Kategorija: Ceļojumu stāsti 4. lapa no 27

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

Turīna 1: kaut kur jānokļūst

Autors: lauma

Datums: 2024-05-23

Tēma: 2024-05 Itālija, Ceļojumu stāsti

Nu, gadījās tā, ka Itālijai jādod vēl viena iespēja – Turīnā ir milzīga un jomā visnotaļ svarīga konference. Pēc nogurdinošās Neapoles pieredzes es izčīkstu, lai J. paņem atvaļinājumu un pievienojas man kā atbalsta grupa.

Šausmīgi negribas lidot ar pārsēšanos, tas ir gan dārgi, gan nogurdinoši, gan videi nedraudzīgi, tāpēc tiek nolemts lidot uz Milānu un tālāk uz Turīnu braukt ar vilcienu. Datumi sakrīt tā, ka jālido ar Ryanair, tautā sauktu arī par raini. Lidojums ir pēcpusdienā un es skatos, ka mēs visticamāk nokavēsim Turīnas viesnīcai paredzēto iereģistrēšanās laiku, jo Turīnā ieradīsiemies pārāk vēlu. Uzrakstu viesnīcai jau laikus, viņi saka, ka atsūtīs instrukcijas, kā pašiem tikt iekšā, un palūdz man aizpildīt kaut kādu jocīgu personas datu anketu pilsētas nodokļu vajadzībām, es aizpildu, iedodu viņiem J. telefona numuru, kur sūtīt instrukcijas (jo darba dalīšana + J. mazāk apmaldās) un ar paveikta pienākuma apziņu to visu aizmirstu.

Pēdējā dienā pirms lidošanas Turīnas viesnīca sāk rakstīt J., ka anketa nav aizpildīta un tūrisma nodoklis nav samaksāts. Anketas saite ir pieejama, mēs ar J. pārbaudam, ka (1.) personas dati tur ir aizpildīti, (2.) anketa saka, ka maksāt neko nevajag, un (3.) pēdējais logs gļuko, pēdējo “proceed” (turpināt) nav iespējams nospiest. J. iedzirkstī profesionālā kretīnisma gēns, viņš grib apskatīties arī no datora, izpētīt tīkla pieprasījumu secību un ko tik vēl ne, bet es uzstāju, ka viesnīcas pārstāvjiem nav jāzina, ka J. ikdienā testē nestrādājošas tīmekļa lapas, un jāsaka, ka anketa nestrādā, un viss.

Gods kam gods, viesnīcas pārstāvji patiesībā diezgan labi runā angliski un J. izdodas viņus ātri pārliecināt, ka anketai mēs neko padarīt nevaram. Tūrisma nodokli nākas jau lidojuma dienā pārskaitīt uz kādu dīvainu privātkontu, bet vismaz izskatās, ka būs kur gulēt, un tas šoreiz šķiet galvenais.

Rīgā mēs atklājam, ka 22. autobusa pietura ir daudz, daudz tuvāk centrālajai dzelzceļa stacijai, kā es atcerējos, un tas iedod patiesi patīkamu “mēs varbūt dzīvojam nākotnē” sajūtu.

Vairāk kā 10 gadu ar raini nav lidots, un es ātri sāku atcerēties, kāpēc. Vispirms krāmējoties izrādās, ka man, lai gan ir nopirkta nododamā bagāža, nav laptopa izmēra rokasbagāžas, un tas īsti nav tas, ko es domājos esam pirkusi. To apejam, ieliekot manu laptopu pie J., kam ir normālā rokasbagāža. Lidostā rainis kavē, brīdī, kad mums jau bija jākāpj iekšā, tikai atbrauc mūsu lidmašīna un no tās sāk birt ārā iepriekšējie pasažieri. Lidmašīnas salonā krēsli ir indīgi dzeltenzili (mēs ar J. kādu brīdi spriežam, kā lufta, kas lieto gandrīs tās pašas krāsas, pamanās dizainiski būt daudz mazāk nomācoša), šaurība un troksnis ir milzīgi, un pirms pacelšanās ir arī sasodīti karsts un smacīgs. Fakti, ka vasara jau sākas un raiņa lidojumi ir relatīvi lēti, nodrošina to, ka salonā ir neierasti daudz mazu, apjukušu un niķīgu bērnu. “Jaunā paaudze jāciena, jaunā paaudze jāciena” padomāju es un īpaši ātri atrodu ausu aizbāžņus. Bergamo, kas ir netālu no Milānas esošā lidosta, ko lieto rainis, esam gandrīz stundu vēlāk kā solīts. Laikam jau labi, ka nenopirkām Turīnas vilciena biļetes laikus, jo tie vilcieni, ko plānojām, ir aizgājuši.

No Bergamo vilciena pa taisno uz Turīnu nav, braucam ar autobusu caur uz Milānas centrālo staciju. Pie lidostas ir rinda dažādu pārvadātāju autobusu, kas visi kursē uz to pašu centrālo staciju. Vizuāli ievērtējam, ka gan jau pirmais brauks tas, pie kura ir rinda, un dodamies turp. Autobusa personāls ik pa brīdim izkliedz, ka lielie čemodāni jāliek autobusa bagažniekā, J. paklausīgi arī uzreiz ieliek. Kaut kā tā sanāk, ka J. rindā ir tādu gabaliņu aiz manis. Es samaksāju un iekāpju, un apsēžos jau gandrīz pašā autobusa aizmugurē. Tad atnāk autobusa vadītājs saskaitīt tukšās vietas (tās ir divas) un es saprotu, ka laikam J. netiks ielaists, viņš bija rindā krietni tālāk… Taču J. kaut kā pamanās izspēlēt triku “bet mana sieva un čemodāns jau ir autobusā!!!” un viņš ir pēdējais cilvēks, ko ielaiž.

J. ir izlasījis, ka ir lētie un dārgie vilcieni, mūsu mērķis ir braukt ar lēto. Milānas stacijā orientēties nav šausmīgi grūti, taču mēs tomēr vispirms pamēģinām nopirkt biļetes kādā nepareizā stendā, no kura mūs aizsūta uz biļešu automātiem. Automāts nogļuko un pasaka, ka viņam gadījās nezināma kļūda. Tad pienāk laipna darbiniece un ļoti patīkamā angļu valodā paskaidro, ka šim automātam nestrādās kartes. Ir palikuši šovakar tikai divi vilcieni un tuvākajā no tiem (tam bija jābūt pēc 10 minūtēm, bet tas 10 minūtes kavēs) zemākā komforta klase vairs nav pieejama. Es pērku lētāko, kas ir, un uzreiz 2 biļetes, nākotnes grāmatvedības apsvērumi be damned. Mums abiem ar J. iedod vienu biļeti (vienu papīrīti), taču mūsu sēdvietas ir katram savā vagonā. Kā mēs to izskaidrosim kontrolierim, neviens nezina, tāpēc biļete paliek pie manis, bet J. to nofotogrāfē. Taču tā kā J. sēž ar sejas masku, viņa blakussēdētājs nobīstas un aiziet sēdēt citur, un es pārsēžos J. blakus, vēl pirms mēs satiekam biļešu kontrolieri.

Vilciens brauc ar ātrumu 300 km/h, un šis ir visplatākais sabiedriskā transporta krēsls, kādā es jebkad esmu sēdējusi. Man piezogas pavisam nelielas aizdomas, ka, iespējams, šis nebija tas lētais vilciens. Iespējams, lētā vilciena biļetes jau bija izpārdotas vai arī tas aizbrauca, kamēr rainis kavējās ar mūsu laicīgu nogādāšanu Bergamo.

Vilcienbrauciens lutina ar ārkārtīgi skaistiem skatiem. Fonā visu laiku ir kalni, apkārt klejo lietusmākoņi un saule laižas uz rietu, bet vēl neriet – ir tā sauktā zelta stunda. Šādā ātrumā braucot telefons kartupelis tiešām nav piemērots fotogrāfēšanas rīks, taču es vienalga uzcītīgi mēģinu.

Turīnā ir 2 dzelzceļa stacijas. J. ir vairākas reizes rūpīgi skatījies, kuru mums vajag, bet beigās mēs tomēr esam nopirkuši biļeti līdz nepreizajai un tajā arī izkāpuši. J. apgalvo, ka nav liela starpība, bet reāli tā izrādījās kārtīga vairāk kā pusstundas pastaiga. Ir pamatīgs vakars, visa diena ir pavadīta ceļā, tāpēc to, ka patiesībā šajā situācijā lielas pūles varēja aiztaupīt, braucot ar metro, es saprotu tikai nākamajā dienā. Taču mēs pārliecinoši secinām, ka Turīna kā pilsēta mums liekas pierastāka un saprotamāka kā Neapole. Zaļāka. Visticamāk nav pēdējās desmitgadēs bijusi spiesta pārdzīvot ar atkritumu krīzi, kas saistīta ar mafiju. Vairāk velosipēdu, mazāk motoroleru. Luksofori ir visur, kur vajag, nav jāskrien pāri ielai kā trakam.

Viesnīcā/dzīvoklītī tiekam iekšā bez problēmām, lai gan pašiekļūšanas pamācības atsūtītais video ietver trīs dažādas durvis un nelielu pastaigu caur random pagalmu ar riepu servisu. Sēžot viesnīcā uz dīvāna, ir drusku tāda sajūta, it kā kājas būtu nokritušas jau pirms kilometra. Ir tikai viena problēma – šīsdienas nopietnākā maltīte ir strauji sažļembāta sviestmaize Milānas stacijā. Tā bija laba sviestmaize, bet…

J. piemeklē nezkāda ģenialitātes dzirksts, viņš atrod ēdamvietu, kas ir gan vaļā desmitos vakarā, gan atrodas tikai 7 minūšu gājiena attālumā, gan pat puslīdz ciešami novērtēts internetā. Es neuzdrīkstos debatēt par to, kāda žanra ēstuve tā ir vai nav.

Pica (ar bumbieriem un zilo sieru) tur ir tiešām laba, lai gan man ar zināmu mulsumu jāatzīst, ka Neapoles pica man pirms pāris mēnešiem garšoja labāk. Drusku par strauju sadzeros vietējo alu, atpakaļcelā nākas čīkstēt, ka reibst. Bet galā ir nonākts.

Neapole 5: mājupceļš

Autors: lauma

Datums: 2024-02-11

Tēma: 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti

Pēdējā dienā es pamostos ar pateicību sirdī, ka braucam mājās – mana mugura nu jau ļoti izteikti neatzīst viesnīcas gultu. Ja iepriekšējā naktī es vienu reizi pamodos sāpīgi savilktu muskuļu dēļ, tad šonakt jau divas. Īstais brīdis atgriezties savā gultā.

Ārā drusku līst. Absolūti sīkumi, bet uz ielas stūra mums piedāvā nopirkt lietussargu. J. ir izlasījis, ka nākamajās dienās, kad sāksies karnevāls, līs stiprāk. Lidostā nokļūstam ar Alibusu visnotaļ veikli (man gan vēl aiz vien ļoti rauj uz šūpes kaiti), un, lai gan es ievēroju, ka arī uz Amsterdamu ir divi lidojumi ar mazāk kā stundas intervālu, šoreiz mēs ļoti rūpīgi salīdzinām lidojumu numurus un kāpjam pareizajā lidmašīnā. Pirms lidošanas mēs paspējam pat apēst vēl vienu babu un vienu kapriešu keksiņu (labs, sulīgs, ar foršu citronu garšu).

