Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Viņa 3: skats no augšas

    Pusdienojot nolemjam, ka tālāk varētu iet aplūkot vienu vai otru kalnu – vai nu Ģedimina kalnu Viļņas upītes šajā pusē vai Pakalnu (Kalnu?) parku otrā pusē. Beigās nosliecamies par labu Pakalnu parkam, jo Ģedimina kalnam un tornim ir biļetes un darba laiki, un mēs nesaprotam, vai spēsim iekļauties. Otram parkam viss ir brīvi pieejams.

    Pakalnu parks ir liels, kokiem noaudzēts vairāku pakalnu kopums ar stratēģiski izvietotām metāla kāpnēm, patīkamiem celiņiem un visādiem infostendiem. Infostendu pieeja angļu valodas sintaktiskajām struktūrām mani mazliet mulsina, un nepalīdz arī tas, ka mēs tos brīžiem atrodam un lasām dīvainā secībā, taču kopumā, kāpaļājot turpu šurpu atklājas patiesi aizraujošs stāsts.

    Pakalnu parka infostendi stāsta par to, ka dižkungaitis Jagailis kaut kad vēsturē Eiropas varām ir pieminējis, ka papildus divām labāk zināmajām pilīm Viļņas upes otrā krastā (Ģedimina kalnā un tā piekājē), Viļņā esot bijusi arī liela, laba koka pils, un tā esot bijusi tik stipra, ka to 1390. nodedzināt teitoņu brūņinieku ordenim ir izdevies tikai tikai nodevības, ne taktiska pārākuma dēļ. Ilgi ir ticis prātots un minēts, kur tā nodedzinātā pils varēja būt un beigu beigās viņa ir atrasta šeit (es, rakstot blogu atrodu 2024. gada maija ziņu, kur arholoģi Lietuvas televīzijas žurnālistiem sajūsmināti stāsta, ka pils beidzot atrasta šajā kalnā, bet plašākus izrakumus veiks, kad būs resursi to izdarīt daudz kvalitatīvāk). Cīņa par Viļņu esot bijusi drausmīgi nežēlīga, koka pils ir nodedzināta, bet tāpat toreiz Viļņu neizdevās ieņemt par spīti tam, ka dusmīgais Jagaiļa brālēns Vitauts bija sev palīgā pieaicinājis ne tikai Teitoņu/Vācu ordeni, bet arī kaudzi Eiropas augstmaņu, ieskaitot Henriju kuro nu tur.

    Otra infostendu sižeta līnija ir par Trīs krustu pieminekli. Šajā pašā kalnā no vecpilsētas ārkārtīgi labi redzamā vietā ir liela statuja, kas sastāv no trim baltiem krustiem. Kamēr mēs tur uzrāpjamies, mēs uzzinām, ka 16. gs. ir sākusi aktīvi izplatīties leģenda par to, ka kaut kad 14. gs. vidū te varētu būt nogalināti franciskāņu mūki. Tā pilnīgi droši nav ne tas, cik to mūku bija, ne kad tas bija, ne arī vai tas vispār bija, bet stāsts izplatās un 17. gs. vidū te uzliek trīs koka krustus un pamazām šī kļūst par svarīgu svētvietu. Kad 19. gs. vidū krusti kārtējo reizi nopūst, cara valdība neatļauj viņus atjaunot, tāpēc pie nākamās izdevības (vācu okupācijas laikā Pirmajā pasaules karā) tur tiek uzstādīts daudz pamatīgāks betona monuments. 20. gs. vidū padomju valdība pavēl krustus nolīdzināt un kalnu apstādīt ar kokiem (pirms tam šo kalnu sauca par Pliko kalnu), un pārtaisīt vietu par tautas atpūtas un sporta parku. 1989. gadā ar neatkarības kustības iniciatīvu tiek atrasts vecais betona krustu makets, krustus uztaisa par jaunu un šoreiz gandrīz divus metrus garākus kā iepriekš. Un noliek vecajā vietā. Kaut kad vēlāk tiek nejauši atrasts, kur padomju vara ir aprakusi iznīcinātos iepriekšējā monumenta pārpalikumus, izrādās, ka paši krustu augšgali ir saglabājušies pietiekami labi, lai izskatītos pēc krustiem, tāpēc tie tagad ir nolikti vienā kalna nogāzītē kā piemiņas zīme visiem šiem notikumiem.

    Kad beidzot esam tikuši pie krustiem, kājiņas ir piekusušas, vakars ir silts, bet ne karsts, un mēs krietnu brīdi tur nosēžam, priecādamies par plašo skatu uz Viļņu un daudzajiem baznīcu torņiem. Mēs neesam vienīgie, jauko vakaru un mazliet pārpasaulīgo atmosfēru te bauda arī krietna čupiņa jauniešu. Vienā brīdī uz mums nokrīt pāris lietus lāses. Mēs neliekamies traucēties.

    Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, pa ceļam paskatoties laukumu, kurā ir izbruģēts Ģedimina ciltskoks. Lejā pie Viļņas upes nokļūstam iepretīm Bernardiešu parkam. Tur pasēžam vēl mazliet. Es pavēroju upes straujo tecējumu un tad mēģinu saprast, ka ir Kaspars Bekess, kam te ir piemiņas zīme, un kāpēc te tā ir. Tas man neizdodas, jo viens no infostendiem ir ļoti bojāts un nesalasāms, bet es uzzinu, ka te ir bijis kalns, kur viņš, iespējams, ir bijis apglabāts, līdz upe izraisījusi nogruvumu un to aizskalojusi. Kopā ar pamatīgāku pieminekli.

    Meklējot kādu tiltiņu, kur ar cieņu šķērsot Viļņas upi, mēs ieklīstam Užupes mākslinieku kvartālā (skulptūras, apgleznotas sienas un radošs haoss) un turpat kafejnīcā pie upes arī paēdam vakariņas. Uz kafejnīcā sieviešu tualetes durvīm ir mazas glezniņas ar kaķīšiem, kas sēž uz poda, iet vannā un spēlē klavieres. Āra terases margās ir iestrādātas nelielas ledlampiņas un tās prasmīgi izmanto vesela zirnekļu kolonija. Gaidot savu lasi ar tvaicētiem dārzeņiem un ceptiem kartupeļiem, es vēroju kā top pat divi dažādi tīkli. Vēl es skatos, ka pie upes pretējā krasta nocietinājuma mūra ir pieliktas gleznas. Un mums aiz muguras ir kārtējā baznīca, balta ar daudzstūrainu torni. Vikipēdija saka, ka tā ir Viļņas pareizticīgo katedrāle, ārkārtīgi sena, vairākkārt dramatiski pārbūvēta ēka.

    Mājupceļu uz viesnīcu mēs nolemjam izlocīt mazliet garāku, jo es attopos, ka būtu forši redzēt Aušras (ausmas) vārtus un rātsnamu – abi atrodas vecpilsētā, abus esam palaiduši garām.

    Aušras vārtiem mēs vispirms pienākam no aizmugures, tie ir tik necili, ka, ja es nezinātu, ka man te kaut kas jāmeklē, paietu garām. Bet, ieejot iekšā vecpilsētā, ir jāpagriežas atpakaļ un jāpaceļ skats uz augšu. Virs vārtiem ir trīs logi, vidējais īpaši liels un tajā ir redzama ar greznu metāla apkalumu klāta svētbilde. Vārtu fasāde ir izgaismota. Svētbile ir pustumšā telpā un tai blakus esošās gaismiņas atspīd metāla apklājumā, viss kopā izskatās tāds mirguļojošs un noslēpumains. Skaisti. Šie vārti esot svarīgs katoļu svētceļnieku galamērķis, es mēģinu izvilināt no J. mazliet vairāk informācijas par to, bet man par nožēlu, viņa vecāki nav diez ko dalījušies informācijā par katoļu kultūrvēsturiskajām tradīcijām ar viņu.

