Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Landakotas baznīca

    Trešajā konferences dienā beidzot no rīta sakrita tā, ka referāti bija tālu no manas tēmas, tāpēc uz Harpu varēju doties vēlāk. Piecēlāmies visi mūsu dzīvoklīti gandrīz reizē – kad daļa gāja uz pirmajiem referātiem, un, pameditējuši pie kafijas krūzes, izklīdām dažādos virzienos. Es nolēmu izmest līkumiņu pa ceļam uz Harpu – aiziet līdz baznīcai, kas pa logu no mūsu mājiņas bija redzama. Baznīca jau iztālēm piesaista uzmanību ar mazliet netipisko izskatu – it kā gotiskā baznīcā kā pieklājas (asās, lauztās velves, līnijas, kas tiecas uz augšu, uz augšu), bet tornis ir bez spicā jumta. Tas beidzas ar taisnu jumtu, kam gar malām uz augšu ir mūra robiņi gandrīz kā viduslaiku cietokņiem. No šāda cietokšņa visvairāk tas atšķiras ar jumta vidū nolikto sarkano signāllapmiņu lidmašīnām. Vikipēdija man pavēstīja, ka tā ir Landakotskirkja – Landakotas baznīca – viena no Reikjavīkas savarīgākajām katoļu baznīcām.

    Pa ceļam uz turieni vēlreiz papriecājos par virspusēji pieticīgo parlamenta ēku un iegāju nelielajā baznīcā tam blakus. Nelielā koka baznīca, izrādās, ir Reikjavīkas doms – pirmā ēka, kas celta, īpaši piedomājot par to, ka Reikjavīka tagad ir galvas pilsēta (Parlamenta ēka tikai pēc tam.), tā ir Islandes bīskapa baznīca un galvenā luterāņu baznīca Islandē. Doma baznīca ir neliela koka ēka ar salīdzinoši vienkāršu interjeru, lai gan šeit sīku rotājumu nepievienošanas māksla vēl nav izvesta līdz tādai pilnības pakāpei kā Halgrima baznīcā. Tā kā bija nākamā diena pēc Debesbraukšanas dienas, baznīcā bija vairāki tiešām krāšņi puķu pušķi. Starp citu, iezīmīgi, ka Islandes svarīgākā luterāņu baznīca ir neliela un daudzejādā ziņā necilu iespaidu radoša salīdzinājumā ar citām Reikjavīkas baznīcām.

    Pa ceļam uz Landakotas baznīcu un arī tālāk uz Harpu ejot, sanāk iet cauri vēstniecību rajonam. Arī tās Reikjavīkā ir mazākas kā daudzās citās valstis. Ievērojama daļa no tām atgādina savrupmājas, kas celtas bagātiem cilvēkiem ar gaumi.

    Baznīca no iekšpuses ir jauka, taču ne tik iespaidīga kā Eiropas lielākās gotiskās baznīcas vai Halgrima baznīca. Nu, tas laikam ir loģiski – viņa nav tika augsta un liela – tāpēc iekšā griesti arī tik neizmērojami augsti neliekas! Baznīcā ir tieši tāda, kā varētu gaidīt no baznīcas, kas ir gan katoļu, gan atrodas Reikjavīkā – tajā ir daudz vairāk rotājumu, elementi ap kanceli ir no sarkana marmorveidīga akmens un tā… bet tomēr tajā nav izcakināts kruzuļu kruzuļos katrs vismazākais nieks. Piemēram, logu vitrīnas veido nevis detalizētas ainas, bet krāsaini stikla kvadrātiņi. Dažādos logos dažādās krāsās. Arī šeit bija puķu pušķi, turklāt mazliet apvītuši – šeit es vairs nešaubījos, ka tie ir vakardienas.

    No ārpuses Landakotas baznīca izskatās grandiozāk kā no iekšpuses. Tā ir no kaut kādiem Islandei ļoti raksturīgiem pelēkiem akmeņiem, tāpēc rodas sajūta ka tā ir gandrīz kā no zemes izaugusi apstrādāta klints. Šo iespaidu pastiprina tas, ka arī ārpusē nav ļoti daudz caku, bet ir daudz uzsvērtu verikālu līniju. Apkārt baznīcai ir krietni liels pagalms – vienkārši zāliens ar un pāris krūmiem sētu ielas pusē. Blakus baznīcai ir kaut kāda muižas ēka vai sazinkas (vakarā noskaidroju, ka tā ir Landakotas skola, kas cenšas būt maksimāli mājīga), kuras pagalmā ir basketbola grozs. Tas nebūtu nekas pieminēšanas vērts, ja kaut kā nesanāktu tā, ka baznīcas pagalmā pēc būtības ir futbola laukums – vieni vārti ir pie skolas, bet otri – pie celiņa, kas ved no ielas uz baznīcu. Varēja redzēt, ka šo laukumu vismaz reizēm lieto – zāle izbradāta vairāk kā citur.

    Eiropas lielajās baznīcās vienmēr var pateikt, vai baznīcā ir atļauts šobrīd atrasties, pēc tā, vai iekšā ir cilvēki. Šeit abas baznīcas, kur ielīdu, bija pilnīgi, pilnīgi tukšas. Landakotskirkjā bija tik kluss, ka šķita, ka man no kameras spogulīša cilāšanās skaņām ausis aizkritīs. Lai gan es biju rūpīgi izlasījusi, ka baznīca ir vaļā, cīnījos ar sajūtu, ka esmu ielīdusi, kur nedrīkst, un daru kaut ko aizliegtu.

    Pa ceļam uz Harpu safotogrāfēju vēl vietējās mājiņas un atradu vienu sīkbodīti, kur pārdeva veselu kaudzi visādu ievārījumu – gan no tādām ogām, kuru vārdiem nespēju izdomāt tulkojumus, gan, apelsīniem, aprikozēm un no rabarberiem. Ievācu vēl dažus suvenīrus – tajā brīdī man nez kāpēc pēkšņi bija skaidras vairākas lietas, kas ir Islandes specifika, lai gan man neviens to nebija teicis.

    Pusdienās aizgājām atkal uz to pašu ēdnīcu, kur es ēdu jēru. Es biju apņēmusies meklēt nacionālo mencu, bet atteicos no tās par labu nacionālajam zivju sautējumam, kas nav jāmeklē. Ideja tāda: kartupeļi, balta zivs gaļa, siers, droši vien saldais krējums un maģija. Gan zivs, gan vismaz daļa kartupeļu bija jūtamos gabaliņos, bet ar maģijas palīdzību tas bija padarīts, par maigu, vienmērīgu masu, kas siera dēļ mazliet staipījās. Zivs garša nav pārspīlēta. Burvīgs ēdiens, jāmēģina atkārtot, tikai es nespēju iztēloties, kaa tik vienmērīgi iedraudzināt kartupeļus ar sieru.

    Pēc pusdienām bija sesija, kurā prezentējām savu plakātu. Nevar teikt, ka bija ļoti daudz cilvēki – pēdējā konferences sesija, pēc tam tikai noslēguma runas un konferences svinīgās vakariņas -, bet muti izrunāju sausu. Izdzēru visu savu ūdens pudelīti, un, paprasījusi līdzautorei atļauju, īsi pirms sesijas beigām pabeidzu arī viņas ūdeni. Kad sesija beidzās, viņa izvilka no somas ūdens pudelīti, kuru tur man par pārsteigumu bija rūpīgi iepakojusi un sāka skrūvēt vaļā, lai padzertos. Sods mani nepiemeklēja, jo es pastāvēju uz to, ka viņa ir atļāvusi man to ūdeni izdzert, bet kaut ko par mūsu nogurumu gan tas liecina.

    Attiecīgās dienas bēdu stāsts bija, ka atklāju, ka esmu pazaudējusi savu konferences programmas eksemplāru ar piezīmēm un vājprātīgi dārgo plakātu čeku. Tas ļoti samazināja mūsu iespējas dabūt atpakaļ naudu par drukāšanu. Izgriezu divreiz kājām gaisā viesnīcu un izmeklējos konferenču centrā, bet nekā.

  • Atgadījums ar plakātiem

    Šodien tomēr pārāk nelija un brīžiem pat uzspīdēja saule. Neatkarīgi no tā, ir mākoņi vai nav, debesis ir gaišas, gaišas, fotoaparāts jūk prātā. Pirms brauciena iegūtais polārfiltrs ir interesants labums, bet tas neatrisina visu.

