Sestdien mēģinājām piecelties agri, lai līdz ar Green Bikes velosiopēdu nomas atvēršanos dabūtu divriteņus un brauktu uz Rē salu (Île de Ré). Velosipēdu nomai uz durvīm bija rakstīts, ka parasti tā strādā no 10:30, bet vasarā (no 1.jūnija) – no 9:00. Raibi pavadot nedēļu, katru rītu gulta kļūst ar vien valdzinošāka un valdzinošāka, tāpēc to, ka velonoma vēl ir ciet, ieraudzījām tikai 9:30. Acīmredzot jūnija sākums vēl bija pārāk tuvu, lai ieviestu darba laika maiņu.
Turpat blakus pie panorāmas rata pamazām krāmējās ārā krāmu tirgoņi, tāpēc kavējot laiku līdz velo veikala atvēršanai un N. atnākšanai (viņa mazliet kavēja), aplūkojām vecas kafijas dzirnaviņas, dažādus traukus, sarūsējušas monētas un pāris mīlīgus krēslus. Krēsli, pārsienot virsaudumu, būtu lielisks mana interjera papildinājums (vai ja ne mana, tad kāda cita pazīstama cilvēka), bet, hmm, tie nebija savietojami ar maniem aviobagāžas ierobežojumiem 😀 Apskatījāmies arī blakus esošo pilsētas divriteņu nomu Yello – cena apmēram tā pati, ir jau atvērušies… bet virsū rakstīts, ka lietot varot tikai pilsētas robežās. Un tādiem muļķiem kā man īpaši norādīts, ka tas nozīmē, ka uz Rē salu ar viņiem braukt nevar. Nu labi, apskatām vēl dažas reizes krāmu tirgu, un tad ap pusvienpadsmitiem zaļie velo arī ir vaļā.
Velosipēdu nomā strādā puisis ar maniem zemajiem standartiem izcilu angļu valodu. N. viņam pakomplimentē brīdī, kad viņš atvainojas, ka sen nav lietojis, un viņš atzīst, ka kopš bērnības ir mācījies, tāpēc viņam tas nešķietot tik grūti kā citiem francūžiem. Turklāt daudzi vārdi un struktūras arī esot līdzīgas. Paiet minūtes divdesmit, kamēr tiek saformēti papīri, es dabūju sev aizmugurē uzspraužamu grozu savai somai, un mums iedod gaisa baloniņu riepām. Pa to laiku ir uzradies arī M. un mēs esam gatavi doties.
Ripeņojot cauri pilsētai, es konstatēju, ka esmu pagalam tizla – iet lēni, grūti un smagi, turklāt es sistemātiski jaucu ātruma pārslēgšanas ritentiņa virzienus, kā rezultātē beigu galā ķēde ir nost. Pakliedzu N. un M., lai viņi brauc un neuztraucās, ka mēs atpaliksim, un tādejādi iegūstu zināmu sirdsmieru vismaz šajā jautājumā. J. pārsteidzoši ātri uzliek man ķēdi atpakaļ*, pataisnojam aizmugurējo dubļusargu, lai nestrīķējas gar riepu, un mēs turpinām. Pēc kāda brīža es kārtējo reizi pakomentēju, ka kas tā, velns, par dīvainu skaņu (kaut kur kaut kas strīķējas) un J. ierosina pamainīties ar velo. Pamainamies. Viņa velo ir daudz nodrāztākas aizmugurējās bremzes, jāuzmanās ar lidošanu.
Braucam.
J. grib apstāties un paskatīties, kas tur strīķējas. Un vai es nevarot paņemt groziņu ar somu atpakaļ. Varu, protams. Pabraucam vēl gabaliņu. Gabalu pirms Rē tilta (ap lidostu) sākas jūtami uzkalniņi. J. saka, ka nav labi. Apstājamies, skatamies rūpīgāk.
Situācija principā ir aprakstāma tikai ar austrumu spēka vārdiem: aizmugurējā ass ir šķība, viss aizmugurējais ritenis stāv vairāk kā grāda leņķī pret velosipēda centrālo asi un riepa ar lielu spēku beržas pret vienu no rāmja stieņiem. Tas ir, kad iepriekš skatījāmies un šķita, ka dubļusargs šķībs, patiesībā šķībs bija rats.
