Tiku pie uzlīmes, tiku pie interneta un tagad jākaļ plāni. Telts biedrene sen atpakaļ ierosināja kaut kad aizbraukt arī uz Berlīnes centru… Bet viņa ir aizmigusi. No otras puses – es te varētu pasēdēt un painternetoties, kamēr telefons uzlādējās. Laikam tā arī darīšu.
Kategorija: Ceļojumi 18. lapa no 29
Izbraucām tiešām diezgan precīzi vienpadsmitos, noliktajā laikā. Lai gan autobuss bija aprakstīts neskaitāmiem solījumiem par komfortu, tomēr vienīgais komforta veids, ko autobusā ievēroju, bija daudz vietas kājām. Wifi nav (ar to biju rēķinājusies), rozetes nav pilnīgi nevienas (biju cerējusi, ka vismaz viena pa visu autobusu būs), kafiju ne tikai uz vietas autobusā nevarēja vārīt, bet šoferi pat aizliedza viņu autobusā ienest! Ne tikai kafiju, bet vispār jebkādus karstus dzērienus. Tāpat arī staigāt pa autobusu. Par karstajiem dzērieniem jutos no tiesas vīlusies. Turklāt krēslu nevarēja neko tālu atlaist uz atpakaļ.
50-vietīgajā autobusā braucām 42, tāpēc paliku bez blakussēdētāja, kas mani izklaidētu ar sarunām. Pēc tam, kad biju pārlasījusi “Tumsas kreisās rokas” pirmo trešdaļu, sapratu, ka diena nolemta neglābjamai garlaicībai, un gāju gulēt. Konstatēju, ka, izmantojot somu, spilvenu un blakus esošo brīvo vietu, var izgulties vairākās visnotaļ ērtās pozās, un ar nelieliem pārtraukumiem (lai nomainītu vienu pozu uz citu, kad kāda locītava ir nogulēta) nogulēju līdz deviņiem vakarā. Tad pamodos un konstatēju, ka miegs vairs nenāk. Mazliet pabumbulēju, vēl mazliet palasīju, pa ceļam mazliet paēdu gaļu ar salātiem vienā mikrobistro, kam braucām garām. Te sanāca pārpratums ar dzērieniem – prasīju latte, nēesot; prasīju kafiju ar pienu, neesot piena; nu labi, tad “let it be esspresso”*; bet čekā beigās kafijas nebija un dabūt viņu nedabūju. Bija slinkums stāvēt otru reizi nu jau krietni garāko rindu.
Laikā starp pusnakti pēc Latvijas laika un pusnakti pēc Vācijas laika braucām pa kaut kādām Polijas autostrādēm pērkona negaisa reģionam gar vienu malu. Tā kā sēdēju 2. rindā no priekšas tieši tajā malā, kur zibeņoja, turklāt ceļa malas gandrīz visu laiku bija stipri klajas, nosēdēju krietnu pusstundu, priecādamās par zibeņu skatiem (un to, ka jaunā parauga autobusiem ir tiešām lieli logi). Iespējams visiespaidīgākie skati bija tad, kad izskatījās, ka vairākas (5+) zibens šautras kā žiglas ķirzaciņas no kopēja centrālā rajona izskrien pa debesīm katra uz savu pusi.
Zibeņi beidzās, redzēju, kā šķērsojam Vācijas robežu un gāju vēl mazliet pagulēt. Acīmredzot, man tas, ka iepriekšējā naktī biju gulējusi tikai 4h šoreiz nāca par labu. Turklāt es to nakti labi pavadīju, autobusā tik labu iespēju nebija!
No rīta pussešos pēc vietējā laika autobusa vadītāji mūs piecēla ar ellīgi skaļu šlāgeri un tekstu, ka tūliņ būsim galā. Kooo? Mums ierašanās paredzēta deviņos. Tomēr sešos mēs visi Tempelhofas lidostas esam izbērti no autobusa un šoferi, paskaidrojot, ka nevar gaidīt ar mums tās trīs stundas, jo viņi drīkst braukt vēl tikai stundu, devās uz viesnīcu gulēt. Mēģinu galvā kaut ko sarēķināt: solītais ceļa ilgums bija 22h, mēs esam atvesti 3h ātrāk, tātad 19h. Ja autobusa vadītājiem pēc stundas beidzās drīkstēšana braukt (ja to pārkāpj, esot baigās soda naudas, uzzinājām to, kad aizkavējāmies pirmajā benzīntankā Latvijā – mums padraudēja palikt 9h Polijā, ja nebūsim paspējuši tikt līdz Berlīnei), tad mēs nekādi nebūtu varējuši nokļūt šeit 9:00 pēc vietējā laika, no Latvijas izbraucot vienpadsmitos. Mazliet grr, tomēr es esmu par aizmigušu, lai nopietni žēlotos.
