Category: Ceļojumu metainformācija

Nostaļģiski komentāri par ceļojumiem pirms vai pēc.

  • Mājupceļš

    Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

    Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

    Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

    Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.

  • Rātsnams ir krāšņāks par baznīcām

    Čīles māja bija mana maršruta tālākais punkts – tālāk cauri centram devos atpakaļ, pa ceļam apskatot Sv. Jēkaba un pēc tam Sv. Pētera baznīcu. Šajā gājiena posmā es epizodiski atpazinu vietas, pa kurām bijām gājuši arī pirmajā vakarā, neveiksmīgi meklējot ēdienu. Toreiz kaut kur netālu no viena Ziemassvētku tirdziņa taisni spriedām par to, ka pilsētas centrā varētu būt ēdiens, tāpēc mums jāiet tur, tikai mēs nezinam kur tas ir. Ironiski, bet šīs diskusijas laikā mēs bijām centrā. Staigājot pa Hamburgmitti (par Mitte gan Berlīnes, gan Hamburgas kartēs sauc centrālo daļu), par to domāju un mazliet sakaunējos, ka pēc tam, kad es nebiju iedomājusies, ka nobombardētajai Berlīnei nevar būt saglabājusies Vecrīgai līdzīga vecpilsēta, es šo pašu triku izstrādāju arī Hamburgā.

    Jēkaba baznīca atkal ir vidēji liela, sarkanu ķieģeļu ēka. Laikam visneparastākais šajā baznīcā ir tornis – tas sastāv no viena četrstūraina posma, kam visū seko otrs, mazāks četrstūrains posms un uz tā – piramīdveida jumts. Otrajam četrstūrainajam posmam stūri ir nošķelti (reāli sanāk astoņstūris) un to vietā ir tādi kākantaini rokturi. Vai arkas, kas savieno šo torņa posmu ar zemāk esošo lielāko posmu. Visādi citādi baznīcas ārējā fasāde ir salīdzinoši vienkārša, cik nu tas iespējams vecai baznīcai lieli logi un uz āru izvirzītas vienkāršas balsta kolonnas, atkal līdzīgi kā Pētera baznīcai Rīgā. Viki saka, ka pie neparastā torņa Jēkaba baznīca esot tikusi, kad atjaunota pēc 2.pasaules kara. Jā, tas daudz ko izskaidro 🙂

    Arī Jēkaba baznīcā iekšā fotogrāfēt neļāva, tāpēc tagad esmu spiesta pamatīgi nocīnīties, mēģinot savā galvā sasķirot, kura no interjera īpatnībām piederēja Katrīnas, Jēkaba vai Pētera (Hamburgas, nevis Rīgas) baznīcai. No visām baznīcām, ko esmu redzējusi, Jēkaba baznīcas interjers ir visradniecīgākais Rīgas Pētera baznīcai – baltas, gludas sienas, kurās būtiskākās līnijas iezīmē sarkanas ķieģeļu arkas. Tomēr Jēkaba baznīcai pelēkās “javas” salaiduma līnijas uz arkām ir uzzīmētas, nevis īstas. Jēkaba baznīca bija viena no retajām baznīcām, kurā ieeja ir no sāniem attiecībā pret altāra novietojumu, un, iespējams, ka attiecīgajā baznīcas sānā ir nesimetriska piebūve visā baznīcas garumā. Lai gan varētu būt, ka arī otrā pusē kaut kas tāds ir, tikai es to nepamanīju.

    Pētera baznīcu atradu tikai 2 nelielus kvartālus tālāk. Tagad skaidri vairs neatceros, kurai no šīm abām baznīcām apkārt bija sabūvēts pilnībā slēgts Ziemassvētku tirdziņš un uz ārsienas piestiprināta liela reklāma. Šķiet, ka Pētera baznīcai. Jā, Hamburgā Ziemassvētku tirdziņus vāc nost 31.decembrī.

    Pētera baznīca arī ir celta no man jau pierastajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Liels taisntūrveida tornis un daudz visādu jumtu un jumtiņu, citādi diezgan askētiski. Nomitināta diezgan ciešā dažādu lielveikalu un biroju centru ielokā. Iekšā fotogrāfēt atkal aizliegts. Un atkal baltas sienas, augsti griesti, lauztās arkas. Tikai šeit kolonnu un arku līnijas iezīmē nevis ķieģeļkrāsas arciņas, bet tādas bēši brūnas. Man Hamburgas centrs būs iecementējis priekštatu par luterāņu baznīcām :D, jo luterāņu baznīcas, ko biju aplūkojusi pirms Hamburgas, pamatā bija celtas citām konfesijām un pēc tam mainījušas piederību.

    Netālu no Pētera baznīcas redzēju gada tirgu, kam bijām gājuši garām pirmajā naktī. Toreiz man viņš bija iesēdies prātā ar savām daudzajām, mazītiņajām, dzeltenajām lampiņām. Mazliet paskatījos, kā viņš tiek plēsts nost un tad devos virzienā, kur vīdēja kaut kāds krāšņš tornis.

    Tornis piederēja Rātsnamam. Ko par Hamburgu liecina tas, ka rātsnams ir krāšņāks par četrām galvenajām baznīcām kopā ņemtām? Iespējams, to, ka tā ļoti pārliecinoši ir protestantu pilsēta, un ka Reformācija aizsākās salīdzinoši netālu no šejienes. Kas to lai zina. Rātsnams ir balta taisntūrveida ēka ar zaļu jumtu un torni garākās malas (kas arī priekšpuse) vidū. Rātsnama fasāde, it īpaši tur, kur sienas robežojas ar jumtu, ir izrotāta cakiņu cakiņām, koloniņām, skulptūriņām un ko tik visu vēl nē. Priekšā laukumā atradās milzīga nojume, sastāvoša no vairākiem stikla puscilindriem ar metāla ribām, kas balstās uz metāla kolonām – noeja uz Rātsnama metro staciju. Atkal mazliet noasociējās ar steampunk fantāzijām.

