Kategorija: Ceļojumi 3. lapa no 29

Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

Autors: lauma

Datums: 2025-05-12

Tēma: 2025-05 Ziemeļvācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

Stand side by side
Carry all as one
We can bear this weight
Stand side by side
We won’t come undone
For the hands that will carry us home are
Touched by fate

Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

Ziemeļvācijas pavasaris 1: prāmis

Autors: lauma

Datums: 2025-05-11

Tēma: 2025-05 Ziemeļvācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Saziņkārojāmies, kā tad ir ceļot pa Eiropu bez lidmašīnas? Teorētiski tam būtu jābūt vairāk nekā labi iespējamam, vilcienus cilvēce pazīst sen un tie mūsdienās var būt ārkārtīgi labi. Praksē ar saskaņošanos ērtos laikos un pieejamībās iet visādi. Mūsu mērķis ir nokļūt uz apmēram nedēļu Vācijā Ķīlē un uz vienu dienu Hamburgā. Ceļojam atkal divatā ar J. Zinot, ka abi stipri nogurstam, ja ceļojumā ir jāpaspēj uz ļoti daudziem posmiem, daudziem transporta līdzekļiem, un ka man ir ļoti nelabi autobusos, nolemjam pamēģināt lielāko ceļa daļu veikt ar prāmi Liepāja-Trāveminde (ja tur būs nelabi, vismaz nebūs tik šauri), tālāk ar vilcienu no Trāvemindes uz Lībeku un no Lībekas uz Ķīli. Diemžēl prāmis nesaskaņojas ar Rīgas-Liepājas vilcienu, tāpēc no Siguldas uz Liepāju izlemjam braukt ar auto.

Diena jauka, saulaina, ceļa apstākļi normāli, braucam veiksmīgi un garlaikojamies. Ir tomēr tāds gabaliņš, tuvu četrām stundām. Iedzeram pa vidu kafiju. Laimīgi nokļūstam Liepājā. Saprotam, ka Liepāja ir liela un ka mēs nesaprotam, kā nokļūt laikus ostā un pieklājīgi kaut kur noparkot mašīnu. It kā mēs bijām ierēķinājuši visas laika rezerves, bet kaut ko mēs arī bijām notērējuši. Fiksi mazliet paēdam un izstrādājam plānu, ka J. izlaidīs mani ostā ar smagajām pekelēm un tad noparkos mašīnu kaut kur saprātīgā vietā. Normāls plāns.

Pie ostas ir fūŗu sastrēgums. Un zīmes, pēc kurām mēs sākam nesaprast, vai mēs nejauši nebraucam ielikt mašīnu prāmī (tāds nav plāns). Un tad pēkšņi pēdējā brīvajā joslā vienkārši ceļa vidū stāv viena fūre. Vienkārši stāv. Ko nu, prasa J. Es strauji radu plānu C: es paņemu somas un lēnām aizlāčoju uz ostu. J. atrod jebkādu veidu, kā tikt no šejienes prom un noparkot mašīnu. J mēģina protestēt par manu muguru (es pirms divām dienām stādu parādē pārāk ilgi nesu pārāk smagu grozu), bet es vieglprātīgi apsolu būt prātīga.

Ostas terminālis patiesībā bija pavisam blakus. Ja neskaita ietvju trūkumu un divas kāpnes, es patiesībā tiku galā ļoti labi. Termināli es uzzināju, ka, pirmkārt, iečekoties es varu tikai kopā ar J., ja viņš nepaliek krastā, un, otrkārt, ka mums patiesībā ir par pusstundu vairāk laika, nekā mēs bijām sapratuši no izglītojošajiem materiāliem. Uzrakstu to J. un apsēžos saulītē.

J. samērīgi drīz tiešām uzrodas un saka, ka tikt ārā no ostas esot prasījis tikai vienu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Mūs ar mazu autobusiņu aizved uz kuģi, mēs atrodam savu kajīti (tā ir maza, bet J. ir absolūtā sajūsmā par to, ka ir iluminators). Diezgan mazs prāmītis, uz tā ir viens reizēm atvērts veikals, viens reizēm atvērts bārs, ēdnīca, kas dod plānveida ēdienreizes – vakariņas, brokastis, pusdienas –, un slēgta kafejnīca, kas esot vaļā tikai vasaras sezonā. Iekšēji nopūšos, ka Baltijas reģionā tak vasara ir tik īsa, kāpēc maiju nepieskaitīt vasarai… Bet no otras puses, kamēr es būšu prom, Siguldā sola salnas gandrīz katru nakti, varbūt maijs tiešām nav vasara.

Kuģa izbraukšana aizkāvējas vairāk nekā par divām stundām. No augšas skatoties, drusku ir sajūta, ka viens no kavēšanas iemesliem ir fūres, kuras drūzmējas un nejēdz iekrāmēties raiti kuģī. Jo šis prāmis pārvadā kopā visu ko, gan pasažierus, gan vieglās mašīnas, gan fūres. Kavēšanās vēlāk mums apgrūtinās nokļūšanu nākamās dienas vakarā Ķīlē, taču šovakar no tās izrādīsies arī labums. Mēs mierpilni paēdam vakariņas, skatoties saulrietu (vienkāršs, bet ļoti patīkams ēdnīcas stila ēdiens, es īpaši sapriecājos par citronu želeju), pafočējam saulrietu. Tad es pasēžu kajītē paadu. Un tad pēc deviņiem vakarā kuģis beidzot sāk kustēties. Ēdamzāle ir ar logiem uz priekšu un pēdējie vakariņu ēdāji vēl ir tur, tāpēc es iešmaucu tur atpakaļ pafočēt izbraukšanu no ostas. Tas ir skaisti un mazliet maģiski, jo krēslā var labi redzēt, kā mēs gandrīz vai traucamies garām ostas moliem.

J. ir izgājis aizmugurē ārā uzfilmēt savai mammai izbraukšanu no ostas, tāpēc viņš brīdi brīnās, kur gan es esmu palikusi, kur es dabūju tādas bildes (viņš kļūdaini pieņēma, ka varbūt es esmu ārā, lai gan kuģa priekšgals nav pasažieriem pieejams). Kamēr viņš mani atrod, mēs esam izpeldējuši jau kārtīgi ārā no ostas akvatorijas… un es saprotu, ka šovakar ir VIĻŅI. Ļoti labi, ka viļņus satiekam tikai tagad, citādi nekāda vakariņu ēšana nebūtu sanākusi.

Aizgrīļojamies līdz kajītei un es ātri saprotu, ka vienīgais veids, kā nepalikt bez vakariņām ir turēt acis ciet, nelasīt telefonu, nelasīt datoru, neadīt, neko neskatīties. Strauji eju gulēt. Patiesību sakot, ja acis aizver pavisam ciet un koncentrējas tikai uz viļņu ciklisko kustību – turpuuuuu šurpuuuuu, turpuuu šurpuu – ir ārkārtīgi relaksējoši un ieaijājoši. Un kajītes gulta ir negaidīti patīkama manai mugurai.

Kaut kad no rīta es konstatēju, ka aijātājs ir beidzies un vēlreiz aizmigt neizdodas. J. ir jau pamodies, viņš paņem mūsu saplacināmās kafijkrūzes un aiziet pēc rīta kafijas. Barčikā to var dabūt. Izskatās labi, garšo visnotaļ nebaudāmi. Manai baltajai kafijai to mazliet pietušē piens, bet J. sūdzas, ka viņējā garšojot pēc cigarešu izsmēķiem. Prātojam, ka varbūt bāra espresso automāts bojāts vai nesaregulēts, jo ēdnīcas kafija vakariņu laikā bija mazliet labāka. J. kādu laiku piemin, ka tas esot viens no sliktākajiem 2×3 eiro tēriņiem, kas viņam bijis.

