Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Pagrabi un pagrabi

    Kāpostu tirgū noskaidrojam, ka pagrabu labirintā laiž ar gidu, un ka nākamā tūre ir pēc pusstundas. Pusstunda nesteidzīgiem cilvēkiem nav ļoti daudz, tāpēc aizgājām apsēsties kafejnīcā turpat blakus. Kafenjīcā ir interesants piedāvājums, mēs tiekam pie apelsīnu sīrupkūkas un šokolādes putām. Kad es jau palēnām strebju savu kapučino (jo bija grūti iedziļināties ēdienkartē un izvēlēties), paprasu J., lai uzgūglē, kas īsti ir tā alžīriešu kafija ēdienkartē. Izrādās, tas ir kafijas dzēriens ar gogelmogeli (nez, tas ir adekvāts egg-nog tulkojums?), kam var būt pievienots brendijs, apakšā un putukrējuma cepurīti virsū. Es nopūšos – vajadzēja ņemt to. J. saka, ka jāatnāk kādreiz un jāpaņem.

    Pagrabu ekskursija ir veltīta tam, kā viduslaiku pilsētās lietoja apakšzemes telpas. Ideja nav nemaz tik atšķirīga no mūsdienām: ja virs zemes pilsētā telpas pietrūkst (parasti pietrūkst), mājas īpašnieks ierokas zem zemes. Ar laiku pagrabi sāka stiepties ārpus māju teritorijas zem pilsētas ielām un laukumiem, visur kur. Pagrabu ekskursija demonstrē šādus pagrabus, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka dažas savienojošās ejas ir ar vēsturiskiem ķieģeļiem izlikti mūsdienās izrakti tuneļi.

    Pagrabi, ko redzam, pamatā ir viscaur izlikti ar ķieģeļiem – gan grīda, gan sienas, gan velves, tomēr audiogidā vēsta, ka standarta grīdas segums ir bijuši apaļi akmeņi vai nobradāts klons. Sienas gan bija svarīgas, lai negāžas virsū. Eksursija ved caur vairākiem pagrabiem, katrā pagrabā pastāstot kādu lietu, kas pagrabos mēdza notikt vai tika darīta.Vienā no pirmajiem pagrabiem stāsta par pārtikas glabāšanu un leduskastēm (ja ziemā piepilda ar ledu kasti, kas glabājas pagrabā, ledus var noturēties daudz ilgāk nekā istabā), tālāk stāsta par vīna taisīšanu, jo Brno bija varena vīna pilsēta, viss Špilberga cietokšņa kalns bija ar vīnogām noaudzēts. Stāsta arī par gaismošanu (lākturis ir forši, jo salīdzinoši ugunsdroši, visādi atsegtie risinājumi bieži noveda pie ugunsgrēkiem vai vismaz apdedzināšanās), šķiet, viena lielā telpa ir arī bijusi kaut kādām ballītēm – tāda liela un diezgan tukša. Stāstu parasti ilustrē iespēju robežās vēsturiski priekšmeti – vējlukturi un vīna mucas -, kā arī butaforijas – gaļa un dārzeņi.

    Pagrabos ir arī akas (uz leju) un gaisa šahtas (uz augšu)

    Kad vienkāršākās tēmas ir aprunātas, pāriet pie eksotiskākiem pagrabu lietojumiem – faktu, ka alķīmija gāja roku rokā ar ķīmiju un medicīnu, ilustrē krāšņa, taču kā audiogids atzīst, daļēji butaforiska izstāde ar daudz dīvainiem stikla puļķiem. Beigu galā pāris pagrabi vēsta par spīdzināšanu – ja pareizi saprotu, kopumā ideja tāda, ka jā, to darīja pagrabos, bet parasti nē, ne pilsētas iedzīvotāju pagrabos, bet gan augšā kalnā, cietokšna pagrabos. Pilsētā ir bijusi leģenda par kādu lēdiju, kura bijusi varen miesas kārīga, ņēmusi mīļākos, vedusi pagrabā, nospīdzinājusi beigtus un aprakusi, bet mūsdienās viņas pagrabi ir kārtīgi izpētīti un tur nekas tāds nav atrasts, neviena līķa, nekādu kaulu. Tā ka drīzāk leģendas vijējiem kaut kas skauda attiecībā pret to lēdiju.

    Pēdējās telpas ir krogs, tur pastāsta par to, ka savulaik alu un vīnu pārdot atļāva tikai tiem, kam pilsētā ir māja, vai tiem, kas gatavi maksāt lielu nodokli, un ka par atšķaidītu dzērienu pārdošanu varēja sodīt. Es mazliet sasmejos par citādi tīri vēsturisko sajūtu radošajā krogus iekārtojumā ielikto mūsdienu izlietni.

    Mums ir audiogidi – diktaforni, kas runā austiņā angliski, piespiežot pareizo pogu, un īstais gids – puisis, kas stāsta čehiski un tikai atsevišķus organizatoriskus teikumus pasaka angliski. Sākumā es vairākās telpās sāku klausīties audiogidu par vēlu, tāpēc līdz nākamai telpai nepaspēju līdz galam visu noklausīties. Kaut kādus fragmentus mēģinu pabeigt vēlāk, ejot starp telpām, tāpēc to, ka ir ļoti svarīgi pie vērsties pie gida, ja uznāk vājums, jo tas var nozīmēt par klaustrofobiju, es noklausos jau stipri beigās. Man gan šķiet, ka es dzirdēju, ka to saka arī pats puisis, un tas gan bija sākumā.

    Pēdējā telpā puisis savukārt uzsver neiet pie durvīm, jo tur ir signalizācija. Labi, neiešu, vai man žēl. Klausos audiogidu un snaikstos apkārt. Audiogids runā, ka kaut kur ap stūri ir kaut kāds priekšmets, kam, ja pieskaras sieviete, tad viņa gadu patīk visiem vīriešiem, un, ja pieskaras vīrietis, tad viņš gadu nepatīk nevienai sievietei, es nesadzirdu, kas tas par priekšmetu, stiepjos… Un audiogids man sāk mežonīgi gaudot ausī. Es atrauju to briesmoni no auss un samulsusi blisinos, kas notika?! Izrādās “tur ir signalizācija” nozīmēja to, ka ir sistēma, kas, ejot ārā no pagrabiem, mežonīgi uzstājīgā veidā atgādina neaizmirst atdot audiogidus. Ap žē. Gidu puisis laipnīgi paņem manu audogidu un spaida kaut ko, lai dabūtu man atpakaļ manu angļu valodu, bet es pasaku paldies un saku, ka es jau biju noklausījusies līdz galam.

    Pie izejas mēs ar J. gribam nopirkt suvenīrmagnētiņus (mūsu vecākiem ir parāk lieli ledusskapji, uz tiem ir pārāk daudz vietas), bet mums nav kronu. Labi, vēlāk.

    No pagrabiem mēs izejam vienkārši Kāpostu tirgus otrā pusē, lai gan pa apakšu esam klīduši nez kādos līkumos.