Amsterdamas lidostā mēs garlaikojamies teju bezgalīgi (5h garumā), jo mums nav īsti enerģijas darīt neko gudru, piemēram, aizbraukt uz pilsētu. Es atrodu vienu brīnišķīgu bodīti, kur pārdod tulpju sīpolu izlases, gladiolu gumus, kameņdraudzīgu pļavu sēklas un milzīgus amariļļus, un nopērku sev divas mazas paciņas sēklu pavasarim – puķuzirņu maisījumu un vīteņtaurītes (ipomejas). Ēdiena cenas ir pilnīgs psc, uz diviem sviestmaizes un pokebļoda sanāk tikpat, cik vakar piekrastes resotrāns, bet padodamies, ka nav īsti iespējas no tā izvairīties, jo visu dienu neēst arī ir kaut kā skumji. Tās sviestmaizes vismaz bija normāli garšīgas.

Ja lidojumā uz Amsterdamu man savu čemodānu vēl izdevās iebāzt lidmašīnas bagāžas nodalījumā, tad Amsterdamā es vēl mazliet tajā parakājos, un, lidojot uz Rīgu, tas beidzot iesprūda un J. nespēja viņu iespiest bagāžas plauktā. Es dabūju čemīti atvērt un izņemt tajā apslēpto mazo somu. Katrā ziņā traģisms J. nogurušajā balsī, paziņojot, ka čemodāns iesprūdis, bija dziļš un patiess.

Vakarā Rīgā mani sagaida mamma ar vārdiem “vai esat izsalkuši?” Es, zinot, ka viņa caur Amsterdamu ir lidojusi pie radiem vēl pēdējā gada laikā, zīmīgi paskatos uz viņu un saku: “Tu zini, kādas cenas ir Amsterdamas lidostā… Tu zini!” Mamma: “Jā! Tāpēc es paņēmu divus litrus paipalu buljoniņa!”

Tas bija ārkārtīgi labs buljons. Dvēselei. Mēs nosēžam pie manis krietnu laiciņu pāri pusnaktij, visi dzerot buljonu un ēdot itāļu sierus, jo J. ir rūpīgi iepircis, kamēr es strādāju. Parmezāns no Itālijas tomēr ir nesalīdzināmi labāks, pat, ja pirkts relatīvi tūristīgā stendā. Vēl mums ir arī kaste ar dažādi garšvielotām baranciņām.

J. turpina vēl vairākas dienas sajūsmināti klāstīt, ka kaut kur pasaulē eksistē tāds tomātu mērces ēdiens, kas man šķietot ēdams…

Man visvairāk ir žēl, ka nebija iespēju paskatīties Pompejus.

Neapole 4: cietokšņi un jūra

Autors: lauma

Datums: 2024-02-11

Tēma: 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti

Pēdējā dienā, par spīti tam, ka es katru nakti guļu adekvātas stundas un katru dienu mēģinu dzert īstu ūdeni, man pietrūkst smadzeņspējas pilnvērtīgai dienai pilvērtīgas zinātnes. Taču mums parāda, ka universitātes ēkai 10 stāvā ir jumta terase, no kurienes ir diezgan glīts skats uz visām pusēm – uz ostu, uz pili kalna galā, uz Vezuvu, par kuru es tajā brīdī vēl nezinu, ka tas ir Vezuvs, uz vienu no cietokšņiem, uz vairākiem rakstainiem kupoliem, uz debesskrāpju rajonu (uz vienas no ēkām, šķiet, ir milzīgs Maradona). Es safočēju 10 bildes un sūtu draugiem ar vārdiem, ka man Neapole no augšas patīk labāk. Par spīti tam, ka man telefonā laika ziņu rīks apgalvoja, ka šodien būšot vēja radīti traucējumi, laikapstākļi uz jumta ir maigi un patīkami. Čut vēsāks kā vakar. Lai gan ir mākoņains, kalnus šodien var saskatīt īpaši skaidri.

Pēcpusdienā mēs ar J. nolemjam iet nelielā pastaigā – vispirms uz netālu esošo Jauno pili/cietoksni, tad gar krastmalu uz Olas cietoksni un visbeidzot paēst netālu no pēdējā cietokšņa kādā jūras velšu restorānā. Ceļš uz Jauno cietoksni ir Neapoles labākajās tradīcijās stresains un trokšņains, ietve vismaz vienā vietā ir aizbloķēta ar celtniecības darbiem, kas jāapiet pa ielu, kur visi uz tevi pīpina. Jo pagaidu taku organizēšana gājējiem, šeit, šķiet nav lieta. Pie Jaunā cietokšņa ir milzīgi remontdarbi, taču tas netraucē novērtēt faktu, ka cietoksnis ir milzīgs, masīvs, un, kā filmu stereotipos, ar apaļiem torņiem stūros. Netālu no tā mēs atrodam nelielu, ļoti piemīlīgu parciņu ar palmām un kaut kādiem jocīgiem skuju kokiem. Tad jāapmet viens līkums apkārt jahtu kluba privātajai teritorijai un visbeidzot tiekam smuki iet pa ūdensmalas promenādi. Baltu smiltiņu nav, ir tikai lieliem akmeņiem stiprināts krasts, taču jūrā redz miljons mazas laiviņas, jahtiņas un diezgan daudz kaiju. Vējš ir pietiekami stiprs, lai man kādā brīdī prasītos ausu sildītāju. Jūra ir viļņaina, laiviņas un kaijiņas tur tirinās visas apmēram līdzīgā stilā. Turpinot ceļu uz priekšu secinām, ka laikam esam nonākuši pilsētas smalkāko viesnīcu rajonā – visas fasādes gar jūru ir renovētas un vismaz divas trešdaļas no ēkām rotā ļoti acīmedzami uzraksti “Hotel” un zvaigznītes. Šķiet, gan, ka renovēta ir tikai viena māju kārta – sānieliņās ieskatoties, praktiski tūlīt sākas klasiskais Neapoles apdrupums. Gar promenādi ejošās ielas vidū būvdarbi vienā posmā, taču iela ir slēgta krietni garākā gabalā, radot priekš Neapoles neierasti klusu un mierīgu vietu, kur uz brīvās brauktuves pastaigājas saimnieki ar suņiem un skrien sportisti.

Tā mēs turpinām līdz Olas cietoksnim. Cietoksnis ir salas nelielu gabalu no krasta, uz to var aiziet pa lielu, veclaicīgu tiltu. Uz tilta pārdod suvenīrus, un kāds vīrs mēģina mums iestāstīt, ka mēs esam no Kalifornijas. Nu, viņš varbūt ir no Kalifornijas, bet es noteikti nē. Par cietoksni ir leģenda, ka pamatos esot iemūrēta ola un, ja tā saplīsīs, tads cietoksnis ies bojā un Neapolei arī būs grūti.

Cietoksnis izskatās ļoti permanenti slēgts apmeklētājiem, par ko man ir ļoti jauktas izjūtas – tajā milzīgajā klucī līdz augšai uzkāpt noteikti būtu nogurdinoši, bet skats būtu jauks. Apmetam mazu līkumiņu starp cietokšņa piekājē esošajiem restorāniem, tie pārsvarā ir slēgti, jo galīgi nav sezona. Taču liekas, ka vasarā te ir varena drūzma.

Pēc cietokšņa mēs paejam vēl gabaliņu prom no pilsētas centra iečekot vienu parku, kurā es ļoti saviļos – tur gan ir skaistas palmas un cipreses (vai kas nu viņas ir), bet zeme ir kārtā klāta ar konfeti un mans skarbais ienaidnieks atkritumi te arī ir diezgan plaši pārstāvēti. J. ir izpētījis restorānu iespējas, un mēs ejam atpakaļ pie Olas cietokšņa sēdēt jahtu ostas malā un ēst jūras veltes. Vēl nav septiņi vakarā, tāpēc vairums restorānu vispār ir ciet. Bet Zi Teresa ir vaļā, un tā nu mēs tur ieveļamies iekšā. Kāda pajauna sieviete slauka grīdu, kad mēs nākam iekšā. Tad viņa pārstāj slaucīt un uz mums mulsi skatās. – Are you open? – Yes, yes! – Good!* – Mēs esam pilnīgi tukšā restorānā vienīgie, mūs rūpīgi nosēdina stūrītī.

J. ēd ņokus vieglā tomātu mērcītē ar kaut kādiem gliemežiem, man ir grilētas jūras veltes, mēs pūtinam kājiņas un pļāpājam par niekiem. Tad mēs pasūtam vēl fritētās uzkodas un desertus. Kaut kas tam restorānam nav ar viesmīļu permanenci, viņi sūta pie mums trīs dažādus viesmīļus no kuriem viens nerunā angliski. Tā jau nekas, bet fritētās uzkodas mums atnes divreiz. Mēs protestējam, ka tā ir kļūda, un mums par lielu prieku, tas bez strīda tiek pieņemts. Vēlāk čekā mēs ieraugam, ka viņi ir iesituši mums divas un vienas izņēmuši. Man iesilst sirsniņa pret jaukajiem cilvēkiem, kas nemēģina strīdēties ar nogurušajiem tūristiem par valodas barjerām. Kopumā es secinu, ka grilētas zobenzivis varbūt nav mana lielākā mīlestība, bet fritēti jūras mošķu gabaliņi ir super, un tā šokolādes kūka (jo profiteroļu nebija), lai vai kā viņu sauktu, arī bija lieliska. Es vienīgi mazliet pabrīnos, ka arī tik mīlīgā restorānā tualetē pods ir bez brilles, bet laikam šajā pasaules malā šo ērtību neatzīst, tikai viesnīcā bija.

Sēžot restorānā, es pasērfoju pa Vikipēdiju un uzzinu, ka patiesībā visas šīs dienas man bija redzami ne tikai kaut kādi kalni, bet arī Vezuvs. Jā, tur, tas lielais. Atpakaļ uz viesnīcu līdz Jaunajam cietoksnim mēs ejam pa jūras krastu tumsā, bet ar optiskā piesārņojuma atblāzmu Vezuva konturu var ļoti labi apskatīt, un es izstāstu arī J. šo atklāsmi. Tad kādu brīdi mums vedas visnotaļ ekscentriska, haotiska un neizglītota saruna, kā mērīt lietas, kas nāk ārā no vulkāna, līdz mēs sasmejamies un vienojamies, ka vulkanu pirdieni ir bīstama manta.

Plāns ir iet uz viesnīcu pa visīsāko no visiem īsākajiem ceļiem, jo nogurums jau ir diezgan liels.

Reāli tas, kas notiek, ir, ka mēs nevaram iet cauri nekādām slēgtām jahtklubu teritorijām, tāpēc mēs ejam pa citu ceļu kā šurpup, un ieklīstam Neapoles galvenajā laukumā, kur vienā pusē diezgan milzīga pils un otrā pusē ir absolūti milzīgs baznīcas komplekss, kas sastāv no lielas bazilikas centrā un diviem kolonu ceturdaļlokiem abās pusēs tam. Karte saka, ka tā ir Svētā Franciska bazilika un ka tā ir slēgta. Bazilikai ir milzīgs, apaļš kupols, iespējams, lielākais pilsētā, jo es atpazīstu, ka to redzēju pa dienu no jumta skatu laukuma. Bazilikas fasāde nav sevišķi izgaismota, taču varbūt tas ir pat labāk – tagad uz tumšo debesu fona knapi saskatāmā ēka liek domāt par grandiozitāti un varenību, nevis to, cik daudz varbūt kaut kur ir grafiti vai nav. Šaubu nav, kādreiz Neapole ir bijusi ārkārtīgi grandioza pilsēta.