    No rīta gājām trijatā uz attālo universitātes “pilsētiņu” drukāt plakātus. Plakātus vajadzēja divus, bet pastaigā pievienoties nolēma vēl kolēģe. Gājām garām Tjornin ezeram, apskatījām vēlreiz putnus un Reikjavīkas brīvbaznīcu. Ezera krastos ir koki, krūmiņi, zāle un tamlīdzīgas, jaukas, zaļas lietas, kas šķiet, Islandē ir jākopj un jāaprūpē, lai labi augtu. Sevišķi mani sajūsmināja daudzās narcises – zaļumos, zem kokiem, visur.

    Pa ceļam iztālēm (pāri lokālajam lidlaukam) paskatījāmies uz Perlan (ēka ar milzonīgu spoguļstikla kupolu). Aizejam tur, un mazliet šaubīdamies ejam pa pirmajām nelielajām durtiņām iekšā. Tur mums pretī nāk onkulītis gandrīz pidžamas biksēs, un uz mūsu jautājumu par drukāšanu saka, ka ir nacionālā brīvdiena. Mēs nevarot uzdrukāt tur un mēs nevarēšot izdrukāt nekur, nekur, jo ir nacionālā brīvdiena! Varēšot rīt, deviņos. Mēs apjukuši – nacionālā brīvdiena? kāda nacionālā brīviena? Onkulis – mmm, es nezinu, kā viņu sauc, bet ir nacionālā brīvdiena! Mēs – bet mums šovakar vajag viņu prezentēt… Onkulis pameklēja internetā un pavēstīja mums, ka ir “ascension day” (Debesbraukšanas diena). Mēs taisījām ļoti apmulsušas un izmisušas sejas. Onkulis teica, ar lielo printeri mākot apieties tikai viens cilvēks un viņa tagad guļot. Mēs taisījām vēl izmisušākas sejas. Mums laikam sanāca pietiekami labi – viņš mūs apsēdināja un lika pagaidīt – viņš esot aizsūtījis viņai SMS, ja viņa būšot nomodā, atbildēšot. Sēžam un mulstam. Pēc kāda laika onkulītis saka, ka šī mītiskā viņa ir atsūtījusi, lai onkulis mēģinot printēt un, ja strādāšot, tad strādāšot. Gaidam vēl, gaidām ilgi. Pēc laika onkulis atnes kolēģa plakātu un saka, par otru gan viņš neko nesolot – printeris mirdzinot lampiņas un saucot palīgā, lai viņu glābjot un onkulītis neko nesaprotot (to pēdējo viņš mums teica daudz reižu). Beigu galā tomēr arī mans plakāts bija izdrukāts. Mēs tikmēr bijām izdomājuši, ka jāiedod onkulim šokolāde, bet onkulis tikmēr bija aizbrucis un atstājis savā vietā citu onkuli un tad nu mēs šim šokolādi nedevām. Mums noplēsa šāāāāusmīgi daudz naudas par šo jautro piedzīvojumu.

    Atpakaļ nākot, izgājām pa mazliet citu ceļu, apskatījām kapusētu, papētījām islandiešu vārdu sistēmu (vārds un tēva vai retāk mātes vārds, uzvārdu nav), nokavējām vairāk nekā bija domāts, paskumām par notērēto naudu un paķiķinājām par lielisko onkuli.

    Tieši blakus Harpai ir vecā osta. Tur pašlaik ir izstādīte par piemiņu nogrimušajiem kuģiem kartes ar visiem kuģiem (virs 8t), kas nogrimuši pēdējo laikam 300 gadu laikā. Vēl tur ir izstādīta lokomatīve, ko izmantoja ostas būvēšanai. Es gan tā īsti neizpratu, kāpēc tā skaitās vecā osta, jo tur ir krietni daudz salīdzinoši jaunu, vidēji lielu kravas (?) kuģu – tā osta tiek lietota un ne tikai jahtām. Tankkuģus gan te laikam nelaiž.

    Pusdienās man sanāca abloms – kolēģi gribēja lētāk un ātrāk, bet es nonācu pie secinājuma, ka Reikjavīkā ēst ātrēdienus ir galīgi nepraktiski – tie vienalga ir labu Rīgas vakariņu cenā, lai gan savā būtībā ir tādi, kuriem vairāk par 4 eiro veltīt skauž. Tā pārlocītā pica bija ar draņķīgu šķiņķi, ar pārspīlētu tomātu mērces daudzumu un bez apsolītajām sēnēm. Labāk jāizmēģina vairākās vietās piedāvātā tradicionālā menca. Žēl, ka tik maz laika.

    Nogurums nāk virsū – šodien pirms pēdējās sesijas ar kolēģi abas secinājām, ka kājas krīt nost un devāmies mājās atpūsties. Tur satikām trešo kolēģi, kas arī bija piekususi. Varētu tā kā kaut kur iet, bet spēka nav.

    Vakarā atnāca mans darba vadītājs un mēs visi spriedām par dažādām vairāk vai mazāk nopietnām lietām. Par valodām, par zinātnisko apriti. Par to, kā citu valstu studenti un pasniedzēji ienes daudz augstāku līmeni universitātē. Par to, kā, ja par kādu lietu kādā valodā nerunā, tad neveidojas vārdu krājums, kurā par to runāt. Organizacionālie jautājumi ir sarežģīti. Vadītājs priecājās, ka Skandināvijas valstīs tomēr zinātnieks (it īpaši postdoks) var daudz vairāk koncentrēties uz vienu lietu, netiekot raurstīts apkārt.

    Vakar, gar jūras malu staigājot, redzēju, ka Reikjavīkā tomēr ir vairāk par vienu augstceltni, neskaitot baznīcas, tomēr tas, ka pamatā mājas te ir 2-3 stāvus augstas, melots nav. Un šeit cilvēki neveido kapu kopiņas, tā vietā paceļ uz augšu visu kapavietai atvēlēto laukumiņu un tieši uz kapa uzstāda koku.

    Te ir daudz valdzinošu suvenīru – piemēram, melnās lavas rotiņas (ar neliela sudraba apdarīti) man dikti iet pie sirds. Sāpe tikai, ka zem 1000 (6,5 eiro) kronām nekas no tā nav nopērkams. Mājās nākot, mazliet papētījām suvenīru veikalus – uz maisiņiem ar islandes zirdziņu kakiņu konfektītēm tiešām uzķērāmies un brīdi ticējām, ka tās ir īstas kakiņas.

    Vēl es šodien izpētīju, ka zilā gaisma vienā konferenču zālē tomēr nav neona trubas, bet aiz metala stienīšiem paslēptas lampiņas. Vēl es uzzināju (šķirstot suvenīrkalendāru veikaliņā Harpas pirmajā stāvā), ka šīs zāles vārds islandiski nozīmē ziemeļblāzmu. Atbilstoši. Šo rakstot, sameklēju arī citu zāļu nosaukumu nozīmes: Eldborg (lielākā) – uguns pils, Kaldalón – aukstā lagūna, Norðurljós – ziemeļblāzma / ziemeļu gaismas, Silfurberg – Islandes špats (pamatā tikai Islandē atrodami kristāli).

  • Harpa centrs, ēdiens un pastaigas

    Istabas biedrene ārkārtīgi rūpīgi aizvilka žalūzijas priekšā vienīgajam, jau tā ne pārāk lielajam lodziņam – gulēt ejot es nopūtos, ka tas nu gan laikam ir pārspīlēti, bet pēc tam, kad es 3 reizes nakts gaitā ķermenim biju atgādinājusi, ka ir jāguļ, neskatoties uz to, ka ir jau diezgan vēls un gaišs arī ir, tas vairs nešķita tik neloģiski. No rīta istabā bija gaišs ar visu aizvērto logu un un mākoņiem.

    Šodien pirmā konferences diena, līdz ar to sanāca kārtīgi apskatīt Harpa konferenču centru / konccertzāli. Ēka ir milzīgs stikla klucis, sākumā škiet pat drīzāk neglīta nekā glīta. Pienākot tuvāk, nācās secināt, ka lielākajā fasādes daļā sešstūrainās rūtiņas nemaz nav visas vienā plaknē – liekas, ka tās sienas ir saliktas no klucīšu karkasiem, kam iestiklotas dažas sienas tā, lai veidotu divas vienlaidu sienas – iekšējo un ārējo. Pieņemu, ka tā ir siltāk. Ieskatoties var ieraudzīt arī, ka dažas no rūtīm ir no viegli krāsaina stikla, kas gaismu atstaro savādāk.

    Rīts šķita bezgalīgi, neiespējami pelēks.