Dabūjām krietni paklimst pa lidostu, vairākas reizes no vienas ieejas uz citu, jo organizatori nafig nezināja, ko ar mums darīt. Apsvēru iespēju sadusmoties, bet miegs nāca, tuklāt es drīz konstatēju, ka vairums orgu ir spāņi. Atcerējos Valensiju un nolēmu, ka viss kārtībā. Steigas nebūs. Pa vidu viena neliela grupiņa aizgājām gabaliņu no lidostas nopirkt kafiju (beidzot!) un dažas dievīgas smalkmaizītes. Ap deviņiem dabūjām piereģistrēties un ap divpasmitiem bijām tikuši savās teltīs. Kaut kur pa ceļam iepazinos ar telts biedreni. Uz telti mums atteicās ļaut iet ar kājām, veda ar mazu 16-cilvēku busiņu (tāds mīlīgs interjers! koka panelīši, krēmkrāsas krēsli ar sarkaniem deķīšiem, gaismiņas, radio, bagāžas plauktiņi… būtu Rīgā tādi mikriņi! vienkārši pasaka!). Protams, visi vienā busiņā nesatilpām. Kad busiņš atbrauca, viens no mūsu biedriem, laikam Seļavo doktorants, burtiski izkaroja viņu mums cīņā ar kaut kādu spāņu grupu. Spāņi, kā allaž, bija savā ekspresīvajā elementā, un mani nepieradušie grupas biedri jokojās, ka viņi vakarā nāks uz mūsu teltīm izrēķināties. Bet nu gala rezultāts bija tāds, ka teltīs letiņu grupa tika pirmā. Par visu šo mazliet paņirgājāmies par orgiem, kas acīmredzami nav pietiekami pieredzējuši, bet patiesībā noskaņojums vismaz man ir tiešām labs. Meitenes, kas sūdzējās, ka autobusā neesot varējušas ne acu aizvērt, gan droši vien nav tik optimistiskas.
Tikusi telšu pilsētiņā, konstatēju, ka nav pieejama tā angāra daļa, kur notiks pasākumi, tāpēc netieku pie elektrības, wifi un uzlīmēm tehnikai. Būšot atvērta pēc stundas. Nu labi, izmēģināju tualeti (ļoti parasta) un dušas (baigais lauka variants, kaitinoši, ka ūdens tempratūra ir konstanta). Pēc atgriešanās no dušas teltī, man radās aizdomas, ka esmu pazaudējusi vienas tīrās apakšbikses – likās taču, ka paņēmu līdzi, bet drēbju sainītī dušā es viņas neatradu. Nu, atradējam būs ko pasmieties 😀
Izrullēju teltī paklājiņu, un krietnu brīdi čakarējos, nostiprinot tam vienu galu ar čemodānu, otru ar spilvenu – pēc vairāku gadu stāvēšanas sarullētā formā paklājiņš uzskatīja, ka rullēties vajag. Ļoti vajag. Telts diezgan maziņa, ļoti jāpiedomā pie somu kompaktas salikšanas pie pašas telts sieniņas, bet kad tas bija izdevies, atzinu, ka ir omulīgi. Un beidzot var izstiept taisnu muguru…
Pamodos drusku pāri četriem, prasu telts biedrenei, vai centrālā telpa beidzot ir vaļā. Neesot. Bet man beidzot vajag lādēt telefonu! Pie stabiem vienā angāra malā ir rozetes. Atnācu pie rozetēm, saspraudu te visu, ko var, un sāku pierakstīt lietas, kamēr telefons un GPS lādējas. Negribu atstāt vienus.
