Nākamās dažas dienas ir diezgan vienādas – ir skola, kas sākas diezgan agri, tapēc es cenšos laicīgi iet gulēt, lai kaut ko spētu arī uztvert. Taču gadās arī pa kādam notikumam.
Otrdienā vispirms es saprotu, ka mans šaubīgais zobs (kuru es absolūti neignorēju un apzinīgi atrādīju zobārstam pirms nedēļas!) ir nolēmis sabojāties līdz galam. Uzrakstu panikotu SMS zobārstei, viņa man atzvana un mazliet nomierina, ka šajā situācijā parasti nesāk briesmīgi sāpēt. Un man ir pieraksts tieši pēc atgriešanās. Nu neko, jādzīvo uz priekšu, bet drusku raizīte ir. Pusdienlaikā ejot ar grupu pusdienās, es aizmirstu somu ar laptopu pusdienvietā. Organizatore piezvana, soma tiek atrasta, un es to laimīgi atgūstu, taču pašai drusku gremzis, ka tā nu var galīgi nelabi sanākt. Mācību daļa kopumā ir vistnotaļ apgaismojoša, es pamazām sāku saprast, kā tas, ko es te mācos saistās kopā ar to, kas ir darbā ierakstīts projekta solījumos. Sarežīti saistās, te būs ko padarboties, bet saistās. Par to domājot, es tās pašas dienas pēcpusdienā izeju mazliet pastaigāties un pavēdināt galvu (diemžēl smukā baznīca ir ciet), un aizmirstu Stockmann augšstāva kafejnīcā (krietni labāka kā Rīgā) savu mīļo bronzas matu puļķi. Pārsteidzošā kārtā es to pēc divām dienām, kad sanāk darba laikā aiziet uz Stockmann, atgūstu. Tampere ir laipna pret mani. Vakarā mēs aizejam uz vietējās nelielās alusdarītavas dzērienvietu (to sauc vienkārši Tampere Taproom, ja pareizi saprotu), biedri degustē alu, es mēģinu būt žēlīga pret zobu un paņemu džintoniku – tā vieta gatavo arī savu džinu, pat vairākus veidus. Džintoniks ir maigs, tam ir bārmenis piemet bazilika lapiņas un saldētas brūklenes. Jauki! Un pēc tam vakariņās es pagaršoju kaut kādu diezgan tradicionālu somu kartupeļu maizes plācenīti un relatīvi mazāk tradicionālu brī krēmu, kas, papildinot ar pāris zemenēm, kopā iet vienkārši izcili.
Trešdien sanāk apskatīties mazliet vairāk universitātes ēkas – kompleksā ēku nav daudz, taču to precīzo skaitu traucē noteikt tas, ka tās visas ir savā starpā savienotas. Vecākā ēka ir no sešdesmitajiem gadiem. Veco ēku ar jaunajām savieno pagarš stikla tunelis, kas jaunajai ēkai sākas augšējā stāvā, taču vecās ēkas galā ir kārtīgi jākāpj uz leju. Kopumā Universitātei telpu esot par daudz, tur cenšas kaut ko izīrēt. Vieta arī laba, tieši blakus lielā hokeja halle, kur Latvijas komanda savu bronzu saspēlēja. Universitātē ir arī pavisam neliela, vienkārša kapellas telpa, kam griestos ir zili paneļi ar gaismiņām zvaigznāju formā.
Ceturtdienā mēs pusdienās aizejam uz vienkāršu brazīliešu ēstuvi un brazīliešu kolēģis saka, ka tā esot ļoti autentiska. Viņš pat nofotogrāfē un aizsūta savai ģimenei bildi, kā viņš beidzot ēd kārtīgi – pupiņu mērci ar rīsiem! Tur ir ļoti forši saldētu augļu biezdzērieni – es pēc nosaukumiem atpazīstu mango un tamarindu, taču ir arī vairāki, ko dzirdu pirmo reizi. Paņemu graviolas biezīti un ir labs, salds, taču ne neaptverami lipīgs. Vakarā braucam piknikot uz Vīkinsāres salu. Piemēram, cilvēki, kas bijuši Hamburgā, mēdz teikt, ka Hamburga ieskauj divus ezerus. Taču Tamperē drīzāk ir otrādi – divi ezeri ieskauj Tamperi, jo ezeri ir lieli un vēl savienoti ar citiem ezeriem, bet Tampere – ne tik liela. Nu, vismaz mazāka par Rīgu. Vīkinsāres sala ir neliela dabas pastaigu vieta vienā no lielajiem ezeriem pie Tamperes. Uz to var aizbraukt, šķiet, divdesmit minūšu laikā ar kuģīti. Vienā galā ir arī neliela kafejnīca un maza estrāde, taču mēs ejam pastaidziņā ap salu. Salas daba ir latvietim nepārsteidzoša, taču ļoti patīkama – daudz priežu, egļu, arī daži lapu koki. Dažas sēnes. Sūnas. Akmeņi ūdensmalā. Kaut kur pa vidu mēs apsēžamies papiknikot. Ezers ir mierīgs, bet, ja nobrauc tālumā kāds kuģītis, tad pēc dažām minūtēm arī salas krastā uzrodas viļņi. Saule vēl neriet, bet Somijā zelta stunda vasarā ir vēl garāka kā Latvijā, mums ir daudz, daudz laika, skatīties, kā saule spēlējas starp kokiem. Cita starpā es dzirdu, kā somu un zviedru kolēģi skaidro brazīļu kolēģim, kā atšķirt priedi no egles. Uz takas vairākās vietās ir lapiņas ar kādas somu rakstnieces tekstiem, vienu no tiem viena mūsu pasniedzēja iztulko – tur ir vairāku elementu salīdzinājums ar dabas notikumiem un rakstītājas pašas sajūtām, kas atstāj poētisku noskaņu pat strauji tulkojot, taču es neattopos piefiksēt autores(?) vārdu. Atpakaļceļā, braucot pāri ezeram, es iespiežos dziļāk kuģa dīvāniņa spilvenos – atšķirībā no meža, virs ūdens ir vēsi.