    Harpa centram iekšpusē gandrīz visas sienas melnas. Pirmajā brīdī man šķita – nu WTF, par ko gan te tās argitektūras godalgas… Tomēr spoguļstikla griesti, kas tāpat kā ārsiena ir kā salikti no klucīšiem, kam stūri nāk uz leju, ir interesanti. It īpaši kombinācijā ar ārsienu un dažām melnajām šķautnēm griestos. Un lielās konferenču zāles ir skaistas – viena ir tumša ar daudz sarkaniem elementiem, otra – ar blāviem ziliem lampu cilindriem visu sānu sienu garumā.

    Dienas gaitā noskaidrojās ar vien vairāk. Staigājot pa Harpu, atklāju, ka apmēram puse ēkas ir pavērsta pret līci, turklāt sienu slīpuma dēļ pie loga pienākušais cilvēks mazliet, mazliet karājas virs ūdens. Pavisam dažas ārsienas ir taisnas, nevis dubultā “klucīšu” konstrukcija, tomēr tās, lai iekļautos rakstā, ir saliktas no seštūrveida rūtiņām. Vienā vietā, kur dažādos leņkos sagāja kopā divas “klucīšu sienas”, bija lielāka labi notīrīta stikla plāksne bez režģa, kā rezultātā man pirmā doma, to ieraugot, bija – “WTF, te atstāts jūrā iekrītamais caurums, vai?!” Izkustoties no vietas, kur stāvēju, protams, skaidrs, ka tur ir stikls.

    Kaut kad ap pusdienlaiku mani piemeklēja spontānā atklāsme: ledus un melnās, vulkāniskās klintis. Divas lietas, kas Islandē ir vislielākais, visšausmīgākais (postošākais), visur dzīvē visklātesošākais un visskaistākais. Harpa centrs ir veltījums šīm divām fundamentālajām lietām. Un tāpēc tas ir tieši tāds un tāpēc tas islandieša acīs ir skaists. Patiesību sakot, ar šādu izskaidrojumu arī manās acīs tas guva daudz lielāku pievilcību. Pēc tam es vairs nebrījījos ne par to, ka tualešu durvis pagrabos ir oranžas, ne par to ka blakus veikalā pārdod kaklarotas ar melniem, porainiem akmeņiem, kas pārmaiņus savērti ar mirdzošām sudraba pērlītēm. Arī dīvainais Harpas iekšējo sienu apdares materiāls šķita saprotamāks – milzīgas melnas plāksnes ar nelielām nevienmērīgi izvietotām poriņām, pieskaroties šķiet vēss, bet nekādā gadījumā ne auksts – daudz siltāks par granītu, mormoru un citiem akmeņiem, ko ir sanācis pataustīt. Pieņemu, ka tās varētu būt vulkānisko “akmeņu” plāksnes.

    Turklāt, kad ir saulains, ūdens atspīdumi un gaisma apburoši spēlējas daudzajās stikla virsmās. Un vakaros pret tām atspīd garām braucošo mašīnu ugunis. Kad bijām Harpa centrā vakarā, otrā pusē esošās saules stari sapinās stiklos un izveidoja ilūziju par vēl vienu mazu saulīti diognāli pretējā Harpa centra pusē (mēs no iekšpuses vērojām).

    Konferences programma ir blīva un intensīva, garākas pusdienas pa pilsētu nesanāk, tomēr pāris mazas pastaidziņas bija. Rīta pusē, kad sāka skaidroties, ar istabas biedreni pagājāmies mazliet pa krastu uz priekšu, lai apskatītu Saules braucēju – skulptūru, kas uzcelta par godu Reikjavīkas 200 gadu jubilejai. Skulptūra veidota no diezgan mirdzoša metāla, tajā skaisti spēlējas saule (ja ir). Skulptūra atgādina vikingu kuģa karkasu, tomēr sīkāk pētot sāk mākt šaubas, kur ir augša, kur apakša (vai arī tie ir stilizēti viļņi?), līdz beigu galā sāk šķist, ka tās vispār ir sarežģītas konstrukcijas galā uztupinātas rūnas. Bet nu kaut kas kuģim līdzīgs. Tieši līča malā. Pāri līcim visā savā majestātiskumā Islandes kalni un vulkāni. Kad nācām no rīta, tie bija līdz pusei mākoņos, un šķita tādi mazāki, nesvarīgāki. Kad gājām skatīties Saules braucēju, mākoņi bija izklīduši tik tāl, lai kalnus izceltu visā savā grandiozumā. Kolēģe sūdzējas par koku trūkumu. Nevar noliegt – mežu masīvi te laikam nav neko populāra lieta. Gan atsevišķas ēkas, gan Reikjavīka kopumā atstāj sireālu iespaidu. Uzmatot aci šķiet, ka nekā diža jau tur nav, bet iedziļinoties tik daudz kas atklājas. Sēžot pie “kuģa” spriedām, ka par dienvidvalstīm vismaz ar stereotipiem mūs ir piebarojusi popkultūra, savukārt it kā daudz tuvākās ziemeļu valstis mums ir tik sveša bilde, neko mēs par viņām nezinam. Atbrauc un esi kā iekritis citā pasaulē.

    Pusdienu pārtraukumā līdām ārā vēlreiz. Šodien paveicās – ātri atradām ēstuvi, kur deva gan kārotos fiksos ēdienus manam kolēģim, gan ko izsmalcinātāku man, gan saprātīgi cenotas zupiņas meitenēm. Iekšā ieejot, gan mazliet vilšanās – izrādās, pamatēdienu karte pieejama tikai no trijiem. Bēēt ir dienas piedāvājums, kurā es atradu jēru, pildītu ar dārzeņiem, un arī citi katrs kaut ko savā gaumē. Iečekojām vietējo alu Vikings. Nekas dižs, piedod, Island.

    Pēc tam es pagājos pretīm vēl vienam mūsu grupiņas loceklim, kam nemācējām izstāstīt ceļu. Tad vienam kolēģim atnesa viņa burgeru. Tad atnāca otra oficiante un briesmīgi atvainojās un prasīja, vai tas nekas, ka citiem nesīs vēlāk – pirmais oficiants esot kaut ko sajaucis. Nu labi, lai būtu!

    Mans jērs ne ar ko nebija pildīts, tā bija milzīga, cepta jēra fileja ar rozā vidiņu un barbekjū mērcīti piedevām. Svaigi un grilēti dārzeņi blakus. Tādam gaļmīlim kā man – debešķīga ņamma, turklāt porcija – milzīga. Pārēdos vēl pirms tiku pie saldā. Par to pildīšanu – sīka kļūdiņa dienas piedāvājumā – “lamb filled with vegetables” vietā vajadzēja “lamb fillet with vegetables”. Spriežot pēc angļu valodas izrunas īpatnībām konferencē, varētu būt, ka islandiešiem ir kaut kāda īpatnēja lieta ar līdzskaņiem – piemēram, “digitalization” burts “g” skanēja gandrīz kā “t” vai varbūt mazliet uz “č” pusi, savukārt kaut kāds vārds, kas angliski sākas ar [ak] islandiešu interpretācijā sākas ar [ah]. Neatceros pēkšņi, kas tas bija par vārdu.

    Pamēģināju kaut kādu islandiešu lokālo desertu – idejiski kaut kas līdzīgs rupjmaizes kārtojumam, tikai visas sastāvdaļas galīgi savādākas 😀 Saldo cepumu drupačas, skābs krēms un kaut kādas meža ogas. Laikam man tie skābie krēmi ne visai. Notērējos vājprātīgi, cenas te nav draudzīgas. Bet jāatzīst, ka man nevajadzēja ņemt tik daudz ēdiena – porcijas tiešām bija lielas.

    Vakarpusē izšļūcu vēl vienu mazu līkumiņu uz Tjornin ezera tuvāko galu. Vikipēdija solīja, ka to ezeru vietējie saucot par pasaules lielāko maizes zupu, jo visiem tur patīk barot putnus. Pie ezara labiekārtota ūdens mala ar soliņiem un tā… Un tur es atkal pārliecinājos, ka nu piemīt, piemīt šejieniešiem humora izjūta. Netālu no ūdens malas liela, zila metāla plāksne, uz kuras islandiski un angliski uzrakstīta 5 vai 7 punktu pamācība, kā… barot pīles. Idejiski apmēram tā: turiet maizi izstieptā rokā tuvu ūdens malai; gaidiet, kad sanāk putni; strauji leciet kājās un vēciniet rokas [kā jucis]; kad kaijas aizbiedētas, izmantojiet izdevību pabarot kādu pīli.

