Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Pastaiga pa Berlīnes centru: Tiergartenas parks II

    Grofer Tiergarten jeb Tiergartenas parks ir otrais lielākais pilsētas parks Vācijā. Viki saka, ka tas esot 210 hektārus liels, un atšķirībā no citiem lielajiem pilsētu parkiem šis vairāk līdzinās labi sakoptam mežam nekā pļavai ar sarežģītos rakstos izvietotiem kokveidīgiem objektiem.

    Izšmaucu memoriālam pa aizmuguri un ar ieplānotu līkumu devos uz Uzvaras kolonu. Pa ceļam redzēju modernā stila zvanu torni, kurš man par prieku pat pazvanīja, kamēr biju tuvumā. Tornis ir melns taisnstūra paralēlskaldnis, kam virsū uzlikts plakans mazliet platāks jumts. Vienkāršības kalna gals, vienīgie “rotājumi” ir augšgalā daļēji redzamie zvani un zvanu mehānisms. Viki saka, ka tur esot 68 zvani.

    Turplat blakus tornim ir Pasaules kultūru nams, kas mazliet atgādina sēni. Ejot vēl uz priekšu, mazliet redzēju upi (vāciešiem Sprē, čehiem Spreva, kāds ir latviešiem pieņemtais nosaukums?), kas tek caur Berlīni. Salīdzinoši maza priekš tik lielas pilsētas upes. Otrā krastā var redzēt lielas, stiklbetonainas klučmājas. Vispār izskatās pat eleganti. Liekas, tā varētu būt modernisma vai konstruktīvisma arhitektūra.

    Tālāk pie upes ir Bellevue pils (franciski – skaistais skats) – gaišu mazstāvīgu ēku komplekss, kuru rotā dažas skulptūras, dažas kolonas un priekšā liels zāliena ar ideāli apaļi izgrieztiem krūmiem. Pagalmā nepārtraukti šurpu turpu staigāja apsargs ar suni. Sākumā nobrīnījos, kam par godu, bet šo rakstot Viki izlasīju, ka tur ir prezidenta rezidence. Pie prezidenta pils pāri upei ir tilts ar visnotaļ skaistām ķieģeļu arkām. Tiesa gan, dabūju krietni izmeklēties kādu laukumiņu, kurā stāvot, varētu nofotogrāfēt to tiltu – visur koki un krūmi priekšā.

    Pie pils griezos pa kreisi un pa īsāko ceļu kātoju uz Uzvaras kolonu. Blakus Uzvaras kolonai ir zaļš Bismarka piemineklis. Ellīgs vecis – pie viņa kājām pat Atlanti metas ceļos. Viki saka, ka kādreiz gan Bismarka piemineklis, gan uzvaras kolona atradusies Reihstāga priekšā, bet Hitlers viņus pārvietojis, lai tā vietā celtu kaut ko monumentālāku. Pateicoties tam, abi šie objekti ir mūsdienas sagaidījuši, to oriģinālā vieta – Reihstāga parks – kopā ar Reihstāga ēku tika nonesta praktiski līdz ar zemi kara laikā.

    Uzvaras kolona ir uzcelta, lai atzīmētu pirmās prūšu uzvaras. Kad to sāka celt, Prūsija tikko bija 1864.gadā sakāvusi dāņus. Līdz brīdim, kad to pabeidza 1873.gadā, Prūsija bija paspējusi sakaut arī austriešus un frančus. Domājams tā iemesla dēļ, pēc 2.pasaules kara Francija aktīvi iestājās par pieminekļa iznīcināšanu.

    Kolonas komplekss sastav no vairāku līmeņu pamatnēm, garas granīta kolonas ar horizontālām zelta joslām un spārnotas zelta uzvaras dievietes pašā kolonas galā. Zemākā pamatne ir paliels flīzēts laukums, pa kuru pārvietojas cilvēki. Nākamā pamatne ir granīta klucis, ko rotā metāla plāksnes, uz kurām ciļņu veidā attēloti dažādi kara notikumi. Virs tās ir kolonāde ar mozaīkām un virs tās – pati kolona.

    Kolona atrodas milzīga ielu apļa vidū, un uz to ved 2 gājēju tuneļi. Tuneļos gar sienām izliktas marmora plāksnes, kas piesedza metāla ciļņu vietas uz kolonas postamenta, kamēr paši ciļņi klīda pa Franciju. Starp ciļņi arī tagad ir nepilnīgi – šur tur trūkst pa vesalai slejai, vienā vietā trūka kādam kareivim galvas un torsa augšdaļas…

    Kamēr fotogrāfēju kareivi bez galvas, mani no aizmugures skaidrā latviešu valodā uzrunāja: “Vai gribi, lai Tevi pašu arī nofotogrāfēju?!” Mani bija atradis vēl viens latviešu kampusero, Elviss, no kura pāris dienas atpakaļ aizņēmos elektrisko tējkannu.

    Pa 3 eirikiem var tikt uz kolonas skatu platformām. Viena atrodas kolonādē (pie viena var tuvāk nopētīt mozaīkās attēlotās zirgu pakaļas un konstatēt, ka kolonās ir ložu caurumi), otra – kolonas augšā zem zelta statujas kājām. Pa ceļam uz kolonādi ir zāle, kurā var apskatīt dažādu slavenu pasaules un Vācijas modelīšu kolekciju. Nezinkapēc tur bija divi dažādi Eifeļa torņi ar būtiski atšķirīgu kāju formu.

