Trešajā konferences dienā beidzot no rīta sakrita tā, ka referāti bija tālu no manas tēmas, tāpēc uz Harpu varēju doties vēlāk. Piecēlāmies visi mūsu dzīvoklīti gandrīz reizē – kad daļa gāja uz pirmajiem referātiem, un, pameditējuši pie kafijas krūzes, izklīdām dažādos virzienos. Es nolēmu izmest līkumiņu pa ceļam uz Harpu – aiziet līdz baznīcai, kas pa logu no mūsu mājiņas bija redzama. Baznīca jau iztālēm piesaista uzmanību ar mazliet netipisko izskatu – it kā gotiskā baznīcā kā pieklājas (asās, lauztās velves, līnijas, kas tiecas uz augšu, uz augšu), bet tornis ir bez spicā jumta. Tas beidzas ar taisnu jumtu, kam gar malām uz augšu ir mūra robiņi gandrīz kā viduslaiku cietokņiem. No šāda cietokšņa visvairāk tas atšķiras ar jumta vidū nolikto sarkano signāllapmiņu lidmašīnām. Vikipēdija man pavēstīja, ka tā ir Landakotskirkja – Landakotas baznīca – viena no Reikjavīkas savarīgākajām katoļu baznīcām.
Pa ceļam uz turieni vēlreiz papriecājos par virspusēji pieticīgo parlamenta ēku un iegāju nelielajā baznīcā tam blakus. Nelielā koka baznīca, izrādās, ir Reikjavīkas doms – pirmā ēka, kas celta, īpaši piedomājot par to, ka Reikjavīka tagad ir galvas pilsēta (Parlamenta ēka tikai pēc tam.), tā ir Islandes bīskapa baznīca un galvenā luterāņu baznīca Islandē. Doma baznīca ir neliela koka ēka ar salīdzinoši vienkāršu interjeru, lai gan šeit sīku rotājumu nepievienošanas māksla vēl nav izvesta līdz tādai pilnības pakāpei kā Halgrima baznīcā. Tā kā bija nākamā diena pēc Debesbraukšanas dienas, baznīcā bija vairāki tiešām krāšņi puķu pušķi. Starp citu, iezīmīgi, ka Islandes svarīgākā luterāņu baznīca ir neliela un daudzejādā ziņā necilu iespaidu radoša salīdzinājumā ar citām Reikjavīkas baznīcām.
Pa ceļam uz Landakotas baznīcu un arī tālāk uz Harpu ejot, sanāk iet cauri vēstniecību rajonam. Arī tās Reikjavīkā ir mazākas kā daudzās citās valstis. Ievērojama daļa no tām atgādina savrupmājas, kas celtas bagātiem cilvēkiem ar gaumi.
Baznīca no iekšpuses ir jauka, taču ne tik iespaidīga kā Eiropas lielākās gotiskās baznīcas vai Halgrima baznīca. Nu, tas laikam ir loģiski – viņa nav tika augsta un liela – tāpēc iekšā griesti arī tik neizmērojami augsti neliekas! Baznīcā ir tieši tāda, kā varētu gaidīt no baznīcas, kas ir gan katoļu, gan atrodas Reikjavīkā – tajā ir daudz vairāk rotājumu, elementi ap kanceli ir no sarkana marmorveidīga akmens un tā… bet tomēr tajā nav izcakināts kruzuļu kruzuļos katrs vismazākais nieks. Piemēram, logu vitrīnas veido nevis detalizētas ainas, bet krāsaini stikla kvadrātiņi. Dažādos logos dažādās krāsās. Arī šeit bija puķu pušķi, turklāt mazliet apvītuši – šeit es vairs nešaubījos, ka tie ir vakardienas.