Ņemot vērā, ka ieplānotais maršruts bija ap 50 km (es gribēju tikt līdz salas vidienei, kur varētu būt sāls ieguves vannas), velo nav braucams. Turklāt mēs esam jau gandrīz pirms lielā tilta uz Rē – kādi kilometri 8 no pilsētas centra. J. kā īsts džentlmenis nolemj, ka man jābrauc uz salu, bet viņš brauks atpakaļ uz centru mainīt velo un pievinosies vēlāk. Īsti pareizi man tas nešķiet, bet zinot manu vājo sagatavotību velosipēdisma jautājumos, es pievienot vēl nejaušus 16-20 km savam dienas maršrutam ar nevaru – J. var nobraukt dienā 80 km un nākamajā dienā atzīt, ka ir tikai nedaudz noguris, kamēr es parasti jau pēc 30-40 esmu beigta. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp.
Beigu galā notiek tā kā J. ir izlēmis un es pēc neilga laika sasniedzu tiltu uz Rē. Gan šeit, gan arī vēlāk salā nevarēju vien beigt priecāties par lielisko veloceliņu tīklu – fantastisks lielākoties izolētu veloceliņu tīkls, visur ir zīmes ar norādēm, kur jābrauc, lai nokļūtu nākamajā pilsētiņā vai ievērības cienīgajā punktā, celiņi piekārtoti gleznainiem skatiem, utt.
Tilts uz Rē ir vietējais arhitektūras šedevrs – ap 3km garš uz kolonnām balstīts pārvads, kura izbūve pabeigta 80 gadu beigās. Tilta vidus ir stipri izliekts uz augšu, lai cauri kolonām var izbraukt arī stipri lieli kuģi, jo blakus ir Larošelas jaunā (lielā) osta. Viena tilta mala ir atvēlēta gājējiem, otra velosipēdistiem un abos galos ir labi sakārtota celiņu infrastruktūra, lai šīs cilvēku grupas tiešām nonāktu katra savā pusē.
Protams, manām kuslajām kājelēm ir viedoklis par braukšanu puskilometru garā “uzkalniņā” – nometu divritenim ātrumu uz minimumu, elšu, pūšu un cīnos augšā. Tilta sākumā bija ceļazīme blakus braucošajiem auto par to, ka 3 km no šīs vietas nedrīkst stāvēt. Kad liekas, ka esmu jau divreiz nomirusi, parādās zīme, ka vēl 2 km nedrīkst stāvēt – tātad, ja pieņem, ka tilta maksimālais augstums ir vidū, esmu nospēkojusi labi ja divas trešdaļas. Uz tilta pūš spirgts, pēc sāls smaržojošs vējš – vismaz karsti nav, toties izrādās, ka ar laiku tas sapūš acīs sāli, sāk kost un vēl pēc kāda laika ir jāapstājas izslaucīt acis, kas mežonīgi mēģina asarot.
Tilta otrā galā veloceliņš turpinās gar labo krastu garām kaitbordistu pludmalei un cauri Rīvdūplažas (Rivedoux-Plage) pilsētiņai. Mazas, baltas mājiņas ar sarkaniem jumtiem, daudzkrāsaini puķukrūmi, nelieli restorāni vienā pusē, otrā – plaša, smilšaina sēre, kurā kā rotaļietas mētājas pusapgāzušies kuģīši. Arī pilsētas mazītiņajā ostā visi 5 vai 7 kuģīši ir uzsēdināti uz smiltīm. Acīmredzot šobrīd ir vairāk bēgums nekā paisums. Kad otrdienas ekskursijas gide teica, ka “this ir the wet dock” (šis ir slapjais doks/osta), visi smējās. Tagad es biju ieraudzījusi, kā izskatās, kad, kad kāda osta nav slapja 😀
Lēnām ripinos cauri, fotogrāfēju… Pasēžu uz ostas mola… Un domāju, ko nez man tagad darīt. Nomā esmu aizmirsusi paņemt ķēdi, tāpēc pieslēgt velo un iet ēst nevaru. Kad būs J. ticis pie velo, arī nezinu – viņš žēlojas, ka velonoma ir ciet, jo pusdienlaiks. Apdomājot, kā es varētu to aprakstīt blogā, es beidzot esmu spiesta nonākt līdz neizbēgamajai matemātikai – (1) pēc Gūgles izskatījās, ka līdz sāls ieguves vietām ir 25 km no Larošelas centra; (2) es jau tā raizējos, vai paspēšu izbraukt līdz sāls vietām un atgriezties Larošelā pirms velonomas slēgšanās pusseptiņos; (3) J. sanāca kādi lieki 20 km… Visu saskaitot kopā, sanāk, ka ja es gribu redzēt tās sālsvannas, tad ir jābrauc tagad un J. jāsatiek atpakaļceļā.