  • Pagrabi un kauli

    Piektdien nopietnā daļa beidzas salīdzinoši ātri. Pasēžam viesnīcā, un, kad es padodos un saprotu, ka iekavētos memuārus tik ātri neuzrakstīšu, dodamies aplūkot pilsētas apakšzemi. No iepriekšējām dienām esam saklausījušies par vismaz 4 pazemes vietām – zem Jakuba baznīcas ir osuārijs, kaut kur zem Kāpostu tirgus ir pagrabu labirints, Špilberga cietoksnī ir pagrabi ar moku rīku muzeju, un Kapucīnu laukumā ir kapucīnu kripta ar mumificējušamies mūkiem. Neviena diena nav bezgalīgi gara, tāpēc nolemjam aplūkot vienus miroņus un vienus nemiroņus – tas ir, Jakuba baznīcas osuāriju un Kāpostu tirgus labirintu – un tad domāt, ko tālāk.

    Pirms ieejas osuārijā ir neliela mūsdienās izbūvēta telpa, kur pārdod biļetes, izrāda dažas veclaiku biļetes un informatīvos stendus. Te mēs mazliet nosprūstam, jo J. grib doties skatīties, skatīties, skatīties! bet es sāku lasīt, kur tad es esmu un kas te ir noticis.

    Negalvoju, ka sapratu visas nianses ideāli, bet stāsts apmēram šāds.

    Šajā vietā jau no kāda 13. gs. ir baznīca, un ap baznīcu ir bijusi kapsēta. Tas sanāk iekšpus pilsētas aizsargmūriem, kādā brīdī vairs nav iespējams to paplašināt, un kaut kad ap 16. vai 17. gadsimtu tajā sāk trūkt vietas. Tad zem baznīcas iekārto sazarotu trīstelpu osuāriju, un kapsētā pēc 10-12 gadiem aizpildītās vietas lieto atkal – tās atrok, savāc tur esošos kaulus, noliek tos osuārijā, un atbrīvotajā vietā rok iekšā jaunu mirušo. Osuārijs diezgan ātri aizpildās un 18. gadsimtā to paplašina ar vēl vienu telpu tālāk zem kapsētas. Sevišķi ātri tas pildās mēra un holeras epidēmiju laikā, kā arī karos, piemēram, tajā pašā Brno aplenkumā. Pilsētas rāte sāk sarunas par osuārija paplašināšanu, bet tunelis tiek izrakts tikai līdz pusei. Kaut kādā brīdī tiek izveidota kapsēta aiz pilsētas mūra, bet turīgos un īpaši sarīgos cilvēkus turpina apglabāt šeit. Beigu galā uz 18. gs. beigām Jozefa II (tobrīd čehu zemes piekrita Vācu svētās Romas imperatora vadībai) apgaismības reformu ietvaros kapsētas pilsētā tika aizliegtas kā nehigēniskas. Kaulus no kapsētas izraka un pārvietoja uz osuāriju, kopā ar dažiem kapakmeņiem, kapsētu nolīdzināja, ieejai kriptā no baznīcas bija uzlikta virsū liela akmens plāksne, un šo visu pamazām aizmirsa.

    2001. gadā ap baznīcu gribēja veikt kaut kādus remontdarbus un drošības pēc pasūtīja arheoloģisko izpēti, ja nu atrodas kas interesants. Nu, tomēr veca baznīca un tā…  Ar vairākām zondēm tika secināts, ka zem baznīcas un laukuma ir nevis vienkārši kaut kas, bet negaidīti vērienīgs kaut kas – tūrisma materiāli apgalvoja, ka tur esot ap 50 tūkstošu cilvēku kauli, un tas esot cilvēku ziņā lielākais tāds veidojums aiz Parīzes katakombām. Vēl tika secināts, ka dažviet tas ir mazāk kā 2m zem dzīvas ielas (skatoties apkārt, šķiet, ka varētu būt tā ar tramvaju) un ka tas ir jānostiprina, lai kādā jaukā dienā iela neiegāžas tur iekšā. Tika saaicināta kārtīga komanda antropologu, vēsturnieku un citu pētnieku, lai izspriestu, kā to tā vienlaicīgi efektīvi un ar cieņu izdarītu. Osuāriju daļēji izkrāmēja (kaut kad tur bija bija sagāzušies iekšā dubļi un ūdens, kas šo to bija sagāzis), velves nostiprināja, kaulus aptīrīja un sakrāmēja atpakaļ. 2010. gadā to padarīja pieejamu publikai. Tagad tur ir apgaismojums, neuzbāzīga, taču diezgan pārpasaulīga mūzika un arī dažas apstraktas formas skulptūras ar tādiem nosaukumiem kā Asaras un Dvēsele. Kaut kur ir rakstīts, ka šīs vietas mērķis ir radīt apcerīgu atmosfēru pārdomām par dzīvi un nāvi, taču man atkal un atkal ir grūti noticēt, ka es tiešām skatos uz to, ko es skatos.

     

    Kad atgriežamies vestibilā, es ieraugu informācijas stendu, kurā izlasu vēl dažas lietas, piemēram, to, ka vistrakākajos sērgu laikos tā brīža imperators bija ieviesis zārku taupības režīmu – mirušos neglabāja kopā ar zārkiem, tā vietā tos ievietoja zārkā, ar atveramu dibenu un tad izmeta kapā. Tomēr šāda pieeja varen nepatika palicējiem, tāpēc pie pirmās iespējas to atcēla. Vēl es lasu, ka krietnu laiku kapsētā, svētītā zemē nedrīkstēja apglabāt visādus par nepietiekami cienījamiem ļaudīm uzskatītus cilvēkus, tai skaitā pašnāvniekus, raganas, zagļus, ķecerus un tamlīdzīgi, tos apglabājuši nomalēs ārpus kapsētas vai krustcelēs (laikam taču ārpus pilsētas?). Kaut kādā brīdī, iespējams, atkal higēnas apsvērumu dēļ ir aizliegts tā darīt – visi bija jāglabā kapsētās. Tad šos cilvēkus nenesa iekšā smuki pa kapsētas vārtiem, bet pārmeta pāri sētai.

    J. pacietīgi sagaida, kamēr es izlasu visas šīs pārsteidzošās lietas, un mēs dodamies tālāk uz Kāpostu tirgus pusi. Es pie biļešu galdiņa paņemu mazu bukletu, kas vēsta, ka kaut kur Brno pazemē esot vēl arī slepenais nacistu bunkurs.

     

    P.S. Kad rakstīju par Jakuba baznīcu iepriekšējo reizi, aizmirsu pieminēt vēl kādu neparastību, kas tai piemīt – zvanu tornī ir nevis viena kāpņu spirāle, bet divas, līdz ar to var kāpt pa vienu spirāli augšā un pa otru lejā, negrūstoties ar cilvēkiem, kas kāpj otrā virzienā. Tā ir lieta, kas bieži raksturīga mūsdienās pievienotām tūristu kāpnēm, bet ne viduslaiku torņiem pašiem. Gids it kā apgalvo, ka Eiropā esot tikai trīs tādas baznīcas, viena te, viena Grācā un viena neatceros kur.

  • Slavkovas vīns

    No Kromerižas autobuss ved mūs uz Slavkovu Austerlicu. Ja pareizi saprotu, Slavkova pie Brno ir pilsētas mūsdienu vārds, taču tūrisma materiāli, gidi un citi cilvēki dāsni lieto arī Austerlicas vārdu, jo tas asociējas ar netālu notikušo Austerlicas kauju, kur Napoleons sakauj Krievijas caru un Vācu svētas Romas impērijas imperatoru ar Austrijas impēriju. Pa ceļam Napoleons šajā pilsētā ir pat viesojies.

