Kategorija: Ceļojumu stāsti 6. lapa no 27

Ceļojumu laikā pierakstītie iespaidu stāstiņi.

Donostija 5: promceļš

Nākamā diena ir pēdējā Donostijā – tūlīt pēc pēdējās konferences sesijas dienas vidū mums ir autobuss uz Bilbao. Mēs savācamies un no rīta izrakstāmies no viesnīcas, taču es 5 minūšu laikā dabūju atgriezties, jo es atceros, ka mans bobers ir palicis viesnīcā. Bet ar visu to mēs neko nenokavējam, jo te tipiski konferences sesijas sākas mazliet vēlāk, nekā grafikā rakstīts. Uzsūcam mazliet zinātnes, bet pusdienām laika nepietiek, paķeru zobos vienu maizīti un dodamies. Čāpojam naski, neko nenokavējam, ceļš uz Bilbao ir bez starpgadījumiem. Uz Bilbao pusi sāk līt, tapēc pa autobusu logiem redzamie kalni mākslinieciski tinas dūmaku cepurītēs. Bilbao mēs ejam viesnīcu nolikt čemodānu un tad ēst. Izrādās, ka te ir lielas šķirbas noteku režģos, un vēl izrādās, ka mans čemodāns ar visu to sieru un vīna pudeli (ko man kolēģi tiešām paspēja no rīta nopirkt), ir kļuvis smags – ritenis ieslīd šķirbā, čemodāns ieķeras un mazu brīdi es šaubos, vai man vēl vispār plecs un roka būs vietā. Bet nu beigās viss ir labi, roka ir vietā, čemodānam ritenis nav nolauzts, un mani pat nenobrauc mašīnas (jo reste bija uz ielas).

Noliekam viesnīcā smagos čemodānus un dodamies meklēt ēst. Ir apmēram četri pēcpusdienā, mums apkārt ir pilns ar krodziņiem, un… tā izrādās grūta misija. Redz, Spānijā ir dienas un ēšanas režīms, kas pilnīgi nesakrīt ar mūsu vajadzībām. Pusdienas ir pieņemts ēst agrāk, pusdienu piedāvājumi tikko ir beigušies pilnīgi visur. Pēc tam ir pieņemts iet siestā vai uz darbu un neēst. Un ēdienu krogi atsāk dot no kādiem septiņiem. Bet tā kā dienas pārtikas bilance ir viena sviestmaize, tad gaidīt līdz septiņiem šķiet agonija. Turklāt taisās līt. Kādā pavisam nelielā krodziņā ar plaši vaļējām durvīm mēs ieraugam uz letes kaut kādas maizītes un iesperamies iekšā. Ēdienkarte ir A6 lapiņa, no kuras puse nav pieejama, taču bārmene ir jauka sieviete, kas patiesībā visnotaļ foršā angļu valodā mēģina mums apstāstīt un aprādīt, kas ir pieejams. Viņai brīžiem trūkst dažu vārdu, taču viņa to kompensē ar smaidu un šarmu. Viņa man nezkapēc atgādina kādu latviešu ceļojumu blogeri. P. paņem “krievu salātus”, kuros, nē, neesot zivs, L. paņem nelielu maizīti ar šķiņķi, un es kādu brīdi mokos. Krievu salāti parasti ir kaut kas līdzīgs rosolam, un tas mani absolūti neuzrunā. Beigās nospļaujos un paņemu mīdijas tomātu mērcē par spīti tam, ka man normāli negaršo tomātu mērce. Redz, mīdijas ir siltas. Vēl es paņemu mazu, čeburekam līdzīgu pīrādziņu, kas ir pildīts ar zivi un papriku, un arī ir silts. Pārsteidzošā kārtā mīdijas man pa tiesi garšo. Tomātu mērce ir stipra, garšvielota, mazliet tā kā ar citronmizas piegaršu un mutes sānos atstāj asuma siltumu. Es sākumā nesaprotu, kāpēc man nav galdarīku, bet bārmene norāda, ka patiesībā ir paredzēts mērci uzvākt ar bagetes gabaliem. Okei, tā patiesībā veidojas ļoti labs garšas balanss. P. tikmēr konstatē, ka “krievu salātos bez zivs” ir tuncis, un nozog mazliet manu maizīti, jo tas palīdzot. Man ar mīdijām ir par maz, es paprasu vēl vienu maizīti. Foršā bārmene skaidro, ka šī maizīte ir ar papriku, mazliet asa, tapēc es mazliet pārsteigta tikai ar pirmo kodienu atklāju, ka tajā ir arī tuncis. Bet neko, labs tuncis, man garšo. Mēs sēžam pie bāra, durvis aiz muguras mums ir plaši vaļā, un kādā brīdī mēs dzirdam, ka sāk gāzt lietus. Sākam ēst lēnāk un P. paņem vēl vienu alu.

Kaut kad beidz līt, P. iet uz viesnīcu un L. uz dziju veikaliem. Es neizturu un paprasos L. līdzi. Neviens nezina, kā tas gadījās, bet es nopirku vecu franču porcelāna krūzīti, nevis dziju. Mēs īsas pastaigas laikā bijām dziju un audumu veikalā (Tur bija liela izvēle, bet traki smirdēja, jo veikala darbinieks visu laiku pūta gaisā kaut kādu dīvainu smaržīgu ūdeni. Nez, viņš domāja, ka tas palīdz pret kovidu vai kodēm?), antikvariātā, pie čurrosu stenda, galda spēļu veikalā un vēl vienā dziju veikalā. Bet L. tiešām nopirka 2 kamoliņus dzijas, un mēs mazliet ieņammājam čurrosus – eļļā ceptus ar cukuru apkaisītus mīklas pirkstiņus. Kaut kādā brīdi atkal sāk līt, nogurums mācas mums pāri kā jūra, tapēc mēs atgriežamies viesnīcā.

Mēs knapi esam atgriezušās, kad P. ierosina iet vakariņās, jo tagad varētu būt vaļā restorānu virtuves. Es pasvārstos, bet atsakos, nogurums ir bezgalīgs. Es palieku viesnīcā mazliet parakstīt, un palūdzu, lai kolēģi kādā augļu stendā man nopērk divus banānus un sauju vīnogu – tā šķiet droša izvēle pret nomiršanu badā pat manai izvēlīgajai gaumei.

Pēc kolēģu aiziešanas es noeju lejā apskatīties viesnīcas restorānu, bet tas ir īpaši dārgs, turklāt viesmīlis mani sarāj par staigāšanu zeķēs restorānā (man vēl aizvien ir sajūta, ka pēc nedēļas šajos zābakos, es negribu tos vilkt nevienu lieku brīdi), jo varot sagriezties uz stikliem. Es kvalificēti izliekos, ka nesaprotu ne spāniski (taisnība), ne ko viņš saka (nu…), un, kad viņš iet meklēt reģistratūrā tulku, kaut kur nozūdu, un atgriežos numuriņā. Pirms tam gan es sava nesankcionētā zeķu gājiena laikā ieklīstu kaut kādos lejasstāva gaiteņos, kas ved uz konferenču telpām un papriecājos, ka šiem gaiteņiem ir milzīgi logi un aiz tiem ir blīvi piestādīts, svaigi salijis krāšņumdārzs.

Kolēģi atnes augļus, kā solīts. Banāni ir pazaļi, bet patiesībā pārsteidzoši garšīgi. Arī sarkanās vīnogas Spānijā ir labākas kā LV, lai gan tas vēl jo projām nav mans mīļākais vīnogu veids. L. ir atnesusi gabaliņu nocenotas papaijas – tīri tā piedzīvojumam. Es kādu laiku vakarā mēģinu rakstīt, bet nekas dauz tur nesanāk, jo ir jāiet gulēt. Mums taksometrs pie viesnīcas ir sarunāts četros.

Donostija 4: Jēzus un bulciņas

Nākamā diena sākas ļoti parasti, bet atkal ne tik agri, lai meklētu konditoreju pirms konferences. Kafijas pauzē visi jau zina, ka Esnea ir piens, tapēc papīra zīmītes “milk”, kas bija pieliktas pirmās dienas otrajā pauzē, ir sen pazudušas. Paužu ēdiens nav slikts, taču ļoti vienveidīgs, turklāt launagpauzes sviestmaizēm ir tendence ļoti ātri izbeigties. Tā kā man vajag uz tualeti, tad līdz brīdim, kad es atgriežos, sviestmaižu vairs nav. Ir palikusi tikai tradicionālā omlete ar kartupeļiem, kas man jau ir stipri apnikusi, un liels daudzums vīna. Jo vīna te nekad nepietrūkst. Es atrodu jakas kabatā atlikušos vakardienas kastaņus un atklāju, ka aukstus tos ir drausmīgi grūti izlobīt, turklāt viens ir bojāts. Es galīgi sabēdājos un ierosinu kolēģiem (kuri pa to laiku ir aizrāvušies ar jaunu raksta ideju), ka moš jāiet meklēt tās konditorejas, bet mēs pārprotamies un man piedāvā iet uz studentu ēdnīcu. Man dzīvē pieredze ar studentu ēdnīcām ir sasodīti švaka, es esmu izsalkusi, nogurusi vēl no pirmskomandējuma studiju darbiem un bēdīga, tapēc es nolemju, ka es gribu pastaigāt pati, lai viņi iet uz studentu ēdnīcu.