Kamēr gulēju, diena ir sabriedusi ritīgi karsta, bet angārā ir patīkami vēss un ēnains. Savukārt pie ieejas ir milzīgs pūlis. Labi, ka atbraucām tik agri no rīta. Tā, un kamēr šito visu rakstīju, beidzot ir atvēries centrs. Tai vajadzētu būt zīmei, ka beidzot tikšu pie interneta. Vai vismaz pie uzlīmēm, kas vajadzīgas, lai ar laptopu brīvi ietu iekšā/ārā.
____________________
*) tad lai iet esspresso (melna kafija)
Stambulā nopirku ļoti skaistu, gaiši zilu, gandrīz baltu lakatu. Nav ne lēts, ne zīda, bet man ellīgi patīk. Pārdevējs drošības pēc apjautājās, vai man nevajag arī kādu lakatu mamma, vai māsai, vai nu vismaz draugiem. P. savukārt atnāca apvaicāties, vai mani nevajag glābt, jo es veselu mūžību nevarēju izvēlēties starp zilo un vienu rakstainu. Bet vispār, iespēja ar draugiem sarunāties valodā, ko apkārtējie nesaprot, ārzemēs vispār mēdz būt bonuss.
Vienā no pirmajām dienām, ejot garām Jaunajai mošejai dzirdējām strīdu. Nezinu, kas tur bija noticis, kautiņš nebija, bet viens no iesaistītajiem puišiem izteiksmīgi kliedza: “Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju! … Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju!”
Spānijā nevar pieaicināt viesmīli, uz viņu uzstājīgi skatoties. Stambulā tā droši vien varētu pieaicināt veselu viesmīļu karaspēku. Vismaz, ja tu esi Ziemeļeiropas meitene.
Pie galda mazāk smalkās iestādēs mums regulāri deva tikai dakšiņu, nazi nē. Nožēlojami vēlu attapos, ka droši vien tradicionālais ēšanas veids ir visu laiku vienā rokā turēt maizi un ar to arī palīdzēt uz dakšiņas uzvākt visu izvairīgo ēdienu. Turcijā pie ēdiena ēd klāt stipri daudz maizes.
Mani nedaudz mulsināja, ka lavašā satītajos kebabos (tur bija ļooooti daudz gaļas un tikai pa kādam simboliskām salātiņam) bieži tina klāt kartupeļus. P. skaidroja, ka vēl kaut kur ir šāda paraža, laikam Indijā, un tas esot tāpēc, ka lavašs tiek uztverts kā ēdams iesaiņojamais materiāls, lai īstais ēdiens nesmērē rokas. Bieži pie gaļas ēdiena klāt ir vairāku tipu piedevas – pa druskai no rīsiem un kartupeļiem, vai pa druskai no bulgura un kartupeļiem. Bulguru pagaršot gan tā arī nedabūju, jo vienmēr sakrita tā, ka viņš tieši tikko bija beidzies.
Turku tēju pasniedz mazās, apaļīgās glāzītēs ar tievāku vidu. Glāzītes liek uz maziem šķīvīšiem ar diezgan augstām, stāvām malām. Bet tā kā šī ir maza porcija, tad gandrīz jebkurā ēstuvē var dabūt arī lielāku versiju – krūzītē.
Jo vairāk atceros Stambulu, jo ģeniālāki savā precizitātē un trāpīgumā šķiet P. vārdi “Mēs Tev piestrādājam par zibensnovedējiem!”. Tobrīd uz vietas es to ne vienmēr paspēju pamanīt.
Pirmajās dienās pēc atgriešanās atkal klasiskais pārsteigums: ak jel, es saprotu visu, ko uz ielas runā! Nedaudz ieskatījos bildēs un sapratu, ka to ir vairāk kā pusotrs tūkstoties, bet vienalga vēl kremt, kāpēc kaut kas nav nobildēts, piemēram, Galatas torņa laukums vai puslīdz saprotams skats uz Jauno mošeju.
Pēdējā dienā piecēlāmies diezgan laicīgi. Tā kā lidmašīna mums bija krietnā pēcpusdienā, nolēmām vēl mazliet pastaigāt. Plāns bija doties ar kājām uz Aksarajas metro staciju, pa ceļam iemetot aci Grand Bazaar.
Izčekojāmies, atstājot viesnīcai nelielu gabaliņu arbūza. Cerams, ka visnotaļ minimālistiskais maksājuma apliecinājums vēlāk neradīs problēmas. Katrā ziņā, šis ir vismazākais viesnīcas rēķins, kāds man ir bijis.
