Laumas piezīmes

Category: 2024-05 Itālija

Mazliet garāks darba pasākums Turīnā.

  • Turīna 4: vakariņas dvēselei un mājupceļš

    Nākamā diena, sestdiena, mums ir pēdējā Turīnā. Vācam čemodānus, mazliet pačīkstam par to, ka ir beidzies tualetes papīrs un mums neiedeva jaunu, un nočammājamies drusku par daudz, es pāris minūtes nokavēju sava workshop sākumu. Bet tikai nedaudz. Tā kā šodienas programma nav pakļauta galvenajai konferences organizācijai, sesijas sadalās samērīgāk, un es dabūju arī pasēdēt. Es ievēroju, ka viens no jomas grandiem man blakus ļoti acīmredzami mieg ciet un sajūtos daudz labāk par savu klaiņojošo uzmanību. Bet pēc kafijas vēl jo projām ir jāstāv rindā, un šodien mēs esam tajā ēkā, kur ir neērtāks kafijas paužu ēdiens. Posteru angārā bija tādas mīkstākas bulciņas, bet šeit pirmajā kafijas pauzē ir jauki, saldi, drupani un ārkārtīgi sausi cepumi. Manam kunģim par to ir viedoklis. Es paskatos dienas plānu, ieraugu, ka pusdienu pauze ir īsa (apkārt esošā iepirkšanās centra rindas neizstāvēšu), un palūdzu, lai J. man atnes man uz pulksten vieniem kaut ko garšīgu un kunģim labu. J. atnes man rāmenu no tā japāņu restorāna (Japs!), kas bija netālu no mūsu viesnīcas. Lidojums mums ir svētdienas rītā no Bergamo, tāpēc pēdējai naktij mums viesnīca ir norezervēta tur. Plānojam braukt ar vilcienu uz Milānu, paēst tur vakariņas un tad uz Bergamo, lai no rīta pirms lidmašīnas būtu jātērē mazāk laika ceļā. Šoreiz mums pat ir laicīgi nopirktas parastās biļetes. Pirms Milānas vilciena paspējam izmest mazītiņu laukumiņu Turīnas centrā – aizejam San Karlo laukumam, kas pēc kartes izskatās, ka varētu būt vecpilsētas centrālais laukums, un nejauši ieklīstam San Frederiko galerijā. Šajā gadījumā galerija ir tā kā apjumts ielas fragments. Safočēju krāšņās fasādes, papriecājos par stikla rūtiņu jumtu, un tad piesēžam vienā galerijas malā uz kapučino un desertu. Man ir olu liķiera krēms (mazliet apdedzināts ar cukura glazūriņu) ar ogām. Laba kombinācija. Smejos J., ka varbūt man tikai tagad sāk piezagties ceļojuma sajūta, kad beidzot ir laiks atvilkt elpu. J. pastāsta, ka, kamēr es piedalījos konferencē, viņam esot pilsētas centrā uzklupis siers un tagad mums atkal ir vairāki veidi suvenīrsiera. Uzbrucīgi tie Vecās Eiropas sieri nudien! Vilcienā braucam šoreiz parastajā klasē. Tas vēl jo projām ir ļoti ērti, bet mans krēsls tomēr nav tik milzīgs, lai es varētu tik ļoti iztiept elkoņus uz visām pusēm. Bet rozetes ir. Milānā J. ir atradis kādu restorānu Pane i tulipani tikai pāris kvartālus no stacijas. Vēlāk viņš atzīstas, ka to atradis uz ātru roku apmēram desmit minūšu laikā vilcienā, cīnoties ar sliktu internetu. Es smejos, ka to nevajadzēja teikt, jo restorāns ir patiesi lielisks. Sēžam ārā, vakars ir tieši ne par aukstu, ne par karstu. Viesmīļi entusiastiski stāsta par vietējiem ēdieniem un jokojas ar mums. Kad mums atnes vīnu, J. pamāj, lai dod pagaršot man, un viens no viesmīļiem saka, ka, nu jā, viņa ir boss, ja tu izvēlēsies sliktu vīnu, viņa tevi vakarā nodurs. J. diplomātiski atbild, ka vienkārši uzticas manai gaumei. Vīns, starp citu, atkal labs, un es pierakstu, ka vermentino ir atslēgvārds, kas man jau vairākkārt ir garšojis. Kaut kur starp otro ēdienu un desertu iet garām vīrs, kas mēģina mums iepārdot sarkanas rozes. Atsakamies, jo roze diez vai pārdzīvos atceļu uz Latviju. Uzkodas mums pilnībā iemārketē viesmīļi, bet es nenožēloju, jo