    Tālāk ejam cauri vecpilsētai uz rātsnama pusi. Vecpilsēta ir dzīvīga, bet ne traki pārpildīta, te ir jauki pastaigāties. Rātsnams ir krēmīgi balta, kantaina ēka ar lielām kolonnām milzīga laukuma vidū. Krēmīgi baltā krāsa Viļņā lielām, vēsturiskām celtnēm kaut kādu iemeslu dēļ vispār ir ļoti populāra, un man tas liekas skaisti. Rātsnama priekšā ir milzīgas, milzīgas kāpnes, visa rātsnama platumā, tāpēc manī bērnišķīgu prieku raisa atklāsme, ka kāpņu vienu galu lieto restorāns, tur ir gan galdiņi, gan tieši uz pakāpieniem sēdoši cilvēki. Rātslaukuma otrā galā atrodas arī neliela izgaismota strūklaka, pie kuras es kādu brīdi sēžu. Pēc visas tās kāpaļāšanas prasās ļoti daudz atpūtināt kājas.

  • Viļņa 2: vecpilsēta un Bernardiešu dārzs

    Nākamā diena sākas ar to, ka J. skrien pēc krējuma brokastu kafijai, jo vakarnakts piedzīvojumā pašapkalpšanās Iki kioskā (maza būdiņa bez apkalpojošiem cilvēkiem – tā laiž iekšā nākamo klientu tikai tad, kad iepriekšējais ir sācis maksāt, lai tā zinātu, kurš ko paņem no plauktiem) mēs vai nu neatradām, vai neiedomājāmies to meklēt. Mazajās viesnīcas krūzītēs kaut kā sanāk tā kafija ne tik laba kā mājās, jātrenējas vēl.

    Pēc lēnas rīta kafijas mēs ejam staigāt pa vecpilsētu. Tā virspusēji secinām, ka ir ļoti daudz skaistu katoļu baznīcu, un piektdienas dienā augusta vidū visās šajās baznīcās notiek vai nu kāzas vai svētā mise. Vispirms mēs vecpilsētā atrodam Viļņas universitātēs ēku kompleksu, tur ir arī baznīca, baznīcā, kamēr es laiski staigāju pa nelielajiem iekšpagalmiem, es paspēju novērot, kā viena kāzu ceremonija beidzas un otra sākas. Starp tām es pavisam nedaudz ielūkojos pa baznīcas durvīm, redzu baltas kolonnas, greznu altāri un maigu gaismu no loga.

    Vecpilsēta kopumā ir skaista, sakopta un plaša. Pāris vietās briesmīgi ķeras acīs pāris padomju būves iespiestas starp 18. gs. ēkām un vecākām. Kopumā var staigāt un staigāt. Ekonomiskā dzīve arī kūsā, kafejnīcas un restorāni stāvgrūdām. Savācamies nedaudz suvenīrus. Mani īpaši iepriecina, ka universitātes suvenīru veikalā ir ne tikai garlaicīgas pildspalvas, bet arī piespraudīte 18. gs. Saturna ilustrācijas formā. Man taisni ir draugs, kam varētu patikt.

    Klīstot caur vecpilsētu, mēs beigās iznākam netālu no Viļņas upes (pilsēta ir izveidojusies ap vietu, kur Viļņas upe ietek Nerē) pie Sv. Annas un Sv. Franciska (jeb Bernardiešu) baznīcām. Tās ir divas viena otrai priekšā esošas baznīcas. Annas baznīca ir mazāka, taču tās priekšējā fasāde ir ārkārtīgi grezns gotiskās arhitektūras paraugs. Vikipēdija apgalvo, ka fasāde nav būtiski mainījusies, kopš baznīcas uzcelšanas 15.gs. beigās. Tā ir veidota no sarkaniem māla ķieģeļiem, taču atšķirībā no askētiskajām Hamburgas ķieģeļu baznīcām, šeit ķieģeļi nav nekādi taisnie – fasāde sastāv no daudzām taisnām un liektām līnījām, kas savā starpā satiekas un atkal nošķiras, beigās noslēdzoties divos torņos. Ārkārtīgi daudz ģeometrisku detaļu un krociņu. Turpat aiz Annas baznīcas mazliet nostāk ir redzama arī Franciska baznīca, tā ir lielāka un vienkāršāka – priekšējā fasāde ir salīdzinoši taisna, bez torņiem, ar gaišām, ģeometriski perfektām ailēm, ko aptver sarkanu ķieģeļu siena. Abas baznīcas kopā veido ļoti krāšņu un pamanāmu arhitektūras ansambli.

    Lai gan interjeri abām baznīcām ir labākajās katoļu baznīcu tradīcijās, pēc grandiozā eksterjera tie vairs nespēj tik ļoti iespaidot. Annas baznīcā ož pēc mitruma un Franciska baznīcā ir renovācija. Pie Annas baznīcas ir kaut kāda drūzma, tur laikam drīz precēsies. No Franciska baznīcas jaunlaulātie veļas ārā un viņiem met ar rožu ziedlapām. J. kautrējas no visiem tiem kāziniekiem, tāpēc pēc nelielas iemukšanas suvenīru veikalā (nevajag pārāk ticami teikt “labas dienas”, citādi tev visu interesanto informāciju par to, kādi mākslinieki ir taisījuši nostāstīs lietuviski… bet tur atrodas manai vasaras cepurei izcili piemērota koka piespraude, ko J. man uzdāvina) mēs ejam staigāt pa netālo Bernardiešu dārzu.

    Parks nav ļoti liels (piemēram, mazāks par Ķīles botānisko dārzu), vienu tā malu veido Viļņas upes loks, un tas kādreiz laikam ir bijis gan klostera dārzs, gan universitātes parks. Mani sevišķi iepriecina, ka vienā nelielā stūrītī uz puķudobes apmales mēs (ar OpenStreetMap palīdzību) atrodam mazu metāla rūķīti ar saulespuķi rokā. Tas esot Polijas pilsētas Vorclavas dāvinājums Viļņas pilsētai.

    Kad Bernrdiešu dārzs ir izstaigāts, saprotam, ka jāēd. J. izvirza vairākus piedāvājums, bet pāris kvartālus tālāk esošais Dionysos izskatās gan labi novērtēts, gan patīkami mazliet eksotisks, ne par daudz, ne par maz.

    Dionīsā ir jauki. Mēs, gribēdami pagaršot visu un vēl mazliet, savācamies lielu klāstu uzkodas. Fetas sieru kraukšķīgā fritējumā ar medu un riekstiem. Garneles baltvīna mērcē. Kalmāru gabaliņus trauslā panējumā ar krēmīgu ķiploku mērci. Vistas iesmiņus ar ārkārtīgi labu humusu un dažiem grilētiem dārzeņiem. Maināmies, dalāmies un priecājamies no sirds. Dīvainā kārtā no visa garneles izrādās visnecilākās. Lai gan arī ne sliktas, tikai mazāk interesantas kā pārējais. Es paņemu arī grieķu leduskapfiju, tā izrādās interesanti sapotota no stipri rūgtas kafijas. Deserti abi mums ir svešādi, tāpēc paņemam abus un sadalām pēc gaumes. Es dabūju maigu jogurtu, J. – siltā, šķidrā medū izmērcētu, ar riekstu drusciņām pārkaisītu filo mīklas kūku. Es čiepju medu no J. šķīvīša, tas ļoti piestāv manam jogurtam.

