Kategorija: Ceļojumi 23. lapa no 29

Svētdien, 2011-04-10
23:56

Vilciens no Valensijas laiski ieripoja Barcelona-Sants stacijā, un mēs, apņēmušās lieki nekavēties, devāmies meklēt vilcieniņu uz lidostu. Lai veiksmīgāk noritētu nokļūšana lidostā, es uzņēmos šefību par čemodānu, bet G metās izlūkos.

Barselonā ir metro, starpilsētu vilcieni un īpaša veida vilcieniņš uz lidostu. Katram no šiem vilcienu veidiem vajag savādākas biļetes, tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr atradām īsto automātu, kur dabūt īstās biļetes. Uz lielā ekrāna izlasījām, ka vilciens uz lidostu ir no 14 ceļa pēc 7 minūtēm, un, kad biļetes bija rokā, braucām ar eskalatoru lejā. Čemodāns smags kā dubļos iestigusi cūka, tāpēc ar paskaļu “bums” tas nokrita vienu pakāpienu lejā. Veiksmīgi, ka pa abiem nekritām tālāk, bet man liekas, ka pēc tam viņam sāka šūpoties viens no riteņiem.

Lejā sarakstā neviena vilciena uz lidostu nav, perons tukšs, bez mums pilnīgi neviena cilvēka ar čemodānu. Radās nelabas aizdomas. Uzbraucam atpakaļ augšā, un pirmais sastaptais apsargs saka, ka “aeroport” atiet no 9.perona. Viņš mūs izlaida pa kaut kādiem palīgvārtiņiem atpakaļ galvenajā stacijas daļā.

Lai gan braukušas netikām, tomēr vārti mūsu biļetes otro reizi, lai tiktu uz pareizo peronu, ņemt pretī atteicās, tāpēc G gāja pirkt jaunas. Pretī vārtiem uz 9.peronu gozējās 2 apsargi, tāpēc, pirms zaudēt vēl vienu biļešu pāri, es tiem īsti spāniskā stilā uzbļāvu: “Aēropot?!”, apsargi pamāja, si, un davāmies lejā uz peronu. Vēl viens mazāks bums čemodānam.

Šoreiz perons pilns ar atbilstoša rakstura publiku ar čemodāniem. Kādu laiku gaidam (viens vilcieniņš uz lidostu bija aizgājis, gaidījām nākamo 15 minūtes vēlāk), līdz G mana, ka uz ekrāna ar sarakstiem sāk rādīties kaut kas par nākamo vilcienu “out of service”. Es mierinu G, ka tam uz mums nevajadzētu attiekties, jo nākamais vilciens ir uz Svēto Vinsentu kaut kurieni.

Svētais Vinsents atnāca laikā.

Aēroports arī atnāca laikā, bet uz 10.perona. Augstie spēki par mums apžēlojās – 10.perons bija 9.perona otra puse, tāpēc mēs tajā vilcienā tomēr iekāpām.

Apbrīnojamā kārtā tālāk viss norisinājās diezgan gludi – lidostā mūs sagaidīja vietējais autobuss, lai pārvestu no 2.termināļa uz pirmo, bagāžu nodevām un drošībai cauri tikām ar nelielielu pīkstienu par godu manām zandalēm.

Elegantu punktu uz i ceļojuma noslēgumam uzlika tas, ka pret paņemtajiem rokas bagāžas ratiņiem es vairākas reizes apsitu kājas, pēdējā reizē – tā, ka asinis nošķīda uz visām pusēm un brīdī, kad pie vārtiem sāka mirgot uzraksts “last call”, es metos iekšā tualetē pēc kāda nebūt papīreļa/salvetes, ar kura palīdzību uzkopt kāju.

Fakts tomēr ir un paliek fakts: kolēģu pesimistiskā prognoze nepiepildījās, lidmašīnu mēs nenokavējām. Mēs esam atpakaļ Rīgā, sveikas un veselas, un rīt startējam uz Tartu. Cik labi, ka man nav šajā braucienā nekas jāplāno.

Komentāru nav.

Svētdien, 2011-04-10
22:48

Sēžot vilcienā uz BCN, var mēģināt fiksēt vēl kaut kādus nieciņus. Interneta gan te nav – publicēšana notiks vēlāk, ļoti ticams, ka jau man pašai esot Latvijā. G, neskatoties uz agrāk izteiktajiem noraidošajiem apgalvojumiem par gulēšanu vilcienā, tieši to dara – guļ.

Kad braucām uz Valensiju, es aizmirsu vilcienā savu lielo zīda lakatu. Meitene, kas sēdēja man blakus, uz perona pienāca un mums to pateica, un, G mudināta, es aizskrēju pusvilcienam cauri pakaļ pēc lakata. Labi, ka vilciens stacijā stāv veselas astoņas minūtes, pirms doties tālāk uz Alekanti. G teica, ka tas esot ļoti tālu no Valensijas.