tā beidzot sanāk kaut ko jaunu uzzināt – ceļojuma laikā pašai palasīt diemžēl nebija laika. Mums ir maizīte ar baklažāniem kaut kādā oranžā mērcē, kam uzrīvē rūgto šokolādi, fokača, kas atgādina vienkāršu picu ar tomātmērci un sieru, pupiņu biezzupa un kaut kādi zaļu dzinumu (endīvīju?) salāti ar anšovu mērci. Tā es uzzinu, ka reizēm pat man tomātmērce ir pieņemama. Iespējams, tikai Itālijā, tikai sestdienas vakaros labā restorānā un tikai labā garstāvoklī. Pupiņu biezzupa šķiet pagatavota uz tāda pamatīga kaulu buljona bāzes, ka ar cirvi varētu cirst. Otrajā ēdienā mums piedāvā jūras ezi, tas šodien esot svaigs un liels, bet es pavelkos uz smadzeņkauliem (osso buco) ar safrāna risoto. Ēdu un filozofēju, kā gan tas ir, ka gan gaļa, gan risoto katrs atsevišķi šķiet par maigu, bet kopā ir absolūti ideāli un pilnvērtīgi. Desertā J. saka, ka viņam jau pietiek, bet es paņemu tiramisu. Viesmīlis saka, ka nevar dot divas karotītes, jo man ir tiramisu, bet J. ir Deserts, tāpēc tiramisu viņam vairs nevajag. Bet mums tomēr iedod divas karotītes. Pēc vakariņām ir jātiek uz Bergamo. Autobuss ved uz lidostu, un viesnīca ir lidostai tuvākā viesnīca, ko varēja dabūt, neziedojot nieri. Viesnīca ir drusku vairāk kā 2km no lidostas, un šovakar tas ir par daudz. Vispirms mēs gandrīz kilometru ejam gar miljons stāvvietām (lai slavēts fakts, ka visur vismaz bija uzzīmēts gājēju celiņš). Tad ir pāris dīvaines ēkas un servisi un tad ļoti pēkšņi sākas privātmāju rajons. Tad mums pa tuneli ir jāšķērso autostrāde, un es… nobīstos no tuneļa. Tunelis izskatās mazs, klaustrofobisks, pusaizbrucis un ārpusē ir dīvaini brīdinājumi itāļu valodā, ko J. negrib lasīt. Objektīvi runājot, tunelis nebija ne aizbrucis, ne kāds, un brīdinājums bija par to, ka tiem, kas garāki par 1,9m, ir jāpieliecas, jo vienā galā ir pāris ar raibu lenti aptītas trubas. Un vispār tam tunelim pat nesen bija pārkrāsotas sienas, tajā nav pat neviena grafiti. Vienkārši ir ļoti nogurts. Nākamajā dienā J. ir ar mieru žēlīgi atzīt, ka tunelī vismaz smirdēja. Pēc tuneļa sākas tāds kā pilsētas centrs ar bezmaz vai viduslaicīgām mājiņām un vismaz vienu baznīcu ar ļoti daudziem zvaniem tornī. Viesnīcdzīvoklītis ir absolūti omulīgs, un, lai gan vannasistaba ir uz diviem numuriem viena, tā ir šausmīgi glīta ar mazām dienvidnieciskām flīzītēm un tajā ir burbuļvanna. Bet ir pusnakts, mums četros ir jābūt lidostā, un vispār vannasistabā ir uzlikta zīme, ka, lūdzu, nelietot burbuļus pēc desmitiem vakarā, jo tas ir pārāk trokšņaini. Tā nu es aizeju gulēt, nevis atlikušās 3h nosēžu vannā. Pēc nelielās 3h pagulēšanas ceļš uz lidostu šķiet daudz īsāks. Izlidošana nokavē tikai mazliet, un saullēkts pār kalniem un blakusesošo cietoksni ir ļoti skaists. Lidmašīna pēc ātrvilcienu priekiem ir drusmīgi neērta. Es guļu, bet man ir sajūta, man pēc tam ir izmežģīts kakls un sastiepta mugura 3 vietās. Ir tāda urbānā leģenda, ka rainis ņemot no lidmašīnām ārā krāslus, lai pārliktu tos ciešāk (lai saiet vairāk pasažieru), un, kad mani tur iebāž, es tam spēju noticēt… Rīgā vispirms es gandrīz norakstu zudušajos savu čemodānu (tas ir nevis uz lentes, bet nezkāpēc nomests kaktā aiz otras, nestrādājošās, lentes), un tad, izgājusi ārā, ka pēc vēsās Ziemeļitālijas Latvijā ir sākusies kaut kāda karstuma elle. Es, pirmais darbs, nolieku vilnas žaketi čemodānā un izvelku visu ceļojuma laiku nelietoto lina platmali. Ir 30 grādi. Maija beigās.