Mans telefona GPS tiepīgi uzskata, ka es esmu Ogrē, Latvijā, tapēc es pēc 2 vai 3 kvartāliem pārstāju meklēt konditoreju, lai pēc tam nav jāmeklē mani pašu, un vienkārši apsēžos skvēriņā ar strūklaku, un cīnos ar saviem kastaņiem. Šodien ir siltākā diena kopš mūsu ierašanās un skvēriņš ir sasodīti jauks, tapēc es nespēju ilgstoši besīties par visām dzīves stulbībām. Man priekšā ir vienkārša, taču liela strūklaka, man aiz muguras un sānos aug vairākas tiešām lielas palmas un gabalu tālāk bērni spēlē kaut kādu futbolam līdzīgu izstrādājumu. Turklāt ar zināmu cīņu daļu kastaņu var dabūt vaļā.

Tomēr visus kastaņus es izēst nepaspēju, jo man zvana kolēģi. Viņi uz studentu ēdnīcu tomēr nav aizgājuši un vispār piedāvā iet pie Jēzus. Pag, ko? es tā uzreiz nesaprotu. Tā un tā, šodien ir vislabākais laiks (jā, ir, absolūti), pēcpusdienas sesija neesot tik interesanta (nu kas es esmu, lai runātu pretī), un tapēc varētu aiziet līdz Urgula kalnam (tas ir tas, kam galā milzīgais Jēzus), un pastaigāt tam apkārt. Es godīgi atzīstu, ka es nezinu, vai esmu fiziski spējīga uzkāpt augšā, bet ideja tur pieiet tuvāk ir ļoti valdzinoša. Man nākas arī atzīst, ka es arī neesmu pilnīgi droša, kā atgriezties, jo es īsti neatceros, kā nācu, un GPS turpina domāt par Ogri. Viņi mani atrod mazāk kā 10 minūšu laikā, jo es, izrādās, esmu kvartālu no viesnīcas, un L. pēc apraksta “gājēju ielā pie strūklakas” ir momentā iedomājusies pareizo vietu. Mēs ātri nometam viesnīcā mantas un dodamies ekspedīcijā pa maršrutu “konditoreja-pludmale-kalns”.

P. mūs ved uz vienu bulciņotavu, kur viņš ir ēdis pirms dažām dienām brokastis un pārliecinājies, ka ir labi, bet pa ceļam mēs ar L. iesprūstam pie viena skatloga. Tur ir redzami daži necili maizes kukuļi, kā arī ārkārtīgi skaisti ceturdaļapli lieli siera kūkas gabali. Mums vajag siera kūkas, tagad un tūlīt. Ejam iegšā. Maza telpiņa, gandrīz vai ūķītis, principā nekā cita, izņemot saplākšņa plauktus un smaidīgu pārdevēju te nav. Kamēr mēs ņemam 2 gabaliņus siera kūkas, pārdevējs ir paspējis noskaidrot, no kurienes esam, iemest līdzi gabalu braunija, jo P. neko neņem un viņam taču arī vajag, un, kad es atgādinu, ka es gribēju arī mandeļu cepumu, mums piemet klāt degustācijai arī vienu matcha cepumu. Cepumus es sabāžu kabatā, bet sierakūkas gabalus, ko balsta kartona paplātīte, L. svinīgi nes kādu laiku rokās, jo griezuma vietas ir krēmīgas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka to iemīcīt somā nebūs gudri.

Bet tā kā tajā vietā nav kafijas, mēs tomēr turpinam iet arī uz P. zināmo bulciņotavu. Tā ir vidēja lieluma vieta ar daudz plašāku piedāvājumu klāstu, galdiņiem un visnotaļ omulīgu interjeru. Paņemam kafijas, kruasānus ar sieru un šķiņķi (reģionālie kruasāni ir tādi dzeltenāki kā franču, bet acīmredzami franču kruasānu radinieki), kā arī pēdējo krēma groziņu ar basku karodziņu. Groziņš līdzīgs pastel del nata – arī iekšā olu krēms -, bet mīkla nav kārtainā, kaut kāda cita. Un atšķirībā no pastel del nata, šim arī augša ir nosegta. Labs, bet visa konditoreja ir tāda, ka ļoti, ļoti prasās ēst ar rūgtu kafiju kontrastam.

Apmēram pusceļā uz kalnu es saku, ka iet ir grūti, tapēc varētu drusku piesēst. Kāds ierosina, ka tad jau jāēd siera kūkas. Tā nu mēs sēžam pilsētas centrālajā pludmalē, skatamies uz līci un atkal ēdam našķus. Siera kūka pēc būtības ir kaut kāds piena produktu sacepums – tai nav mīklas pamatnes un to satur kopā tikai un vienīgi apcepusies maliņa. Viducis ir vienkārši ideāli krēmīgs. Drusku žēl, ka nav kafijas, jo uz beigām sāk aizlipt garšas izjūta.

Pie kalna mēs apdomājam stratēģiju. P. ir vienu reizi apgājis apkārt kalnam pa pašu leju – gar līci/okeānu, viņš ierosina iet apkārt līmeni augstāk. Es saku, ka augša izklausās kārdinoši, bet ka izskatās baigi augstu (Vikipēdija saka, ka 123 metri tur esot un Jēzus esot vēl 12 metri). Beigās stratēģija ir iet un skatīties, kur tas mūs novedīs, bet pārsvarā izvairīties no kāpnēm, jo kāpnes ir grūti.

Īsumā: tas mūs noveda augšā, lai gan vienas kāpnes tomēr nācās izmantot. Kalns ir pārsvarā noaudzis ar kokiem un brikšņiem, bet bija arī ļoti daudz labu skatu uz visām pusēm. Pirmais pieturas punkts bija lielgabali tajā kalna pusē, kas raugās uz ieeju līča pusē, mēs pēc zīmēm spekulējam, ka to sauc par “dāmu bateriju”, bet tagad, kad rakstu, es vairs nespēju atrast internetā nekādu apliecinājumu tam. Katrā ziņā izskatās, ka no turienes ir varēts šaut gan uz Santaklāras salu, gan uz līci. Pēc tam ceļš ved mūs kalnam apkārt pa okeāna pusi, tur ir daudzi priedēm līdzīgi koki, tapēc, ja neskatās uz klintīm, sajūta ir gandrīz kā Saulkrastos. Bet klintis ir visur. Tajā pusē ir arī Angļu kapsēta ar vairākiem Napoleona laika kapakmeņiem, un vienas kāpnītes, kas sola pēc maza gabaliņa aizvest uz galeriju. Mazas kāpnītes, nebūs augstu jākāpj, turklāt es kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ no iešanas pa kalnu esmu sākusi justies mazāk nogurusi, nevis vairāk, tā nu kāpjam. Galerija izrādās mazs tunelītis, kas no gala izskatās ne vairāk kā pāris metrus garš, bet, kad jāiet cauri, bija, šķiet, vismaz 10 metri. Pārsteigums. Tālāk atkal ir viens relatīvi lēzens, līkumains ceļš, pa kuru iet nav nemaz tiiiiiiiiiik grūti. Tad mēs esam pie cietokšņa sienas, kur jāiziet cauri mazam L veida gaitenītim… Un tad, opa-pā, mēs esam praktiski augšā. Starp mums un lielo skatu platformu kalna galā ir pāris plaši un lēzeni kāpņu laidieni, ne vairs klasiskās stāvās un šaurās kāpnītes, kādas parasti kaut kur kalnos ir sastopamas.

Pavisam, pavisam pie Jēzus un visaugstākajā skatu platformā mēs tomēt netiekam, jo ir ziema, kapella ir ciet, muzejs ir ciet, un vispār, kurš gan ziemā tūristo. Taču tik tālu, cik mēs tiekam, paveras lielisks skatu laukums ar šaujamlūkām uz visām pusēm (nu, tomēr, kādreizējais cietoksnis). No šejienes var redzēt arī pilsētas daļu pie trešās pludmales, kur mēs neesam bijuši, ne tikai to daļu, kur ikdienā staigājam. Pirms kāpšanas lejā mēs pasēžam papūsties uz nomaļa soliņa ar īpaši labu skatu uz pilsētu, un P. pastāsta, ka lielā ēka tālumā, kas izskatās pēc sēnes, esot karaliskā futbola kluba laukums. Es sāku pārdomāt, ka šie rudens zābaki, ar kuriem staigāju jau kopš atbraukšanas, patiesībā nav tik ērti, kā man pērkot likās, un ka man droši vien atkal zem pēdām būs tulznas, bet tā ir gluži adekvāta samaksa par šādiem skatiem. Bet citreiz tomēr jāņem līdzi mīkstāki apavi.