Lai aizvērtu čemodānu pēc tam, kad tur bija iedabūtas mūsu lupatas, suvenīri, papīri un visbeidzot manas botes (turpceļā man tās bija kājās, bet ir par karstu, lai es spētu saņemties un tās uzvilkt, kamēr jāceļo cauri Spānijai), G tam dabūja sēsties virsū. Cerams, ka nebūs pārsvars.

Arī Valensijas stacijā bagāžas glabātuvi sauc par “left luggage” (aizmirstā/pamestā/kreisā bagāža), bet nu jau tas mūs vairs nepārsteidz. Vienkārši uzjautrināmies.

G vakar vakarā izmisīgi pētīja mums pieejamās kartes, mēģinot tikt skaidrībā ar metro stacijas, kas atrodās pie Valensijas Sorollas stacijas, nosaukumu. Kartē bija Jesus, Google Maps – “Joaquin Sorolla”. Šorīt izrādijās, ka taisnība ir Googlei, spāņi nav vīžojuši izdot jaunas kartes tikai tāpēc vien, ka tagad centrālais vilcienu satiksmes punkts atrodas citā vietā. Vispār tipiski spāņu garā 🙂 Pēc šī ceļojuma Darela Grieķijas apraksti liekas tik dabiski, nemaz ne kariķēti. G atzīmēja, ka “Jesus” ir īstais vārds, ar kuru raksturot situāciju ar stacijām un kartēm.

Vakar, meklējot Sorollas staciju, ieplīsusī G karte beidzot sadalījās 2 atsevišķās daļās. G rezumēja, ka ir ļoti labi, jo pilsētas centrs un dzīvoklis abi palika vienā kartes pusē.

Vakar mājupceļā no stacijas, kurš kārtējo reizi bija virzīšanās gandrīz zināmā virzienā pa daudzām mazām centra ieliņām, kurām kartē nav nosaukumu, netīšām atradām specializēto vīna veikalu veclaicīgā stilā. Kad izstāvējām rindu, kuru patiesībā veidoja viens pircējs – jauniešu pāris, kam vajadzēja kaut ko specifisku, ko sirmais vīna onka ilgi meklēja veikala dziļumā, nopirkām “Venēcijas ūdeni” (Varbūt tomēr Valensijas ūdeni?) – 7 grādus stipru apelsīnu dzērienu, kura garša lielā mērā līdzinājās vietējai apelsīnu sulai (ar biezumiem un mizu piegaršu).

Vaniļas pāksti nopirku pa pusotru eiro. Rīgā atrast vaniļas pāksti pa pusotru latu man parasti neizdodas;)

G seja vairs nav sarkana, man drusciņ vēl ir. Bet vispār apdedzinātais deguns gandrīz nemaz vairs nesūrst.

Austiņu radio vilcienā ir lielisks izgudrojums. Man patīk piedāvātā mūzika. 3.kanālā gan šoreiz lasa dzeju (spāniski, kā gan citādi), bet izdevās atrast arī mūzikas kanālu.

Tipiskais spāņu fenotips ir tumši brūnas acis un melni vai tumši brūni mati. Šeit ilgi dzīvojošos ziemeļeiropiešus var atšķirt pēc pelēkajām/gaiši brūnajām acīm un brūnā ādas nosauļojuma. Spāņiem pašiem ādas tonis parasti ir tāds kā dzeltenāks, tāds kā gaišāks nekā labi ceptam ziemeļeiropietim 😛 Mans apdedzinātais deguns man skaidri atgādina, ka šeit cilvēkiem ir izveidojušies pielāgojumi, lai te dzīvotu, un man šādu pielāgojumu NAV. Nevienam ziemeļeiropietim neiesaku braukt uz Spāniju vasarā. Pavasarī un rudenī ir silti un labi, bet ko te varētu nepieredzējis organisms darīt tempratūrā, kas pārsniedz ķermeņa tempratrūru, gan nezinu.

Ā, cita starpā – plānu sestdien izbraukt ar velosipēdiem pa visu Turijas veco gultni mēs atcēlām, jo kopš ierašanās katra nākamā diena bija būtiski siltāka par iepriekšējo. Šodien 11 no rīta stacijā pie pašas jūras vilciens ir samērijis āra tempratūru 21 grādu (vilcienā uz neliela ekrāniņa rāda šādu informāciju: vagona numuru, galapunktu, pulksteni, ātrumu un āra tempratūru).

Šeit praktiski nemaz nav jūrmalas – 100 metru plata smilšu strēlīte un pēc 200 metriem var būvēt ātrvilciena sliedes. Reizēm ir vienkārši klintis līdz pašai jūrai.

