Kategorija: Ceļojumu stāsti 15. lapa no 27

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

Karaļa parks un Tjuvholmena

Autors: lauma

Datums: 2013-05-22

Tēma: 2013-05 Norvēģija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.

Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.

No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.

Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…

Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.

No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.

Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.

Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.

Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.

Ierašanās Oslo – Ryanair, klintis un viesnīca

Autors: lauma

Datums: 2013-05-22

Tēma: 2013-05 Norvēģija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Kad abi ar kolēģi plānojām braucienu uz vienu no pasaules dārgākajām pilsētām – Oslo, nebija skaidrs, vai dabūsim apmaksātu komandējumu, tāpēc paņēmām Ryanair lidojumu. Lidmašinā viss nooptimizēts līdz pēdējai vispārākai pakāpei, šaurs kā slotu skapī. Ryanair pārbūvē lidmašīnas, saliekot krēslus ciešāk, lai lidmašīnā saiet vairāk krēslu rindas. Un es pārliecinājos, ka, pārāk nepārbāžot savu datorfotoaparāta somu, varu to gandrīz bez grūtībām iedabūt pat Ryanair bagāžas rāmītī. Ārā gan nāca smagāk… Lidojums nebija ne ar ko īpašs, tikai gaisa bedres pavairāk un pirms pacelšnās uz skrejceļa pilots strauji apstūrēja apkārt nelielam šķērslītim vai bedrītei, noraustot lidmašīnu, un tas bija tā mazliet jocīgi.

Nolaidāmies Riges lidostā, kas atrodas krietnu gabaliņu no Oslo – ap 60km jeb stundas brauciens no lidostas līdz centrālajai autoostai, kas atrodas tieši blakus centrālajai stacijai Oslo centrā. Nolaižoties tā smaržoja, gandrīz it kā mēc būtu meža vidū pēc lietus nolaidušies. Paskatos apkārt – tas diezgan lielā mērā bija “meža vidū” – uz visām pusēm, ko varēju viegli saskatīt, lidlauks robežojās ar mežu. Nolaišanās notika pāri nelielam līcītim, kurā varēja redzēt nelielas, dekoratīvas, meža klātas saliņas.

Brauciens no lidostas lielākoties bija pa mazapdzīvotu apkārtini – koki, koki, akmens atsegumi un atkal koki. Man patika. Grūti izstāstīt, laikam vienkāršāk ir teikt, ka man vienkārši patīk tādi meži, kādi ir Latvijā un uz ziemeļiem no tās. Vienkārši uz ziemeļiem tie ir vēl lielāki, monumentālāki, visaptverošāki un reizēm arī skarbāki.

Oslo centrā ieradāmies patīkamā pēcpusdienā, šķiet, ap diviem vai trijiem, un nosecinājuši, ka esam pusotra kilometra attālumā no viesnīcas, nolēmām iet tur kājām. Pirmais iespaids par Oslo – te arhitektiem ļoti patīk spēlēties ar klucīšiem – lielākā daļa ēku atgādina klucīšu kombinācijas, bet ne vienmēr tādas taisnas un pareizas, reizēm klucīši pārklājās vai sakabinās savdabīgās kaskādēs. Daudz stikla, lieli logi – ņemot vērā, ka Oslo tomēr ir ziemeļu pilsēta, patiesībā ir loģiski, ka šeijienes arhitektūra ir orientēta uz pēc iespējas lielāku saules gaismas ievadīšanu pie cilvēkiem iekšā.

Viesnīcas priekšā neliels apļveida laukumiņš, pa kuru neesmu sapratusi, vai tā ir kājāmgājēju vai mašīnu zona, un laukumiņa vidū instalācija, kas sastāv no kaut kā, kas atgādina brīvi gaisā karājošamies palielinātus alumīnija follijas lēvarus, ko gaisā tur tornado. Rīt jānopēta rūpīgāk, kā tas pasākums tur turās, bet izskatās savā īpašā veidā elegants – tāds kā viegls.