Mēs noklausamies kuģa apkalpes iknedēļas avārijas situācijas mācības. Ir interesanti dzirdēt paziņojumus “kuģis aizdedzies, pārejam pie pilnīgas evakuācijas, atgādinām, ka šī ir mācību trauksme, tikai macību trauksme” vienā teikumā. Iebraukšana Trāvemindē būs 2,5h vēlāk, 18:30, mums ir daudz laika nodarboties ar neko. Pusdienas ir viedi pārceltas stundu vēlāk, bet tās nav tik garšīgas kā vakariņas. Kajītē trūkst gaisa, bet ārā ir labs laiks. Es attopos, ka mums ir somā tāda jocīga aplejamā tūristu kafija, J. dabū karstu ūdeni un sabrūvē mums tīri labu padzērienu. Krietnu laiku nosēžam ārā uz augšējā klāja, tur ir heliports, daži vienkārši soliņi un skats uz ne gluži bezgalīgu jūru. Uz abām pusēm ik pa brīdim var redzēt tālus krastus, redzam ļoti daudz vēja ģeneratoru, it īpaši Vācijas pusē. Dzeram kafiju un baudām neparasto sajūtu.

Vēl es kādu laiku kajītē adu un klausos audiogrāmatas. Kuģa bezmaksas wifi ir nāvīgi lēns, es kādu brīdi apsveru samaksāt par ātrāku, bet tad es saprotu, ka viņi savā bezgalīgajā tikumībā un viedumā bloķē ne tikai seksuālās izglītības lapas (Oh Joy Sex Toy ir brīnišķīga lapa ar ko sākt, kad gribas uzzināt, vai tavs interneta piegādātājs nesirgst ar aizspriedumiem), bet arī vienu no Eiropā bāzētajiem tīmekļa meklēšanas dzinējiem, Google konkurentu StartPage. Nu, iztiks viņi bez manas naudas, man ir adīklis.

Iebraucot Trāvemundē sanāk drusku redzēt pilsētas centrālās baznīcas torni un tad jau ir jākāpj ārā. Tā kā šis ir mazs, vienkāršs prāmītis, tad te nav atsevišķas gājēju izejas, mūs vnk nosūta lejā uz trešo klāju. Es it kā sekoju pārējiem pasažieriem… Un tad pēkšņi visur ir fūres, un man absolūti nav skaidrs, kur mums tālāk bija jāiet. Un J. seko man, viņam arī nav skaidrs. Un arī pirmajam kuģa čalim, kam mēs pajautājam, nav skaidrs. Tikai pēc brīža nākamais čalis mums pasaka, ka nē, mums jāiet tur ārā uz to mazo busiņu.

Trāvemundes ostu apkalpo viens autobuss, kas iet reizi stundā. Mēs nolemjam iet paši uz vilcienu, man OSM sarēķina, ka te ir nepilni 3 km, 20-25 minūšu gājiens. It īpaši, kad es ieklikšķinu navigatoram nevairīties no neasfaltētām takām, mums piedāvā iet pa Panoramaweg, tas taču nevarētu būt slikti, vai ne?

Ir kaitinoši, ka mums jāiet kārtīgs loks, bet ostas apkaime tiešām ir puslīdz sakopta, visur, kur mēs ejam, ir ietves vai citi droši gājēju ceļi, un tas “panorāmas veģis” ir tiešām skaists, tas ir grantēts ceļš, kas iet pa pakalna augšu, uz vienu pusi paverot labu skatu uz ostu. Īsi sakot, man ir izcili.

J. savukārt ir čemodāns, kura riteņos ķeras grants.

J. sākumā mēģina nest čemodānu rokā, lai to nebojātu, es uzstāju, ka taka ir pārāk gara. Drusku situāciju atvieglo, ka blakus, ir maza, mīksta zālīte, pa kuru ripojas labāk.

Lai vai kā, bet mēs ļoti normāli paspējam uz mazo vilcienu, mazais vilciens neko nekavē, Lībekā Ķīles vilciens ir drīz, kā rezultātā laikam astoņos un astoņās mēs jau ripojam uz Ķīli. Ķīlē plānojam palikt pie manas māsas, tāpēc es čatā rakstu par šo notīkumu attīstību. Un arī par to, ka pateicoties raitajai vilcienu kustībai mēs nepaēdām. Es rakstu māsai, ka es atceros viņas stāstus par milzīgajiem Ķīles donnerkebabiem un ka pusdesmitos vakarā droši vien kebabi būs jau ciet (Vācijā ir pieņemts agri celties un agri slēgties). Māsas vīrs saulaini atraksta “joke’s on you, jo [kebabs] būs, bet jāņem līdzņemšanai”. Un tā arī ir, Ķīles stacijā viņi abi mūs sagaida ar lielu maisu siltu kebabu.

Kebabi bija izcili. Ideāli tas, ko vajag tādā vakarā.

Tallina 5: epilogs

Autors: lauma

Datums: 2025-03-06

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!

Tallina 4: ostas promenāde

Autors: lauma

Datums: 2025-03-05

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Konferences noslēgumvārdi tiek pateikti, pirms vēl saule ir norietējusi. Mēs visi visiem applaudējam, es nospurinos par gaisa trūkumu citādi glaujanā viesnīcā un dodos dzīvē – pateikt J., ka ir jāiet piedzīvojumos! Mums oriģināli bija domāts šovakar doties uz Kadriorgu, ja ir daudz spēka, vai vispaz paēst “Olde Hansa”, ja ir mazāk, bet pēc trim pelēkām dienām vienā debesu pusē ir parādījies tāds kā neliels zilganumiņš… un es esmu no kolēģes dzirējusi, ka tepat netālu esot diezgan labi staigājama ostas promenāde, es pieminu aiziešanu tur. Es mazliet svārstos, cik viegli tur ir tikt, vai tur nebūs drausmīgas šosejielas pa vidu, bet J. ir izpētījis karti un vedina mani iet.

Ā, un man beidzot vairs nesāp kunģis un nenāk miegs. Līdz ar to ejam.

Pirmkārt, tas tiešām izrādās ļoti tuvu un ne sevišķi sarežģīti aizejami. Mums tikai jāapiet apkārt vienam aplim, kurā ir sasprūdušas fūres, un tad viņas paliek tur pa labi, un mēs dodamies tālāk. Otrkārt, tā nav degradēta ostas teritorija, kurā ir iespējams ielavīties un redzēt jūru. Nē. Tas ir mērķtiecīgi cilvēkiem izbūvēts pastaigu maršruts – pacelts vismaz 10 metru augstumā, mērķtiecīgi notalīts no jebkādas muitas vai saimnieciskās darbības, aprīkots ar margām, soliņiem, puķupodiem un tādām lietām. Soliņi turklāt visi ir ar led lampiņām no apakšas izgaismoti. Vidū ir pat bērnu laukums.

Promenāde kartē man izskatās īsa, bet patiesībā apmēram kilometru gara. Vienā pusē ir pasažieru prāmju ostas aktīvā darbība, prāmji pietauvojas un attauvojas, bet otrā pusē – divas mazākas piestātnes, kurās šobrīd neviena kuģa nav, un bezgalīga jūra. Kamēr mēs aizejam līdz promenādas galam, mēs redzam vismaz vienu prāmi iebraucam un vismaz vienu aizbraucam. Kaut kur margās, apgaismes stabos vai vēl kaut kādās konstrukcijās gaudo vējš. Saule pamazām zūd (šis ir Igaunijas ziemeļu krasts, saule te neriet jūrā), jūra no pelēkas kļūst ar vien zilāka un tad melnāka. Es mazliet nīgrojos, ka mans telefons nesaprot pievakares krāsu maģiju, bet J. uztaisa pāris skaistas bildes, kur es sēžu promenādes galā un mazliet mākslinieciski salstu. Pāri ostai redz Tallinas otru krastu, es neatpazīstu, bet apzinos, ka esmu tur kaut kur pirms sešiem gadiem staigājusi. Iespējams, ka es kaut kur tālumā, pirms pavisam satumst, redzu arī vienu salu. Iespējams, tā ir Aegna.

Promenādes galā var sēdēt mūžīgi.

…ja apmetņa vietā valkā alpīnistu guļammaisu.

Man alpīnistu guļammaisa nav, es nosalstu un mēs lēnām ejam atpakaļ. Man ir plānie zābaki, līdz ar to es nu jau kādu laiku jūtu, ka patiesībā šodien ir daudz staigās pa ārkārtīgi cietu asfaltu. Stāvot uz tilta mūžsenas jūras vidū, vecpilsēta ar “Olde Hansa” jūtas tik ļoti tālu. Ar zināmu mīņāšanos un šaubīšanos tiek pieņemts eksekutīvais lēmums iet uz jūras velšu restorānu “11. okeāns” prominādes vidū, nevis Hanzu. Viņš ir no dārgā gala, bet atsauksmes internetā ir tīri pieņemamas, un es ievēroju, ka tur interesanta topinambūru* zupa, kas kā jau veģetārs ēdiens ir ievērojami lētāka. Nolemju, ka ēdīšu to, skatīšos pa logu jūrā, un būs jau labi.

