Kategorija: Ceļojumi 25. lapa no 29

Sīkumi

Trešdien, 2010-12-29
15:02

Konferences lozungs ir “We come in peace”*, tas ir rakstīts arī uz manas rokassprādzes, kas nodrošina atļauju ienākt. Konferencei ir arī oficiālie T-krekli ar šo tekstu uz muguras, bet vakar es redzēju tāda paša dizaina kreklu ar uzrakstu “We come in bears”**.

Vakar bija lielisks talks***, kurā tika demonstrēts, ka noteikt GSM tīklā esoša telefona atrašanās vietu un noklausīties viņa sarunas, patiesībā ir viegli izdarāma lieta, vajag šādu tādu tehnisku zināšanu un vecu telefonu. Citiem vārdiem sakot, GSM bazēti telefonsakari nav neko drošāki par kaut kādiem publiskiem čatiem, vienīgā atšķirība, ka klausītāji neizsaka tev dzirdamus komentārus.

Šorīt klausījos zibenstalkus****, dzirdēju arī šo kolēģa runu. Tagad būs psiholoģijas lekcija, pirmajā slaidā ir caurpīdīgais kubs, kas griežās pārmaiņus te vienā, te otrā virzienā. Besī ārā 😀

*) Mēs nākam ar mieru
**) Mēs nākam lāčos
***) talk – runa, prezentācija. Nekā kopīga ar silikātiem.
****) lightning talk – īsā runa, prezentācija.

Komentāru nav.

 

 

Kongresa koncerts

Trešdien, 2010-12-29
0:27

Te ir kaut kads triks ar plastmasas pudelēm. Skatos veikalā: mazā ūdens pudelīte maksā 15 eirocentus. Kasē man iekasēja par viņu 40, un mēģjina kaut ko skaidrot par refund*. Neko nesapratu, padomāju, ka cena norādīta bez PVN. Pēcpusdienā paprasiju Kirilam un uzzināju, ka izrādās, tie 25 centi ir par pudeli. Ja tu aizej uz lielveikalu un atrodi tur pudeļu automātu, tu pie kases ar čeku vari iekešot čekā uzrādītos 25 eirocentus. Vai kaut kā apmēram tā.

Bet tātad par koncertu. Atnācu, konstatēju, ka varu tikt iekšā vairs tikai vienā auditorijā – tajā, kur ir lekcija ar nosaukumu koncerts. Tur uztājās viens vijolnieks + viens pianists + viņu draugs datoriķis. Viņi spēlēja klasisko mūziku, paralēli uz ekrāna laižot gan nedaudz informāciju par skaņdarbu, gan čata formā savas sarunas par mūziku, par brīvību un autortiesībām. Starplaikos starp skaņdarbiem pa videoklipam vai citam atbilstoši pielāgotam slaidam (piemēram, “zilais nāves ekrānam” līdzīgs ar tekstu par autortiesībām). Pamata ideja – uz Bēthovena un Debesī darbiem nekad nav attiekušās autortiesības, un tas lielā mērā ir veicinājis to, ka šie darbi vispār ir nonākuši līdz mūsu dienām. Pēc koncerta visi klanās un saka, ka tālāk viņiem nav nekas sagatavots. “We could have questions and answers… Or we could talk about hardware…”** – pie pēdējā vārda vijolnieks paceļ savu vijoli. Pēc tādiem un šādiem jautājumiem uzzināju, ka vijolniekam ir divi darbi – viņš koncertē un brīvajā laikā paprogrammē draugu kompānijā. Kā to var paspēt? Beigās kāds pajautāja arī par “hardware”*** – vijolniekam ir piešķirtā Stradivari vijole. Stilīgi. Pianistam klavieres arī bija kaut kādas speciālas.

Cilvēki aplaudēja, cik spēka (pēc paša koncerta, nevis atbildēm), cēlās kājās un auroja, kā rezultātā beigās tika nospēlēts vēl viens gabals un starpbrīdī – vēl trīs. Tos spēlējot, datoriķis tika izmantots par nošu turētāju vijolniekam (statīva nebija), un liekas, ka viņš neapvainojās.

Rozetes ir deficīts, kompis beidzās nost.