    Tomēr nupat es jau sāku mazliet steigties nokļūt atpakaļ mājās. Veikala un kafejnīcas hibrīdā pie rātsnama nopirku dažus berlīnerus – Vācijā tās ir visnotaļ garšīgas, ļoti saldas bulciņas, ievērojami labāk, nekā berlīneri, ko esmu ēdusi Latvijā. Bija plāns pa ceļam viņus apēst, bet kad pirmā berlīnera citronu krēms iztecēja man pa baltās jakas priekšpusi visā jakas garumā, es pārdomāju. Berlīnerus labāk nekombinēt ar dūnu jakām.

    Atpakaļ uz dzīvokli gāju krietnu gabalu gar vienu no mazajiem kanāliņiem, ievedot pilnīgā apjukumā savu GPS, kuram kartē tur bija iezīmēta ēka līdz pat ūdenim. Nu, zināmā mērā tas arī ir saprotami, jo es gāju nevis pa īstu ielu, bet pa gājēju zonu virs kuras stiepās uz kolonnām balstīti blakus esošo ēku otrie stāvi. GPS sazīmēja, ka es gandrīz visu ceļu esmu gājusi pa ūdeni kanālā un beigās nesaprata, kurā kanāla pusē esmu palikusi. Pa ceļam redzēju vienas slūžas un vairākus tīri smukus tiltiņus. Mihaēla baznīcā ieiet gan nesanāca.

  • Viena diena Helsinkos

    Virsraksts nespēj būt līdz galam precīzs – lai gan Helsinkos pavadīju 25h, tomēr tikšanai uz turieni un atpakaļ notērēju vēl kādas 13h. Transporta līdzeklī, braucot mājās, aizdomājos, ka Helsinki sanāk tālākais punkts uz ziemeļiem, kur esmu savā dzīvē bijusi. Nav sevišķi tālu. Bilžu šoreiz nebūs – brauciena pamatmērķis bija koncerts, tāpēc, lai nesanāktu nelāgas diskusijas ar apsargiem, atstāju mājās fotoaparātu. Un pašas nestprieka dēļ – arī datoru.

    Lai sanāktu laiks mazliet pastaigāt pa Helsinkiem, turpu braucu naktī – no Rīgas divos autobuss uz Tallinu. Iekšā kāpjot, mēģinu noskaidrot, vai šis autobuss pietur tajā Tallinas ostā, kur brauc prāmis uz Helsinkiem. Šoferis ar mani runāja tikai krieviski. Es ar mokām atcerējos, kā ir “osta” krieviski, bet kā ir “prāmis” nezināju vispār. Vārdi, kas par šo tēmu palēnām nāca prātā, bija “парусник” (burinieks), kas noteikti nebija piemērots, “корабль” (kuģis), kas man arī nezkāpēc nelikās labs, un “паром”, par kuru man tobrīd likās, ka tas ir tvaikonis, un tātad arī neder. Baigās kā nebūt izlīdzējos ar pagalam neveiklu teikumu, kas jautāja par iespēju aizbraukt, prāmjus vispār nepieminot. Uzzinājusi, ka jā, pietur gan, gāju ieņemt “любое место” (jebkuru vietu), un likos gulēt. Kaut kur uz Rīgas robežas pusmiegā atcerējos, ka vārds, kas man būtu derējis, ir “судно” (arī kuģis, nezinu, kāda ir oficiālā atšķirība). Kad pēc atgriešanās šo izstāstīju mammai, viņa vispirms kārtīgi izsmējās, un tad izkaidroja, ka tvaikonis ir “пароход”, un  “паром” ir prāmis, t.i. tas ko man vajadzēja. Nu jā, krievu valoda man vispār ir vāja, kur nu vēl bez iepriekšējas sagatavošanās divos naktī.

    Pamodos dažas minūtes pāri sešiem, apkārt gandrīz vai elles troksnis – Tallinā gāž kā ar spaiņiem, uz ielām milzīgas peļķes, kuras autobusa riepas griež ar pamatīgu dārdoņu. Ap pusseptiņiem esam ostā D terminālī, un es fiksi tinos iekšā terminālī, aizmirstot paprasīt, kur pieturēs uz Rīgu braucošais autobuss.

    Terminālī viss bija ļoti vienkārši. Lai gan procedūra attāli atgādina iekāpšanu lidmašīnā, tomēr šeit tu vienkārši uzrādi pasi, dabū biļetīti, kuru vēlāk parādi vienam aparātiņam un vienam cilvēkam, un dodies uz kuģi. Nekādas zābaku novilkšanas un citu murgu. Pa ceļam ieguvu kafiju (kaks euro! teica pārdevējs) un ābolu sulu, un piekodināju sev turpmāk, braucot autobusos, ņemt līdzi ūdens pudelīti. Vēl paspēju atklāt, ka esmu aizmirsusi mājās ķemmi (ap dienas vidu Helsinkos izrādījās, ka tā nav taisnība, es vienkārši slikti meklēju).