Piektdien mēs aizejam pusdienās viesnīcas restorānu, kas ir augstceltnē pie stacijas augšējā stāvā. Tur pusdienu piedāvājumā ir absolūti, nepārprotami un neaptverami lieliska laša zupa ar kartupeļiem, burkāniem, zaļumiem un saldo krējumu – par 10€ var dabūt zupu, maizi, kafiju un ūdeni – visus, cik vien lien. Skats – izcils. Šī ir viena no augstākajām ēkām Tamperē, pasākumu arēnas komplekss to īsti neaizēno, logi ir līdz zemei, skats pa 270 grādiem ietver praktiski visu Tamperes centru, abus ezerus, kā arī upi/kanālu, kas to savieno. Turklāt ir skaista diena, redzēt, var tālu, tālu. Ezeri pilnīgi sakauj manu priekšstatu par to, cik lieli mēdz būt ezeri – tie varbūt nav neaptverami plati, bet gari, gari un zoboti – mazliet atgādina man Daugavas plašumu Rīgā un vēl.
Es pamazām sāku aptvert pareizu ēšanas mākslu, lai neiedzīvotots šokējošos rēķinos, sākumā mulsu, bet patiesībā tas ir tīri vienkārši: pusdienu komplekti – lieli, labi, bieži ar neierobežotu papildināšanu vai porcionēšanu pēc savas sajūtas un ietvertu kafiju – tīri okei cena – 10-12€ un ir paēsts; savukārt jebkādas atsevišķas vienības – kūciņas, kafijiņas, salāti, otrie, nezkas – ar maniem ēšanas paradumiem garantēti būs pāri 20€. Varāk kā jebkurā citā valstī sekoju līdzi, kur mūsu grupa iet pusdienās, jo Kirsi, kas mūs organizē, ir forša un iesaka lieliskas vietas. Kādā brīdī es uzmanīgi pieminu, ka cenas ir lielākas, nekā gaidīju, un viņa smagi nopūšas – esot ļoti uzlekušas ar hokeja čempionātu un tā arī neesot norimušās, viņa esot bijusi šokā par, piemēram, studentu ēdnīcas cenām. Bulkas gan vienmēr Tamperē esot bijušas padārgas, iesmejam, ka tas veicina veselīgu dzīvesveidu.
Piektdienas vakarā skola beidzas relatīvi agri, pāris cilvēki aizbrauc, jo ir plānoši apmeklēt tikai pusi, vēl pāris aiziet dzert alu. Es nopūšos par raizīgo zobu (nesāp, bet spiež un neļauj aizmirst), un dodos uz viesnīcu. Pa ceļam es attopos, ka kaut kur netālu no universitātes Kirsi rādīja, ka esot slavena kanēļmaizīšu beķereja, kas pārdodot tikai un vienīgi dažādu veidu kanēļmaizītes. Paveicas, un es atrodu to vietu vēlreiz – Puusti Cafe. Kanēļmaizes tur ir vienkārši dievīgas. Pufīgas, tieši pareizā apmērā sulīgas, un viens veids pat ir tikai 3€, nevis parastie 5. Es mazliet sasmīdinu pārdevēju, sakot, ka kanēļmaizīte ar krēmu izskatās vientuļa, tapēc tā man jānopērk. Kanēļmaizīšu pārdevējai ir spilgti rozā mati, plats smaids un bezgalīga omulīguma aura, kā arī lieliska angļu valoda. Nelielā kafejnīcas telpa ir iekārtota tā kā drusku vasaras mājiņu, tā kā drusku pasaku stilā, un, ja šī vieta pēkšņi dibinātu kanēļmaizīšu kultu, es visticamāk būtu starp pirmajiem sekotājiem. Kafiju var dabūt arī bezkofeīna, to pasniedz franču spiedes kannā, lai es pati leju krūzītē, kad man šķiet pietiekami ievilkusies. Protams, ka man vajag pēc brīža otro kanēļmaizīti.