*) atmaksa, nodokļu atlīdzība utt.
**) mums tagad varētu būt jautājumu un atbilžu daļa… vai arī mēs varētu parunāt par tehniku (dzelžiem)…
***) tehnika/dzelži

Komentāru nav.

Berlīnes doms

Trešdien, 2010-12-28
23:46

Kā no rīta sāku rakstīt aprakstu, tā aizdarījos citas lietas un tā arī nepabeidzu.

Pusdienu starpbrīdis neplānoti ievilkās: vispirms es, uzzinājusi, ka mani kolēģi īpaši ēst netaisās, aizgāju sabildēt Sarkano Ratsnamu, kurš tiešām arī šobrīd ir pilsētas valdes/domes mītnes vieta.

Nedaudz sabildēju to namu un tad paskatījos apkārt. Redzamas 2 baznīcas. Nu, ko, palūrēšu vismaz uz tuvāko. Rātslaukumā arheoloģiskie izrakumi, kamēr apgāju apkārt un izbridu visus sniegus, tikmēr konstatēju, ka laika līdz lekcijām palicis ne ļoti daudz, tāpēc nolēmu sperties pa taisno uz tālāko baznīcu, jo tā bija lielāka un smukāka.

Aizdevos tur, pastaigāju apkārt. Smuki. Apaļš kupols vidū, stūros četri tornīši ar mazākiem apaļiem kupoliem, skulptūras un tādi jaukumi. Beidzot kaut kas uz vispār pabaigās ainavas fona. (Šaja Berlīnes daļā standarta apbūve ir jaunāki vai vecāki padomju kluči. Nabaga berlīnieši, kam te jādzīvo 🙁 ) Pastaigājusi apkārt, konstatēju, ka baznīcas PR speciālisti bībeli nav lasījuši, vismaz ne to diezgan populāro frāzi par tirgus namiem. Baznīcā bija kafeinīca, suvenīru veikals un kas tik vēl ne. Ieeja baznīcā par maksu. Nogremzos, ka šis ceļojums man sāk iznākt sasodīti dārgs, noskaidroju, ka studentu biļete ir 3 eiro un nopirku. Spriežot pēc uzrakstiem, tā baznīca ir Berlīnes Doms.

Iegājusi iekšā konstatēju, ka esmu dabūjusi biļeti uz baznīcu, kurā pašlaik notiek koncerta mēģinājums. Altāra priekšā muzicēja apmēram 15 mūziķu ar dažādiem fideles veida (vijoļveidīgie) instrumentiem, tos vadīja viens tempramentīgs diriģents, kas brīžiem, iespējams, pat lamājās. Izpriecājusies par to, ka drīkst, un paklausījusies mūziku, atklāju, ka biļetē ietilpst arī muzejs un… Kā sauc pagrabu ar zārkiem? Kripta? Katakombas? Starp citu, nez kāpēc daži sarkofāgi bija arī pašā baznīcas telpā.

Muzejā (baznīcā iekšā bija arī muzejs) bija izlikti baznīcas plānošnas laikā izstrādātie modeļi. Vispirms divi visnotaļ detalizēti modeļi, kurus ap 18.. gadu beigām izstrādājis arhitekts, kam piedāvāts celt baznīcu pirmajam. Šie modeļi tautai (vai tomēr imperatoram) nebija iepatikušies. Blakus telpā ir ar kasti aizsegts pašreizējās baznīcas modelis. Pašreizējās baznīcas celšana pabeigta, ja pareizi atceros 1905.gadā. Kastē, kas aizsedz modeli, vairākās vietās atstāti lodziņi, kur var paskatīties uz dažām modeļa daļām. Pie sienas paskaidrojumā izlasīju, ka jau no sākta gala baznīcā ir bijis paredzēts šāds muzejs, bet tie modeļi, kas tur sākotnēji ir bijuši izstādīti, Otrā pasaules kara laikā ir tikuši pamatīgi sapostīti (daudzi vēl jo projām esot jārestaurē), un savukārt labi saglabājušies modeļi kara laikā ir glabājušies kriptā.