Tālāk mums sanāk nonākt līdz iepriekšējās dienas gida pieminētajai Umberto galerijai. Tā ir milzīga, labi izgaismota un nesen renovēta. Stiklots jumts, dzelteni baltas iekšējās ārsienas, daudz rotājumu. Vienā pusē ir relatīvi neliela fasādes daļa atstāta nerestaurēta, nezinu, izglītojošu vai ekonomisku apsvērumu dēļ, un kontrasts pret ir milzīgs – nerestaurētā daļa ir neskaidri brūna nenosakāmām rotājumukrāsām. Pat skaistām lietām vajag savu uzturēšanu. Šķiet, vairums šejienes veikaliņu veras ciet, taču mēs paspējam nopirkt vēl pāris magnētiņus – manai mammai un vecmāmiņai. Es ilgi mokos izvēlēties, kas man šķistu tiešām saistīts ar to, kas šeit redzēts, jo kičīgi zilās līča ainas ar krāsainajiem citroniem vienkārši nav tas, kas ar mani te ir noticis. Beigās es nopērku vienu magnētiņu ar pašauras ieliņas skatu un vienu ar panorāmisku skatu pār līci un dzeltenu saules blāzmu pār Vezuva kontūrām. Jā, šodien saule nebija tik dzeltena, bet ir, ir, tas ir tas, kā tas būtu saulē.

Ceļš uz viesnīcu mūs izved pa tādu kā smalāku Neapoles rajonu, gar ielu ēkām ir vismaz daļēji renovētas fasādes, un arī ēkas ir lielākas, mazāk saspiestas. Šī gan vēl aizvien ir liela iela ar daudz mašīnām. Pēc divām trešdaļām ceļa man kājas uzdod un es apsēžos uz akmens soliņa mazliet papūtināt pēdas. Man varbūt liekas, ka man ir uzvilktas labās pastaigu kediņbotiņas, bet manām pēdām liekas, ka bija laiks beigt jau pirms pāris kilometriem vismaz. Netālu no mums stāv kāds vīrs ar vidēji slielu tumbiņu piestiprinātu tā kā pie riteņtašas rāmja. Tumba mazliet paspēlē un tad apklūst. Es kādu brīdi neuzkrītoši skatos, kas tur būs, varbūt dziedās? Neuzzinu, jo tumba turpina ik pa pāris minūtēm apklust un vīrs diezgan acīmredzami ir neapmierināts ar notiekošo.

Pēc atgriešanās viesnīcā nolemjam brīdi pasēdēt uz jumta terses un paatpūsties, pirms ķerties pie somu krāmēšanas. Šis ir pēdējais vakars Neapolē un rīt plānots tikai mājupceļš, un J. ir dabūjis 100ml limončello pudelīti. Stikla glāžu mums nav, dzeram no papīra espresso krūzītēm. Jumta terase ir neliela un labā aizvējā, tāpēc sēdēt un vērot ostā staigājošos kuģus un divus milzīgos, visnotaļ statiskos prāmjus varētu diezgan ilgi, ja ne lidmašīnu troksnis. Neapolē lidosta ir ļoti iekšā pilsētā, pēc kartes izskatās, ka tā ir pat divreiz tuvāk mums kā Vezuvs, un arī tas nav ļoti tālu. Lidmašīnas lido bieži, un brīdī, kad tās ir apmēram mums virs galvas, tas patiesībā vēl ir stipri zemu un tāpēc visnotaļ trokšņo. Limončello, starp citu ir ar foršu citronu miziņu smaržu, daudz pilnīgāks, kā tas ko man ir gadījies iepriekš dzert. Taču kaut kādā brīdī tas beidzas, un mēs ejam beidzot krāmēt somas.

*) – Vai esat atvērti? – Jā, jā! – Labi!

Neapole 3: jaunā polisa

Autors: lauma

Datums: 2024-02-10

Tēma: 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti

Trešajā dienā, ejot uz universitāti, es prātuļoju, ka, ja šai vietai ir savs šarms, tad tas noteikti ir saistīts ar daudzveidīgajiem balkoniņu margu kalumiem un puķpodiem visur. Puķpodi ar lielām palmām, mazām palmām, naudaskokiem, efejām, sukulentiem, kaktusiem un vēl nez ko dāsni rotā apkārtējo māju balkonus, restorānu terases un reizēm arī statuju piekājes. Šķiet, tie sacenšas ar fenomenāli blīvi nobruģētajām ieliņām – zaļā zona, kas nav puķupodā, vismaz šajā pilsētas daļā ir milzīgs retums. Vēlāk es ievēroju, ka neliela daļa augu ir mākslīgi – tie kodīgajā dienvidu saulē ar laiku izbalē dīvainās krāsās.

Universitātē itāļu kolēģis man un čehu kolēģim skaidro par pilsētā redzmajiem Maradonas attēliem apmēram tā: pāvestam varbūt vajag kaut kādus brīnumus vai ko tādu, lai ieceltu kādu svēto kārtā, bet neapoliešiem viss ir pašiem skaidrs, un neapoliešiem Maradona ir svētais, tāpēc vairums svētnīcu pilsētā esot vai nu viņam, vai pilsētas aizgādnim San Paulo. Kolēģis arī pievērš uzmanību, ka pilsētas bildēs, kad mēs rādam telefonos safočētus grafiti un plakātus, Maradonam ap galvu ir tāda kā gaismiņa.

Pēcpusienā es no universitātes atgriežos mazliet agrāk, un J. ierosina, ka aizvedīs mani uz vietu, kur viņš ir izlasījis, ka esot pilsētas labākās babas. Iespējams, šo ierosinājumu ietekmē arī tas, ka viņš tur pa dienu jau ir bijis, ēdis babas, sūtījis man bildes un man ir skaudis. Šī vieta ir vecpilsētā visnotaļ centrāla laukuma vienā malā un pārdevēji lieliski runā angliski. Mēs mazliet parunājamies par kafiju, viņa pakomplementē mani, kad es saku, ka, ja jau esmu šeit, tad dzeršu espresso, nevis “lielo kafiju”. Es diplomātiski to noklusēju, bet man tobrīd jau ir stipri stabils viedoklis, ka Eiropas ziemeļpuse māk vienu kafijas veidu, dienvidpuse otru, un jaukt nevajag, jo centieni dzert nepareizajā pusē nepareizo kafiju vienkārši noved pie kaut kā apšaubāma. Labākajā gadījumā. Baba ir ļoti laba arī ar putukrējuma piciņu vidū, lai gan tradicionālā ir vislabākā.

Vakarā mums ir kopistiski organizētā pastaidziņa pa vecpilsētu gidu vadībā. Tās laikā es uzzinu, ka svarīgākās lietas neapoliešiem esot ēdiens, futbols un katoliskā ticība. Vēl es uzzinu, ka pilsētā ir pāri pa 200 baznīcu, kā arī Eiropas vecākā univeristāte. Kā arī to, ka “Neopole” nāk no neo polis, jaunā polisa, šajā vietā pilsētu ir dibnājuši senie grieķi, un vecpilsēta ir vēl tagad saglabājusi grieķu polisām raksturīgo plānojumu – 3 lielas, paralēlas ielas vienā virzienā un daudzas mazākas – perpendikulāri. Vēlāk mēs redzam arī nelielu atraktu pilsētas mūra fragmentu, kur apakšā vecie apaļie akmeņi ir hellēņu laika, bet virsū kantainie – romiešu. Stāvi, skaties uz vairāk kā divus tūkstošus gadu senu cilvēces vēsturi.

Pirms jaunās polisas vecā vieta ir bijusi pussalā dziļāk iekšā jūrā, netālu no vietas, kur tagad ir Olas cietoksnis. Vecās vietas nosaukums mitoloģijas līmenī ir saistīts ar sirēnu, kas, nevarot izturēt, ka viņai nav izdevies pievilināt Odiseju un apēst, ir metusies jūrā, noslīcinājusies un tikusi izskalota krastā šajā vietā. Vēl mēs uzzinām par Santa Kiaras nobombardēšanu un par to, ka viņai blakus ir vēl viena – Jaunā Jēzus – baznīca. Šī baznīca kādreiz ir bijis kāda augstmaņa (Vikipēdija saka – Salermo prinča) nams, augstmanis iepēries kaut kādās intrigās, iespējams, mēģinājis izraisīt dumpi, un nams tāpēc ticis konfiscēts. Konfiscētais nams vēlāk pārdots jezuītiem, kas nolēmuši, ka smuka fasāde, nav ko bojāt mākslas pieminekli, tāpēc pietiks, ka pārtaisīs tikai iekšpusi. Tā nu Jaunajā Jēzus laukumā ir milzīga barokāla fasāde, kas veidota no lieliem pelēkiem klučiem un kopumā atgādina muižu, taču ir baznīca. Durvju arka ir rotāta ar vijīgiem baltiem rotājumiem, kas vismaz vakara tumsā glīti izceļas uz pelēkā fona. Daļā fasādes kluču ir iegrebtas kaut kādas zīmītes. Gids saka – visticamāk būvnieks iegreba, lai viņam samaksā, taču cilvēkiem ļoti patīk sacerēt leģendas par šo simbolu mistiskajām un slēptajām nozīmēm. Izklausās visnotaļ ticami.

Vienā pastaigas brīdī mūsu patiesībā diezgan lielā grupa izpelnas agresīvu pīpināšanu no vismaz desmit mašīnām – pat lielām ielām luksoforiem gājēju zaļās gaismas ir ļoti īsas, un kamēr mūsu bars viss tiek pāri, jau sen ir sarakanais.

Pastaiga noslēdzas galerijā Principe blakus arheoloģijas muzejam. Galerija šajā gadījumā ir liela, caurstaigājama ēka vai varbūt ēku komplekss, ko savieno stikla un metāla arku jumts. Šī neesot tik liela un slavena kā Umberta galerija, bet šī gidam patīkot labāk. Savukārt arheoloģijas muzejs esot slavens ar to, ka tur pēc atrakšanas sākumā ir vestas visas lietas no Pompejiem. Pirms mainījās arheoloģijas izpratne un pēc iespējas vairāk lietu sāka atstāt tur, kur tās atrastas. Gidu patiesi sajūsmina, ka kārtīgie ziemeļnieki ekskursijas beigās ne tikai atdod atpakaļ uz ausi liekamos skaļrunīšus, bet daļa pat nav izmetuši zipmaisiņus, kur skaļrunīši sākumā bija.

Galerija, tāpat kā lielais vairums vecpilsētas ēku, sen nav renovēta. Var redzēt, ka augšējos stāvos gar rotājumiem aug visādi nesankcionēti augi, taču kādreiz tā nepārprotami ir bijusi grezna celtne. Galerijā ir vairāki restorāni, mazākajā no tiem mums ir universitātes welcome drink – kādu brīdi dzeram vīnu, ēdam uzkodas (man vislabāk patika mazas bulciņas ar lasi) un runājamies.

Es ļoti rūpīgi mēģinu atpūtināt kājas, taču realitāte ir tāda, ka mēs esam daudz staigājuši šodien, viesnīca ir tālu, un līdz brīdim, kad mēs beidzot esam agriezušies viesnīcā, man ārkārtīgi sāp nostaigātās pēdas, es esmu izbesījusies par to, cik sasodīti grūti ir šķērsot ielas, jo vairums gājēju pāreju (pat vairāku joslu ielām) ir neregulējamas, satiksme ir dzīva, un tāpat vien, tāpēc ka kāds grib pāriet kaut kur, neviens pie pārejas nestājas. Jādur drosmīgi pāri un drusku jāizvairās, lai neuzbrauc. Starp citu, pat atritumu konteineriem pilsētā uz katra stūra ir pa atstarojošai uzlīmei. Konteineru te ir melnais tūkstoties, bet atkritumu, smaku un kaku uz ielām vienalga ir daudz, daudz vairāk, kā esmu pieradusi un atzītu par jauku esam. Viesnīcā mēs ar J. izlasam, ka pirms gadiem 10-20 Neapolē ir bijusi milzīga atkritumu izvešanas krīze. Un, ka ir bijuši protesti pret valdības plānu sakrāmēt atkritumus dabas parkā ap Vezuvu. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad ir daudz, daudz labāk. Lai vai kā, kad beidzot esam tikuši līdz viesnīcai, saskatamies un secinām, ka Neapoles uzbrukums mūsu maņām ir kas līdz šim nepiedzīvots – tā ir intensīvāka par jebkuru citu pilsētu, kur līdz šim esam bijuši, un mēs, kopš nedzīvojam galvaspilsētā, vispār esam atraduši no intensīvām pilsētām.