    Ezera krastā, vai drīzāk virs ezera ir pilsētas rātsnams. Neatpazinu. Pajauna ēka, kurā ir arī kafejnīca un kas tik vēl ne. Balta. Visvairāk man patika šaurais tiltiņš, kas uz to veda. Slīpi gar ezera krastu redzama Reikjavīkas brīvbaznīca. Balta ēka ar torni ar spicu galu, zaļš jumts. Atkal tas īpatnējais, pārdomātais islandiešu askētisms – nekādu lieku ķeburu. Skaista.

    Gabaliņu atpakaļ uz Harpas pusi ne sevišķi liela ēka (3 stāvi?) no lieliem, melniem akmens blokiem – parlamenta ēka. Blakus neliela baznīca, gaiša, ar tumšāku jumtu, divi zvani torņa ārpusē. Baznīcā varēju ieiet priekštelpā, kur izlasīju, ka šī baznīca ir pirmā ēka, kas celta, zinot, ka Reikjavīka tagad ir galvaspilsēta. Drīz pēc tam – parlaments. Parlamenta ēka celta 1881 gadā. Atkal salīdzinoši vienkārša, bez liekiem izciļņiem un izbūvēm. Blakus tai ir uzcelta daudz jaunāka piebūve, kas tai pievienota ar stikla gaiteni divos stāvos. Piebūve ir daudz jaunāka, nepārprotami citā arhitektūras stilā un tik pat nepārprotami pieskaņota pamatēkai – lai gan fasāde ir nevis sadalīta akmens blokos, bet šķiet vienlaidus, krāsa ir tāda pati un raupjā tekstūra ir asociatīvi līdzīga. Aiz parlamenta ēkas neliels dārzs. Nekas daudz –  no ārpuses milzīgs mūris, tad blīva koku un krūmu josla, centrā apaļa dome ar sarkanām tulpēm un apkārt daži soliņi. Mazītiņi vārtiņi divās vietās. Nekad mūžā nebiju redzējusi tik lielus tulpju ziedus – to augstums ir lielāks nekā manas plaukstas platums, ieskaitot īkšķi. Paspēju nodomāt, cik jauki šis mazais stūrītis ir noizolēts no apkārtējās pasaules, cik klusi… kad man ar mežonīgu troksni zemu pāri pārlidoja neliela lidmašīna. Neliela – tas nenozīmē, ka klusa. Nu – lidlauks netālu, nosēšanās manevrs. Šā vai tā sabijos.

    Pretī parlamenta ēkai ir piemiņas zīme nacionālajai pretestībai. Nekas īpašs, bet izteiksmīgi – paliels akmens bluķis ar plaisu, kurā iedzīts dzelzs ķīlis. Mazs ķīlis plēš lielu akmeni.

    Vakarā Harpā bija “Sasveicināšanās dzēriens”, ko pavadīja daudz uzkodu, pamatā ar zivīm. Ja pareizi saprotu, šejienes virtuves pamata lietas ir zivis un aitas gaļa, jo, kas to būtu domājis :D, bet liellopu audzēšanai šī zeme nav piemērota. Tur bija arī burvīgs desertiņš – īpaši viegls un gaisīgs krēms ar citronu garšu un cepumu drupačām pa virsu. Vēl no kulinārajiem piedzīvojumiem jāatzīmē kafijas pauzēs ēstie milzīgie žagariņi (mīksti, pufīgi!) un sviestmaizei līdzīgais veidojums, kas sastāvēja no divām pankūkām līdzīgām maizītēm, sviesta un žāvētas gaļas šķēles pa vidu. Pankūciņas mazliet garšoja pēc pelniem – jocīgi, bet man ārkārtīgi patika. Kolēģiem – kā kuram.

    Dzīvā mūzika bija jauka, tomēr cilvēku ir mazliet par daudz. Harpa varētu būt lielākais, kas Reikjavīkā ir, tomēr, ja visi drūzmējas vienā gaitenī, kļūst par šauru. Tāpēc mūsu sasveicināšanās dzēriens izpaudās tā, ka mēs ar kolēģiem un manu darba vadītāju nolīdām malā uz terasei līdzīga priekšmeta (iekštelpās), sasēdāmies zemē un apspriedām visu kaut ko. Ņemot vērā, ka darba vadītāju nebiju satikusi mēnešiem, vakars, iespējams, beidzās mazliet par ātru.

    Vakarā pēc atgriešanās vēl kādu brīdi dzērām kolēģa rumu un apspriedām konferenci, tāpēc pie rakstīšanas ķēros tikai ap divpadsmitiem. Rīt jāiet drukāt plakātu. Kā man nāks miegs…

    Pēc burvīgās saules es tā cerēju, ka manas laika ziņas kļūdās un arī nākamajā dienā nelīs. Tomēr jau līst. Dzirdu, kā grabina pa jumtu.

  • Reikjavīka – filozofisks sākums

    Vakars Reikjavīkā – pēc vietējā laika ir desmit un ārā ir gaiša diena, vienīgi tāds apmācies. Bet, kopš saule nogāja zemu, ārā tā kā krāsaināk palika. Pateicoties trīs stundu laika nobīdei, varbūt es pat laicīgi piecelšos.

    Esam krietna čupiņa, dzīvojam burvīgā, veclaicīgā mājiņā ar šaurām, stāvām kāpnītēm un terasīti – otrajā stāvā. Var redzēt, ka oriģinālais plānojums ir piekoriģēts par labu dzīvokļu viesnīcas vajadzībām, tomēr pīti krēsli, koka sienu apdare un grīdas, kā arī slīpie jumta lodziņi rada noteiktu, savdabīgu noskaņu. Sasodīti omulīgs namiņš, tikai ugunsgrēka gadījumā pa tām šaurajām kāpnītēm evakuēties es gan negribētu.

    Viss mūsu bariņš ir atklājis vismaz 4 veidus, kā atlidot no Rīgas uz Reikjaviku, bet beigās – šodien pēcpusdienā – pat visi satikāmies Reikjavīkas lidostā. Pa ceļam uz pilsētu apspriedām vietējo specifiku – autobuss uz pilsētu padārgs, bet izvadā pa visām lielākajām viesnīcām, aizved uz loklālo lidostu pilsētas centrā un tā. Atpakaļ braucot, var sarunāt, lai autobuss savāc pie viesnīcas.

    Braucot skatījāmies pa logu un spriedām – kas, te vēl skaitās ziema / agrs pavaasaris, ka nekādu zaļumu nav, viss tāds… “sūnains”. Bet nē – šur un tur ir tādas zilas puķītes. Brīdi pameditējām un sapratām – tās ir klintis un izdedži, tur nav augsnes, tāpēc nav arī lielo, zaļo augu – pamatā sūnas vien. Tuvāk Reikjavīkai parādījās arī mums pierastāka veģetācija visdažādākajās zaļuma niansēs – šķiet, te tiešām ir agrāks pavasaris kā Rīgā.

    Piemetāmies dzīvoklī (4 guļamistabas!) un tad izklimtām līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta ir… Nepierasta, teiksim tā. Pa visu pilsētu ir viena vai divas augstceltnes (viena daudzstāvene un pāris baznīcas), pārējās mājiņas – stāvi divi, trīs. Mājas pirmajā acu uzmetienā šķiet ārkārtīgi vienkāršas, taisni vai šķiet – nu kas te vispār ir ko redzēt. Bet ja ieskatās… Mājas šķiet, pa lielam iedalās divās kategorijās – vecās koka (griezumi, logu un jumtu maliņas) un jaunākas. Vecās ir dekoratīvas līdzīgā veidā kā Kalnciema ielas kokmājiņu rajons Rīgā, bet jaunās – vienkāršas un askētiskas. Tomēr askētiskumu atsver tas, ka šeit cilvēkiem patīk zīmēt uz māju sienām – nevis sakrāsot māju krāsainos taisnstūrīšos un teikt, ka tas ir dizains, kā Rīgā, bet tiešām kaut ko uzzīmēt. Reizēm var redzēt, ka to ir darījis mājas īpašnieks, reizēm tas ir milzīgs, krāsains neskaidras izcelsmes grafiti, bet jāspēj tikai ieskatīties. Savukārt no augšas skatoties novērojams vēl kas – skats pirmajā brīdī šķiet nesaprotami haotisks – māju jumti ir krāsaini, visa Reikjavīka ir krāsainu daudzstūru jūklis – visvairāk zili, zaļi, sarkani, balti, brūni, taču ir arī citas krāsas.