    Pēc pusdienām pa ceļam mēģinām ieiet Viļņas katedrālē. Tur ir skaisti, daudz gleznu… Un arī tur ir mise. Skatoties uz zvanu torni, es filozofēju, ka kaut kur visā Viļņas ceļojuma laikā vajadzētu uzkāpt un paskatīties no augšas, varētu būt smuki. Bet visos zvanu torņos pēc kārtas noteikti kāpt nav spēka, šis ir vismaz otrais, kur šodien redzu biļešu kasi.

  • Viļņa 1: kafija, Luterāņu dārzs, Mišela un Neres prominādes

    Viss sākās ļoti vienkārši: ar Mišelas Gurēvičas koncerta pieteikumu Viļņā. Sākumā mēģinam sameklēt plašāku kompāniju, bet cilvēki vai nu nezina mākslinieci, vai arī netiek. Tā mēs divatā ar J. nolemjam pastiept ceļojumu par pāris dienām garāku un paskatīties Viļņu. Pārsteidzošā kārtā man nekad nav sanācis te kārtīgi izstaigāties, jo darba dēļ Lietuvā es parasti nokļūstu Kauņā.

    Jaunais Viļņas vilciens ir ērts, vienīgi ir mazliet amizanti, ka, lai gan visu ceļu no Valgas līdz Viļņai apkalpo tas pats vilciens, posmā Sigulda–Rīga, biļetes pārdod Vivītis bez numurētām sēdvietām, taču tālāk no Rīgas uz Viļņu – LTG Link jau ar, tāpēc mums Rīgā nākas mazliet pārsēsties viena vagona ietvaros. Es aizraujos ar savu audiogrāmatu kārtošanu datorā un par lielāko ceļa daļu vispār nepamanu, kur tā palika. Pieturu ir maz, Latvijā vispār pēc Rīgas pietur tikai Jelgavā. Drusku pirms Viļņas ievēroju, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem mani tā kā nedaudz sašūpo.

    Viesnīca ir mazāk kā 2km no stacijas, bet mēs iebraucam ap deviņiem vakarā, enerģijas vairs ko dižu darīt nav, un mēs ejam gulēt. Es vienīgi atklāju, ka mana mīļotā daudzgadīgā čemodāna viens ritenis pamazām sāk izjukt un tagad vairs tik ģeniālus čemodānus neizdodas atrast. Vismaz ne internetā.

    Nākamajā dienā mēs kārtīgi izguļamies un dodamies pilsētā meklēt kafiju. Lai gan viesnīcā ir tējkanna numuriņā, kafijas un tējas nav, un savējās esam vieglprātīgi aizmirsuši. J. aizved mani pabrokastot uz netālu kafejnīcu, ko viņš nez kāpēc nosauc par islandiešu kafejnīcu, lai gan es tur nekā būtiski islandiska neredzu. Tikai letiņu Andrito kafiju. Pēc tam ejam neorganizēti blandīties pa Viļņu.

    Mēs mazliet pastaigājam pa Neres krastu, tur ir jauka promenāde un pāri upei redz zaļumus un augstceltnes. Es esmu lasījusi, ka pirms burtiski dažām dienām Viļņā ir atvērta pirmā Kalves kafijas vieta, un mēs ārkārtīgi neoriģināli aizejam uz turieni paķert vienu bundžu brokastīm. Jo mēs arī Latvijā viņu kafiju pērkam, varēsim to bundžu uzpildīt.

    J. grib zināt, kur vakarā būs koncerts, tāpēc mēs aizejam uz Lukišķu cietumu. Izskatās skarbi, dzeloņdrātis un resoti logi visus. Ieeja eksursiju maršrutā esot caur baznīcu. Es apsveru tā un šitā un saprotu, ka, lai cik izslavētas nebūtu ekskursijas (runā, ka tiešām esot labas!)… man vienkārši nav garstāvokļa eksursijai cietumā. Cietumi ir šausmīgi. Man nav spēka šausmīgām lietām šodien. Varbūt nākamreiz.

    Taču es izlasu Vikipēdijā īsu vēsturi: cietums celts 20. gs. pašā sākumā un priekš šī Krievijas impērijas reģiona ir skaitījies moderns: sava elektrība, ventilācija un apkure. Visos pasaules karos, protams, to lietojušas visas varas, kas cauri gājušas. Slēgts tikai 2019. gadā pēc Eiropas Padomes bakstīšanas, ka tik sen nerenovēts cietums mūsdienās velk uz spīdzināšanu.

    Mēs uzrāpjamies Tauru kalnā/parkā un konstatējam, ka kartē atzīmētā skatu laukuma vietā ir izrakts MILZĪGS caurums, jo tur ceļ nacionālo koncertzāli. Stāvot būvlaukuma malā, skats uz Neres upi un augstceltnēm aiz tās ir tiešām jauks, ticu, ka no koncertzāles būs vēl labāk. Aiz būsbedres ir nākamais parks, Luterāņu dārzs, pilns kokiem un grantēm celiņiem un rūsināta metāla dekorācijām – gan apgaismes stabi, gan celiņu malas, gan soliņu balsti ir tāda materiāla. Parka vidū ir liels, taču it kā gaisīgs rūsināta metāla stieņu krusts.

    Es kādu brīdi nevaru noķert domu aiz astes, ko man šis parks atgādina un kāpēc.

    Parks nav liels, bet te kaut kam ir jābūt…

    …

    Tā ir padomju laikos nopostīta kapsēta. Pēc neatkarības atgūšanas dažus kapakmeņus ir izdevies atrast un atlikt vietā, un viens mauzelejs ir izdzīvojis, taču lielais vairums ir zudis uz neatgriešanos. Un kapličas vietā ir uzcelta dzimtsarakstu nodaļa. Cilvēks, kas ir rakstījis informācijas stendus par šo, jūtas ārkārtīgi īgns. Es viņam pilnīgi piekrītu. Vai es ko līdzīgu jau neesmu rakstījusi pirms kādiem gadiem par Tallinu?

    Diena ir karsta, te ir brīnišķīga ēna un miers, mēs krietnu laiku nolaiskojamies uz soliņa. J. meklē labākos restorānus tuvumā. Mans kunģis ir apvainojies par brokastu maizi, tāpēc es noraidu J. atrasto lietuviešu restorānu ar nez cik veidu ceptiem kartupelīšiem un mēs aizejam uz Kyiv, ukraiņu restorānu Ģedimina prospektā. Restorāns ir gaišs un gaumīgs, un es saēdos lielu bļodu vareņiku ar biezpienu un pusi Kijivas kūkas. Garšo pēc bērnības. J. paņem vistu ar gailenēm un pēc tam desertā boršču, jo viņam gribas visus, visus šejienes ēdienus. Kvalitatīvi un skaisti, žēl, ka boršča reģiona nacionālās virtuves nav līdz galam mans lauciņš. Kijivas kūka, lai man piedod latvieši šo ķecerību, ir labāka, vieglāka un baudāmāka Cielaviņa (krēms bez kakao). Pie kafijas šarmanti, lai gan es pusi atdevu J., jo porcija bija milzīga.