Kāpjot lejā mēs vienojamies uz pilsētas otru pusi neiet, jo nogurums ir jau liels. Tā vietā mēs lejā pasēžam kādu brīdi pēdējā vakara gaismā vietējās jahtu ostas, pavērojam, kā satumst debesis līča ieejā un sāk izgaismoties abas bākas – Santaklāras un Ulija kalna. Ir mākoņains, ļoti mierīgs vakars, viļņi līcī ir nelieli.

Atpakaļceļā uz viesnīcu mēs pie viena meklējam arī, kur paēst. Es uzstāju, ka jāizpēta La Perla restorāni, jo La Perla ir ēka centrālajā pludmalē un visiem turienes resturāniem ir brīnišķīgi skati uz jūru*, un tādus nekur citur nevar dabūt, bet tas ne pie kā laba nenoved, jo cenas ir sasodīti skarbas. Laikam arī šo vietu īpašnieki ir ievērojuši, ka šādus skatus nekur citur nevar dabūt. Beigās mēs piezemējamies Pepe bārā ne sevišķi tālu no viesnīcas, kur es paņemu lielo porciju taustekļmošķu un vīna glāzi. Porcija nav nemaz tik liela, jo šeit nav cieņā uzmākties cilvēkiem ar piedevām, bet mani mošķi ir mīksti un garšīgi. Piejūras šarms – astoņkāji un kalmāri parasti nav sīksti. Vīnu es it kā prasu balto, L. ievēro, ka viesmīlis pārklausās, un mēs vēlreiz norpecizējam, ka balto, bet man tāpat beigās atnes sarkano. Es nestrīdos, nav jau slikts. Pa acu galam es ievērtēju, ka L. garneles arī izskatās ļoti garšīgas. Kolēģi aizpļāpājas juku jukām par sportu un mūziku, es par vienu no šīm tēmām paklusēju un par otru drusku piedalos, un mēs sēžam Pepē tik ilgi, kamēr sāk rasties sajūta, ka kājas atkal ir lietojamas vismaz tik daudz, lai aizietu uz veikalu nopirkt suvenīru sieru (iespējams, tikai iespējams, es mazliet pārcentos) un tad viesnīcu. Kolēģi izlemj, ka ir palicis viens lieks vīns, tapēc tiek nolemts vēl mazliet pasēdēt un papļāpāt viesnīcā. Sarunās lēkā pa dažādām dzīvē un zinātnē svarīgākām lietām, tapēc ar solījumu rīt nopirkt jaunu, tiek izdzerts arī mana it kā suvenīram nopirktā vīna pudele. Varbūt jau ir vēls un es esmu nogurusi, bet es nolemju, ka šis vīns ir lai gan tīri normāls, tomēr mazāk garšīgs kā jebkurš cits, ko es esmu Spānijā dzērusi, tapēc es paprasu, lai man rīt nopērk citu. Bet L. gan mans “negaršīgais” vīns garšoja – viņš bija saldāks nekā pārējie.

Beigās mēs esam vienojušies, ka, ja grib lietot matemātiskās statistikas metodes, tad tas jādara pareizi, t.i., iedziļinoties to ierobežojumos, un vēl šādām tādām nakts vidum pilnīgi piemērotām lietām, un es ar zināmu žēlumu secinu, ka es gribu dzirdēt nākamā rīta referātus, tapēc nekāda baigā izgulēšanās nesanāk.

Kaut kur pa burzmu es secinu, ka mazais ledusskapītis sasodīti smird katru reizi, kad es to atveru, par spīti tam, ka vairums sieru ir vakuma iesaiņojumā. Es savācu tualetē higēnas precēm paredzētos maisiņus un mazākos gabaliņus salieku dubultos maisiņos. Tas nepalīdz, laikam tapēc ka kazas kamambēra skalu kastīte neiet nevienā maisā.

________________________

* Man bija patiesi mulsinoši atklāt, ka šīs pašas ēkas apakšējie stāvi, kas ir pludmales līmenī zem pilsētas, ir aizņemti ar sporta klubiem. Starp citu, arī ar;i lielu ēku līča sānā pie Ulija kalna brālīgi dalīja restorāns un sporta zāle. Varbūt tā ir tradīcija.

Donostija 3: muzejs un sidrs

Mums bija plāns kādu rītu iet dzert kafiju uz tuvumā esošo bulciņu un kafijas vietu (praktiski viss strādā tikai no rīta un vakarā, pusdienlaikā iepirkties nav vērts), bet tas atkal atliekas, jo neviens negrib celties agrāk. Pa ceļam uz parasto konferences vietu mēs satiekam pazīstamas sejas – pretīm nāk vairāki cilvēki no konferences, tai skaitā orgu meitene, kuru es jau vakar ievēroju nerimstoši risinām miljons “man nestrādā prezentācija” problēmas. Viņa saka, ka konference šodien ir pārcēlusies tur (norādot mums aiz muguras), jo bijušas tehniskas problēmas un iepriekšējā ēka tuvāko piecu minūšu laikā tāpat uzsprāgšot. Nu labi, par uzsprāgšanu viņa jokojot. Bet tomēr tagad būs universitātes bibliotēkas ēkā.

Bibliotēkas ēkā mēs satiekam P., kurš ar stingru garu bija gājis uz pirmo referātu, un viņš izstāsta, ka iepriekšējā ēkā nestrādāja griestu projektors. Tad projektors tika ar vadu pievilkt pa tiešo pie laptopa un it kā strādāja. Tad aiz vada aizķērās kāds, laptops tika nogāzts zemē un vads izrauts no projektora. Pēc tam vairs nekas neesot strādājis un notikusi pārcelšanās. Un vispār, mēs neko daudz no pirmā referāta neesot nokavējušas.

Mūsu referāts, starp citu, iet uz urrā, prezentācija arī no rīta vēl jo projām šķiet patiesi jēdzīga.

Programmā bija plānota īsā diena, tapēc rīta aizkavēšanās patraucē tikai nedaudz – jā, mēs savas pusdienu sviestmaizes paēdam mazliet vēlāk, bet mums tāpat vēl ir laiks līdz lielajiem konferences pasākumiem aiziet uz viesnīcu un mazliet atpūsties. Mums sāk pamazām rasties aizdomas, ka pusdienās ēst sviestmaizes un dzert vīnu ir kaut kāda šejienes vieta – arī kādas apkārtējās vietas dienas pirmajā pusē pārdod lielas maizes.

Pēc pusdienām mēs mazliet atpūšamies un tad pašķiramies – pirmais kultūras pasākums ir San Telmo muzeja apmeklēšana, un tur mēs aizejam divatā. Tas ir plaša spektra basku vēstures muzejs, kurā mums ir stundu gara “ātrā, virspusējā” ekskursija. Es diemžēl aizmirstu fotorīku ģērbtuves skapītī, un dažviet man tas patiesi sāp. Muzejā ir ļoti daudz dažādu lietu, vēsturiski praktiskie priekšmeti, gleznas, viss kaut kas, bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja dominikāņu klosteris.

Jā, klosteris.

Napoleona karu laikā Donostiju nolīdzināja praktiski līdz ar zemi, pilsētā esot palikušas puslīdz stāvam uz roku pirkstiem saskaitāmas ēkas. Tai skaitā 16. gs. celtā dominikāņu konventa komplekss – San Telmo baznīca, klosteris un tornis. Kā mēs zinām, pilsēta tika atjaunota, nevis pamesta, taču man ne gluži zināmu notikumu notikumu rezultātā dominikāņi šo īpašumu zaudē un tas kaut kad pāriet pilsētas īpašumā. Pagājušā gadsimta sākumā nodibinātais basku muzejs trīsdesmitajos gados ievācas konventa kompleksā un tur dažādos laikos ir sabūvētas blakus vairākas jaunākas ēkas, tai skaitā arī viena ļoti mūsdienīga, taču konvents ir palicis kā tāds centrālais elements – ekspozīcijas ir telpās apkārt un pāriešana starp tām apmeklētēju atved uz centru – klostera iekšdārza kolonādi, kas ir skaisti renovēta, lai griestu gotiski renesansīgās cakas būtu redzamas visā kāšņumā.

Bijušajās konventa baznīcas telpās no oriģinālās freskas un citiem rotājumus karš nav žēlojis, palikuši tikai daži blāvi pleķīši griestos, tapēc baznīcas centrālā telpa veltīta vienpadsmit milzīgu gleznu izstādei. Gleznas ir veidojis katalāņu mākslinieks Hosē Marija Serts (Josep Maria Sert i Badia) tieši šai baznīcai, tās ir milzīgas, bez rāmjiem un precīzi taisno sienu paneļu formā (virs arkām ir ieliektas maliņas). Krāsu gamma ir melni brūns ar zeltu, gleznas ir veltītas basku sabiedrības un kultūras vēsturei, un, lai gan es nesaprotu ne ceturto daļu izmantotā simbolisma, kopumā izskatās kaut kā patiesi skaisti un ievelkoši. Baznīca un gleznas ir viens kopums.