Runājot par kriptu – nu kuram maniakam ienāca prātā uz bērna sarkofāga likt bērnišķīga enģelīša / bērniņa skulptūru, kas no pusguļus pozas stiepjās uz augšu. Ritīgs zombijs. Vispār tas līķu pagrabs bija tāds drusku neomulīgs, kāpēc baznīcā jāglabā līķi, pat tad, ja tie ir karaliski un milzīgos sarkofāgos…

Kad nu es to visu apskatīju, un ieēdu kaut panētas garneles ar ceptiem kartupeļiem (fast-food jūras noskaņās, bet karaliskās garneles ir un paliek karaliskās garneles), tikmēr 1,5 lekcijas bija aizgājušas ķuķū – šeit lekcijas ir daudz īsākas kā Prāgā – tikai stundu.

Vēl mums te (konferencē) bija koncerts ar džeku ar Stradivari vijoli, bet to vēlāk.

Papildus piezīmes.

Ceļus šeit galīgi nemāk tīrīt. Nu, varbūt māk, bet to dara pārāk maz un pārāk reti, vismaz, ja runājam par ietvēm. Peros līdz potītēm vismaz pusi noietās trajektorijas… Nav jau dziļi, bet ilgtermiņā – ļoti apnicīgi.

Šī konference ir iezīmīga ar to, ka rindas ir vīriešu, nevis sieviešu tualetēs. Šīs konferences dalībnieki rada ļoti daudz tukšu dzēriena pudelīšu. Šajā konferencē regulāri var redzēt cilvēkus, kas lekcijā sēž ar plikām kājām (zābakos svīst). Garderobe maksā 1 eiro. Tā ir maza un pustukša.

Veikalā / biļešu kasē / utml. sarunas vedas daudz labāk, ja tās sāk ar “Hello / Excuse me, do you speek English?”* nevis uzreiz ar lietu. Prāgā tā nebija. Konferencē standarta protokols: kāds tev kaut ko murmulē virsū vāciski, tad tu saki “Excuse me?”**, un tad saruna sākās angliski. Nekā savādāk. Klusēšana vai jebkādas mīmikas izpausmes nepalīdz, noteikti jāpasaka kaut kas angliski.

*)Sveiki / Atvainojiet, vai jūs runājat angliski?
**) Atvainojiet!

Komentāri.

Es: Vēl šai konferencei ir raksturīga spontāna un skaļa aplaudēšana vai smiekli, kad kāds pasaka kaut ko lielisku.

Otrās dienas rīts

Otrdien, 2010-12-28
22:53

Tā, tikko notika TAS: es uzlēju savam datoram moku. Tiesa gan, kompis bija aizvērts 😀 Bet uz grīdas ir kārtīga peļķe.

Man neveicas ar pārtikas atrašanu. Es atradu, ka netālu no Subway sendviču bodītes ir viena bodīte, kur pārdod sendvičus ar zivīm un garnelēm. Ja viņi pie garneļu maizes negāztu aso mērci, būtu lieliski. Vēl tajā pašā lielveikala stūrī ir taizemiešu bodīte. Bet zupu tur pagatavo, saliekot no sastāvdaļām: ieber bļodiņā vistu un dārzeņus un uzlej virsū šķidrumu. Mulsinoši.

Bet vismaz Starbucks zem putukrējuma palej dzeramu kafiju, nevis tādas drausmas, kā Rīgas Dubļu kafijā ;D Un kūciņas tur arī ir garšīgas, kad būšu mājās, jāpievērš uzmanība citronu keksiem.

Komentāru nav.

Klāt esam!

Pirmdien, 2010-12-27
19:44

Berlīnes konference no Prāgas atšķiras visos iespējamos parametros. Mazticamajos un neiespējamajos arī. Liekas, ka šeit latīņu valodu skolā neviens kā obligāto kursu nav apguvis.