Veloceliņš aizved nost no krasta uz kādu laiku – braucu cauri puķaini zaļām norādēm. Ievērojama daļa maršruta ir izlikta pa ceļiem, kur ar auto nemaz nedrīkst braukt, segums normāls – laime pilnīga. Drusku vēsi – brīžiem velku jaku. Krustojumā norādes rāda, ka var braukt uz “Phare”, Lafloti (La Flotte) un Senmartēnderē (Saint-Martin-de-Ré) vienā virzienā, vai uz Sentmarīderē (Sainte-Marie-de-Ré) otrā. Pēc zināmas prātuļošanas par kilometriem un cīņas ar kabatas GPS, nosecinu, ka “Phare” visticamāk ir salas tālākajā galā esošā bāka, uz kuru braucot būtu jābrauc garām sāls vannām, tātad labs ceļa mērķis. Sentmarīderē sanāk vienkārši salas otrā malā, tātad šobrīd nav vajadzīga.
Veloceliņš mani ieved Laflotes galvenajā laukumā, kur vecu māju ielokā atrodas čupa restorānu, suvenīru veikalu un… osta. Saulainais skats izskatās kā no skatu kartes izkāpis. Arī šeit visās malās aug garās puķes ar taurīšveida ziediem, kas visticamāk ir kāršrozes. Tās plaši tiek stādītās kā kolonas abpus nelielu mājiņu ieejas durvīm, no kurienes tās izplatās tālāk un saaug, piemēram, asfalta caurumos.
Laflotes centrā dabūju mazliet pameklēt, kur veloceliņš turpinās, taču dullais minējums “kaut kur tur braukšu” mani pie uzticamām ceļa zīmēm izveda ļoti ātri. Tās ceļazīmes vispār ir baigās kārdinātājas – sala nav liela (garākajā virzienā, tas ir, attālums starp tiltu un bāku ir kādi 30 km), apdzīvotās vietas ir vien pāris kilometru attālumā un zīmes motivējoši rāda, kā ar katru pagriezienu samazinās attālums līdz bākai, radot sajūtu, ka viss ir ar roku sasniedzams.
No Laflotes tālāk uz Senmartēnderē, kur es atkal pazaudēju veloceliņu – tur bija izvēle starp braukšanu uz ostu un “villa artisan” vai “village artisan”, bet nekādas norādes par bāku. Izvēlējos ostu, jo tas šķita saprotamāk (un pie jūras).
Viduslaicīgā osta, ja pareizi sapratu, ir lielākā salā. Blakus atkal viena vēsturiska pilsētiņa – mazliet lielāka par Lafloti. Un nekādu zīmju par to, kur ir ceļš uz bāku. Mēģinot tikt no ostas puslīdz gar krastu uz priekšu, nokļuvu kaut kādos vecos nocietinājumos – ēku nav, bet grāvju un mūru pa pilnam. Galīgi ne ērta vieta velosipēdam. Turklāt ir jau labs dienas vidus – sāku raizēties, ka pamazām jāgriežas atpakaļ, lai paspētu aizbraukt uz Larošelu laikā. Kad esmu jau kārtīgi izdusmojusies uz sasodītajiem nocietinājumiem, nolemju paieties vēl te mazliet taisni un ap šito stūri… Un, voilà, lūk arī veloceliņš.