    Mūsu vakars turpinās vīna pagrabā, šķiet Slavkovas pilī. Mūs nosēdina garā pagrabā pie masīvkoka galdiņiem un dod garšot 6 dažādu veidu čehu vīnu, jo šeit vīnu gan audzē, gan dzer, gan ar to lepojas. Kādu brīdi ir drūzmēšanās, jo cilvēku ir vairāk kā plānots, un, kad ievēroju, ka paredzētas nevis daudzēdienu vakariņas, bet uzkodas un zupa, es sabīstos, ka būs garš, garlaicīgs vakars ar badu un salšanu. Turklāt cilvēkiem nav skaidrs protokols, tāpēc visi sēž un ilgi gaida pirmo drosmīgo, kas ies pie ēdiena. Tomēr viss izrādās kārtībā, uzkodas ir sagādātas tādā daudzumā, ka pēc tam, kad visi kā vilki sametās virsū un sagrābj sev pilnu šķīvi gaļas (zivis laikam nav čehu stihija – nav baigais brīnums zemes ieskautai valstij), uzkodas ir tikai pusē, un kad izsalkums remdēts, var vēl arī turpināt ar baudīšanu. Vīnam, protams, arī nav ne vainas, es kārtējo reizi pārliecinos, ka man turpina garšot Rulandské šedé, kā čehi sauc Pinot Gris. Un vēl desertā mums deva pastētes. Pastētes ir burciņās. Viesmīļi, lai visiem būtu skaidrs, kas ir kas, vāciņus ar uzrakstiem par saturu smuki noskrūvē un noliek blakus. Bet vairāk kā pusauditorijai nekas nav skaidrs, jo uzraksti ir čehiski. Tā kā es tur apkārt snaikstījos, uzjautāju vienam no orgiem, iemācījos atbildi un pārstāstīju pēc tam arī tālāk, ja kāds jautāja – tur ir vista, tur ir pīle, tur ir cūka, tur ir briedis, tur ir cūkas ceļi, un tur ir melnā virtuve, neviens nezina, kas dzīvo melnajā virtuvē.

    Kamēr mēs tur ap ēdienu un vīnu ņemamies, mums vēl arī spēlēja un dziedāja. Mūziķi ir trīs – čells, vijole un kaut kas, kas pirmajā brīdī izskatās pēc klavieru vai ksilofona un kokles ārlaulības bērna. Instrumentam ir virsa kā koklei – ar stīgām, bet tam ir arī pedāļi, un to spēlē, sitot ar vālītēm. Krietni vēlāk dzirdu, ka instrumenta spēlētājs ziņkārīgām krievu meitenēm stāsta, ka tā ir cimbala. Vīri aktīvi kombinē čehu tautas mūziku pārmaiņus ar populārās mūzikas atskaņojumiem, piemēram, AC/DC Highway to Hell, Metallica Nothing Else Matters, Fināla partija no Once upon a Time in the West, Abba Money, Money, daudz kaverotais Hallelujah. Tā izrādās laba stratēģija, jo cilvēki uz populārajām dziesmām pavelkas, mēģina dziedāt līdzi, dīdās un vispār izskatās diezgan aizrauti. Vēl mums parāda pāris tautas dejas organizatoru uzaicināts dejotāju pāris, viņi gan izskatās mazliet tādi sabijušies un raizīgi. Viņiem gan ir ļoti bagātīgi izšūti tautastērpi, kolēģe man iebaksta – iedomājies, ja tev būtu savam vīram šitā jāizmargo ūziņas! Pēc kāda laika dejotāji mēģina iesaistīt arī dažus no tuvāk sēdošajiem tajā dejošanas lietā – Vīnes valsis tormēr ir tāda zināma deja un reģionāli saistīta. Meitene no organizatoru brigādes un viens čehu puisis izrādās labi un aizrautīgi dejotāji, brīžiem viņi virpuļo kopā, brīžiem iesaista arī citus. Puisis ir pilnīgi pārliecināts, ka polka ir čehu un tieši čehu deja, taču pēc tā, cik viegli viņš to iemāca mūsu biedrenei igaunietei, mani nespēj pamest aizdomas, ka gan jau šeit ar to pašu vārdu saprot ko līdzīgu. Tur ir kaut kā trīs soļi un lēciens, vai divi soļi un trešais lēciens, es īsti neuztveru, dejas un skaistas kustības nav mana stirpā puse. Kādā brīdī puisis nejauši pasaka, ka ir gājis deju skolā, nu tas kaut ko izskaidro. Vēl viņš saka, ka lai izdejotos nu tā rītīgi, no visas dvēseles, viņam vajag lielu telpu. To viņš saka pēc tam, kad vētraini virpuļojot viņi ir uzskrējuši uz galda stūra.

    Vēl mēs blakus telpā redzējām vīna krājumus ar nopelējušām etiķetēm, jo tur ir kaut kāda personīgā kolekcija ar nez kādiem vecumiem. Vēl mums parādīja, ka pilī ir viena restorāna zāle iekārtota par godu Napoleonam un ka vienā zālē ir saglabājies vecs viduslaiku… ēst gatavošanas kamīns? Principā organizēts, bet diezgan vaļējs ugunskurs istabā.

    Pēc otrā spēlēšanas etapa mūziķi izliekas, ka saka atā-atā, un es apsveru, vai man negribas atpakaļ uz viesnīcu. Es uzjautāju orgiem, kad ir braukšana un viņi stāsta, ka viens mazs busiņš brauks tiklīdz būs 7 cilvēki, un lielais autobuss būs vienpadsmitos. Kāda sieviete piesakās uz mazo busiņu, piebilstot, ka ir jauki, bet viņai rīti ir referāts. Taču viņa neapvainošoties, ja rīt referātā neviena nebūs. Orgi atzīst, ka viņiem citus gadus ir bijušas problēmas ar apmeklējumu piektdienas rītā, tāpēc piektdien referāti sākas pusstundu vēlāk. Es pastāstu par busiņu kolēģei, viņa aizbrauc. Mēs ar J. aizpļāpājamies ar igauņu meiteni, un mēs neaizbraucam. Taču es to nenožēloju, jo atgriežas mūziķi, ir vispieķērīgākās dziesmas un visdaiļākā dejošana.

    Ejot atpakaļ uz autobusu, mēs redzam kādu viesnīcu, kas saucās par Napoleona hoteli vai kaut kā tā, un kādu brīdi augsti nopietni apspriežam jautājumu, vai to nevajadzētu Napoleona stilā iekarot.

    Par spīti visam, piektdienas rīta referāts ir labi apmeklēts.

     

  • Kromeriža un arhibīskapi

    Ceturtdien konferences nopietnā daļa beidzas ātrāk, jo organizatori ved mūs skatīties pasauli. Ir noīrēts autobuss un mēs braucam uz Kromerižu. Vispārējā nogurumā es esmu noslinkojusi kaut nedaudz iedziļināties, ko mums tur rādīs, tāpēc nekādu nograujamu cerību nav. Vienīgi vakarā solīja ēst.