Komentāru nav.

Sestdien, 2011-04-09
23:13

Pēdējā pilnā diena Spānijā. Rīt pusdeviņos vilciens uz Barselonu.

G teju neizmseļamā enerģija ir izsīkusi, manējā arī.

Šodien braucām uz Universitāti ar velo. Lai novērstu vakardienas kļūdas, nopirkām sauļošanās eļļu, par kuru laik pa laikam ierēcu, jo milzīgā pārguruma dēļ nāk smiekli par teju jebko. Šajā gadījumā par to, ka eļļai virsū rakstīts solījums “to protect and pamper your skin”. Kārtīgi iesmērējāmies un uzsējam uz galvas lakatus. Noklausījāmies pāris referātus, izīrējām divriteņus un braucām uz ostas pusi, kur atrodās zinātnes muzejs.

Pēc brauciena iegājām “Angļu kortā” (lielveikala nosaukums) atdzist un izdzert aukstu kafijas kokteili. Nopirku kokvilnas cepuri ar puķainu oderi, būs suvenīrs no vietas, kur dabūja vienu no retajiem saules dūrieniem.

Vazājāmies, vazājāmies pa zinātnes muzeju, kamēr galīgi piekusām. Kosmosa izpētei veltītajai ekspozīcijai galīgi nepalika laika 🙁 Bet es redzēju autentisku Nobela medaļu. Daudz interaktīvu eksperimentu.

Atpakaļ braucām ar velo, jo vajadzīgajā virzienā nebija metro. Devāmies noskaidrot, kas īsti ir ar tām vilciena stacijām un biļetēm. (No rīta neizdevās nopirkt vilciena biļetes, jo dumjā mājas lapa netika galā ar Latvijas telefona numura validāciju).
Pētījām, pētījām, līdz uzzinājām, ka mūsu rītdienas vilciena attiet no Džoakima Sorollas Stacijas, kura mūsu tūristiem izdalāmajā kartītē nav iezīmēta. T.i. , nevis tā ir ārpus kartes, bet tā kartē nav uzzīmēta vietā, kur atrodas, jo kopā ar blakus esošo metro staciju ir uzcelta pēc tam, kad G pēdējo reizi bija Valensijā.

Ripinājāmies ar velo garām sliedēm ar pieņēmumu, ka braucot pietiekami ilgi, mēs atradīsim to Sorollas staciju. Braucām un braucām, līdz nokļuvām Valencia Nord – centrālajā stacijā ar kuru sliedes beidzās. Secinājums: Sorolla izrādījās sliežu otrā pusē. Nu labi, nopirksim centrālstacijā biļetes un tad meklēsim Sorollu. Plāns izgāzās ieraugot daiļrunīgo paziņojumu, ka biļešu pārdošana pārcelta uz Sorollu. Beigu galā atradām to nelaimīgo staciju, un pie viena atpazinām metro staciju, kuru redzējām pirmajā vakarā. Tad arī sapratām, ka ne Sorolla, ne tuvējā metrostacija kartē nav iezīmēta. Beigu galā mēs tās biļetes dabūjām, kā nebūt pārdzīvojot faktu, ka kasieris angļu valodas trūkumu aizstāja ar vērienīgiem flirta mēģinājumiem.

Metro staciju nosaukumi labi liecina par to, ka Spānija ir katoļu valsts. Sorollas stacijai tuvākā kartē iezīmētā metrostacija saucās Jesus, savukārt dzīvoklim tuvākā metro stacija (un viena no lielajām ielām) – Angel Guljermo.

Tikušas galā ar vilcienu jautājumu devāmies cauri dažiem veikaliem uz majām. Lielās gājēju ielas, kas iepriekšējās dienas pēc tumšas iestāšanās bija tukšas un klusas, tagad bija pārsteidzoši pilnas ar restorānu galdiem un čalojošu dzīvību. G skaidroja, ka tas tāpēc ka nedēļas nogale (tusiņš pamazām sākās jau vakar vakarā).

No rīta bijām tirgū. Daudz augļu, riekstu un garšvielu. Kaut kā savādāk kā Rīgā. Nopirku pa lēto krietnu paciņu safrāna.

Komentāru nav.

Sestdien, 2011-04-09
2:03

Rīts sākās ar to, ka, tā kā kafija mums bija, tad G demonstrēja, kā lietojama mazā, metāliskā ekspreso gatavošanas ierīce. Nu tīrā maģija, bet rezultats bija dzerams. Rīta cēliens pagāja bez neprātīgiem piedzīvojumiem. Ceļā uz universitāti G metro kartē ieraudzīja, ka tā atrodas vien dažas pieturas no jūras. Tā dzima plāns divstundīgajā pusdienlaikā, pēc kura bija garais referāts spāniski, doties uz jūru.

