Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.
… Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.
Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.
Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.
Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.
Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.
Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.
Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.
Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.
Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.