    Kromerižā mēs nestaigājam pa pilsētu, mūs pieved netālu no kāda dzeltenīga ēku masīva ar vienu tornīti. Mazliet pagurķojamies iekšpagalmā, tur ir dažas ģeometriski veidotas puķudobes, tad mūs sadala grupiņās un iedod gidu. Izrādās, šī reģiona arhibīskapa rezidence kopš laikam 15. gs. beigām. 17. gs. Trīsdesmitgadu karā zviedri to ir stipri papostījuši, un tad tā krāšņi atjaunota, jo toreiz arhibīskaps ir bijis no visnotaļ ietekmīgas ģimenes. Arhibīskapa rezidencē (chateau, tā būtu muiža?) ir aizliegts fotogrāfēt, tāpēc atliek mēģināt izstāstīt. Ekskursija sākas ar medību trofeju zāli, kur uzņemti viesi, smēķēts, spēlēts biljards un spriestas gudras lietas. Pie sienām ir milzīga kolekcija ragu (lielāka daļa iestiprinātas mākslīgās briežu galviņās), ieroču kolekcija, pāris gleznas un daži izbāzeņi. Starp ieročiem viens no vājprātīgākajiem eksemplāriem ir turku karabīne, ja abi ar J. pareizi atceramies, tad tās svars bija 24. kg. Pēc tam sekoja bīskapa viesu pieņemamā zāle ar skaistām rokoko tējas mēbelēm (krēsli ar liektām kājām un paroceņiem, viegla skata rotāts galdiņš), bīskapa darba kabinets ar galdu telpas vidū, un guļamistaba ar grezni rotātu skapi. Esot arī tualetes telpa turpat blaku, bet tā šobrīd tiekot restaurēta. Vairākās telpās ir ar zelta līnijām rotātas baltas krāsnis, kurām ir kopīga kāda īpatnība – tām nav kurtuves durvju. Tās kurināja no otras puses, kalpiem ierāpjoties tunelī, kas ved uz krāsni – tas lai nepiesodrējotu daiļās telpas un netraucētu tur esošos. Katrā telpā ir citāda raksta parkets, glīti, bet čīkstēja gan tā, ka nebija iespējams gidu saklausīt, kamēr cilvēki nebeidz staigāt.

    Stāva beigās mums atņēma filca čībiņas un veda uz nākamo stāvu. Tur telpu secību vairs tik labi neatceros, un tur arī ne viss interjers ir tik vecs, jo pēc ugunsgrēka 18. gs. vidū otro stāvu vajadzēja atjaunot vēlreiz. Tur atrodas, piemēram, zāle, kurā uz viesošanās brīdi viesus pieņēmis krievijas cars Aleksandrs III. Kad nākam iekšā, J. norāda uz gleznu ar jaunu, brūnmatainu meiteni: – Vai tā nav Sisi? – Nu nez… – novelku es. Bet ir gan! Gide vēsta, ka šajā izstabā ir izkārti portreti visiem lielajiem monarhiem, kas te viesojušies – te  ir Marija Terēzija un Lotringas Francis, tas pats Aleksandrs III, un, jā, Francis Jozefs ar Elizabeti. Vienkārši šeit viņi ir daudz, daudz jaunāki nekā tajās klasiskajās bildēs, ko suvenīru stendos pārdod – Elizabetei te ir 18, un Francim Jozefam laikam 25. Vienā no nākamajām zālēm sienas ir gandrīz vienlaidu noklātas ar gleznām, lielākām un mazākām. Pa vidu ir arī pāris melni laukumi – lai gan pamatā tiek uzskatīts, ka lielās gleznas ir reprodukcijas un mazās oriģināli, vismaz viena no lielajām gleznām bija izrādījies supervērtīgs oriģināls, kas bija tad pārcelta uz mākslas muzeju. Arī troņa zālē ir daudz gleznu. Tālāk mēs aplūkojam tiesas zāli ar grezniem koka krēsliem (apsūdzētais savu spriedumu esot gaidījis pagalmā, viņam tas pakliegts pa logu), un lielu sanāksmju vai koncertu zāli. Lai būtu kādas pārmaiņas, visur citur kroņlukturi ir no čehu kristāla, bet šeit no venēciešu stikla ar smagnēji pelēkvioletu nokrāsu. Gan lielajā zālē, gan tiesas zālē ir krāšņi greznoti griesti, kas cita starpā ietver arī medaljonus ar rezidenci atjaunojušo bīskapu tēliem dievišķu būtņu ielenkumā. Lielajā zālē mūsdienās reizēm notur koncertus, bet savulaik te ir notikusi arī konstitucionālā sapulce, kam gan laikam nebija izdevies savu panākt.

    Pēdējā telpa, vai drīzāk telpu komplekts, kurā mūs ieved, ir bibliotēka – trīs savienotas telpas ar grāmatu plauktu klātām sienām. Pirmā ir tāda kā mazāka, izrādās, tā ir lasītava, jo viens no arhibīskapiem bija nolēmis vismaz šajā bibliotēkas daļā laist arī parastākus ļaudis. Tad ir jaunā bibliotēka un visbeidzot vecā. Visās trijās (un ceturtajā, kur bija atsevišķi mūzikai veltītās lietas) plaukti ir salīdzinoši vienkārši, taču grāmatu sējumiem priekšā ir glīta metāla režģa durtiņas koka apmalēs – lai neizksatītos pēc restēm, metāls ir satīts apaļos spirāļu aplīšos, kas tad stiprinās viens pie otra. Vecajā bibliotēkā centrā ir divi milzīgi globusi – kopā ar pamatni tie ir augstumā man vismaz līdz krūtīm. Viens no tiem ir zeme, otrs – krāsaini ilustrēts zvaigznāju globuss. Krāsaino dzīvnieku dēļ es pat uzreiz neattopos, kas tas ir. Ēkas sienas ir biezas, un kopā ar grāmatplauktiem tās sanāk vēl biezākas, tāpēc pie logiem viedojas nišas, kurās nolikti galdiņi ar krēsliem, lai tepat bibliotēkā var strādāt. Plauktu augšas ir aizniedzamas tikai ar kāpnēm, taču vēl virs tā ir balkons un vēl viena plauktu josla. Es apeju apkārt visai telpai un tad jautāju gidei – tas ir balkons, vai ne? – Jā. – Bet kāpnes? – Sienā pie viena no logiem ir slepenas durvis. Kāpnes ir aiz grāmatplaukta.

    Grāmatas esot pamatā latīniski, taču kopumā bibliotēkā pārstāvēti vairāki desmiti valodu. Gramatas bieži vien ir desmit un vairāk sējumi ar vienu nosaukumu, saskaņotos vākos. Visa telpa ir pilna līdzīgiem vākiem klusinātos toņos, brīžiem šķiet grūti noticēt, ka tas viss ir īsts, nevis mulāža. Ejot ārā no bibliotēkas, es iedomājos, ka gaidu brīdi, kad tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka mēs datorspēlēs staigāsim ne tikai pa fantastikas pasaulēm, bet arī pa mūsējo un varēsim detaļās iepazīties ar lietām, kuras šajā pasaulē vēsture jau ir radījusi.

    Uz atvadām gide saka paldies par apmeklējumu un izteic cerību, ka viņas angļu valoda bija pietiekami saprotama. Es pasmaidu pie sevis, ka ar angļu valodu viss bija ļoti labi, ja tikai tā grīda tā nečīkstētu 😀

    Pēc tam ir maza pauzīte. Lejastāvā ir tualetes un… mazs šokolādes un saldējuma veikaliņš. Ar J. nopērkam katrs pa saldējumam. Es paņemu pistāciju, nav slikts. Pēc brīža izrādas, ka orgi mums ir sagādājuši katram pa ūdens pudelītei, ābolam un paciņkruasānam – nekas dižs, bet īsti reizē – ātri vien pie orgu mašīnas pie iejas muižā rodas jestra drūzmēšanās. Pēc tam ejam pastaigāt pa apkārt esošo parku.