Celiņš mani ātri izved garām vairākiem vīnogulāju laukiem, apkārt pāris namiņiem, kuros ir nelielas sālsvanniņas privātām vajadzībām, un tad turpinās gar jūru. Kaut kur ap to laiku zvana J., kas beidzot ir ticis pie jauna velo, ķēdēm (arī viņš bija aizmirsis sākumā paņemt saslēdzēju) un materālas kompensācijas 7 eiro apmērā. Viņš prasa, vai ir vērts vispār vēl uz salu braukt. Padomājam un sarunājam tikties Laflotes centrālajā laukumā – tobrīd man šķiet, ka tā varētu būt viegli atrodama vieta apmēram pa vidu starp mums.
Es tomēr tūdaļ pat atpakaļ negriežos, jo mani turpina vajāt tā doma par sālsvannām. Veloceliņš tālāk ved starp jūru un plašām teritorijām, kas visās kartēs atzīmētas kā slapjas, taču dzīvē ir gandrīz pilnīgi sausas un aizaugušas ar visādiem jocīgiem augiem, kas īsti neatgādina ne Bolderājas niedres, ne pļavu zāli. Vienā vietā atradu nelielus vārtus, kas ļauj kontrolēt ūdens ieplūdi šajās “zemajās pļavās”.
Vikipēdija raksta, ka romiešu laikos šeit ir bijusi nevis viena sala, bet trīs salu arhipelāgs, kas ar saimniecisko darbību, visvairāk ar sāls vannu izbūvēšanu un paplašināšanu ir pakāpeniski saaudzis vienā salā. Tātad vismaz kādreiz šajas zemajās pļavās sāls ir tikusi iegūta, pat ja tagad te ir aizaudzis. Pēc kāda gabala nospriedu, ka nu ir, ir pienācis laiks atgriezties, citādi J., kas brauc par mani daudz ātrāk, Laflotē nokļūs pārāk stipri pirms manis. Bet skats bija pa rubli – vienā pusē dzidra, dzidra jūra, tik dzidra kā nekur citur Larošelas apkaimē nebiju redzējusi, otrā plašas mitrās pļavas ar krāsainām zālēm, mazām peļķītēm un izkaltušiem, režģu rakstā saplaisājušiem dubļu ielāpiem. Saulains, ar ideālu atvēsinošu vēju, ne par karstu, ne par aukstu.
Atpakaļ braucot zīmes bija nepārprotamākas – veloceliņš ļauj salīdzinoši viegli apbraukt lielāko Senmartēnderē daļu, tikai tur, kur es nezināju, ko izvēlēties, bija jāņem “artisan” ceļš. Tā arī nesapratu gan, ko tas nosaukums nozīmēja – varbūt vecās koka vējdzirnavas, ko redzēju pa ceļam?
Laflotes centrālajā laukumā ierados pirms J. Apkārt visādi veikaliņi, varētu paskatīties, kas tur iekšā, bet nav velosipēdam saslēdzēja. Vienam no restorāniem bija tieši pie terases nolikta milzīga saldējuma vitrīna. Man palika iespaids, ka šajā reģionā, ja pārdod saldējumu, tad bez 10-15 veidiem vispār nesāk. Larošelas centrā bija pat viens saldējuma veikals kur bija vairāk kā 30 veidi. Nopirku divas bumbiņas un apsēdos pie ostas. Garšīgs rumrozīņu saldējums, garšīgāks kā parasti. Mazliet iesmēju pār kārtējiem valodu viltus draugiem – angliski “glacier” ir ledājs, bet franciski “glacière” raksta virsū visām saldējuma bodēm.
J. ieradās gandrīz tūlīt un paziņoja, ka arī gribot saldējumu. Tā nu mēs kādu laiku sēdējām Laflotes ostmalā, ēdām saldējumu un apspriedām dienas notikumus. J., kad bija sagaidījis nomas atvēršanos pēc pusdienām, bija braucis pa taisnāko ceļu uz Rē un tikai jau salā atklājis, ka Laflotes nav pirmā pilsētiņa tūlīt pie tilta, bet gan krietnu gabaliņu tālāk. Bet arī viņš atzina, ka braukāšana pa salu ir bauda.