    Lai gan ēdam ilgi un lēnīgi, pirms koncerta mēs sazinkā pat paspējam aiziet uz viesnīcu, nolikt lieko un atnākt atpakaļ uz Lukišķu cietumu pietiekami laicīgi, lai es dabūtu sēdvietu otrajā rindā pa vidu. Mana mīļākā vieta: parasti var izcili redzēt, bet es nejūtos pati pārāk redzama. Un vēl pat nav rindas pie suvenīriem. Es krītu kārdinājumā un nopērku tēkreklu par spīti tam, ka es it kā nevalkāju tēkreklus. Jā, man būs jāapdomā šis jautājums. Bet bilde ir ļoti skaista.

    Iesildītāji ir divi jauki, atmosfērīgi čaļi, kas ārkārtīgi piestāv Mišelas pašas radītajai noskaņai. Kad es prasu J., kā sauc iesildītājus, viņš meklē internetā, neko neatrod, tad atceras, ka netālu no bāra ir redzējis pasākumu plānu. Viņš aiziet nofotogrāfēt to. Plāns izrādās vienkārša, balta A4 lapa, kurā bez rotājumiem izdrukātas 3 rindas: DOORS 18:00 / Jonas Lapinas 19:00 / Michelle Gurevich 20:15. Viss notiek teju minūti minūtē pēc plāna.

    Māksliniece atkal sit cauri sirdij. Viss vienkārši, maz instrumentu, skatuves noformējums lielākoties ir dūmi un vienas vai divu krāsu gaismas, bet reizēm jau neko vairāk arī nevajag. Apsveru, vai, ja nākamajās tūrēs atkal Baltijas valstu un Vācijas koncerti būs ar lielu pauzi, vai nevar paspēt uz diviem.

    Pie dziesmas par diktatoriem viņa saka, ka esot rakstījusi, domājot par vienu, kad dziesma iznākusi, svarīgāks jau ir bijis nākamais un tagad vispār esot tik daudz, ka ne izvēlēties. Dziesma derot visiem.

    Pēc koncerta mēs ar J. nolemjam izmest garāku loku pa Neres krastu. Mēs pārejam otrā pusē, tāpat vien, lai pamainītu skata leņķi. Pie Baltā gājēju tilta ir liels balagāns, ēdieni, dzērieni un liela dzīvība ceturtdienas vakaram, tālāk paliek mazliet klusāk. Skaties, kurā virzienā gribi, Viļņa ir dāsni izgaismota, torņi un tornīši un dažnedažādi fasāžu rotājumi. Īpaši izceļas Ģedimina tornis. Soļojot es beidzu salt, jo vakars nav patiesi auksts, ja nesēž uz vietas, un es sāku novērtēt, kāpēc cilvēkiem varētu patikt Viļņa. Pa ceļam uz viesnīcu mums sanāk noiet gar Viļņas lielāko katedrāli (Vikipēdija saka, ka pilnais nosaukums ir “Viļņas Svētā Staņislava un Vladislava arhikatedrālā bazilika”), un naktī šis skats ir pat iespaidīgāks kā dienā – gan katedrāle, gan blakus esošais zvanu tornis ir lielas, baltas, ļoti rotātas un ārkārtīgi labi izgaismotas celtnes. Ir jau pavēls, debesis ir tumšas, un katedrāle uz to fona izskatās īpaši dižena. Tā ir liela, kantaina ēka ar milzīgām kolonnām un daudzām skulptūrām.

    Tālāk mājupceļš noved gar vienu vecpilsētas malu, un mēs redzam pietiekami, lai momentā radītu plānu nākamajā dienā vecpilsētu izstaigāt pamatīgāk.

    Viesnīcā es mēģinu rakstīt kaut ko par piedzīvoto, bet tā vietā es pilnīgi un absolūti noklīstu vikipēdijā, lasot par Lietuvas dižkungaišiem, par Polijas–Lietuvas ūniju / Žečpospoļitu, par Baltkrievijas vēsturi, par Viļņas piederību starp pasaules kariem, par… Nu, līdz diviem naktī esmu uzrakstījusi trīs draņķīgas rindkopas, tad es pārstāju censties un eju gulēt.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 6: atpakaļceļš

    Atpakaļceļš norit vienkārši un pārsvarā pēc plāna.

    No rīta J. mēģina atteikt māsas ierosinājumam paņemt līdz maizītes, māsa aizrāda, ka uz kuģa mums noteikti neko tik labu nedos. Viņai ir taisnība, mēs paņemam maizītes un tās pašas dienas vakarā es tiešām padomāju, ka vajadzēja paņemt vairāk.

    Mums atkal ir maģiskā Šlēsvigas-Holšteinas dienas biļete, tāpēc aŗī uz Ķīles centrālo staciju (burvju saīsinājumu Hbf Vācijā ir vērts zināt) mēs braucam ar autobusu. Autobuss nekavē, mēs nekavējam, Ķīles–Lībekas vilciens nekavē. Lībekas stacijā es vēlreiz ievēroju ļoti vēsturiskas un diezgan putnu nokakātas kāpnes. Intersanti, cik bieži ir jāmaina tie dēļi, ja staigā tik daudz cilvēku… Mēs redzam arī palielu varbūtmarcipāna pili. Mēs izbāžam degunus pa abām Lībekas stacijas izejam, ieraugam vienu ļoti dzīvu laukumu vienā pusē un vienu baznīcu ar pārvākšanās busiņu blakus otrā pusē… Un atgriežamies vienkārši stacijā sēdēt un 50 minūtes dzert kafiju. Lībeka noteikti ir jauka un uzmanību pelnījusi, bet mēs esam noguruši, mums ir smags, pārstūķēts čemodāns, un nepilna stunda nav reāls tūrisma laiks.

    Stacijā es uz labu laimi un vaibiem no divām kafejnīcām izvēlos vienu… un mēs tur dabūjam lielas krūzes kafiju un siltas, smaržīgas un sabalansēti garšīgas kanēļmaizes. Es nopērku arī pastel del nata, apēdu trešdaļu un lielāko daļu atdodu J., jo man kaut kas ir sajucis un patiesībā J. garšo šitie daudz vairāk kā man.

    Trāvemindē ejot no vilciena uz autobusu pa ceļam ir kaut kāds jocīgs tunelis ar norādi par Trāvemindes ostu. Es apstājos, papētu zīmi un kaut ko latviski par to pakomentēju J. Mums pienāk klāt viens vecāks vīrs un rūpīgi izskaidro, ka, ja mēs dodamies uz prāmi, tad nē, nē, mums vajag uz priekšu, uz to pieturu un kāpt 36. autobusā, kas būs pēc 17 minūtēm. T.i., viņš apstirpina mūsu pārliecību, ka tas tunelis ir maldi un māņi, un mūsu autobusa plāns ir labs.

    Ostas terminālī mēs ātri piereģistrējamies (klerks, kas mūs apaklpo, ir pārsteigta, ka mums nav mašīnas, tas uz šo reisu ir baigais retums), un gaidam kādu stundu prāmi. Es apskatu vienīgo veikalu, un saprotu, ka tur ir vismaz 6 ailes alkohola un viena – diezgan garlaicīgu saldumu. Es mazliet pabesos, ka ostas ēka izcili labi aplauž mobilo tīklu, ne iekšā, ne ārā internets nav stabils. Es mēģinu aiziet uz tualeti. Tur ir ciet visas durvis. Pēc kāda laika es mēģinu vēreiz. Tagad vienās durvīs ir atslēga un mēģinot tuvoties, es dzirdu dialogu satrauktās balsīs. Visticamāk sievietes balss: “A tam ženščina!” (Bet tur ir sieviete!) Pretī laikam vīrietis: “A čto meņja ģelaķ?!!!!” (A ko man darīt?!!!!). Es padodos un atlieku tualeti līdz tikšanai uz kuģa. Kāpēc J. uz vīriešu tualeti varēja aiziet bez atslēgas un šokētiem cilvēkiem?!?!?!