Vēl mēs muzejā redzējām senas basku dzimtu zīmītes, ko nodeva no paaudzes paaudzē, dažus vēsturiskus tērpus (es pat pārsvarā paklusēju par ārkārtīgi neērto 18.gs. korsešu mītu, ar kuru daži puiši bija aizrāvušies (gide bija forša, bet noteikti ne tērpu vēsturniece)), drusku pārskatu par dažādu laiku basku glezniecību, un patiesībā visvisādas lietas – muzejs ir liels un cenšas sniegt vispusēju ieskatu basku lietās, tapēc te patiesībā varētu staigāt ilgi un dikti.

Pēc muzeja mums ir brīva stundiņa līdz autobusam, kas vedīs mūs uz sidra pagrabiem, tapēc L. aizved mani uz dziju veikalu. Veikals ir necils, bet atpakaļceļā mēs uz ielas dabūjam svaigi ceptus, mazliet apdegušus kastaņus īpašā, divdaļīgā papīra maisiņā – vienā “kabatiņā” kastaņi, otrā vieta čužām.

Mēs pie autobusa atnākam laicīgi, tapēc kolēģi sakāpj iekšā un es vēl 10 minūtes stāvu ārā un ēdu kastaņus. Sabiedriskajā transportā jāvalkā maskas, nevar taču ēst kastaņus caur masku.

Konferences vakariņas tātad ir sidra pagrabā. Enerģiskā organizatore, kas risina nestrādājošo tehniku, sasauc cilvēkus no kafijas pauzēm, organizē autobusus, utt., mums iepriekš ir vairākkārtīgi ļoti izteiksmīgi uzsvērusi, ka sidra pagrabs ir “in the middle of nowhere” (nekurienes vidū), un tapēc, lūdzu, nenokavējiet autobusu. Kā arī, ka tur būs pavēss, tapēc vēlams neierasties sandalēs un uzvilkt ko siltāku. Tā kā es balansēju uz salšanas robežas kopš ierašanās (nepareizi novērtēju, kāds laiks būs, paņēmu nepareizās drēbes), es iebāžu rokassomā vēl vienu vesti, kas varbūt ir krīzes gadījumā pavelkama zem mana džempera.

Autobuss uz nekurieni brauc nepilnu stundiņu, sidrotava atrodas kalnā blakus Donostijai. Tur mums liek vispirms atrast vietiņas un iekārtoties pie galdiem, tad ņemt savas glāzes un iet iegūt sidru. Sidrs glabājas kādās 8 vai 10 lielās mucās atsevišķā telpā. Katrai mucai virsū ir nosaukums un mazs krāniņš. Pēc sidra var nākt jebkurā brīdī, mucu telpā stāv onkulis ar atslēdziņu un, kad tu nāc ar glāzi, onkulis atgriež pēc saviem ieskatiem vienas mucas krāniņu un glāzē ielej mazliet sidra. Ja nāc vēlāk, onkulis ir pie citas mucas. Lejot glāze jātur vismaz pusmetru no krāna, un tā kā strūkla iet ļoti slīpā leņķī, ir jāmāk pareizi nomērķēt glāzi un neaplieties. Uz grīdas ir restes, lai, ja tu netrāpi, tad ir kur notecēt.

Organizatore piesēžas pie mūsu galdiņa, tapēc mēs mazliet uzzinām, ka sidrotavas ir parast visu ēdienu servē uz kopšķīvjiem, no kuriem brālīgi dalās visi pie galda sēdošie. Vispirms mums ir omlete ar mencu (“jūs paņemiet šitā ar maizīti! tam nemaz nevajag galda rīkus!”), pēc tam mums dod baltās zivs gabaliņus, kas pārlieti ar tomātu mērci vai apkrāmēti ar ceptiem sīpoliem un zaļo papriku, bet galvenais vakariņu hīts ir milzīgs, izcili apcepts steiks ar kaulu. P. saka, ka tas ir t-bone, tikai mazliet neparasti sagriezts, man izskatās, ka tur ir vienā pusē riba un vienā mazliet mugurkaula mala, bet es tomēr arī sakaunos, ka steiku anatomiju es neesmu apguvusi. Steiks ir apgrilēts tik izcili, ka es esmu apbsolūtā sajūsmā un pie viena mainu viedokli par to, cik sarkana steika iekšpuse man patīk.

Pie galdiņa ar mums sēž arī divas pētnieces no Dienvidāfrikas, māte un meita, un steiks lieliski darbojas kā saliedēšanās pasākums – mēs aktīvi dalāmies un pļāpājam, kuram labāk sarkano vidiņu, kuram tauciņu, kuram maliņu. Kad mēs nerunājam par steiku, mēs runājam par zulu valodu, latviešu valodu, dažādām pārtikas tradīcijām, īstām un mākslīgām Ziemassvētku eglītēm, un vēl miljons lietām, un cita starpā viņas lūdz nodot sveicienus mūsu vadītājam – pasaule ir maza un viņi kādreiz ir strādājuši pie kopīgiem projektiem. Steiks ir tik izcils, ka mēs palūdzam vēl vienu, bet otram pavārs laikam ir steidzies, un visi, ieskaitot mūsu organizatori, vienojas, ka tas ir čut par maz izcepts.

Par sidru man pirmajā brīdī atmostas vecā nepatika pret puvušo ābolu smaržu, taču ar laiku man iepatīkas – šejienes sidri ir svaigi, nepārsaldināti, taču arī ne mežonīgi skābi. Godīgi sakot, tie ir labākie sidri, ko es jebkad esmu dzērusi par spīti tam, ka es ne sevišķi labi spēju izjust atšķirības starp dažādām mucām. L. ir rezervētāka, viņai puvušo ābolu smaržas problēma ir vēl izteiktāka, taču viņa piekrīt, ka šis ir nepārprotami piedzīvojums. Muca pašā kreisajā galā ir manāmi saldākā kā pārējās, un arī dzeltenāka, un L. vienu reizi, kad pagrabā nav sidra gribētāju rindas paprasa, vissaldāko, ko pēc vairāku onkuļu apspriedes, arī dabū. Vēlāk viņa man saka, ka tas saldais sidrs esot kļūda. Es, ja varētu, paceltu uzaci: tas ir kā? Izrādās, kaut kad vēlāk organizatorei esot sidra onkulis prasījis, ka ir tie dīvainie cilvēki, kas prasa to kļūdaino sidru no mucas kreisajā galā. Šķiet, L. nebija vienīgā.

Desertā mums ir cepumi, balts, pastingrs siers un klucītis ābolu želejievārījuma. Izskatās askētiski, kā jau viss šodien, bet garšo arī tas sasodīti labi. Ir dzīvē bijušas konferences, kur vakariņas ir skatā daudz smalkākas, bet šīs ir patiesi piedzīvojums un vismaz man – noteikti pozitīvs. Sliktā lieta ir tā, ka es tagad vairs nevaru apgalvot, ka man negaršo nekāds sidrs.

Ap vienpadsmitiem organizatore mēģina mūs saganīt uz autobusu. Cilvēki ir aizrunājušies, neviens viņu nedzird. Viņa uzkāpj uz sola, hello, hello. Nav sevišķi efektīvi. “We have a buss! It is already here!” Beigās viņa sāk vilkt džemperi uz augšu un rādīt vēdera stūrīti, sak, nu, vai man jāizģērbjas, lai jūs pamanītu? Iespējams, tas palīdz, jo līdz pusnaktij mēs tiešām esam pilsētā. Centrā esot bezmaksas salsas un bačatas deju vakars, un man patiesi sāp uz turieni neaiziet, bet vecums nenāk viens, un mums ir jāpaguļ, ja mēs ceram kaut jel kā funkcionēt turpmākajās dienās.

Starp citu, man sidrotavā nevajadzēja to vesti, tur attiecībā pret pašreizējiem laika apstākļiem nav nemaz tik auksts.

P.S. Uz piena un ūdens termosiem ir rakstīts Esnea un Oloa
P.P.S. Spriežot pēc novērojumiem, te ir vietai netipiski auksts šobrīd – pirmajā vakarā itāļu ēstuvē kāds puisis atnāca, novilka pufaiku un tad zem tās bija vēl viena pufaika, kuru viņš arī novilka, un tad zem tās bija hudijs.

Donostija 2: kur ir piens?