    Uz prāmja fiksi izstaigāju visus trīs pieejamos klājus ar restorāniem (biju noskaudusies piemaksāt par guļamkajīti), izvēlējos restorānu ar visērtākajiem dīvāniem (augšējais klājs, pašā priekšā), un lūzu nost. Svētdienas rītā 7:30 braucēju bija maz, tāpēc varēju ērti izstiepties pa visu dīvānu, un neviens neiebilda.

    Pusdesmitos stāvēju Helsinkos pie rietumu ostas, priecājos, ka nelīst un prātuļoju, ka prāmis ir reāla alternatīva lidmašīnai, ja runa ir par ar autobusu nesabraucamām vietām.

    Lēnītiņām ar kājām devos cauri Helsinkiem virzienā uz Olimpisko stadionu (1952.gada vasaras olimpiskajām spēlēm). Noskaidrot neko par Helsinku ievērības cienīgajiem objektiem nebija sanācis laika, un nu jau to mainīt arī vairs nevarēju, jo kompja līdzi nebija, tāpēc gāju kaut kā uz labu laimi apmēram pareizajā virzienā, nogriežoties visur, kur ienāca prātā. Tā ejot uztrāpīju uz Helsinku centrālo staciju (milzīga, milzīga pelēkrozā granīta māja ar milzīgu centrāltirgus paviljonam līdzīgu kupolu pāri vidējai ēkas daļai un milzīgu, īpatnēji viļņotu pulksteņtorni) un pēc tam blakus uz Helsinku universitates botānisko dārzu, kura pašā vidū rotājās vairākas cakainas un ļoti lielas stikla siltumnīcas. Vienīgais ne-stikla elements ir tievi, balti “logu” rāmīši. No attāluma izskatījās tiešām lieliski, kad būšu nākamreiz Helsinkos, ieiešu paskatīties.

    Tālāk vēl mazliet novirzījos no ceļa, jo tālumā ieraudzīju Kallio baznīcas milzīgo akmens torni un aizgāju apskatīt to. Milzīga, vismaz augstumā, patiesi milzīga celtne ar dažiem zaļiem, apaļīgiem jumtiem. Lai gan pelēkā laukakmens kluči nav materiāls, kas asociētos ar dekoratīvi smalciņām caikiņām, tomēr konkrētajā realizācijā ir kas vairāk par vienkārši masīvu grandiozumu. Vabūt tāpēc, ka baznīca ir salīdzinoši augsta ar proporcionāli mazu pamata laukumu.

    Tālāk neatceros vairs kādā secībā es nonācu pie viena no ezeriem un pie lunaparka, kuram tuvojoties, paspēju izdomāt, ka varētu joka pēc izbraukties ar panorāmas ratu. Tomēr nekā. Jā, biju jau ievērojusi, ka svētdienā te daudz kas ir ciet, tomēr tas, ka lunaparks arī, man bija šoks. Gan pie ezera, gan pie lunaparka, gan laik pa laikam arī citur Helsinkos ļoti priecājos par aplūkojamajiem dabas pleķīšiem. Priedes, bērzi, pīlādži, bārbeles un akmens atsegumi, kuru spraugās aug papardes un milzīgas zāles kušķi, pamīšus ar rūpīgi nopļautu mauriņu. Ezera malās niedres. Vispār, lai gan praktiski viss, ko ievēroju šeit, aug arī Latvijā, tomēr, pirmkārt, būtiski atšķirās proporcijas, otrkārt, man palika sajūta, ka Rīgā pilsētā aug eksotiskāki un siltummīlošāki augi, savukārt Helsinkos sapūcējušies tie, kas Latvijā dzīvojas vairāk vai mazāk savā vaļā, ārpus pilsētnieciskās kultivēšanas.

    Visas malas pilnas ar velosipēdistiem, tomēr neredzēju nevienu velonomu. Redzēju ļoti daudz skrienošu, nūjojošu un soļojošu cilvēku, it īpaši ap ezeru, kam gāju garām.

    Kad, jau krietni sagurusi, aizvilkos līdz hostelim, kurš atradās Olimpiskā stadiona kaktiņā. Tur man atļāva nolikt mazvērtīgākās mantas (noliku guļammaisu, kurš ap to brīdi man jau bija sācis likties neprātīgi smags), bet istabu, pareizāk sakot, gultu, nedeva. Es prasīju, kur te tuvumā var paēst, jo lai gan ēdamvietu meklēju jau kopš Kallio baznīcas, viss bija ciet. Man iedeva karti, un iezīmēja, ka te uz šitās galvenās ielas, no kuras es esot atnākusi (šī daļa nebija taisnība, es atnācu no otras puses), esot daudz restorānu.

    Nezinu kā ar to daudzumu, bet starp indiešu restorānu, ķīniešu restorānu un ātro picu ēstuvi es izvēlējos pirmo. Ēdiens bija labs, lai gan kā jau jebkurā indiešu restorānā, kas sasniedz pietiekamu autentiskuma pakāpi, mazliet par asu priekš manis. Bet kopš iemācījos, ka asumus var “apdzēst” ar skābpiena produktiem, piemēram, lassi, ja tā ir indiešu virtuve, vai airanu, ja turku, man tā vairs nav tik liela problēma, lai paliktu badā. Bija mazliet padārgi, bet kopā ar jēru pasniedza arī arī rīsus, salātus ar divām mērcītēm (jogurta piparmētru un saldo čilli), un ļoti garšīgu, plānu, neraudzētu, garšvielotu maizīti, kuras otro pusi man diemžēl atņēma (nepaspēju noprotestēt), tiklīdz biju apēdusi salātus. Sīkums, bet patīkami – dzeramais ūdens arī ir iekļauts. Ko vēl vairāk vajag autobusā izžuvušam cilvēkam?