    No augšējās platformas varēja palūrēt uzvaras dievietei zem svārkiem, redzēt daudz, daudz koku un daudz dažādu dīvainu formu salīdzinoši jaunu māju – atkal tas pats stils, par kuru droša neesmu, bet pieņemu, ka varētu būt modernisms vai konstruktīvisms.  Migla un modernā apbūve rada mazliet sireālu sajūtu. Turklāt izrādās, ka Berlīnes panorāmā spēju atpazīt salīdzinoši maz siluetu, tāpēc, apkārt ejot, sāk jukt puses un liekas “Vai tad tieši šādu ainu es neredzēju?” Mazliet pabrīnos, ka neizdodas ieraudzīt sava nākamā mērķa – Keisera Vilhelma piemiņas katedrāles – izteiksmīgo siluetu, tomēr tajā brīdī par to pārāk neaizdomākos.

    Nokāpuši no kolonas, ar Elvisu pašķiramies – viņš pa taisno ies uz Brandenburgas vārtiem, kas atrodas 17.jūnija alejas otrā galā attiecībā pret Uzvaras kolonu, un ir no šejienes labi redzami, es savukārt steigšos uz Keisera Vilhelma katedrāli, kas ir stipri vien uz otru pusi. Ir jau stipri vēls un man trūkst pārliecības, ka katedrāle vēl būs vaļā.

    Ieslēdzu atpakaļ GPS un konstatēju, ka līdz katedrālei ir kilometrs pusotrs. Rīta pusē nesaprātīgi biju noņēmusi baterijsaudzējošo ātro ekrāna izslēgšanos, kā rezultātā nosēdināju bateriju un sāku “bezzonas” vietās, kur ilgi mīņājos uz vietas, slēgt GPS-u ārā.

    Parkmežs bija liels, skaists un pilns ar zīmēm, ka te ir zaļā zona, kurā nedrīkst grilēt. Tieši tā atpūta, kuru man vajadzēja pēc visa tā raibuma.

    Starp citu, Berlīnē ir ārkārtīgi daudz veloceliņu. Liekas, ka tiešām uz praktiski visām ielām. Dabūju piedomāt, lai nevazātos pa kuru katru asfalta pleķi, kurā nebrauc mašīnas.

  • Pastaiga pa Berlīnes centru: Tiergartenas parka austrumu gals

    Brandenburgas vārti sākumā bija pilsētas vārti, bet 18.gs. beigās tika pārveidoti par triumfa arku. Vēlāk viņus dažādām triumfālām vajadzībām izmantojuši ne tikai prūši, bet visi, kam vien nav slinkums, ieskaitot Napoleonu un Hitleru.

    Nokļuvusi pie Brandenburgas vārtiem ar lielu interesi izlasīju nelielo zīmīti uz salīdzinoši nelielā Berlīnes mūra piemiņas stabiņa: Berlīnes mūris gāja tieši aiz Brandenburgas vārtiem, kuri atradās austrumu pusē. Laukums pirms tiem bija zona, kurā parastiem mirstīgajiem neļāva spert kāju. Formālais pamatojums – tāpēc, ka vārti uz tukšā laukuma izskatās svinīgāk. Praktiskais pamatojums – vieglāk novērot, vai kāds nemēģina rāpties pāri.

    Brandenburgas vārtos laikam vissaistošākais man likās atklājums, ka lielajā vairumā stereotipisko bilžu tiek attēlota tikai vārtu centrālā daļa, tomēr realitātē šī būve turpinās pa labi un pa kreisi ar uz mazliet samākām kolonnām balstītiem platākiem “jumtiņiem”. Pie Brandenburgas vārtiem redzēju “daudzcilvēku” velosipēdus – ar minamiem pedāļiem aprīkotas ierīces, uz kurām kantainā puslokā sēž kādi 9 cilvēki. Viens no tiem transportlīdzekļiem bija alus bānis, vai kas tamlīdzīgs, un no tā es uzmanījos sevišķi centīgi – viņiem bija daudz alus (muca?) un viņi to daudz dzēra.

    Aiz vārtiem kādu brīdi skatījos pa kreisi, mēģinot izdomāt, kāpēc biju tur ieplānojusi paieties un ko gribēju tur paskatīties. Tā arī neatcerējos. Tā nu ebreju piemiņas vieta palika neapskatīta. Gāju pa kreisi līdz reihstāga ēkai. Milzīga brūngana ēka ar skuptūrām un kolonām rotātu fasādi. Kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta, atjaunojot daudz kas tika saglabāts, tomēr centrālo kupolu uzcēla savādāku – no stikla, lielu, lielu. Diemžēl, lai tiktu kupolā, ir trīs dienas iepriekš jāpiesakās. Trīs dienas man vairs nav šajā ceļojumā pieejamas.