    Parkā ir trusīši, pāvi, fazāni, gan voljeros, gan apkārt staigājoši. Voljeros redz arī briežus. Tieši pie muižas ēkas ir krāsains baroka puķudārzs regulārās formās, bet, tālāk atejot, parks kļūst mazliet līdzīgāks mežam. Cik saprotu no orgu meitenes Tardis kleitā, sākotnēji šeit ir bijis slēgts medību placis bīskapiem, bet ar laiku bīskapi te pavēlējuši šo un to iekopt. Vienā vietā ir ķīniešu paviljons, vienā – grieķu. Citā stūrī ir mākslīgas drupas, pār kurām kādreiz esot bijis ūdenskritums. Pļavas mijās ar mākslinieciski izvietotiem platānu puduriem, tiltiņiem un atsevišķiem sēru vītoliem. Ūdens zem tiltiņiem gan ir pažuvis – arī Čehijā šogad ir pārāk sausa vasara. Kādā vietā lēdija Tardis norāda, tas, kas man izskatījās pēc eksperimenta savvaļas pļavu audzēšanā krietna pagalma apmērā, esot izžuvis dīķis. Gūgles kartē tur esot atzīmēts ūdens.

    Staigājam, staigājam pa zaļumiem, kamēr lēdijai Tardis zvana telefons – autobuss mūs gaida, otra grupa jau esot tur, esot jābrauc tālāk. J. prasa, vai noticis, kas slikts. Es apdomājos: – Nē. Pat, ja mēs būtu pazuduši ar visiem orgiem, gan jau viņi izdomātu, kā mūs dabūt atpakaļ uz Brno.

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.

  • Jakuba tornis

    Trešdien notiek divas labas lietas: (1) es tieku galā ar prezentāciju; un (2) vakarā mūs organizēti izved pastaigā pa vecpilsētu ar gidu, taču pirms vakara pasākuma mums iekrīt mazliet brīva laika un mēs ar J. izejam pavazāties pa pilsētu – piemēram, uzmest aci, kā no iekšpuses izskatās kāda no tām baznīcām, ko vakar naktī redzējām. Netālu no viesnīcas ir Tomasa baznīca, bet tā ir ciet, tāpēc ejam tālāk – līdz Jēkaba (Jakuma/Džeimsa) katedrālei. Tā ir viena no svarīgajām pilsētas baznīcām, kā vēlāk uzzinam – leģendu leģendām apvīta. Ieejam iekšā. Kādu brīdi priecājamies par milzīgajiem, gaišajiem logiem, kas kopā ar augsto jumtu un gotiski lauztajām arkām dod tādu īpatnēju viegluma sajūtu.

    Tad mums kaut ko saka tāds īsa auguma jaunietis krekliņā ar Spānijas simboliku. Pēc pāris iterācijām attopamies pateikt, ka nerunājam čehiski, un beidzot uzzinām, ko viņš grib/piedāvā. Tornis, vai mēs gribot uzkrāpt tornī. Mums nav kronu, bet biļeti var nopirkt arī pa diviem eiro, un tā nu mēs kāpjam. Puisis, šķiet, ir gids arī, bet viņš diezgan haotiski runā un par kaut ko satraucas – acīmredzot jāgaida kādi konkrēti cilvēki pēc pusstundas, vai kas tāds. Īsti nesaprotam un vienkārši kāpjam tornī. Pa ceļam ir ērģeļu balkons. Izejam un kādu brīdi palūkojamies uz baznīcas centrālo zāli. Skats gandrīz vai vēl labāks kā no lejas. Tad nez no kurienes uzrodas puisis gids un mazliet pastāsta mums par baznīcu (ūu, no 13. gs., lai gan pārbūvēta protams), par to, ka saglabājušies tikai mazi vitrāžu stūrīši, jo 2. pasaules kara laikā kļūdas pēc netālu nomesta bumba (gribēja mest ārpus pilsētas uz nacistu ražotnēm, bet bija migla), un logi izbiruši, un tā. Vēl viņš atver necila skapīša durvis un parāda ērģeļu mazās trubiņas. Ērģeles ir darba kārtībā, tās svētdienās lieto.

    Kāpjam augšā. Kamēr gids kaut ko darās pa leju, mēs nelielā sānu telpā ieraugam vienu zelta kausu, bet stāsts par to ir tikai čehiski, tā nu mēs neuzzinām, kas tas ir. Kāpjam pavisam augšā. Pavecas koka konstrukcijas aizved mūs līdz patumšai telpai ar vismaz diviem zvaniem. Viens tāds mazāks, otrs centrā, esot pustonna. Pie pēdējā pakāpiena es ar galvu iekrienu augšējā balstā, sāpīgi sasitos un nolamājos. Puisis, kas iet aiz manis, jautā, vai es runājot krieviski. Es veltu sulīgas divas minūtes, lai saprastu, kas tikko ir noticis, un sakasītu cik ne cik cienījamu atbildi krievu valodā. Puisis ir no Ukrainas, un, lai gan es taisnojos, ka krieviski neko daudz citu kā rupjības nezinu, mums kopumā sanāk pat kaut kas sarunai līdzīgs. Mēs esam apmēram apkārtējo jumtu līmenī. Uzrodas gids un vēl daži cilvēki. Notiek haotiska pļāpāšana visādās valodās, un kaut kādā brīdī ne gluži legāli, bet tomēr ar gida atļauju nozvanam zvanu. Tā kā mūsu nav ļoti daudz, mūs uzved arī vienu stāvu augstāk, kur skats ir smukāks, bet grīda arī neuzticamāka. Tur ir septiņu tonnu zvans, to zvanot 4 vīri reizē, lai iezvanītu. Es ievēroju, ka tālumā esošais Špilberga cietoksnis ir salīdzinoši ļoti augstā kalnā – mēs neesam tam pāri. Vēl mēs uzzinam, ka kaut kur zem šīs baznīcas esot kaut kādi kaulu pagrabi un kaut ko par pusdienlaiku vienpadsmitos, ko es tajā brīdī vēl nesaprotu.

    Kamēr notenterējam lejā, ir pagājis ilgs laiks, un mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu, lai nenokavētu gidu tūri.

  • Lēnais sākums Brno

    – Stulbais, stulbais GPS, kurā virzienā mums jāiet?! – īsi pēc izkāpšanas no vilciena J. sūdzējās par mākslīgo intelektu.
    – Ejam jebkurā virzienā! Kad sāksim kustēties, gan jau viņš attapsies leņķus, – es ierosinu. Mans jebkurais virziens pat izrādījās tikai par kādiem grādiem 90 aplams.