Konferences nulles dienā (konferences programma sākas ar 1.dienu) džeki bija sanākuši, uzrīkojuši apspriedi par makbukiem un uzkonstruējuši tādu wireless tīklu, kuram pieslēgšanās momentāni izraisa makbuku analogu Windows zilajam nāves ekrānam (es nezinu, kādā krāsā viņš ir makosam, man liekas, ka bija melns vai balts). Izsludinātas 4 pakāpju balvas par šī tīkla “piejaucēšanu”. Pēc šāda ievada likumsakarīgi dzimst plāns internetu konferencē nelietot, bet kas to būtu devis. Pirmkārt, viesnīcā laikam interneta nav, otrkārt, mazā gaismiņā darbā sācies kaut kāds ugunsgrēks, “piedegusi” kaut kāda atskaite, kuras nepieciešamību nebiju pareizi sapratusi. Madars man uztaisija tuneli uz mājām un, kad internetu ikurāt nevajag, hārdvēriski slēdzu to ārā. Tā kā Zilie zobi man ir izslēgti vienmēr un kompi nepieskatītu es neatstāšu, tad vajadzētu būt puslīdz ok. Turklāt es varu cerēt, ka Madara datu ziņā tukšais, bet tikai vakar sainstalētais laptops ir drusku ievainojamāks un līdz ar to – interesantāks, ja nu kādam galīgi nav ko darīt.

Tātad es esmu Berlīnē Chaos Communication Congress numur 27 (27c3). Kafijas pauzēs par brīvu ēst nedod, jo šī ir neformāla konference. Pašlaik ir lekcija par USB. Pagaidām izklāsts ir gana vienkāršā līmenī un es pat visu saprotu 🙂

Bet tagad pie lietas, jāmēģina veikt puslīdz sistemātisks piedzīvojumu atstāsts. Pirmā labā lieta: lidojums nekavējās, nokļūšanai lidostā laika bonusi bija pietiekami, un šajā ziņā viss notika pareizi, neskatoties uz dažām neplānotām aizkavēm ceļā un dažiem gadījumiem, kad viens un tas pats jautājums tika noskaidrots 3 vai 5 reizes. Nu ko var gribēt pēc negulētas vai praktiski negulētas nakts pussešos no rīta.

Lidmašīnā mani kolēģi iegrima tik dziļi hacking sarunās, ka man radās iespēja parēķināt vienu no trūkstošajiem mājas darbiem. Neizrēķināju, tās ir kaitinoši, nu un, ka tas ir neobligāts papilduzdevums.

Mūsu dienas gaitas norisinās ap Aleksandra laukumu Austrumberlīnē – tieši vienā laukma malā ir konferenču centrs, kurā notiek 27c3, pāris kvartālus tālāk ir mūsu hostelis. Hosteļa tante nerunā angliski, bet to atsver ar ļoti nelielu vārdu krājumu un izteiksmīgu roku vicināšanu. Kāpjot augšā uz 2.stāvu, kur atrodas mūsu istaba, spriedām, ka viņa droši vien runā krieviski, jo diez vai vāciski stāvs ir “etaž”, bet tā kā vācu valodu neviens no mums nemāk, tad skaidri nezinām.

Vēl viena joma, kurā šis brauciens ļoti atšķirās no Prāgas, ir ēšana. Ja Prāgā ēdām steikus, knēdeļus, sutinātas ribas, tad šeit mani ceļa biedri metušies uz fastfood. Pirms konferences sākšanās bija garumgarā diskusija, vai jāēd McDonalds, KFC vai Subway “tostermaizes”, un vai jāiegriežās Starbucks pēc kafijas. Tā kā KFC neatradās, tad uzzināju kā garšo Subway dienas piedāvājums. Jānosūta pie viņiem Checz Airlines pavāri pamācīties, kā taisāma tiešām laba tostermaize.

Pusdienlaikā (pēc divām pirmajām lekcijām) pūlī maģiski pazaudējāmies/izšķīrāmies, un es nolēmu, ka tad labāk iešu apskatīt TV torni (tas ir tepat blakus Aleksandra laukuma U-bāņa stacijai), nekā meklēšu KFC. Gāju, gāju, un pēkšņi KFC atradās man tieši priekšā bez meklēšanas. Ieeju iekšā, kā tad, re, kur ir mani ceļa biedri! Nospēru viņiem vienu cāļa kāju, konstatēju, ka šis ēdiens man ir pa asu, un devos tālāk. Ok, mana kulturālā fast-food-u izglītība ir celta un ar to arī pietiks. Vāciešiem laikam ļoti patīk fast-food – visas malas pilnas ar tādiem burgeriem un šitādiem burgeriem, fish&chips, take-away kafijām un tamlīdzīgām lietām. Man drusku pietrūkst čehu attieksmes pret ēdienu – ziloņa lieluma porcijas fantastiski pagatavotas gaļas. Jā, čehu valodai fonā es ar dodu priekšroku attiecībā pret vācu valodu.