Dodoties Lielā tirgus virzienā, izmetām dažus S veida līkumus, jo P. nesapratās ar manu GPS, bet galā nonācām drīz un veiksmīgi, turklat pa ceļam apskatot vismaz vienu tādu pussagruvušu mūra būvi, kas dīzāk iederētos datorspēlē vai pasakā, nevis reālā pilsētā. Pareizāk sakot, mēs viegli atradām blakus esošo Nuruosmanije mošeju, kura šobrīd ir ieslēpta necaurredzamā stalažu un būvniecības tuneļu jūklī. Kamēr mēs snaikstījām kaklus, garām nāca viens večukiņš un teica: “Grand Bazaar there!” un pamāja ar roku cauri mošejai. “Grand Bazaar closed! Come tomorrow!”* Aizgājām norādītajā virzienā, apskatījām tirgus vārtus un devāmies tālāk metro virzienā, spriedelējot, ka tad vismaz jāiedzer kāda tēja.
Izgājām gar tirgu uz Ordu ielu un konstatējām, ka gar slēgtā tirgu ārsienu gan notiek aktīva tirdzniecība. Tāpat konstatējām, ka bez koferiem mēs izskatījāmies mazāk pec tūristiem, bet tagad mums visu laiku piedāvājās taksometri. Beigu galā devāmies pa Ordu ielu uz priekšu, līdz piemetāmies kafenē netālu no grezni rotātiem vārdiem. Puiši pasūtīja 3 tējas, bet es aizskrēju safotografēt vārtus. Tie izrādījās Stambulas universitātes vārti.
Relaksēti izdzēruši tēju, devamies papētīt vārtus tuvāk. Ap tiem norisinājās tik aktīva dzīvība, ka N. izteica hipotēzi, ka varbūt pašalaik notiek iestājeksāmeni vai to rezultatu izziņošana. Ārpusē bija redzami gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši. Pāris sievietes satraukti skaitīja lūgšanu krelles.
Atpakaļ uz Ordu iznācām garām vienai ēkai, kuras pagalmā bija milzīga kaudze krēslu un projektora ekrānu. Neilgi pirms metro nolēmām, ka jāpaēd, jo lidojums būs ilgs un AirBaltic ēst nedos. Piemetamies tuvākajā kababnīcā, kur notērējām pēdējās liras. Viesmīlis ēdienus uz galdiņa izlika tā, ka neviens no mums nedabūja savējo. P. sprieda, ka ēdieni sadalīti tā, lai lielākā porcija būtu lielākajam cilvēkam, kā rezultatā es dabūju N. ēdienu. Ēdot kebabu konstatējām, ka esam aizkavējušies. N. ierosināja procesa paātrināšanai paņemt manu čemodānu, un tā vietā atdot man sargāt viņa konferences plakātu. P. komentēja, ka, lai paātrinātu procesu, man drīzāk vajadzētu atņemt fotoaparātu.
Pa ceļam es sabildēju vienu cakainu mošeju un kaut kur netalu no tirgus N. man parādīja nelielu kapsētu, kurā cita starpā gulēja arī kāds sultāns.
Steidzoties uz metro, mazliet neapdomīgi braucām lejā pazemē pa pirmo eskalātoru, kas gadījās ceļā, nepietiekami rūpīgi izlasot uzrakstus. Kāds jaunēklis, kas stāvēja uz eskalatora otrā virzienā, ieraudzījis mūsu čemodānus, mums uzsauca: “No metro here!” P. pārjautāja: “No metro?” Puisis atbildēja: “No metro! Big Bazaar! Metro farther!”** un pameta ar roku virzienā pa ielu uz priekšu. Sasaucām uz priekšu aizsteigušos N. un izbraucām no tuneļa ārā. Tiešām, uz tuneļa ieejas augšējās malas starp daudzām citām reklāmām tieši tā arī ir rakstīts: “Big Bazaar”.
Lidostā nokļuvām ļoti laicīgi un pat ar pirmo mēģinajumu pareizajā terminālī pareizajā vietā. Par plakātu rokas bagāžā neviens pat nemēģināja iebilst, lai gan man kā vienīgajai trijotnes meitenei viņš bija iedots ar nolūku. Lai gan drošības pārbaužu te bija tik daudz kā vēl nekad manā mūžā, tomēr visas bija ātras, un pēdējo stundu Stambulā es pavadīju, meklējot suvenīrmagnētiņu, ar ko papildināt mammas ledusskapja durvis. Tur pamazām veidojas savdabīgs pārskats par viņas bērnu ceļojumiem, jo es neesmu vienīgā, kuru reizem kaut kas dīda.