J: Piedzīvojums!!!
Es: O_O
J: Mums vajag piedzīvojumu! Paņemam to jūras velšu plati divām personām!!!
Es: Ak vai, ko es esmu tev samācījusi….

Jūrā skatīties sanāk ar iztēli, jo paliek tumšs, un restorāna gaismas, kā arī cauri restorānam spīdošās ostas gaismas projecējas stiklā pret tumšo jūru un veido dīvainas mirāžas. Taču jūras veltes mēs tiešām paņemam. Un tās ir labas! Mēs viegli sadalām dažus neviennozīmīgākos labumus – J. dabū austeres un mencu aknas, kas negaršo man, es par to savācu ikrus, kas negaršo viņam. Kūpināts lasis, interesanti garneļu salātiņi, astoņkājis pikantā mērcītē, marinēta siļķe, un vēl viena maiga zivs, kuras nosaukumu man vēlāk neizdodas atrast – J. saka, ka bija “tuborg” vai tamlīdzīgi, taču man vakarā neizdodas intenetos sazīmēt nevienu zivi ar šādu vārdu ne angliski, ne igauniski, un es neuzticos valodu modeļiem prasīt, ka tie nesamuldēs stulbības**. Vēl tur ir pāris lieliski grauzdiņi, maizītes, sēklu kraukšķi un mērcītes ar sinepēm un ķiplokiem. Pirmo reizi es arī piedzīvoju to, ka jūras veltēm kā šķīvīši tiek izmantoti lieli glimežvāki, kas ielikti vēsos sālsgabalos. Nospriežam ar J., ka gliemežvāki vidē sadalās atšķirbā no plastmasas. Piedzīvojums ir izdevies, un neviena no veltēm negaršo pēc gumijas, vai jebkā cita apšaubāma. Viennozīmīgi, šī ir labākā jūras velšu plate, kas man ir bijusi. Bet, ja par jūras velšu plati neskaita atkausētas mīdijas ar maziem laša gabaliņiem, tad šī ir vienīgā jūras velšu plate, kas man ir bijusi, tā ka es varētu nebūt objektīva.

Topinambūru zupa ar kokospienu un marinētiem puķkāpostiem arī ir ko vērts, bet šoriez mani visvairāk iepriecina noformējums. Ja šķīvim ir tumši rakstainas malas, kas uz vidu paliek gaišākas, un vidū ielej gaišu zupu, kam paber vēl virsū zaļumus, izskatās ļoti pēc mākslas darba. Filozofējām ar J., ka topīšus ar kokospienu jāpamēģina apvienot arī mājās, iedvesmota kombinācija.

Desertu es nepaņemu, jo es neticu, ka pēc visa šī labā tas spētu turēt līdzi. Mēs ar J. kādu brīdi nosēžam, veroties neredzamajā jūrā. Es pie sevis pārdomāju, kāpēc mēs nebraucam uz Tallinu biežāk.

Mentāli sagatavojos grūtam gājienam atpakaļ uz viesnīcu, bet tas patiesībā izrādās tiešām tuvu, pat ar nogurušām kājām. Ostas promenāde vienkārši eksistē alternatīvajā visumā, tuvu un tālu vienlaikus.

_____________
* Nav jau tā, ka topinambūrs latviski būtu vārds, kas kaut ko izskaidro, bet mani tomēr allaž mazliet sirdī sasmīdina fakts, ka angliski topinambūrus sauc par Jeruzalemes artišokiem, lai gan ne ar Jeruzalemi, ne artišokiem tur neesot sakara.
** Varbūt “turbot”? Tad tā būtu akmeņplekste. [Pievienots 2025-05-06.]

Tallina 3: vecpilsēta un vecpilsēta vēlreiz

Autors: lauma

Datums: 2025-03-04

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Ar viesnīcas segu tā arī nesadraudzējos, otrajā naktī sadusmojos, izkratu segu no pārvalka un tālāk guļu ar pārvalku, kam uzsegts apmetnis. Labi, ka man ir apmetnis. Patiesībā arī matracis ir tāds drusku svilinošs, bet tur nu neko nevar darīt. Un vēl arī mans kuņģis ir apvainojies par aizraujošo ceļojumu, un nakts sanāk briesmīgi caura. Konferencē uzlasu visādas interesantas infodruskas, no kurām plašākas pieminēšanas vērti varbūt ir dažādie ierosinājumi nelietot lielos valodas modeļus tam nepiemērotām lietām un neantromorfizēt, jo tie nav būvēti kā cilvēki, nemācās kā cilvēki, nesaprot un nedomā kā cilvēki. Taču man pašai diezgan interesanti paklausīties arī par reģiona maznodrošināto valodu un dialektu problemātiku. Kolēģes pamudināta pajautāju organizatoriem vēlreiz, izrādās, ir tieši viena brīva vietiņa palikusi un J. var nākt līdzi man konferences vakariņās.

Ar šo prieka vēsti atgriežos viesnīcā un uzzinu, ka J. tikmēr ir bijis drosmīgs un ne tikai atradis aptieku, bet arī aptiekāru, kas runā angliski, un viņi pa abiem ir sazīmējuši man gandrīz tās pašas zāles, kas man Latvijā ir kuņģa problēmu uzliesmojumiem. Jo man tik sen nebija bijis slikti ar kuņģi, ka nebija ienācis prātā paņemt līdz zāles. Jā, viedi. Un igauņu almagela aizvietotājs izrādās ievērojami mazāk pretīgs. Mēs to visu pārspriežam, tad paguļam nelielu diendusiņu un dodamies vakariņās.

Vakariņas ir vienā no lielajām centra viesnīcām – labas, klasiskas un dāsnas, taču nepārsteidzošas. Mēs kārtīgi pieēdamies visādus labumus un sapazīstamies mazliet tuvāk ar vienu no kovidlaikā atnākušajiem kolēģiem, ar ko pirms tam pārsvarā videozvanos redzējāmies. Patīkams vakars. Pēc tam mēs pašķiramies, un mēs ar J. nolemjam izmest nelielu pastaiglīkumu pa vecpilsētu – bodītes te ir slēgtas, bet Tallinas vecpilsēta ir labi izskaismota un sakopta, te ir patīkami staigāt. Pēc pāris kvartāliem… mēs satiekam to pašu koleģi vēlreiz. Nu, ko, klīstam tālāk kopā, pārspriežot visādus niekus. Uzzinām, ka kolēģis māk japāņu valodu, un vienojamies, ka vilcieni ir lieliska manta un mums vajag vairāk vilcienu. Visur. Vecpilsēta sarunu fonā ir ļoti gleznaina, ja pēdu nogurums neradītu savus ierobežojumus, es varētu klīst pa to stundu stundām. Fonā es ievēroju kādu kafejnīcu, kam skatlogos ir vilciena modelis, panorāmas rata modelis un skaļi paziņojumi par vecāko kafejnīcu Tallinā. Vēl es, ē, pamanu, ē, kādu vēstniecību, kam priekšā ir nolikta sēta un uz tās sētas ir, ē, ļoti daudz lapiņu. Daudz viduslaiku ēku, baznīcas, mazi lodziņi, slēgti suvenīru veikali. Tā kā ir jau pavēls, ir klusi. Taču nav bailīgi.