Man blakus (lekcijā) sēž panks, kas dzer aliņu. Madars atzīmēja, ka šeit ir daudz dīvainu cilvēku.

Aizgāju uz TV torni, konstatēju, ka rinda ir gana īsa, lai saprātīgi drīz tiktu augšā. (Vēlāk izrādijās, ka īstais izaicinājums ir tikt lejā.) Gida man nav, bet no wiki arī šo to var uzzināt par tuvumā esošajiem objektiem. TV tornis ir Vācijā augstākā celtne. Tāds spics puļķis ar bumbiņu galā. 203 metru augstumā ir skatītāju platforma ar iespēju apskatīties tiešām uz visām pusēm, un 206 metru augstumā ir restorāns, kas lēni griežās (apgriziens pusstundas vai stundas laikā). Uzbrauciens ar liftu, vidējais ātrums 6m/s. Uzbraucu augšā, konstatēju, ka redzamība ir nu tāda viduvēja. Kamēr apgāju lēnām apgāju apli, redzamība sniegputeņa dēļ bija samazinājusies vēl uz pusi, pat tuvumā esošo Sarkano Rātsnamu nevarēja nobildēt. Padomāju, ka iztērētos 10,5 eiro es vienalga nenožēloju, un iestājos rindā uz lejā braukšanu. Rinda bija diezgan gara, un tās beigu gals stiepās gar skatlogiem. Kamēr stāvēju rindā, Berlīne ieslēdza savas daudzās gaismiņas, sniegputenis pierimās un pavērās burvīgs skats uz krēslā grimstošajām celtnem (daļu no tām pirmajā aplī nebiju pat ievērojus). Tā nu es gandrīz izstāvējusi rindu, nevis pagriezos uz liftu, bet apgāju vēl vienu apli un tad stāvēju rindā vēlreiz.

Tikusi lejā no Torņa, sapratu, ka apskatīt Sarkano Rātsnamu man laikam uzreiz nesanāks (es TV Tornim par godu vienu lekciju nobastoju, bet pēc tam es gribēju atpakaļ, un šeit, kad kādā auditorijā vieta beidzās, tad tur vairs nevienu iekšā nelaiž; vieta parasti beidzās nedaudz pirms lekcijas sākuma). Nopirku Starbucks karsto šokolādi (tā ir tiešām garšīga) un devos atpakaļ uz lekciju.

Kamēr šo romānu rakstu, sākusies jauna lekcija. Cilvēki saslēguši ethernet tīklā no LEDiem taisītas lampas, sataisījuši lielu tīklu un taisījuši gaismas šovu pamestā daudzstāvu blokmājā, kas nākamgad, visticamāk, tiks nojaukta. Minhenē. Nav ļoti tehniski smagi, bet ideja ir savā īpašā veidā valdzinoša.

Komentāri.

Es: Telefons čakarējās – konektējās vaļā no tīkla. Bet ja arī ar viņu būs noticis kas nenovēršami slikts, vienkārši nopirkšu jaunu.

 

Chaos Computer Congress 27 Berlīnē: priekšvārds

Neilgu laiku pēc Prāgas iegadījās ne darba sakarā būt Berlīnē uz ikgadējo Haosa kongresu. Jauks pasākums arī ne hakeriem – vispārizglītojošs un redzeslauku paplašinošs.

Turpinu pārcelt stāstus no fotku serveriem. Kursīvā vēl jo projām mani pārcelšanas brīdī pierakstītie komentāri, bet šoreiz man liekas, ka dīvainais, aptuvenais rakstīšanas laiks, ko piekopēju katra raksta sākumā, ir vairāk Latvijas nekā Vācijas.