__________________________________
*) Lielais tirgus tur! Lielais tirgus slēgts! Nāciet rīt!
**) Te nav metro! – Nav metro? – Nav metro! Liels tirgus! Metro tālāk!
No mošejas iznācām jau krietni pāri septiņiem. Konstatējām, ka Grand Bazār jau ir ciet, un vispār no garās un intensīvās dienas (un nedēļas beigās) mēs esam patīkamu iespaidu piepildīti, bet arī stipri noguruši. Nolēmām doties uz viesnīcu vakarēt.
Puiši man parādīja mošejai blakus esošo ēģiptiešu obelisku, kuru osmaņi kādā karagājienā bija paķēruši no Ēģiptes līdzi kā suvenīru. Pēc tam uz viesnīcu gājām bez noteikta iešanas plāna, līkumojot pa šaurajām ieliņām, un reizēm nākamo ieliņu izvēloties pēc principa – ejam tur, kur vēl neesam gājuši. Kaut kur pusceļā P. sāka runāt par to, vai ēst vai neēst, un ar to pietika, lai es atcerētos, ka neesmu ēdusi pusdienas, tāpēc vismaz es gribu ēst. Pēc puišu iemīļotā principa “jo drausmīgāks ūķis, jo garšīgāks kebabs” ielīdām tuvējā ēstuvītē. Puiši izlēma, ka tomēr nesen ēda un tāpēc paprasīja tikai dzērienus. Drusku paskumām, kad izrādījās, ka bodīte drīz vērsies ciet un tāpēc nav ne turku kafijas, ne tējas. Es ieguvu vienu no “gaļas gabaliņi ar dārzeņu mērci un rīsiem” stila ēdienu, un pēcāk arī airanu, jo man bija nepieciešams kaut kas ar ko apdzēst turku iemīļotos asos piparus.
Ēdu, ēdu, puišiem dzērienus nenes. Nu labi, saka puiši, nu tad ietaupīsim naudu. Kad es šķīvi esmu izēdusi, pienāk vecais, kalsnais onka, kas pieņēma mūsu pasūtījumu, un prasa man blakus sēdošajam N.: “Finished?” N. apjucis paskatās uz mani, es pamāju ar galvu, finished. (“Finished” ir maģiskais vārds, ko šeit prasa, pirms trauku aiznešanas prom.) Tā mums dzima jociņš par to, ka manam darba vadītājam manā dzīvē ir daudz lielāka teikšana, nekā es biju domājusi.
Kad prasījām rēķinu, onka paskatījās, savās pierakstu lapiņas, iesita sev pa pieri un metās atvainoties N. ar vārdiem: “Sorry, soda! Sorry, soda! My head! Sorry, soda!”* N. atteicās no iespējas dzert tagad un onka atvadījās ar vārdiem “Maybe tomorrow!”** P. pēcāk ķikināja vēderu turēdams, jo par viņa dzērienu onkulis tā arī neatcerējās. Starp citu, “Maybe tomorrow!” te ir ļoti klasiska frāze, kas abām pusēm noder gadījumos, kad pirkšana tomēr netaisās notikt.
Turpinot līkumot pa dažādām ieliņām, uztrāpījām pie vidēji lieliem,mūrētiem vārdiem klusa kvartāla stūrī. Vārti vaļā un aiz tiem – skaists pagalms. Pie vārtiem uz zīmes uzrakstīts objekta nosaukums – kaut kas tur kaut kas camii. Puiši speras iekšā neskatoties uz maniem šņācieniem, lai tak pagaida kādu brīdi arī mani. Viņi mani negaida. Beidzot, kad man ir izdevies no somas izvilkt lakatu un to nu jau tīri veiksmīgi aptīt ap galvu, dodos iekšā. Neliels bruģēts pagalmiņš, vienā malā rozes un vēl daži jauki zaļumi, otrā malā uz neliela soliņa sēž vīrietis ar laptopu. Dziļumā arku un kolonu rinda. Ēka acīmredzami ir stipri vecāka par 100 gadiem. P. ieraudzījis mani, uzzina: “Ak tad camii ir mošeja!”. Jā, mēs bijām mazas, jaukas mošejiņas pagalmā.