    Tūristu kartītē, ko man iedeva hostelis, bija iezīmēts, ka te pavisam blakus ir Sibeliusa piemineklis, kas bija praktiski vienīgais Helsinku objekts, kuru es zināju. Mazliet pasmējusies par sevi, devos uz turieni, pa ceļam izmetot vairākus līkumus pa apkārtējiem parkmežiņiem, jo kartē Sibeliusa trubas ir iezīmētas pagalam aptuveni. Piemineklis ir uztupināts uz daļēji apstrādāta akmens atseguma, uz kura var labi uzkāpt, paiet tieši zem trubām un skatīties uz augšu, uz zilajām debesīm ar skrienošajiem mākoņiem. Gandrīz kā kaleidoskops. Dzīvē tas piemineklis izskatās daudz vieglāks un elegantāks, kā jebkurā fotogrāfijā, ko biju redzējusi, jo visām trubām vidi ir tukši un trubu masīvam pa vidu ir vairāki lieli ar trubām neaizpildīti posmi. Ejot prom, redzēju, kā uz trubu augšējiem galiem uzspīd spoža saule, un konstatēju, ka piemineklis atšķirībā no daudziem citiem ar savu krāsu pieskaņojas apkārtējajam parkam.

    Cauri parkmežiņam izgāju pie Seurasaarenselkä līča. Tas ir viens no daudzajiem Somu līča ierobiņiem Helsinku piekrastē, kas ir tik samudžināta un sarežģīta, ka man ātri vien nojauca virzienu izpratni. Pa tiltiņu pārgāju pāri uz vienu mazītiņu saliņu, kuras lielāko daļu aizņem stāvlaukumi, pilns ar laivu pārvadājamajām piekabēm un koka statīviem laivu uzlikšanai. Pa ceļam uz saliņu redzēju diezgan daudz nelielu laiviņu un jahtiņu, kā arī vienu instruktoru, kas rokas vicinādams kaut ko skaidroja 3 cilvēkiem un 2 kajakiem.

    Uz saliņas vairākās vietās ir betoneti slīpumi, ar nelielām koka maliņām, kas ved iekšā ūdenī. Pieņemu, ka laivu nolaišanai. Uz viena tāda maliņas kādu laiku sēdēju un pūtināju kājas un muguru, skatījos pāri uz tālāko salu mežiem, ūdenī iebetonētajiem elektrības stabiem un tālumā redzamajām pilsētas daudzstāvenēm. Prātoju, ka ja būtu laiks, būtu patiešām jauki apiet apkārt līdz tālumā redzamajam tiltam un pa to nokļūt mežainajā Seurasaari salā. Iespējams, divritenis būtu labāka izvēle… Kamēr es tā prātuļoju atnāca kāds soms un sāka man kaut ko intensīvi stāstīt. Es ieplētu lielas acis un, kad viņš nerimās, angliski teicu, ka somiski nemāku. Viņš pārgāja uz angļu valodu un jautāja man, vai man netraucēšot, ja viņš te klapēšot sava divriteņa aploku. Te esot viņa vieta vai kaut kas tāds, īsti nesapratu. Mazliet samulsu, bet atļāvu, lai tak klapē 😀

    Kad atgriezos no saliņas, krietnu stundu nosēdēju ārā pie mazmazītiņas bulciņu kafejnīcas, dzerot kafiju, ēdot melleņu plātsmaizi ar putukrējumu un kanēļa grauzdiņu ar balto šokolādi, kas sevišķi labi garšoja, pamērcēts kafijā. To man “warmly recomended” (silti ieteica) abas smaidīgās meitenes, kas ņēmās pa kafejnīcu. Kafejnīca iekārtota mazā ēciņā uz pašā līča krastā, terase priekšā norobežota ar sētu, lai klienti nekrīt ūdenī. Pieņemu, ka sākotnēji tajā mājiņā ir glabāti kaut kādi laivu piederumi. Tagad tur bija mazītiņi galdiņi, vecas fotogrāfijas un šādi tādi ar laivošanu saistīti priekšmeti.

    Dzerot savu kafiju, skatījos, kā pie blakus galdiņa meitene lasa grāmatu, jau sen aizmirsusi par droši vien pilnīgi auksto kafijas puskrūzi, un domāju, ka Somija ir tīri parocīga zeme – mazliet pagaiša āda šeit ir norma nevis viennozīmīga tūrista pazīme. Kad mēģināju iedzert kārtējo kafijas malciņu, sapratu, ka viena lieta viennozīmīgi identificē, to ka neesmu vietējā – neviens apstākļus pārzinošs cilvēks nesēdēja šajā vējainajā piekrastē ar gariem, vaļā palaistiem matiem. Vispār, kafijas izdzeršana pārvērtās par gandrīz akrobātisku triku, jo man tobrīd šķita, ka esmu pazaudējusi līdzi paņemto matu gumiju.

    Pēc četriem atgriezos viesnīcā (starp citu, uzmanieties no Helsinku publiskajām tualetēm, viņas maldinoši uzdodās par neaizņemtām, kad patiesībā ir aizņemtas), pa ceļam paklausoties, kā tieši blaukus esošajā stadionā Koens izmēģina vakara programmu. Beidzot dabūju gultu un uz stundiņu atlūzu – saraustīti gulētā nakts atriebās, tiklīdz ieraudzīju kaut ko gultai līdzīgu.