    Kuģis mums ir precīzi tas pats, kas turpceļā. Es brīdi īgņojos par trūkumiem, ko atceros no iepriekšējā brauciena – kajītes ventilācijas sistēma nepietiekama, internets cenzē interneta meklētāju, ko es ikdienā lietoju, ēdiens tomēr ir vairāk nekā negaršīgs nekā garšīgs, bāra kafijas aparāts ir drausmīgs, un nav brīvpieejas karstā ūdens…. Bet man izrādās tikai pustaisnība – šoreiz mums ir kajīte bez loga un es viņā jūtos mazliet klaustrofobiskāk, bet gaisa plūsma ir daudz labāka, izguļamies forši. J. palīdz man tikt pie garšīgākā ēdiena un ir iemanījies ar pusdienlaikā pieejamo karsto ūdeni taisīt mums līdzpaņemto kafiju. Kuģis atkal kavē izbraukšanu, bet šoreiz mazliet mazāk, ierašanās laiku Liepājā pārceļ tikai par stundu. Gaidot izbraukšanu, es kādu laiku no augšas skatos, kā uz 6. klāja tiek iekārots maksimālais daudzums privāto automobiļu. Godīgi sakot, izskatās čakarīgi un stresaini un absolūti nemotivē mani kādreiz to mēģināt. (Turpceļā bija tikai pavisam dažas mašīnas.)

    Izbraukšanu no ostas pa Traves upi abi ar J. noskatamies kā šovu – sanāk braukt garām visai Travemindei. Var redzēt vairākas jahtu ostas, prominādes restorānus, baznīcas torni, nelielas sarkanu ķieģeļu mājiņas, nelielas baltas mājiņas, ko satur kopā tumšs koka režģis, lielu burinieku ar vismaz trim mastiem (Vikipēdija saka, ka tas ir Passat, permanenti pietavots kā muzejs, četri masti), utt. Pie pašas pludmales ir milzīga viesnīca un ir skaidri redzams, ka šī pludmale ir ļoti iecienīta atpūšanās vieta. Mēs labprāt skatītos ilgāk un taisītu miljons bilžu, bet ir viena problēma: mēs stāvam ārā, gandrīz pašā kuģa augšā, un ļoti, ļoti pūš. Jo vairāk tuvojamies jūrai, jo vairāk pūš.

    Lielāko daļu brīvā laika kuģī es nosēžu rakstot blogu. Šūšanas grāmatai, ko paņēmu līdzi, ja nu uz kuģa būtu drausmīgi garlaicīgi, nesanāk pieķerties ne druskas. Par spīti manām iebildēm pret konkrētā kuģa īpatnībām, man patiesībā sāk patikt šāda lēnāka ceļošana. Izrādās arī, ka pirmās nakts viļņi arī galīgi nav obligāta lieta, atpakaļceļa nakts kajītē jūtas tāpat kā diena. Personāls ir laipni un jauki.

    Liepājā automašīna atrodas sveika, vesela un visnotaļ netīra. Visu nedēļu te ir ziedējuši koki un kakājuši putni. Bet nekas nepārvarams. J. nopūšas, ka kaut kad vajadzētu nomazgāt un mēs dodamies ceļā.

    Saldū paņemam pauzi pavakariņot Stikla pērlīšu spēlē. Jauks restorāns, labprāt atgriezīšos, kad sanāks atkal uz Liepājas pusi braukt, jo priekš vienlaidu gabala Sigulda–Liepāja ir par garu. Lai noslēgtu atvaļinājumu ar odziņu, kārtīgi izvirtuļojam, paņemam uzkodās mīkstčaulas krabi, otrajā zobenzivi un kūpinātu cūkas vēderu, desertā šokolādes fondantu ar interesantu papildsaldējumu un aveņu kūku. Es piefiksēju, ka par spīti visam, ko esmu ceļojuma laikā ēdusi, kunģis man nav sāpējis ne mirkli un mugura arī ir sakopusies. Laiks rādīs, kas notiks tālāk, bet atvaļinājums ir izdevies.

    Siguldā pat visi mani balkonaugi ir izdzīvojuši salnas, tikai citronzāle izskatās saskumusi par kopējo vēsumu, ienesu to iekšā sildīties blakus tomātiem.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 5: botāniskais dārzs

    Svētdienas rītā es, miegojoties kafijas krūzē, jautāju māsai, kā beigu galā izgāja ar trauku mašīnu, jo iepriekšējā vakarā, kad gāju gulēt, tika vēlreiz pētīts, kāpēc tā pīkst, ka nevar nolaist ūdeni, un tīrīts viss, ko var iztīrīt. Māsa saka, ka esot tikuši galā diezgan ātri un ka viņiem ir hipotēze, ka tas vispār ir bijis maldinošs kļūdu paziņojums, t.i., ka ūdeni nevarēja izlaist tāpēc, ka tas nemaz nebija pietiekami daudz ielaists un ielaists nebija tāpēc, ka krāns nebija līdz galam atgriezts.

    Svētdienās Vācijā “viss ir ciet”. Laiks ir saulains un ārkārtīgi patīkams, tāpēc mēs braucam pastaigāt pa universitātes botānisko dārzu, kas ir blakus māsasvīra darbam, bez maksas un atvērts līdz sešiem.

    Mēs ar J. uzliekam vietējo transporta biļešu aplikāciju, bet tā met kļūdu aiz kļūdas un nepārdod mums biļetes. J. vēlāk palasa atsauksmes, ka Android versija ir sataisīta švaki un daudziem notiek kā mums. Māsa padodas un atrod veidu, kā no sava telefona nopirkt mums biļetes, jo tas ir pārāk tālu, lai ietu kājām. Māsasvīrs stāsta, ka ikdienā viņš brauc ar vienu autobusu, bet mums nāksies braukt ar diviem, jo tas viens nekursē svētdienās, un ka viņi neesot atkoduši, vai kaut kā pēc numuriem var pateikt, kuri nekursē svētdienās. Es to noklausos tā ar pusausi vien, jo patiesībā jau man tas neko nemaina un viņi skaidri zina, kur mēs braucam un kur mēs kāpjām…

    – Kas par…. ēeee…. šis nav pareizi! – māsa izsteidzina mūs no autobusa ārā, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs braucam pa pilnīgi citu maršrutu tā apmēram kādu kilometru vai divus no botāniskā dārza. Māsasvīrs joko, ka tas noteikti esot tāpēc, ka šodien ir māmiņdiena, šoferis gan jau esot otrā galapunktā nopircis puķes un tagad izmetīšot līkumiņu apsveikt mammu.

    Nekāda reāla posta no šī sajukuma gan nav, mēs dabūjam papildu 20 minūšu pastaidziņu cauri kaut kādam ļoti mīlīgam Ķīles dzīvojamrajonam ar mazām dārzu ieskautām privātmājiņām un lielākām koku ieskautām ķieģeļu dzīvokļu ēkām. Ejot cauri universitātes kvartālam, mēs redzam lielus remontdarbus un ļoti skaistu melno vārnu. Māsa mēģina vārnas balsi piereģistrēt Merlinā, bet vārna nolemj pamēdīties un Merlins atpazīst svīri. Neviens no mums nav nekāds dižais putnu pazinējs, bet… nē. Vienkārši nē.