Nākamajā dienā ir pirmā konferences diena un mēs, piecēlušies, cik vien saprātīgi vēlu iespējams, dodamies turp. Konferenci organizē Basku zemes universitāte, tas ir pavisam netālu un mēs, pateicoties kolēģu pūlēm, atrodam ātri un bez maldīšanās. Auditorijā nav rozešu, bet citādi ļoti normāla mūsdienu stila ēka, visnotaļ kantaina. Kafijas pauzē izvēle ir maza, bet dod garšīgu keksu un ļoti normālu kafiju, tapēc esmu apmierināta. Kādu brīdi gan iespringstam ar piena meklēšanu… Dzērieni rūpīgi sapakoti termosos, kuriem virsū ir ļoti lieli, skaidri uzraksti, bet, protams, ne angliski. Bet nu es neesmu pirmo reizi “vecajā Eiropā”, mani tas nepārsteidz. Kafiju ir viegli sazīmēt, bet ar pārējiem termosiem ir kaut kas mulsinošs. Piens spāniski ir leche, es to vakar uzzināju, kapēc te nekur nav… Nu pag, nu te būtu jābūt pienam un karstajam ūdenim tējai, cik grūti varētu būt to atšķirt?

Nu, teiksim tā, man pēc brīža parādīja. Jo uzraksti nebija spāniski. Un basku valoda ir Eiropas laikam vienīgā izolētā valoda. Izolētās valodas ir tādas valodas, kam cilvēki nav mācējuši izdomāt, kādai plašākai valodu saimei tās pieder, jeb vienkāršoti sakot, tās nav sevišķi līdzīgas nevienai citai valodai ne tikai apkaimē, bet patiesībā, nu, nekur. Līdz ar to zināšanas par pienu spāņu valodā nekādi nepalīdz, ja tu esi Basku zemes Basku universitātē 🙂 Starp citu, tas bija vārds uz burta e, bet ne tas, ko piedāvā gūgles tulkotājs.

Kafija ir karsta, smaržīga un dzīvinoša, jo piens termosā ir ritīgi karsts un nedzesē kafiju.

Pusdienās mums dod dažādas sviestmaizes, ar tunci es nepaspēju dabūt, bet veģetārās un vegāniskās ir ritīgi labas. Pie pusdienām dod vīnu. Ar laiku izrādās, ka vīns ir visuresoša reģionālās dzīves savstāvdaļa. Sviestmaizes ātri beidzas un L. ierosina aiziet līdz Ondaretas pludmalei un tad paieties pa to gar Ulija kalnu, jo tur uz priekšu būšot kaut kādas skulptūras. Es brīdi svārstos, bet ejam.

Pa ceļam L. priecājas par kokiem un es uzzinu, kā izskatās pīnijas (garas, skaistas skujas), mēs redzam pāris ziedošus dekoratīvos augus (bet tiešām tikai pāris, ir nesezona, ja) un nopriecājamies, ka nesalst tik ļoti. Grūti pateikt, vai tas ir temperatūras vai izgulēšanās dēļ.

Pludmale beidzas un gar kalnu kādu gabalu ved ērti izbūvēta promenāce, kas nedaudz apliecas ap kalnu un tad vienkārši beidzas. Promenādes galā ir trīs aprūsējušas un ļoti abstraktas skulptūras, tās atgādina no milzīgiem dzelzs stieņiem izlocītus ķerekļus. It kā nekas dižs, bet rūsainā virsma iederas skatu laukuma mežonīgajā šarmā – blakus vienā pusē mums ir stāva klinšu siena, otrā pusē ir skats uz pāris akmeņiem lejā un tad bezgalīgi plašo okeānu tālē. Kalna sienu veido slīpas, vertikālas līnijas – es neizprotu atbildīgos ģeoloģiskos procesus, bet ir ļoti redzams, ka klints sastāv no kaut kādām kārtām, gandrīz kā kārtainā mīkla. Arī ūdenī iekritušie klintbluķi ir kārtaini, un tur erozija kārtu efektu vēl pastiprina, mīkstākos slāņus izskalojot. Fotogrāfējam, pasēžam, atkal fotogrāfējam, atpūšamies līdz pēdējam brīdim – okeāna trokšņi lieliski iztīra galvu no liekiem trokšņiem un te ir sasodīt patīkami atrasties.

Otrajā konferences kafijas pauzē piena kannām ir pieskočotas vienkāršas papīra zīmes ar rokrakstītiem milk – piens angļu valodā.

Pēc prezentācijām nekādu konferences pasākumu nav, tapēc mēs aizejam viesnīcā mazliet atpūsties un tad aizejam vakariņās. L. izpēta TripAdvisor un rada stratēģiju, kur mēs iesim, bet gribētākā vieta ir ļoti aizņemta, vēl vismaz viena vieta ir pazudusi. Vēl viena ir itāļu vieta ir pilna, bet mums paveicas un, kamēr mēs domājam, ko tālāk, kāda sieviete aiziet un atbrīvojas galdiņš. Vispār šī vieta ir hibrīds – ir iespējams arī pie kases nopirkt dzērienu un picas šķēli un spriņģot apkārt (un daudzi jaunieši tā dara), bet mēs gribam pasēt. Pasūtam katrs pa pastai (man bija ar bumbieriem un sieru pildīti pastas sainīši siera mērcē ar pāri pārbērtiem valriekstiem) un sadalām uz trijiem pudeli vīna. Apkārt ir pēc manas izjūtas ļoti trokšņaini, bet tomēr daudz trokšņaināk, nekā superaizņemtajā pirmajā vietā, kur taisījāmies iet. Pasta ir svaiga, ēdiens ir pa pirmo un mēs kādu brīdi pļāpājam ļoti patvaļīgas muļķības.

Pēc atgriešanās viesnīcā diemžēl nākas nevis iet gulēt, bet ķerties pie rītrīta prezentācijas. Jo sliktas plānošanas, briesmīgas aizņemtības un citu nelaimju dēļ prezentācijas nav. Okei, es neesmu tā, kas uzstājas, bet līdzautors es esmu un viens datu fails arī vēl ir jāuztaisa. Nocīnamies līdz trijiem un vismaz es savā prātā apņemos kauties, lai citreiz tā nenotiktu, bet beigās prezentācija ir, dati ir, viss ir labi, un mani pat piemeklē zināma gandarījuma sajūta. Modinātāju gan es pārstādu mazliet vēlāk, pirmais rīta referāts neizskatās nu tīiiiiiiiiiiiiiiiiiiik ļoti interesants.

Donostija 1: celties nav jautri

Agrie lidojumi nav mana stihija. Kopš nedzīvoju Rīgā, lidojums ap septiņiem nozīmē celšanos ap četriem. Tas, ka aiziepriekšējā/iepriekšējā dienā piedalījos draudzenes 30. gadu dzimšanas dienā ar kūku pusnaktī, arī, ē, neuzlaboja situāciju, neatkarīgi no tā vai tur alkoholu pieliek vai atņem. Bet vismaz nebraucu viena, kopā ar mani ir kolēģe – tas palielina varbūtību, ka es pa miegam nepazudīšu velnzinkur. Pat nemēģināju dzert kafiju lidostā, labāk vēl pasnaust lidmašīnā.

Lidmašīnā skumji ieķiķināju par atkārtotajiem paziņojumiem, kā vīrusu izplatīšanās mazināšanai vajag turēties vienam no otra pa gabalu iekāpjot un izkāpjot, jo krēsli, protams, visi ir izpārdoti visi, bez atstarpēm, un masku maz. Klasiska darbības imitācija, būtībā meliņi, lai novērstu uzmanību, ka katram pašam par sevi jārūpējas. Bet pasnaudu tīri ciešami.

Bilbao nolaidāmies ap pusdienlaiku, tur apmācies un līņā. Bet mums patiesībā nevajag pašu Bilbao, mums vajag autobusu tālāk. Kolēģe to veikli atrod, un, lai gan tas kā jau stilīgs bērns mazliet nokavē, bet biļešu automāts mums nedod biļetes, beigu galā mēs tomēr sēžam autobusā iekšā un rullējam uz galamērķi – Donostiju jeb Sansevastjanu. Ceļš gleznains līdz vājprātam par spīti mākoņainajam laikam – šajā pasaules nostūrī ir ļoti stāvi kalni, tapēc gan mājiņas, gan daudzās aitas izskatās gandrīz vai pēc sprudītēm uz pie slīpas sienas. Vienu mazu brītiņu redzējām arī okeāna stūrīti.