Tā kā mums beidzot bija ķēdes, tad pieslēdzām riteņus un pastaigājām pa pilsētas centra veikaliem. J. dabūja pāris alkoholiskus dzērienus suvenīriem, un pēc tam mēs pieēdāmies bulkas vienā bulanžērijā. Visām bulciņu vietām, ko šeit aplūkoju, piemīt viens trūkums – tajās nav kafijas, tikai bulciņas līdzi ņemšanai.
Atpakaļ braucot mēs nevienu reizi neapmaldījāmies, tikai braucām un priecājāmies par smuko dabu un jūru. Kad nokļuvām Rīvdūplažā, ūdens līmenis bija pacēlies par vairākiem metriem un sajūta, stāstot J., ka no rīta te viss bija sauss, bija tāda, it kā es nekaunīgi melotu.
Tilts šoreiz šķita kaut kā vieglāk pieveicams, bet atlikušie 9km līdz Larošelas centram gan bija vesela mūžība. Abi spriedām, ka gan tagad, gan arī no rīta, pilsēta kaut kā šķita daudz grūtāk braucama nekā daudzie salas kilometri. Kad es sagurusi un apnikusi apstājos nofotogrāfēt kādu baznīcu, J. sāka aizrādīt, ka ja mēs nepasteigsimies, aizvērs velonomu. Tas nu mūsu plānā galīgi nebija pieļaujams, jo nākamajā dienā vilciens ir vairāk kā stundu pirms nomas atvēršanās.
Tomēr nomu kaut kā sasniedzām, divriteņus nodevām un pat paspējām pilsētā nopirkt vēl dažus suvenīrus – Matildes šokolādes veikalā rumbābas un gadatirgū vienu pītu rokassprādzi dūmakaini zaļās krāsās. Pēc tam, lai atvieglotu mokošo vakariņu izvēli, paziņoju, ka šovakar mums jāēd krepes, nu, tās pašas franču pankūkas. Pirmajā brīdī J. samulsa – kur es Tev te pankūkas dabūšu?! Bet mēs tuvāko crêperie atradām mazāk kā 10 minūšu laikā – tās te ir visnotaļ bieži. Izrādās, ka īstā crêperie dod arī sāļās pankūkas. Šeit tās bija plānas, viegli kraukšķīgas griķu pankūkas ar dažādiem pildījumiem un lielu salātlapu ar sinepju mērcīti blakus. Manējā bija ar kamambēru un šķiņķi un man patika labāk nekā J. laša un loku variants – lasis ir jauki, bet nafig tik daudz loku vai kas nu tie bija. Tā kā šajā reģionā iegūst jūras sāli, tad karameļu mērci ar sāli šeit marketē kā reģionālo lepnumu. Kopā ar deserta pankūku garšoja tieši tik labi, lai es sāktu domāt, ka jāmēģina mājās ko tādu savārīt. J. teica, ka es esot perversa izvirtule. Nu a ko darīt, ja man ir vesels kilograms suvenīru sāls?! (Jo puskilograms bija tikai par vienu centu lētāks.)
Kafejnīcās ar lielajām ārā terasēm viesmīļi ir mazliet ar iekšārāvēju funkcijām. Tā bija arī šajā crêperie – vēl pirms tikām apsēdināti, paspējām pārmīt dažas frāzes angliski. Ēdienkarte, protams, bija franciski un, kad atnāca viesmīle, gribējām kaut ko pajautāt. Prasu viņai sakramentālo jautājumu “Do you speak English?!” – “No.” Kamēr es apdomāju, ko darīt tālāk, atnāk iepriekšējais viesmīlis, maigi pabīda meiteni malā un pārmij ar viņu pāris vārdus franciski. Droši vien kaut kas no sērijas “Nesatraucies, es tikšu ar šitiem īpašo vajadzību cilvēkiem galā!”. Kad atnesa desertu, meitene jautāja, vai gribam kafiju. Es pamāju ar galvu – jā. Angliski runājošais viesmīlis viņu pabaksta un pamāca, lai viņa paprasa – espresso** vai americano***. Es papriecājos par to, cik jauki, ka par mums padomā, bet padomāju, ka, ak, es tak esmu Francijā, dzīvosim pa franču modei, un teicu – espresso. Tas noveda pie maza kultūrmikšļa, kurā es dabūju mazo tasīti, bet kopā ar desertu, nevis pēc tā, kā biju iedomājusies.**** Nonācu pie secinājuma, ka tas īsti nestrādā – espresso pie pankūkas nav garšīgs, bet pēc pankūkas tas jau ir auksts. T.i. katrā kafijas dzeršanas metodē ir sava loģika.