Pati viesnīca no ārpuses izskatās salīdzinoši nekāda, necilāk nekā parasti viesnīcas ar vismaz trim zvaigznēm, tomēr no iekšpuses tā ir sasodīti kvalitatīva. Nezinu, vēl kādas būs brokastis, bet numuriņš ir patīkami liels. Vai vismaz atstāj liela iespaidu. Dzeltenas sienas, bēši aizkari un tumši zils dīvāns, kas viennozīmīgi izpelnījās iespēju kalpot par somu un jaku palikni. Vannas istabā siltā grīda un pie poda – nolaižami rokturīši invalīdiem. Vēl mums ir pat rakstāmgalds un TV, kas mēģināja ar mums komunicēt un informēt par mūsu lieliskajām iespējām. Poga “off” uz pults novāca lieko apgaismojuma avotu.

Nolikuši mantas (man tas nozīmēja no somas izkrāmēt gandrīz vienādu daudzumu drēbju un dažādu kabeļu un elektronikas :D), nolēmām iet vakariņās. Ēst ir labi. Pat valstī, kur kolas bundžiņa maksā gandrīz trīs latus.

Katrīnas baznīca, ķieģeļu noliktavas un Čīles māja

Autors: lauma

Datums: 2013-01-02

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.

Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.

Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.

Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”

Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?

Svētā Nikolaja baznīcas memoriāls

Autors: lauma

Datums: 2013-01-02

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.

Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.

Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.

Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.

Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.

Santpauli vēlreiz

Autors: lauma

Datums: 2012-12-31

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.

Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.

Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.

Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.

Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.

Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.

P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.

Mazliet baznīcas

Autors: lauma

Datums: 2012-12-30

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Šodien zibensreferātu starplaikā pienāca kaut kāds hakeris un vienam no mūsu grupiņas jautāja, vai viņš ir piedzēries, ka tāda interesanta izruna. Un ko viņš darot… Un vispār cilvēkam ļoti gribējās parunāties 🙂 Iemācījos spārnoto frāzi, ka tie, kas strādā ar vecajām sistēmām un mēģina padarīt viņas pieejamas un lietojamas mūsdienās, ir programmētāji-ekologi.

Vakar dabūju kongresa uzlīmes. Šodien ir pēdējā kongresa diena, no vienas puses jūtos ļoti nogurusi, no otras puses – beidzot pieradusi pie valodas un intensitātes, un tagad viss beidzās. Bā. Bet varbūt man tomēr vajadzētu janvāra sākumā paņemt vēl pāris dienas brīvas un atpūsties no atpūšanās. Bet varbūt es vienkārši kongresa sākumā biju slima un tāpēc tik ļoti noguru.

Vakar divatā izmetām nelielu līkumiņu pa naksnīgo Hamburgu, safotogrāfējām netālu no dzīvokļa esošo Mihaēla baznīcu un vēl šādas tādas vienkārši Hamburgas ainiņas. Daudz stipri lielu māju, gan “stiklainās”, gan šis tas mazliet vecāks. Iekšā baznīcā gan netikām, bet no ārpuses ļoti mīlīga – vidēji liela, sarkana, ar vidēji lielu daudzumu skulptūru un caku (visiežāk baltu) un smuki izgaisnmotiem logiem ļoti dažādās formās. Tornis ir pelēks, kantains, bet man neierasti noslēdzas ar kupolu, kas balstās uz diezgan augstām kolonnām. Vēl neparasti bija tas, ka baznīcas daudzās durvis bija numurētas kā tādi dzīvokļi – es vienā sānā redzēju 8, 9. 10. No rītiem es vienmēr steidzos, vakarā no CCH izejam, kad ir jau tumšs un viss ir aizvēries (vai tūlīt, tūlīt aizvērsies), līdz ar to kongress nav diez ko piemērots fototūrismam. Varbūt kaut ko rīt priekšpusdienā.

Dzīvoklī esmu sākusi justies patiesi mājīgi. Kā pa miglu atceros, ka kaut kad naktī piesolīju spilvenu vardarbību tam, kura modinātājs zvana jau kuro minūti.