– Davai, mēģinam rīt citādi, – es saku. – Skaties, rekur ir cietoksnis, rekur ir vēl viens cietoksnis, viss pie jūras, varbūt tas būs tā maigāk.

Neapole 2: pica un meloņu liķieris

Autors: lauma

Datums: 2024-02-09

Tēma: 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti

Pirmās dienas vakarā, ejot uz viesnīcu, mēs ieejam Santa Kiaras baznīcā. Tā ir interesanta gotiska celtne ar taisnām gaiša akmens sienām, tumšu baļķu griestiem, un pārsteidzošā kārtā tikai dažiem rotājumiem, taču ārkārtīgi grezniem. Es par to aizdomājos vien mirkli, līdz uzmanību piesaista kāds cilvēks, iespējams, piedzēries, kas sakliedzas ar sievietas balsi, kas skan no mikrofoniem. Es nesaprotu ne vārda, taču diezgan ticami tur notiek kaut kāda apmaiņa – uz pārmaiņām viena balss skan un otra klusē. Pāris dienas vēlāk, kad staigājam pa pilsētu gida pavadībā, uzzinu, ka šo katedrāli 2. Pasaules kara laikā nobombardēja līdz pusei (no augšas), un pēc tam atjaunoja tikai pašu ēku, bet ne rotājumus.

Ārpusē blakus katedrālei ir bruģēts pagalms ar mocīšiem un ārkārtīgi, milzonīgi trokšņains suņu pastaigu laukumiņš.

Viesnīcā atgriežamies nosacīti agri un kārtīgi izguļamies, lai ir spēks.

Otrajā dienā es dodos vienu no daudzajām (4) Neapoles universitātēm (nē, ne uz to visvecāko Eiropā) darīt savu darba lietu un J. iet staigāt pa pilsētu. Kaut kur pa vidu viņš mēģina arī izpalīdzīgajam viesnīcas īpašniekam paprasīt stikla glāzes, lai nav jādzer no papīra, un man zemāku spilvenu. Jo J. ir ievērojis, ka es atkal guļu ar salocītu dvieli zem galvas, un viņam šķiet, ka tas nav optimāli. Es esmu tā pieradusi pie tā, ka viesnīcu spilveni nekur pasaulē nav priekš manis, ka pat neaizdomājos par to. Viesnīcas īpašnieks ir lielu sajūsmu iedod J. … vēl vienu tādu pašu spilvenu un vēl papīra glāzes (diezgan daudz).

Mana diena universitātē ir ārkārtīgi produktīva, es atveļos uz viesnīcu izpumpējusies un nogurusi. Pēc dekompresijas stundiņas es sāku J. jautāt, kur tuvumā var ēst. Ir gandrīz septiņi (šeit daudzi restorāni praktizē divfāzu darbalaiku – pusdienlaikā un pēc septiņiem vakarā) un J. piedāvā iet viesnīcas īpašnieka ieteikto Prezidenta picu ēst īstas neapoliešu picas. Tur, iespējams, esot kādreiz bijis Bils Klintons.

Mēs esam agri, picērija ir gandrīz tukša. Galdiņi ir pagrabā. Gaisma šķiet man mazliet par baltu un griezīgu, taču senās velves ir biezas, pamatīgas un iespaidīgas, un pica ir lieliska. Man ir milzīga baltā pica ar rikotu, kaut kādu kūpinātu sieru, sālīto šķiņķi un kabaču ziediem. Tās pamatne ir ne par cietu, ne par mīkstu. Vēl man ir gandrīz līdz malai pielieta baltvīna glāze. Lai nu ko, bet pabarot mani Neapole māk.

Pēdējo picas šķēli es atdodu J., un tāpēc man puncītī ir vieta tieši vienam gardumiņam. Ejam pa tuvējām sīkieliņām meklēt saldumus. Ir vēls, un vairums saldumvietu ir aizvērušās. Nelieli sviestmaižu un mazo picu stendi nezkāpēc ir vaļā, bet konditorejas ir ciet. Izņemot vienu stipri vecpilsētas centrā. To pašu, kur bijām jau vakar. Es sāku ievērot, ka patiesībā šeit rumbābas sauc vienkārši par babam, nespecificējot, kādā alkoholā tās ir mērcētas. Pērkot babu, J. sāk sīkrunas ar pārdevēju par to, ka vienīgā saldumu vieta, kas tik vēlu vaļā (pārdevējs saka, ka tas tāpēc, ka nedēļas vidus), un es sadūšojos pajautāt, vai Neapolē nesen ir bijuši kādi svētki, ka visās malās zilibalti karogi, futbola vimpeļi un zemē ir tik daudz konfeti. Karnevāls taču vēl nav bijis? Pārdevējs paskaidro, ka pagājušajā gadā Neapoles futbola klubs ir uzvarējis kausu, tāpēc tagad neapoliešiem svētki būs teju visu gadu. Un Maradona. Mēs taču zinot, kas ir Maradona? Es pamāju ar galvu, slavens futbolists, bet kaut kas man galvā nelīmējas kopā. Taču pilsētā ir ļoti daudz Maradonas attēlu.

Starp citu, karnevāls vispār sākas tieši pēc mūsu aizbraukšanas, tas mums ies secen. J. ir izlasījis, ka meloņu liķieris esot lieta, tāpēc viņš nopērk mazītiņu pudelīti (~100ml) krēma melončelo. Atceļā es daudz fočēju spokainās šaurās ieliņas. Sīki balkoni, daudz puķupodu un āārkārtīgi daudz izžautas veļas – tām nepārprotami piemīt sava, nekur citur pasaulē neredzēta aura.

Viesnīcā mēs kādu laiku nosēžam uz jumta terases, no papīra espresso krūzītēm dzerot melončelo un vērojot līci un divus izgaismotos prāmjus. Laiks sevišķi silts, taču specifiski glāsmains, kā jau vietā vai laikā, kur pēc būtības ir silti, tikai uz brīdi drusku padzisis. Es kādu brīdi lasu vikipēdiju, kas ir ar to futbolu. Izrādās, Maradona ir diezgan daudzus gadus nospēlējis tajā pašā Neapoles klubā, un viņš gluži vienkārši šejieniešiem ļoti patīk. Pēc viņa nāves 2020. gadā stadions, kur šis klubs spēlē mājas spēles un kas līdz tam bija nosaukts pilsētas aizstāvja San Paulo vārdā, ir pārsaukts Maradonas vārdā.

Atgriezusies viesnīcas numuriņā, es padomāju, ka būtu labi parakstīt, taču vienīgais, ko es uzrakstu, ir sev atgādinājums nākamajā emuāra ierakstā iekļaut par Santa Kiaru, un tad nogurums mani uzvar.

Neapole 1: kā šodien lidosim?

Autors: lauma

Datums: 2024-02-08

Tēma: 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti

Par braucienu uzzinu vēlu, lidojumus pērku pēdējā brīdī, izvēle ir slikta – turpceļā izlidošana septiņos no rīta un pārsēšanās Parīzē CDG, atpakaļ ceļā vai nu 30h pauze Minhenē, vai arī viena vienīga iespēja caur Kopenhāgenu, kur nevar nopirkt nododamo bagāžu. Es izvēlos pirmo, un kravājoties ilgi pukstu par to, ka es nezinu rokasbagāžas noteikumus šķidrumu pārvadāšanai. Ar visu to, ka lietoju ļoti maz kosmētikas un visu, ko var, batoniņos un ziepju gabaliņos, zobu pastu ta vajag.

Jāatzīst gan, ka negaidīt Rīgā to milzu rindu uz bagāžas nodošanu ir patīkami. Aiz drošības kontrole paņemu bezkofeīna kafiju – rituāls un tā, bet es ceru lidmašīnā vēl pagulēt.

Parīzes CDG ir ne tikai viena no man nemīļākajām, bet arī viena no pasaules lielākajām lidostām. Es to zinu, es esmu tam gatava, es piebrīdinu arī J., ka mums ir tikai 2h, mums pirmais darbs jāatrod pareizie izlidošanas vārti un tikai tad var jebko citu. Bet mums paveicas, Neapoles lidojums ir šajā pašā terminālī mazāk kā 10 vārtus no mūsu ielidošanas vietas. Mums nav izdrukātas iekāpšana skartes, mēs prasam vienam darbiniekam, tas saka, ka nevajag, ja mēs jau esam drošības kontroles šajā pusē, tad pietiks ar personas ID. Nu labi. Mēs nopērkam pa bulciņai itāļu stendā, pārdevēja dīvaini paskatās uz manu silikona kafijaskrūzi un ielej man kapučino vienreizlietojamā papīra glāzītē, mēs sēžam pie vārtiem, ēdam un mazliet ķiķinam par terminālī dzīvojošajiem zvirbuļiem. Kad sākas iekāpšana, mēs nogaidam, kad noskrien lielākā iekāpēju rinda, un tikai tad dodamies iekāpt. Un jauka, smaidīga lēdija izskaidro, ka šis ir EasyJet reiss, bet mums vajag AirBaltic reisu, kas ir citā terminālī. Šī termināļa ekrānos arī nav rakstīts, kurā terminālī tas ir, te ir pārsvarā tikai šī termināļa reisi. Bet mūsu reiss ir pēc pusstundas.

…

Jā, man ir diezgan grūti izskaidrot, tieši kā mēs vispār paspējām. Man likās, ka šī būs tā īstā reize, kad beidzot visa neesošā nauda aizies jauna lidojuma pirkšanai un vajadzēs vēl zvanu draugiem.

…

Paspēšana ietvēra tā paša nabaga lidostas darbinieka izpratināšanu, skriešanu, skriešanu, čemodāna saķeršanos un iedošanu J. nest, skriešanu garām 6 vīriem ar kalašiem, sāpošas kājas, drusku sāpošas plaušas, vienu autobusu, vienu drošības kontroli, vienu izmisumu, vai mēs esam pareizajā termināļa 2G galā, jo te ir tikai 20-50. vārti, skriešanu vēl un elsošanu milzīga cilvēku pūļa galā. – Is this the the gate 2G-22 to Naples? – Yes! – Good bless! Because there is another Naples flight in another terminal.* – Mēs pārsteidzošā kārtā pat paspējām pirms lidotājus bija sākts pakot autobusiņos. Un tas, starp citu, bija AirFrance, nevis AirBaltic reiss.

Dīvainā kārtā, apsēžoties lidmašīnā, man vēl aiz vien bija pat maks, ID, telefons un austiņas, nekas no tā nebija izbērts lidostas gaiteņos.