    Pastaigājām mazliet pa divām galvenājām iepirkšanās ielām – Laugavegur un Skólavörðustígur (islandiešu valoda man ir pilnīga mistērija – nav ne jausmas, kā to izrunā), un tīri netīši nokļuvām līdz Hallgrímskirkja – Halgrima baznīcai. Sākumā bijām nolēmuši iešanu uz to atlikt, jo likās, ka būs ciet, bet nu ja jau klāt esam, tad gājām vien skatīties, un, re, baznīca ir vaļā un pat tornī var tikt.

    Baznīcas ārējo veidolu (no torņa puses) grūti aprakstīt kā savādāk kā vien salīdzinot ar zvanveida normālsadalījuma līknes stabiņdiagrammu. Pelēka, īpatnēja, neaptverami augsta uz zemās pilsētas fona. Priekšā statuja tam Amerikas atklājējam, kas nebija Kolumbs. Statuju ar baznīcaas galvenajām durvīm savieno divu dažādu pelēkumu flīzīšu raksts, kas mazliet atgādina Lielvārdes jostu. Šķiet vienīgās krāsas katedrāles eksterjerā (vēl bez pelēkās) ir menās durvis ar sarkanajiem rakstiem.

    Iekšpusē katedrāle ir vienkārši… Vienkārši… Vienkārša? Zaļu audumu apvilkti soli, pelēkas sienas, kolonnas un griestu velves – garumgarās kolonnas ar lauztu velvi pašā augšā. Vai to sauca par gotisko konstrukciju? Bet tas arī viss – ja neskaita vertikālās rievas kolonnās, kas saplūst ar griestu formām, kurās izceltas galvenās rievas, tad nedz kolonnās, nedz sienās nav neviena rotājuma. Logos nav vitrāžu. Viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien vispār var būt. Iespējams, visizcakotākais elements šeit ir ērģeles – tām viens no stabuļu masīviem stiepjas nevis taisni uz augšu bet uz priekšu, pretī skatītājam, paralēli grīdai. Ā, nu jā, vēl kaut kur stūrī bija viena balta statuja. Brīdī, kad es skatījos ārā pa logiem, mēģinot saprast, vai aiz altāra ir redzama jūra vai mākoņi, man uz mazu brītiņu šķita, ka es esmu sapratusi Reikjavīkas noslēpumu, atklājusi tās būtību – kam tev vēl izcakota arhitektūra, ja tev ir tāda daba… Ja ir tāda daba, tad neko citu arī vairs nevajag. Ja nu vienīgi dreijātus balkona balstiņus un krāsainu jumtu savai mājiņai.

    Tornī var uzbraukt ar liftu, bet pēc tam neliels gabaliņš vēl jāuzkāpj. Lifta galapunkts ir pulksteņu laukumiņā – uz visām pusēm paveras četri apaļi logi, kas aizlīmēti ar uz caurspīdīgas follijas uzdrukātām fotogrāfijām, kas veltītas islandiešiem tik tuvajai cilvēka un dabas mijiedarbības tematikai – cilvēka roka, kas uz mežonīgas nekurienes fona tur saliektu vadiņu, ledus vai stikla gabaliņu.

    Vakarā atradām kaut kādas nūdeles – tādas pajocīgas, bet noteikti ne islandiešu nacionālais ēdiens. Drīzāk ēdiens, ko sabāzt kuņģī vidusmēra islandietim, kas nevīžo paēst mājās. Padārgi. Laikam citreiz jāiziet uz dārgāku ēdienu, jo dārgi steiki šķiet vismaz kaut kā attaisnojami pretstatā dārgām nūdelēm.

    Islandes nacionālā aviokompānija mani patīkami sapriecināja un uzjautrināja – salona apgaismojums simulē maigu ziemeļblāzmu, uz pagalvīšiem uzrakstītas frāzes islandiski ar mīlīgiem skaidrojumiem angliski, piemēram, “šī ir ‘jūsu vieta’, bet, kad jūs tajā apsēžaties, tad jūs sakat – ‘mana vieta’”. Uz salvetītēm, ko deva pie dzērieniem, bija uzrakstīts ka tas un tas tajā un tajā gadā atklāja Ameriku nosauca to par Vīlandi, bet ka viņa braucienā kā atspirdzinājumi tēja, kafija un gāzētie dzērieni gan neesot bijuši pieejami. Man šķiet, es pirmo reizi sastopos ar lielkompāniju ar humora izjūtu.

    Vispār šeit ļoti, ļoti reklamē un cenšas visur parādīt, cik Islande ir skaista, interesanta un daudzveidīga. Droši vien ar laiku tas apnīk un šķiet nomācoši, bet es esmu uzķērusies – man viņa šķiet ja ne kāda cita, tad vismaz aprīnojama.

    Stāsti par ģeotermālo ūdeņu izmantošanu dzeršanai un māju apsildīšanai nav nekādas fantāzijas – mana ūdens glāze garšo pēc zemes un ož pēc sērūdeņraža. Mazliet. Pietiekami maz, lai ar laiku varētu pierast.

    Tūlīt būs vienpadsmit un ir drūskucīt tumšāks, bet pavisam norietējusi saule vēl nav. Pirms pusstundas pēdējais no kolēģiem, komentēdams par polāro dienu nelabvēlīgo ietekmi, aizgāja gulēt. Šīs stundas laikā (kamēr rakstu), esmu ievērojusi aiz loga nolaižamies vismaz 3 vietējās lidmašīnas. Vietējās tāpēc, ka uz pilsētā esošo lidlauku starptautiskās nelido. Mazas ļotenītes – kolēģis lēsa, ka ap 20 vietām, ne vairāk.

    Kad nolaidos pati, ievēroju krasta specifiku – stāvas klintis, tā it kā zeme būtu no jūras dibena uz augšu izstumta platformiņa. Īpatnējs, skarbs skaistums, bet ne miņas Baltijas jūras gaišajiem liedagiem.

    Laika zonu starpība ar Rīgu ir trīs stundas. Ļoti izdevīgi man kā vēlu celties gribētājam, tomēr nupat arī man vajadzētu iet gulēt. Tomēr negribās to vēl darīt – rīt pieceļoties būs miegs un steiga, ļoti iespējams, ka pelēks mākoņainums, un būs pazudusi nerealitātes sajūta no sēdēšanas uz dīvāna jocīgā islandiešu mājiņā gandrīz pasaules galā gandrīz nebeidzamā saulrietā.

    Es nezinu, vai es te varētu dzīvot. Cilvēki taču nevar dzīvot fantāzijas pasaulēs.

  • 30c3 bildes

    30. haosa kongresa bildes ir izšķirotas, sakomentētas un pieejamas, lūk, te. Šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējiem kongresiem, ir vairāk bilžu tieši no paša kongresa – lai gan cilvēkus bez atļaujas fotogrāfēt vēl jo projām ir aizliegts, tomēr, saprotot, ka man neizdodas bez vizuāliem materiāliem kaut mazākajā mērā nodot kongresa īpašo noskaņu, es ļoti aktīvi fotogrāfēju vietas un lietas, kur tobrīd cilvēku nebija. Godīgi sakot, man liekas, ka man vēl jo projām neizdodas nodot to, cik ļoti… cik kongress… nu, jā.

  • Mājupceļš pēc 30c3

    Mājupceļā galvenais izaicinājums bija pareizi aizbraukt uz lidostu – Hamburgas s-bāņa līnija S1, kas ved uz lidostu ir konstruēta tā, vienu pieturu pirms lidostas vilciens sadalās divās daļās, no kurām viena brauc uz lidostu un otra – sazinkur. Centrālajā stacijā divi vācu valodas nemācētāji mēģinājām izzīlēt, vai uz lidostu brauc vilciena “priekša” vai “aizmugure”. Izvirzījām hipotēzi, ka priekša. Iekāpām nepareizajā vagonā. Ieraudzījām, ka mums taisni priekšā ir vadītāja kabīne. Nākamājā pieturā pārkāpām vienu vagonu uz priekšu. Tur bija daudz čemodānu, tāpēc mēs nolēmām, ka jaunais vagons ir mums piemērotāks. Turklāt tajā stacijā, kurā vilciens sadalās, beidzot arī angliski pateica “šī vilciena daļa dodas uz lidostu”. Tā nu viss beidzās labi.