    Stadions, kurā notika Koena koncerts, nebija olimpiskais stadions, bet tieši blakus esošais futbola stadions ar dīvaino, mākslīgo zāli. Rezervējot hosteli, es biju izvēlējusies tā, lai pēc koncerta nav tālu jāiet, tomēr realitāte mani vienalga pārsteidza: izejot no koncertstadiona, ir jāapiet tam līdz pusei apkārt, jāšķērso ne pārāk liela autostāvvieta, un lūk, te ir hotelis!

    Koncerts bija fantastisks, lai gan man mazliet nepatika, ka skatuve no manas “lētās” vietas (nē, nebija lēti, bet visas citas vietas bija vēl dārgākas!) bija ļoti, ļoti tālu, un cilvēciņi izskatījās pēc sērkociņiem. Pēc starpbrīža nobruņojusies ar zināmu devu nekaunības mēģināju kopā ar citiem tādiem pašiem nekauņām piesēst brīvajā vietā starp krēsliem tieši pie skatuves, bet nepilnu dziesmu pēc koncerta atsākšanās apsardze atnāca mūs iztrenkāt. Viņi sāka ar runāšanu somiski, bet somu valodas neprašana nepalīdzēja, jo viņi mācēja arī angļu. Iztrenkāti nekauņas, mani ieskaitot, piezemējās tukšajās vietās priekšējos blokos. Man pašai paveicās ar trešo reizi – divreiz iesēdos tādās vietās, kur pēc brīža atradās citi sēdētgribētāji. Savukārt uz pēcaplausu dziesmām krietna cilvēku grupa mazliet paminstinājās un tad visi reizē strauji ieņēma visu brīvo vietu priekšā pie skatuves. Apsardze nopūtās, bet vairs neiebilda.

    Klausījos un domāju, ka metālisti noveco, rokeri noveco un sāk izklausīties smieklīgi, bet Koens ir mūžam savā elementā. Un ka, labi, ka naktī nebija autobusa uz Rīgu, jo es nebūtu iedomājusies rēķināties ar gandrīz 4h garu koncertu. Kā arī to, ka es laikam arī gribētu 77 gadu vecumā spēt 4h aktīvi ņemties pa skatuvi (jā, labi, 3,5, jo pa vidu bija kādas 20-30 min pārtraukums) un tad nodancot nost vieglā un elegantā polkas solīti, ar smaidu uz lūpām.

    Kaut kur vienā brīdī viņš teica, ka augstu vērtē to, ka tāds lērums cilvēku ir sapulcējies zem klajas debess neskatoties uz acīmredzamiem lietus draudiem. Kā arī to, ka augstie spēki droši vien uzskata, ka ir svarīgi, lai cilvēki lietū klausītos mūziku, tas droši vien norūdot raksturu. Patiesībā nelija, tikai pāris reizes smalki nosmīlāja. Labi, ka nelija! kārtīgai lietusgāzei vairāku stundu garumā zem klajas debess es nebiju gatava. Suvenīru stendā lietusmēteļus pārdeva pa 3 eiro.

    Uz hoteli gāju, vienlaicīgi mēģinot dungot Take This Waltz, First We Take Manhattan un Famous Blue Raincoat. Man nesanāca īpaši labi.

    No rīta, ar GPS draudzējoties, uz ostu gāju kājām. Tā kā no vienas puses es kļūdījos aplēšot, cik ilgi iešu – izdomāju pusstundu mazāk kā patiesībā -, un no otras puses – aplēšot, cik ilgu laiku pavadīšu viesnīcā pēc pamošanaās – izdomāju pusstundu vairāk kā patiesībā sanāca, tad ostā biju tieši pareizā laikā. Pa ceļām, garām ejot, redzēju vienu vai divas kapsētas – interesants mistrojums starp latviešu tradīciju, kas prasa kapus rakt zem kokiem un ap katru kopiņu veidot bez maz vai norobežotu dārziņu, un citur pasaulē novērojamajām kailajām betona kapsētām – lai gan kopiņas netiek tik ļoti iečubinātas katra savā “dārziņā”, tomēr kapsēta pēc būtības ir mežā, lielu koku paēnā.

    Atpakaļ braucu ar to pašu prāmi M/S Star, bet šoreiz diezko gulēšana nesanāca – pirmkārt, biju labāk gulējusi naktī, otrkārt, ērto dīvāniņu klājs bija pilns ar traki skaļu somu vai igauņu baru. Bet paskatījos, kā prāmis palēnām iebrauc Tallinas ostā. Vispār prāmis likās patīkams transporta līdzeklis – krata mazāk kā autobuss un, ja nav cilvēciskā faktora, tad klusāks kā lidmašīna.

    Tallinas ostā mazliet pamaldījos un pačakarējos ar to, ka nebija zīmju, kur pieturēs autobuss uz Rīgu. Beigās kaut ko aptuveni līdzīgu atradu. Paveicās. Autobuss te tiešām atbrauca. Bet, ja arī neatbrauktu, tas būtu vairāk kaitinoši nekā tiešām briesmīgi – konkrēto biļeti biju nopirkusi pa 9 latiem, un autobusi uz Rīgu iet vairākas reizes dienā.

    Paziņa, augusta vidū uzzinājis manus ceļojuma plānus, prasīja, kāpēc nebraucu ar lidmašīnu. Pamatā tāpēc, ka lētāk – transports man izmaksāja 55 latus – 17 par autobusiem un 38 par prāmjiem.

  • Čemodāns

    Man beidzot ir pašai savs čemodāns. Nelielu ceļojumu dēļ to vairs nebūs jāaizņemas no draugiem un kolēģiem. Mazā izmēra čemodāns, ko, ja neatver papildus paplašinājumu, vairums lidsabiedrību pieņem kā rokas bagāžu. Čemodāns ir raibs un no tāluma viegli atpazīstams, lai man nebūtu jāpārbauda uz bagāžas lentēm visi melnie un vienādie.