    Aiz Reihstāga var redzēt attālāk esošu jaunu, daudzveidīgu, stiklainu daudzstāvu celtņu bloku. Pilnīgi droša neesmu, bet visticamāk, tas ir upes otrā pusē. Šajā pastaigas vietā pieļāvu vēl vienu kļūdu: biju plānojusi apskatīt aiz rehistāga esošo Balto krustu piemiņas vietu pie Berlīnes mūra nošautajiem cilvēkiem, tomēr tā, kā dažus mazliet līdzīgus krustus biju redzējusi šurpceļā pie Tiergarten stūra, nodomāju, ka reihstāgs man bija uz šo pusi tālākais ieplānotais punkts.

    Tālāk devos slīpi iekšā Tiegarten parkā un iznācu uz 17.jūnija ielas tieši pie Padomju kara memoriāla. Citēju centrālo uzrakstu: “Mūžīga slava kara varoņiem, kas krituši kaujās ar vācu fašistiskajiem iebrucējiem par Padomju Savienības brīvību un neatkarību”. Mūsdienās viņu uztur Berlīnes pašvaldība, tur 8.maijā notiek liels jandāliņš un 2010.gadā Krievijas vēstniecība izteica norājumu Vācijas varas iestādēm par nepietiekamu pieminekļa aizstāvību, jo tieši pirms 8.maija uz pieminekļā parādījies sarkans grafiti uzraksts “zagļi, slepkavas, izvarotāji”. Pie lielgabaliem un ložmetējiem, kas stāv pie ieejas kompleksā, ir piesietas oranžmelnas lentītes.

    Vēsture tiešā konfrontācijā mēdz būt satricinoša.

  • Pataiga pa Berlīnes centru: Frīdrihstādes rajons

    Pusdienlaikā pēc ielūgtās runas beigām, cik vien steidzīgi spēju, devos uz telti pārkrāmēt somu, lai tālāk dotos uz Berlīnes centru. Steidzīgums izpaudās tādejādi, ka krietnas 20 minūtes nostāvēju, skatīdamās robotu, kas spēlē bungas.

    U-bāņa biļete 2,40 eiro, var braukt cik tur ilgi un pārsēsties cik grib. Pie Tempelhofas tuvākā u-bāņa stacija nezkādēļ ir nevis Tempelhofa, bet Luftbrukes laukums. Tajā kādu brīdi pastrīdējos ar biļešu automātu, kas netika gudrs ar saņurcītām banknotēm, un beigās nopirku biļeti ar monētām.

    Luftbrukes laukums ir tieši pie pašas Tempelhofas ieejas, tajā atrodas trīspirkstainai vardes kājai līdzīgs piemineklis lidotājiem, kas apgādāja Rietumberlīni Berlīnes blokādes laikā.

    No metro izkāpu Stadmittē un devos meklēt Gendarmenmarkt laukumu, kam turpat netālu vien bija jābūt. Praktiski tūlīt konstatēju, ka konkrētā Berlīnes daļa smagi mulsina GPS kompasu, tāpēc neatlika nekas cits, kā pareizo virzienu atrast, paeejoties pa gabaliņam pa nepareizajiem ceļiem.

    Gendarmenmarkt laukuma centrā atrodas Šillera piemineklis, sānā Koncertzāle un katrā galā pa vienam domam. Doms šajā gadījumā nozīmē to, ka runa ir par ēkām (vispār torņiem) ar kupolu. Vācu doms ir kādreiz bijusi baznīca (kurā sludināja vācu valodā, no šejienes iesauka, jo pilnais nosaukums ir diezgan neizteiksmīgs – Jaunā baznīca), Franču doms ir baznīca arī mūsdienās. Abas ēkas sastāv no viena augsta torņa un tam blakus  zemākas piebūves.

    Pie Šillera pieminekļa spēlēja vijolniece un vīrs ar klasisko ģitāru. It kā zināmi gabali (Guno Ave Maria, Brāmsa 5. ungāru deja) un tomēr krietnu brīdi stāvēju un klausījos. Dzīve ir skaista.

    Vispirms iegāju Vācu domā, kur ieeja ved pa taisno tornī. Lielisks, neaprakstāms un nenofotogrāfējams skats uz augšu – rupju sarkanu ķieģeļu sienas un spirālveidā pelēkas kāpnes. No kāpnēm iespējams iekļūt blakus telpās, tās visas aizņem laikam demokrātijas attīstības Vācijā muzejs. Ekspozīcija visa bija vācu valodā. Droši vien tā arī ir labi, jo citādi es tur, iespējams, iestrēgtu uz visu dienu. Krietnu brīdi mulsu, domājot par to, kur visas šīs telpas ir izvietotas, līdz sapratu, ka tās vairākos stāvos aizpilda blakusēku. Nu gan pielietojums baznīcai…. Man par nožēlu, pa spirālveida kāpnēm varēja tikt tikai līdz vidum, tālāk tās bija slēgtas.

    Koncertzāles trepes rotā divas mūzas – viena ar arfu un lauvu bez krēpēm, otra ar kaut kādu pūšaminstrumentu un lauvu ar krēpēm.

    Franču domā varēja uzkāpt līdz augšai… Un apskatīt kupolā karājošos ierīci, kas saturēja vairāk kā 10 zvanus. Laukums pie zvaniem bija jauka, klusa un teju vai nereālu sajūtu raisoša vieta. Iespējams tāpēc, ka, lai gan nosēdēju tur krietnu laiku, neviens cits tūrists tā arī neatnāca.