    Pēc ievelšanās viesnīcā un pamatīgas dušas nonācām pie jautājuma, nolēmām, ka tomēr uzreiz gulēt iet vēl neprasās. Tā nu apgājām vienu apli ap tuvāko kvartālu, mazliet paķiķinājām par mājiņu ar nosaukumu Mulinrūža un mazām dzirnaviņām uz sienas, un pēc atgriešanās apsēdāmies viesnīcas bārā izdzert pa kādam dzērienam. Sāk iezīmēties, ka Brno nav sevišķi dārga vieta – zvaigžņotas viesnīcas bārā tiešām var izdzert dzērienu un nebankrotēt. J. ar sajūsmu norādīja, ka viņa alus (lejamais Starobrno) ir lētāks par manu Vīnes kafiju. Vai alus ir lētāks par ūdeni, neuzzinājām, jo ūdeni vestibilā dod bez maksas. Viens trauks ar tīru ūdeni viens – ar ūdeni, kurā peld piparmētras un citroni. Ļoti patīkami.

    Sēžam blakus akvārijam, kurā dzīvo diezgan krāsaina un daudzveidīga zivju sabiedrība – mazās, spīdīgās mikrosardīnītes, vairākas lielas enģeļzivis, pāris dzelteni ērmi, kas tēlo putekļu sūcējus uz lapām un koka gabaliem, gliemeži un vēl šis tas. Šķiet, zivis mani redz, un, kad pieceļos un pienāku tuvāk, viņas atdara ar to pašu, un arī krietna grupiņa piepeld man tuvāk.

    Pēc negulētās nakts aizejam gulēt ātri, bet nākamajā dienā es turpinu miegoties, tāpēc diena sastāv no lekcijām (piedalos konferencē), pāris diendusiņām un centieniem piebeigt prezentāciju, kas vēlāk būs jāprezentē. Sajūta par prezentāciju nav nekāda labā, bet bezgalīgi pulēt arī to nav spēka. Pēcpusdienā padodos un nosūtu līdzautoriem, lai izķer neredzamās kļūdas.

    Vakarā kopā ar kolēģi un J. izmetam nelielu līkumu pa naksnīgās Brno ielām. Daudz gaišu māju (bet mazliet mazāk un mazliet mazākas, nekā Vīnē), stilu mikslis, baroks, gotika, re, es mācos jaunus vārdus… Pilsēta ir diezgan labi izgaismota, un tajā ir daudz dekoratīvu baznīcu. Pie kādas baznīcas es sāku brīnīties, kāpēc cilnī virs durvīm ir varens kuģis un liela jūra. Vēl nejauži uztrāpam uz veco rātsnamu, kam raksturīga vienkārša, vienkārša fasāde ar daudz krāšņāku torni pa vidu. Un vārtu ejā pie griestiem pakārts krokodils.

    Brokastis un pusdienas konferences ietvaros ir viesnīcā – ēdiens nav sevišķi izsmalcināts, taču J. dabū pagaršot tradicionālos maizes knēdeļus un man tiek atgādināts, ka kruasāni te ir citādi nekā Francijā un Rīgā. Tādi kā raudzīgāki un mazāk superkārtaini. Pirmajā konferences dienā arī vakariņas ir viesnīcā, tāpēc vētrainos kulināros piedzīvojumos nemetamies. Mēģinam atpūsties. Kafija gan te ir nu baigais bikšūdens. Tik ļoti, ka es pat izkasīju no smadzeņu dzīlēm šo vārdu.

  • Pa ceļam Vīnē

    Lidojumi no Rīgas uz Brno bija dārgi, tāpēc sākām skatīties arī vilcienu satiksmi. Blakus valstī esošā Vīne ir kilometros tuvāk Brno nekā tajā pašā valstī esošā Prāga, turklāt biļešu pirkšanas brīdī lidojums uz Vīni bija mazliet lētāks. Un vilciens vispār maksāja smiekla naudu – zem 10 eiro. Varbūt savu lomu nospēlēja tas, ka kopš 2004. gada es tā arī Vīnē nebiju atgriezusies. Lai vai kā, vieglu roku tika nopirkts lidojums uz Vīni pirmdienas rītā, bet vilciens uz Brno pirmdienas vakarā, pa vidu atstājot kādas 8-9h dažādām darbībām Vīnē.

    Rīta lidojums mūs bija piespiedis celties pilnīgi nepierastos piecos no rīta un, kā skolas laikā teica, ģimenes apstākļu dēļ, man nebija iepriekš sanācis papētīt neko, pilnīgi neko, ko mēs varētu Vīnē paskatīties. Turklāt vēl arī gulēt iets bija pavēlu. Vīnes lidostā ar mazliet vates pilnu galvu savācām čemodānu, un, neatraduši lētāku variantu, samaksājām 12 eiro CAT ātrvilcienam, lai nokļūtu centrā. Jā, tikt no Vīnes lidostas uz centru ir dārgāk nekā no Vīnes centra uz Brno. CAT reklāmstendos es savācu pāris kartītes, viena bija tāda ritīgi bērnišķīga, tikai ar pašām lielākajām ielām un bildītēm objektu vietā. Braucot vilcienā blenžu kartītē un mēģinu atcerēties, ko es kādreiz esmu zinājusi par Vīni. No vecā brauciena ataust atmiņā Stefana katedrāle, Hofburgas pils un Šēnbrunnas pils dārzi. Šēnbrunna nav kājām saejama, palieku pie domas, ka varbūt var paskatīties Stefandomu un Hofburgu.

    No CAT izkāpām Vīnes centra stacijā (Mitte), bet Brno vilciens atiet no Hbf, tas ir galvenās stacijas, kas ir cita stacija kādus 2km no šejienes. 2km dēļ nešķiet adekvāti pētīt pilsētas sabiedrisko transportu – nolemjam, ka tagad noliksim čemodānu paglabāties, tad paskatīsimies Iekšvīni, tad paņemsim čemodānu atpakaļ un tad vakarā iesim uz Hbf. Atrodam kaut kādu mazā gaitenītī nobēdzinātu kaktu, kur ir bagāžas glabātuves, un aidā pilsētas dzīvē.

    Jau izejot no Mites, ir redzams Stefandoma tornis, tāpēc es uzgrūžu J. pienākumu atcerēties, kur ir mūsu čemodāns, un mēs stūrējam pilsētas centrā iekšā. Ejot pāri kaut kādam pažuvušam kanālam es skaļi filozofēju, ka Vīne kaut kā mazliet smird pēc zirgu kakām, nez kāpēc tā. Pēc pāris neplānotām novirzēm veikalos (vienā mēs nopirkām tēju ar nosaukumu Happiness is hard metal, laime ir smagais metāls) mēs nokļūstam pie Doma. Krāsainais kārniņu jumts sajūsmina J., un es stāstu, ka tas ir pēc Otrā pasaules kara atjaunots par iedzīvotāju ziedojumiem. Es piebilstu, ka es neatceros, bet ka jūtos ko tādu dzirdējusi. Es vēl jo projām neatceros. Ieejam iekšā. Gotika kā jau daždien gotika – skaista, cakaina un savā ziņā neaptverama – ka cilvēki vispār to kaut kādā brīdī ir dabūjuši gatavu. Ar visām tām detaļām. Es tikai daudz, daudz vēlāk sāku aizdomāties, ka, iespējams, visas tās pelēkās cakas kādreiz ir bijušas gaišākas – ja ne baltas, tad varbūt vismaz gaiši pelēkas…

    Tālāk aizejam līz Hofburgai. Zālājā pie pils sēdēt vairs nav atļauts un ēkā ar milzīgo kupolu vairs nespēlē čellists, bet tā citādi milzīgais ēku masīvs pamazām sāk savietoties ar manām miglainajām, 14 gadus vecajām atmiņām. Es pēkšņi atceros stāstu, ka rekur šim puslokam pretīm Francis Jozefs esot gribējis simetriski uzcelt otru, bet karš patraucējis. Vai tas bija Francis Jozefs? Bet nu mēs zinām, kāpēc ož pēc zirgu sūdiem – laukumā pie Hofburgas tusē vairāk kā desmit divjūgi ar tīri glītām karietēm. Kādā brīdī nopētam cenas – kārdinoši, bet 20 minūtes maksā 55 eiro, un J. norāda, ka tas ir pārspīlēti.