  • Turīna 3: mazliet karaliskuma

    Trešā konferences diena ir pēdējā pamatsatura diena, tāpēc tā jau pati par sevi ir īsāka, un es vēl nolemju noīsināt noslēgumvārdus, kas tāpat būs lielajā telpā ar pārāk mazo gaisu, kur man nāks miegs. Vakarā būs konferences galā vakariņas, bet līdz tam vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam pavisam mazliet, maigi un ar vairākām atpūtiņām pastaigāt pa pilsētu. Valentīna parks nav tālu, un tas ir pie upes. Nolemjam, ka, ja būs spēks, tad pastaigas maršruts varētu būt iziet tam visā garumā gar upi cauri un tad griesties atpakaļ pilsētā iekšā meklēt ceļu uz vakariņu vietu.

    Parks ir patiesi patīkams. Vispirms mēs atrodam krāšņu, mītīsku tēlu skulptūrām rotātu strūklaku (Divpadsmit mēnešu fontāns) un apsūnojušas kāpnes, kas ved uz nekurieni. Turpinot uz priekšu, vienā pusē ir botāniskais dārzs un otrā pusē – viduslaiku ciema replika, kas ar lielu rūpību uzcelta 19. gs. otrajā pusē kaut kādam pasākumam par godu. Viduslaiku ciems ir ciet, bet botāniskajā dārzā ir vairākas ļoti smukas skulptūras, piemēram, kāda stiepļu lēdija, kas attēlota braucam ar veclaicīgu zāles pļāvēju, kam pēdās paliek puķes, vai arī zēns, kas lasa grāmatu, no kuras nāk ārā baltu taureņu straume. Zēna statuja ir priekšplānā kādai ūdenstilpnei, kurā peld kaut kādi boberi. J. domā, ka tās ir nūtrijas, nevis bebri, jo, iespējams, uz brīdi pazibējusi aste, kas ir pietiekami tieva. Es tā arī asti nesaskatu.

    Visur parkā ir ļoti daudz vāveru un tās nav sevišķi bailīgas. Arī ārpus botāniskā dārza robežām ir vairāki ļoti resni koki ar zemiem, nenormāli gariem zariem. Ir vairākas saldējuma pārdotuves, bet tās veras ciet. Otrā upes krastā var redzēt atsevišķas mājas meža un citu zaļumu ietvarā. Kādu laiku pērkons ducina tālumā. Esam tikuši parkam apmēram līdz vidum, kad sāk līt un turklāt diezgan pamatīgi. Mums atšķirībā no vairuma apkārtesošo cilvēku ir kārtīgi lietussargi, un tā vienkārši kur paslēpties parka vidū nav, tāpēc turpinam uz priekšu. Pie upes tie skati ar gaišākiem un tumšākiem mākoņiem un mazliet aizmiglotajiem tiltiem patiesībā ir ļoti jauki.

    Virzoties uz priekšu, pie upes ir vairāki airētāju klubi, un mēs satiekam vairākas sportistu grupiņas, grūti saprast, vai viņi turpina skriet treniņa ietvaros vai prom no lietus.

    Kad esam aizgājuši līdz nākamajam tiltam, parks beidzas, sākas pilsētas daļa, kur brauc auto un ir ļoti daudz šļakatu. Turklāt mums patiesībā vēl ir laiks līdz vakariņām diezgan daudz, un neviens no mums negrib to pavadīt lietū. Aplūkojam kādu triumfa arku, kurā arī slēpjas vairāki slapji cilvēki (ne sevišķi veiksmīgi) un pa Viktora Emanuela ielu devāmies apmēram konferences vakariņu virzienā ar plānu iet iekšā pirmajā neslēgtajā kafejnīcā vai restorānā, kas būs pa ceļam. Šī ir liela iela, pilna ar krāsainiem skatlogiem, te tādiem vajadzētu čumēt un mudžēt, vai ne?

    Turīnā daudzi restorāni atveras uz pusdienlaiku, pabaro cilvēkus, tad paņem pauzi un atveras vēlreiz uz vakariņām. Šīm divām ēdienreizēm mēdz būt pat pilnīgi atšķirīgas ēdienkartes ar, piemēram, atšķirīgiem apkalpošanas uzcenojumiem. Šobrīd ir ne šis ne tas – krietni par vēlu pusdienām, bet drusku tā kā par agru vakariņām. Pēc kādiem kvartāliem trim vai pieciem ieraugam atvērtas īru kroga, nu, paba durvis. Sešu nāciju pabs saucas. Kad mēģinu pa tām ielūkoties, man gandŗiz uzbrauc virsū vīrs ar tukšiem aluskastu piegādes ratiņiem. Īru pabs noteikti nebija manā Turīnas prioritāšu sarakstā, bet ir jāglābjas no lietus un jāatpūšas, kājas atkal sāk sāpēt.

    “Vai esat atvērti”, J. paprasa, kad reāli esam jau iekšā pabā. Es ievēroju, ka “jā” atskan pēc tādas kā pauzītes. Interjers ir klišejiskāks par klišejisku, tumšie koka paneļi un visa pārējā atribūtika kā filmās. Taču tā kā paneļi ir tiešām koka, nevis plastmasas, es ātri nolemju, ka vieta ir omulīga un lieliska. Patiesību sakot, vienīgais trūkums ir tas, ka mana vilnas žakete ož pēc slapja suņa vai slapjas aitas, un tas dīvaini disonē ar kādu no krogā esošajām smaržas niansēm, radot tādu kā tehnisku smaku. Diezgan jocīgi, jo žaketi novelkot, nekas nesmird, bet bez žaketes ir auksti.

    Līdz vakariņām vēl ir vairāk kā 2 stundas. Pasūtam pa alum, un Bufalo spārniņus. Spārniņi ir ļoti vienkārši, mazliet garšvieloti un fritēti, un ļoti skaidri garšo pēc tā, ka jāpasūta vēl viena porcija spārniņu un vēl sīpolu gredzeni arī. Ejot uz tualeti es ievēroju, ka pa 1 eiro ir iespējams paspēlēt pinbolu īstā, fiziskā aparātā ar daudzām gaismiņām un bīp-bebīp-bop-bēp. Vienā no bērnības Windows (3.11? kāds no agrīnajiem NT? tiešām neatceros) Pinball bija iekļauts kā datorspēle, tāpēc man patiesībā ir diezgan skaidrs priekšstats, kas tas ir, lai gan aparātu redzu pirmo reizi. Priekš tā, ka tas ir viens eiro, es patiesībā diezgan ilgi spēlēju, kamēr pazaudēju visas bumbiņas. J. paspēj gan papriecāties un safotogrāfēt, gan padīdīties, ka mums tak spārniņi atdzisīs.