    Pāris kāpņu laukumiņus zemāk bija izeja uz skatu platformu, kas vijas apkārt tornim. Diez gan daudz ko varētu redzēt, ja ne divi “bet”: pirmkārt, diena ir mākoņaina un miglaina, otrkārt, tieši manu acu augstumā ir pusotru vai divus sprīžus plata betona marga. Diezgan skaista, bet pāri viņai neredzu. Lai redzētu zem, ir kārtīgi  jāpietupjas. Šis būs no tiem gadījumiem, kad bildes būs daudz iespaidīgākas, nekā tas, ko pati redzēju. No platformas televīzijas tornis un Berlīnes Doms izskatījās ļoti tuvu.

    Apejot apkārt vienam vai diviem restorāniem, varēja nokļūt arī pašā baznīcā. Pirms braukšanas šurp man jau muļķīgi bija sācis likties, ka es taču esmu redzējusi tik daudz baznīcu, nu kas tur tāds jauns var būt. Hah, mīļā, ka tik ne ar. Līdz šim es biju redzējusi vai nu aptuveni kvadrātiskas baznīcas vai arī garenas baznīcas ar altāri un kanceli vienā galā, soli (ja ir) tiek likti aptuveni paralēli īsākajām malām. Šī bija garena, bet otrā virzienā – kancele ir garākajai malai pa vidu, soli salikti, protams, tā, lai divlūdzēji redz kanceli. Altāra nav. Ļoti askētiska – balti pelēks interjers, koks, nekādu grebumu, griezumu, figūru vai inkrustāciju. Gleznu arī nav. Protestantu baznīca, vismaz sākumā bijusi kalvinistu.

    Tālāk mēģināju iziet uz Unter de Linden un mēģināšanas laikā trāpīju uz Sv. Hedvigas katedrāli. Tā ir katoļu baznīca, apaļa ēka ar zaļu kupolu, no ārpuses vairāk vai mazāk atbilda maniem stereotipiem par baznīcām. Iekšpusē tā atkal mani pārsteidza. Kara laikā tikusi pilnībā izdedzināta un vēlāk atjaunota – ne gluži orģinālajā stilā. Logu vitrāžas iz aizpildītas ar maziem, ģeometriskiem rakstiņiem. Starp logiem ne pārāk tālu no sienas uz leju karājās apaļu stikla ložu virtenes, katrā ailē pa divām virtenēm. Katrā stikla lodē – lampa. Nešaubos, ka iededzot tās visas, ir tiešām gaišs. Pa vidu ir apaļš “caurums grīdā”, kas ved uz otro, zemāko līmeni, arī pilnu ar lūgšanu soliem. Zemākās telpas centrā ir vēl viena kancele un kaut kāda pāvesta skulptūra. Visapkārt sienās ir nelieli kambarīši ar dažādiem apbedījumiem. Vienā izstādīts pāvesta tērps un vēl daži baznīcas dārgumi. Augšējās telpas malas ap “caurumu grīdā” norobežo stikla plāksnītes, kas novietoas perpendikulāri grīdas malai nelielā attālumā viena no otras puses. Skaisti, pat grezni, tomēr zināmā mērā askētiski salīdzinot ar viduslaiku cakainajiem baznīcu interjeriem. Nepierasti, vismaz man.

    Gar baznīcas stūri iznācu uz Unter de Linden. Pa kreisi no manis Hunbolta universitātes juridiskā fakultāte, priekšā pāri ielai – galvenā ēka. Abas ir gaišas krēmkrāsas ēkas ar daudz ļoti kolonnām un diezgan daudz skulptūrām. Galvenās ēkas priekšā gandrīz pusēkas garumā notiek kaut kāda suvenīru tirgošana uz neapjumtiem galdiņiem.

    Unter de Linden skaitās visnotaļ vēsturiska un sena iela, kas savu nosaukumu ieguvusi tajā augošo liepu dēļ. Liekas, ka man viņa visvairāk asociēsies ar milzīgu platumu un milzīgu remontu gandrīz visā ielas garumā un gandrīz visā platumā. Izejot pa Unter de Linden, nokļuvu pie Brandenburgas vārtiem.

  • Piektdienas rītā

    Naktī tempratūra nokritās vairāk kā parasti un vienu brīdi stipri lija. Pamodos, pārstiepu pāri guļammaisam jaku, aizvēru visus guļammaisa rāvējslēdzējus un ciešāk ieritinājos. “Ja šitā līs, es nevarēšu staigāt pa Berlīni diez ko komfortabli,” padomāju un šņācu tālāk. Tagad, dienā, ir krietni vēsāks kā iepriekšējas dienas, bet vairs nelīst.

    Vienā no kaimiņu teltīm ir iekārtojušies kaut kādi šausmīgi trokšņaini cittautieši, kas runā man nesaprotamā valodā ar krievu iespraudumiem. Jau divas naktis pēc kārtas aizmiegu pāris minūšu laikā ar domu, ka ja viņi šitā trokšņos, tad gan man beidzot neizdosies aizmigt.