Bildes

Pirmdien, 2011-03-21
21:51

Beidzot izšķiroju pusgadu taisītās bildes, t.sk. arī no šī ceļojuma. No vienas puses – daudzas lietas bija grūti atcerēties, cerams, ka komentāros pārāk lielas muļķības nebūšu salikusi… No otras puses – bija patīkami atcerēties – tas tomēr bija viens jauks brauciens 🙂

Bildes šeit: http://public.fotki.com/lauma/clara-treebank-scho/

Komentāru nav.

 

 

Mājupceļš

Ceturtdien, 2010-12-16
17:30

Esmu mājās, viss forši, tikai smadzenes tādas sagurušas. Tiepīgi negrib pārslēgties atpakaļ uz “pēc noklusējuma” izmantojamo valodu kopu. Pēdējo posmu no lidostas braucu ar mikriņu, kur (kā jau tas bieži notiek) bija daudz krievu valodas, un manas ļaunās smadzenes ik pa brīdim kādu no frāzēm izparsēja kā nesaprotamu – čehiski. Bija pat viena saprotama – “Příští zastávka” [čišti zastavka] (“nākamā pietura”, “pr” šīs frāzes sākumā man parasti izklausās pēc “č”, lai gan īsts “č” tas nav). 3 reizes dabūju rūpīgi piedomāt, lai neteiktu “thank you!” vai garākus paskaidrojumus angliski par to, ka no tā sēdekļa lien ārā atspere, uz kuras var saplēst drēbes.

Lidojumam vispirms izziņoja 20 minūšu kavēšanos, pēc tam ievilkās boardings, un tad vēl sazin cik ilgi gaidīja “transfer passangers”, kuriem kavējās iepriekšējais reiss. Ielidojām Rīgā ar 1,25h kavēšanos 😀 Kurš nepatiesais cilvēks man reiz teica, ka lidmašīnas nav autobusi, kas katra nieka dēļ aizkavētos…

No rīta bija jociņš ar izrakstīšanos no viesnīcas. Rēķinā vajadzēja mūsu abu vārdus, un ne ļoti attapīgais viesnīcas puisis vienā ailītē ierakstija manu vārdu, tad “and” un tad G. vārdu un otrā ailītē – tāpat ar un atdalītus uzvārdus. Būtu vismaz “fon” rakstījis, tad būtu lielāka ticamība, ka pasaulē eksistē cilvēks ar tādu vārdu.

“Náměstí” [Nāmesķi] – laukums. [Nadraži] – stacija. [Dami a panovi] – dāmas un kungi. Visur uzsvars uz pirmās zilbes, tas čehu valodu vērš skanējumā ārkārtīgi atšķirīgu no krievu valodas. Lietoto skaņu biežumi arī pavisam savādāki kā krievu valodai. “Pozor na krádeži!” – uzmanieties no kabatzagļiem.

Visi suvenīri atbraukuši labā stāvoklī, lai gan medovina nedaudz izsūkusies ārā no pudeles. Tagad manas zeķes (garās, tīrās) smaržo pēc medus. Es tajās biju ieģērbusi pudeli, lai nesaplīst.

P.S. Čehijā tumšais Kozel alus (viens no maniem mīļākajiem) maksāja 10-15 kronas par puslitra pudeli. Krona ir nedaudz mazāk kā 3 santīmi.

P.S.2. Es nopirku sev tīri jaukas balles kurpes. Ādas gan nav, bet izskatās tā kā es gribēju, un dārgi arī nebija. Tagad jūtos daudz labāk sagatavojusies rītdienas FMF ziemas svētku karnevalam.

Komentāru nav.

Furnikulieris, Eifelītis un konferences vakariņas

Ceturtdien, 2010-12-16
2:36

Šodien noskipojām pusdienas un devāmies braukt ar furnikulieri. Aizzaķojām ar tramvaju 2 pieturas tālāk, līdz Ujezd (ielas un pieturas nosaukums), kur atrodās jau iepriekš pieminētais komunisma upuru piemiņas memoriāls un vienlaicīgi arī furnikuliera apakšējā gala stacija. Apskatīju rūpīgāk izzūdošos cilvēkus. Izrādās, viņi nevis kļūst tievāki, bet viņiem trūkst gabali, jo augstāk pa kāpnēm, jo nepilnīgāki cilvēki. Ja vien man ir pareizs priekštats par to, ka tas tiešām ir komunisma upuru piemiņai, tad tā ir spēcīga un ģeniāli izdomāta piemiņas zīme.