    Tualetē vīriešu nodalījumos ir pēdiņas, bet sieviešu – parastie podi.

    Kārtīgi atpūtušies mēs atsākam čāpojienu uz vakariņu vietu. Lietus ir beidzies. Pilsēta izskatās mīlīgi, visas malas pilnas ar tiem skaistajiem, rakstainajiem balkoniem un logu slēģiem, kas man parasti dienvidos tik ļoti patīk. Redzam arī (no ārpuses) vairākas mazas, smukas baznīciņas. Kopumā vakariņu vieta ir par tālu un mazu gabalu pirms galamērķa mēs sēžamies atpūsties.

    Vakariņas ir kaut kādā vietā, kas atgādina dzelzceļa muzeju vai kādreizējo Sapņu fabriku. Mīlīgi, atmosfērīgi, un… neviena krēsla! Ēdieni tiek pasniegti zviedru galdos un pat pie sienām nav krēslu. Es J. saku, ka šis ir drusku par daudz un ka varbūt pat būtu vietā mazliet paraudāt. (Es gan promejot ieraudzīju vienu blakustelpu ar dīvāniem, kas ārpusē laikam mums bija pieejama, bet tur bija mazāk kā 100 vietu un mēs bijām noteikti vairāk par tūkstoti.)

    Klīstot gar uzkodām satiekam vienu no kolēģiem, tas parāda, kur var dabūt siltos ēdienus. Ēdieni ir jauki, taču ne pārsteidzoši izcili. Tiesa gan, mani divdesmit gadu laikā ir palicis daudz grūtāk pārsteigt ar izcilu ēdienu. Vīns ir garšīgs un J. atnes man milzīgu porciju pildītas pastas – tā kā ravioli, bet mazāki – kaut kādā krēmīgā mērcītē. Esot te kaut kas reģionāls, bet es pazaudēju vārdu. Bet man ļoti garšo, tāds omulīgs ēdiens. Es bezceremoniāli apsēžos sakrustotām kājām pie vienas no sienām. Kad kolēģis uz manām izdarībām noskatās, es nokomentēju, ka, ja kādam šķiet antisociāli, ka cilvēki sēž uz grīdas, lai iedod man krēslu, es ar lielāko prieku sākšu uzvesties sociālāk.

    Pieēdamies, papļāpājam par pāris plakātiem, ko redzējām konferencē, un kolēģis aiziet mājā, jo arī pret viņa kājām pēdējās dienas nav bijušas žēlīgas. Mēs ar J. bezmērķīgi paklaiņojam pa lielo zāli un es ar domu, ka laikam jau nevienu pazīstamu nesatikšu, arī apsveru iešanu mājās. Tad mēs satiekam otru kolēģi, un vēl mazliet papļāpājam. J. atnes mums vēl pa glāzei vīna. Pie vārdiem “laikam būs jāiet mājās” vienā zāles malā sākas kaut kāds balagāns un sāk spēlēt mūziku.

    Izklausās tā kā pēc Queen, es padomāju par pirmajiem akordiem. Hmm, turpina izklausīties pēc Queen, turklāt ne no tām visslavenākajām dziesmām, vienkārši tāda, ko es atpazīstu. Tā bija Queen dziesma. Un arī nākamā. Pasākumā bija uzaicināta viena itāļu grupa, kas dzied Queen dziesmas – The Royal Band. Skatuves dekorācijas ietvēra gan kroni, gan uz tumbiņas stūra uzkārtu sarkanu apmetni, gan fonā iezīmīgu sarkanu ģitāru, kas, cik atceros, netika lietota muzicēšanai. Un melnbaltrūtainu lakatu pie sintezatora stūra.

    Pēc divarpusstundu dejošanas un lēkāšanas es, klibojot uz metro, J. saku, ka rīt manas kājas, iespējams, varēs arī eitanazēt, bet tādi nu tie lēmumi tika pieņemti. J. atzīst, ka, viņaprāt, džeki brīžiem dziedāja šķībi, un es pasaku paldies, ka viņš nebojāja man vakaru ar šo informāciju, jo es to nedzirdēju un lieliski izdejojos. J. atzīst, ka ar publiku viņi esot ļoti labi strādājuši. Turklāt nu būsim godīgi, kad vēl man būs iespēja pilnās plaušās dziedāt “weeeeeeeeeeee are the champions my friends“, neriskējot ar policijas izsaukšanu!?

    Jāatzīst, ka, lai gan līdz viesnīcai ir tikai dažas pieturas, es nekad mūžā neesmu bijusi tik laimīga, ka metro nav pārstājis kursēt – kad soļi jāliek vienkārši viens pēc otra, nevis tā un šitā mūzikas ritmā, pēdās sāp katrs vismazākais akmentiņš cauri pat visnotaļ pamatīgajai botas zolei.

    ____________________________________

    *) Rakstot pēc pāris dienām es vairs neatcerējos, kas tieši tā par dziesmu bija, iespējams, “Keep yourself alive” vai “Tie your mother down“. Otrā dziesma bija “You don’t fool me“, jo es stāstīju J. par pēdējā albuma sagatavošanu.

  • Turīna 2: stāvamais un braucamais

    Divas nākamās dienas ir konference un notiekošo īsi var rezumēt kā “nogurums, sāp pēdas, gribas čīkstēt, bet zinātne notiek”.