    Savukārt parasts.lv ir saliktas bildītes ar visādiem šejienes gadžetiem. Man pašai droši vien tik daudz nebūs.

  • Ei, jau vidus!

    Esmu atkaliemācījusies izgulēties uz grīdas tā, lai nenogulētu plecus. Vakar aizsēdējos pāri pusnaktij centrālajā nojumē pie interneta, uz telti mani aiztrieca fakts, ka biju nosalusi neskatoties uz uzvilkto pufaiku. Lienot iekšā guļammaisā, nopriecājos, ka vispār mazliet padārgais Lafumas guļammaiss ir viens no maniem veiksmīgākajiem pirkumiem – silts, patīkama iekšdrēbe (nesviedrē un nelīp pie ādas), turklāt kājgalī var atvērt rāvējslēdzēju un izbāzt ārā pēdas. Pa dienu te ir ritīgi silts, īsta vasara. Saule spīd, un kaut kur dzirdēju pieminam 30 grādus. Tas gan droši vien bija aptuvens novērtējums. Pagājušajā naktī vienu brīdi man likās mazliet vēsīgi, bet tad es beidzot pirmo reizi aizvēru ciet telts ieeju. Tā līdz šim telts biezo ieeju turējām ciet tikai, kad bijām aizgājušas prom vai pārģērbāmies.

    Telts biedrene stāstīja, ka naktī esot pusmiegā izbāzusi galvu no telts un izlamājusi (latviski, protams) kampusero bariņu no otra angāra, kas ar lielu troksni spēlēja frīzbiju un laikam taču trāpīja mūsu teltij. Latvieši tie noteikti nebija, bet sūtnis, kas nāca pēc šķīvīša bārienu nesaprotamajā valodā bija uztvēris ļoti nopietni.

    Redzēju čupu robotu un streampunk modding. Kā arī EFF prezentāciju, Neil Harbisson ar viņa kiborgaci, kas viņam nodrošina krāsu redzi, (viņš ir labs stāstnieks, starp citu, efektīvi piesaista auditorijas uzmanību) un vēl diezgan plašu loku visa kaut kā.

    Šovakar pēc prezentāciju beigām galvenā skatuve ir atvēlēta futbolam. Episkas atbalsis, domāju, ka var dzirdēt arī galējos telšu angāros.

    Dabūju vēl kaut kādus izdales materiālus, to starpā jauku maisiņu ar man pazīstamo televīzijas torni.

    Esmu apņēmusies rīt pēc ielūgtā referāta braukt uz centru, tāpēc pēcpusdienas programmu drošības pēc nelasu. Vakar vakarā pārsteigta attapos, ka pasākuma beigas ir daudz tuvāk, kā biju domājusi.

  • Nākamie sadzīviskie nieciņi

    Vakar eju pirkt kafiju un mafinu. Pārdevējs nosauc man kaut kādu pilnīgi dīvainu summu. Es apjuku un konstatēju, ka galvā nav gatavu šablonu nepareizas pirkuma summas apspriešanai angļu valodā. Ātrumā prātā ienāca tikai vienkāršais “Are you sure?*” Pārdevējs apjuka, un pēc tam kopā ar otru pārdevēju, kas viņam kaut ko paskaidroja vāciski, ilgi smējās. Beigās izrādījās, ka viņš man bija nosaucis pilnu kafījas summu ar krūzi, lai gan man bija sava, un aizmirsis pieskaitīt mafinu.

    Vakarā īsi pēc tam, kad biju ielīdusi teltī gulēt, kaut kur sāka trinkšķēt briesmīgs zvans. Laikam izmēģina ugunsdzēsības signalizāciju. Pēc brīža pazvana vēl. Un tad vēl. Eu, nu vai tiešām tagad būs noticis kaut kas nopietns? Pie nākamā zvana, kurš ir neprātīgi skaļš, es beidzot izbāzu galvu no telts. Izrādās briesmīgās zvana skaņas rada angāra vārtu atvēršana 😀 Katrā no 4 vai 6 angāriem ir laikam 3 milzīgi vārti**, kas lielā lietus dēļ gandrīz visi tika aizvērti, un tagad, lai cilvēkiem naktī ir ko elpot, tos ver atkal vaļā. Nu re, uzzināju kaut ko jaunu par angāru vārtiem.

    Kaut kur vienā vietā angārā ir kaut kāds amizants uzraksts, bez maz vai “ja mazgājat savu lidmašīnu, neatstājiet aiz sevis cūcību”, tikai ļoti oficiālie vārdiem. Apskatīt lidostu šādā veidā ir neprātīgi aizraujoši. Šodien atklāju, ka mums ir pieejama arī krietna daļa geitu otrā pusē esošo telpu.

    Šodien netālu no lidostas atklāju āziešu restorānu ar milzīgām porcijām un burvīgiem tējas traukiem. Pārtikas ziņā esmu glābta. Vismaz daļēji. Interjerā austrumu akcentu bija tik maz, ka pat sākumā nepamanīju, ka esmu iegājusi āziātu restorānā. Viesmīle bija jauka tante, kas ne vārda nerunāja angliski, un man ir nelabas aizdomas, ka arī vācu valoda viņai nebija neko stipra, bet to kompensēja ēdienkartes angliskie parakstiņi. Smaidījām un samājāmies. Žēl tikai, ka man kociņus neiedeva.