    Botāniskais dārzs mūs sagaida ar skaistiem metāla vārtiem – to stabi atgādina zarotus kokus, un vertikālie sētas elementi – dažādas puķes. Kamēr biedri apmeklē netālu esošo tualeti, es izklaidīgi vēroju dobi pilnu ar oranžām atraitnītēm un kaut ko par to latviski pasaku J. Pāris minūtes vēlāk pie manis pienāk sirms vīrs, īsi, bet skaidri pasaka “Please, take this” (lūdzu, paņemiet šo), iedod man botāniskā dārza bukletu angliski un kaut kur pazūd. Negaidīti, bet patīkami, es tad arī ņemu un izpētu, kādās zonās sadalās botāniskais dārzs, kā labāk iet un ko es visvairāk gribētu redzēt. Mums ir apmēram 2h, var gadīties, ka pilnīgi visu mēs nepaspēsim.

    Pēc brīža pienāk māsasvīrs. Viņš ir sajūsmā, viņš arī grib bukletu ar karti. Svešais vīrs ir pazudis, bet bukletus, izrādās, var paņemt (vairākās valodās) netālu esošajā nojumē.

    Kopējais secinājums ir, ka maija pirmajā dekādē Ķīles universitātes botāniskais dārzs ir patiesi lieliska vieta, kur atrasties. Un mēs neesam vienīgie. Te nav pārbāzts un es nesaķeru pūļu nogurumu, bet tomēr te redz visdažādāko vecumu cilvēkus staigājam. Ieskaitot vecākus cilvēkus ar spieķīšiem un riteņotajiem balstīkļiem. Māsas komentārs ir: “o, tagad es zinu, ko vācieši dara svētdienās!” Tālāk viņa skaidro sīkāk, ka arī Kiellinie esot svētdienās ļoti populāra.

    Vislielākā ziedu kaudze ir parka centrā rododendru placītis, taču patiesībā zied ļoti daudz kas daudz kur. Parkā trīs daļas veltītas dažādām pasaules daļām – Amerikai, Eiropai un Āzijai. Atsevišķi ir atdalītas daļas dažādu reģionu kalnu augiem un nelielam purviņam. Kaut kur bija arī medicīnas augi, bet tiem mēs nepaspējām pievērst uzmanību. Āzijas daļā es, iespējams, pirmo reizi dabūju kārtīgi apskatīties kamēliju (tieši šobrīd zied lieliem, piesātināti sarkaniem ziediem), kā arī uzzināt, ka apstādījumos izplatītās lauztās sirdis ir Āzijas izcelsmes. Kalnu augiem tiešām ir sakrāmēts daudzlīmeņu akmensdārzs no lieliem granīta klučiem, tur zied miljons sīku puķīšu visādās krāsās. Māsa ar vīru līksmi ķiķina, ka Amerikas placī pārstāvētie augi noteikti nav no Losandželosas apkaimes (lai gan arī tos mēs vēlāk atrodam), un ka ASV šāds parks noteikti būtu ar ievērojamu ieejas maksu.

    Pastaigu noslēdzam ar loku pa botāniskā dārza augu mājām – tās ir vismaz sešas, veido loku un ir tematiski sadalītas pa dažādiem tropu, subtropu un tuksnešu reģioniem. Redzam vairākus ziedušus kaktusus, vēl neziedošas ūdensrozes un vēl visādus brīnumus. Šo daļu sanāk sasteigt un man žēl, ka tā. Mēģināšu nākamreiz atgriezties, izstaigāt augumājas lēnām vēlreiz un papēt neierastos ērmus pamatīgāk.

    Atpakaļceļam mēs iekāpjam autobusā tieši pie botāniskā dārza ieejas. Kad kāpjam ārā, māsa sajūsmināti paziņo, ka ir atrisinājusi mistēriju. Viņa rāda karti, kur ir iezīmēts pilnais atbilstošā autobusa maršruts, tas veido tādu kā knīpstangu figūru. Tā kā mēs zinām, ka turpceļa autobusa maršruta numurs bija pareizais, mēs visticamāk iekāpām otrā virzienā, kas iet uz otru galu, un to nesapratām, jo otrais gals nav nemaz tik katastrofāli tālu no pirmā. Māsas vīrs nopūšas, ka viņam viņa stāsts par šoferi, kas brauc apsveikt māmiņu, esot paticis labāk.

    Vakarā mēs izspēlējām restaurēto Labirintu (māsasvīrs uzvar), kā arī sastādam plānu tikšanai uz prāmi. Izrādās, ir viens autobuss, kas savieno Trāvemindes ostas termināli ar tuvāko vilciena staciju, aiztaupot vēl vienu ekspotīciju ar čemodānu pa panorāmisko taciņu. Gan šis autobuss, gan Lībekas–Trāvemindes vilciens iet tikai reizi stundā, un vismaz to vilcienu baigi vajadzētu nenokavēt, tāpēc no Ķīles uz Lībeku mēs nolemjam braukt nevis ar to vilcienu, kas saskaņojās ar Trāvemindieti 8 minūšu precizitātē, bet iepriekšējo – varbūt padzers Lībekā studiņu kafiju, bet nebūs riska nokavēt prāmi, ja, citējot J., “vilciena vadītājam atkal nākas izstāstīt savu dzīvesstāstu.”

    Uuuun trauku mašīna dara savu darāmo un nepatikšanas vairs nerada.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 3: Ķīles vecpilsēta

    Nākamajā dienā pēc koncerta mēs izguļamies, paēdam brokastmaizes (šoreiz nelolojot ilūzijas par parasto sieru) un tad visi četri izejam pastaigāt mazliet pa Ķīles centru. Mēs ieejam vecpilsētas centrālajā baznīcā, to atkal sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Pēc skata zināmā mērā līdzīga Rīgas jaunajai Ģertrūdei, taisnas līnijas, sarkani ķieģeļi. Iekšpusē, skatoties taisnās un mūsdienīgās vitrāžas es izsaku minējumu, ka baznīca karā smagi cietusi un vitrāžas ir nācies iestiklot pēc kara no jauna. Vēlāk pārbaudu šo hipotēzi Vikipēdijā un uzzinu, ka man ir bijusi… pustaisnība – baznīcas drupas bija tik nestabilas, ka to nojauca un uzcēla pilnīgi par jaunu. Taču daži interjera objekti ir ļoti, ļoti veci, altāris, piemēram, ir no 15. gs. Tur pat netālu māsa aizved mūs uz savu šobrīd mīļāko kafijas vietu Impuls, tur viņa pērk sev kafiju mājām. Lai man piedod Ķīles svētie un aizgādņi, tik laba kā Rocket Bean nav, bet mīlīgi. Es paņemu mazliet par daudz kūku, bija sajūta, ka aizlipšu. Bet sēdēt ārā zem lieliem kokiem bija ļoti patīkami. Iegājām pāris normālos veikalos, kā arī galīgi apmaldījāmies vienā suvenīru veikalā – tur bija ne tikai parastās lietas, bet arī auskari ar kaķiem, un mums šķita, ka mēs pazīstam cilvēkus, kas tādus novērtētu.