    Starp citu, centrālās stacijas priekšā ir puscilindra formas stikla nojumes, kurās skanēja klaviermūzika. Ar nelielu pārsteigumu konstatēju, ka akustika ir tīri laba. Liekas, ka tumbiņa bija novietota centrā, augstākajā punktā ar skaļruni pret jumtu tā, ka skaņa lejā nonāk atstarojoties. Ņemot vērā vispārējo kņadu un nepārtraukto fona troksni, rezultāts bija negaidīti patīkams un pat tāds kā relaksējošs.

    Tā kā lidojums bija agri, tad vairāk nekādas muļķības (un gudrības) sastrādāt nepaspēju. Beigas.

  • Santpauli doki un 30c3 beigas

    Šodien pirmo reizi bija saulains. Iespējams, pirmo reizi, kad es vispār esmu Hamburgā. No rīta iegāju austrumu pārtikas preču veikalā pie viesnīcas. Lielākā daļa lietu man neko neizteica, tomēr es atradu sen atpakaļ meklēto garšvielu muskatziedu. Jāatzīst gan, ka es vairs neatceros, kāds ir tā pielietojums, tik sen tas bija…

    No rīta ilgi gulēju un pēc tam jozu uz kongresu centru, pa ceļam safotogrāfējot nelielo, blakus esošo baznīciņu – sv.Georga saucas. Tāda neliela ķieģeļu ēka ar vienu zaļu metāla tornīti, kura augšējā daļa balstās uz daudzām, garam kājiņām. Man katru rītu sanāca iet garām Ausenalstera ezeram, bet tikai šorīt ievēroju, ka slīpā līnija tilta vienā galā atzīmē 10.meridiānu. Bet visu to prieku dēļ man sanāca īstas hakeru brokastis – hakeru limonāde Club-Mate  un supersaldie stacijas berlīneri, jo kārtīgāku ēdienu meklēt nebija laika.

    Pēdējā diena, kongress beidzas, traki žēl. No otras puses, kongresā ir pārāk daudz interesantu lietu, pārāk daudz lietu, ko noteikti jācenšas, jāpacenšas saprast, es ilgāk tādu slodzi tāpat nespētu izturēt. Bet tas netraucē izjust trūkuma sajūtu, kad viss ir beidzies. Cilvēki fenomenālā tempā tūlīt pēc noslēguma runas visu vāca nost, nepaspēju pāris niekus sabildēt.

    Kad nu viss ievērojami agrāk kā parastajos divpadsmitos bija beidzies, kādu laiku svārstījos – iet uz Santpauli dokiem vai nē. It kā tāda ikoniska Hamburgas vieta, bet tālu un tā… Beigās nolēmu paieties uz to pusi, un, ja apniks, nākt atpakaļ. Sliktākajā gadījumā vismaz Rēperbānī ķīniešu restorānā paēdīšu (atsauce uz pagājušo gadu).

    Pa ceļam es, pirmkārt, redzēju slidotavu un, otrkārt, paspēju apmaldīties dzīvojamo māju blokā. Pirmais gadījās tik pat netīšām kā otrais – ejot garām Planten un Bomen aiz vieniem vārtiem dzirdēju skaļu troksni. Iebāzu degunu paskatīties. Skats labs – pienācu no augšas, kur slidotavai pāri izbūvēta pārkare ar soliņiem – var sēdēt un skatīties, kā citi apakšā slido (vai krīt). Turklāt slidotava dāsni izgaismota ar krāsainām lampiņām. Būtu paslidojusi, ja nebūtu somas. Savulārt tas otrais sasniegums patiesībā ir diezgan episks, jo man bija vienkārši jāiet taisni, taisni, taisni, kamēr sasniedz Elbu. Un tā taisni man gāja ļoti labi, līdz brīdim, kad lielā iela beidzās un bija jāiet pa maziņajām. Nu neko, sapratu, ka neko nesaprotu un vērsos pie GPS, lai mani glābj. Beigās tā izmaldīšanās man nāca par labu, jo es iznācu pret dokiem uz terases ar jaukām, taisnām malām – bija jau tumšs, un man vajadzēja kaut kur atbalstīt fotoaparātu, lai vismaz kaut kas būtu redzams bildēs.

    Santpauli doki ir viena no tām lietām, ko bieži attēlo Hamburgas pastkartēs. Priekšplānā gara mūra ēka ar izejām uz Elbas krastu (te arī mūsdienās pietur kuģi). Virs katras izejas – apaļš kupols un vienā galā – rupja mūra tornis ar spicu galu un pulksteni. Aiz šīs ēkas redzama Elba, visādas mākslīgas un īstas salas, kuģi, ceļamkrāni, vēl kuģi, iespējams arī, ka Elbas otrs krasts. Hambruga jau Hanzas savienības ziedu laikos bija lielā, dižā ostas pilsēta, tāpēc saprast, kur beidzas cilvēku veidotie ostas pielāgojumi un kur sākas kaut kas kaut attāli saistīts ar īsto Elbas krastu, nav viegli. Mūsdienās – ļoti daudz gaismiņu. Pat ceļamkrāni ir izgaismoti. Vispār skaitās iemīļots tūrisma objekts. Jāatzīst godīgi, ka smuki un iespaidīgi, un tā, bet man kaut kā nevelk urbānā vide – visu laiku tāda sajūta, ka esmu iemaldījusies kaut kādā aizliegtajā zonā un uz mani šaus. Nezinu, kāpēc man šādas asociācijas izsauc arī tik ļoti “cilvēciskota” vide kā šī osta. Varbūt vainīga vēlā nakts stunda – kad izgāju cauri ēkai uz Elbas krasa prominādi, redzēju tur garu, garu plājienu ar ļoti daudz slēgtām kafejnīcām. Jāpamēģina vasarā un dienā – iespējams, ka sēžot uz terases un ēdot kūkas, man būtu mazāk sajūta, ka uz mani šaus. Jo nē, protams, ka tur ne uz vienu nešauj. Un es pat Elbā neiekritu. Prominādes novietojums, starp citu tāds, ka es pat nezinu, vai to var saukt par prominādi – tā iet paralēli krastam, bet tā ir kā saliņa – krastam to pievieno pārjumti tilti. Pa tiem tiltiem nedrīkst braukt ar velosipēdu naktī. Dienā drīkst.

    Vienā doku galā ir kādreizējais Hamburgas inženiertehniskais lepnums – Elbas tunelis. Celts 1911.gadā, tas tobrīd ārkārtīgi atviegloja dzīvi, savienojot tālāko ostas daļu (kas ir savienota ar otru krastu, lai vai kas skaitītos otrs krasts) ar šo krastu, tāpēc cilvēkiem vairs nebija jāceļas pāri laivās. Sevišķas ievērības cienīgi bija tuneļa abos galos ierīkoti lifti, kas pārvadāja augšā lejā mašīnas. Mūsdienu transprta plūsmai tas īsti vairs nespēj turēt līdzi (piemēram ziemeļu galā ir trīs mašinu lifti un pats tunelis sastāv no divām ļoti šaurām “trubām”, nekādas izmainīšanās, nekādas apdzīšanas), tomēr tagad tas cilvēkiem vienkārši patīk. Tieši šobrīd gan tur notiek masveidīgi remontdarbi, tāpēc pilno skatu tuneļa gala tornī (ar visiem liftiem utt.) nevarēja redzēt, tomēr, jā, kaut kas tajā ir. Varbūt to var nosaukt par veco laiku šarmu, jo mūsdienās tuneļus ar glazētām flīzītēm visā to garumā neizliek. Pēc mūsdienu standartiem tas būtu ļoti skaists un grezns tunelis (piemēram, sienās ik pa gabaliņam iemūrēta īpaša dekoratīva flīzīte ar kādu jūras dzīvnieku), ja vien no viņa izvāktu remontdarbus. Tagad remontdarbu (vai nakts?) dēļ viņš man uzdzina to pašu nepatīkamo sajūtu, it kā es būtu ielīdusi kaut kur, kur galīgi nedrīkst. Tunelim cauri neizgāju – šķita, ka tas ir tālu un tur otrā galā tāpat man nav ko meklēt – jau no dokiem uz mājām jāiet cauri puspilsētai.