Cita starpā, par visu iepriekšējo dienu trakumiem smejoties, G teica, ka pirms aizbraukšanas viens no kolēģiem esot pareģojis, ka mēs nokavēšot atpakaļceļa lidmašīnu. Es teicu, ka tad mums svētdien jābrauc ar agro vilcienu – piecos no rīta. Gulēsim vilcienā, bet ņemot vērā ekstravagantos notikumu pavērsienus, kavēšana nemaz neliekas tik mazticama.

Tā kā jau iepriekšējā dienā bija dzimis plāns, ka sestdien jābrauc pa Jostu ar pilsētas velosipēdiem, pusdienlaikā devāmies praktiski izpētīt, kā viņus iegūt. Dabūjām velosipēdus ar zināmu pīkstināšanos un čakarēšanos (pa 10 eiro tev izdrukā biļeti ar kodu, kas ļauj ņemt velosipēdus septiņas dienas, katram ņēmienam pirmā pusstunda par brīvu, pēc tam jāmaksā nelielas naudiņas), un nolēmām uz jūru doties ar velo. Laiks perfekts – silts, bet nav svelmains un pūš patīkami atvēsinošs vējiņš. Valensijā ir pamatīgs veloceliņu tīkls, tāpēc braukšana ar velosipēdu te nav ne par trešo daļu tik ekstrēma kā Rīgā. Vienkārši ņem un brauc, un neviens nemēģina tevi nogalināt.

Ātri vien tikām līdz jūrai un ņēmāmies izbraukāt pie jūras esošo prominādi (plats, flīzēm klāts pastaigu laukums kādus 100 metrus no jūras krasta) no viena gala līdz otram. Palmas, daudz sauļoties kāru atpūtnieku, utt. Jūra zila, zila, lazurīta zila pretstatā iepelēkajai Baltijas jūrai šķita vienkārši neticama, uzzīmēta un mākslīgi nokrāsota.

Izbraukājušas prominādi (vienā galā tika stellēts augšā kaut kāds tirdziņš) ar kārtīgu piepūli atradām 2 brīvus stabiņus (uz riteņiem bijām pavadijušas apmēram stundu), pie kuriem piespraust divriteņus (t.i., lai nodotu) un devāmies ēst pusdienas vienā no tuvajiem krastmalas krodziņiem. G gribēja sauļoties un baudīt peizāžu, tāpēc sēdējām ārpusē.

Apkalpoja mūs traks spānis, kam šis bija pats darba karstums, tāpēc lielāko daļu atnesto lietu viņš nometa uz galda ar kārtīgu blīkšķi. Angliski nerunāja ne vārda, tāpēc no dienas piedāvājuma kaut ko izvēlējāmies uz labu laimi. Kā priekšēdienus dabūjām lapu salātus ar tunci un “krievu salātus” – pasāļu un nedaudz neparasti garšojošu rosola variantu, ko abus sadalijām uz pusēm. Kamēr es klusībā filozofēju par to, ka man vārītais bundžiņtuncis galīgi negaršo, G salēja uz tiem tunča salātiem drosmīgu daudzumu eļļas un etiķa, un ieteica apmaisīt. Maisīšanas procesā čupiņa lapu aizgāja pa gaisu uz baltā galdauta, kuru trakais spānis pirms tam mums bija gādīgi uzklājis (tam galdautam gan jau sākumā bija vismaz viens neizmazgājams traips), bet es sapratu, ka… eksistē veids, kurā vārītais bundžiņtuncis ir fantastiski dievīgi garšīgs!

Otrajā G dabūja kaut ko līdzīgu Valensijas paeljai (viņai tā ļoti garšo), bet es – kalmāru ar astoņkāji, baklažānu un sazinkā vēl krāmējumu. Amizanti un pilnībā apmierināja manu piedzīvojumu kāri, bet man tās jūras veltes jau sāk apnikt. Pēcāk izrādījās, ka dienas piedāvājumā ietilpst arī deserts un mazmazītiņš kafijas piņģerotiņš. Desertu ēdienkartē praktiski visu varēja saprast. Citronu “tarte” te garšo ļoti līdzīgi citronu groziņkūkai, ko gatavoju pirms gada.

Devāmies ar divriteņiem atpakaļ un trāpījām uz referātu sesijas vidu. Atbilstoši laika plānojumam nākamajam vai pēcnākamajam referātam vajadzēja būt visnotaļ interesantam. Klausījāmies, klausījāmies un sākām skatīties programmā: nebūs interesantā referāta – pa vidu vairāki ir izkrituši un tas, ko šobrīd lasa ir programmā pēdējais. Tā kā nākamā sesija bija kaut kādam speciālam klubiņam un pēc tam bija konferences oficiālās, ļoti dārgās pusdienas, uz kurām mēs negājām, tad teju velti bijām nākušas atpakaļ.