    Vēl mēs apmetam loku ap nelielu ūdenstilipni rātsnama priekšā un paskatamies uz rātsnamu. Vāciski to ūdeni sauc par Kleiner Kiel. Rakstot šo blogu, es sāku pētīt, vai tam es varu atrast jau nostabilizējušos latvisko tulkojumu. Tas man neizdodas, taču saliekot kopā vācu un angļu Vikipēdijas mēs ar J. aptveram, ka, pirmkārt, šis kādreiz ir bijis Ķīles fjorda atzars, otrkārt, Ķīles pilsētas vārds un latviešu vārds “ķīlis” laikam ir radies no tā paša vārda, un, treškārt, zināmā mērā varbūt varētu teikt, ka šo ūdenstilpni sauc par Mazo ķīli. Vai Mazo ķīlīti. Jo Ķīles fjords ir būtībā lielais ķīlis. Ūdenstilpnes krasti ir zaļi, tur ir daudz soliņu, vismaz viena dekoratīva laipa ar soliņiem, kas ielokas pāri ūdenim, un tur tusē ļoti daudz pīļu.

    Pie rātsnama mēs sākam spriest par maija svētku atzīmēšanu, un māsa izstāsta, ka arī maija sākumā ir bijuši visās malās gadatirdziņi – tāpat kā savulaik es to novēroju Hamburgā uz Ziemassvētkiem. Jo tie esot pie katras izdevības. Tā mēs atkožam neskaidro, mazliet izdzisušo balto līniju noslēpumu gan rātsnama priekšā, gan fjorda malā gan vēl ļoti, ļoti daudzās vietās pilsētā: tās bija norādes, kā likt tirdziņa būdiņas, nav bijis lietus, nav noskalojis. Nākamajās dienās staigājoties, es pamanu vēl un vēl šādas vietas.

    Vakarā mēs spēlējam galdaspēles, māsa saka, ka vajag uzzināt, vai šī Sushi Go kaste ir vai nav ķīniešu pakaļdarinājums un vai tā ir lietojama. Tā bija lietojama gluži laba, lai gan druka bija mazliet jocīga. Otrajā spēles partijā pēc pirmā raunda māsa aiziet iečekot, kā virtuvē mazgājas mani krekli, ko es biju palūgusi, un tur pazūd… Kad es eju skatīties, galvenais, ko redzu, ir viņas pēcpuse zem izlietnes, un vienīgais, ko dzirdu, ir ritmiski burvju vārdi “kas par huiņu, nu kas par huiņu?!” Kad viņas vīrs jautā, kā var viņai palīdzēt, viņa paprasa: “uzvāri man kafiju, īstu, nevis decaf”. Pēcāk viņas vīrs man izstāsta, ka īrētajā dzīvoklī esot bijušas ritīgi sliktas ūdenstrubas, bet viņa visas, izņemot vienu, esot nomainījusi, tagad nepatikšanas laikam sagādājot tā viena, kaut kur drusku sūcas ūdens pa virtuves grīdu.

    Patiesībā nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz viņa ar trubām bija tikusi galā, es tikmēr esmu izžāvusi veļu. Es: “Pabeigsim partiju vai iesim gulēt?” Viņa: “Protams, pabeigsim!”

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 1: prāmis

    Saziņkārojāmies, kā tad ir ceļot pa Eiropu bez lidmašīnas? Teorētiski tam būtu jābūt vairāk nekā labi iespējamam, vilcienus cilvēce pazīst sen un tie mūsdienās var būt ārkārtīgi labi. Praksē ar saskaņošanos ērtos laikos un pieejamībās iet visādi. Mūsu mērķis ir nokļūt uz apmēram nedēļu Vācijā Ķīlē un uz vienu dienu Hamburgā. Ceļojam atkal divatā ar J. Zinot, ka abi stipri nogurstam, ja ceļojumā ir jāpaspēj uz ļoti daudziem posmiem, daudziem transporta līdzekļiem, un ka man ir ļoti nelabi autobusos, nolemjam pamēģināt lielāko ceļa daļu veikt ar prāmi Liepāja-Trāveminde (ja tur būs nelabi, vismaz nebūs tik šauri), tālāk ar vilcienu no Trāvemindes uz Lībeku un no Lībekas uz Ķīli. Diemžēl prāmis nesaskaņojas ar Rīgas-Liepājas vilcienu, tāpēc no Siguldas uz Liepāju izlemjam braukt ar auto.

    Diena jauka, saulaina, ceļa apstākļi normāli, braucam veiksmīgi un garlaikojamies. Ir tomēr tāds gabaliņš, tuvu četrām stundām. Iedzeram pa vidu kafiju. Laimīgi nokļūstam Liepājā. Saprotam, ka Liepāja ir liela un ka mēs nesaprotam, kā nokļūt laikus ostā un pieklājīgi kaut kur noparkot mašīnu. It kā mēs bijām ierēķinājuši visas laika rezerves, bet kaut ko mēs arī bijām notērējuši. Fiksi mazliet paēdam un izstrādājam plānu, ka J. izlaidīs mani ostā ar smagajām pekelēm un tad noparkos mašīnu kaut kur saprātīgā vietā. Normāls plāns.

    Pie ostas ir fūŗu sastrēgums. Un zīmes, pēc kurām mēs sākam nesaprast, vai mēs nejauši nebraucam ielikt mašīnu prāmī (tāds nav plāns). Un tad pēkšņi pēdējā brīvajā joslā vienkārši ceļa vidū stāv viena fūre. Vienkārši stāv. Ko nu, prasa J. Es strauji radu plānu C: es paņemu somas un lēnām aizlāčoju uz ostu. J. atrod jebkādu veidu, kā tikt no šejienes prom un noparkot mašīnu. J mēģina protestēt par manu muguru (es pirms divām dienām stādu parādē pārāk ilgi nesu pārāk smagu grozu), bet es vieglprātīgi apsolu būt prātīga.

    Ostas terminālis patiesībā bija pavisam blakus. Ja neskaita ietvju trūkumu un divas kāpnes, es patiesībā tiku galā ļoti labi. Termināli es uzzināju, ka, pirmkārt, iečekoties es varu tikai kopā ar J., ja viņš nepaliek krastā, un, otrkārt, ka mums patiesībā ir par pusstundu vairāk laika, nekā mēs bijām sapratuši no izglītojošajiem materiāliem. Uzrakstu to J. un apsēžos saulītē.

    J. samērīgi drīz tiešām uzrodas un saka, ka tikt ārā no ostas esot prasījis tikai vienu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Mūs ar mazu autobusiņu aizved uz kuģi, mēs atrodam savu kajīti (tā ir maza, bet J. ir absolūtā sajūsmā par to, ka ir iluminators). Diezgan mazs prāmītis, uz tā ir viens reizēm atvērts veikals, viens reizēm atvērts bārs, ēdnīca, kas dod plānveida ēdienreizes – vakariņas, brokastis, pusdienas –, un slēgta kafejnīca, kas esot vaļā tikai vasaras sezonā. Iekšēji nopūšos, ka Baltijas reģionā tak vasara ir tik īsa, kāpēc maiju nepieskaitīt vasarai… Bet no otras puses, kamēr es būšu prom, Siguldā sola salnas gandrīz katru nakti, varbūt maijs tiešām nav vasara.

    Kuģa izbraukšana aizkāvējas vairāk nekā par divām stundām. No augšas skatoties, drusku ir sajūta, ka viens no kavēšanas iemesliem ir fūres, kuras drūzmējas un nejēdz iekrāmēties raiti kuģī. Jo šis prāmis pārvadā kopā visu ko, gan pasažierus, gan vieglās mašīnas, gan fūres. Kavēšanās vēlāk mums apgrūtinās nokļūšanu nākamās dienas vakarā Ķīlē, taču šovakar no tās izrādīsies arī labums. Mēs mierpilni paēdam vakariņas, skatoties saulrietu (vienkāršs, bet ļoti patīkams ēdnīcas stila ēdiens, es īpaši sapriecājos par citronu želeju), pafočējam saulrietu. Tad es pasēžu kajītē paadu. Un tad pēc deviņiem vakarā kuģis beidzot sāk kustēties. Ēdamzāle ir ar logiem uz priekšu un pēdējie vakariņu ēdāji vēl ir tur, tāpēc es iešmaucu tur atpakaļ pafočēt izbraukšanu no ostas. Tas ir skaisti un mazliet maģiski, jo krēslā var labi redzēt, kā mēs gandrīz vai traucamies garām ostas moliem.

