņu zemūdens daļai. Tunelis zem storu akvārija ir liekts visos aspektos – es, blenzdama uz stores zobiem (storēm neesot zobu, es nezinu, kam piederēja mute ar trijstūrainajiem zobiem, kas peldēja pāri), ieskrienu ar pieri liekumā, jo tas ir, cik pārsteidzoši, caurspīdīgs. Tētīt, tās zivis ir lielas. Pingvīni īpaši pie stikliem nenirst, bet pie roņu stikla es uzzinu, ka ronim uz “astes” ir kāju nagi. Jo nu tie ir pēdu analogi. Tā lūk.

    Iznākot ārā, es kādu brīdi juku jukām runāju par to, cik ļoti nogurušas ir acis, par to, ka mazliet sāp galva, un par to, cik ōsam ir šie radījumi un akvāriji un gliemežvāki. Mēs piemetamies atpūsties kafejnīcā, kur ārā cilvēki sīksti dala pie galdiņiem pietrūkstošos krēslus. Mēs apsēžamies iekšā, kur ir drusku smacīgāk, bet daudz klusāk, tiklīdz rinda noskrien. Aveņu saldējums garšo pēc bērnības kožļenēm. Tas nav slikti, bet mazliet negaidīti gan.

    Mēs uzzinam mazliet par cietokšna vēsturi (īsumā: nav nekāds pārsteigums, ka garas pussalas pats gals šķiet laba pozīcija militāriem nocietinājumiem nezin cik gadsimtus) un tad dodamies prom no muzeja – pastaigāties pa kāpu. Nērija ir pietiekami plata, turklāt mēs ejam slīpi, tāpēc sanāk vispirms iziet cauri pamatīgam, skaistam kāpu priežu mežam, kamēr nokļūstam pie jūras. Liedaga profils ir kā tāds izgāzies L burts – vispirms kāpa stāvslīpi iet uz leju vairākus metrus, un tad seko plata, plata pludmale, gluda kā galds. Dienā, kad mēs tur staigājam vairāk kā pusi šī platuma aizņem smiltis tajā ideālajā mitrumā, kur smiltīs negrimst kājas. Es nostaigāju lielu gabalu, tā arī nenovelkot kedas. Ir tik daudz mazo gliemežvāciņu, ka tie kraukšķ zem kājām vietām. Lai laudis nebojātu kāpu un sevi, ik pa nelielam galam ir kāpnes tikšanai augšā/lejā. Kāpņu galā var stāvēt un domāt, vai tagad redz vairāk jūras. Vai vispār ir iespējams redzēt vairāk jūras.

    Pa vidu stap kāpas galu un Smiltīni es ierosinu apsēsties smiltīs un atpūsties. Mums nav segas, bet diena ir sausa un smiltis ir siltas. Apsēžos, nē, atguļos smiltīs un mēģinu aizlikt rokas priekšā sejai tā, lai netraucē ne saule, ne vējš. Tas nav viegli, jo ziemeļrietumu vējš pūš sejā smiltis. Te mani glābj fizmatu hūdijs. Tātad, no šīs dienas hūdijs ir zināms kā lielisks pludmales apģērbs!

    Kuršu kāpā jūra nezkāpēc šķiet lielāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Saulkrastos. Tā šodien ir pazaļgana un viļņaina, un cilvēku šajā vietā praktiski nav, tāpēc mums ir viens no visīstākajiem atvaļinājuma brīžiem, kādi vien mēdz būt.

    Pret Smiltīni (paldies, GPS kartes, klau, Eiropa, kā tur ar to Galileo iet?) šķērsojam kāpu atpakaļ uz jomas pusi. Gaidot pārcēlāju, piemetamies tuvējā restorānā un pasūtam uzkodas vai desertus. Mans deserts ir tāds kā liels, karsts smilšu cepums ar mandeļu un medus kārtu, papildināts ar milzīgu kaudzi putukrējuma. Mazliet aizlīpu, bet apsveru ko tādu izmēģināt uzmeistarot mājās. Ēdot lasu par Kuršu nēriju un to, ka tā ir savā īpašā veidā ļoti trausla – ja apstākļi pamainās, tad izformēt smilšu čupas nav nemaz tik grūti, pat tad, ja tās ir ļoti, ļoti lielas. Vēl es lasu par kurseniekiem, kuri tā arī nekad neuzzināja, ka varētu būt latvieši, jo no Kurzemes uz Kuršu kāpu izceļoja tad, kad būšana latviešiem vēl nebija izgudrota.