    Ko var salikt vienā šādā čemodānā? Atverot paplašinājumu, man sanāca tā:

    • 1 guļammaiss;
    • 1 liels frotē dvielis (140x90cm);
    • drēbes nedēļas dzīvošanai vienveidīgos apstākļos: bikses, biezs džemperis, veļa, zeķes, 2 krekli, zīda lakats;
    • 1 pāris zandaļu;
    • 1 higēnas preču somiņa;
    • 1 pagarinātājs (5m vads + 4 rozetes);
    • telefona lādētājs, AA bateriju lādētājs un fotoaparāta lādētājs;
    • ~3 pakas cepumu;
    • 2 GoodFood žurnāli un…
    • 1 spilvens (apmēram 50x80cm, mīksts).

    Vispār varētu ielikt vēl kādu nieciņu, bet man tiešām liekas, ka vairāk nav nekā, ko gribētos likt bagāžā.

  • Stambulas pēcsērija

    Stambulas brauciena bildes beidzot ir izšķirotas, izgrozītas, saliktas fotkos un sakomentētas. Laipni lūdzu!

    Bildēs ir pa pilnam visādu dīvainu efektu gan spilgtās saules dēļ, gan tāpēc, ka nebiju rēķinājusies ar platleņķa objektīva savdabīgajām īpatnībām, gan tāpēc, ka brīžiem ceļa biedri vienkārši sasodīti steidzās. Pēdējā dienā, kad sāka trūkt laika, dodoties uz lidostu, N. piedāvājās panest manu čemodānu. P. teica, ka daudz efektīvāk būtu, ja atņemtu man fotoaparātu. N. tomēr palika pie čemodāna, un labi, ka tā.

    Es nosēdēju sasodīti, neprātīgi daudz stundu pie tām bildēm (kādas 4-5 pilnas dienas varētu būt, man sākumā bija vairāk kā 6GB), un vienalga man mazliet kremt, ka neesmu palūgusi nofotogrāfēt mani kopā ar tām meitenēm, ko satiku mošejā; ka trūkst bildes ar piegružoto tuneli pie Eminonas autobusu galapunkta, ka trūkst bildes ar Galatas torni, skatoties no apakšas, ka… gan jau ir vēl kaut kas, ko ātrumā neatceros. Tā droši vien ir pazīme, ka brauciens bija episks.

  • Otrā vēstule no Bavārijas

    2005.gada 7.maijā
    ap pusdienlaiku

    Paldies!!!

    Tjipa tagad seezhu diivainaa celtnee, kas ir gandriiy tikai un vieniigi no
    stikla, apmeeram 5-7 staavus augsta – Libereces (Chehijaa) bibliotekaa…
    klaviatuura bik “saprotamaaka” kaa vaacijaa, bet vienalga jociigi…

    Mjaa, ja Vaacijaa i-nets bija 1 eiriks par 15 minuuteem, tad te to pashu var
    dabuut par 5 kronaam… :DDD

    Vakar ar kugji kugjojaam pa Keeningsee ezeru, vai kaa nu vinju tur sauca, bija
    baigaa migla (maakonji) apkaartesosho kalnu galotnees, tapee hitlera maajeli
    pat no taaluma neredzeejaam… bet atbalsis gan tur forshas. kugjim bija
    personiigais gids, kas speeleeja kaut kaadu trubu vienaa briidi, lai taas
    atbalsis demonstreetu…

    veel bijaam saalsraktuvees, tur muus iegjeerba baigajos teerpos, veda ar
    vilcieninju, lika shljuukt pa taadu kaa puleeta koka slidkalninju (patiesiibaa
    2)… tas bija forshi, tikai biedeejoshi gan…

    Shodien uz uudensatrakcijaam neaizgaaju, k-kas ar ka¨klu naf iisti labi…
    pie taa eezara bija drausmiigi atbrunjojoshi suveniiri… Labi, ka tur tobriid
    visu jau veera ciet, citaadi buutu jaabaidaas, ka es visu veikalu neizpeerku…
    bet lai taupiigos mietrina fakti, ka: 1) nekur citur tik forshu suveniiru
    nebija, 2) galu galaa es nopirku tur tikai 2 lietinjas, izteereejot 6 eiro…

    Ataa!!! Paarsuuti shito meilu S. ar, man te k-kas gljuko…

    P.S. Zaljajam trekterim gan ir piedziivojumi… vispirms leejaam ar vinju
    uudeni, tad b. leeja caur to viinu, beigaas vinju aiznjeemaas veel kaut
    kaadi kaamji un atdeva, sakot, ka tagad trekteris esot pavisam tiirs, jo no
    viina tas iztiiriits ar konjaku… 😛

    Toreiz konjaka liešanas akts manu nosodījumu izpelnījās tāpēc, ka man negaršoja konjaks. Vismaz tas nav mainījies – vēl jo projām ne pārāk.

    Fotoaparātu salabot neizdevās, bet salūšanas fakts kalpoja par motivāciju digitālo ziepju iegādei, gan stipri vēlāk. Pulkstenim aizvietotāju tā arī neesmu atradusi.