Galapunktā mūs sagaida otrs kolēģis, kas te ir ieradies jau dažas dienas iepriekš, un viņam pa šo laiku ir sakrājies, ko mums parādīt. Pa ceļam no autoostas pietiek tikai ar nelielu līkumu, lai izvestu mūs lielāko no divām pilsētas pludmalēm* – mazā līcītī ir smalku smilšu liedags, ko abos galos norobežo kārtīgas klintis. Līča izeju uz okeānu ne tikai veido kārtīgs sašaurinājums, bet tajā pa vidu vēl arī ir iestājusies Santaklāras sala – neliels neapdzīvots kalns ar, iespējams, vienu vienīgu mājiņu tajā (kas patiesībā izrādās bāka). Līča kreisajā pusē ir lielāks kalns ar lielu Jēzu galā (kolēģis gan teica, ka tas varētu būt arī Supermario, bet es tomēr šaubos), un līča labajā pusē ir kalns bez Jēzus. Bet ar bāku un funikulieri, nevienu no kuriem no pilsētas puses nevar sevišķi viegli redzēt. Santaklāras saliņa un šaurais līča kakls pasargā līdzi no ļoti lieliem viļņiem, taču ne no paisuma un bēguma – kā jau cilvēks, kas okeānu ikdienā neredz, es kārtējo reizi ar apbrīnu vēroju milzīgo ūdenslīmeņa izmaiņu, kāda iespējama nieka četru stundu laikā.

Aizgājām uz viesnīcu, nometām mantas, uzpildījām kuņģīšus ar netālu nopērkamu pokebļodu (es paķeru arī īpatnēju desertsacepumu ar putkrējumu, kas saucas “trīs pieni”) un tad devāmies uz vakara pasākumu. Šajā konferencē Welcome Drink neierastā kārtā tiešām ir vakarā pirms konferences sākuma. Ejot pa pilsētu, es gandrīz nepārtraukti priecājos par reģionam raksturīgajām kaltajām balkonu margām – tik daudz, tik skaistas, tik dažādas. Sanāk atgriezties pie līča, tagad ūdens ir zemāk kā uz viesnīcu ejot, tapēc pludmalē ir vairāk staigātāju un rotaļājas arī kādi suņi. Bet kopumā ir nesezona un vēss, tapēc ir tikai pāris peldētāji. Es salstu par spīti tam, ka viesnīcā esmu pārģērbusies un kā nebūt uzmocījusi džinsas pa virsu legingiem – nebiju pietiekami rūpīgi skatījusies laika ziņās, šķita, būs ap desmit grādiem, bet ir pieci.

Konferences atklāšanas dzēriens ir pilsētas domes ēkā. Tā ir liela ēka līča otrā pusē, ar diviem torņiem centrā un ārkārtīgi gleznu interjeru. Kāpnes, kas karaliski izlokās, lai no pirmā virs zemes paceltā stāva vestu uz nākamo, marmora kolonas, milzīgi, daļēji apzeltīti enģeļi, krāsainas, rakstos izliktas marmora flīžu grīdas. Mēs ar kolēģiem kādu brīdi spriežam, kāda gan varētu būt šīs ēkas vēsture, līdz atklāšanas uzrunās tiek pastāstīts, kas tas ir izbijis kazino, kas par rātsnamu konvertēts pēc tam, kad uz laiku ir bijušas aizliegtas azartspēles. Jāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, kaut kas tajā ēkā atgādina tādu kā filmu kazino auru.

Dzeram vīnu, ēdam tradicionālas uzkodas un pļāpājam ar starptautiskajiem kolēģiem. Starp uzkodām ir mietiņi ar olīvēm, halapenjo un anšoviem, kā arī mazas, grauzdētas maizītes ar pastēti, sēņu groziņi un ar plucinātu pīli pildītas mikročabatiņas. Mani favorīti ir pastēte un pīle, te nu bija veģetārie centieni. Vīns ir nepieklājīgi labs, L. mēģina nofotogrāfēt etiķeti, un viņai tas arī izdodas… vispirms pacietīgi pagaidot, kad kāds kungs beidz plaši žestikulēt ar pudeli rokā.

“Īpaši svarīgie cilvēki, ar kuriem, jums, meitenes, noteikti ir jāiepazīstas” ir aizņemti ar citiem (kuriem droši vien arī noteikti ar viņiem jāiepazīstas), tapēc P. atmet ar roku centieniem mūs socializēt un aizved vēl vienā pastaigā pa naksnīgo pilsētu. Apejam ap nelielo jahtu ostu un uzbraucam ar liftu gabaliņu augstāk Urgula kalnā (kalnā ar Jēzu), kur ir skatu platforma ar pilsētas panorāmu. Redz lielāko daļu pilsētas. Apsēžos uz soliņa un paceļu kājas pret margām – ceļotāja asums ir zudis un šiem zābakiem ir cieta lieste, pēdas liek just. Vakars ir mierīgs, vēja nav, un uzvilkusi visus džemperus, es vairs gandrīz nesalstu, tapēc ainava ir idilliska. Priekšā ir plašā joslā dažādas gaismiņas, ieskaitot vienu ļoti krāsainu panorāmas ratu, kur manu uzmanību piesaista fakts, ka viens sektors nedeg vispār, bet viens ir sabojājies un izkritis no ritma. Pa labi ir tumsa un divas bākas – no šejienes redz gan mazliet tuvāko Santaklāras salas bāku, kas izskatās vien pēc mirdzoša punkta, gan tālāko Ulija kalna (kalns bez Jēzus) bāku, kuras stara rotācija skaidri iezīmējas naksnīgajās debesīs. Ir tā mierīgi.

Atpakaļ ejot, okeāns ir tuvu bēguma minimumam, tapēc mēs ejam lielu gabalu pa pludmali. P. grib pa leju iziet visā pludmales garumā, bet tas mums neizdodas – tā kā nav pats minimums, vienā vietā ūdens ir par augstu un mēs netiekam pāri nelielai klinšu čupiņai. Kāpjam vien atpakaļ augšā uz promenādi, kura ir izbūvēta, nezinu, metrus 10 virs pludmales. Nu jārespektē taču paisuma vēlme ienākt pilsētā.

Atpakaļ viesnīcā rodas ideja, ka varētu mazliet pirms miedziņa iedzert tikai vienu glāzi vīna un pagaršot pa dienu pārtikas veikalā iegūtās uzkodas. Kazas kamambērs izrādās absolūts dievu ēdiens, un lētais, sarkanais vīns, ko mēs nopirkām, nesaprotot ne vārda no etiķetē rakstītā, ir labāks arī kā divreiz dārgāki vīni Latvijā. Ir tuvu divpadsmitiem, kad L. šokēta konstatē, ka vīna pudele ir cauri (hei, mēs esam trīs, ja, un tā ir pudele, nevis spainis), un paziņo, ka ir jāiet gulēt, lai būtu kaut mazākās cerības rīt kaut ko saprast. Es jau sen esmu ietinusies sedziņā.

_______________________
* Es vēlāk apskatījos, tehniski skaitās, ka Donostijā ir 3 pludmales, bet divas ir blakus un tās atdala neliels kalniņš, tapēc es tās noturēju par vienu. Trešā ir upes otrā pusē, to es vēl neesmu redzējusi.

Sin… 7? World, here I come, zzzz…

Atpakaļ jālido ir ar pārsēšanos Prāgā un pauze nav sevišķi gara – zem divām stundām. Bet Prāga arī nav sevišķi liela lidosta. Tāpat ir padomājusi arī ceļojuma aģentūra, kas izvēlējusies lidojumu kolēģim – izrādās, ka paši to nesaskaņojot, lidojam kopā, tāpēc arī Lisabonas pastaigas plānus ir tik viegli saskaņot.

Kaut kad nedēļas vidū pienāk SMS, ka lidojums no Lisabonas pārcelts 5 minūtes vēlāk. 5 minūtes nav svarīgas un es nebūtu to pamanījusi, ja J. nebūtu uz to norādījis. Kamēr braucam uz lidostu, mums sāk nākt SMS par vēl 20 minūšu nobīdi, tad lidostā piemet vēl vismaz piecas. Mēs ar J., kavējot laiku, mazliet uzēdam, pagaršojam ginju (ķiršu liķieri) šokolādes dzeramtrauciņos (bezatkritumu tradīcija!) un paņemam pudeli līdzi – ziemā noderēs kūkām un draugu cienāšanai. Nu nav forši, ka visu laiku nobīda to lidojumu, Prāgā var nepietikt laika, bet nu neko izdarīt jau mēs arī nevaram. Es pajautāju kolēģim, kas apmēram notiek, ja nokavē ne mūsu vainas dēļ – ā, ir jāpiešķir bez maksas jauns reiss, un, ja jānakšņo, arī viesnīca. Es tā baigi tam nepievēršu uzmanību, bet šķiet, ka arī izlidojot vēl ir kaut kādas aizkavēšanās.