Nākamajā naktī zeltmatītes līdzsvars ir beidzot atrasts un es izguļos labāk. Kāpēc ir jau pēdējā diena?! Šoreiz vispār konferencē man ļoti viecas ar lielajiem, uzaicinātajiem referātiem, ar patiesu interesi noklausos vēl vienu. Pusdienlaikā es nobastoju pusdienas un mēs ar J. izšmaucam uz vecpilsētu iebaudīt to vecāko kafejnīcu. Tur ir patīkams 20. gs. sākuma interjers, kas liek domāt par vismaz 20. gs. sākumu, ja ne senākiem laikiem. Taču tam laikam atbilstoši grezna vieta – koka paneļi pie sienām ir rotāti, gaudz spoguļstikla ielaidumu, griesti rakstaini. Mēs nopriecājamies, ka piedāvājumā ir arī salāti un brokastu tiesa, ne tikai kūkas. Es dabūju absolūti lielisku ceptu kazassieru ar biešu, granātābolu, riekstu un lapu salātiem, J. paņem šķidrās olas ar maizīti un citām piedevām. Mans siers maigi apcepts, silts, mīksts, un vienlaikus arī tikai pavisam nedaudz drupans. Vēl mēs sapriecājamies par “vastla kukkel”, kas tur pieejami 3 veidi. Pirmkārt, “kukkel”, nu kā var latvietim nepatikt tāds vārds. Otrkārt, tā ir gaisīga un maiga rauga bulciņa ar patīkamu kardamona piesitienu, kas piepildīta ar putukrējuma bāzes krēmu un kādu ievārījumu. Mēs vienbalsīgi nolemjam, ka vislabākā ir ar putukrējumu un aveņu zapti, lai gan tā ar pistāciju krēmu un lāceņu zapti arī ir ļoti patīkama. Sēžam, dzeram kafiju, un baudām atmosfēru. Skaists mirklis, viens no tiem, kuru dēļ mums patīk ceļot, it īpaši kopā.

Pēc tam mēs ieklīstam vienā mazā šokolādes veikalā un pāris nopērkam pusdūres lieluma šokolādes krēma pikas, ko tur nezkāpēc pārdod ar apgalvojumu, ka tās ir konfektītes (es rakstot pa drusciņai vienu ēdu un man te ilgam laikam pietiks).

Pēc tam, ejot atpakaļ, vecpilsētas vienā malā es uzrīkoju impromptu fotosesiju durvīm. Bez jokiem, Tallinā ir ārkārtīgi daudz skaistu, krāsainu durvju, katra savā formā un rakstā! Ja vien rajonā ir tām vecajām durvīm ļauts saglabāties.

Pēc tam mēs saprotam, ka ir vēl drusku laiks, un apsēžamies vienā vecpilsētas nomales kafejnīcā iedzert vēl vienu kafiju un apēst trifeli. Te interjers ir daudz vienkāršākas, bet mani ļoti valdzina gandrīz pusmetru biezās sienas un no atlikumu dēļiem izfrēzētie galdi. Un mēs patiesībā esam saguruši no tās staigāšanas pa vecpilsētu.

Pēc tam blakus durvīs tējnīcā es nopērku 4 visskaistākās kafijas tasītes. Atlaidi man nepiedāvā, tāpēc tējkannu es nenopērku. Pagaidām. Internets eksistē. Redzēs. J. saka, ka tas uz manu atbildību.

Pēc tam gan es beidzot eju atpakaļ uz konferenci, lieliesko guvumu atdodot J. nolikt viensnīcā. Konference tuvojas noslēgumam, bet vēl dažas labas lietas tur jādzird.

Tallina 2: miedziņš nāk bērnu kaitināt

Autors: lauma

Datums: 2025-03-02

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

No rīta (pirms astoņiem) nāk miegs kā ūdens, J. mēģina mani augšāmcelt ar krūzīti viesnīcas maksas kafijas, kafija ir ļoti nekāda. Bet konferences norises vieta ir tieši blakus, nekur nav tālu jāiet. Diena ir pelēka, bet tajā telpā, kur ir mans darbseminārs, ir milzīgi logi pa visu sienu, es brīžiem skatos, kā mākoņi spoguļojas aiz loga esošās laivu piestātnes ūdenī. Kafijas pauzē dod nenormāli garšīgas lašmaizes. Es ieleju krūzi labākas kafijas, uz pārāk mazas apakštasītes uzbalansēju divas lielas lašmaizes, un tad pēkšņi ar mani sāk runāties kāds norvēģu zinātnieks. Nu neko, es sāku ar miegainu entuziasmu stāstīt par latgaliešu rakstu tradīcijām un saistīto datorapstrādes problemātiku un fonā domāju, ka cerams man nav uz sejas krēmsiers.

Pusdienlaikā mēs ar J. satiekamies un aizejam uz bulanžēriju, ko atradām blakus vakardienas suši vietai. Kafija ir laba. Nespēju nekur ieraudzīt, kāda zīmola kafiju viņi lieto, bet viena no tējām ir latviešu Rocket Bean. Tieku pie ārkārtīgi labas franču pankūkas ar pīles un kaut kādā maģijā sutinātu sīpolu pildījumu.

Pēcpusdienā, kad darbsemināra programma ir pārsvarā piebeigta, es nolemju, ka pirmā prioritāte tagad būs diendusiņa. Atgriežos viesnīcā, nosnaužos. Pamostos dulnu galvu, un saprotu, ka nav gaisa. Atveru logu. Lai slavēti atveramie logi!!! Paskatos numuriņa klimata kontroles displeju. Ventilators esot “high”*. Emm, okei.

Vakarā ir konferences atklāšanas vīna pasākums, bet līdz tam vēl ir tāds brīdis. Turklāt pirmo reizi mūsu kopābraukšanas laikā man nav izdevies dabūt “plus viens” biļetes priekš J., viņš nevar man nākt līdzi ne uz atklāšanas dzērienu, ne konferences vakariņām. Esot bijis par daudz gribētāju, pietrūkstot vietas. Mēs ar J. izejam pastaigāt pa pilsētu, aizstaigājamies un es tā arī neaizeju uz to atklāšanu.

J. piedāvā iet uz vecpilsētu, bet es nogriežos mazliet šķērsu un tad mani jau interesē, kas tad tās par gaismiņām… un tā mēs ieklīstam Rotermanni kvartālā. Šķiet, ka pagājušajā reizē mēs te nebijām, turklāt te varētu būt arī pa šo laiku vēl notikušas izbūves. Cik noprotu, no lakoniskā Vikipēdijas šķirkļa, 19. gs. te ir bijis rūpniecisku darbību kvartāls – graudu pārstrāde, spēkstacija un katlu māja. Šobrīd te ir daudzstāvu māju komplekss, kas manā subjektīvajā redzējumā ārkārtīgi gaumīgi kombinē veco ar moderno – autentiski veci robaini ķieģeļi kopā ar speciāli rūsinātām tērauda virsmām un mūsdienu dekoratīvajiem ķieģelīšiem ar robaino virsmu. Gājēju ielu režģis, skulptūras, puķupodi, soliņi, ļoti daudz gaismiņu. Veikali, viesnīcas, un, šķiet, arī dzīvokļu mājas. Daļa ēku ir pilnīgi jaunas, taču man šķiet, ka ir ļoti veiksmīgi izdevies trāpīt sajūtā, ka viņas te iederas. Izklīstam vairākus lokus, līdz ieraugam kādu aicinošu restorānu: no fasādes virs mūsu galvām uz mums spīd liels Art Deco stila uzraksts “Chicago 1933”. Pie durvīm skan mūzika no apslēptas tumbiņas, pa logu redz, ka iekšā ir muzikanti, stīgu kvartets. Taisāmies tā kā iet prom, bet atgriežamies – kāpēc lai mēs nepaklausīto svētdienas vakarā stīgu kvartetu?

Restorāna interjers nav ārkārtīgi vēsturisks, taču pietiekami, lai iedotu sajūtu. Zāles centrā ir apaļš bārs, ap kuru apvilktās LED gaismu lentas pietēlo neonu. Vienā malā ir neliela skatuve ar mūziķiem. Mums ierāda apaļu galdiņu ar ārkārtīgi ērtu dīvāniņu. Es uzzinu, ka, ja tvaicētu vai sautētu puķkāpostu aplej ar siera fondī un nobārsta ar panko drupačām, tas sanāk sasodīti laba lieta. Mēģinu pārliecināt J., ka šito jāmēģina mājās atkārtot. Spriežam, ka sieru maisījumu gan būs jāmāk uztrāpīt. Vēl es uzzinu, ka krēms brulē ar kazas sieru arī ir baigā manta. Iespējams, arī tas būs kādreiz mājās jāpamēģina. Tā nu mēs sēžam, klausāmies, sēžam, klausāmies… Nu tāpēc es uz to konferences atklāšanu neaizgāju.