Neapolē mēs nolaižamies dienas vidū, J. ir atradis pamācību, kādu autobusu mums vajag, un nepilnas pusstundas laikā mēs esam jau centrā. Viesnīca ir vienā vecpilsētas malā. Vecpilsēta ir kvadrātmetros liela, ārkārtīgi blīva, stipri augstu apbūvi. Vēl tā ir trokšņaina, haotiska, apdrupusi, karsta, pilna ar grafiti, joņojošām vespām, apdauzītiem fiatiņiem, konfeti, atkritumiem, grafiti, cilvēkiem, sīkbodēm, cilvēkiem, un vēl, un vēl, un vēl. Man ir karsti, man ir nelabi no brauciena autobusā (tam bija netīri un aizlīmēti logi, un tas ļoti kratījās), man gribas ēst, nāk miegs, es nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, un kā šajā haosā izdzīvošu visas šīs dienas.

Viesnīca ir kādreiz skaistas 19.gs. ēkas apmēram miljonajā stāvā (reālistiski runājot, kādā sestajā) pāris kvartālus no līča. Ēkas fasādi remontē. Iekļūšanai viesnīcā ir atsūtīta video instrukcija, kas aizņem 4 video. Kamēr J. to pēta un mēģina kaut ko saprast, durvis atveras, kāda sieviete prasa, vai mēs esam uz viesnīcu, viņa esot īpašnieka draugs. Ēkas centrā ir kāpnes, kas pa apli, pa apli ved apkārt nelielam tukšam laukumiņam, virs kura nav jumta. Tas ir daudz par mazu, lai būtu iekšpagalms, bet kaut kas tas ir. Pie kāpņu margām sakārti daudzi puķupodi. Pakāpieni ir augsti. Kāpnēs pusceļā mūs pārķer viesnīcas īpašnieks, kas mums saulaini un plaši runā kaut kādā neaptveramā angļu un itāļu valodas mistrojumā. Karte, jā, labi, karti. Viņš iezīmē kaut kādas svītriņas, pastaigu maršrutus, apvelk jau kartē iezīmētās baznīcas vai cietokšņus… Ēdiens? jā, viņš saraksta vairākus resorānus. Es jūtu, kā manas smadzenes padodas un pāriet no centieniem konstruēt gramatiski pareizus teikumus uz atslēgvārdiem. Tap water good? Can drink? Good. Pay card. No, no, noo, no cash. Card.** Pa numuriņa logu redz šosejveida ielu ar sešām joslām, graustu, vēl kaut kādas ēkas, 2 milzīgus prāmjus, drusku līča un kaut kādus kalnus, visticamāk tos, kas ir Kapri salā.

Kad beidzot esam tikuši vaļā no viesnīcas īpašnieka, J. ieiet dušā, es novelku sasvīdušās drēbes un vienkārši vārtos gultā.

Pēc ilgas rekreācijas pauzes mēs nolemjam, ka ir jāiet ēst. J. nolemj, ka jā, ejam uz kādu no ieteiktajām vietām. Aizejam uz Tandem, vietu vecpilsētā, kur dod pastu. Pa ceļam es vairāk kā trīs reizes izvainos no tikšanas nobrauktai ar mopēdu un vienu reizi ar kaut kādu auto. Tandēma viesmīlis runā negaidīti gludā un labā angļu valodā, un uzzinājis, ka pirmo reizi esam Itālijā, sāk ilgi un rūpīgi stāstīt, ka ir ragū mērce ar daudzas stundas vārītiem tomātiem un cūkgaļu, un tad ir dženoviešu mērce, kas ir gandīz tik pat reģionāla, bet bez tomātiem, taču ar sīpoliem un liellopu, un lūk, ir tādas cietās pastas un šitādas mīkstās pastas, jā, šī būs vispiemērotākā ragū. Un tad ir pildītā mocarella ar vairāku veidu ragū, tas esot tāds kā viņu pašizgudrojums. Vīni, jā, sarkanais un baltais, no baltajiem visi trīs ir sausie, bet šis ir vissausākais un tas ir vissaldākais… un jā, vai es neesot veģetāriete un vai es varot ēst cūkgaļu, jo šajā ragū ir tieši cūka, bet šis ir veģetārs… Vissaldākais sausais baltvīns ir lielisks, genovēzes pasta ir dievīga un ar ragū pildītā mocarella ir vispār ekselenta, lai gan man parasti negaršo tomātu mērces. J. priekš ragū pienākas parmezāna siers, bet uz manas genovēzes ir jāber pekorino, tāpēc mums katram ir savs, diezgan liels, rīvētā siera trauks. Man tieši aiz muguras aiz metāla restēm ir kaut kādas baznīcas kāpnes un pa relatīvi kluso ielu blakus ik pa brīdim joņo vespas. Desertā paņemam katrs pa espresso un uz abiem vienu rikotas desertu ar medu, riekstiem un citrona miziņu. Rikota ir citādi graudaina nekā Latvijā. Espresso saldināšanai līdzi nāk maza burciņa, kas pildīta ar biezām, saputotām cukura putām, kuras palīdz izveidot drusku espresso. Es nestādos priekšā, kā tas strādā, to man stāsta J., kurš ir paspējis to kaut kur izlasīt. Es ēdu, pārdomāju dzīvi un secinu, ka laikam kaut kas tajā globālajā pārjūsmā par šī reģiona virtuvi ir.

Atpakaļceļā mēs drusku palīkumojam pa vecpilsētu, burzma ir milzīga, bet mēs atrodam saldumu veikalu, kur es nopērku rumbābu un pāris kārtainos reģionam raksturīgos krēma pīrādziņus – drusku vairāk kā mēs patiesībā jau varam apēst, bet mani moka ziņkārība. Pīrādzīņi ir labi, rumbāba ir brīnišķīga. Rumbāba ir ar ruma un cukura sīrpu piesūcināts keksiņš, šeit tā ir vienkārši milzīga un ļoti sulīga. Es izvairos no vēl vienas vespas un secinu, ka nu bada nāve man gan te nedraud.

_______________

*) – Vai šie ir vārti 2G-22 uz Neapoli? – Jā. – Slavēts Dievs! Jo ir vēl cits Neapoles lidojums citā terminālī.
**) Krāna ūdens labi? Dzert? Labi. Maksāt karte. Nē, nē, nēe, skaidra nauda nē. Karte.

Tampere 5: Mumini

Autors: lauma

Datums: 2023-08-27

Tēma: 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Pēdējā skolas diena ir īsa un oficiāli sākas vēlāk. Es paguļu ilgāk, un tad pārvaru bailes izskatīties nepateicīga, un aizeju uz reģistratūru pavisam mazliet pažēloties, ka numuriņa uzkopšana iepriekšējā laikam manu dušā žūt atstāto cieto šampūnu nesmuki pelēkbrūnajā krāsā ir noturējuši par kaku un izmetuši. Reģistratūras meitene izskatās šausmīgi vainīga par šādu notikumu pavērsienu un es saku, ka nekas un ka patiesībā man vienkārši gribējās drusku pačīkstēt. Tomēr pēcpusdienā, kad nāku pēc somas, viesnīca man ir sarūpējuši pāris našķīšus mierinājumam. Mūžību pirms tam nebiju dzērusi Pepsi un, tukšojot mazo bundžiņu, iekšēji pasmejos, ka arī tā arī ir piedzīvojuma daļa.

Tas, ka cilvēki dodas prom dažādos laikos, šajā skolā ir stipri pierasts, taču šoreiz piektdiena ir saorganizējusies vēl īsāka un neformālāka kā citreiz. Ā. ir radusies iespēja apciemot senu draugu Helsinku slimnīcā, tapēc viņš samaina savu vakara vilcienu pret dienas vidus vilcienu. Pārējie kaut kā stipri vienbalsīgi nolemj, ka skola bez galvenā idejas autora dalības ir dīvaini, un pēcpusdienas sesija tiek atcelta. Un Kirsi pēc tam, kad es biju iepriekšējā nedēļā ieminējusies, ka es mēģināšu kaut kad aiziet uz Muminu muzeju, bet tur ar darbalaikiem grūti, vienkārši pasludina, ka mēs varētu piektdien visi, kas grib, iet uz Muminu muzeju atceltās pēcpusdienas sesijas vietā.

Muminu muzejs ir divi stāvi Tamperes koncertzāles pagrabā, tas ir vienu kvartālu no Tamperes universitātes. Vienā ēkas sienā ir liela stiklota piebūve ar skatu uz parku, tur ir iekārtojies restorāns Tuhto. Izrādās, tur ir ļoti normāls pusdienu piedāvājums (lazanja vai tradicionālā laša zupa), tapēc mēs aizdodamies lielā barā tur. Lazanja ir laba, es pajautāju, vai ir sociāli pieņemami ņemt papildporciju, uz ko I. parausta plecus – ja salātus var ņemt vēl, kafiju var ņemt vēl un maizi var ņemt vēl, kapēc lai lazanju nevarētu? un ja nu kādam ir iebildumi, lai es izliekoties, ka es esmu tūrists. Nevienam nebija iebildumu.

Kad mēs, kārtīgi paēduši, lielā barā ejam pirkt miljons biļešu, darbiniece mums laipni aizrāda, ka, lai taču mēs pagaidot 15 minūtes, kad sāksies kaut kāda oficiālā Tamperes muzeju bezmaksas pēcpusdiena. Es, protams, naudu, ko citādi veltītu biļetei, notērēju Muminu suvernīru veikalā – tur ir ļoti skaistas pastkartes un man nākas intensīvi savaldīties, lai nenopirktu visus. Es pamazām aptveru, ka es ļoti gribētu skaistus Muminu kopotos rakstus, bet latviski, ne angliski, zviedriski vai somiski.

Muminu muzejs ierauj mani visā pilnībā, es pazūdu tajā uz visu atlikušo pēcpusdienu un promejot nolemju, ka varētu vēl.

Muzeja ekspozīcijas materiāli ir sagrupēti tematiski pa grāmatām, taču viscaurcaurēm galvenie elementi ir divi – gar sienām Tuves Jansones zīmējumi grāmatām un telpu vidusdaļā ir miniatūru kompozīcijas / diorāmas, ko ir veidojusi pārsvarā Tuves partnere Tūliki Pietla, reizēm ar Tuves un citu cilvēku palīdzību. Centrālais elements ir milzīgā muminu māja, kas sastāv no 4 stāviem un torņa, un kopā ar postamentu ir krietni garāka par mani, un es neesmu tas īsākais cilvēks. Un, runājot, par postamentiem, šī iztāde šķiet visnotaļ piemērota bērniem – postamenti ir pietiekami zemi, lai, piemēram, pirmklasnieki varētu aplūkot diorāmas, netiekot turēti rokās. Tas gan nozīmē, ka pie pāris diorāmām man nākas tā kārtīgāk pieliekties, bet nekas, es pietupjos.

Detalizācijas pakāpe ir vienkārši brīnišķīga. Man bija kāds nebūt priekšstats par Jansones zīmējumiem, jo atceros tos no grāmatām, taču par diorāmām šķita, ka es varētu tās pētīt stundām. Muminu virtuve ar panniņām un katliņiem. Mumintētis blenž stikla lodē, kas ir Tuves vecvecāku papīru turamais atsvars. Susuriņa telts, kuras priekšā ķipari klausās ermiņikas, utt.

Laikam pusčetros man viena no biedrenēm jautā, vai gaidīt mani, jo citi plāno aiziet laikam uz vēl vienu muzeju. Es atbildu, ka man vairs baigi daudz laika līdz vilcienam, tapēc es palikšu tepat un paldies Kirsi un citiem par visu.

Es staigāju gar Muminu diorāmām tik ilgi, kamēr man sāk neprātīgi sāpēt kājas, un ir jāpasēž pufā. Muzeja mājaslapā ir teikts, ka ekspozīcijas apskates laiks ir apmēram divas stundas, kas ir ļoti labs novērtējums, ja neesi uz detaļām vērsts cilvēks, kas vēlas rūpīgāk apskatīt Tū-tiki balonu vai Muminu māmiņas katliņus.