Laiks silts, ap nulli, vairs nelīst. Ziemas jaka te nav tas vispiemērotākais apģērbs, turklāt manējā laikam taču mitruma dēļ ir sakusi spēcīgi ost pēc suņa. Vens no mūsu biedriem jau otro dienu skraida adītā jakā, cimdos un šallē. Vācieši turpina būt kā jau vācieši – bez gara un brīžiem kaitninoši liekvārdīga uzaicinājuma angliski nerunās, neizpratnes pilna sejas izteiksme noteikti nav motivācija mainīt valodu. Man garšo šejienes bulciņas, mīkstas, saldas, smaržīgas, bet tas noteikti ir subjektīvi, jo viņas pamatā pārstv kategoriju “cukurs ar cukuru”. Hamburgā neesmu redzējusi to jūras velšu fastfūdu, ar kuru barojos pirms diviem gadiem Berlīne, bet tie biedrīša atrastie Džima Bloka burgeri ir visnotaļ labi. It īpaši, kad par burgeru nosauktais ēdiens ir salāti, liela, apcepta karbonāde un krāsnī cepts kartupelis ar krējumu. Jā, par to es piekrītu, ka tas tiešām ir jāēd ar nazi un dakšiņu. Šodien uzticēju sava ēdiena pasūtīšanu vienam vāciski runājošajam latvietim, jo tā šķita ticamāk, ka dabūšu īsto lietu. Viņi ar viesmīli norunāja krietni daudz minūšu, kamēr tika skaidrībā 😀

Ēdot nokavējām nākamo referātu, tāpēc tā beigu daļu es pavadīju staigājot pa kongresu centru un fotogrāfējot. Tā kā cilvēkus fotogrāfēt nedrīkst, tad baigi daudz bilžu nebūs, bet nu pa kādam piemiņas nieciņam vajag :).

Tagad klausos priekšpēdējo referātu, un vēl palikusi noslēguma uzruna. Eh. Eh. Vakar vai aizvakar viena draudzene teica, ka mazliet apskaužot mani, ka esmu vietā, kur šad un tad uzstājas cilvēki, ko viņa ļoti ciena. Mazliet to apdomājusi, sapratu, ka man vajag vairāk stāstīt, ka C3 ir viens no lieliskākajiem pasākumiem, ko zinu, un es ļoti iesaku ieinteresētajiem cilvēkiem viņu apmeklēt.

Burgers

Autors: lauma

Datums: 2012-12-29

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vakar dabūju draudzenes lūgto autogrāfu. Meitene, kam man tas bija jāprasa, protams, nebija nedz demonisks astoņkājis, nedz milzu tūkstoškājis, nezinu, kāpēc man bija tik briesmīgi jābaidās. Vēl es vakar beidzot piedzīvoju kaitinošo situāciju, kad “Room is full” zīmīte pie zāles ar man interesējošo lekciju tiek izkārta man teju deguna priekšā un iekšā es netieku. Divreiz. Patiesībā tā ir laba statistika. Vakarā mums nekādu lielo plānu nebija, tāpēc apņēmos laicīgi iet gulēt. Kā tad. Trijos. Neatceros tikai, vai pēc Latvijas laika vai vietējā.

Rīta pusē pie infogalda atdabūju savu vakar pazaudēto zīda lakatu. Laikam tā man kļūs par kongresa tradīciju – zaudēt un atrast nelielas, apsildošas lietas.

Pusdienās samazinātā sastāvā (2 mūsu biedri bija palikuši dzīvoklī – gulēt un/vai hakot) bijām uz “kruto” burgeru ēstuvi. Tīri garšīgi, ja neskaita to, ka atkal sapinos vācu valodā un visā. Pusdienu laikā daudz komentāru un apspriešanas izpelnījās fakts, ka burgerus te pasniedz uz porcelāna šķīvīša un gandrīz visi tos ēda ar nazi un dakšiņu.

Nieki

Autors: lauma

Datums: 2012-12-28

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Negaidītā, bet jaukā kārtā viens no mūsu dzīvokļa biedriem iniciēja vakariņu gatavošanu. Jā, mēs esam izmitinājušies nevis dzīvokļu viesnīcā, bet tiešām īstā, autentiskā dživoklī, kuru tā saimniece mums izīrē, neizvācot ārā savu iedzīvi (ui, cik viņai ir daudz kurpju!). Vakariņu gatavošanas procesā daudz spriedelējām par saimnieces ēst (negatavošanas) paradumiem – nevarējām atrast taisnus nažus, gaļas āmuru un cepamo lāpstiņu un vēl šo to. Gaļas āmura dēļ gaļa sanāca pasīksta, bet citādi vakariņas ierullēja. Un no rīta mums bija garšīgas, mazliet saņurcītas pankūkas – cepējs čortojās, ka, lai pagrieztu pankūkas bez lāpstiņām, vajag azbesta rokas. Man ir tāda sajūta, ka pankūku pieprasījums ievērojami pārspēja piedāvājuma ātrumu un pieejamo laiku, tāpēc tiek apspriests plāns vakarā turpināt. Kaut kur gatavošanas procesā tika apsriests pannas dīvainais tadžinai līdzīgais vāks, kas bija vienīgais, ko atradām.