    Ejot uz viesnīcu, GPS mani izmaršrutēja pa ielu, kurā bija pieci vai desmit (daudz) spāņu un portugāļu restorāni. Praktiski visi – diezgan dārgi un daļa pat vaļā. Vienā no tiem paēdu. Ķiploku sieriņsviests, kas nāca klāt baltmaizei, bija dievīgs, bet garneļu mērce – parāk sāļa. Arī šokolādes putas uz beigām sāka garšot vienmērīgi neizteiksmīgi saldi, bet varbūt es vienkārši biju tajā brīdī jau paēdusi. Mazliet nobrīnījos, ka tur Latte pārdeva ar nosaukumu Galāo. Bet tā bija laba kafija ar daudz piena putām. Un tas, ka viesmīlis man blakus novāca galdu, savā nodabā dziedādams, arī bija mīlīgi un garstāvokli uzlabojoši. Viņš sāka ar vienu Ziemassvētku dziesmu un kaut kā pats nemanot pārgāja uz kaut ko citu, acīmredzami tik ļoti apmierināts ar dzīvi un notiekošo, ka man arī pielipa. Arī šeit personāls gandrīz visi bija izteikti tumšmataini un tumšacaini. Ja tā turpināsies, man sāks rasties stereotips, ka Vācijā ēst gatavo visi, izņemot pašus vāciešus 😀

    Pēc tam centos pēc iespējas ātri un taisni tikt atpakaļ uz viesnīcu, kas nozīmēja iziet cauri visam Hamburgas centram garākajā virzienā. Vismaz divas reizes sastrīdējos ar GPS, kuru samulsināja augstās mājas. Vienā no šīm reizēm es noticēju, ka esmu aizgājusi nepareizi, bet vienā tas nebija iespējams, jo es stāvēju blakus Rātsnamam, kuru nu jau es ļoti labi atpazīstu. Pa ceļam redzēju, kā vismaz divās vietās tiek aktīvi plēsti nost Ziemassvētku tirdziņi un atkal nobrīnījos, kāpēc tos neatstāj uz Jauno gadu. Redzēju vienu cilvēku, kas guļammaisā gulēja pie liela viekala ieejas durvīm. Dīvaina darbība, ņemot vērā, ka gan jau veikals rīt būs ciet. Gabaliņu tālāk es redzēju vēl dažus cilvēkus, kas vienkārši gulēja guļammaisos uz ielām. Tas bija mazāk dīvaini. Nez, vai Vācijas bomzīšiem visiem ir guļammaisi…

    Viesnīcā atgriezos īsi pirms divpadsmitiem. Mulsinoši, cik ļoti ļoti tukšs bija pilsētas centrs dienā pirms brīvdienas. Jā, bija pa kādam iedzērušam trokšņotāju bariņam, bet tomēr ļoti, ļoti maz.

    Vēl es safotogrāfēju centrālo staciju. Šķiet, tā te Hamburgā ir ļoti parasta prakse – veidot staciju kā stikla puscilindru pāri sliedēm ar mūra papildtelpām abās pusēs. Un, tā kā Hamburgas centrālā stacija ir liela, tad stikla kupols ir… tāds, ka es atkāpos šķiet kādu triju četru Rīgas Doma laukumu attālumā, kamēr salīda kadrā. Žēl, ka stacija tik trūcīgi izgaismota – grandiozais būvējums paliks bildēs tikai knapi samanāms. Sevišķi amizanti izskatījās tas, ka viņai ir vismaz divi pulksteņtorņi (katrā sliežu pusē pa vienam), bet vienam no tiem bija izdzisis fasādes apgaismojums. Vispār, par fasādes apgaismojumu runājot, Hamburga šķiet dīvaina – it kā gaiša, bet tomēr tumša. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka ir gada tumšākās naktis, bet nav ne kripatas sniega, vai tāpēc, ka fasādes tiešām tiek izgaismotas taupīgāk nekā, piemēram, Prāgā. Fotogrāfējot to jūt sevišķi asi, tomēr arī staigājot reizēm gadās samulst, kad sanāk pilsētas centrā nonākt kādā it kā izgaismotā, bet patiesībā stipri tumšā ielā. Visvairāk mani samulsināja Nikolaja baznīcas pilnīgi tumšās drupas, bet varbūt tas saistīts ar remontu. Pie Nikolaja baznīcas bija viena no vietām, kur GPS mēģināja mani aizsūtīt velnszinkur, bet es iespītējos un negāju pa tumšo baznīcas laukumu. Pēc minūtes izrādījās, ka, jā, man nemaz nevajag tajā virzienā, vienkārši kāda ierīce nesaprot, kur atrodas 😀

    Starp citu, pazudušo lakatu es atradu otrajā dienā, mētājamies uz galda netālu no kafijas gīku stūrīša. Un noslēguma runa apstiprināja manas aizdomas par to, kāpēc šogad dažādi kongresa servisi bija nestabilāki nekā es biju pieradusi – maksimums, ko iespieda Berlīnes kongresu centrā bija drusku virs 4 tūkst. apmeklētājiem, pagājušajā gadā, kad pirmo reizi notika Hamburgas kongresu centrā, bija drusku virs 6 tūkst. un šogad esot bijis vairāk kā 9 tūkst.

  • 30c3: trešā diena

    Trešā diena un trīs lietas.

    Pirmkārt, miega trūkums sāk panākt gan mani, gan konferenci vispār. Ar vien vairāk kaktos redzami snauduļojoši cilvēki.

    Otrkārt, netīšām atradu padārgu, bet ļoti lielisku grieķu restorānu, kurā dabūju burvīgu ceptas gaļas gabalu ar rozā vidiņu un brūnām malām. Mazlietiņ par skābu mērce, bet nu ko var gribēt no citronu mērces. Nekad iepriekš nebiju saskārusies ar kombināciju “šampinjoni un citroni” gaļas mērcē, tikai katri atsevišķi. Klāt kaut kādi apcepti dārzenīši, kam labi piestāvēja tā skābā mērce. Būtu zinājusi, ka porcija tik liela (vēl aperatīvam salāti), nebūtu pasūtījusi desertu (ļoti, ļoti salds karameļu suflē ar šķidru karameļu mērci vidu un vaniļas saldējumu, kas šķita maigs un nesalds salīdzinot ar suflē). Ēdienkartes priekšvārdā bija kaut kas stāstīts par to, ka tas ir grieķu ģimenes restorāns no kura tur tā gada… kad ienācu iekšā, mani samulsināja visvirzienīgi milzīgs, ļoti smaidīgs onkulis, kas ar mani vāciski sveicinājās un spieda man roku. Samulsu bez sava gala un ķēros vērsim pie ragiem: “Um, vai jūs runājat angliski?!” Pēc tam gāja labāk. Bet es noticēju, ka tas tiešām varētu būt grieķu vai vismaz tā reģiona cilvēku uzņēmums.

    Un treškārt, netiku iekšā vienā lekcijā, bet pa durvju spraugu redzēju, kā visi cilvēki pieceļas un kādu minūti applaudē.

  • 30c3: otrā diena

    Konferences otrā diena: brokastis (jā, tas ir mazliet labākas, ja atnāk laicīgi), vēl pāris stundu snaudiņa (jo no rīta runāja par galīgi nesaprotamām lietām), tad viena lekcija par atvērtā koda programmu Magic Lantern Canon fotokamerām (it kā vairāk uz videoierakstu orientēts, bet man vienalga gribas izmēģināt) un tad vēl visādas lekcijas.

    Vakarpusē izmetu nelielu līkumiņu pa pilsētu. Šoreiz nekādu konkrētu apskates objektu, vienkārši tāpat – daudzās elektriskās Ziemassvētku gaismiņas tomēr izskatās tīri mīlīgi pat tad, ja ir tumšs un bez sniega, un visi veikali ir ciet. Pa ceļam atradu tos pašus burgerus, kur ēdām pagājušajā gadā. Ir tīri pieņemami, lai gan es turpinu nesaprast frī kartupeļu misiju šajā pasaulē. Pēc tam nokļuvu gadatirdziņā, kur nopirku garšīgas praņikpiparkūkas un augļu maizi aizvešanai mājās. No rīta brokastīs biju ķiķinājusi par ideju mīksto piparkūku uzcept uz oblātas, tagad tirgū atradu īpaši mīkstu un maigu varietāti. Pārdevējs man prasīja, vai es zinu, kas ir “gingerbread”. Es skaidroju, ka es pati cepu “gingerbread”, bet manējie ir pavisam savādāki – plāni un cieti un bez augļiem un riekstiem. Puisis minēja, ka tajos cepumos (un arī augļu maizē) ir kaut kādi jocīgi milti – tas, ko viņš teica, izklausījās pēc “dink” bet tuvākais, ko es spēju sagūglēt, ir “dinkel wheat” (mēs runājām angliski) jeb speltas kvieši, kā saka letonika.lv.