Izlīdusi no maģiskās muminu valstības es pēkšņi attopos uz saules sakarsētajās Tamperes ielās ar ļoti smagu, dīvaini uzblīdušu (kuram te vakar nebija spēka kārtīgāk salocīt drēbes) čemodānu. Pa ceļam uz vilcienu es ieeju Cafe Puusti, un nez kā vienas maizītes vietā paņemu vienu rokā un vēl četras maisā. Rīt esot somu dabas diena, tapēc tai vienai mazītei ir virsū egļu skuja. Čemodānā tās četras ielikt nav iespējams, tapēc visu atlikušo vakaru, katru reizi, kad es pakustinu savu datorsomu, apkārt sāk smaržot pēc kanēļa un kardamona.

Vilcienā man pašai ir pārsteigums, kā es pamanos smago, apaļo čemodānu iestūķēt augšējā plauktā un pēc tam vēl arī izmocīt ārā, nedabūjot sev to uz galvas. Lidostā man ir ārkārtīgi daudz laika, jo vilcienu nākšanas grafiks bija kāds nu bija, bet drošības kontrole ir nenomāli ātra, ne viņi prasa izņemt datoru no somas, ne kurpes novilkt. Paldies dievam, ir tieši tā kā skolas biedri teica čatā un nevienu nep*š manas kanēļmaizes rokasbagāžā. Es pat esmu iemācījusies burvju vārdu “korvapuusti”, vismaz uz brīdi. Lidosta ir ļoti patīkama, nu, priekš lidostu standartiem, taču man atkal sāk sāpēt kājas no visas tās kāju lietošanas, tapēc es ar kārtējo somu filtra kafijas krūzi vismaz stundu sēžu šķērsu apsēdusies kādā klubrēslā (lai kājas nav tik ļoti uz leju) un skatos caur stikloto sienu uz vakara mākoņiem. Somija ir jauka, Tampere un tās cilvēki ir bijuši ārkārtīgi laipni, taču tagad ir laiks mājās.

________________________

P.S. Mūsu pārsteiguma/apsveikuma dziedājums iznāca melodiskāks, kā varētu gaidīt. Un I. arī šoreiz bija līdzi toņdakša. Es nenoturējos un pajautāju, jā, viņa ņemot uz visām konferencēm toņdakšu līdzi.
P.S.2. Kirsi, šķiet, bija svēti apņēmusies pieskatīt, lai mums nekad nepietrūktu kafijas. Mācības notika tādās telpās, kur virtuvīte bija turpat blakus, katrā virtuvītē bija pa “industriālajai” kafijas gatavošanas ierīcei (divas dripmašīnas vienā korpusā), tapēc katru reizi, kad radās kaut mazākās aizdomas, ka termosā beidzas kafija, Kirsi vienkārši aizgāja uztaisīt vēl. Ja cilvēks esot par 90% gurķis, tad es uz skolas beigām biju par 90% kafija.
P.S.3. Arī otrs organizators atzina, ka, lai gan formāli viņš ir kaut kur ierakstīts kā galvenāks organizators, viņš vispār esot piekritis skolu organizēt tagad tikai tapēc, ka viņam ir bijusi iespēja iesaistīt Kirsi.
P.S.4. Man ir nelabas aizdomas, ka Paulig Somijā pārdod labāku kafiju nekā Rīgā.
P.S.5. Kopējā aizmāšības bilance ir tāda, ka es vismaz uz laiku biju pazaudējusi 4 priekšmetus, bet tikai vienu, vismazvērtīgāko, es tā arī neatguvu.
P.S.6. Bojātais zobs sāpēt nesāka un nākamajā darbadienā pēc atgriešanās es godprātīgi biju pie zobārsta.

Tampere 4: Rauhaniemi un dažādi nieki

Autors: lauma

Datums: 2023-08-27

Tēma: 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Trešdien es uzmetu veselīgu dzīvesveidu un aizeju pusdienās ēst kanēlmaizes uz netālo Cafe Puusti. Tur arī otrajā reizē ir ļoti labi. Skolas diena ir tāda kā vieglāka, jo mums ir gan stipri pabrīva pēcpusdiena, gan viena no prezentācijām, kas veltīta jomas 25gadei, ir daudz bilžu no dažādiem notikumiem cauri gadiem. Tā nu es beidzot tieku pie aizkavētās ceļojuma piezīmju rakstīšanas – tā šajā braucienā ir liela sāpe – gribas vismaz nedaudz pierakstīt notikumus, bet tas visu laiku konkurē vai nu ar spēju klausīties, ko māca, vai ar gulēšanu. Naktsmieru ļoti cenšos respektēt, lai pietiek spēka 2 nedēļas visu noklausīties, un tā nu cieš rakstīšana.

Vakarā Kirsi ved mūs uz Rauhaniemi peldēties. Tur ir lielā (pavisam lielā) ezera malā peldvieta kopā ar publisko pirti. Cik saprotu no Kirsi, tā ir normāla somu prakse – ja jau ir peldvieta, tad pielikt pirti arī -, bet šī ir viena no vecākajām šādām vietām Tamperē – no 1929. gada. Savācamies tāds bariņš (tiekamies pie Mumina statujas!) un vienojamies iet kājām. Puse ceļa sanāk caur pilsētu, līdz mēs izejam pie Tamperes jahtu ostiņas. Tālāk gar ezermalu, kur parka veidā ir iekopts – ar pļautu zāli un dekoriatīviem tiltiņiem. Kolēģi spriež, ka emocionāli ir grūti noticēt, ka Tampere ir iekžemes pilsēta, jo ezeri ir tik lieli, ka cilvēkam, kas pieradis dzīvot, piemēram, Stokholmas arhipelāgā, kur salas aizsedz horizontu, jūra izskatās apmēram tāpat kā Tamperes lielie ezeri ar saviem tālajiem, zobainajiem otrpuses krastiem un ievērojamo skaitu salu. Peldvietā es aizeju pataustīt ūdeni, un nolemju, ka tas nav tik ļoti auksts, lai pat neuzvilktu peldkostīmu. Turklāt nākot bija karsti. Peldvietas krastu veido milzīgi, mazliet apglumējuši akmeņi, tapēc drošākas ūdenī ietikšanas vietas ir izveidotas mākslīgi – ir gan kāpnes, kas ieved relatīvi dziļāk, gan ar maziem akmentiņiem nobērta lēzenā ieiešanas vieta. Ūdens ir pavēss, taču ne neiespējami auksts – lienot iekšā liekas traki, bet iemērktās ķermeņa daļas ātri aprod. Tie mazie drošības akmentiņi gan ir drusku asi un druku bakstās pēdās. Ir neierasti, ka es varu ieiet ūdenī, cik dziļi vien vēlos, kaut līdz kaklam un turpināt ezera dibenā redzēt savus kāju pirkstus. Pirtij tuvākā ir dziļā ieiešanas vieta ar kāpnēm, tapēc es savā bērnu pludmalītē varu justies gandrīz vai viena, par spīti tam, ka šī ir ārkārtīgi labi apmeklēta vieta. Vēja nav, debesis ir apmākušās, vakars ir mierīgs. Ir tik idilliski, ka es, mākoņos skatīdamās drusku nosalstu. Redz, par zobu raizējoties, es nebiju nopirkusi pirts biļeti, kas te ir vienīgā maksas sastāvdaļa. Taču man neizdodas salt pārmēru ilgi, jo, pirmkārt, Kirsi ierosina atpakaļ braukt ar autobusu un, otrkārt, mēs pēc tam aizejam uz indiešu restorānu. Ir ļoti grūti salt, ja vēderā iekrāmē milzīgu porciju viegli čillīga panīra amizantā mērcē ar papaijas un riekstu piedevām. Pēc atgriešanās viesnīcā es mēģinu piepildīt vairāk kā nedēļu loloto plānu pagaršot viesnīcas restornā citronu lakricas desertu, bet virtuve jau ir ciet. Tā vietā es paņemu vienu dzērienu un kādu laiku skatos uz bārmenes profesionāli precīzo un izkopto darbošanos.

Ceturdien pusdienlaikā mēs krietna grupiņa paķeram nelielas panīni maizes mazākajā no divām Tamperes universitātes ēdnīcām un… Mācamies somiski dziedāt. Zināmā mērā. Šeit tradīciju veidojas tas, ka skolas dalībnieki kaut ko nodzied organizatoriem, un kaut kā sagadās, ka šoreiz to godu izpelnās Vanha kellarissa valittaa, veca somu panku dziesma par paaudžu konfliktu. Ā. piezīmē, ka tā sanāk tieši organizatoru paaudzes dziesma. Tie, kas māk somiski, dzied visu tekstu, pārējie – piedziedājumu ar pilsētu uzskaitījumu “Helsinki, Tampere, Jyväskylä, Oulu”. Mūsu sākotnējais plāns ir to dziedāt vakarā restorānā, bet tur īsti nesanāk, jo mūsu izvietojums ap galdiņiem ir dziedāšanai nepiemērots. Tā vietā mēs samulsinām organizatorus ar šo piektdienas rītā. Skan gluži jauki, un piedziedājums ir stipri lipīgs, es turpinu to atcerēties vēl vairākas dienas. Dziesmu var paklausīties te.

Ceturtdienas vakarā mums relatīvi oficiālākas vakariņas Tillikas restorānā blakus vienam no laikam diviem Tamperes teātriem. Lai gan atšķirībā no lielām konferencēm citās zemēs, šī nav liela maltīte ar vairākām kārtām un desertu pa virsu, mani ļoti iepriecina manas zivtiņas ar kartupeļu biezeni un restorāna interjers. Jā, zivtiņas atkal ir repši, atkal karsti, atkal lieliski. Restorāns lepojas ar vairāk kā simt gadus ilgu vēsturi, un interjers te ir patīkami nemoderns – tumši koka paneļi, kas kontrastē ar zeltītām un dzeltenām maliņas, gaiši giesti ar izliektiem dekoratīvajiem ciļīem un lielām kroņlukturu lampām. Viesmīlis ir traki steidzīgs, viņš tik bieži aizmirst pajautāt/uzklausīt, ko dzers arī sievietes, ka tas mūsu galda galā izvēršas par atkārtotu joku objektu. Vēl es uzzinu, ka somu tradīcija ir pusstundu pirms kāda restorāna vai bāra slēgšanas nomirdzināt gaismas un pārtraukt pārdot dzērienus, lai cilvēki var bez stresa izdzert savu dzērienu, pirms tiek izdzīti no telpām. Pēc restorāna Kirsi ierosina, ka var jau būt, nemaz vēl nav jāiet gulēt, un mēs mazākā grupiņā nolemjam aiziet vēl mazliet papļāpāt. Šonedēļ univeristātē ir studentu orientēšanās nedēļa, un izskatās, ka šovakar ir kaut kāda milzu studentu ballīte, studenti ir visās malās un jo sevišķi – milzīgā rindā pie kāda bāra, kam mēs ejam garām. Taču Kirsi, protams, zina arī to, kur studentu nav, un aizved mūs uz ļoti gaumīgu alus vietu apmēram pa vidu starp Tilliku un Universitāti. Iespējams, Konttori. Man atliek vien nobrīnīties, kā viņa vienmēr zina tuvāko labo bāru, garšīgās pusdienas un visu pārējo, gandrīz vai varētu padomāt, ka Tampere mainās atbilstoši viņas vēlmēm. Arī šeit ir vairāki pastāvīgā piedāvājuma lejamie amatali un ap desmit mainīgie… Vispār mani patīkami pārsteidz, ka pilsētā ar kādiem 250 tūkstošiem iedzīvotāju ir tik laba alus izvēle. Mēs diezgan ilgi aizpļāpājamies par dažādām lietām, par zinātni, par to, kā atšķiras rakstu rakstīšana datorlingvistiem un matemātiķiem, par to, kā dažādās valstīs cilvēki mācās braukt ar automašīnu, un tā tālāk. Atpakaļceļā uz viesnīcu man kaut kur garām paskrien vairāki ķiķinoši, palagos ietinušies studenti, un pie viesnīcas es redzu veselu autobusu, no kura kāpj ārā… palagos ietinušies studenti.