_______
* Parasti šis angļu vārds nozīmē augstu darbības intensitāti. Taču šajā gadījumā es nezinu, vai vairāk vietā nebūs slenga tulkojums, ka ventilators ir apnarkojies.

Tallina 1: čū-čū!

Autors: lauma

Datums: 2025-03-02

Tēma: 2025-03 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

Suši ir ļoti labs.

Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

____________________
* Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
*** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.

Turīna 4: vakariņas dvēselei un mājupceļš

Autors: lauma

Datums: 2024-05-28

Tēma: 2024-05 Itālija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamā diena, sestdiena, mums ir pēdējā Turīnā. Vācam čemodānus, mazliet pačīkstam par to, ka ir beidzies tualetes papīrs un mums neiedeva jaunu, un nočammājamies drusku par daudz, es pāris minūtes nokavēju sava workshop sākumu. Bet tikai nedaudz. Tā kā šodienas programma nav pakļauta galvenajai konferences organizācijai, sesijas sadalās samērīgāk, un es dabūju arī pasēdēt. Es ievēroju, ka viens no jomas grandiem man blakus ļoti acīmredzami mieg ciet un sajūtos daudz labāk par savu klaiņojošo uzmanību. Bet pēc kafijas vēl jo projām ir jāstāv rindā, un šodien mēs esam tajā ēkā, kur ir neērtāks kafijas paužu ēdiens. Posteru angārā bija tādas mīkstākas bulciņas, bet šeit pirmajā kafijas pauzē ir jauki, saldi, drupani un ārkārtīgi sausi cepumi. Manam kunģim par to ir viedoklis. Es paskatos dienas plānu, ieraugu, ka pusdienu pauze ir īsa (apkārt esošā iepirkšanās centra rindas neizstāvēšu), un palūdzu, lai J. man atnes man uz pulksten vieniem kaut ko garšīgu un kunģim labu. J. atnes man rāmenu no tā japāņu restorāna (Japs!), kas bija netālu no mūsu viesnīcas. Lidojums mums ir svētdienas rītā no Bergamo, tāpēc pēdējai naktij mums viesnīca ir norezervēta tur. Plānojam braukt ar vilcienu uz Milānu, paēst tur vakariņas un tad uz Bergamo, lai no rīta pirms lidmašīnas būtu jātērē mazāk laika ceļā. Šoreiz mums pat ir laicīgi nopirktas parastās biļetes. Pirms Milānas vilciena paspējam izmest mazītiņu laukumiņu Turīnas centrā – aizejam San Karlo laukumam, kas pēc kartes izskatās, ka varētu būt vecpilsētas centrālais laukums, un nejauši ieklīstam San Frederiko galerijā. Šajā gadījumā galerija ir tā kā apjumts ielas fragments. Safočēju krāšņās fasādes, papriecājos par stikla rūtiņu jumtu, un tad piesēžam vienā galerijas malā uz kapučino un desertu. Man ir olu liķiera krēms (mazliet apdedzināts ar cukura glazūriņu) ar ogām. Laba kombinācija. Smejos J., ka varbūt man tikai tagad sāk piezagties ceļojuma sajūta, kad beidzot ir laiks atvilkt elpu. J. pastāsta, ka, kamēr es piedalījos konferencē, viņam esot pilsētas centrā uzklupis siers un tagad mums atkal ir vairāki veidi suvenīrsiera. Uzbrucīgi tie Vecās Eiropas sieri nudien! Vilcienā braucam šoreiz parastajā klasē. Tas vēl jo projām ir ļoti ērti, bet mans krēsls tomēr nav tik milzīgs, lai es varētu tik ļoti iztiept elkoņus uz visām pusēm. Bet rozetes ir. Milānā J. ir atradis kādu restorānu Pane i tulipani tikai pāris kvartālus no stacijas. Vēlāk viņš atzīstas, ka to atradis uz ātru roku apmēram desmit minūšu laikā vilcienā, cīnoties ar sliktu internetu. Es smejos, ka to nevajadzēja teikt, jo restorāns ir patiesi lielisks. Sēžam ārā, vakars ir tieši ne par aukstu, ne par karstu. Viesmīļi entusiastiski stāsta par vietējiem ēdieniem un jokojas ar mums. Kad mums atnes vīnu, J. pamāj, lai dod pagaršot man, un viens no viesmīļiem saka, ka, nu jā, viņa ir boss, ja tu izvēlēsies sliktu vīnu, viņa tevi vakarā nodurs. J. diplomātiski atbild, ka vienkārši uzticas manai gaumei. Vīns, starp citu, atkal labs, un es pierakstu, ka vermentino ir atslēgvārds, kas man jau vairākkārt ir garšojis. Kaut kur starp otro ēdienu un desertu iet garām vīrs, kas mēģina mums iepārdot sarkanas rozes. Atsakamies, jo roze diez vai pārdzīvos atceļu uz Latviju. Uzkodas mums pilnībā iemārketē viesmīļi, bet es nenožēloju, jo tā beidzot sanāk kaut ko jaunu uzzināt – ceļojuma laikā pašai palasīt diemžēl nebija laika. Mums ir maizīte ar baklažāniem kaut kādā oranžā mērcē, kam uzrīvē rūgto šokolādi, fokača, kas atgādina vienkāršu picu ar tomātmērci un sieru, pupiņu biezzupa un kaut kādi zaļu dzinumu (endīvīju?) salāti ar anšovu mērci. Tā es uzzinu, ka reizēm pat man tomātmērce ir pieņemama. Iespējams, tikai Itālijā, tikai sestdienas vakaros labā restorānā un tikai labā garstāvoklī. Pupiņu biezzupa šķiet pagatavota uz tāda pamatīga kaulu buljona bāzes, ka ar cirvi varētu cirst. Otrajā ēdienā mums piedāvā jūras ezi, tas šodien esot svaigs un liels, bet es pavelkos uz smadzeņkauliem (osso buco) ar safrāna risoto. Ēdu un filozofēju, kā gan tas ir, ka gan gaļa, gan risoto katrs atsevišķi šķiet par maigu, bet kopā ir absolūti ideāli un pilnvērtīgi. Desertā J. saka, ka viņam jau pietiek, bet es paņemu tiramisu. Viesmīlis saka, ka nevar dot divas karotītes, jo man ir tiramisu, bet J. ir Deserts, tāpēc tiramisu viņam vairs nevajag. Bet mums tomēr iedod divas karotītes. Pēc vakariņām ir jātiek uz Bergamo. Autobuss ved uz lidostu, un viesnīca ir lidostai tuvākā viesnīca, ko varēja dabūt, neziedojot nieri. Viesnīca ir drusku vairāk kā 2km no lidostas, un šovakar tas ir par daudz. Vispirms mēs gandrīz kilometru ejam gar miljons stāvvietām (lai slavēts fakts, ka visur vismaz bija uzzīmēts gājēju celiņš). Tad ir pāris dīvaines ēkas un servisi un tad ļoti pēkšņi sākas privātmāju rajons. Tad mums pa tuneli ir jāšķērso autostrāde, un es… nobīstos no tuneļa. Tunelis izskatās mazs, klaustrofobisks, pusaizbrucis un ārpusē ir dīvaini brīdinājumi itāļu valodā, ko J. negrib lasīt. Objektīvi runājot, tunelis nebija ne aizbrucis, ne kāds, un brīdinājums bija par to, ka tiem, kas garāki par 1,9m, ir jāpieliecas, jo vienā galā ir pāris ar raibu lenti aptītas trubas. Un vispār tam tunelim pat nesen bija pārkrāsotas sienas, tajā nav pat neviena grafiti. Vienkārši ir ļoti nogurts. Nākamajā dienā J. ir ar mieru žēlīgi atzīt, ka tunelī vismaz smirdēja. Pēc tuneļa sākas tāds kā pilsētas centrs ar bezmaz vai viduslaicīgām mājiņām un vismaz vienu baznīcu ar ļoti daudziem zvaniem tornī. Viesnīcdzīvoklītis ir absolūti omulīgs, un, lai gan vannasistaba ir uz diviem numuriem viena, tā ir šausmīgi glīta ar mazām dienvidnieciskām flīzītēm un tajā ir burbuļvanna. Bet ir pusnakts, mums četros ir jābūt lidostā, un vispār vannasistabā ir uzlikta zīme, ka, lūdzu, nelietot burbuļus pēc desmitiem vakarā, jo tas ir pārāk trokšņaini. Tā nu es aizeju gulēt, nevis atlikušās 3h nosēžu vannā. Pēc nelielās 3h pagulēšanas ceļš uz lidostu šķiet daudz īsāks. Izlidošana nokavē tikai mazliet, un saullēkts pār kalniem un blakusesošo cietoksni ir ļoti skaists. Lidmašīna pēc ātrvilcienu priekiem ir drusmīgi neērta. Es guļu, bet man ir sajūta, man pēc tam ir izmežģīts kakls un sastiepta mugura 3 vietās. Ir tāda urbānā leģenda, ka rainis ņemot no lidmašīnām ārā krāslus, lai pārliktu tos ciešāk (lai saiet vairāk pasažieru), un, kad mani tur iebāž, es tam spēju noticēt… Rīgā vispirms es gandrīz norakstu zudušajos savu čemodānu (tas ir nevis uz lentes, bet nezkāpēc nomests kaktā aiz otras, nestrādājošās, lentes), un tad, izgājusi ārā, ka pēc vēsās Ziemeļitālijas Latvijā ir sākusies kaut kāda karstuma elle. Es, pirmais darbs, nolieku vilnas žaketi čemodānā un izvelku visu ceļojuma laiku nelietoto lina platmali. Ir 30 grādi. Maija beigās.