    Konference norisinās Lingotto centrā – ēkā ar patiesi interesantu vēsturi – tā ir kādreiz bijusi novitāra un revolucionāra Fiat rūpnīca, kas pēc slēgšanas pārbūvēta par daudzfunkcionālu notikumu vietu – veikali, kino, kongresu centrs, viss, ko vien vēlies. Abos ēkas galos ir milzīgas spirālveida rampas, pa kurām saliktie fiati kādreiz brauca lejā – pēc tam, kad tie tika izmēģināti trasē uz jumta. Tagad uz jumta trase tiek retums lietota elektromobiļiem un pārsvarā ir apzaļumota.

    Taču mans prieks par ēkas vēsturi nespēj atlīdzināt manu īgnumu par organizātoriskajām nebūšanām. Šī konference vienmēr ir bijusi liela un šogad ir kaut kāds dubultnotikums, līdz ar to, salīdzinot ar jomā pierasto, tā ir milzīga konference. No otras puses, kaut kur tiek minēti 3 tūkstoši dalībnieku un daļa no tiem piedalās virtuāli – nekas tāds, ko cilvēce nebūtu pieredzējusi. Atklāšanas laikā galvenajā ēkā izbeidzas internets, bezvadu tīkli sakonfigurēti tā, ka nespēj visiem gribētājiem izdalīt IP adreses. Lielajā zāle arī mobilā interneta pārklājums ir diezgan nekāds, iespējams, lielais gribētāju skaits to “iztērē”. Otra lieta, kas izmisīgi pietrūkst, ir gaiss. Gan lielajā zālē, gan gaiteņos, gan milzu angārā, kur notiek plakātu sesijas, cilvēki gaisu izelpo pirmajās stundās un tas nekad neatgriežas, tāpēc es cīnos ne tikai ar drusku trauksmi par nevēdinātām telpām, bet arī vienkārši miegu. Viena referāta laikā viens no maniem kolēģiem viedi saka, ka telpās, kurās nav ne gaisa, ne interneta, nav pamata dzīvam cilvēkam atrasties un patiesībā mums būtu jāiet ārā. Mēs neizejam. Sēžam telpas vidū.

    Vēl viena ķibele ir manas nostaigātās pēdas. Šajā konferencē plakātu sesijas vienmēr bijusi interesantākā daļa un daudzo dalībnieku dēļ tās notiek paralēli ar referātiem gandrīz visu dienu. Plakātu sesijas šoreiz tiek diezgan gudri organizētas lielā angārā, kas nozīmē, ka var ērti izstaigāt visas dažādās tēmas un aprunāties ar katru interesējošo stāstītāju. Man patiesībā šī daļa vienmēr ir patikusi, taču rodas problēma. Sanāk visu dienu pavadīt kājās. Angārā krēslu ir ļoti maz. Kafijas pauzēs ir pieņemts stāvēt rindās vai pie galdiņiem. Jā, es esmu paņēmusi līdzi savas vismīļākās, mīkstākās botiņas, bet ar to nepietiek – jau pirmās konferences dienas pēcpusdienā man pēdas sāp diezgan drausmīgi. Turklāt tajā dienā, kas tika pavadīta ceļā, man bija kurpes ar plānākām zolēm un arī tika staigāts par daudz.

    Odziņa uz mana saguruma un nīgruma kūkas ir kafijas paužu organizācija. Šķiet, organizatori ir samaksājuši par to, ka mums noteiktā laikā dos kafiju, nevis, ka visi, kas grib, dabūs tik kafijas, cik grib. Tāpēc ir ļoti garas rindas un es vairākkārt uzraujos uz to, ka nē, es nevaru dabūt vēl vienu kafijas piņģerotu, jo tieši tikko nozvanīja zvaniņu, ka kafijas pauze beidzas. Un arī mana puslitrīgā krūzīte dzeramā ūdens glabāšanai apkalpojošajam personālam izraisa šoku – neviens nelej to pielnu, tāpēc man ir jāstāv rindā atkal un atkal. Šis būtu mazāk kaitinoši, ja pirms pāris mēnešiem mēs nebūtu darbā sprieduši, ka šoreiz konferences reģistrācijas maksa ir sasodīti augsta pat šīs konfas standartiem. Ā, nu jā, un no tās stāvēšanas turpina sāpēt pēdas.

    Ar zinātnes daļu iet labāk. Par spīti tam, ka nav gaisa un milzīga daļa satura ir par LLM, kas mani īsti nesaista, es tāpat atrodu lielu čupiņu piefiksēšanas vērtu ideju un atsauču.

    Vēl mani ļoti iepriecina pilsētas metro. Ir tikai viena līnija, tas kursē reizi 5 minūtēs, brauc šausmīgi ātri, un 72h biļete, kas ļauj braukt gan ar metro, gan tramvaju vai autobusu, cik vien vēlos, maksā 12,5€. Un gan Lingotto, gan mūsu viesnīca ir pāris soļus no metro. Kā pirmās konferences dienas rītā mēs to aptveram, tā metro kļūst par būtisku atslodzi manām nabaga pēdam. Starp citu, metro vilcieniņi ir pilnībā automātiski, tiem nav vadītāja, un tomēr tie pietur pietiekami precīzi tā, lai vagona durvis salāgotos ar durtiņām būvē, kas norobežo sliedes no visādiem muļķiem, kas varētu uz sliedēm nokrist.