Tampere 3: repši, Pūniki un dažādi nieki

Autors: lauma

Datums: 2023-08-26

Tēma: 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Nākamajā nedēļa nāk ar tādu kā lietaināku laiku, un es pirmdienas rītā saprotu, ka man nav manas mīļās, violetās lietusjakas. Žēl, laba jaka. Nez, kur palikusi, Toiskā aizmirsta vai jebkur Tamperē izkritusi?

Savukārt skolai ir jauns dalībnieku pieplūdums, jo, cilvēki, kas jomu zina labāk, mēdz braukt tikai uz otro nedēļu, kas veltīta aktualitātēm, nevis iesācējiem. Tapēc pirmdienā vēlreiz notiek gājiens uz tirgu ēst asinsdesas ar brūkleņu mērci un piedzert pienu. Asinsdesas ir manai latvieša gaumei ļoti pa prātam, tapēc es pievienojos. Līdz ar ierašanos tirgū, sāk līt. Mēs ar brazīļu kolēģi paņemam pa desai un tad pievienojamies Ā. un vēl vienam kolēģim, kas ir iekārtojušies zem nojumes un paņēmuši tradicionālo cepto zivtiņu ēdienu. Zivtiņas tiek pārdotas līdzīgi kā frī kartupeļi vai KFC vistiņas – lielāks vai mazāks trauks, kurā ir kaudze karstu zivtiņu, klāt tu dabū mērcīti atsevišķā trauciņā, ņem zivtiņu pirkstos, pamērc mērcītē un om-nom-nom. Zivtiņas ir, tātad ceptas, varbūt, varbūt viegli panētas (nesapratu), bez galvām, bet ar asakām, tādu palielāku šprotu izmērā, bet pēc sugas tās nav reņģes, tie ir repši. Ā. jau ir lielā zivtiņu porcija, brazīļu kolēģis paņem vēl mazo, jo viņam pēc desas gribas vēl kaut ko, un rezultātā ir ļoti daudz zivtiņu. Jo te tirgū gan desas, gan zivtiņas tiek servētas lielās porciņās. Pat, ja tā saucas par mazo porciju. Tā nu es dabūju pagaršot. Sākumā esmu skeptiska – kad pagājušajā nedēļā Vīkinsāres piknikā man iedeva pagaršot aukstu un no lielveikala paciņas, šķita meh. Taču izrādās, ka svaigi ceptas, vēl siltas siltiņas ir pavisam cita lieta. Skelets ir mīksts un man absolūti netraucē (kas ar latviešu reņģītēm man bieži tā nav), mani biedri jau sen ir pieēdušies, tapēc es gruntīgi noēdos repšus. Neko sev porcijas – trīs cilvēki ņēma tā kā priekš sevis, bet arī es vēl esmu gandrīz pārēdusies.

Kaut kur pa burzmu es ieminos Ā., ka varbūt, tikai varbūt mana jaka ir palikusi Toskā. Ā. momentā atceras, ka svētdien no rīta viena violeta vējjaka pie pirts ir bijusi un ir pat notikusi jautāšana, vai tā kādam nepieder, bet es tad neesmu bijusi klāt. Es briesmīgi nopriecājos, uzrakstu savu adresi, apsolu apmaksāt pasta izdevumus un tā tālāk… Bet jau pievakarē izrādās, ka kāds no lielās ģimenes brālēniem vai māsīcām tur būs otrdien, un paķers manu jaķeli līdzi. Man vēlreiz ir visnotaļ paveicies, un līdz prombraukšanai es jaku tiešām atgūstu.

Pirmdienas vakarā ir kopāsanākšana ar picām. Šoreiz ir vairāk cilvēku un tapēc tiek pasūtītas divas mega ballītes picas. Tas gan laikam beigās izrādās nedaudz par daudz, jo organizatori pāri palikušās picas šķēles pēc tam piedāvā mums vēl vairākas dienas. Kirsi man pastāsta, ka piektdienas vakarā Helsinku vilciens varētu būt pilns, tapēc es darītu prātīgi, ja nopirktu biļeti laikus. Vēl viņa pastāsta, ka, arī laikus pērkot, biļetes var nopirkt stacijā automātos, ne tikai internetā. Stacija ir kādu 10, varbūt 15 minūšu gājienā no Tamperes universitātes, tapēc es nolemju būt prātīga. Pēc tam, kad biļete nopirkta, es vēlreiz izstaigāju netālo Stockmann ar domu, ka varbūt tur var dabūt mīkstas, patīkamas pidžamas bikses. Tā vietā patiesībā man sanāk divas ļoti jaukas, aromātiskas un organiski audzētas tējas glītās bundžās.

Otrdienā brazīļu kolēģis ir atnesis paša ceptas somu stila kanēļmaizes ar mazliet kardamona. Priekš pirmā mēģinājumu – nudien lieliski! Pusdienās mēs aizejam ķīniešu restorānu, kuram ir pusdienu piedāvājums. Manī nostiprinās pārliecība, ka pusdienu piedāvājumi Tamperē ir īstais veids, kā izdzīvot. Ja vienkārši restorāna otrais bieži ir 20 un vairāk eiro, tad pusdienu piedāvājumi parasti ir 8-12€, cenā ietverot ne tikai kaut kādu pamatēdienu, bet arī neierobežotu daudzumu salātu un kafijas. Ķīniešu restorānā pusdienu piedāvājums patiesībā ir drusku līdzīgs zviedru galdam – pēc savas gaumes vār izvēlēties gan nūdeles un dārzeņus, gan pavasara rullīšus, vonton pelmeņus un vēl vairākas lietas. Man ārkārtīgi iepatīkas vonton pelmeņi ar garneļu pildījumu un vienas relatīvi vienkāršas nūdeles ar ārkārtīgi garšīgu mērci. Nezinu, kas tā tāda, gan jau noslēpums.

Otrdienas vakarā Ā. mūs aizved mūs uz Pūniki skati torni. Tamperē ir pavisam jauna, šķiet pēdējo divu gadu laikā ierīkota, tramvaju infrastruktūra, tapēc šķiet, ka gan paši somu organizatori, gan arī Ā., kas Tamperē ir dzīvojis bērnībā, uztver to zināmā mērā kā atrakciju, un piedāvā braukt ar to pat tad, ja ceļš nav tāls. Es gan kaut ko sapinos meistarībā un to prieku neizbaudu, man vieglāk sanāk straujā solī aiziet uz tikšanās vietu netālu no torņa. Tramvaji, kas pa jaunajām sliedēm kursē, ir Škodas, to mums ar zināmu līksmību pastāsta čehu kolēģis. Es viņam pretīm pastāstu, ka Rīgā arī ir Škodas tramvaji, gan jauni, gan veci.

Pats Pūniki tornis atrodas neliela mežiņa ielenkumā kalna galā. Lai gan uz torni ved arī vairākas serpentīna taciņas, Ā. negrib tērēt tam laiku un ved mūs pa taisno kalnā augšā. Es aizelšos. Te nu bija vecāki, lēnīgāki cilvēki! Taču pēc dažām minūtēm mēs jau esam pie torņa. Agrāk par maksu esot bijis tikai lifts, taču tagad ieeja tornī ir 2€. Biļetes pārdod kafejnīcā. Mūsu it kā nav baigi daudz, taču kafejnīca ir maziņa, mūsu rinda izlokas ārā pa durvīm un rada sajūtu, ka tagad ir NU BAIGĀKĀ RINDA! Baigā rinda, protams, neprasa pat 10 minūtes. Uzkāpjot augšā, var redzēt, ka skatu tornis ir novietots izcili labā vietā. Ja viesnīcas skatu platforma, kur bijām pagājušā nedēļā, ļāva uz abiem pietamperes ezeriem skatīties tā ko na malas, tad Pūniki torņa skatoties, mēs esam tieši šaurajā vietā starp abiem ezeriem, un skatoties uz visām pusēm ir ezeri. Vienā virzienā man parāda, ka ir labi redzama arī Vīkinsāres sala, kur bijām pagājušajā nedēļā. Otrā pusē pie otra ezera ir redzams atrakciju parks ar darbojošamies amerikāņu kalniņiem, kas no šī attāluma izskatās pēc rotaļlietas. Es ievēroju arī lielu, apaļu, oranždzeltenu torni ar pilnīgi taisnām sienām, tas izskatās pēc pārspīlētas enerģijas dzēriena bundžas. Vēlāk es uzzinu, ka tā ir apakšā esoša tuneļa ventilācijas sistēma. Vācu kolēģis norāda, ka elektroskapja durtiņām salīmētās uzlīmes vairāk kā puse izskatās no Vācijas nākušas. Taču tur ir arī vismaz viena somu universitātes uzlīme.

Pēc torņa mēs lielā barā aizejam uz Plevnu – tā ir alus vieta Tamperes centrā vecā rūpnīcas ēkā ar plašu izvēli gan alus, gan ēdiena ziņā. Nepievēršu uzmanību, vai te pārdod arī bundžu un pudeļu alu, bet lejmie ali te ir 10 vienmēr pieejamie un 12 mainīgie veidi, un man tas jūtas kā baigā bagātība. Mani patiesi iepriecina, ka šeit (un kā vēlāk izrādās, arī citur) tumšos, stipros amatalus (imperiālos stautus un porterus) var nopirkt arī mazajos tilpumos, piemēram, 0,25l. Tā nu es paņemu vienu no somu lepnumiem – Siperia imperiālo stautu. Jauks, labprāt dzertu vēl. Vēl es dabūju arī visnotaļ otro ēdienu ar kartupeļu biezni un ceptām aknu šķēlēm – jauks, bet aknas varēja labāk izcept. Pļāpājot visādus niekus, mēs nosēžam diezgan ilgi, un, kad es ar Dienvidāfrikas kolēģēm dodos mājās, sāk līt. Vecākajai kolēģei turklāt ir arī nesen mainīta gūža un aizliegts iet lielos pārgājienos, tapēc mēs izmēģinām Tamperes autobusus. Lielā ērtība tādiem cilvēkiem kā mēs? biļeti var nopirkt, vienkārši pieliekot kredītkarti pie biļešu pārbaudāmās mašīnītes autobusā, nav jāpērk kaut kāda īpaša atšķirīga biļete.

Starpspēle: lauki

Autors: lauma

Datums: 2023-08-26

Tēma: 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Brīvdienās Tamperē bija repa festivāls, kas mani neinteresēja, tapēc izmantoju uzaicinājumu izbraukt ārpus pilsētas. Mūs pabiedēja, ka tur būšot baigie lauki, nebūšot dušas un slapjās tualetes, tikai pirts un ezers, es paraustīju plecus, nu, ir redzētas tādas vietas, jā.

Braucām visi nelielā bariņā kopā ar vilcienu līdz Jūpajokiem un tad vēl tādu gabalu ar taksometru pa maziem, līkumotiem un tikai daļēji asfaltētiem celiņiem. Tā kā es sejas ne vienmēr atceros tik labi, tad to, ka abos virzienos (arī atpakaļ) braucām ar to pašu minivenu es ievēroju pēc plaisu raksta priekšējā stiklā.