    Centrālajā telpā (lielā nojume + angāru sakrautie norobežojumi) ir episkas atbalsis. Cilvēki reizēm kliedz vienkārši tāpat, atbalsu dēļ. Kaut kur vienā galā bija uznācis kliedzamais Koelju runas laikā. Vienreiz, otreiz nekas. Beigās jautājumu sesijas laikā viņš vairs neizturēja un pēc kārtējā tāda bļāviena teica: un tagad mēs, visi kopā! Viens, divi, trīs! ĒĒĒ-ŌŌŌŌŌŌŌŌ! Bija tīri labi.

    Es, telts biedrenes mudināta, atradu galdiņu, kur paprasot var dabūt konferences suvenīrus – sponsoru soma, čībiņas, dvielis un kārtējā ūdens pudelīte, kā arī konferences T-krekls. Pat jāpērk nebija. Būs man tagad tīrs, jauks naktskrekls.

    ____________________
    *) Vai esat drošs?
    **) Nē, visa priekšējā siena sastāv no 5 milzīgām, bīdāmām plāksnēm, kuras var dažādi pārbīdīt.

  • Sadzīviskie nieciņi

    Izplānoju nelielu (?) līkumiņu pa Berlīnes centru, Brandenburgas vārti un tā. Tagad jāsabaksta pieturas punkti GPS-ā.

    Atklāju, ka, pērkot kafiju savā krūzē, kafija ir par puseiro lētāka. Iepazinos ar dažiem latviešiem.

    No rīta, reģistrējoties ar letiņiem sanāca jautrība – cilvēki ļoti dažādi bija interpretējuši anketā prasīto lauciņu ”Personal ID” – daži bija ierakstījuši personas kodu, daži pases numura sākumu vai beigas, daži patvaļīgus cipariņus un vēl daži – niku. Organizatori bija mazliet nelaimīgi par tiem (salīdzinoši daudzajiem!) gadījumiem, kad ID nevarēja apstiprināt ar oficiālu dokumentu, bet, ja pareizi sapratu, viņi nolēma nākt pretī, un viss beidzās labi.

    Nav bezvadu interneta, būs jāsēž pie vadiņa. Bezvadu internets ir, tikai stipri noslogots, tāpēc ne vienmēr ar pirmo reizi izdodas pieslēgties.

    No rīta, kad bijām dabūjuši kafiju un bulciņas, apsēdāmis tuvējā sporta laukumā paēst. Redzējām lapsu.

    (Turpinu vēlāk.)

    Pasākums notiek Tempelhofas lidostā, kas darboties sākusi 1923. gadā un slēgta – 2008.gadā. Telšu pilsētiņa aizņem angārus galvenās ēkas sānos, centrālajā daļā zem lielās nojumes, kas agrāk aizsargāja pasažierus no nokrišņiem, dodoties no vārtiem uz lidmašīnu, ir skatuves un citas lietderīgas lietas. Principā gandrīz brīvdabas pasākums, ja neskaita to, ka katram skatuvju vai darba galdu blokam priekšā ir no divpadsmit kravas konteineriem sakrāmēta aizsargsiena. Nu patiesībā sanāk gandrīz slēgta telpa, tikai  ar vaļējam ejām starp konteineru sienām.

    Pa dienu bija stipri karsts, vakarā atklāšanas ceremonijas laikā stipri zibeņoja (nav beidzis vēl jo projām) un neilgi pēc tam pārplīsa debesis. Gāza kā ar spaiņiem, un cilvēki pulcējās pie izejām skatīties. Secinājums: ar klona slīpumu viss ir kārtībā, nekas tāds, par ko vajadzētu uztraukties, neapplūst. Kamēr es te rakstu, debesis pārplīsa otru reizi. Ārā ir prožektori, kas izgaismo laukumu centrālās ēkas puslokā. Tur ir ēdienstendi, dušas un  dažas tualetes. Skaisti izskatās. Bet dušā gan es tagad neiešu.

    Juku jukām vēsturiskie lidostas uzraksti kopā ar konferences uzrakstiem izskatās lieliski. Piemēram, uz konteineriem – Evergreen, Chineese shipping, Telefonica | O2 (galvenais sponsors), If you have a brain, you are a startup.

    Liekas, ka vajadzēja paņemt vairāk tīru kreklu. Nekas, būs iemesls nopikt suvenīrtēkreklu. Man sāk veidoties slikta korelācija starp gīku pasākumiem Berlīnē un to, ka viegli pieejamā pārtika ir tikai fastfood. Bet kafija ir garšīga un tās cena, ja man ir termokrūze, ir visnotaļ pieņemama. Turklāt līdz šim man puslitrīgo krūzi vienmēr pielēja pilnu, nevis tik cik saiet mazajā papīra glāzītē. Es gan americano neesmu ņēmusi.

    Man gan nepatīk aizdomas, ka dušās ūdens tempratūra varētu būt atkarīga no saules labvēlības, bet vispārējā atmosfēra dara savu, un smaidu no vienas auss līdz otrai.

  • Beidzot sākas lieta!