    J. pa šīm dienām ir paspējis apmeklēt anatomijas muzeju, kriminālistikas muzeju un kāda jauka, mazliet traumēta vietējā mākslinieka muzeju.

    Pirmajā dienā pusdienās nezkāpēc sanāk ēst pokebļodas kopā ar kolēģiem turpat blakus iepirkšanās centrā. Vakariņas es aizstāju ar uzkodām, ko dod welcome drink, kas ir tajā pašā angārā, kur plakāti. Iespējams, garšīgākā uzkoda ir pasta ar kaperiem un olīvēm, kas man pārsteidzoši labi garšo par spīti manām distancētajām attiecībām gan ar kaperiem, gan olīvēm, gan sarkanīgām mērcēm. Vienā brīdī iestājas dzīvā mūzika, bet mēs ar J. un kolēģiem nobalsojam, ka akustika telpā nava laba.

    Otrajā dienā es esmu daudz saudzīgāka ar savām pēdām un rūpīgāk plānoju, kad stāvu un kad sēžu. J. mani pārliecina, ka, ja negribam ēst Lingotto, tad es tikpat labi varu atbraukt uz viesnīcu un mēs varētu iet ēst kopā. Es arī atbraucu, apsēžos dīvānā un saprotu, ka nebūs. Es uztaisu tādas acis kā Šreka Runcis Banderass un izčīkstu, lai J. atnes kaut kādu līdzi ņemamo ēdienu. Tā vismaz no manas puses izrādās izcila izvēle, jo 5 minūtes pēc J. aiziešanas sāk vēl arī gāzt lietus. J. atnes pildītu pastu ar sēņu mērci. Garšīgi, lai gan mani mulsina J. apgalvojums, ka pasta esot pildīta ar desu. Bet nu ir garšīgi. Vēl J. ir dabūjis līdzīgus kārtaini svītrainos pīrādziņus kā Neapolē – ar riekstu krēmu. Tos es prātā piezīmēju sadaļā “totāli varētu vēl”. Vēl mēs dabūjam pajokoties, ka mūsu viesnīcas numuriņā spokojas, jo, kamēr ēdam (iespējams, lietus dēļ?) sāk vērties ciet logu metāla žalūzijas. J. tās atver un tās aizveras vēlreiz. Taču pēc pauzes tās tomēr izdodas atvērt kā nākas.

    Otrās dienas vakars konferencē ir bez pasākumiem. Es pabeidzu izstaigāt pēdējo plakātu sesiju, tad atbrauc J., un mēs uzkāpjam uz Lingotto jumta. Ieeja tur ir 2€, un mēs tikai tad, kad viss slēdzas, saprotam, ka tas ietvēra arī labāku vai sliktāku muzeju, nevis tikai pastaigu pa jumtu. Iespējams, laiks rādīs, varbūt mēs aiziesim uz muzeju rīt vai parīt. Jumts ir jauki apzaļumots, tajā ir izstādītas vairākas patīkamas modernās mākslas skulptūras. Mani visvairāk iepriecina lielais neona uzraksts “šīs nav beigas” un soliņi ar tādiem uzrakstiem kā “Es dodu priekšroku skatīties, nevis sacensties. Ja piekrīti, apsēdies.” vai “Es dodu priekšroku iepauzēt, nevis sasteigt. Ja piekrīti, apsēdies”. Izejam pilnu loku, krietnu laiku sēžam un vērojam noejošo sauli. Vienā pusē ir zaļie kalni ar mazām baznīciņām. Otrā pusē žilbinoši uz leju kāpjas saule. Tikai pēc ilgas sēdēšanas attopamies, ka tas, ko mēs visu laiku uzskatījām par robainiem mākoņiem degunpriekšā ir pusi uz pusi mākoņi un sniegainas kalnu kores. J. izskatās saviļņots par šo atklāsmi.

    Promejot mēs redzam arī mazā piecsimtā fiatiņa koka skulptūru/modeli, pie kura tika mērītas visas veidnes, kurās gatavoja ārējās metāla daļas. Diemžēl mums neizdodas noiet lejā pa kādu no lielajām rampām, jo visu slēdz un mūs sūta uz liftu.

    J. ir atradis vīna pagrabu pāris metropieturas no viesnīcas, kur varētu diezgan smalki pavakariņot, taču pēc apdomāšanās mēs tur neaizbraucam – metro ir tikai līdz pusdesmitiem, atpakaļ būtu jāiet kājām, un tas sāpētu. Tā vietā mēs paliekam japāņu ēdamvietā blakusmājā attiecībā pret viesnīcu. Mēs būtu nākuši te pirmajā dienā, bet viņi tieši tad slēdzās.

    Mazliet sasmejos par klasisku Itālijas pieredzi – japāņu restorāns, ramen, suši, japāņu alus, sakē, un… viena ēdienkartes lapa ar rūpīgi atlasītiem Itālijas mazo vīnkopju vīniem. Visi nosaukumi man ir sveši, taču apraksti ir pietiekami daiļrunīgi, lai es uzminētu, ka Piaggia a Levante no Toskānas man varētu garšot. Var jau būt, ka es vienkārši esmu pārguri, bet tas ir izcils un es pirmo reizi nožēloju, ka nepaņēmām ar J. kopā pudeli.