    Šo rakstot, atcerējos, ka man lika augļu maizi glabāt ledusskapī. Aizgāju, ieliku piparkūkas ledusskapī, un atgriezos pie rakstīšanas. Pēc pāris teikumiem sapratu, ka kaut kas nav lāgā 😀 jo piparkūkas patiesībā varēja stāvēt arī ārā. Un atradu, ka par lielo pirkumu man ir iedots viens cepums bonusā. Ņam, ņam. Tas gan uz Latviju nebrauks.

    Gadatirdziņā visplašāk ir pārstāvēts karstvīns – ik pa dažsimts metriem jauna bode. Pārējās lietas man daudzas šķita mazliet līdzīgas Rīgas tirdziņiem, mazliet atšķirīgas, kopsummā interesantas, kvalitatīvas… un dārgas.

    Savukārt kongresu namā kafijas stūrīti es pagaršoju kafiju, kuras malšanā tiek izmantots pielāgots velosipēds. Vēl es apskatīju 3D printerus darbībā un uzzināju, ka lejā, hakcentrā, var apdrukāt T-kreklus ar paša izvēlētu vektorgrafikas attēlu. Un vēl es nācu pie secinājuma, ka caur USB lādējamajiem telefoniem vajadzētu līdzi dot arī USB kondomu. Jā, tāda lieta eksistē.

  • Pirmā 30c3 diena

    Koferences pirmā īstā diena – līdz vēlam vakaram nosēdēju konferenču centrā. Interesantākais nekonferences notikums – pusdienlaikā izmetu pāris līkumus pa kongresu namam piegulošo botānisko dārzu Planten and Blomen un netālu no tā parka tālākā gala atradu indiešu restorānu.

    Blakus indiešu restorānam ir libāņu restorāns, kam pie durvīm izliktā ēdienkarte bija ar parindeņiem angļu valodā, tāpēc vispirms gāju tur. Tur mani izmeta ar apgalvojumu, ka ciet, jo te esot līdz sešiem vaļā. Siks? Zeks? īsti nesapratu. Bet kopumā tas atstāja mīklainu iespaidu – bija pusčetri pēcpusdienā.

    Indiešu restorānā (nosaukums bija kaut kāds sakarā ar dārziņu) ēdienkarte tikai vāciski, tāpēc nācās paļauties uz viesmīļa ieteikumiem. Tiku pie jēra saldā mērcē ar iemaisītiem svaigiem augļiem (āboli un papaija vai oranžā melone) un piedevām – garšvielu rīsiem ar mazliet rozīnēm un riekstiem. Smaržoja tīri pazīstami, bet garšoja kaut kā savādāk kā līdz šim biju piedzīvojusi, tā nu paliku absolūtā neziņā, kas tās bija par garšvielām un kā kaut ko līdzīgu varētu atkārtot. Ēdot domāju, ka iespējams, Vācija gribēja, lai es pilnīgi pieviļos un zaudēju jebkādas cerības, pirms sākt man rādīt labās lietas, uz ko tā ir spējīga. Jā, starp citu, viesnīcas brokastis bija vājas un pietiecīgas, ja neskaita pašapkalpošanās beramās tējas pagatavošanas procesu (karsts ūdens, tējkanniņas, sietiņi, ieber kuru un cik vēlies, aplej, mērcē cik ilgi vēlies), bet varbūt tas bija tāpēc, ka es tur uzpeldēju tieši pirms brokastu beigām.

    Planten un Blomen ir salīdzinoši jauks, blīvi apstādīts un izkopts parka un botāniskā dārza krustojums. Nepārprotami, lieta, kas būt jāskatās vasarā, taču pārsteidzošā kārtā te bija daudz ko redzēt arī ziemā (bez sniega) – daudz rododendru un mūžzaļu krūmu, kā arī šādi tādi augi, kas sausos stiebrus un puku galviņas saglabā pa ziemu. Turpceļā uztrāpīju arī uz rožu dārzu, kas bija ļoti rūpīgi iesaiņots egļu skujās. Diemžēl šis skats manam fotoaparātam gāja secen, jo tobrīd lija un es, velkot lietusmēteli, biju aparātu atstājusi apakšā. Atpakaļceļā no pusdienām, jau pustumsā, arī gāju caur to pašu parku un ieraudzīju citas rozes. Neietītas nekādās skujās. Ziedošas un/vai pumpuros. Klajā laukā, nevis siltumnīcā. Hamburga, nopietni? Tā ir Tava izpratne par ziemu? Ziedošas rozes?

    Kongresu namā dzīvība rit tādiem apgriezieniem, ka namā iekšā apmaldos biežāk nekā Hamburgas centrā. Pa dienu, cenšoties draudzenei izskaidrot, kāpēc te ir tik lieliski, nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst vārdu, lai cik ne cik adekvāti aprakstītu visu to bagātību, kas te darās. Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī var spēlēt 20+ gadus vecas videospēles? Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī ir kafijas gīku kaktiņš ar pāris tādām kafijas pagatavošanas ierīcēm, kādas nekad nebiju vēl redzējusi? Vai ir svarīgs tas cilvēks, kas taisa lego rotaslietas? Atslēgu mūķētāju stūrītis? Stūrītis, kurā māca uztaisīt pulti, kas izslēdz jebkuru TV? Electronic Frontier Fondation informācijas stends? Bet tie ir tikai atsevišķi sīkumi, nieciņi uz vispārējā fona. Vajadzētu kaut kā raksturot to, ka hackspace kopsummā pa stāviem droši vien aizņem laukumu, kas salīdzināms ar futbola laukuma izmēriem. Bet kas tad ir hackspace? Nu vieta kur cilvēki hako… ko dara? Nu, dara lietas. Kādas lietas? Nu visādas! Atkal pārāk nekonkrēti. Nu, bet ko darīt, ja cilvēki dara tik daudz un dažādas lietas, ka viņas dažos vārdos aprakstīt nevar?

    No tematiskā viedokļa, kongress, protams, pilns ar smagu simbolismu. Pirmais kongress ir bijis 1984.gadā, šogad ir trīsdesmitais. Atklāšanas runā tika skaidrots, kāpēc šogad kongresam nav moto: “Parasti kāds vienmēr nāca klajā ar kādu asprātīgu frāzi, kura kādu mums tobrīd svarīgu ideju nestu kopienai un arī plašākai sabiedrībai. Šoreiz mēs esam atstāti bez vārdiem. Mums vienkārši nav ko teikt.” (Šeit un turpmāk – brīvi tulkoju un pārstāstu; vēlāk publicēs oficiālo video, kurā visi, kurus tas interesēs, varēs redzēt, kā bija patiesībā.) Un vēl: “Mēs pamodāmies no slikta sapņa un nokļuvām šausmīgā realitātē.” Bet nevar teikt, ka kongress būtu drūms, tieši otrādi – mežonīgs entuziasms kūsā visus kaktos pat vēl vairāk kā agrāk. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sajūta, ka tas, par ko šeit runā, ir svarīgi, ir daudz saasinātāka kā iepriekš. Un teksts “trīsdesmit gadu laikā no gīku saujiņas, kuru viedokli neviens īpaši neņēma vērā, mēs esam kļuvuši par lielu kopienu, kuras viedokli… vēl jo projām neviens īpaši neņem vērā”, kas šeit uzrakstot, varbūt izskatās skumjš, atklāšanas runā izraisīja neviltotu un milzīgu auditorijas sajūsmu, ko pavadīja aplausu vētra.

    No organizatoriskā viedokļa – nevaru sapratusi, vai padevusies esmu es vai organizatori, bet man ir tāda sajūta, ka šoreiz kongress ir vairāk novirzījies savā dienas plānojumā uz vakara pusi. Cik nu to vispār vari teikt par pasākumu, kas ir atvērts 24 stundas diennaktī. Bet nu referāti visu nakti nenotiek.

    Ā, un es dabūju kongresa T-kreklu. Pat mazliet rindā pastāvēju viņa dēļ – bet tad ir īstais izmērs. Kaut kā ir sajūta, ka šis kongress varētu man izrādīties svarīgs ar laiku.
    P.S. Te naktī dzied putni. Vismaz viens. Vismaz pāris dziesmiņas.
    P.S.2. Viesnīcas istabiņā ir barometrs, kas jau kopš manas ierašanās rāda, ka laiks mainīsies. Un man likās, ka tad, kad kaut kas ir konstanti uz robežas starp līšanu un nelīšanu (tā sauc abas pārējās barometra iedaļas), tad tās ir nevis pārmaiņas, bet stabils stāvoklis…