    Atpakaļceļā prāmis smird. Pareizāk sakot, vējš vēl jo projām ir ziemeļrietumiem, tāpēc šajā virzienā braucot, visas prāmja izdedžu smakas sapūš atpakaļ prāmī.

    _________
    *) Sēž zemnieks ceļa malā, brauc garām barons. Barons vāciski prasa, kā sauc šo vietu. Zemnieks nesaprot, tāpēc atbild to, ko viņam šķiet, ka viņam prasa, t.i., ko viņš dara: “Es ēd uoles!”

  • Klau, cikos mums jāizbrauc uz Klaipēdu?

    Nākamajā rītā mums gribas romantiku, aizejam divatā uz kafejnīcu Laiva iepazīties ar turienes bagetēm. Bagetes ir diezgan lielas un sātīgas (mm, tagad es zināšu, ka kamambērs ar rukolu un saulē kaltētiem tomātiem ir laba kombinācija), kafija ir daudz labāka kā benzīntankā, un J. kaut kur ir izlasījis, ka te ir bijusi aptieka. Pēc brokastīm satiekam draudzeni un ejam uz molu. Pa ceļam iegriežamies jūras rotu veikaliņā, kur pārdod sienas dekorus no spektrā sakārtotiem, krāsainiem, jūras nogludinātiem stikliņiem. Pie izejas uz pludmali ir neliels skatu tornītis. Draudzene saka, ka tas ir kādreiz bijis meteoroloģisko novērojumu tornis. Es uzrāpjos augšā un veicu meteroloģisku novērojumu: pūš vējš, daudz un stipri. Tornis nav augstu, bet pārredzēt ļauj diezgan plašu pludmales gabalu. Te esot arī Latvijas sērfotāju un vējadēļotāju paradīze.

    Uzrāpjamies uz mola. Sākums ir traks – mols ir šaurs un ļoti nelīdzens šajā vietā. Pēc nesenās restaurācijas tā tālais gals jūrā ir nobetonēts gluds kā galds, un bāka galā arī tāda skaista un oranža. Mola galā ir skaisti, lecoši viļņi, kas šļācas man virsū tad, kas paslēpjas, kad gribu fotogrāfēt, un uzmetas man virsū, kad uzgriežu muguru. Ejam atpakaļ, tas nezkāpēc ir daudz vieglāk.

    Būtu tā kā jābrauc uz Klaipēdas pusi. Draudzene ierosina, ka vēl mēs varam uzmest aci vietai, kur Pāvilostas upe Saka satek no divām mazākām upēm, un pa ceļam vēl uzmest aci Upesmuižas parkam. Labi, tas nav daudz, daram tā.

    Upesmuižas parks ir bijis sastādīts ap ļoti īstermiņā eksistējušu muižu – 19. gs. beigās uzceltā ēka jau 1905. gadā nodedzināta, turklāt vismaz plakāts šajā grēkā vaino kaimiņu pagasta iedzīvotājus. Parkā ir estrāde un trošu tilts pāri Sakas upei uz bijušo slimnīcu. Tilts, protams, līgojas un liek domāt par jūrasslimību. Mēs tomēr paliekam šajā pusē un mūs izved pa romantisku taku pa krauju virs upes krasta. Takai upes krastā sastādīti skaisti, vienādi koki, lai gan viens laika gaitā ir izšķiebies. Takas galā ir bijusī muižas vieta, no kuras palikuši brikšņi un muižas kāpnes. Kāpnes ved tieši uz upi, tās ir platas un gaišas, taču tām trūkst vairāku pakāpienu. Daudz pakāpienu. Blakus ir stends ar muižas fotogrāfiju. Jāa, es redzu, tā ir bijusi skaista vieta kādreiz. Gan raugoties no muižas uz upi, gan no upes uz muižu.

    Braucot uz Sakas izteku nonākam pie Lejassakas baznīcas.
    – Tagad te vajadzētu pa kreisi. … … Kur tu brauc? Apgriezties?
    – Nu tu teici – pa kreisi.
    – Šis nav pa kreisi!
    – Ā, tas bija tas otrs pa kreisi uz pilnīgi otru pusi? Vajadzēja teikt ātrāk.
    Nu tā notiek kompānijās, kur visi reizēm jauc puses un visi cenšas to slēpt, lai izskatītos sociāli pieņemamāk.