Domājot par valodām, man šo dienu laikā prātā pamazām izkristalizējas divas domas. Pirmkārt, tā kā patiesībā es zinu tikai divas valodas puslīdz ciešamā līmenī un vienu absolūti nožēlojamā, mani patiesībā mazliet pārsteidz, ka uzraksti somu valodā man tomēr šķiet tik daudz svešāki un nesaprotamāki, kā uzraksti vāciski, franciski, spāniski vai lietuviski, lai gan es nezinu nevienu no šīm valodām. Otrkārt, ceļojot pa Eiropu es esmu pieradusi, ka angļu valoda man palīdz tikai līdz zināmai robežai. Es esmu pieradusi kārtējo reizi, izejot no kādas universitātes un ieejot veikalā, uzreiz sākt ar “I’m sorry, I don’t speak XXX” (es diemžēl nerunāju valodā XXX), un tad sagatavoties zināmām grūtībām, rādīšanai ar pirkstiem un atslēgvārdu meklēšanai. Tamperē šī saruna parasti turpinās ar “That is okay!!! What would you like?” (tas nekas! ko jūs vēlētos?) vai ko tādu. Un tad mēs runājam par kanēļmaizīšu veidiem, kafijas cenām vai to, ka, ja šobrīd nav maizes, tad viņu atnesīs pēc dažām minūtēm. Tā kā es neesmu bijusi nevienā valstī, kur angļu valoda ir pamatvaloda, man ir sajūta, ka Tampere ir vislabāk angliski runājošā pilsēta, kur es esmu bijusi. Un ņemot vērā, ka bez angļu valodas es nespēju somiski pat kanēļmaizi sazīmēt, tas ir milzonīgs atvieglojums.
Viesnīcas numuriņā, ja atnāk pietiekami laicīgi, pievakarē ir ļoti skaista gaisma.
Pēc kanēļmaizītēm jāiet vēl.
J. uzklausa manas raizes un atsūta saiti ar kādu no Universitātes netālu esošu zobārstniecību, lai ir pie rokas, nu tā tīri drošībai. Mājaslapa ir patīkamā angļu valodā, un rodas iespaids, ka, pateicoties EVAK, tas pat nebūtu bankrota jautājums.
Skolas biedru kompānija ir neliela, cilvēki ir ārkārtīgi dažādi, mans iekšējais latvietis reizēm mulst un kompleksojas, taču beidzās viss vienmēr labi, jo grupas cilvēki ir ārkārtīgi jauki un ļoti pozitīvi otientēti. Režīms nav ļoti strikts, it īpaši viena no pasniedzējām ļoti veicina mazas kafijas pauzītes, izkustēšanos un tādas lietas. Ņemot vērāk, ka pirms izbraukšanas es tiešām raizējos, kā lai pa divām nedēļām nenocepina smadzenes, šis ir kā svaiga ūdens malks.
Kafiju gan mēs dzeram milzu apjomos. Lai piedod man mana mīļā Čehija, bet somu kafija ir daudz labāka par čehu. Arī viesnīcas. Un Kirsi vispār, šķiet, cita starpā ir apņēmusies pieskatīt, lai mums nekad, ne uz mirkli nepietrūktu ne piles kafijas.
Netālu no Universitātes ir Muminu muzejs. Es apdomāju tā un šitā, un nolemju, ka kādu dienu jānošmauc pēcpusdiena un jāaiziet apskatīties – Mumini bērnībā ir daudz jauku brīžu man sagādājuši. Vismaz urbānās leģendas līmenī ir stāsts, ka Muminu muzejs esot Tamperē nevis tapēc, ka Jānsonei būtu kāds īpašs sakars ar Tamperi, bet tapēc, ka Helsinki neesot gribējuši. Nu… jo labāk man!!!
Starp citu, Nokia ir pilsētiņa blakus Tamperei.
Tamperē tramvajs esot ieviests pēdējā piecgadē, ja pareizi dzirdēju, pirms diviem gadiem. Pilsētnieki sajūsmā, taisīšot vēl līnijas.
Piknikam es nejauši universālveikalā nopirku ārkārtīgi garšīgas vegāniskās sviestmaizes, pirkšu vēl.