    Ārpus vēstulēm palikuši nepieminēti ir daudzi kolorīti fakti, piemēram, tas, ka kempinga blakus istabiņā dzīvojošās meitenes kādu brīdi bija pilnā pārliecībā, ka mūsu istabiņā notiek slepkavošana vai vismaz nopietns kautiņš (mums apgāzās krēsls). Es šo izskaidroju ar to, ka blakus istabiņa dzēra, bet mums bija jautri arī tāpat. Tas, kā gide tika iepazīstināta ar helija baloniņiem (ar viņas piekrišanu), arī bija jautri, jo pirmais teksts, ko viņa pateica izmainītajā balsī bija: “Kas tagad būs?” Mūsu klases audzinātāja neiebilda pret trekteru mazgāšanu konjakā, jo puiši nebija skopi un pacienāja viņu arī. Savukārt mācību daļas pārzine, kas vienmēr par visu uztraucas, šoreiz bija palikusi Latvijā. Lielisks brauciens.

  • Pirmā vēstule no Bavārijas

    Uz Bavāriju ir pēdējais autobusceļojums, kurā braucām skolas laikā, turklāt ar vislabāko kompāniju. Iepriekšējos ceļojumos ģimene jau bija teju vai pieradusi, ka lai gan prognozēt neko nevar, tomēr kaut kā pamanīšos kādu vēstuli uzrakstīt. Lai gan teorētiski man vajadzētu būt pieaugušākai, rakstības stilas tas pats vecais – ātri, steidzīgi, no dārgas interneta kafeinīcas. Daudz par ātru, lietojot nepazīstamu klaviatūras izkārtojumu.

    2005.gada 5.maijā
    vakarā

    Chau, miiljotaa gjimene!!!
    Es pashlaik ir agusburgaa(es dmāju, ka šī varētu būt arī drukas kļūda, drīzāk bija Augsburga), te diktiu liist, ir valsts sveetki, un tapeec ciet ir viss iznjemot sho iestaadiijumu, krogus un benziintakus….

    Taa kaa man pirms izbraugshanas tika nolasiits teju vesals referaats, par to  kam man ir jaarakstra veestules un kam nee, nu tad shitaa buus gjimenes
    >veestule!!! :))) Pasveiciniet A-tanti vecomammu uttt…

    Te lieto to pashu smiekliigo klavieri ko austrijaa, tapeec taada drausmiiga pareizrakstiiba 😀 Skaidraa esmu 😛

    Esmu arii pie pilnas veseliibas, shkjiet arii, ka dziiva un pie vesalaa sapraata… Esmu redzeejusi daudz viskkaa incanta, tai skaitaa tik daudz klinshu ka üpietiks visam muuzham… Varbuut. Tepelices dabas parks tik tiershaam bija laps, tur doma taada ka ir k-kas liidziigs kalniem, no kuriem kaa piikji slejaas aaraa briesmiigi garas (viduveejs koks reiz 7 vai pat 15. apmeeram) veeja erodeetas klintis…

    Bijaam Minhenee, olimpiskajaa centraa… Tur ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaads >TV tornis…. ar liftu var uzbraugt 185m augstumaa, kur ir taads liels ”buuris” ar stilka sienaam, kam pa vidu neliels roka muzejs… tur izskatiijaas tiiri forshi… bet kad pa trepeem uzkaapa apm 2-3m augstaak uz naakamo platformu vai veel tik pat uz aiznaakamo (abas
    valjeejas)…!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Emmm, matus gan vakaraa nevareeju izkjemeet :D#Veel biju bmw muzejaa.. redzeeju muusu veco autinju, tikai melnu… 😀 Veel arii d<auc visko citu arii… tagad man buus (varbuut) briesmiigs leevenis bilzhu ar mani un brigitu uz visaadu uberkuulo autinju fona…

    Veel bijaam arii divaas ludvikja 2 celtaas piliis Noishaanshteinaa un Ludrofaa (taa laikam sauca)… Smuki. Baigi greznaas rokoko, baroka uc stilaa un ljoti romantiksas. Noishvaashteinas pils izraadaas ir ptototips >Disneja pasaku piliim…
    Uz to muus veda ugshaa ar speciaalu businju, un tajaa notika nelaime: man nopkabatas izkrita fotoaparaats un tagad vinjam vairs neturaas ciet ”pakaljas” vaacinjsh… Taa es uzzinaaju kam ljoti labi noder plaaksteri ”urgo actvie”, kurus tu, mamma, neatzini par diez cik labiem… Aiznjeemos taadus no viena P., un pakalja (b. teica, lai palaboju: fochika nevis p.) turaas ciet gandriiz vai perfekti… (Tikai gandrīz perfekti, vēlāk dabūju viņu papildus stiprināt ar matu gumijām, jo tie plāksteri pamazām izstiepās. Tā kā tas bija filmas aparāts, tā vāciņa turēšanās ciet bija vitāli svarīga – viņš nosedza pašreizējo kadru. Apbrīnojamā kārtā nekas daudz izgaismots nebija, laikam tikai tā pusotra bilde, kas izgaismojās, nokrītot fotoaparātam.)
    Nevareeju novaldiities, iedevu G., lai nobildee apiraatinju ar trim leikoplastiem…

    Utabusaa (autobusā, nevis kādā eksotiskā pilsētā) gulju visnotalj labi: (kad k-kaadi kretiini neiedomaajaas saukt mani vaardaa vai riikot trijos naktii zaljo stopu ar masu iluminaaciujaam)… Man sapliisa pulkstens :(((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((( :::( Kad guleeju, iezkrita stiklinjsh (atradu), salociijaas radiitaaji… (Sasodīts, vēl tagad atceros: tas bija neizmērojami lielisks mehāniskais pulkstenis ar stikla vāciņiem abās pusēs, tam varēja redzēt visu mehānismu. Es viņu biju dabūjusi no mammas, kas viņu bija pārstājusi nēsāt vairākus, pareizāk sakot, daudzus, gadus atpakaļ tādēļ, ka tas darbā bija samagnetizējies.)