    Beigās Brīnums paliek pie baznīcas. Baznīca esot slavena ar to, ka pie griestiem piekārta laiva, bet mēs to neredzam, jo nokautrējamies – vārti ir aizbultēti, tos var atvērt, bet mums šķiet, ka droši vien tur nav domāts tagad līst.

    Eja uz Sakas sateku ved cauri vienam gandrīzpagalmam, kurā uzkrājušās tādas pagājušo gadsimtu liecības kā zīme “vēlēšanu iecirknis” un “PSRS valsts krājkase”. Meklētā sateka nav tālu. Mēs atrodam diezgan labu skatu, kur var redzēt, gan Saku, gan Tebru, gan Drubi. Godīgi sakot, mums nav īsti skaidrs, kura ir kura. Maniem biedri sajūsminās par to, ka upē ir ne tikai dzeltenās ūdensrozes, bet arī baltās. Es vienlaicīgi mēģinu fotogrāfēt, turēties un pārāk nenobīties, jo mēs atkal stāvam uz trošu tilta. Patiesībā tas ir diezgan normāls, plats tilts, analītiski skatoties, panikai nav pamata, bet man, acīmredzot, ir vienkārši bail no trošu tiltiem, ar pamatu vai bez. Otrā pusē viegli bruģēta taciņa ved uz dievsvienzinkurieni – OSM (atvērtajā kartē) ir sazīmēts daudz taku, bet šīs te nav, tā pat kā tilta – un mēs nolemjam neturpināt tālāk. Draudzene norāda, ka blakus ir interesantums – palieņu pļavu biotops, jo, re, te plašā laukumā aug vilkvāles.
    – Vai, ja es iešu pakaļ tādai vālei, man būs slapjas kājas?
    – Ne tikai. Viņām vajag kārtīgu ūdeni, nevis tikai mitru augsni.
    Tā nu es neeju. Tā vietā mēs šķērsojam vēl reiz ļodzīgo tiltiņu un atgriežamies. Līdz Klaipēdai Vāze sola 2,5h braukšanas un ir jau kārtīgs dienas vidus. Ir laiks.

    Starp citu, tā nebija taisnība. Vāze nezināja, ka starp Pāvilostu un Liepāju ir pamatīgs ceļa remonts.

  • Uz leišu jūrmalu caur Pāvilostu

    Vasaras sākumā J. ieminējās, ka Igaunijā esam jau bijuši, tāpēc šajā atvaļinājumā būtu interesanti izmēģināt Lietuvu. Tālāk domas kaut kā aizplūda uz Klaipēdas pusi – nav tālu un tur ir akvāriji, delfīni un roņi. Nebūdami droši, ka mūs pietiekami interesē Klaipēda viena pati, paņēmām divas naktis Klaipēdā un divas – Palangā. Vēlāk (patiesībā īsi pirms brauciena) vēl radās doma uz vienu dienu iebraukt Pāvilostā, kur mēdz vasarot kāds mūžsens mans draugs. Lai mazāk stresa, paņēmām naktsmājas arī Pāvilostā.

    Vakarā pirms izbraukšanas es ievēroju, ka man ir caur bukingu mēģinājusi sameklēt Pāvilostas viesu māja. Kad to pamanu, ir jau kārtīgs vakars, vienpadsmit, tāpēc ļaujos zvanītnepatikai un sarunu atlieku uz rītu – gan jau viņi tikai grib zinātāt, kad es ieradīšos, jo tur nav diennakts reģistratūras. Turklāt es negribu domāt, kad es ieradīšos – nu kad aizbraukšu, tad būšu!

    Kā tad! No rīta, kamēr es pakoju čemodānā pēdējās apakšbikses, J. piezvana viesu namam. Tā un tā, viesu nams uz tiem datumiem jau esot aizņemts, un viņi nezinot, kā Booking.com atļāvis man piereģistrēt, tāpēc lai es atceļot reģistrāciju un paņemot citu viesu māju. Bet mana nauda? Lai es aizsūtot pieteikumu, man atdošot. Arghhh. Kaut kur dziļi manī vārās lielas, dusmīgi dusmīgas dusmas par to, ka pēdējās dienas rītā (vai pat iepriekšējās vakarā) atcelt ir cūcība un gan jau paši sajaukši pieejamības norādīšanu Booking.com sistēmā, bet tā pa lielam manas dusmas neko nemaina. Apsveru iespējas. Atrodu ātrumā divas: meklēt pašai jaunu hoteli, vai zvanīt Booking.com servisam. Paliekam pie pirmā, jo tiešām Pāvilostā tajā rītā var atrast līdzīgas cenas brīvu hoteli. Beidzot varam braukt. Izbraukšanas punktā gāž ar spaiņiem, vļē, tāpēc doties ceļā ir tīrā bauda.