    Tiku pie uzlīmes, tiku pie interneta un tagad jākaļ plāni. Telts biedrene sen atpakaļ ierosināja kaut kad aizbraukt arī uz Berlīnes centru… Bet viņa ir aizmigusi. No otras puses – es te varētu pasēdēt un painternetoties, kamēr telefons uzlādējās. Laikam tā arī darīšu.

  • Turpceļš un gliemežlēns sākums

    Izbraucām tiešām diezgan precīzi vienpadsmitos, noliktajā laikā. Lai gan autobuss bija aprakstīts neskaitāmiem solījumiem par komfortu, tomēr vienīgais komforta veids, ko autobusā ievēroju, bija daudz vietas kājām. Wifi nav (ar to biju rēķinājusies), rozetes nav pilnīgi nevienas (biju cerējusi, ka vismaz viena pa visu autobusu būs), kafiju ne tikai uz vietas autobusā nevarēja vārīt, bet šoferi pat aizliedza viņu autobusā ienest! Ne tikai kafiju, bet vispār jebkādus karstus dzērienus. Tāpat arī staigāt pa autobusu. Par karstajiem dzērieniem jutos no tiesas vīlusies. Turklāt krēslu nevarēja neko tālu atlaist uz atpakaļ.

    50-vietīgajā autobusā braucām 42, tāpēc paliku bez blakussēdētāja, kas mani izklaidētu ar sarunām. Pēc tam, kad biju pārlasījusi “Tumsas kreisās rokas” pirmo trešdaļu, sapratu, ka diena nolemta neglābjamai garlaicībai, un gāju gulēt. Konstatēju, ka, izmantojot somu, spilvenu un blakus esošo brīvo vietu, var izgulties vairākās visnotaļ ērtās pozās, un ar nelieliem pārtraukumiem (lai nomainītu vienu pozu uz citu, kad kāda locītava ir nogulēta) nogulēju līdz deviņiem vakarā. Tad pamodos un konstatēju, ka miegs vairs nenāk. Mazliet pabumbulēju, vēl mazliet palasīju, pa ceļam mazliet paēdu gaļu ar salātiem vienā mikrobistro, kam braucām garām. Te sanāca pārpratums ar dzērieniem – prasīju latte, nēesot; prasīju kafiju ar pienu, neesot piena; nu labi, tad “let it be esspresso”*; bet čekā beigās kafijas nebija un dabūt viņu nedabūju. Bija slinkums stāvēt otru reizi nu jau krietni garāko rindu.

    Laikā starp pusnakti pēc Latvijas laika un pusnakti pēc Vācijas laika braucām pa kaut kādām Polijas autostrādēm pērkona negaisa reģionam gar vienu malu. Tā kā sēdēju 2. rindā no priekšas tieši tajā malā, kur zibeņoja, turklāt ceļa malas gandrīz visu laiku bija stipri klajas, nosēdēju krietnu pusstundu, priecādamās par zibeņu skatiem (un to, ka jaunā parauga autobusiem ir tiešām lieli logi). Iespējams visiespaidīgākie skati bija tad, kad izskatījās, ka vairākas (5+) zibens šautras kā žiglas ķirzaciņas no kopēja centrālā rajona izskrien pa debesīm katra uz savu pusi.

    Zibeņi beidzās, redzēju, kā šķērsojam Vācijas robežu un gāju vēl mazliet pagulēt. Acīmredzot, man tas, ka iepriekšējā naktī biju gulējusi tikai 4h šoreiz nāca par labu. Turklāt es to nakti labi pavadīju, autobusā tik labu iespēju nebija!

    No rīta pussešos pēc vietējā laika autobusa vadītāji mūs piecēla ar ellīgi skaļu šlāgeri un tekstu, ka tūliņ būsim galā. Kooo? Mums ierašanās paredzēta deviņos. Tomēr sešos mēs visi Tempelhofas lidostas esam izbērti no autobusa un šoferi, paskaidrojot, ka nevar gaidīt ar mums tās trīs stundas, jo viņi drīkst braukt vēl tikai stundu, devās uz viesnīcu gulēt. Mēģinu galvā kaut ko sarēķināt: solītais ceļa ilgums bija 22h, mēs esam atvesti 3h ātrāk, tātad 19h. Ja autobusa vadītājiem pēc stundas beidzās drīkstēšana braukt (ja to pārkāpj, esot baigās soda naudas, uzzinājām to, kad aizkavējāmies pirmajā benzīntankā Latvijā – mums padraudēja palikt 9h Polijā, ja nebūsim paspējuši tikt līdz Berlīnei), tad mēs nekādi nebūtu varējuši nokļūt šeit 9:00 pēc vietējā laika, no Latvijas izbraucot vienpadsmitos. Mazliet grr, tomēr es esmu par aizmigušu, lai nopietni žēlotos.