Tomēr dīvainā kārta mani tas viss īpaši nesatrauca. Lekciju telpa šķita karsta un smacīga un virsū mācās neprātīgs nogurums. Izlīdām ārā uz kafijas pauzi, nosēdos pie rozetes un mēģināju rakstīt par “welcome drink” tapām. Nogurums tāds, ka kustēt nemaz negribējās, tāpēc palūdzu, lai G atnes man suliņu. G iešķieba man glazi auksta balta dzēriena – tā esot “orčeta”, šai vietai specifisks dzēriens. Gatavojot no specifiskiem riekstiem. Atgādina ūdenī izšķīdinātu cieti ar medu, tomēr, lai cik neglaimojošs šāds salīdzinājums neliktos, dzēriens patiesībā ir ļoti garšīgs.

Izdzērusi glāzi sāku justies tā kā drusku labāk. Radās dīvainas aizdomas. Pēc vēl 3 glāzēm patīkami aukstā dzēriena beidzot sāku asociēt sevi ar dzīvu būtni. Saules dūriens! Sasodīts, kad man iepriekšējo reizi bija saules dūriens? Kaut kad maziņa (mazāk kā 8 gadus veca) laukos pupiņas ravēju, apsvilināju rokas un dabūju tādu dīvainu sajūtu, ko vēlāk pēc literatūras sazīmēju kā saules dūrienu.

Devāmies mājās un G skaitīja ievērības cienīgos šķidruma daudzumus, kas bez jebkādām sekām uzsūcās manā vēderā – 4 glāzes orčetas, glāze ūdens, viņas ananāsu suliņa apmēram glāzes lielumā. Viesnīcā savācu savu apelsīnu sulas litru, nosmērēju nu jau kārtīgi sasārtušo ģīmi ar bepanteni, pēc G padoma uzsēju pirātu stilā uz galvas lakatu un devāmies šopingā, jo universālveikalā nav saules. Kad apelsīnu sula bija praktiski beigusies, no manis jau bija sanācis cilvēks. Tā nu es tagad zinu, kā jūtās cilvēks, kad viņam ir saules dūriens – baigā flegma, kas var pārstrādāt teju jebkuru daudzumu šķidruma.

G tāda pasarkana un ar krūštura lenču riņķīšu formas raibumiem uz pleciem, bet viņai šis jociņš ar dienvidu saulīti ir apgājies labāk. Nopirkām rītdienai sauļošnās aizsargeļļu. Man ir sarkana piere, deguns un… celiņš matos. Goda vārds, pirmo reizi mūžā.

Vakarā G vārīja superlielas garneles (lielākas par tīģergarnelēm), kas patiesībā nemaz nav garneles, bet langusti, es smērēju seju ar eļļu (kaut kur šopingam pa vidu sāka sūrstēt), un kopsummā vakars izvērtās gluži idillisks. Dzēram sangriju. Pusdienās mums bija īstā sangrija, vakarā pēdējie pārpalikumi no laikam aiziepriekšējā dienā nopirktās pakas, bet tas jau ātrumu nemazina. Sangrija ir tāds 7 grādus stiprs vīna dzēriens, kuru dzer aukstu (teorētiski ar ledu). To gatavo, vīnam pievienojot sulu un augļus.

Brīdī, kad biju tikko izlīdusi no dušas un sniedzos pēc dvieļa, izsita korķus (bez īpaša iemesla). Bet nu sevi atrast, lai nosaucītu, jau var arī tumsā. Tāda ir dzīve. Un Spānija.

P.S. G aizgāja pasūdzēties uz reģistratūru, atnāca puisis, kas vienlaicīgi izskatījās gan pēc spāņa, gan pēc ķīnieša, un parādīja, kur atrodās korķi. Tā pie elektrības mēs tikām atpakaļ gluži raiti.

Komentāri.

Es: Orčetas (Horchata) recepte un apraksts angļu valodā: http://www.xmission.com/~dderhak/recipe/horchc.htm
Riekstus, no kā gatavo orčetu, spāniski sauc chufa, angliski – par tīģerriekstiem.

Sestdien, 2011-04-09
0:51

Stundu un drusciņ pēc mūsu referāta bija jāierodās Hotel Astoria uz “welcome drink”. Gad G GPS beidzot saprata, ka neesam Latvijā, tas atrada ceļu līdz turienei, kas izejams apmēram 57 minūšu laikā. Nolēmām iet uz turieni ar kājām, lai dīvainajā mezglā sasējušies nervi beidzot atlaistos.