    Kaut kur Kuldīgas reģionā jau pilnīgi un galīgi pārstājis līt, saule spīd un mākoņi kā baltas aitiņas lēkā pa debesīm. Kabilē piestājam pie vietējā veikala. Blakus skaisti apzaļumotā dīķī (vai ezerā, kas lai zina) peld gulbis. Es kādu brīdi snaikstos to smuki ierāmēt fotogrāfijā starp koku stumbriem, kad J. sauc, lai es ejot paskatīties 100 metrus pa labi, tur kur autobusa pietura nav priekšā. Tur ir otrs gulbis, kuru pavada kādi trīs vai pieci gulbēni – lieli jau, bet nu pelēki un vīkšķaini spalvaini kā strausspalvu mēbeļu slotiņas.

    Pāvilostā ierodamies pēcpusdienā. Pirms ķerties pie pilnvērtīgas atpūtas, nolemjam pirmām kārtām atrisināt draudzenes lūgto papildkvestu. Tas ir tā: mēs esam atbraukuši ar Kosmisko brīnumu, nevis autobusu, bet viņai ir defektīvs gāzes balons, ko vajadzētu apmainīt. – Bet šitos balonus var vadāt mašīnās, viņi nesprāgst? – Nu vietējie noteikti tā dara.

    Operācija iet negaidīti veikli – braucot iekšā draudzenes sētā es ne tikai neizgāžu šauros, vecos koka vārtus, bet pat saņemu uzlavu, ka atširībā no kaut kā tur es neesot nobraukusi vecmammas puķes. J. iekrāmē balonu mašīnā un pēc nepilnām 15 minūtēm es jau dīki pastaigājos pa marinas benzīntanku, kamēr draudzene ved sarunas balona apmaiņu. Tas nenotiek bieži, tāpēc nevienam nav pilnīgi skaidrs, kā to labāk būtu jādara, bet visi iesaistītie ir labdabīgi un balons tiek samainīts pārsteidzoši ātri. Vēl viena piruete ap šaurajiem draudzenes vārtiem (pārsteidzošā kārtā gan vārti, gan puķes vēl aiz vien dzīvas) un varam ķerties pie atpūtas.

    Kādu laiku sēžam ārā un ēdam salasītas, bet varen garšīgas vakariņas, kas sastāv no kartupeļu salātiem, ko mēs nevarējām atstāt mājās, lai nesabojājas, un karbonādēm, kas draudzenei esot palikušas pāri no radiem brīvdienās. Lietus uz pēcēšanas kafiju iedzen mūs iekšā, bet pēc neilga brīža tas ir beidzies, un mēs dodamies dzīvē.

    Spontānas idejas raustīti aizbraucam uz Jūrkalni un pastaigājam gar stāvkrastu. Uz skatu platformas ir daudz cilvēku, tas mūs nevaldzina, kāpjam lejā un ejam pa krastu uz priekšu. Čurkstu alas nemana, bet nonākam pie nelielas upītes ietekas jūrā. Smilšu sanesumu dēļ dažviet tā ir tikai pāris centimetru plata urdziņa (uordziņa, teiktu vietējie), un tas rada sireālu kontrastu ar to, ka stāvkrastā ta ir izgrauzta grava visā stāvkrasta augstumā. Te jūra ir arī sagrūdusi dažus izjūrotus kokus, visi iespējamie augi aug krustu šķērsu jebkuros leņķos… Tāds kā mazs skats uz aizu, kur varētu sākties Robinsona Krūzo vai Šveices Robinsonu ģimenes zemes. Uz izjūrotā koka nevar sēdēt, tur ir lielo skudru ceļš.