    Dabūjām krietni paklimst pa lidostu, vairākas reizes no vienas ieejas uz citu, jo organizatori nafig nezināja, ko ar mums darīt. Apsvēru iespēju sadusmoties, bet miegs nāca, tuklāt es drīz konstatēju, ka vairums orgu ir spāņi. Atcerējos Valensiju un nolēmu, ka viss kārtībā. Steigas nebūs. Pa vidu viena neliela grupiņa aizgājām gabaliņu no lidostas nopirkt kafiju (beidzot!) un dažas dievīgas smalkmaizītes. Ap deviņiem dabūjām piereģistrēties un ap divpasmitiem bijām tikuši savās teltīs. Kaut kur pa ceļam iepazinos ar telts biedreni. Uz telti mums atteicās ļaut iet ar kājām, veda ar mazu 16-cilvēku busiņu (tāds mīlīgs interjers! koka panelīši, krēmkrāsas krēsli ar sarkaniem deķīšiem, gaismiņas, radio, bagāžas plauktiņi… būtu Rīgā tādi mikriņi! vienkārši pasaka!). Protams, visi vienā busiņā nesatilpām. Kad busiņš atbrauca, viens no mūsu biedriem, laikam Seļavo doktorants, burtiski izkaroja viņu mums cīņā ar kaut kādu spāņu grupu. Spāņi, kā allaž, bija savā ekspresīvajā elementā, un mani nepieradušie grupas biedri jokojās, ka viņi vakarā nāks uz mūsu teltīm izrēķināties. Bet nu gala rezultāts bija tāds, ka teltīs letiņu grupa tika pirmā. Par visu šo mazliet paņirgājāmies par orgiem, kas acīmredzami nav pietiekami pieredzējuši, bet patiesībā noskaņojums vismaz man ir tiešām labs. Meitenes, kas sūdzējās, ka autobusā neesot varējušas ne acu aizvērt, gan droši vien nav tik optimistiskas.

    Tikusi telšu pilsētiņā, konstatēju, ka nav pieejama tā angāra daļa, kur notiks pasākumi, tāpēc netieku pie elektrības, wifi un uzlīmēm tehnikai. Būšot atvērta pēc stundas. Nu labi, izmēģināju tualeti (ļoti parasta) un dušas (baigais lauka variants, kaitinoši, ka ūdens tempratūra ir konstanta). Pēc atgriešanās no dušas teltī, man radās aizdomas, ka esmu pazaudējusi vienas tīrās apakšbikses – likās taču, ka paņēmu līdzi, bet drēbju sainītī dušā es viņas neatradu. Nu, atradējam būs ko pasmieties 😀

    Izrullēju teltī paklājiņu, un krietnu brīdi čakarējos, nostiprinot tam vienu galu ar čemodānu, otru ar spilvenu – pēc vairāku gadu stāvēšanas sarullētā formā paklājiņš uzskatīja, ka rullēties vajag. Ļoti vajag. Telts diezgan maziņa, ļoti jāpiedomā pie somu kompaktas salikšanas pie pašas telts sieniņas, bet kad tas bija izdevies, atzinu, ka ir omulīgi. Un beidzot var izstiept taisnu muguru…

    Pamodos drusku pāri četriem, prasu telts biedrenei, vai centrālā telpa beidzot ir vaļā. Neesot. Bet man beidzot vajag lādēt telefonu! Pie stabiem vienā angāra malā ir rozetes. Atnācu pie rozetēm, saspraudu te visu, ko var, un sāku pierakstīt lietas, kamēr telefons un GPS lādējas. Negribu atstāt vienus.

    Kamēr gulēju, diena ir sabriedusi ritīgi karsta, bet angārā ir patīkami vēss un ēnains. Savukārt pie ieejas ir milzīgs pūlis. Labi, ka atbraucām tik agri no rīta. Tā, un kamēr šito visu rakstīju, beidzot ir atvēries centrs. Tai vajadzētu būt zīmei, ka beidzot tikšu pie interneta. Vai vismaz pie uzlīmēm, kas vajadzīgas, lai ar laptopu brīvi ietu iekšā/ārā.

    ____________________
    *) tad lai iet esspresso (melna kafija)

  • Čemodāns

    Man beidzot ir pašai savs čemodāns. Nelielu ceļojumu dēļ to vairs nebūs jāaizņemas no draugiem un kolēģiem. Mazā izmēra čemodāns, ko, ja neatver papildus paplašinājumu, vairums lidsabiedrību pieņem kā rokas bagāžu. Čemodāns ir raibs un no tāluma viegli atpazīstams, lai man nebūtu jāpārbauda uz bagāžas lentēm visi melnie un vienādie.

    Ko var salikt vienā šādā čemodānā? Atverot paplašinājumu, man sanāca tā:

    • 1 guļammaiss;
    • 1 liels frotē dvielis (140x90cm);
    • drēbes nedēļas dzīvošanai vienveidīgos apstākļos: bikses, biezs džemperis, veļa, zeķes, 2 krekli, zīda lakats;
    • 1 pāris zandaļu;
    • 1 higēnas preču somiņa;
    • 1 pagarinātājs (5m vads + 4 rozetes);
    • telefona lādētājs, AA bateriju lādētājs un fotoaparāta lādētājs;
    • ~3 pakas cepumu;
    • 2 GoodFood žurnāli un…
    • 1 spilvens (apmēram 50x80cm, mīksts).

    Vispār varētu ielikt vēl kādu nieciņu, bet man tiešām liekas, ka vairāk nav nekā, ko gribētos likt bagāžā.