Es ātri atklāju, ka šajā lidmašīnā ir izklaides sistēma ar iespēju skatīties filmas, un dažas pat ir tādas, ko es būtu gribējusi redzēt! Urā! Pusotru filmu vēlāk (jāatrod kaut kad laiks un veids pabeigt skatities Alitu) mēs nolaižamies Prāgā. Es ieskatos pulkstenī un sagatavojos zemajam startam – mums ir pie pirmās iespējas jādodas pa taisno uz nākamajiem vārtiem, un tad varētu paspēt. Turklāt transfēristus reizēm pagaida pāris minūtes, ja viņi nekavē paši, bet lidmašīnas dēļ. Bet pievienošanās vārtiem aizņem mūžību. Un tad vēl vienu mūžību. Un tad ir kaut kāds paziņojums. Kā vēlāk noskaidrojas, kāds idiots ir vārtu tunelī nometis kaut kādu stulbu somu un ir iedarbināta drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka tā nav bumba. Vēl pēc vienas mūžības mēs beidzot esam ārā un vārtu tuneļa galā stāv cilvēks ar zīmīti “Rīga, Helsinki, Varšava”. Varšavas transferistiem saka maksimāli ātri steigties uz tādiem un tādiem vārtiem, bet Rīgai un Helsinkiem iesaka iet uz transfer desk – viss, lidmašīna nav gaidījusi un ir aizlidojusi un mēs esam palikuši te.

Mēs ar J. kādu brīdi gaidam kolēģi, tad pamazām sākam iet meklēt to transfer desk. Es spontāni nopērku pašā lidostas vidū bronzīgu kabatas pulksteni, uzvelkamo, ar rakstainu vāciņu. Jau sen tādu gribējās, un nav taču vairs nekā, ko mēs varētu nokavēt.

Tā kā bagāžai nebija paredzēts tikt izsniegtai mums šeit, tad tā, protams, uz lentes neparādās. Pēc šaubu brīža mēs sadalamies – mēs ar kolēģi ejam ārā no drošības zonas meklēt to transfer desk, J. paliek drošības zonā iekšā, risināt čemodāna saņemšanu. Vienojamies sazvanīties, ja mēs uzzinātu, ka čemodānu nav pašiem jāizņem.

Pēc vairākiem servisa stendu aptaujāšanas mēs atrodam to, kas tiešām attiecas uz mums. Tur priekšā ir jau kādi 17 dusmīgi un bēdīgi latvieši – liela grupa, kas kopā lidojusi un kopā arī nokavējuši -, kā arī 3-5 bēdīgi somi. Mēs ļaujam izpērties latviešu grupai, es tikai ielienu pa vidu noskaidrot, kas būs ar čemodānu. Čemodāns esot pašiem jāizņem. Labi, zvanu J. un stāstu. J. atbild, ka čemodānu lente ir apstājusies un nav tur mūsu un vēl dažu latviešu čemodānu. Kamēr mēs klausāmies, kas notiek šeit, tikmēr J. dodas uz bagāžu žēlabu punktu izmeklēt čemodānu. Pēc kāda laika čemodānu viņš ir dabūjis un ierodas pie mums. Mēs ilgi klausāmies, kā pamazām iezīmējas šīvakara aina…

Pirmkārt, šovakar uz Rīgu lidojumu vairs nav, šis bija pēdējais. Mums piedāvā iespēju lidot ar lielu pauzi Maskavas Šerementjevā, lai ielidotu Rīgā maziet agrāk vai arī nakšņot Prāgā un no rīta pa taisno lidot uz Rīgu. Mēs apdomājam tā un šā un nolemjam, ka uz ilgu laiku būt iesprūdušam ES valstī mums patīk labāk, jo tad mēs vismaz varam iet ārā uz pilsētu, ja sagribam, Maskavā mēs to nevarēsim. Lielā grupa nolemj to pašu. Kaut kā izklausās, ka neviens, kas ir ceļojis caur Šerementjevu, nealkst tur atgriezties.

Tālāk risinās jautājums par gulēšanu. Lidostas darbinieki, kas šo risina, laika gaitā sāk izskatīties arvien pelēkāki un pelēkāki… Viesnīcu nevarot dabūt – Prāgā ir kaut kāds liels sporta vai kultūras pasākums un visas viesnīcas ir pilnas. Kolēģim ir booking.com aplikācija, viņš iemet aci. Jā, lidostas darbinieki nelej – tuvākajos daudzos, daudzos kilometros ir pieejami kopā 3 numuriņi krutākajās 5 zvaigžņu viesnīcās, katrs maksā vairāk kā tūkstoš eiro. Lielā grupa mēģina atrast caur Airbnb māju, bet vismaz viena māja viņiem pasolās un tad atsaka.

Lielās grupas pārstāvji jautā, vai tad mēs vismaz nevaram gulēt tajās elites zonās, kur parasti pa dienu atpūšas lidotāji ar privilēģiju kartēm. Emm, Prāga ir maza lidosta, visas trīs šī tipa zonas pavisam drīz slēdzas. Ir viena nepriviliģēta atpūtas zona aiz drošības kontroles, kur ir mazliet ērtāki dīvāni. Bet nu ne jau 25 cilvēkiem.

Kad lielā grupa ir ar visu šo izskaidrojusies, tad mums atliek vienkārši iet un teikt “sveiki, mums ir tā pati problēma”. Mums piešķir jaunu lidojumu, kuram mēs uzreiz piereģistrējamies, lai dabūtu iekāpšanas kartes. Mums iedod trīs kuponus pārtikai – vakariņām, naksniņām un brokastīm viņi saka. Vēl mēs dabūjam talonus taksim, ja atrodam viesnīcu, varam to ņemt un iesniegt izdevumus kompensācijai vēlāk. Bet nu tas pa lielam arī ir viss, ko mūsu labā var izdarīt. Nē, tiešā veidā talonu bagāžas glabātuvei es nevaru dabūt, lai es arī to iesniedzot vēlāk kompensācijai.

Labi, tagad mēs zinām, kādas ir mūsu iespējas, ko tālāk? Ir vēls, bet nu ir piektdienas vakars. Es mēģinu apvārdot J. braukt pastaigāt pa Prāgu – J. te nav bijis, es savukārt – daudzkārt, un tā ir skaista, dāsni izgaismota pilsēta, ko es labprāt pāris stundas kādam izrādītu. Mēs šaubamies, vai pietiks spēka, bet tad attopamies, ka līst, sola līt visu nakti, un tā šī ideja atceļas. Paliksim lidostā. Ir ap desmitiem un ārpus drošības zonas ir aizvērušies visi veikali, izņemot vienu, kas dod kafiju un kaut kādus niekus. Es pārpakoju turpu šurpu lietas starp čemodānu un rokasbagāžu – izņemu segu un spilvenu (jā, pirmajā sērijā spējas iegribas dēļ es tos iemetu līdz!), ielieku tur suvenīralkoholu un vēl kaut kādus niekus, un nododu čemodānu glabātuvē. Ejam cauri drošības kontrolei uz otru pusi cerībā, ka tur būs kaut kas vaļā, kur ar saviem taloniem paēst vakariņas. Mēs patiesībā neko daudz šodien neesam ēduši, kaut kādus niekus Lisabonas lidostā. Drošības kontrole šajā stundā strādā tieši viena – tā, kas pie ātrā celiņa, ģimenēm ar bērniem un tā. Šeit mantu vainītes un slīdlentes ruļļi ir dažādās krāsās, lai bērniem jautrāk.

Otrā pusē ir daudz daudz veikalu. Visi slēgti. Izstaigājam pieejamo teritoriju, bet vaļā ir tikai Costa, kas pārdod sviestmaizes un cukurkūkas. Es esmu pārāk nogurusi, lai izjustu pilnvērtīgu nepatiku pret šo faktu, un ēdiens tomēr ir ēdiens. Saprotu, ka naktī diez vai nākšu vēlreiz, un notērēju uzreiz divus talonus par divām milzīgām sviestmaizēm, pāris kūkām banānmaizēm, lielu krūzi kakao un varbūt vēl kādu nieku. Puiši izdarās līdzīgi un tā nu mums ir milzīga sviestmaižu ballīte. Sviestmaizes ir dīvainā kārtā man šķiet patīkami garšīgas, turklāt diezgan sātīgas – banānmaizes šķēles es iebāžu somā vēlākam.

Mums pieejamajā atpūtas zonā visus nostākos dīvānus ir paspējuši aizņemt jau citi gulētāji, bet vidū mums katram pa dīvānam ir palicis. J. un kolēģis ilgi paliek augšā, bet es mēģinu iekārtoties mazliet pagulēt. Manā draugu lokā labi zināms ir fakts, ka kamēr vieni cilvēki lidostās guļ, tikmēr citi cilvēki zog viņu mantas, tāpēc somu es iekārtoju zem spilvena, cik nu tas tik lielai somai ir iespējams. Ar milzīgu baudu novelku botiņas. Ja kādam tik ļoti vajadzēs nozagt manas kurpes, tad rīt Rīgā ieradīšos basām kājām, bet tām zem spilvena vietas nav. Turklāt, zin, kurpes ož pēc kurpēm.