    Pēc atgriešanās Kosmisko Brīnumu nometam pie viesnīcas un ejam apstaigāt Pāvilostas parkus. Ir piecdesmitgades parks un simtgades parks, un es jautāju, vai būs simtpiecdesmitgades parks arī? Labs jautājums, saka draudzene, simptiecdesmitgade ir pēc kādiem 10 gadiem. Pāvilosta nav veca, bet, paklausoties draudzeni, man rodas aizdomas, ka senāki vai nesenāki radi ir bijuši kopā ar Pāvilostu gandrīz visu tās mūžu.

    Pāvilosta brīnišķiga mazu mājiņu pilsēta ar ģeniālu plānojumu: vecajā daļā visi ceļi ved uz jūru, šķiet, daļa pat pa abiem galiem. Pārējie ar to vienu galu beidzas pie upes. Nu labi, izņemot Dzintaru ielu, kas izved uz šoseju. Es to jau zināju, bet J. pauž patiesas emocijas par to, brīdī, kad mēs stāvam kādā krustojumā un gan pa labi, gan pa kreisi redzam tālumā jūru. Starp citu, arī no mūsu šīsnakts guļamistabas var redzēt pāri kokiem stūrīti jūras.

    Jubileju parki ir vienkārši, bet skaisti un zaļi. Piecdesmitgades parkā ozolu ielokā ir zīmīte, ka ozolu ir stādījis prezidents, hmm, laikam Zemgals. Kuru no tiem ozoliem? jautā J. Labs jautājums! atbild draudzene. Es pieļauju, ka neviens to īsti nezina, un tāpēc tur tā zīmīte tā daudznozīmīgi nolikta, viņa turpina.

    Uz Upesmuižas parku (jā, pilsēta nav liela, bet parku te ir bagātība) mums vakarā iet vairs nav spēka, un es mēģinu stūrēt cilvēkus uz jūru. Draudzene ierosina, ka tad, lai būtu izzinošāk, noiet gar Pelēko kāpu un Jūrakmeni.

    Pelēkā kāpa ir, nu, tiešām diezgan pelēka. Tā ir plaša kāpu josla, jo klāj dažas priedītes, daži nelieli ziedaugi (kaut kāds mārsila paveids ar maziem, lilliem ziediņiem), bet pamatā sūnas un ķērpji. Re, šis ir briežu ķērpis, draudzene stāsta. Un šis ūdenī maina krāsu no pelēkas uz zaļu, viņa turpina. Un šī ir pelageja… Es klausos un paralēli vēroju lejuplaidīgo sauli. Draudzene par ķērpjiem, sūnām un citām zaļām radībām ir mācījusies, un vispār es arī zinu, ka augiem ir sugas un nosaukumi, bet par spīti visam manas smadzenes to ietin zināmā sirealitātes aurā, izklausās mazliet pēc burvju vārdiem.

    Jūrakmeni mēs atrodam diezgan viegli. Tas ir liels akmens bluķis gabalu no krasta, un to var redzēt pa lielu gabalu, tāpēc to tiešām ir grūti pazaudēt. Tas esot Latvijā vai Baltijā lielākais šāds jūrakmens. Mazliet ironiski, ka šāds lielais akmens ir nevis Tūjā, kur akmeņu ir vesela bagātība, bet Pāvilostā, kur tas ir vienīgais akmens nezcik garā gabalā. Pēc tam nākam pa pludmali uz molu pusi – atpakaļ tuvāk pilsētas centram. Beigu galā paņemam sedziņu un krietnu laiku nosēžam vienkārši jūrmalā. Nevarētu teikt, ka tas ir talantīgas plānošanas rezultāts, bet mums ir šādas tādas uzkodas, saulriets un iespēja vērot bezgalīgus viļņus. Pēcāk vakarā nosēžam krietnu laiku mūsu viesnīcā, pļāpājot par visādiem niekiem. Kad es atveru logu, lai pavēdinās, J. aizdomājas, ka Rīgā cilvēki dzird, piemēram, Torņukalna vilcienus, kamēr mēs šeit dzirdam jūru. Tas ir diezgan episki. Vēl episki ir tas, ka tieši aiz loga notiek daļējais mēness aptumsums, un mēs sazinkā pamanamies iziet ārā tieši uz tā maksimālo fāzi. Tāds klasisks, atmosfērisks vīna vakars, tikai bez vīna.

    Gulta jūtas pārāk mīksta, sintētiska un čīkstīga, bet diena ir bijusi pietiekami nogurdinoša, lai mēs tikai par to pačīkstētu, nevis tāpēc negulētu.