    Nosecinām, ka nav baigi tālu, un ejam uz  Vīnes secesiju – modernās mākslas muzeju, pa ceļam izpīpējot, ka šitās rotātās taisnstūrformas ēkas ar kupolu vidū nav vis nekādas baznīcas, tie ir muzeji. Vīnē vispār ir ļoti daudz muzeju un izstāžu galeriju, nespējām visus saskaitīt. Laiks kļuvis tik karsts, ka ejot uz Secesiju, varen rūpīgi izvēlamies ielas ēnas puses. Es mazliet nožēloju, ka nezvilku kleitu vai šortus.

    Vīnes secesija J. atstāj diezgan vienaldzīgu, bet es nopriecājos – balta ēka, tīras, taisnas līnijas, viss taisnos leņķos, maz (Vīnes standartiem) rotājumu, un tam kontrastā uz jumta ir uzsvars – milzīgs, perfekti apaļš zelta āmulis. Kaut kādu iemeslu dēļ tā ēka man ļoti patīk. Atstāstu leģendu, ka dizains bijis plānots ar zemtekstu, ka modernā māksla aug uz klasiskās kā āmulis uz koka.

    Gribas ēst. J. ir operējis, operējis ar karti un piedāvā pāris iespējas, kur ēst. Tuvākā ir netālu no Operas. Viņš raizējas, ka būs dārgi, es saku, ka var tak pa ceļam paskatīties. Ejam. Vairākās vietās luksaforos ir nevis viens cilvēciņš, bet divi, rokās sadevušies. Mēs ar J. priecājamies, ka tad viņiem luksaforā nav vientuļi.

    Kājas krīt nost un restorāns pie Operas patiesībā ir alus vieta, kas kolekcionē visas pasaules alus. Ēdam katrs pa milzīgai Vīnes šnicelei, manējā ir pildīta, viņam vienkārši panēta. Es gribu ābolu štriceli arī, bet man vairs nav vēderā vietas. Griesti ir rotāti ar milzīgu paneli, kas no vienas vietas noklāts ar alus paliktņiem. Par spīti haotiskajam dizainam, vieta patiesībā ir mierīga un omulīga. Varbūt brūnie krēsli palīdz.

    Uzmetam aci operai, es mēģinu atcerēties skumjo stāstu par operas arhitektiem (imperators teica, ka opera sanākusi ne sevišķi, viens no arhitektiem pakāries, imperators bijis ļoti apbēdināts un turpmāk par visiem jaunajiem mākslas priekšmetiem teicis standartfrāzi “ļoti skaisti, man patīk”, lai vēl kāds nepakaras) un to, ka tā ir karā sabumbota un atjaunota. Tālāk nolemjam iet uz Rātsnamu paskatīties. Tas ir vecpilsētas otrā pusē, jo mēs nemākam plānot lietu aplūkošanu secīgi. No otras puses, tas paver iespēju vēlreiz noiet gar Hofburgu un ieiet pāris baznīcās. Pa ceļam ievērojam, ka parlamenta ēku laikam restaurē.

    Stūrējot cauri vecpilsētai, paskatamies, ka pie Hofburgas laukuma vidū ir glīti norobežots drupu atsegums – kaut kas krietni vecāks par imperiālajiem krāšņumiem visapkārt. Ieejam Mihaela baznīcā – no ārpuses tāda balta un ne ļoti cakaina, bet iekšpusē mani pārsteidza un iepriecināja altārdaļa – aiz altāra ir divi lieli logi un sienu, griestu daļa ap tiem ir rotāta ar visnotaļ dzīvīgiem eņģeļiem, kas ciļnu veidā sniedzas ārā no sienas. Pelēks ar zeltu, pieņemu, ka kādreiz bija balts. Mihaēla baznīcā nosēžam krietnu brīdi, jo pēkšņi sāk spēlēt ērģeles – mēs klausamies un atpūšamies, ir jauki.

    Iznākot ārā, Hofburgas laukums šķiet vājprātīgi, neptverami žilbinoši balts, un no visa tā baltuma vēl atspīd arī superspoža saule. Ierosinu, ka mēs varētu paskatīties uz to jocīgo baznīcu ar taisno torņa virsu. Mūsu ne sevišķi attīstītās vācu valodas spējas nocīnas ar uzrakstu kartē, un mēs tā arī netiekam skaidrībā, kas tā par “minoritāšu baznīcu”. Vēlāk izlasu, ka tā ir franciskāņu mūku minorītu ordeņa baznīca. Kad pienākam tuvāk, secinām, ka šis gan jau ir viens no tiem stāstiem – kaut kas sabruka, piebūvējām vēlāk kaut ko vietā – gala fasādē torņa augšdaļa un trijstūris vienā pusē zem jumta izskatās nu pavisam citādāks nekā visa pārējā baznīca. Iekšā ir skaistās, pelēkās, bezgalīgi garās kolonnas, lauztās arkas un tā… Un pie vienas sienas ir mīlzīga Da Vinči Vakarēdiena kopija mozaika. Vēlāk internetā izlasu, ka tā ir vienliela kopija, ko pasūtījis Napoleons. Tā pabeigta pēc viņa sakāves, un tad kādu brīdi nav bijis skaidrs, kur to likt.

    Vēl pa ceļam uz Rātsnamu mēs ieejam Tautas parkā. Tur ir ļoti skaistas puķes, daudz rožu, ģeometriski izcirpti krūmiņi un ļoti karsts. J. ir mazliet vīlies, ka Tēzeja templī paša Tēzeja nemaz nav. Savukārt krūmos paslēptā glītā japāņu stila mājiņa ir tualete – ļoti gaumīgi noformēts, lai nečakarē parka dizainu. Turpat netālu jau arī ir Rātsnama parks – tas ir lielāks, bet mazliet mazāk izcakots, tomēr arī ļoti dekoratīvs. Pafotogrāfējam rātsnamu (mm, gotika, gotika, cakas un kruzuļi), pavērojam, kā laukumā rātsnama priekšā tiek uztādīts Rinkolli cirks, un visbeidzot atkrītam uz soliņiem, kuri te ir vienlaidu līnijā gar daudzām celiņu malām, un domājam, ko darīt tālāk. Kādu laiku sēžam, līdz J. nolemj doties pameklēt, kur var dabūt dzeramo ūdeni. Es izmantoju atstātās somiņas par spilveniem un iekārtojos soliņā atpūsties.