GPS-a izstrādātajiem maršrutiem piemīt viena mīlīga īpašība – atrastais taisnākais ceļš parasti ved pa visdažādākā lieluma ielām, ieskaitot mazas, jocīgas ieliņas, kurās citādi iekšā noteikti nelīstu aiz bailēm, ka pēc tam netiks ārā (un pazudīs bez-ielu-vārdu kartē). Tā nu galvas grozīdamas un apkārt skatīdamās aizstaigājām līdz viesnīcai, kura sīkākas izpētes rezultātā atklājās esam tuvu blakus centrālajai stacijai.

“Welcome drink” norisinājās 9.stāvā (ar numuru 1. šeit numurē to stāvu, kuru Latvijā sauc par otro), telpā ar daudz lieliem logiem, kas nesa cēlo terases vārdu. Skaists skats, jo notikuma laiks bija saskaņots ar saulrietu un pēc tam pilsētas gaismu iedegšanos. Interesanti, ka it kā augstā celtne bija tikai nedaudz augstāka par lielāko daļu pilsētas jumtu, kas atradās tepat vien zem kājām.

Dzirdīja mūs ar neiztrūkstošo apelsīnu sulu un dažādām kampari/činzano variācijām (lai gan pēc pieprasījuma varēja dabūt arī vīnu un alu (kuru šeit pasniedz traukos līdzīgos sarkanvīna glāzēm)) un baroja ar jocīgām izmeklētām uzkodām (tapām). Piemēram, vītināta gaļas šķēlīte, kas uzdurta uz plastmasas pipetītes ar meloņu mērcīti. Neliels no kartupeļa izgrebts trauciņš ar garšīgu sierainu krēmu iekšā. Cepumiņš, kam vienā galā piecepta liela, plakana cietā siera pļecka. Jūras velte, kas uzdurta uz irbulīša un ielikta stikla trauciņā, kas atgādināja mēģeni ar krokotām maliņām (apakšā rozmarīna lakstiņš), gan bija jocīga.

Vispār, lai gan man nav iebildumu pret to, ka daudzas jūras veltes ēd ar to pašu galu, kuru kakā, tomēr es tās būšu attēdusies tuvākajam laikam atliku likām. Turklāt kalmārus es Rīgā vairs vienkārši neēdīšu, jo izrādās, ka, lai gan viņi ir pasīksti, tomēr pareizi pagatavoti nemaz neatgādina gumiju kā Rīgā.

Kad referāta trakums bija rimies, G uzmanību piesaistīja pilsētas divriteņi. Kā nez tos varot izīrēt, jāpainteresējās… Bet, lai to darītu, vajadzīgs internets. Viesnīcā mums pienākās internets. Reģistrējoties mums iedeva paroli un access point nosaukumu. Pieslēdzos. Viss labi, tikai priekšā redirekcija, kas prasa paroli un lietotājvārdu. Pirmajā vakarā izmēģināju visādas kombinācijas, nolamājos par stulbajiem paranoiķiem, kas liek paroli aiz paroles, un tad abas gājām gulēt, jo bija jau vēls. Otrajā vakarā paņēmu kompi padusē un devos lejā pie reģistratores sūdzēties. “Internet!” un rādīju logina pieprasījumu ekrānā. Vēl nedaudz vicināšanās ar rokām un dabūju divas špargalkas (mums katrai viena) ar 24h derīgu paroli un lietotājvārdu. Urrā, internets ir. Tad arī sāku rakstīt piedzīvojumu stāstus, tāpēc tie apmēram par dienu atpaliek 😀 Trešajā dienā (šovakar) man paveicās tik ļoti, ka reģistratore negaidīti mācēja angļu valodu, un, pajautājusi, cik ilgi mēs paliekam, iedeva 72 stundas derīgu špargalku.

Komentāru nav.

Piektdien, 2011-04-08
13:56

Tagad skraidam starp dažādiem paneļiem un mēģinam kaut ko dzirdēt. Bulgāriem ir wordnets.

Visas mums pieejamajās Valensijas kartes, transporta shēmas un tamlīdzīgus uzziņas materiālus vieno viena fundamentālā īpašība: lai gan tajos ir iezīmētas ļoti daudzas ielas, tomēr nosaukumi pierakstīti tikai dažām – tām, kuru platums kartē ir pietiekami liels. Dabā tās parasti ir lielās vairākjoslu ielas, kas lielumā līdzinās Valdemāra un Brīvības ielai. Bet, tā kā Valensija ir veca pilsēta, tad mazo ieliņu ir ļoti, ļoti daudz, un orientēšanās pēc kartes, ir maigi izsakoties, haotiska.

Es jau minēju par reģionālo valodu lietojumu. Praksē tas nozīmē, ka visas informācijas plāksnītes ir 2 valodās – kastīliešu un reģionālajā, tāpēc vārdnīca galvā galīgi neveidojās. Pagaidām esmu iemācijusies, ka [si] ir jā, [naranja] un [naranga] ir apelsīns, bet “aseos” – tualete. Apelsīnu sula te arī no pakām nāk ar biezumiem un apelsīnu garšu.