Furnikulieris ir tāds neliels tramvajiņš, kas ar kārtīgu trosi tiek uzvilkts salīdzinoši stāvajā kalnā – tajā pašā, kurā augstāk atrodās Kārļa pils. Furnikulieris gan neved līdz pilij, bet līdz dārzu kompleksam. Kamēr braucām augšā, tikmēr nesniga – varēja pavērot Prāgas it kā sarkanos, bet patiesībā baltos jumtiņus.

Furnikuliera gala stacijā ir Eifelītis, kura pagrabā apskatījām Jāra Cimmermana muzeju / izstādi, pilnu ar visādām lieliskiem viņa izgudrojumiem, piemēram, trīsroku āmuru, kaklasaites tīrāmo, ugunsdzēsēju divriteni. Tur bija arī viņa biste, kuras seja gan tikusi iznīcināta cepuru tvaicēšanas procesā. *)

Pēc tam saņēmu sparu un uzkāpu Eifelītī pavērot Prāgu pa visam, pa visam no augšas. Kamēr mēs ar Cimmermanu, tikmēr atkal bija atsācis snigt, tāpēc vislabāk es redzēju daudzos mazos, glumos un daļēji pieputinātos koka pakāpienus. Kā arī funrikuliera staciju. Un vēl šo to. Tomēr jāatzīst, ka, piemēram, pils bija daudz labāk saskatāma tajos vakaros, kad nesniga, lai gan tad es biju lejā un daudz tālāk. Cita starpā, es pārliecinājos, ka tomēr arī Prāgā ir blokmājas – Deividskas rajonā. Šo faktu no Eifelīša varēja redzēt gluši labi.

Atgriezāmies priecīgas, ka no lekcijas nokavētas vien piecas minūtes, un, kad lekcija beidzās negaidīti pusstundu ātrāk, sapratām, ka šodien ir bijis mainīts grafiks un patiesībā bijām nokavējušas 35 minūtes no, iespējams, vērtīgākās lekcijas visā skolas laikā. Cūcība!!!

Vakarā mums bija “conforence dinner”, kur es ēdu ļoti garšīgu “savička” (čehu nacionālā mērce ar gaļu, to pasniedz ar knēdeļiem un brūkleņu zapti, un tā ir saldena).

Neveiksmīgas sakritības un G. ietekmes dēļ es nonācu pie galdiņa, kuru, ja neskaita mani un vienu profesoru, bija pilnībā apsēdušas valodnieces, turklāt krietna daļa runāja vāciski. Kādu laiku garlaikojos mēģinādama izdomāt ieganstu, kāpēc pārsēsties pie TrEd-istu galdiņa. G. mani centās pārliecināt, ka ja pie galdiņa sēž 7 džeki, tad 1 meitenei tur vieta atradīsies arī bez īpaša iegansta. Viņai pat izrādijās zināma taisnība. Pie čehu konsultācijām netiku, jo tie bija iegājuši sevī nē, bet dziļā sarunā čehu valodā. Toties tīri mīlīgi papļāpāju ar diviem vāciešiem, kuru slēptais mērķis bija tāds pats, kā man. Cita starpā nedaudz ierēcām par to, ka cilvēks reizēm izjūt zināmu neiederību sabiedrībās, kur visi, izņemot viņu, ir kā obligāto kursu apguvuši latīņu valodu.

Tagad jāiet gulēt, rīt lidojums ir salīdzinoši rīta pusē. Nepatīkami, ka tad, kad pirkām biļetes, nebija vēl zināms lekciju saraksts – mēs te krietni nokavēsim un piedevām lietas, ko būtu pat vērts klausīties.

Bet priecīgā ziņa ir tā, ta šīsdienas lekcijas (tās pašas, kuru nokavējām vairāk, nekā gribēts) iedvesmota, es pielaidu meklēšanu mūsu sintaktiskajiem kokiem. Tagad vēl tikai jāsaprot, kā dabūt ārā rezultātus analizējamā formā.