Turīna 3: mazliet karaliskuma

Autors: lauma

Datums: 2024-05-28

Tēma: 2024-05 Itālija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Trešā konferences diena ir pēdējā pamatsatura diena, tāpēc tā jau pati par sevi ir īsāka, un es vēl nolemju noīsināt noslēgumvārdus, kas tāpat būs lielajā telpā ar pārāk mazo gaisu, kur man nāks miegs. Vakarā būs konferences galā vakariņas, bet līdz tam vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam pavisam mazliet, maigi un ar vairākām atpūtiņām pastaigāt pa pilsētu. Valentīna parks nav tālu, un tas ir pie upes. Nolemjam, ka, ja būs spēks, tad pastaigas maršruts varētu būt iziet tam visā garumā gar upi cauri un tad griesties atpakaļ pilsētā iekšā meklēt ceļu uz vakariņu vietu.

Parks ir patiesi patīkams. Vispirms mēs atrodam krāšņu, mītīsku tēlu skulptūrām rotātu strūklaku (Divpadsmit mēnešu fontāns) un apsūnojušas kāpnes, kas ved uz nekurieni. Turpinot uz priekšu, vienā pusē ir botāniskais dārzs un otrā pusē – viduslaiku ciema replika, kas ar lielu rūpību uzcelta 19. gs. otrajā pusē kaut kādam pasākumam par godu. Viduslaiku ciems ir ciet, bet botāniskajā dārzā ir vairākas ļoti smukas skulptūras, piemēram, kāda stiepļu lēdija, kas attēlota braucam ar veclaicīgu zāles pļāvēju, kam pēdās paliek puķes, vai arī zēns, kas lasa grāmatu, no kuras nāk ārā baltu taureņu straume. Zēna statuja ir priekšplānā kādai ūdenstilpnei, kurā peld kaut kādi boberi. J. domā, ka tās ir nūtrijas, nevis bebri, jo, iespējams, uz brīdi pazibējusi aste, kas ir pietiekami tieva. Es tā arī asti nesaskatu.

Visur parkā ir ļoti daudz vāveru un tās nav sevišķi bailīgas. Arī ārpus botāniskā dārza robežām ir vairāki ļoti resni koki ar zemiem, nenormāli gariem zariem. Ir vairākas saldējuma pārdotuves, bet tās veras ciet. Otrā upes krastā var redzēt atsevišķas mājas meža un citu zaļumu ietvarā. Kādu laiku pērkons ducina tālumā. Esam tikuši parkam apmēram līdz vidum, kad sāk līt un turklāt diezgan pamatīgi. Mums atšķirībā no vairuma apkārtesošo cilvēku ir kārtīgi lietussargi, un tā vienkārši kur paslēpties parka vidū nav, tāpēc turpinam uz priekšu. Pie upes tie skati ar gaišākiem un tumšākiem mākoņiem un mazliet aizmiglotajiem tiltiem patiesībā ir ļoti jauki.

Virzoties uz priekšu, pie upes ir vairāki airētāju klubi, un mēs satiekam vairākas sportistu grupiņas, grūti saprast, vai viņi turpina skriet treniņa ietvaros vai prom no lietus.

Kad esam aizgājuši līdz nākamajam tiltam, parks beidzas, sākas pilsētas daļa, kur brauc auto un ir ļoti daudz šļakatu. Turklāt mums patiesībā vēl ir laiks līdz vakariņām diezgan daudz, un neviens no mums negrib to pavadīt lietū. Aplūkojam kādu triumfa arku, kurā arī slēpjas vairāki slapji cilvēki (ne sevišķi veiksmīgi) un pa Viktora Emanuela ielu devāmies apmēram konferences vakariņu virzienā ar plānu iet iekšā pirmajā neslēgtajā kafejnīcā vai restorānā, kas būs pa ceļam. Šī ir liela iela, pilna ar krāsainiem skatlogiem, te tādiem vajadzētu čumēt un mudžēt, vai ne?

Turīnā daudzi restorāni atveras uz pusdienlaiku, pabaro cilvēkus, tad paņem pauzi un atveras vēlreiz uz vakariņām. Šīm divām ēdienreizēm mēdz būt pat pilnīgi atšķirīgas ēdienkartes ar, piemēram, atšķirīgiem apkalpošanas uzcenojumiem. Šobrīd ir ne šis ne tas – krietni par vēlu pusdienām, bet drusku tā kā par agru vakariņām. Pēc kādiem kvartāliem trim vai pieciem ieraugam atvērtas īru kroga, nu, paba durvis. Sešu nāciju pabs saucas. Kad mēģinu pa tām ielūkoties, man gandŗiz uzbrauc virsū vīrs ar tukšiem aluskastu piegādes ratiņiem. Īru pabs noteikti nebija manā Turīnas prioritāšu sarakstā, bet ir jāglābjas no lietus un jāatpūšas, kājas atkal sāk sāpēt.

“Vai esat atvērti”, J. paprasa, kad reāli esam jau iekšā pabā. Es ievēroju, ka “jā” atskan pēc tādas kā pauzītes. Interjers ir klišejiskāks par klišejisku, tumšie koka paneļi un visa pārējā atribūtika kā filmās. Taču tā kā paneļi ir tiešām koka, nevis plastmasas, es ātri nolemju, ka vieta ir omulīga un lieliska. Patiesību sakot, vienīgais trūkums ir tas, ka mana vilnas žakete ož pēc slapja suņa vai slapjas aitas, un tas dīvaini disonē ar kādu no krogā esošajām smaržas niansēm, radot tādu kā tehnisku smaku. Diezgan jocīgi, jo žaketi novelkot, nekas nesmird, bet bez žaketes ir auksti.

Līdz vakariņām vēl ir vairāk kā 2 stundas. Pasūtam pa alum, un Bufalo spārniņus. Spārniņi ir ļoti vienkārši, mazliet garšvieloti un fritēti, un ļoti skaidri garšo pēc tā, ka jāpasūta vēl viena porcija spārniņu un vēl sīpolu gredzeni arī. Ejot uz tualeti es ievēroju, ka pa 1 eiro ir iespējams paspēlēt pinbolu īstā, fiziskā aparātā ar daudzām gaismiņām un bīp-bebīp-bop-bēp. Vienā no bērnības Windows (3.11? kāds no agrīnajiem NT? tiešām neatceros) Pinball bija iekļauts kā datorspēle, tāpēc man patiesībā ir diezgan skaidrs priekšstats, kas tas ir, lai gan aparātu redzu pirmo reizi. Priekš tā, ka tas ir viens eiro, es patiesībā diezgan ilgi spēlēju, kamēr pazaudēju visas bumbiņas. J. paspēj gan papriecāties un safotogrāfēt, gan padīdīties, ka mums tak spārniņi atdzisīs.