Vēl es atkal pagaršoju vietējo sidru. Salds, vājš (ap diviem grādiem), dzirkstošs, garšo pēc ābolu sulas un ož drusku pēc puvušiem āboliem. Nav slikta manta, tikai nu ostīt gan nevajag.
Pēc vakariņām lēnītēm vilkāmies uz viesnīcu, spriezdami par to, ka nu, ko, tā beidzās mūsu Larošelas vizīte. Tuvojoties vecajai zvejas ostai, es atcerējos, ka, sasodīts, gribēju izbraukt ar blakus esošo ratu, bet, kad nodevām velo, biju par to pavisam piemirsusi. Un, vai, tavu brīnumu! rats pārsteidzošā kārtā vēl bija vaļā. Varbūt tāpēc ka bija sestdiena. Vai tāpēc, ka tā darbības laiki tiešām ir galīgi mistiski. Vai vienkārši, lai mani iepriecinātu. Tā nu vizīti Larošelā noslēdzām ar braucienu pilsētas centrālajā panorāmas ratā. Lai gan tas maksāja sasodītus 5 eiro, tomēr mūs apripināja apkārt veselas 3 reizes, nevis 2 kā Rīgā. Tā nu es varēju pirmo riņķi pavadīt, baidoties no augstuma, un abus nākamos – fotogrāfējot iezīmīgākos pilsētas skatus. J. savukārt atzīmēja, ka stacija, izrādās ir viesnīcai daudz tuvāk, nekā atbraucot šķita.
Viesnīcā mani sagaidīja sājš atgādinājums, ka vēss vējiņš un samērīga gaisa temperatūra nav pretrunā ar saulē apdegušu ādu. Pretapdegumu krēms būtu mans labākais draugs, ja vien es atcerētos to lietot – seja, kur es to uzsmērēju pat divreiz, bija tīri labi tikusi galā, bet, izrādās, man bija kājās atsegtas zandales… Apdegušas bija arī plaukstu virspuses, it īpaši labajai rokai, gan kādi 10 cm pa roku uz augšu (jo man bija tikai gandrīz garās piedurknes) – kāds nebija iedomājies, ka, lai brauktu ar velosipēdu visu dienu, ir jālieto rokas!
_______________________________________
*)
– Kā tad tu domā, ko es daru, ja no rīta uz darbu braucot nokrīt ķēde?!
– Nav ne jausmas. Manam pelēkajam velosipēdam ķēde ir nokritusi 1 vai 2 reizes visā lietošanas laikā.
**) Angļu valodā cilvēki baigi cepās, ka pareizi ir jāraksta ar “s” pēc pirmā “e”, nevis “x”, kā pēc izrunas reizēm skan. Franči neko necepās un raksta ar “x” ļoti sistemātiski.
***) Lai piedod man kafijas snobi, bet universālais, vienkāršais skaidrojums ir šāds: Americano ir “garā kafija” – liela krūze. Espresso ir mazā, koncentrētā kafija – piņģerotiņš. Parasti americano taisa, espresso atšķaidot ar karstu ūdeni, bet vēlāk pētot ēdienkarti es ieraudzīju, ka šajā restorānā par americano ir nosaukts vienkārši dubultais espresso 😀
****) Šajā gadījumā sāls kafijas dzeršanas tradīciju atšķirībās. Kā jau iepriekš minēju, Francijā pamatā sastapos ar tradīciju, kurā maza, stipra kafija tiek beigās uzdzerta maltītei virsū, taču angliski runājošais viesmīlis bija vismaz daļēji informēts, ka citur (Eiropas ziemeļi, ASV) cilvēki mēdz dzert garu, garu kafiju lēnām klāt savam desertam.