*) Izstādes devīze ir “Jārs Cimmermans – ģēnijs, kas nekļuva slavens”. J.Cimermans, lai gan ir viens no čehu nacionālajiem varoņiem, tomēr nekad nav dzīvojis – tas ir izdomāts tēls.

P.S. Čehijā ir ir par stundu agrāks nekā Latvijā, bet tā, kā man bija slinkums pārstellēt kompja pulksteni, tad šie ieraksti laikam datējās ar Latvijas laiku.

P.S.2. Numurā ir vadu internets, kurš reizēm strādā un reizēm nē. Tāpēc vakar neizdevās šo nopublicēt. Tagad jābrauc uz lidostu.

Komentāru nav.

Tilts un zaļās lēdijas

Trešdien, 2010-12-15
11:40

[Divadlo] čehiski ir teātris. Vakar Nataša mūs (mani, G. un vienu bulgārieti, un divas vācietes, no kurām viena patiesībā bija krieviete) aizveda vakariņās uz restorānu Slavia pretī Tautas (narodnoje?) Teātrim, kuru pāris dienas atpakaļ tika izteikta hipotēze, ka tā ir Kārļa Universitātes filozofu un lingvistu fakulāte. Restorāns lepojās ar to, ka ir absinta restorāns (nez kāpēc čehiem ir īpašas attiecības arī ar absintu), tāpēc viņiem bija kafija ar absintu, karstā šokolāde ar absintu, saldējums ar absintu, un pilnīgi noteikti vēl vismaz daži absinti ēdieni. Kafija ar absintu garšo tīri labi, līdzīgi kā ar balzāmu, tikai asociācija ar vērmelēm un citu zāles pļāvējā samaltu zāli ir mazāka, šokolādei ar nebija ne vainas. Nataša skaidroja, ka šis restorāns viņai ir īpaši mīļš ar to, ka karsto šokolādi tajā gatavo tādu vidēji biezu salīdzinājumā ar citiem restorāniem – karote viņā stāvus iespraust nevar, bet tā tomēr šokolāde, nevis kakao. Vēl es uzzināju, ka ir ļoti garšīgi salāti, kas sastāv no aukstiem kartupeļiem, marinētiem sīpoliem un marinētiem gurķīšiem.

Vakariņās bija nolasijusies viegli ekstravaganta kompānija – es biju vienīgā, kas nav augstskolā apguvusi latīņu valodu 😀 Bet man bija zaļš džemperis, kas glāba meitenes no pārspriedumiem, vai pēc absinta dzeršanas / absinta restorānā ir jābūt redzamām zaļām lēdijām: tika nolemts, ka es esmu pietiekami atbilstoša zaļās lēdijas lomai.

Pēc vakariņām ar Natašu un vācu meitenēm aizgājām uz Kārļa tiltu (vācietes to vēl nebija redzējušas), kura 3 vai cik gadus ilgais remonts beidzot ir beidzies. Nataša minēja, ka remonta beigas esot pasteidzinājis tas, ka čehi no ES saņēmuši rājienu par korpuciju, vai kaut kā tamlīdzīgi. Stipri puteņoja, un visi suvenīru tirgoņi bija vai nu aizgājuši mājās vai vismaz pārcēlušies uz Ziemassvētku tirdziņiem. Droši vien tāpēc man šoreiz tas tilts patika ievērojami labāk. Daudzo prožektoru gaismās sniegs taisīja grandiozus specefektus, lidinādamies visos virzienos.

Vakarā mēģjināju pabeigt datorgrafikas mājasdarbu un tagad briesmīgi nāk miegs. Kafijas pauzēs te dod garšīgāku kafiju nekā brokastīs (parasti ir otrādāk), tāpēc man jāsaņemās un neaizmigušai jāizdzīvo līdz kafijas pauzei pēc 20 minūtēm.

P.S. Liekas, ka restorāni te ir līdzīgā cenu līmenī kā Rīgā, vai pat drusku lētāki.

Komentāru nav.

25. lapa no 29

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén