Virsraksts nespēj būt līdz galam precīzs – lai gan Helsinkos pavadīju 25h, tomēr tikšanai uz turieni un atpakaļ notērēju vēl kādas 13h. Transporta līdzeklī, braucot mājās, aizdomājos, ka Helsinki sanāk tālākais punkts uz ziemeļiem, kur esmu savā dzīvē bijusi. Nav sevišķi tālu. Bilžu šoreiz nebūs – brauciena pamatmērķis bija koncerts, tāpēc, lai nesanāktu nelāgas diskusijas ar apsargiem, atstāju mājās fotoaparātu. Un pašas nestprieka dēļ – arī datoru.
Lai sanāktu laiks mazliet pastaigāt pa Helsinkiem, turpu braucu naktī – no Rīgas divos autobuss uz Tallinu. Iekšā kāpjot, mēģinu noskaidrot, vai šis autobuss pietur tajā Tallinas ostā, kur brauc prāmis uz Helsinkiem. Šoferis ar mani runāja tikai krieviski. Es ar mokām atcerējos, kā ir “osta” krieviski, bet kā ir “prāmis” nezināju vispār. Vārdi, kas par šo tēmu palēnām nāca prātā, bija “парусник” (burinieks), kas noteikti nebija piemērots, “корабль” (kuģis), kas man arī nezkāpēc nelikās labs, un “паром”, par kuru man tobrīd likās, ka tas ir tvaikonis, un tātad arī neder. Baigās kā nebūt izlīdzējos ar pagalam neveiklu teikumu, kas jautāja par iespēju aizbraukt, prāmjus vispār nepieminot. Uzzinājusi, ka jā, pietur gan, gāju ieņemt “любое место” (jebkuru vietu), un likos gulēt. Kaut kur uz Rīgas robežas pusmiegā atcerējos, ka vārds, kas man būtu derējis, ir “судно” (arī kuģis, nezinu, kāda ir oficiālā atšķirība). Kad pēc atgriešanās šo izstāstīju mammai, viņa vispirms kārtīgi izsmējās, un tad izkaidroja, ka tvaikonis ir “пароход”, un “паром” ir prāmis, t.i. tas ko man vajadzēja. Nu jā, krievu valoda man vispār ir vāja, kur nu vēl bez iepriekšējas sagatavošanās divos naktī.
Pamodos dažas minūtes pāri sešiem, apkārt gandrīz vai elles troksnis – Tallinā gāž kā ar spaiņiem, uz ielām milzīgas peļķes, kuras autobusa riepas griež ar pamatīgu dārdoņu. Ap pusseptiņiem esam ostā D terminālī, un es fiksi tinos iekšā terminālī, aizmirstot paprasīt, kur pieturēs uz Rīgu braucošais autobuss.
Terminālī viss bija ļoti vienkārši. Lai gan procedūra attāli atgādina iekāpšanu lidmašīnā, tomēr šeit tu vienkārši uzrādi pasi, dabū biļetīti, kuru vēlāk parādi vienam aparātiņam un vienam cilvēkam, un dodies uz kuģi. Nekādas zābaku novilkšanas un citu murgu. Pa ceļam ieguvu kafiju (kaks euro! teica pārdevējs) un ābolu sulu, un piekodināju sev turpmāk, braucot autobusos, ņemt līdzi ūdens pudelīti. Vēl paspēju atklāt, ka esmu aizmirsusi mājās ķemmi (ap dienas vidu Helsinkos izrādījās, ka tā nav taisnība, es vienkārši slikti meklēju).
Uz prāmja fiksi izstaigāju visus trīs pieejamos klājus ar restorāniem (biju noskaudusies piemaksāt par guļamkajīti), izvēlējos restorānu ar visērtākajiem dīvāniem (augšējais klājs, pašā priekšā), un lūzu nost. Svētdienas rītā 7:30 braucēju bija maz, tāpēc varēju ērti izstiepties pa visu dīvānu, un neviens neiebilda.
Pusdesmitos stāvēju Helsinkos pie rietumu ostas, priecājos, ka nelīst un prātuļoju, ka prāmis ir reāla alternatīva lidmašīnai, ja runa ir par ar autobusu nesabraucamām vietām.
Lēnītiņām ar kājām devos cauri Helsinkiem virzienā uz Olimpisko stadionu (1952.gada vasaras olimpiskajām spēlēm). Noskaidrot neko par Helsinku ievērības cienīgajiem objektiem nebija sanācis laika, un nu jau to mainīt arī vairs nevarēju, jo kompja līdzi nebija, tāpēc gāju kaut kā uz labu laimi apmēram pareizajā virzienā, nogriežoties visur, kur ienāca prātā. Tā ejot uztrāpīju uz Helsinku centrālo staciju (milzīga, milzīga pelēkrozā granīta māja ar milzīgu centrāltirgus paviljonam līdzīgu kupolu pāri vidējai ēkas daļai un milzīgu, īpatnēji viļņotu pulksteņtorni) un pēc tam blakus uz Helsinku universitates botānisko dārzu, kura pašā vidū rotājās vairākas cakainas un ļoti lielas stikla siltumnīcas. Vienīgais ne-stikla elements ir tievi, balti “logu” rāmīši. No attāluma izskatījās tiešām lieliski, kad būšu nākamreiz Helsinkos, ieiešu paskatīties.
Tālāk vēl mazliet novirzījos no ceļa, jo tālumā ieraudzīju Kallio baznīcas milzīgo akmens torni un aizgāju apskatīt to. Milzīga, vismaz augstumā, patiesi milzīga celtne ar dažiem zaļiem, apaļīgiem jumtiem. Lai gan pelēkā laukakmens kluči nav materiāls, kas asociētos ar dekoratīvi smalciņām caikiņām, tomēr konkrētajā realizācijā ir kas vairāk par vienkārši masīvu grandiozumu. Vabūt tāpēc, ka baznīca ir salīdzinoši augsta ar proporcionāli mazu pamata laukumu.
Tālāk neatceros vairs kādā secībā es nonācu pie viena no ezeriem un pie lunaparka, kuram tuvojoties, paspēju izdomāt, ka varētu joka pēc izbraukties ar panorāmas ratu. Tomēr nekā. Jā, biju jau ievērojusi, ka svētdienā te daudz kas ir ciet, tomēr tas, ka lunaparks arī, man bija šoks. Gan pie ezera, gan pie lunaparka, gan laik pa laikam arī citur Helsinkos ļoti priecājos par aplūkojamajiem dabas pleķīšiem. Priedes, bērzi, pīlādži, bārbeles un akmens atsegumi, kuru spraugās aug papardes un milzīgas zāles kušķi, pamīšus ar rūpīgi nopļautu mauriņu. Ezera malās niedres. Vispār, lai gan praktiski viss, ko ievēroju šeit, aug arī Latvijā, tomēr, pirmkārt, būtiski atšķirās proporcijas, otrkārt, man palika sajūta, ka Rīgā pilsētā aug eksotiskāki un siltummīlošāki augi, savukārt Helsinkos sapūcējušies tie, kas Latvijā dzīvojas vairāk vai mazāk savā vaļā, ārpus pilsētnieciskās kultivēšanas.
Visas malas pilnas ar velosipēdistiem, tomēr neredzēju nevienu velonomu. Redzēju ļoti daudz skrienošu, nūjojošu un soļojošu cilvēku, it īpaši ap ezeru, kam gāju garām.
Kad, jau krietni sagurusi, aizvilkos līdz hostelim, kurš atradās Olimpiskā stadiona kaktiņā. Tur man atļāva nolikt mazvērtīgākās mantas (noliku guļammaisu, kurš ap to brīdi man jau bija sācis likties neprātīgi smags), bet istabu, pareizāk sakot, gultu, nedeva. Es prasīju, kur te tuvumā var paēst, jo lai gan ēdamvietu meklēju jau kopš Kallio baznīcas, viss bija ciet. Man iedeva karti, un iezīmēja, ka te uz šitās galvenās ielas, no kuras es esot atnākusi (šī daļa nebija taisnība, es atnācu no otras puses), esot daudz restorānu.
Nezinu kā ar to daudzumu, bet starp indiešu restorānu, ķīniešu restorānu un ātro picu ēstuvi es izvēlējos pirmo. Ēdiens bija labs, lai gan kā jau jebkurā indiešu restorānā, kas sasniedz pietiekamu autentiskuma pakāpi, mazliet par asu priekš manis. Bet kopš iemācījos, ka asumus var “apdzēst” ar skābpiena produktiem, piemēram, lassi, ja tā ir indiešu virtuve, vai airanu, ja turku, man tā vairs nav tik liela problēma, lai paliktu badā. Bija mazliet padārgi, bet kopā ar jēru pasniedza arī arī rīsus, salātus ar divām mērcītēm (jogurta piparmētru un saldo čilli), un ļoti garšīgu, plānu, neraudzētu, garšvielotu maizīti, kuras otro pusi man diemžēl atņēma (nepaspēju noprotestēt), tiklīdz biju apēdusi salātus. Sīkums, bet patīkami – dzeramais ūdens arī ir iekļauts. Ko vēl vairāk vajag autobusā izžuvušam cilvēkam?
Tūristu kartītē, ko man iedeva hostelis, bija iezīmēts, ka te pavisam blakus ir Sibeliusa piemineklis, kas bija praktiski vienīgais Helsinku objekts, kuru es zināju. Mazliet pasmējusies par sevi, devos uz turieni, pa ceļam izmetot vairākus līkumus pa apkārtējiem parkmežiņiem, jo kartē Sibeliusa trubas ir iezīmētas pagalam aptuveni. Piemineklis ir uztupināts uz daļēji apstrādāta akmens atseguma, uz kura var labi uzkāpt, paiet tieši zem trubām un skatīties uz augšu, uz zilajām debesīm ar skrienošajiem mākoņiem. Gandrīz kā kaleidoskops. Dzīvē tas piemineklis izskatās daudz vieglāks un elegantāks, kā jebkurā fotogrāfijā, ko biju redzējusi, jo visām trubām vidi ir tukši un trubu masīvam pa vidu ir vairāki lieli ar trubām neaizpildīti posmi. Ejot prom, redzēju, kā uz trubu augšējiem galiem uzspīd spoža saule, un konstatēju, ka piemineklis atšķirībā no daudziem citiem ar savu krāsu pieskaņojas apkārtējajam parkam.
Cauri parkmežiņam izgāju pie Seurasaarenselkä līča. Tas ir viens no daudzajiem Somu līča ierobiņiem Helsinku piekrastē, kas ir tik samudžināta un sarežģīta, ka man ātri vien nojauca virzienu izpratni. Pa tiltiņu pārgāju pāri uz vienu mazītiņu saliņu, kuras lielāko daļu aizņem stāvlaukumi, pilns ar laivu pārvadājamajām piekabēm un koka statīviem laivu uzlikšanai. Pa ceļam uz saliņu redzēju diezgan daudz nelielu laiviņu un jahtiņu, kā arī vienu instruktoru, kas rokas vicinādams kaut ko skaidroja 3 cilvēkiem un 2 kajakiem.
Uz saliņas vairākās vietās ir betoneti slīpumi, ar nelielām koka maliņām, kas ved iekšā ūdenī. Pieņemu, ka laivu nolaišanai. Uz viena tāda maliņas kādu laiku sēdēju un pūtināju kājas un muguru, skatījos pāri uz tālāko salu mežiem, ūdenī iebetonētajiem elektrības stabiem un tālumā redzamajām pilsētas daudzstāvenēm. Prātoju, ka ja būtu laiks, būtu patiešām jauki apiet apkārt līdz tālumā redzamajam tiltam un pa to nokļūt mežainajā Seurasaari salā. Iespējams, divritenis būtu labāka izvēle… Kamēr es tā prātuļoju atnāca kāds soms un sāka man kaut ko intensīvi stāstīt. Es ieplētu lielas acis un, kad viņš nerimās, angliski teicu, ka somiski nemāku. Viņš pārgāja uz angļu valodu un jautāja man, vai man netraucēšot, ja viņš te klapēšot sava divriteņa aploku. Te esot viņa vieta vai kaut kas tāds, īsti nesapratu. Mazliet samulsu, bet atļāvu, lai tak klapē 😀
Kad atgriezos no saliņas, krietnu stundu nosēdēju ārā pie mazmazītiņas bulciņu kafejnīcas, dzerot kafiju, ēdot melleņu plātsmaizi ar putukrējumu un kanēļa grauzdiņu ar balto šokolādi, kas sevišķi labi garšoja, pamērcēts kafijā. To man “warmly recomended” (silti ieteica) abas smaidīgās meitenes, kas ņēmās pa kafejnīcu. Kafejnīca iekārtota mazā ēciņā uz pašā līča krastā, terase priekšā norobežota ar sētu, lai klienti nekrīt ūdenī. Pieņemu, ka sākotnēji tajā mājiņā ir glabāti kaut kādi laivu piederumi. Tagad tur bija mazītiņi galdiņi, vecas fotogrāfijas un šādi tādi ar laivošanu saistīti priekšmeti.
Dzerot savu kafiju, skatījos, kā pie blakus galdiņa meitene lasa grāmatu, jau sen aizmirsusi par droši vien pilnīgi auksto kafijas puskrūzi, un domāju, ka Somija ir tīri parocīga zeme – mazliet pagaiša āda šeit ir norma nevis viennozīmīga tūrista pazīme. Kad mēģināju iedzert kārtējo kafijas malciņu, sapratu, ka viena lieta viennozīmīgi identificē, to ka neesmu vietējā – neviens apstākļus pārzinošs cilvēks nesēdēja šajā vējainajā piekrastē ar gariem, vaļā palaistiem matiem. Vispār, kafijas izdzeršana pārvērtās par gandrīz akrobātisku triku, jo man tobrīd šķita, ka esmu pazaudējusi līdzi paņemto matu gumiju.
Pēc četriem atgriezos viesnīcā (starp citu, uzmanieties no Helsinku publiskajām tualetēm, viņas maldinoši uzdodās par neaizņemtām, kad patiesībā ir aizņemtas), pa ceļam paklausoties, kā tieši blaukus esošajā stadionā Koens izmēģina vakara programmu. Beidzot dabūju gultu un uz stundiņu atlūzu – saraustīti gulētā nakts atriebās, tiklīdz ieraudzīju kaut ko gultai līdzīgu.
Stadions, kurā notika Koena koncerts, nebija olimpiskais stadions, bet tieši blakus esošais futbola stadions ar dīvaino, mākslīgo zāli. Rezervējot hosteli, es biju izvēlējusies tā, lai pēc koncerta nav tālu jāiet, tomēr realitāte mani vienalga pārsteidza: izejot no koncertstadiona, ir jāapiet tam līdz pusei apkārt, jāšķērso ne pārāk liela autostāvvieta, un lūk, te ir hotelis!
Koncerts bija fantastisks, lai gan man mazliet nepatika, ka skatuve no manas “lētās” vietas (nē, nebija lēti, bet visas citas vietas bija vēl dārgākas!) bija ļoti, ļoti tālu, un cilvēciņi izskatījās pēc sērkociņiem. Pēc starpbrīža nobruņojusies ar zināmu devu nekaunības mēģināju kopā ar citiem tādiem pašiem nekauņām piesēst brīvajā vietā starp krēsliem tieši pie skatuves, bet nepilnu dziesmu pēc koncerta atsākšanās apsardze atnāca mūs iztrenkāt. Viņi sāka ar runāšanu somiski, bet somu valodas neprašana nepalīdzēja, jo viņi mācēja arī angļu. Iztrenkāti nekauņas, mani ieskaitot, piezemējās tukšajās vietās priekšējos blokos. Man pašai paveicās ar trešo reizi – divreiz iesēdos tādās vietās, kur pēc brīža atradās citi sēdētgribētāji. Savukārt uz pēcaplausu dziesmām krietna cilvēku grupa mazliet paminstinājās un tad visi reizē strauji ieņēma visu brīvo vietu priekšā pie skatuves. Apsardze nopūtās, bet vairs neiebilda.