Tualetē vīriešu nodalījumos ir pēdiņas, bet sieviešu – parastie podi.

Kārtīgi atpūtušies mēs atsākam čāpojienu uz vakariņu vietu. Lietus ir beidzies. Pilsēta izskatās mīlīgi, visas malas pilnas ar tiem skaistajiem, rakstainajiem balkoniem un logu slēģiem, kas man parasti dienvidos tik ļoti patīk. Redzam arī (no ārpuses) vairākas mazas, smukas baznīciņas. Kopumā vakariņu vieta ir par tālu un mazu gabalu pirms galamērķa mēs sēžamies atpūsties.

Vakariņas ir kaut kādā vietā, kas atgādina dzelzceļa muzeju vai kādreizējo Sapņu fabriku. Mīlīgi, atmosfērīgi, un… neviena krēsla! Ēdieni tiek pasniegti zviedru galdos un pat pie sienām nav krēslu. Es J. saku, ka šis ir drusku par daudz un ka varbūt pat būtu vietā mazliet paraudāt. (Es gan promejot ieraudzīju vienu blakustelpu ar dīvāniem, kas ārpusē laikam mums bija pieejama, bet tur bija mazāk kā 100 vietu un mēs bijām noteikti vairāk par tūkstoti.)

Klīstot gar uzkodām satiekam vienu no kolēģiem, tas parāda, kur var dabūt siltos ēdienus. Ēdieni ir jauki, taču ne pārsteidzoši izcili. Tiesa gan, mani divdesmit gadu laikā ir palicis daudz grūtāk pārsteigt ar izcilu ēdienu. Vīns ir garšīgs un J. atnes man milzīgu porciju pildītas pastas – tā kā ravioli, bet mazāki – kaut kādā krēmīgā mērcītē. Esot te kaut kas reģionāls, bet es pazaudēju vārdu. Bet man ļoti garšo, tāds omulīgs ēdiens. Es bezceremoniāli apsēžos sakrustotām kājām pie vienas no sienām. Kad kolēģis uz manām izdarībām noskatās, es nokomentēju, ka, ja kādam šķiet antisociāli, ka cilvēki sēž uz grīdas, lai iedod man krēslu, es ar lielāko prieku sākšu uzvesties sociālāk.

Pieēdamies, papļāpājam par pāris plakātiem, ko redzējām konferencē, un kolēģis aiziet mājā, jo arī pret viņa kājām pēdējās dienas nav bijušas žēlīgas. Mēs ar J. bezmērķīgi paklaiņojam pa lielo zāli un es ar domu, ka laikam jau nevienu pazīstamu nesatikšu, arī apsveru iešanu mājās. Tad mēs satiekam otru kolēģi, un vēl mazliet papļāpājam. J. atnes mums vēl pa glāzei vīna. Pie vārdiem “laikam būs jāiet mājās” vienā zāles malā sākas kaut kāds balagāns un sāk spēlēt mūziku.

Izklausās tā kā pēc Queen, es padomāju par pirmajiem akordiem. Hmm, turpina izklausīties pēc Queen, turklāt ne no tām visslavenākajām dziesmām, vienkārši tāda, ko es atpazīstu. Tā bija Queen dziesma. Un arī nākamā. Pasākumā bija uzaicināta viena itāļu grupa, kas dzied Queen dziesmas – The Royal Band. Skatuves dekorācijas ietvēra gan kroni, gan uz tumbiņas stūra uzkārtu sarkanu apmetni, gan fonā iezīmīgu sarkanu ģitāru, kas, cik atceros, netika lietota muzicēšanai. Un melnbaltrūtainu lakatu pie sintezatora stūra.

Pēc divarpusstundu dejošanas un lēkāšanas es, klibojot uz metro, J. saku, ka rīt manas kājas, iespējams, varēs arī eitanazēt, bet tādi nu tie lēmumi tika pieņemti. J. atzīst, ka, viņaprāt, džeki brīžiem dziedāja šķībi, un es pasaku paldies, ka viņš nebojāja man vakaru ar šo informāciju, jo es to nedzirdēju un lieliski izdejojos. J. atzīst, ka ar publiku viņi esot ļoti labi strādājuši. Turklāt nu būsim godīgi, kad vēl man būs iespēja pilnās plaušās dziedāt “weeeeeeeeeeee are the champions my friends“, neriskējot ar policijas izsaukšanu!?

Jāatzīst, ka, lai gan līdz viesnīcai ir tikai dažas pieturas, es nekad mūžā neesmu bijusi tik laimīga, ka metro nav pārstājis kursēt – kad soļi jāliek vienkārši viens pēc otra, nevis tā un šitā mūzikas ritmā, pēdās sāp katrs vismazākais akmentiņš cauri pat visnotaļ pamatīgajai botas zolei.

____________________________________

*) Rakstot pēc pāris dienām es vairs neatcerējos, kas tieši tā par dziesmu bija, iespējams, “Keep yourself alive” vai “Tie your mother down“. Otrā dziesma bija “You don’t fool me“, jo es stāstīju J. par pēdējā albuma sagatavošanu.

Turīna 2: stāvamais un braucamais

Autors: lauma

Datums: 2024-05-24

Tēma: 2024-05 Itālija, Ceļojumu stāsti

Divas nākamās dienas ir konference un notiekošo īsi var rezumēt kā “nogurums, sāp pēdas, gribas čīkstēt, bet zinātne notiek”.

Konference norisinās Lingotto centrā – ēkā ar patiesi interesantu vēsturi – tā ir kādreiz bijusi novitāra un revolucionāra Fiat rūpnīca, kas pēc slēgšanas pārbūvēta par daudzfunkcionālu notikumu vietu – veikali, kino, kongresu centrs, viss, ko vien vēlies. Abos ēkas galos ir milzīgas spirālveida rampas, pa kurām saliktie fiati kādreiz brauca lejā – pēc tam, kad tie tika izmēģināti trasē uz jumta. Tagad uz jumta trase tiek retums lietota elektromobiļiem un pārsvarā ir apzaļumota.

Taču mans prieks par ēkas vēsturi nespēj atlīdzināt manu īgnumu par organizātoriskajām nebūšanām. Šī konference vienmēr ir bijusi liela un šogad ir kaut kāds dubultnotikums, līdz ar to, salīdzinot ar jomā pierasto, tā ir milzīga konference. No otras puses, kaut kur tiek minēti 3 tūkstoši dalībnieku un daļa no tiem piedalās virtuāli – nekas tāds, ko cilvēce nebūtu pieredzējusi. Atklāšanas laikā galvenajā ēkā izbeidzas internets, bezvadu tīkli sakonfigurēti tā, ka nespēj visiem gribētājiem izdalīt IP adreses. Lielajā zāle arī mobilā interneta pārklājums ir diezgan nekāds, iespējams, lielais gribētāju skaits to “iztērē”. Otra lieta, kas izmisīgi pietrūkst, ir gaiss. Gan lielajā zālē, gan gaiteņos, gan milzu angārā, kur notiek plakātu sesijas, cilvēki gaisu izelpo pirmajās stundās un tas nekad neatgriežas, tāpēc es cīnos ne tikai ar drusku trauksmi par nevēdinātām telpām, bet arī vienkārši miegu. Viena referāta laikā viens no maniem kolēģiem viedi saka, ka telpās, kurās nav ne gaisa, ne interneta, nav pamata dzīvam cilvēkam atrasties un patiesībā mums būtu jāiet ārā. Mēs neizejam. Sēžam telpas vidū.

Vēl viena ķibele ir manas nostaigātās pēdas. Šajā konferencē plakātu sesijas vienmēr bijusi interesantākā daļa un daudzo dalībnieku dēļ tās notiek paralēli ar referātiem gandrīz visu dienu. Plakātu sesijas šoreiz tiek diezgan gudri organizētas lielā angārā, kas nozīmē, ka var ērti izstaigāt visas dažādās tēmas un aprunāties ar katru interesējošo stāstītāju. Man patiesībā šī daļa vienmēr ir patikusi, taču rodas problēma. Sanāk visu dienu pavadīt kājās. Angārā krēslu ir ļoti maz. Kafijas pauzēs ir pieņemts stāvēt rindās vai pie galdiņiem. Jā, es esmu paņēmusi līdzi savas vismīļākās, mīkstākās botiņas, bet ar to nepietiek – jau pirmās konferences dienas pēcpusdienā man pēdas sāp diezgan drausmīgi. Turklāt tajā dienā, kas tika pavadīta ceļā, man bija kurpes ar plānākām zolēm un arī tika staigāts par daudz.