    Pēc atpūtas pauzes mēs mazliet paejamies uz Votiva katedrāles pusi, uztaisam pāris bildes, bet īsti līdz tai neaizejam – torņi ir ārkārtīgi grezni, bet mēs esam noguruši un pamazām ir jātaisās atpakaļ uz staciju pusi. Turklāt man ir sajūta, ka man jau vienai dienai baznīcu pietrūkst. Filozofējam, vai varētu aiziet uz cirku pēc nedēļas…

    Atpakaļceļā redzam Hofburgu vēlreiz, jo tā mūždien sanāk visam pa vidu. Vienā teikumā šķiet, ka Vīne ir daudz baltas mājas ar apaļīgām skulptūrām un gotisku baznīcu iespraudumiem. Es kādā brīdī ieminos J., ka vai viņš apzinās, ka mēs staigājam pa Komisāra Rekša vietām. Viņš sasmejas – ou, jā, tiešām, tā sanāk! Sajūta, ka nav nemaz tik daudz laika kāpj, un mēs ejam arvien ātrāk. Stacijā savācam čemodānu un desojam tos divus kilometrus uz otru staciju, kā nu GPS mūs ved. J. mierina, ka pa vidu būs parks, tur būs patīkamāk iet.

    Kad pienākam parkam tuvāk, es aizrādu J., ka, spriežot pēc zīmēm, tas ir universitātes botāniskais dārzs, nevis vienkārši parks. Nočekojam, ka līdz slēgšanai ir vēl 20 minūtes, un mēs varam paspēt iziet tam cauri. Diemžēl ne ļoti tālu no ieejas asfaltēto ceļu aizstāj mazu, kustīgu akmentiņu ceļš, kas lien manās zandalēs un liek čemodānu nest rokā. Eh. Labi. Es pat spēju atzīmēt, ka kāds te interesants bambuss un ka atpakaļceļā pēc nedēļas mēs varētu paskatīties sīkāk.

    Divām trešdaļām esam cauri tikuši un tad mums nāk pretīm vīrs ar megafonu. Parks slēgts, ejiet atpakaļ, tajā pusē iziet ārā nevar. Nu, pie velna, pie velna, pie velna! Mums ir vilciens, mēs esam noguruši un mums nav ne jausmas, kā apiet apkārt, ja nafigators tiepīgi sūta caur slēgtu parku! Bet neko darīt nevar, ir jāiet atpakaļ. Kaut kur pa vidu mūs pārķer viena tante, kas norāda uz sānu izeju, ka uz staciju tur būs tuvāk. Attopamies izgājuši Belvederes pils priekšā. Emm, nu labi. Mums nav daudz laika tūristot, es ātri uzklikšķinu vienu bildi ar gaišu, barokālu pili, kam priekšā ir milzīgs, regulāras formas dīķis ar gludu, gludu ūdens virsmu un mēs ripojam tālāk. Jo te beidzot čemodānu var atkal ripināt. GPS attopas un vairs nedzen mūs botāniskajā dārzā.

    Vēl pēc tada gabala esam izbriduši stikla biroju ēku rajonā, kas dāsni papildināts ar ceļa remontiem. Mēs teoriētiski esam gandrīz klāt, bet kur tā sasodītā stacija ir? Gan mana, gan J. karte rāda (mēs šādos gadījumos lietojam dažādas, lai rodas iespēja salīdzināt), ka visapkārt 200m attālumā ir miljons pieturu, ka ssaucas HBF, un tātad tepat jau jābūt… Mēs jau sākam strīdēties par to, kuru nozīmēs par vainīgo, bet nezkāpēc izrādījās, ka mēs tomēr esam pieauguši cilvēki, un es paprasīju tuvākajam onkulim, kur ir HBF. Onkulis atvainojas, ka vairs galīgi neatceras angļu valodu (viņam izskatās pāri 50 un viņš to esot skolā mācījies), bet HBF ir taisni uz priekšu garām šai būvbedrei un tad mazliet pa kreisi. Tā kā mēs stāvam pie luksofora, tad viņš vēl pajautā vēlāk piebraukušai velosipēdistei.

    Onkulim ir taisnība, un stacija beidzot ir atrasta. Veiksmīgā kārtā pavisam dažus metrus no ieejas mēs ieraugam ReggioJet stendu, kur es varu parādīt savu vilciena biļešu  jocīgo izdruku, viņi apsola, ka nekādu biļetīgāku biļeti mums nevajag, un, lūdzu, mums jāiet tur taisni pa kreisi līdz 11. platformai. Pie platformas J. mani pārķer, kad es gribu doties pa trepēm lejā, bet ir jādodās augšup (vai varbūt bija otrādi? es vairs neatceros), bet šā vai tā, mēs esam uz platformas un mums pat ir 20 minūtes laika līdz vilciena atiešanai.

    Kamēr J. filozofē, ka viņš ies pameklēt kādu kiosku, kur nopirkt ūdeni, atbrauc vilciens, J. nekur neiet un mēs meklējam iekāpt. Mums vajag 3. vagonu. Vispirms mani samulsina tas, ka uz katra vagona ir milzīgs, liels divnieks. Kad attopos, ka tas nav īstais, meklēju citas norādes par vagonu numurēšanas virzienu. Ā, uz durvīm ir cipars. Tā, lokomatīve… 2, 4, 5… Viens vārds, tikai viens: bļ*ģ, kāpēc trešais vagons nav starp otro un ceturto?

    Ejam pajautāt apkalpotājam, saka J. Ko, kādam apkalpotājam, es neko tādu neesmu redzējusi. Izrādās, pie vilciena otrā gala ir džeks spilgti rozā kreklā, kas palīdz tādiem kā mēs. Izrādās, viņš stāv pie trešā vagona, kurš ir piekabināts pašā vilciena galā un tā numurs uzrakstīs uz nošņurkuša papīra ar zīmuli. Acīmredzot, vēlas izmaiņas. Viņš mums laipni parāda, ka tiešām jākāpj te, jā, lūdzu!, un mēs beidzot esam pie vietas. Atkrītam sešvietīgās kupejas polsterētajos sēdekļos un kādu brīdi atvelkam elpu. J. argumentē pie tā, ka vēl ir 10 minūtes, un tāpēc viņš varētu iet pameklēt ūdeni. Es saku, ka teorētiski viņam ir taisnība, bet nokavēt vilcienu būtu kaut kā pārspīlēti. Viņš neaiziet, un es mierinu, ka te bija solīta apkalpošana ar ratiņiem. Kad vilciens iekustās, es reklāmmateriālā izlasu, ka mums pat ūdeni dos bez maksas. Un pa eiro var dabūt kruasānus ar šķiņķi un sieru vai mocarellu un tomātu.

    Vilciens ir kluss un ātrs. Mēs paņemam sev pa kruasānam un es paņemu arī salātus. Salāti ir necili, bet kruasāni ir pa pirmo. Braucot satumst, tas notiek diezgan strauji. Laikam rudens un tuvāk dienvidiem. Nepaiet ne divas stundas, kad esam Brno.

  • Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

    No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

    Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

    Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

    – I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
    – Rekur zvana poga, piezvani.

    Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

    Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

    Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

    J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

    – Kas noticis?
    – Man mutē ielidoja lapsene!
    – Pag, nopietni?!?!?!
    – Jā. Bet neiekoda.
    – Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau  sāk kļūt par sliktu tradīciju.
    – Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

    J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

    Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.

  • Tallinas atvaļinājums, 5. diena. Kāpnes.

    Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.

    Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀

    Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.

    Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.

    – Esam jau gandrīz lejā!!!
    – Ēmmm, Tu…
    – Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.

    Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.

    Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.

    Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.

    – Šitā kāpšana!
    – Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.

    Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…

    Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.

    Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…

    Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.

    Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.

    Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.

    Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.