Klausījos un domāju, ka metālisti noveco, rokeri noveco un sāk izklausīties smieklīgi, bet Koens ir mūžam savā elementā. Un ka, labi, ka naktī nebija autobusa uz Rīgu, jo es nebūtu iedomājusies rēķināties ar gandrīz 4h garu koncertu. Kā arī to, ka es laikam arī gribētu 77 gadu vecumā spēt 4h aktīvi ņemties pa skatuvi (jā, labi, 3,5, jo pa vidu bija kādas 20-30 min pārtraukums) un tad nodancot nost vieglā un elegantā polkas solīti, ar smaidu uz lūpām.
Kaut kur vienā brīdī viņš teica, ka augstu vērtē to, ka tāds lērums cilvēku ir sapulcējies zem klajas debess neskatoties uz acīmredzamiem lietus draudiem. Kā arī to, ka augstie spēki droši vien uzskata, ka ir svarīgi, lai cilvēki lietū klausītos mūziku, tas droši vien norūdot raksturu. Patiesībā nelija, tikai pāris reizes smalki nosmīlāja. Labi, ka nelija! kārtīgai lietusgāzei vairāku stundu garumā zem klajas debess es nebiju gatava. Suvenīru stendā lietusmēteļus pārdeva pa 3 eiro.
Uz hoteli gāju, vienlaicīgi mēģinot dungot Take This Waltz, First We Take Manhattan un Famous Blue Raincoat. Man nesanāca īpaši labi.
No rīta, ar GPS draudzējoties, uz ostu gāju kājām. Tā kā no vienas puses es kļūdījos aplēšot, cik ilgi iešu – izdomāju pusstundu mazāk kā patiesībā -, un no otras puses – aplēšot, cik ilgu laiku pavadīšu viesnīcā pēc pamošanaās – izdomāju pusstundu vairāk kā patiesībā sanāca, tad ostā biju tieši pareizā laikā. Pa ceļām, garām ejot, redzēju vienu vai divas kapsētas – interesants mistrojums starp latviešu tradīciju, kas prasa kapus rakt zem kokiem un ap katru kopiņu veidot bez maz vai norobežotu dārziņu, un citur pasaulē novērojamajām kailajām betona kapsētām – lai gan kopiņas netiek tik ļoti iečubinātas katra savā “dārziņā”, tomēr kapsēta pēc būtības ir mežā, lielu koku paēnā.
Atpakaļ braucu ar to pašu prāmi M/S Star, bet šoreiz diezko gulēšana nesanāca – pirmkārt, biju labāk gulējusi naktī, otrkārt, ērto dīvāniņu klājs bija pilns ar traki skaļu somu vai igauņu baru. Bet paskatījos, kā prāmis palēnām iebrauc Tallinas ostā. Vispār prāmis likās patīkams transporta līdzeklis – krata mazāk kā autobuss un, ja nav cilvēciskā faktora, tad klusāks kā lidmašīna.
Tallinas ostā mazliet pamaldījos un pačakarējos ar to, ka nebija zīmju, kur pieturēs autobuss uz Rīgu. Beigās kaut ko aptuveni līdzīgu atradu. Paveicās. Autobuss te tiešām atbrauca. Bet, ja arī neatbrauktu, tas būtu vairāk kaitinoši nekā tiešām briesmīgi – konkrēto biļeti biju nopirkusi pa 9 latiem, un autobusi uz Rīgu iet vairākas reizes dienā.
Paziņa, augusta vidū uzzinājis manus ceļojuma plānus, prasīja, kāpēc nebraucu ar lidmašīnu. Pamatā tāpēc, ka lētāk – transports man izmaksāja 55 latus – 17 par autobusiem un 38 par prāmjiem.