Bet tagad atgriežamies pie notikumu gaitas. Vakar noklausījāmies pāris referātus, un tad pēc sākās 2h garais pusdienlaiks, pēc kura pirmais referāts bija lūgtais (tātad garais) un spāniski. Kādu laiku pavadījām, savedot kārtībā slaidus, un tad devāmies apskatīt pilsētas centru un meklēt valensiešu paelju (tāds rīsu ēdiens) pusdienām.

Dažas pieturas ar metro-tramvaju līdz Tūrijas dārziem, ko G sauc par Jostu, tad pār kājāmgājēju tiltiņu vecpilsētā iekšā. Tūrijas dārzi ir gara līkumota parku josla ar daudziem tiltiņiem pāri. Kur tā sākās, nezinu, bet noslēdzās jūrmalā pie ostas. Agrāk tās vietā ir bijusi Tūrijas upes vecā gultne. Ja neskaita vietas, kur notiek vērienīga celtniecība (vispār tādu Valnsijā ir ka biezs), tad Jostu pilda zaļi parciņi, sporta laukumi un veloceliņi. G plāno, ka sestdien noīrēsim pilsētas divriteņus un brauksim pa Jostu uz jūru un apskatīt tajā galā esošās eksotiskās celtnes (zinātnes un okeonogrāfijas muzeji, utt.)

Pilsētas centrā pagrozijāmies ap centrālo katedrāli un strūklaku tās priekšā. Interesanti, ka šeit lielākā daļa katedrāļu un torņu beidzās ar nevis ar kupoliem vai piramīdveida jumtiem, bet taisnām cakotām virsām. Reizēm uz tāda taisna jumta ir uzķibināts mazāks, cakots tornītis. Savukārt katedrālei pie stacijas virs taisnā jumta ir dekoratīva metāla konstrukcija, kurā iekarināts zvans. Šoreiz konkrētu arhitektūras objektu mazāk, vairāk pavadīju laiku grozot galvu un brīnoties par vispārējo ainu – augstajām mājām, dekoratīvajiem balkoniem un ārkārtīgi šaurajām ieliņām.

Staigājām, staigājām, pa ceļam dzerot vienu aukstu Starbucks frappi (G man atdeva sava dzēriena putkrējumu;) līdz atradām (beidzot!) pārtikas veikalu, kur nopirkām kafiju, garneles un vēl šo to. Piemēram, es nopirku šķēlīti siera ar mango gabaliņiem. Tad nu pirms pusdienu ēšanas bija tas viss bija jānoliek viesnīcā.

Tā kā pusdienlaikā Spānijā ir siesta un to atcelt nevar pat debesu nogāšanās, tad lai atrastu ēdienu, bija jādodās atpakaļ uz centru, kur ir vaļā dumjajiem tūristiem paredzētās ēdamvietas. Netālu no centrālās katedrāles saulessargu ēnā pusdienu piedāvājums pa 12 eiro. G skaidroja, ka pusdienu piedāvājums ir laba lieta, jo tad dod vairākus dažādus ēdienus mazākās porcijās.

Ēdienkarte, protams, spāniski, bet apbrīnojamā kārtā viesmīlis mums spēja sniegt nelielus komentārus angliski. Atslēgvārdus. “Rice with seefood” (rīsi ar jūras veltēm), piemēram. Pusdienu piedāvājuma lapiņā trīs sadaļas (uzkodas, otrais un deserts), bet viesmīlis pirmajai sadaļai sazinkāpēc aizlika priekšā roku un izvēlēties tikai no otrajiem un saldajiem. Pabrīnijāmies, bet beigās izstrādājām hipotēzi, ka varbūt uzkodas ir beigušās, bet strīdēties un izaicināt musu spējas vicināt rokas nebija iedvesmas. G pasūtija valensiešu paelju (rīsu ēdiens ar dažādas gaļas – truša, vistas utt. – gabaliņiem, ļoti attāli radniecīgs plovam), es – makaronus ar jūras veltēm. Ja reiz esam tur, kur visi ēd jūras veltes, tad jāuzzina, kā viņi to dara.

Vispirms mums atnesa jauku auksto zupu no svaigiem tomātiem, olām un laikam kaut kādiem piena produktiem. Koriģējām secinājumu – pārējie starteri bija beigušies. Lēnām, bez steigas ēdām zupiņu, malkojām apelsīnu sulu, un skatījāmies, ka lēnās apkalpošanas dēļ knapi paspēsim uz mūsu sesijas sākumu. Kad zupiņa bija cauri, viesmīlis mums atnesa abas pārējās ēdienkartē minētās uzkodas – gliemežus čaulās un jūras velšu miksli saldā mērcītē. Trīskāršais šoks: pirmkārt, G gliemežus sauca par mīzeļiem, otrkārt, kā mēs to visu apēdīsim, treškārt, gaļu saldā mērcē es saprotu, bet nu jūras veltes?! Pēc pirmā pārsteiguma konstatēju, ka jūras veltes saldajā mērcē ir superīgas, lai gan labi rūpīgi jākož. “Mīzeļi” man tik labi pie sirds negāja – interesanti, bet mazos daudzumos.