    J. ir izgājis aizmugurē ārā uzfilmēt savai mammai izbraukšanu no ostas, tāpēc viņš brīdi brīnās, kur gan es esmu palikusi, kur es dabūju tādas bildes (viņš kļūdaini pieņēma, ka varbūt es esmu ārā, lai gan kuģa priekšgals nav pasažieriem pieejams). Kamēr viņš mani atrod, mēs esam izpeldējuši jau kārtīgi ārā no ostas akvatorijas… un es saprotu, ka šovakar ir VIĻŅI. Ļoti labi, ka viļņus satiekam tikai tagad, citādi nekāda vakariņu ēšana nebūtu sanākusi.

    Aizgrīļojamies līdz kajītei un es ātri saprotu, ka vienīgais veids, kā nepalikt bez vakariņām ir turēt acis ciet, nelasīt telefonu, nelasīt datoru, neadīt, neko neskatīties. Strauji eju gulēt. Patiesību sakot, ja acis aizver pavisam ciet un koncentrējas tikai uz viļņu ciklisko kustību – turpuuuuu šurpuuuuu, turpuuu šurpuu – ir ārkārtīgi relaksējoši un ieaijājoši. Un kajītes gulta ir negaidīti patīkama manai mugurai.

    Kaut kad no rīta es konstatēju, ka aijātājs ir beidzies un vēlreiz aizmigt neizdodas. J. ir jau pamodies, viņš paņem mūsu saplacināmās kafijkrūzes un aiziet pēc rīta kafijas. Barčikā to var dabūt. Izskatās labi, garšo visnotaļ nebaudāmi. Manai baltajai kafijai to mazliet pietušē piens, bet J. sūdzas, ka viņējā garšojot pēc cigarešu izsmēķiem. Prātojam, ka varbūt bāra espresso automāts bojāts vai nesaregulēts, jo ēdnīcas kafija vakariņu laikā bija mazliet labāka. J. kādu laiku piemin, ka tas esot viens no sliktākajiem 2×3 eiro tēriņiem, kas viņam bijis.

    Mēs noklausamies kuģa apkalpes iknedēļas avārijas situācijas mācības. Ir interesanti dzirdēt paziņojumus “kuģis aizdedzies, pārejam pie pilnīgas evakuācijas, atgādinām, ka šī ir mācību trauksme, tikai macību trauksme” vienā teikumā. Iebraukšana Trāvemindē būs 2,5h vēlāk, 18:30, mums ir daudz laika nodarboties ar neko. Pusdienas ir viedi pārceltas stundu vēlāk, bet tās nav tik garšīgas kā vakariņas. Kajītē trūkst gaisa, bet ārā ir labs laiks. Es attopos, ka mums ir somā tāda jocīga aplejamā tūristu kafija, J. dabū karstu ūdeni un sabrūvē mums tīri labu padzērienu. Krietnu laiku nosēžam ārā uz augšējā klāja, tur ir heliports, daži vienkārši soliņi un skats uz ne gluži bezgalīgu jūru. Uz abām pusēm ik pa brīdim var redzēt tālus krastus, redzam ļoti daudz vēja ģeneratoru, it īpaši Vācijas pusē. Dzeram kafiju un baudām neparasto sajūtu.

    Vēl es kādu laiku kajītē adu un klausos audiogrāmatas. Kuģa bezmaksas wifi ir nāvīgi lēns, es kādu brīdi apsveru samaksāt par ātrāku, bet tad es saprotu, ka viņi savā bezgalīgajā tikumībā un viedumā bloķē ne tikai seksuālās izglītības lapas (Oh Joy Sex Toy ir brīnišķīga lapa ar ko sākt, kad gribas uzzināt, vai tavs interneta piegādātājs nesirgst ar aizspriedumiem), bet arī vienu no Eiropā bāzētajiem tīmekļa meklēšanas dzinējiem, Google konkurentu StartPage. Nu, iztiks viņi bez manas naudas, man ir adīklis.

    Iebraucot Trāvemundē sanāk drusku redzēt pilsētas centrālās baznīcas torni un tad jau ir jākāpj ārā. Tā kā šis ir mazs, vienkāršs prāmītis, tad te nav atsevišķas gājēju izejas, mūs vnk nosūta lejā uz trešo klāju. Es it kā sekoju pārējiem pasažieriem… Un tad pēkšņi visur ir fūres, un man absolūti nav skaidrs, kur mums tālāk bija jāiet. Un J. seko man, viņam arī nav skaidrs. Un arī pirmajam kuģa čalim, kam mēs pajautājam, nav skaidrs. Tikai pēc brīža nākamais čalis mums pasaka, ka nē, mums jāiet tur ārā uz to mazo busiņu.

    Trāvemundes ostu apkalpo viens autobuss, kas iet reizi stundā. Mēs nolemjam iet paši uz vilcienu, man OSM sarēķina, ka te ir nepilni 3 km, 20-25 minūšu gājiens. It īpaši, kad es ieklikšķinu navigatoram nevairīties no neasfaltētām takām, mums piedāvā iet pa Panoramaweg, tas taču nevarētu būt slikti, vai ne?

    Ir kaitinoši, ka mums jāiet kārtīgs loks, bet ostas apkaime tiešām ir puslīdz sakopta, visur, kur mēs ejam, ir ietves vai citi droši gājēju ceļi, un tas “panorāmas veģis” ir tiešām skaists, tas ir grantēts ceļš, kas iet pa pakalna augšu, uz vienu pusi paverot labu skatu uz ostu. Īsi sakot, man ir izcili.

    J. savukārt ir čemodāns, kura riteņos ķeras grants.

    J. sākumā mēģina nest čemodānu rokā, lai to nebojātu, es uzstāju, ka taka ir pārāk gara. Drusku situāciju atvieglo, ka blakus, ir maza, mīksta zālīte, pa kuru ripojas labāk.

    Lai vai kā, bet mēs ļoti normāli paspējam uz mazo vilcienu, mazais vilciens neko nekavē, Lībekā Ķīles vilciens ir drīz, kā rezultātā laikam astoņos un astoņās mēs jau ripojam uz Ķīli. Ķīlē plānojam palikt pie manas māsas, tāpēc es čatā rakstu par šo notīkumu attīstību. Un arī par to, ka pateicoties raitajai vilcienu kustībai mēs nepaēdām. Es rakstu māsai, ka es atceros viņas stāstus par milzīgajiem Ķīles donnerkebabiem un ka pusdesmitos vakarā droši vien kebabi būs jau ciet (Vācijā ir pieņemts agri celties un agri slēgties). Māsas vīrs saulaini atraksta “joke’s on you, jo [kebabs] būs, bet jāņem līdzņemšanai”. Un tā arī ir, Ķīles stacijā viņi abi mūs sagaida ar lielu maisu siltu kebabu.

    Kebabi bija izcili. Ideāli tas, ko vajag tādā vakarā.

  • Tallina 5: epilogs

    Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

    Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

    Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

    Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

    Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

    Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

    Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!