Vieta, kur mēs nokļūtam, Toiska, ir saistīta ar viena organizatora paplašināto ģimeni. Ja pareizi sapratu, sievas vecmāmiņai bijis daudz bērnu (septiņi?), nopirkts zemes plaķītis nekurienes vidū pie paliela ezera, lai visiem vienmēr ir iespēja paatpūsties. Sākumā ar zemi kopā nākusi viena centrālā mājiņa, vēlāk, saradušās vēl dažas mazākas, nenopietnākas – tādas vasarnīcu veida būvītes, koka, nelielas, proporcionāli daudz vietas atvēlēts gultu izvietošanai. Ģiemenei augot, izaugusi kārtīga kopiena ar divām dažāda izmēra pirtīm, atsevišķu mājiņu bērnu rotaļlietām un tamlīdzīgiem labumiem. Lai gan tualetes tiešām ir sausās, lielajā, centrālajā mājā ir traukumašīna, nu, lielo pasākumu problēmu risināšanai. Tuvumā ap ezeru ir arī labības lauki, taču Toiskas mājiņas ir tā kā mežā vairāk, un ar lieliem, izcirstiem pagalmiem neauzraujas. Vienā malā ir apvienotais tenisa/volejbol/basketbola korts, kuru izmēgināt mums izrādās slinkums. Vienā no ezeru pludmalītēm pie ezera es redzu dažas bērnu smilšu lāpstiņas. Pagalma vidū aug pilnīgi nekultivētas brūklenes, kā arī mazliet, varbūt kultivētas avenes, kas sajukušas kopā ar ārkārtīgi saldām upenēm. Kā jau bieži Somijas dabā, nekas nav plakans, nekas nav vienā līmenī, akmeņi spraucas ārā no visiem stūriem. Mājiņā, kur mums piedāvā nakšņot, pie sienām ir dažāda vecuma bērnu zīmējumi, uz grīdas – krāsaini lupatdeķi un virtuves plauktos – nevienādas krūzītes. Ārpusē terase, kas vienā pusē sākas it kā uz zemes, bet otrā malā ir spiesta balstīties uz vismaz metru augstiem stabiem. Visādi āra krēsliņi un galdiņi, var pārsēsties no ēnas saulē un otrādi. Omulīgi. Kopumā man atmosfēra atstāj bērnībā lasīto Sālsvārnas salas vasarnieku grāmatu, lai gan vispār es zinu, ka tās autore ir zviedru, nevis somu rakstniece.

Pēc mantu nolikšanas un apskatīšanās apkārt mēs iekožam vieglas pusdienas, kas pārsvarā sastāv no sviestmaizēm, un izejam pastaigā ap ezeru. Tā izrādās diezgan liela pastaiga, kopā sanāk ap 10 kilometru, jo, pirmkārt, ezers nav nemaz tik mazs, otrkārt, ceļš vietām iet patālu no ezera. Sākumposmā drusku mežā paēdam mellenes. Uz beigām esam ļoti noguruši, taču pa vidu ir skaisti. Ezers ir skaists, dzirds. Laiks ir lielisks. Pa ceļam paskatamies gan bērzu audzītes ezermalā, gan labības lauciņus, gan ganības, kur starp pamežonīgas zāles kušķiem lien ārā lieli akmeņi. Zviedru kolēģis vienās ganībās nodibina sadraudzību ar diviem vietējiem zirgiem, abi brūni ar gaišām krēpēm. Vienās ganībās ir pinkainās govis ar lielajiem, līkajiem ragiem. Aiz kāda ceļa līkuma mūs pārsteidz paliels aitu pulks – kamēr mūsu nebija, tās klusi gulēja un varbūt gremoja, bet, mums parādoties, sāka trokšņaini stāstīt savu dzīves stāstu. Redzam arī vairākas dažādu lielumu kaimiņmājas, tās visas ir ar šejienei raksturīgo koka apdari kādā vienā krāsā un kontrakstkrāsā krāsotām logu ailēm, jumtu malām un dēļiem, kas nosedz pakšķus. Man rodas sajūta, ka vairāk puse no šīm mājām ir vai kādreiz ir bijusi latviešu bordosarkanajā krāsā. Apmēram pusceļā ir vietējais gaļas veikals, kur tiek nopirktas dažas desas vakara grilam. Vienā vietā man liekas, ka es redzu nelielu tīrumiņu, kurā kārtīgās rindās sastādīts… baltais āboliņš? Pēdējos pāris kilometrus gan mēs esam sakarsuši un saguruši, un tiek izdarīts secinājums, ka staigāšana pa mazajām granīta šķembām, kas veido ceļa virskārtu ir pārsteidzoši trokšņaina padarīšana.

Pēc atgriešanās tiek secināts, ka ēst gribas tagad, tapēc, lai cik gudri nebūtu darīt otrādi, vispirms mēs tomēr grilēsim, nē, bet kurināsim barbekjū, un tikai tad iesim pirtī. Barbekjū tiek iekurts, un mēs sagrilējam raibu plejādi gardumu – papriku, kukurūzu, baklažānus, cūkgaļu, desas, tofu un sieru. Kukurūza ir mana ideja, tapēc es dabūju diezgan nocīnīties ar viņas dalīšanu gabalos, taču beigās ar visām plauktā atrastajām dieszinkādajām garšvielām garšo gandrīz tikpat labi, kad mājās to būtu taisījusi mana otrā puse. Patiesībā mums pat mazliet par daudz ņammīšu, tapēc vienā brīdī rodas jautājums, a ko mēs darīsim ar atlikušo. Jautājums izskan tik skanīgs, ka I. pārtaisa to par dziesmiņu “what shall we do with a leftover tofu, what shall we do with a leftover tofu… … put it in the box and leave for tomorrow, put in the box…”, pārfrāzējot plaši zināmu 19. gadsimta angļvalodīgu jūrnieku dziesmu par piedzērušos jūrnieku. A. ātri uzķer un piebalso. Tofu, starp citu, tiešām tiek ielikts kastē un atstāts brokastīm, kā dziesma saka.

Dīvainā kārtā nav odu. Es par to ieminos, un Ā., kas šo vietu pazīst labi, atbild – nu jā, augustā nav odu, odi ir tikai līdz vasaras saulgriežiem. – Kā nav, kur viņi paliek? – Nezinu, un man patiesībā ir vienalga. – Un man nākas piekrist, ka, jā, patiesībā jau ir vienalga, kur ir odi, un ir lieliski, ka viņi nav šeit. Sēžot uz terases un pļāpājot, es nosalstu un saprotu, ka es nespēju atteikties no iešanas pirtī, pat ja es drusku raizējos, ko par šo domās mans bojātais zobs. Mēs ar I. esam vienīgās divas meitenes, so mēs ejam divatā. Pirts ir laba. Okei, pirtsslotu nav, tās somi tik daudz nepraktizē kā latvieši, bet I. kā Somijā audzis cilvēks saprot, cik daudz gara vajag uzmest, kad jāpieliek malka un kad jāiet ārā ezerā. Ezers ir vēss un ārkārtīgi, nenormāli, neaptverami dzidrs. Debesis ir violeti rozīgas. Pirmajā reizē I. saka – vai tu redzi tur tajā pusē…. un man nākas atzīt, ka lai vai kas tas būtu, es to noteikti neredzu. Otrajā reizē es paskatos apkārt saku – ō, migla kāpj, vai tas ir tas ko Tu man gribēji parādīt, – un viņa atbild jā. Jā, tagad es arī redzu, tā kāpj no trim atsevišķām pusēm, bet ir pietiekami gaišs, lai to ļoti labi redzētu. Pirtī mēs labākajās zinātniskajās tradīcijās runājam par kordziedāšanu. I. ar savu studentu kori reiz ir noskaidrojuši, ka ir ļoti grūti dziedāt pirtī. Es atzīstu, ka es mazliet apsveru, vai tagad, kad esmu brīva no disertācijas, nevarētu sākt ko jaunu, piemēram, mācīties dziedāt. Vēl viņa stāsta par Singapūrā pavadīto laiku – viņa ir vīlusies, ka tur nav bijusi iespēja apgūt kādu jaunu valodu, jo turienes kopvaloda ir angļu. Pēc pirts mēs sēžam mājas priekšā uz terases, dzeram kura vīnu, kura limonādi, un turpinām pļāpāt, kamēr man paliek auksti. Lai gan nejauši esmu atradusi konkrētajā mājiņā laikam ērtāko gultu, taču no rīta pamostos ar drusku savilktu muguru – izrādās, mans aizlienētais guļammaiss (jo es aizmirsu savu īsto) ir šaurāks, kā esmu pieradusi, un es tad nemāku miegā izkustēties tā, lai ir labi.

No rīta ir brīnišķīgs, saulains laiks, es uzvāru kafiju un apsēžos āra šūpoļu soliņā, kur ir vislabākais internets. Ā. piemin, ka otram Somijas operatoram te esot daudz labāka zona, taču mans telefons tiepīgi atsakās pieņemt ideju, ka varētu viesabonēties otrā tīklā. Kontaktējies klāt, cik reižu gribi, beigās pļurkt vien ir. I. un Ā. mani aicina sēņot, bet mana kafijas krūze ir gandrīz pilna, es atsakos. Pēc laika viņi ziņo, ka ir atraduši… vienu beku! bet diezgan lielu. Ā. pakomentē, ka ļoti labi, jo risoto jau pārāk daudz sēņu neesot labi, tad varot būt par stipru, un aiziet kopā ar zviedru kolēģi taisīt risoto. Tas sanāk lielisks – maigs, ar tādu kā viegli medainu smaržu, un maigu sēņu garšu. Ā. sadala uzmanīgi risoto divos katlos un vienam katlam pieliek sviesta piku. Brokastojam lēni un nesteidzīgi pie terases galdiņa, mums ir arī baltvīns skaistās glāzēs, un saule, rotaļājoties caur zariem, ir jūtama tieši tik daudz, lai nebūtu ne par aukstu, ne par karstu. Idilles mirklis, kā jau brīvdienai pienākas. No risoto nepaliek pāri pilnīgi nekas.

Taksometrs mums pakaļ ir atpakaļ dienas vidū – tieši tā, lai paspētu ne tikai risoto apēst, bet arī nomazgāt traukus un savākt savu bardaku. Jūpajokos gaidot vilcienu, tiek lasīti un tulkoti uz nojumes uzšvīkātie uzraksti. Nu labi, ne visi – dažus Ā. iztulko, jo tur ir kaut kāds politisks joks, un par dažiem saka, ka tur ir vienkārši rupjības. Jūpajoku pieturvieta ir maza un nomaļa, vienas, neelektificētas sliedes, un visa stacijas iekārta ir tā viena mazā koka nojume. Taču nojume ir ar smukiem koka rotājumiem.

Tamperē atgriežos ap četriem. Apsveru aiziet vēlreiz pēc kanēļmaizēm, bet tur nekas nesanāk, svētdienās daudzas vietas ir ciet vispār, bet kanēļmaižu vieta ir aizvērusies trijos. Muminu muzejs vērsies ciet piecos, iet uz to būtu baigi sasteigti… Beigās es vakariņām vienkārši supermārketā nopērku pāris jau pārbaudītās sviestmaizes ar auzām, ingveru un čili (garšo pārsteidzoši labi), un eju uz viesnīcu parakstīt un padarboties ar savām lietām. Izrādās, viesnīcas numuriņā šādā pēcpusdienā iespīd ļoti skaista, atmosfērīga gaisma.