Lēnām, bez stresa, ar lielām atstarpēm pamazām nāca mūsu ēdieni. Jūras velšu makaroni bija garšīgi, bet pavisam savādāki kā Rīgā. Pamazām skatījāmies, kā arvien katastrofālāk kavējam mūsu sesiju, un čortojāmies par neprātīgo pārēšanos. Es rīkojos ļauni – apēdu pusporciju, apēdot visas jūras veltes, bet atstājot pāri lielāko daļu makaronu, bet G vēl ilgi pieminēja neprātīgo pārēšanos, jo viņai ļoti, ļoti garšo valensiešu paelja.

Starp citu, te panakota garšo galīgi savādāk, tai ir tāda kā mīksti biezpienaini graudaina struktūra.

Sesijā katram referātam bija veltītas 15 minūtes. Mūsu referāts bija 7. un pēdējais, ieradāmies 4.referāta beigās. 5.referātu nezkāpēc izziņoja kā pēdējo, bet tam īsti nepievērsām uzmanību, izmisīgi čiņījot pēdējās lietas slaidos, valdot trīcošās rokas un domās lamājot lēnos un kaprīzos datorus.

Un tad sākās noslēguma diskusija un… viss! Kur ir mūsu referāta slots?! Nekur nebija teikts, ka pirms sesijas ir jāpiesakās kā īpaši, un sesijas laikā cilvēki daudz staigā starp sesijām. G sūtija mani noskaidrot, kas noticis. Ātri mēģināju kaut ko izskaidrot orgkomitejas meitenei, viņa mīļi pasmaidija un lūdza atkārtot visu lēnāk. Es dziļi ievilku elpu un pārgāju uz atslēgas vārdiem: es, šeit, referāts, kas noticis?. Tā arī neuzzināju, kāpēc mūsu referāts no meitenes programmas bija izsvītrots ar treknu strīpu (6. referents, kurš tā arī neparādījās, nebija izsvītrots), bet pēc diskusijas mūs laida pie uzstāšanās. Atmetām visas iepriekšējās norunas, ka G runās un es sēdēšu pirmajā rindā un iesaistīšos, ja būs diskusija, par tehniskām lietām, un abas devāmies priekšā. G runāja un es pārslēdzu slaidus. Tjip, viena pie otras psiholoģiski pieturējāmies.

Pēc runas G spļaudijās, ka, lai gan šis nav vissliktākais runājiens, ko viņa veikusi, tomēr tādu akcentu viņa sev simt gadu neesot dzirdējusi. Bet jāatzīst, ka priekšā sēdošais onka rūpīgi noklausījās mūsu prezentāciju, katru vārdu. Tātad bija vērts. Vienā vietā nepareizi pārpratu G garo pauzi un aizrāvu prom slaidu, par kuru viņa vēl runāja. Vienā brīdī G sāka meklēt rādāmkociņu. Tā nebija, piedāvāt viņai projektora pulti neķēros – lai gan parasti tajās ir lāzerītis, tomēr pie visiem šiem uztraukumiem negaidīta projektora izslēgšana vai tamlīdzīgs brīnums mums varēja izrādīties kritisks.

Atrunājušas laimīgi kāpām pa trepēm lejā, vēl neatjēgušās, ka cauri ir, un tagad stresam vairs nav jārauj vēdars čokurā. Pēkšņi G apstājās un negaidīti paziņoja: ” Es tak esmu stulba!” Brīdi pārcilāju prātā, kāpēc lai pēkšņi tā no zila gaisa viņa vēlētos ar mani apspsriest savas prāta spējas, ja mēs vienkārši kāpjam pa trepēm. To taču nevar izdarīt nekā īpaši nepareizi?! G: “Man telefonā taču ir GPS!”

Tādejādi problēma ar draņķīgajām Valensijas kartēm piepeši un negaidīti atrisinājās. Savukārt es par G telefona iespējām nezināju, jo Prāgā G orientējās tik labi, ka viņai tur GPS nevajag.

P.S. G komentē, ka metro vārds nozīmē atrašanos lielpilsētā, zem zemes neesot obligāti. Man tomēr liekas, ka saukt tramvaju par metro ir nedaudz ekstravaganti.
P.S. Vilciena uz Valensiju vidējais ātrums bija apmēram 150km/h.

Komentāru nav.