Konferencē episki un ārkārtīgi aizraujoši referāti mijas ar tādiem, kas mani galīgi nespēj piesaistīt, un tādiem, ko es absolūti nesaprotu. Tieši pēc pusdienu pārtraukuma sekoja tikai vāciskie referāti, tāpēc trīs no mums paņēma garāku pusdienu pārtraukumu kvalitatīvas pārtikas vārdā. Puiši aizveda mani uz tīri pieņemamu itāļu restorānu. Ņam, ņam. Ceturtais no mums devās meklēt Western Union. Ja šitā turpināsies, man izveidosies permanenta asociācija starp C3 un cilvēku, kas meklē WU. Lai gan atpakaļ atgriezos laicīgi, tomēr sapinos meistarībā un nokavēju iespēju tikt auditorijā, kurā notika attiecīgās sesijas interesantākā lekcija – auditorija ātri pārpildījās, un tur vairs nelaida iekšā krietnu laiku pirms lekcijas sākuma.

Vakar vienam puisim bija ar ūdenskrāsām zīmēta prezentācija par telefoniem. Viņa līdzautors esot pēc prezentācijas saskenēšanas aizrādījis, ka viens vārds ir sistemātiski nepareizi uzrakstīts visos slaidos. Lielajā zālē katra otrā krēslu rinda ir pārtaisāma par galdiņiem, nolaižot krēslu atzveltnes. Tradīcija aplaudēt katru reizi, kad kādā prezentācijā kāds pasaka kaut ko ievērības cienīgu, plaukst un zeļ. Kā arī tad, ja ar projektoru vai prezentāciju radošo datoru notiek kaut kas smieklīgs. Vienam runātājam netīšas uzspiešanās uz klaviatūras rezultātā vispirms minimizējās prezentācija, pēc tam windows aizgāja uz shut down un pirms tam update instalēšanu. Runātājs brīdi pabrīnijās un tad mierpilni teica: nu labi, tur tāpat tālāk nekā būtiska vairs nebija, iztiksim bez. Tas bija prezentācijas pirmajā pusē.

Sarkano lukturu ielas apmeklējums

Autors: lauma

Datums: 2012-12-27

Tēma: 2012-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Atbraucām veiksmīgi. Hamburgā līņā, no sniega ne mazāko ziņu. Nolaidāmies jau stipri vēlu, aizgājām uz dzīvokli, kur mitināsimies, un tad uz kongresu centru piereģistrēties. Hamburga izrādījās manam GPS-am nepiemērota pilsēta – pagāja kāda pusstunda vai pat vairāk, kamēr ieguvu pirmo patstāvīgo kontaktu ar satelītiem. Pēc piereģistrēšanās kādu brīdi nevarējām atrast kopsaucēju, kas būtu nākamā nepieciešamā lieta – internets vai ēdiens. Beigās puiši piezemējās blakus esošās stacijas makdonaldā meklēt internetu, kamēr es stāvēju ārā, gaidot, kad GPS beidzot atradīs satelītus. Satelīti atradās, turklāt tagad beidzot ļoti ātri, internets – vairāk nē nekā jā. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, izmetām krietnu loku pa pilsētu, redzējām vairākas vientorņa baznīcas un pāris mazām lampiņām izgaismotus Ziemassvētku tirdziņus, bet viss ir pilnīgi un galīgi ciet. Tas bija ap desmitiem kalendāra sarkanās dienas vakarā. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, GPS pāris reizes izspēlēja triku “man šķiet, mēs atrodamies kvartāla vidū uz mājas jumta”, kā rezultātā es izvedu mūs pa lieki līkumotu maršrutu, kas pats par sevi nebūtu nekas smieklīgs, bet puiši pamanīja to tikai vēlāk, kad gāja kaut kur nākošo reizi.

Puse mūsu dzīvokļa biedru pēc atgriešanās, davās tālākos pārtikas meklējumos, otra puse, mani ieskaitot, palika viesnīcā. Izrādās, te arī picas brīvdienu naktīs nepiegādā… Beidzās viss ar to, ka mēs ēdām vakariņas ķīniešu restorānā, kas ir vaļā līdz trijiem naktī, sarkano lukturu rajonā netālu no vairākiem sexšopiem.