    Rāmens, protams, nav itāļu ēdiens, un es pat nespēju novērtēt, vai tas ir diezko autentisks rāmens, bet… Izrādās, tā ir tieši tā zupa, ko man noguruma vakarā vajadzēja. Buljons silda gan miesu (ar visiem tiem lietiem Turīnā galīgi nav karsti), gan dvēseli. Desertam un gjozas pelmeņiem arī nebija ne vainas, bet labāko ceļojuma atmiņu sarakstā paliks ierakstīts vīns un rāmens pēc garas, grūtas dienas.

  • Turīna 1: kaut kur jānokļūst

    Nu, gadījās tā, ka Itālijai jādod vēl viena iespēja – Turīnā ir milzīga un jomā visnotaļ svarīga konference. Pēc nogurdinošās Neapoles pieredzes es izčīkstu, lai J. paņem atvaļinājumu un pievienojas man kā atbalsta grupa.

    Šausmīgi negribas lidot ar pārsēšanos, tas ir gan dārgi, gan nogurdinoši, gan videi nedraudzīgi, tāpēc tiek nolemts lidot uz Milānu un tālāk uz Turīnu braukt ar vilcienu. Datumi sakrīt tā, ka jālido ar Ryanair, tautā sauktu arī par raini. Lidojums ir pēcpusdienā un es skatos, ka mēs visticamāk nokavēsim Turīnas viesnīcai paredzēto iereģistrēšanās laiku, jo Turīnā ieradīsiemies pārāk vēlu. Uzrakstu viesnīcai jau laikus, viņi saka, ka atsūtīs instrukcijas, kā pašiem tikt iekšā, un palūdz man aizpildīt kaut kādu jocīgu personas datu anketu pilsētas nodokļu vajadzībām, es aizpildu, iedodu viņiem J. telefona numuru, kur sūtīt instrukcijas (jo darba dalīšana + J. mazāk apmaldās) un ar paveikta pienākuma apziņu to visu aizmirstu.

    Pēdējā dienā pirms lidošanas Turīnas viesnīca sāk rakstīt J., ka anketa nav aizpildīta un tūrisma nodoklis nav samaksāts. Anketas saite ir pieejama, mēs ar J. pārbaudam, ka (1.) personas dati tur ir aizpildīti, (2.) anketa saka, ka maksāt neko nevajag, un (3.) pēdējais logs gļuko, pēdējo “proceed” (turpināt) nav iespējams nospiest. J. iedzirkstī profesionālā kretīnisma gēns, viņš grib apskatīties arī no datora, izpētīt tīkla pieprasījumu secību un ko tik vēl ne, bet es uzstāju, ka viesnīcas pārstāvjiem nav jāzina, ka J. ikdienā testē nestrādājošas tīmekļa lapas, un jāsaka, ka anketa nestrādā, un viss.

    Gods kam gods, viesnīcas pārstāvji patiesībā diezgan labi runā angliski un J. izdodas viņus ātri pārliecināt, ka anketai mēs neko padarīt nevaram. Tūrisma nodokli nākas jau lidojuma dienā pārskaitīt uz kādu dīvainu privātkontu, bet vismaz izskatās, ka būs kur gulēt, un tas šoreiz šķiet galvenais.

    Rīgā mēs atklājam, ka 22. autobusa pietura ir daudz, daudz tuvāk centrālajai dzelzceļa stacijai, kā es atcerējos, un tas iedod patiesi patīkamu “mēs varbūt dzīvojam nākotnē” sajūtu.

    Vairāk kā 10 gadu ar raini nav lidots, un es ātri sāku atcerēties, kāpēc. Vispirms krāmējoties izrādās, ka man, lai gan ir nopirkta nododamā bagāža, nav laptopa izmēra rokasbagāžas, un tas īsti nav tas, ko es domājos esam pirkusi. To apejam, ieliekot manu laptopu pie J., kam ir normālā rokasbagāža. Lidostā rainis kavē, brīdī, kad mums jau bija jākāpj iekšā, tikai atbrauc mūsu lidmašīna un no tās sāk birt ārā iepriekšējie pasažieri. Lidmašīnas salonā krēsli ir indīgi dzeltenzili (mēs ar J. kādu brīdi spriežam, kā lufta, kas lieto gandrīs tās pašas krāsas, pamanās dizainiski būt daudz mazāk nomācoša), šaurība un troksnis ir milzīgi, un pirms pacelšanās ir arī sasodīti karsts un smacīgs. Fakti, ka vasara jau sākas un raiņa lidojumi ir relatīvi lēti, nodrošina to, ka salonā ir neierasti daudz mazu, apjukušu un niķīgu bērnu. “Jaunā paaudze jāciena, jaunā paaudze jāciena” padomāju es un īpaši ātri atrodu ausu aizbāžņus. Bergamo, kas ir netālu no Milānas esošā lidosta, ko lieto rainis, esam gandrīz stundu vēlāk kā solīts. Laikam jau labi, ka nenopirkām Turīnas vilciena biļetes laikus, jo tie vilcieni, ko plānojām, ir aizgājuši.