    Viesniicas labas, kompaanija arii…

    Baigi naudinja ripo, viss te drausi daargs…
    Ataa!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

  • Vēstule no Austrijas

    Austrijā biju vēl skolas laikā. Braucām ar skolas biedriem autobusbraucienā,  un Vīne bija galapunkts. Toreiz man nebija ne tikai laptopa, bet pat digitālā fotoaparāta, tāpēc vienīgās rakstiskās elektroniskās piezīmes ir šī vēstule, kuru no kaut kādas interneta kafeinīcas rakstīju mammai. Praktiski momentā tā aizceļoja (vai tika nolasīta priekšā) arī pie citiem entuziastiem. Vecmamma tiek piesaukta tādēļ, ka viņai tobrīd bija iebildumi pret sēdēšanu Rīgas zālājos. Kā arī pret to, ka es dzeru alu.

    2004.gada 2.maijā
    vakarā

    Kad lasi vecmammai cenzee 😛

    Esmu viinee. taa ir briesmiigi iespaidiiga shii vaarda savienojuma vistieshaakajaa noziime. apburosha. tikai sheit visi ir vaacieshi, tapeec taustinji uz klaviatuuras traki kretiiniski (nav qwerty) izvietoti. Cienu valsti kuraa vismaz dazhi (patiesiibaa gandriiz visi) saprot anglju valodu.
    Super.
    Redzeejaam drusku chehiju. Tur bija superiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiga naktsmiitne. redzeejaam pili kuraa uznjemts spriidiitis. Maniaki tie Haabsburgi (austroungaarijas imperaatoru dinastija) – taaaadi daarzi. kaa labirinti… siikaak staastiishu kad buushu maajaa.

    Viine. Redzeeju shernbrunas pili. Pastaasti a. ka tajaa muljkjikaa ”Princese Sisi” ko vinja skataas pa fox kids, galvenie varonji nav izdomaati bet gan reaalas personas, dziivojushi taajaa un veel citaaas daudzaas piliis… Vinja nav bijusi blonda, bet gan gariem (kaa a.) bruuniem matiem, ljoti veerojusi svaru. (visu muuzhu!!!! pat 60 gadu vecumaa. bet kuukas arii eedusi!!!)

    Redzeeju stefana katedraali, taa ir bazniica ar lielo burtu… patieshaam iespadiiga, tikai vinjaa dikti smirdeeja peec viiraka. Tur bija briesmiigi smuka Marijas statuja bronzaa… … Viinee ir atsevishkjsh placis kur regulaari kaads piketee. shodien tur daliija helija balonjus. K1. un dazhi citi uzjautrinaaja PILNIIGI visus apkaarteejos ar ieguutajaam balsiim. K2. testeeja gandriiz visas pieejamaas alusshkjirnes, pariiti es arii pagarshoju. Labs, bet to labaak vecmammai priekshaa nelasi.

    Hofburgaa (haabsburgu) ziemas pilii katrs sevi cienossh valdnieks piebuuveeja klaat jaunu korpusu…

    Shet ir ljoti daargs saldeejums, visur paardod n-taas dazhaadaas vines kafijas. Vienai bazniicai zvans ir bijis no turku lielgabaliem. Vispaar redzeeju tik daudz, ka gruuti atcereeties. bija veel viines loks, pulkstenis ar svariigaam veestures personiibaaam u.t.t..

    Ne sheernbrunas pils, ne stefankatedraale negribeeja liist kadraa 🙁

    Mocerta teelu te explotee uz nebeedu.

    Sveicini visus ko vajag. Buchas.

    P.S. par godu vecmammai: iekshvines (tas ir kaa mums vecriiga) parki dalaas taados kur pat kaaju pirktu nedriikst likt zaalee un taados kur visi zaalee gulj. taadu kaa peedeejais tuuliit iesim apskatiit

    Pats fenomenālākais visā nav nedz rakstība, nedz īsums un mazā informativitāte, bet gan tas, ka, lai gan es ārkārtīgi steidzos, es jutos pastāstījusi daudz un tīri sakarīgā tekstā. Otra fenomenālā lieta ir tas, ka Vīne gadus astoņus man šķita lieliskākā vieta, ko esmu ārpus Latvijas redzējusi, un nekas cits nespēja ne mazākajā mērā turēt tai līdzi. Līdz brīdim, kad daudzajos atkārtotajos braucienos iemīlēju Prāgu. Nezinkādēļ nav sanācis atgriezties Vīnē, lai gan esmu gribējusi to jau kopš tā brauciena. Vispār tas ir saistīts ar to, ka Vīne nav tas karstākais datorlingvistikas konferenču centrs, bet varbūt tā vienkārši ir mana nolaidība. Ja tā padomā, es taču varētu kaut kur aizbraukt arī atvaļinājumā!?

  • Bildes

    Sakomentētās ceļojuma bildes atrodamas, kā parasti, iekš fotki.com.

  • Pēcsērija

    Neatceros vairs, kādu iemeslu dēļ, bet es toreiz briesmīgi nočammājos ar komandējuma bilžu šķirošanu, un šī komandējuma bildes nopublicēju tikai pēc atgriešanās no nākamā komandējuma krietni pēc Jaunā gada. Oriģinālajā rakstu sērijā pielikt linku uz bildēm biju beigu galā biju aizmirsusi.