No ārpuses Landakotas baznīca izskatās grandiozāk kā no iekšpuses. Tā ir no kaut kādiem Islandei ļoti raksturīgiem pelēkiem akmeņiem, tāpēc rodas sajūta ka tā ir gandrīz kā no zemes izaugusi apstrādāta klints. Šo iespaidu pastiprina tas, ka arī ārpusē nav ļoti daudz caku, bet ir daudz uzsvērtu verikālu līniju. Apkārt baznīcai ir krietni liels pagalms – vienkārši zāliens ar un pāris krūmiem sētu ielas pusē. Blakus baznīcai ir kaut kāda muižas ēka vai sazinkas (vakarā noskaidroju, ka tā ir Landakotas skola, kas cenšas būt maksimāli mājīga), kuras pagalmā ir basketbola grozs. Tas nebūtu nekas pieminēšanas vērts, ja kaut kā nesanāktu tā, ka baznīcas pagalmā pēc būtības ir futbola laukums – vieni vārti ir pie skolas, bet otri – pie celiņa, kas ved no ielas uz baznīcu. Varēja redzēt, ka šo laukumu vismaz reizēm lieto – zāle izbradāta vairāk kā citur.
Eiropas lielajās baznīcās vienmēr var pateikt, vai baznīcā ir atļauts šobrīd atrasties, pēc tā, vai iekšā ir cilvēki. Šeit abas baznīcas, kur ielīdu, bija pilnīgi, pilnīgi tukšas. Landakotskirkjā bija tik kluss, ka šķita, ka man no kameras spogulīša cilāšanās skaņām ausis aizkritīs. Lai gan es biju rūpīgi izlasījusi, ka baznīca ir vaļā, cīnījos ar sajūtu, ka esmu ielīdusi, kur nedrīkst, un daru kaut ko aizliegtu.
Pa ceļam uz Harpu safotogrāfēju vēl vietējās mājiņas un atradu vienu sīkbodīti, kur pārdeva veselu kaudzi visādu ievārījumu – gan no tādām ogām, kuru vārdiem nespēju izdomāt tulkojumus, gan, apelsīniem, aprikozēm un no rabarberiem. Ievācu vēl dažus suvenīrus – tajā brīdī man nez kāpēc pēkšņi bija skaidras vairākas lietas, kas ir Islandes specifika, lai gan man neviens to nebija teicis.
Pusdienās aizgājām atkal uz to pašu ēdnīcu, kur es ēdu jēru. Es biju apņēmusies meklēt nacionālo mencu, bet atteicos no tās par labu nacionālajam zivju sautējumam, kas nav jāmeklē. Ideja tāda: kartupeļi, balta zivs gaļa, siers, droši vien saldais krējums un maģija. Gan zivs, gan vismaz daļa kartupeļu bija jūtamos gabaliņos, bet ar maģijas palīdzību tas bija padarīts, par maigu, vienmērīgu masu, kas siera dēļ mazliet staipījās. Zivs garša nav pārspīlēta. Burvīgs ēdiens, jāmēģina atkārtot, tikai es nespēju iztēloties, kaa tik vienmērīgi iedraudzināt kartupeļus ar sieru.
Pēc pusdienām bija sesija, kurā prezentējām savu plakātu. Nevar teikt, ka bija ļoti daudz cilvēki – pēdējā konferences sesija, pēc tam tikai noslēguma runas un konferences svinīgās vakariņas -, bet muti izrunāju sausu. Izdzēru visu savu ūdens pudelīti, un, paprasījusi līdzautorei atļauju, īsi pirms sesijas beigām pabeidzu arī viņas ūdeni. Kad sesija beidzās, viņa izvilka no somas ūdens pudelīti, kuru tur man par pārsteigumu bija rūpīgi iepakojusi un sāka skrūvēt vaļā, lai padzertos. Sods mani nepiemeklēja, jo es pastāvēju uz to, ka viņa ir atļāvusi man to ūdeni izdzert, bet kaut ko par mūsu nogurumu gan tas liecina.
Attiecīgās dienas bēdu stāsts bija, ka atklāju, ka esmu pazaudējusi savu konferences programmas eksemplāru ar piezīmēm un vājprātīgi dārgo plakātu čeku. Tas ļoti samazināja mūsu iespējas dabūt atpakaļ naudu par drukāšanu. Izgriezu divreiz kājām gaisā viesnīcu un izmeklējos konferenču centrā, bet nekā.