    No Bergamo vilciena pa taisno uz Turīnu nav, braucam ar autobusu caur uz Milānas centrālo staciju. Pie lidostas ir rinda dažādu pārvadātāju autobusu, kas visi kursē uz to pašu centrālo staciju. Vizuāli ievērtējam, ka gan jau pirmais brauks tas, pie kura ir rinda, un dodamies turp. Autobusa personāls ik pa brīdim izkliedz, ka lielie čemodāni jāliek autobusa bagažniekā, J. paklausīgi arī uzreiz ieliek. Kaut kā tā sanāk, ka J. rindā ir tādu gabaliņu aiz manis. Es samaksāju un iekāpju, un apsēžos jau gandrīz pašā autobusa aizmugurē. Tad atnāk autobusa vadītājs saskaitīt tukšās vietas (tās ir divas) un es saprotu, ka laikam J. netiks ielaists, viņš bija rindā krietni tālāk… Taču J. kaut kā pamanās izspēlēt triku “bet mana sieva un čemodāns jau ir autobusā!!!” un viņš ir pēdējais cilvēks, ko ielaiž.

    J. ir izlasījis, ka ir lētie un dārgie vilcieni, mūsu mērķis ir braukt ar lēto. Milānas stacijā orientēties nav šausmīgi grūti, taču mēs tomēr vispirms pamēģinām nopirkt biļetes kādā nepareizā stendā, no kura mūs aizsūta uz biļešu automātiem. Automāts nogļuko un pasaka, ka viņam gadījās nezināma kļūda. Tad pienāk laipna darbiniece un ļoti patīkamā angļu valodā paskaidro, ka šim automātam nestrādās kartes. Ir palikuši šovakar tikai divi vilcieni un tuvākajā no tiem (tam bija jābūt pēc 10 minūtēm, bet tas 10 minūtes kavēs) zemākā komforta klase vairs nav pieejama. Es pērku lētāko, kas ir, un uzreiz 2 biļetes, nākotnes grāmatvedības apsvērumi be damned. Mums abiem ar J. iedod vienu biļeti (vienu papīrīti), taču mūsu sēdvietas ir katram savā vagonā. Kā mēs to izskaidrosim kontrolierim, neviens nezina, tāpēc biļete paliek pie manis, bet J. to nofotogrāfē. Taču tā kā J. sēž ar sejas masku, viņa blakussēdētājs nobīstas un aiziet sēdēt citur, un es pārsēžos J. blakus, vēl pirms mēs satiekam biļešu kontrolieri.

    Vilciens brauc ar ātrumu 300 km/h, un šis ir visplatākais sabiedriskā transporta krēsls, kādā es jebkad esmu sēdējusi. Man piezogas pavisam nelielas aizdomas, ka, iespējams, šis nebija tas lētais vilciens. Iespējams, lētā vilciena biļetes jau bija izpārdotas vai arī tas aizbrauca, kamēr rainis kavējās ar mūsu laicīgu nogādāšanu Bergamo.

    Vilcienbrauciens lutina ar ārkārtīgi skaistiem skatiem. Fonā visu laiku ir kalni, apkārt klejo lietusmākoņi un saule laižas uz rietu, bet vēl neriet – ir tā sauktā zelta stunda. Šādā ātrumā braucot telefons kartupelis tiešām nav piemērots fotogrāfēšanas rīks, taču es vienalga uzcītīgi mēģinu.

    Turīnā ir 2 dzelzceļa stacijas. J. ir vairākas reizes rūpīgi skatījies, kuru mums vajag, bet beigās mēs tomēr esam nopirkuši biļeti līdz nepreizajai un tajā arī izkāpuši. J. apgalvo, ka nav liela starpība, bet reāli tā izrādījās kārtīga vairāk kā pusstundas pastaiga. Ir pamatīgs vakars, visa diena ir pavadīta ceļā, tāpēc to, ka patiesībā šajā situācijā lielas pūles varēja aiztaupīt, braucot ar metro, es saprotu tikai nākamajā dienā. Taču mēs pārliecinoši secinām, ka Turīna kā pilsēta mums liekas pierastāka un saprotamāka kā Neapole. Zaļāka. Visticamāk nav pēdējās desmitgadēs bijusi spiesta pārdzīvot ar atkritumu krīzi, kas saistīta ar mafiju. Vairāk velosipēdu, mazāk motoroleru. Luksofori ir visur, kur vajag, nav jāskrien pāri ielai kā trakam.

    Viesnīcā/dzīvoklītī tiekam iekšā bez problēmām, lai gan pašiekļūšanas pamācības atsūtītais video ietver trīs dažādas durvis un nelielu pastaigu caur random pagalmu ar riepu servisu. Sēžot viesnīcā uz dīvāna, ir drusku tāda sajūta, it kā kājas būtu nokritušas jau pirms kilometra. Ir tikai viena problēma – šīsdienas nopietnākā maltīte ir strauji sažļembāta sviestmaize Milānas stacijā. Tā bija laba sviestmaize, bet…

    J. piemeklē nezkāda ģenialitātes dzirksts, viņš atrod ēdamvietu, kas ir gan vaļā desmitos vakarā, gan atrodas tikai 7 minūšu gājiena attālumā, gan pat puslīdz ciešami novērtēts internetā. Es neuzdrīkstos debatēt par to, kāda žanra ēstuve tā ir vai nav.

    Pica (ar bumbieriem un zilo sieru) tur ir tiešām laba, lai gan man ar zināmu mulsumu jāatzīst, ka Neapoles pica man pirms pāris mēnešiem garšoja labāk. Drusku par strauju sadzeros vietējo alu, atpakaļcelā nākas čīkstēt, ka reibst. Bet galā ir nonākts.