Aizgāju gulēt ātrāk, pārējie palika hakot. Man palika iespaids, ka pārējie taisās celties agri un iet kaut kur – kurš meklēt Western Union, kurš – pārtikas veikalu, bet es jutos pārmiegojusies bezjēgā un uzliku modinātāju, cik vēlu vien var.

No rīta zvana modinātājs, mans. Dzīvoklī miers un klusums. Nobrīnos un mazliet saskumstu – tiešām es būtu nepamanījusi, ka pilnīgi visi aiziet? Āā, kaut kur bija dziļa miega epizode, kurā es tīksmi izstiepos pa visu dīvānu, kad piecēlās otrs biedrs, kas nomitināts uz šī paša dīvāna. Sasodīts, tas gan ir viens šaurs dīvāns, briesmīgi uzmanīgi jāguļ, lai netīšām nenoelkoņotu neko nenoziegušos cilvēkus. Man būtu licies, ka piedāvāt tādu kā divguļamo ir mazliet nepieklājīgi, bet vismaz spilvens jauks. Ejot meklēt rīta tēju, atklāju, ka patiesībā dzīvoklī ir tik kluss tāpēc, ka vannas istabai ir laba skaņas izolācija un viens no biedriem bija tur, savukārt pārējie vēl guļ.

Hamburgas kongresu centrs ir liels un diezgan ērts, neskatoties uz visām sentimentālajām atmiņām par Berlīnes kongresu centru, jāatzīst, ka ir jauki, ka CCC pārcelts uz šejieni. Tik daudz vietas, gaiteņu un stāvu (četri, turklāt praktiski visā platībā arī tiešām ir pieejami kongresam), ka 1.zāli meklēju diezgan ilgi pat par spīti bagātīgi izliktajām zīmēm. Un par spīti tam, ka viņa ir ļoti liela un aizņem lielu centra daļu.

Testēju hakeru dzērienu Club-Mate. Pirms 2 gadiem noraidīju kā negaršīgu, bet tagad garšo. Dabūju aizpagājušā gada T-kreklu. Viss iet labi, tikai šausmīgi nak miegs.

Atklāšanas runa tāpat kā pirms diviem gadiem veltīta “Total Surveillance State” tematikai. Iesaku.

Un ļoti nāk miegs.

Vienkārši konference

Autors: lauma

Datums: 2012-10-05

Tēma: 2012-10 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Vakar bija vienkārši konference un pēc tam – svinīgās vakariņas tajā pašā Šekspīra restorāna, kur kādu laiku atpakaļ tā pārsmējos, ka 15 minūtes nevarēju desertu apēst. Vakariņu labākā daļa bija salāti ar vistu un cieto sieru, tomātiem, zaļām lapām un vēl šo to.

Vakarā ar abām datoriķu meitenēm sēdējām viesnīcas pirmajā stāvā, dzērām kafiju ar Vana Tallin un mēģinājām nerunāt par studijām. Kad pie bāra ieguvām kafiju, sākām spriest par to, vai bārmenis ir vienkārši smaidīgs vai arī smaida, jo mēs esam jaunas un smukas, un vai barmenis saprot, ko mēs te runājam. Beigās norunājušas vairākas stundas par studijām un fakultati un mazliet par darbu, pašķīrāmies: viņas gāja gulēt un es – skatīties, ko dara citi kolēģi. Kolēģi bija bruņojušies ar zvērīgu apņemšanos laicīgi iet gulēt, tāpēc šoreiz nebija četri, kad beidzām muldēt, bija trīs.

No rīta mazā gaismiņā pie pusvērtā viesnīcas loga sākas velnzinkāda apokalipse. 6.stāvā! Neatmodusies iezveļos no gultas un aizveru logu, bet istabas biedrene vēlak stāsta, ka esot bijis kā būvlaukumā. Kad pieceļos pa īstam, man sāp kakls (varbūt slimojošo kolēģu baciļi atraduši arī mani) un jebkāda piedzīvojumu kāre ir 0 līmenī. Ārā čekojoties, pat viesnīcas numuriņu nesabildēju. Bet zinātnes centrā, kur mums notiek konfa, ieguvu skeletu.

Kolēģes rīta pusē filozofēja, ka briesmīgi nāk miegs un ļoti gribās mājās. Nu jau drīz arī brauksim. Šoreiz priecājos, ka nemāku vadīt auto.