Odziņa uz mana saguruma un nīgruma kūkas ir kafijas paužu organizācija. Šķiet, organizatori ir samaksājuši par to, ka mums noteiktā laikā dos kafiju, nevis, ka visi, kas grib, dabūs tik kafijas, cik grib. Tāpēc ir ļoti garas rindas un es vairākkārt uzraujos uz to, ka nē, es nevaru dabūt vēl vienu kafijas piņģerotu, jo tieši tikko nozvanīja zvaniņu, ka kafijas pauze beidzas. Un arī mana puslitrīgā krūzīte dzeramā ūdens glabāšanai apkalpojošajam personālam izraisa šoku – neviens nelej to pielnu, tāpēc man ir jāstāv rindā atkal un atkal. Šis būtu mazāk kaitinoši, ja pirms pāris mēnešiem mēs nebūtu darbā sprieduši, ka šoreiz konferences reģistrācijas maksa ir sasodīti augsta pat šīs konfas standartiem. Ā, nu jā, un no tās stāvēšanas turpina sāpēt pēdas.

Ar zinātnes daļu iet labāk. Par spīti tam, ka nav gaisa un milzīga daļa satura ir par LLM, kas mani īsti nesaista, es tāpat atrodu lielu čupiņu piefiksēšanas vērtu ideju un atsauču.

Vēl mani ļoti iepriecina pilsētas metro. Ir tikai viena līnija, tas kursē reizi 5 minūtēs, brauc šausmīgi ātri, un 72h biļete, kas ļauj braukt gan ar metro, gan tramvaju vai autobusu, cik vien vēlos, maksā 12,5€. Un gan Lingotto, gan mūsu viesnīca ir pāris soļus no metro. Kā pirmās konferences dienas rītā mēs to aptveram, tā metro kļūst par būtisku atslodzi manām nabaga pēdam. Starp citu, metro vilcieniņi ir pilnībā automātiski, tiem nav vadītāja, un tomēr tie pietur pietiekami precīzi tā, lai vagona durvis salāgotos ar durtiņām būvē, kas norobežo sliedes no visādiem muļķiem, kas varētu uz sliedēm nokrist.

J. pa šīm dienām ir paspējis apmeklēt anatomijas muzeju, kriminālistikas muzeju un kāda jauka, mazliet traumēta vietējā mākslinieka muzeju.

Pirmajā dienā pusdienās nezkāpēc sanāk ēst pokebļodas kopā ar kolēģiem turpat blakus iepirkšanās centrā. Vakariņas es aizstāju ar uzkodām, ko dod welcome drink, kas ir tajā pašā angārā, kur plakāti. Iespējams, garšīgākā uzkoda ir pasta ar kaperiem un olīvēm, kas man pārsteidzoši labi garšo par spīti manām distancētajām attiecībām gan ar kaperiem, gan olīvēm, gan sarkanīgām mērcēm. Vienā brīdī iestājas dzīvā mūzika, bet mēs ar J. un kolēģiem nobalsojam, ka akustika telpā nava laba.

Otrajā dienā es esmu daudz saudzīgāka ar savām pēdām un rūpīgāk plānoju, kad stāvu un kad sēžu. J. mani pārliecina, ka, ja negribam ēst Lingotto, tad es tikpat labi varu atbraukt uz viesnīcu un mēs varētu iet ēst kopā. Es arī atbraucu, apsēžos dīvānā un saprotu, ka nebūs. Es uztaisu tādas acis kā Šreka Runcis Banderass un izčīkstu, lai J. atnes kaut kādu līdzi ņemamo ēdienu. Tā vismaz no manas puses izrādās izcila izvēle, jo 5 minūtes pēc J. aiziešanas sāk vēl arī gāzt lietus. J. atnes pildītu pastu ar sēņu mērci. Garšīgi, lai gan mani mulsina J. apgalvojums, ka pasta esot pildīta ar desu. Bet nu ir garšīgi. Vēl J. ir dabūjis līdzīgus kārtaini svītrainos pīrādziņus kā Neapolē – ar riekstu krēmu. Tos es prātā piezīmēju sadaļā “totāli varētu vēl”. Vēl mēs dabūjam pajokoties, ka mūsu viesnīcas numuriņā spokojas, jo, kamēr ēdam (iespējams, lietus dēļ?) sāk vērties ciet logu metāla žalūzijas. J. tās atver un tās aizveras vēlreiz. Taču pēc pauzes tās tomēr izdodas atvērt kā nākas.

Otrās dienas vakars konferencē ir bez pasākumiem. Es pabeidzu izstaigāt pēdējo plakātu sesiju, tad atbrauc J., un mēs uzkāpjam uz Lingotto jumta. Ieeja tur ir 2€, un mēs tikai tad, kad viss slēdzas, saprotam, ka tas ietvēra arī labāku vai sliktāku muzeju, nevis tikai pastaigu pa jumtu. Iespējams, laiks rādīs, varbūt mēs aiziesim uz muzeju rīt vai parīt. Jumts ir jauki apzaļumots, tajā ir izstādītas vairākas patīkamas modernās mākslas skulptūras. Mani visvairāk iepriecina lielais neona uzraksts “šīs nav beigas” un soliņi ar tādiem uzrakstiem kā “Es dodu priekšroku skatīties, nevis sacensties. Ja piekrīti, apsēdies.” vai “Es dodu priekšroku iepauzēt, nevis sasteigt. Ja piekrīti, apsēdies”. Izejam pilnu loku, krietnu laiku sēžam un vērojam noejošo sauli. Vienā pusē ir zaļie kalni ar mazām baznīciņām. Otrā pusē žilbinoši uz leju kāpjas saule. Tikai pēc ilgas sēdēšanas attopamies, ka tas, ko mēs visu laiku uzskatījām par robainiem mākoņiem degunpriekšā ir pusi uz pusi mākoņi un sniegainas kalnu kores. J. izskatās saviļņots par šo atklāsmi.

Promejot mēs redzam arī mazā piecsimtā fiatiņa koka skulptūru/modeli, pie kura tika mērītas visas veidnes, kurās gatavoja ārējās metāla daļas. Diemžēl mums neizdodas noiet lejā pa kādu no lielajām rampām, jo visu slēdz un mūs sūta uz liftu.

J. ir atradis vīna pagrabu pāris metropieturas no viesnīcas, kur varētu diezgan smalki pavakariņot, taču pēc apdomāšanās mēs tur neaizbraucam – metro ir tikai līdz pusdesmitiem, atpakaļ būtu jāiet kājām, un tas sāpētu. Tā vietā mēs paliekam japāņu ēdamvietā blakusmājā attiecībā pret viesnīcu. Mēs būtu nākuši te pirmajā dienā, bet viņi tieši tad slēdzās.

Mazliet sasmejos par klasisku Itālijas pieredzi – japāņu restorāns, ramen, suši, japāņu alus, sakē, un… viena ēdienkartes lapa ar rūpīgi atlasītiem Itālijas mazo vīnkopju vīniem. Visi nosaukumi man ir sveši, taču apraksti ir pietiekami daiļrunīgi, lai es uzminētu, ka Piaggia a Levante no Toskānas man varētu garšot. Var jau būt, ka es vienkārši esmu pārguri, bet tas ir izcils un es pirmo reizi nožēloju, ka nepaņēmām ar J. kopā pudeli.

Rāmens, protams, nav itāļu ēdiens, un es pat nespēju novērtēt, vai tas ir diezko autentisks rāmens, bet… Izrādās, tā ir tieši tā zupa, ko man noguruma vakarā vajadzēja. Buljons silda gan miesu (ar visiem tiem lietiem Turīnā galīgi nav karsti), gan dvēseli. Desertam un gjozas pelmeņiem arī nebija ne vainas, bet labāko ceļojuma atmiņu sarakstā paliks ierakstīts vīns un rāmens pēc garas, grūtas dienas.