Tālāk mums sanāca iet kārtējo reizi garām “No kalories!” puišiem. Nopētījām, ka šeit ir viena no pieņemamākajām cenām, salīdzinot ar vēl tūristainākās vietās redzēto, turklāt te var maksāt ar karti, un devāmies iegūt savus suvenīrus. Pirkām sveramos saldumus, to izvēlēšanos un iesaiņošanu abi pārdotavas puiši pārvērta par nebeidzamu izklaidi. Jau uz ielas viņi pamanījās izprasīt, kur ir N. sieva, kā viņš viņu tā atstājis mājas, teikt, ka tā nu gan neesot labi, un ieteikt, ka tad derētu vismaz aizvest viņai kādu saldumiņu. P. viņi neko par sievām nejautā, un man rodas zināmas aizdomas, ko novērtēju kā nesvarīgas.
Kamēr es veikaliņā filozofēju par to, kādus saldumus izvēlēties, man iedod pagaršot vienu lukumu ar pistācijām un otru ar riekstiem. Labi, ņemšu gan pa druskai no lukumiem, gan pahlavām. Cik es gribot? Re, kur ir kastīte kurā ieiet kilograms un re, šajā – pusotrs. Nu labi, pusotru. Ko es ņemšot, pahlavas vai lukumu? Pa druskai no abiem. Nē, lēdij, tas jums nebūs labi, man izskaidro. Pahlavu sīrups samērcēs un salipinās lukumu pūdercukuru un kokosriekstu skaidiņas, viss salips un nebūs labi. Tā, starp citu, ir tīra taisnība, kamēr atvedu visu mājās, pahlavu kaste bija kārtīgi sasīrupojusies. Nu labi, tad ņemšu divas kastītes, bet mazākas. Mans jautājums par to, vai tomēr nav vēl mazākas kastītes, tiek kaut kā apiets.
Ar lielu daudzumu koķetēšanas un tējas piedāvāšanu un komplimentiem par to, cik jauki ka lēdijai patīk saldumi, pirmā kastīte ar lukumu tiek piekrāmēta, un man pat izdodas puišus apturēt, pirms viņi pieštābelē kastīti ar kaudzi. Nu kā, bet te vēl ir vieta, rāda pārdevējs un sataisa skumju ģīmi. Nē, nē, pietiks, man vēl būs baklava, es saku. Nu labi. Baklavas kastīti puisis nolika tā lai es nevarētu īsti redzēt, cik daudz tur vēl ir vietas, tāpēc tās piekrāmēšanu man izdevās apturēt vēlāk. Pa ceļam pagaršoju vismaz divus ļoti garšīgus baklavas paveidus, un tādejādi secināju, ka to te vajag pievienot.
Viens no pārdevējiem rūpīgi aizlīmēja manas kastītes un ietina viņas vispirms pārtikas plēvē un tad papīrā, otrs tikmēr iesvēra saldumus P. un N. Man jau likās, ka tomēr bija arī mazākas kastītes! Kaut kur pa vidu, man piedāvā apsēsties, jo veikalā esot tikai viens krēsls un tas esot tikai lēdijai, un izprasa tradicionālos jautājumus, no kurienes esam un kā mūsu valodā ir paldies, lūdzu un sveicināšanās. Es mēģinu izprasīt, kā turiciski ir paldies, bet varētu būt, ka mani apmuļķoja, jo teiciens bija traki garšs un ka tikai nesaturēja kaut ko par “čai” (tēju).
Kad P. kastīte beidzot ir sasaiņota, pārdevējs mēģina manas divas kastes un P. kasti sasvērt kopā. Mēs pretojamies, nē, nē, atsevišķi! “How, she is not your wife!?” pārdevējs apjucis prasa P. “No, she is not,” P. pacietīgi skaidro. “But… Well, then friend maybe?!!!!”*** Es paslēpu seju lielajā lakatā, kas man bija palicis karājamies ap kaklu pēc mošejas apmeklējuma. P. vēlāk teica, ka puiši tā arī neesot noticējuši. Atliek secināt, ka, ja P. nebūtu smaidījies kā vēlīga (patiesībā uzjautrināta) maija saulīte, skatīdamies, kā pārdevējpuiši man krāmē saldumus, manas kastītes, iespējams, būtu tukšākas. Mani saldumi svēra 2,6kg, P. un N. “puskilogramīgās” kastītes viena svēra 800 gramus un otra arī kaut kā līdzīgi. Tobrīd es sevi mierināju ar domu, ka turku saldumi ilgi glabājas un nebojājas, bet atgriežoties mājās un novērtējot, kādu sajūsmu šie saldumi rada manos draugos un mīļajos cilvēkos, secināju, ka daudzums ir tieši laikā.
Saldumus nopirkuši izlīdām uz ielas. Saule pamazām taisās uz rietu, pēdējais vakars Stambulā. P. ierosina bodītē pretī viesnīcai nopirkt arbūzu un doties visiem trijiem vakarēt manā numuriņā. – “Naža nav.” – “Pamēģināsim paprasīt recepcijā.” Bet pirms tam nolemjam atrast vēlvienu tēju.
Brīdi apsvēru iespēju atvest mājās turku tēju vai kafiju, bet atmetu šo domu – neticēju, ka izdosies uzvārīt tā, lai būtu TAS.
Pēc vēl dažiem līkumiņiem pa ieliņām apmetāmies kādas bodītes otrajā stāvā un paprasījām trīs tējas. Šķiet, Stambulā nav nekas nepieklājīgs nopirkt tikai tēju un neko citu. Pārdevējs, atnesis tēju, ieslēdza man blakus stāvošo mūzikas atskaņotāju un smaidot pakoķetēja kaut ko par to, man ir ekskluzīvas tiesības regulēt mūziku. Tajā brīdī vēl bez mūsu trijotnes šajā veikala stāvā bija tikai viens klients, kāda āziešu sieviete.
Dzērām tēju. Pa lielajiem vitrāžlogiem skatījāmies, kā ārā pamazām satumst, bet palodze iekrāsojas oranža blakus esošās laternas dēļ. Klausījāmies Sinatras iedziedāto Yesterday un Strangers in the Night. Beidzot vairs nerunājām par darbu. Perfekta melanholija.
Atgriežoties viesnīcā, P. pieiet pie reģistratora un jautā par nazi. Reģistrators saceļ uzacis un jautā: “For killing?!” P. atbild: “For watermelon, for killing watermelon!”.****
Aizejam uz veikalu, skatamies uz arbūziem. Arbuzu kaste ir tik tālu starp citām kastēm, ka nevaram paši aizsniegt. P. prasa pārdevējam: “Watermelon. This.” norādot uz vienu no arbūziem. Pārdevējs pasniedzās pāri kastēm pēc viena no tuvākajiem arbūziem, paņem to rokās, paplikšķina un saka: “This good.” Atgriežoties viesnīcas vestibilā, reģistrators paprasa mums arbūzu, paplikšķina ar plaukstām pa to un saka atzinīgos vārdus: “Yeah, it is good.”***** Un arbūzs tiešām bija labs. Neliels, bet salds un sulīgs. Te, Turcijā, augļi vispār ir parasti ir ļoti labi.
Kad puiši bija aizgājuši gulēt, es līdz diviem vai trijiem naktī pierakstīju, ko esmu redzējusi. Esmu pieķērusies šīm atmiņām, to pazaudēšana sāpētu. Logs man pēdējās naktis stāv vaļa, visu nakti valdošais balagāns man vairs gulēt netraucē. Kaut kur ap vieniem vai diviem naktī lejā piebrauc mašīna, no kuras dzirdamas krievu romances. Pēc kāda laika tā aizbrauc prom, bet es turpinu rakstīt. Pat puiši bija izteikuši lūgumu piefiksēt tādus gadījumus kā “killing” un “finished”. Un, protams, “no kalories”.
______________________________
*) Atvainojos, gāzēts ūdens! Atvainojos, gāzēts ūdens! Mana galva! Atvainojos, gāzēts ūdens!
**) Varbūt rīt.
***) Kā, viņa nav tava sieva?! – Nē, nav. – Bet… Nu tad draudzene?
****) Nogalināšanai?! – Arbūzam, arbūza nogalināšanai!
*****) Arbūzu. Šito. – Šitais labs. – Jā, tas ir labs.