Kopumā sanāk tīri laba guļvieta. Es varu izstiepties visā garumā, brilles var nolikt uz dīvāna atzveltnes (nu, ja kādam būs jāzog tās, tad gan viņš var iet degt ellē, jo man nav briļļu maka), un visam amizantu odziņu piešķir tas, ka somas mīkstināšanai es izmantoju vietējos spilvenus – ar uzrakstu “World, here I come!” Jā, patiešām, pasaule, te es nāku. Esmu jau atnākusi. Kaut kur tālumā spēlē klavieres. Acīs drausmīgi spīd ārkārtīgi spožas diodes (šī zona ir gaišākā vieta visā lidostā, bet es neesmu vakarējā, un uzsedzu uz galvas segu. Dīvainā kārtā tas strādā un es atmostos sešos pat tiešām gulējusi. Neviens nav pūlējies nozagt manas kurpes vai brilles, tāpēc es savācos un kopā ar J., kurš arī tikmēr ir pamodies, ejam pārkrāmēt bagāžu un iesniegt to lidojumam.

Es pamēģinu iesniegt bagāžu pie galdiņa, kur rakstīts “Visi lidojumi”, neievērojot daudz lielāko uzrakstu par to, kuras aviokompānijas visi lidojumi. Jauki un pretīmnākoši darbinieki ne tikai izskaidro man, ka šitā tas nestrādā, bet arī atrod, kurš galdiņš ir manējais. Aizejam tur, tur neviena nav. Ir vairāk nekā 2h pirms pirmā airBaltic lidojuma, ir agrs, līdz ar to, tas nav nekāds pārsteigums. Nu ko, gaidam. Es aizeju uz tualeti. Tad es izdomāju, ka varu izķemmēt un īpaši rūpīgi sapīt matus. Beigās aiz gara laika es pat zobus izmazgāju. Tad beidzot ir sākusies bagāžas pieņemšana, mēs tiekam vaļā no čemodāna un ejam caur drošības kontroli. Bīīīīb. Automātiskā sistēma pie drošības kontroles kaut ko murgo par dublicētām iekāpšanas kartēm. Bet darbinieki mūs atkal ātri izglābj – izrādās, nav paredzēts iet iekšā, nākt ārā un iet iekšā vēlreiz, bet tiklīdz es sāku taisnoties par gulēšanu lidostā un to, ka bija jānāk tikt galā ar čemodānu (vakarā to nevarēja), tiek nospiestas pareizās pogas un esam iekšā. Šoreiz diemžēl pavisam parastā drošības kontrole, nekādu krāsainu kastīšu. Žēl, tas bija smukāk.

Izstaigājam nu jau atvērušos veikalus (es nenoturos pretīm kārdinājumam nopirkt mazliet medovinas), tad satiekam kolēģi, kura miegu ir iztraucējusi dzīvā rosība atpūtas zonā.

Staigājot satiekam cilvēku no lielās latviešu grupas, viņi saka, ka atraduši kaut kādu viesu namu vai ko tamlīdzīgu 40km no šejienes un par kaudzi naudas dabūjuši iespēju gulēt gultām līdzīgos priekšmetos. Vēl viņi ir kaut kur dzirdējuši baumas, ka lidmašīna, ar kuru mums būtu bijis jālido, esot pusceļā atgriezusies kādas tehniskas ķibeles dēļ. Ja tā ir taisnība, tad mēs nebūtu nokļuvuši Rīgā šā vai tā.

Mēs ar J. un kolēģi nolemjam salikt kopā atlikušos ēšanas talonus kopā (tie ir četri) un aiziet paēst brokastis. Izvēlamies vietu, pasūtam dažus pasūtāmus ēdienus, ejam ar kafijām pie kases… Tur: – Mēs nevaram pieņemt jūsu kuponus, tiem ir vakardienas datums! – Protams, ka vakardienas, mums vakar viņus iedeva šīsdienas brokastīm!!! – Bet nē, mūs sūta, lai mēs ejot citur, varbūt citur pieņems. Es mazliet atvainojos par kafiju, ko es nepaņemu, un mēs ejam citur. Nākamajā restorānā saka, ka jā, viņi nevar ņemt vakardienas kuponus, bet lai mēs vienkārši aizejot uz transfer desk nomainīt datumus. Labi, tā ir skaidra pamācība. Negribot iet ārā no drošības zonas, apstaigājam vispirms iekšā esošos transfer deck. Pie tā, kas attiecas uz mums saistošajām aviokompānijām, ir kāds vīrelis vidējos gados. Mēs stāstām, tā un tā, mums neņem kuponus, jo vakardienas datums, vajag, lai nomaina. Viņš stoiskā mierā atsakās to darīt. Mēs esot varējuši iztērēt viņus vakar, ja jau vakardienas datums. Mēs strīdamies, ka bija vēls, viss bija ciet. Nē, naktī viss esot vaļā. KOO?! Arghhh. Un vispār, ko viņš varot darīt, viņš vakar neesot bijis darbā. Mūs sakauj šis pilnīgais sviests un mēs ejam prom.

Ejot prom, mēs kādu laiku klusējam un tad sākam runāties. Nupat jau sāk palikt vēls, mēs nevaram vairs iet ārā no drošības zonas strīdēties ar transfer desk, kas mūsu problēmas risināja vakar. – Cik stulbi, ka šajā telefonu gadsimtā mums ir šāda problēma, – es saku. – Nu nav viņam taisnība! – Tā mēs runājamies, līdz kolēģis nolemj sadusmoties un tomēr iet strīdēties ar to vīreli vēlreiz. Es sākumā atpalieku, jo tāda bailīga, nepatīkama padarīšana, bet tad es saņemos un desoju kolēģim līdzi. J. man pakaļ – daudzumā ir spēks.

Otrā saruna mēģina iet pa to pašu apli, mēs argumentējam, ka mums viņus iedeva ar vārdiem, ka tas ir brokastīm arī, viņš atkal, ka vakar nav bijus viņa maiņa, līdz kādā maģiskā brīdī viņš retoriski pajautā, ko tad mēs gribam, lai viņš dara un kolēģis atbild, ka gribam, lai viņš piezvana ārā esošajam transfer desk.

Plokt! Maģija!

Vīrelis piezvana, ar roku izlabo mūsu datumus, parakstās, un problēma ir atrisināta. Tā kā dusmīgais tēls te bija kolēģis, es pat pasaku viņam paldies. Mēs dodamies uz mūsu vārtiem tuvāko vietu, kur dod ēdienu, jo pēc stundas ir iekāpšana. Tā ir beķereja, kur dod kruasānus, kišus, makarūnus un tamlīdzīgas lietas. Uzlasam sev vispirms apmēram to, ko vēlamies, un tad vēl pāris niekus. Kad paliek pēdējās kronas zem kopsummas, pārdevēja man laipni piedāvā izvēlēties, kas man labāk patiktu, lai minimizētu pārmaksu, bet es vienkārši paņemu pirmo, kas ienāk prātā – makarūnu, un piemaksāju tās kronas. Tas notiek tik ātri, ka mums pat vēl paliek laiks sēdēt tepat kafejnīcas krēsliņos un kādu brīdi šo ēdienu baudīt, nevis tikai rīt. Makarūnus gan es iebāžu somā.

Lidmašīnā es atklāju, ka banānmaize ir notaukojusi manas grāmatas vāku, bet tas izrādās labi noslaukāms. Atgriešanās Rīgā notiek bez tālākiem starpgadījumiem un pat mūsu bagāža uz lentes galamērķī parādās viegli un ātri. Mēs ar J. vienojamies, ka šis bija nudien skaists ceļojums, bet arī daudz nogurdinošāks kā citi.

 

P.S. Pēdējais punkts uz i ceļojuma trakumos: nākamajā rītā, savā atpūtai pilnīgi izbrīvētajā svētdienā, es pamostos ar uzpampušu, sāpošu, nesalokāmu rādītājpirkstu. Neizprotot īsti cēloni, es atceros, ka ceļojumā, kas jau saplūdis vienā garā atmiņu dienā, iesitu durvīs pirkstu. Ja nu lauzts? Tikai aizbraukusi uz traumpunktu un šo stāstu izstāstījusi jau divreiz, es saprotu, ka pirmdiena, kad bija tas incidents, taču ir gandrīz nedēļu atpakaļ. Taču traumpunkts ir dzirdējis ne to vien un nesmejas. Tikai norāda, ka lūzumi parasti neuzpampst ar nedēļas novēlošanos. Rentgens piekrīt – nekas tur lauzts nav. Un tā ir labi.

P.S.2. Neapskaužams darbs būt tiem lidostas darbiniekiem, kuru mērķis ir saņemt tādus 20+ aizkavētus cilvēkus un stāstīt viņiem, ka kaut kādas masu psihozes dēļ apkārt nav nevienas viesnīcas, kur vismaz pagulēt. Es viņiem jutu līdzi, bet viņi bija forši ar to, ka tiešām centās risināt mūsu problēmas pēc būtības, un paldies viņiem par to 🙂

P.S.3. Cik labi, ka ir ES regulējums, kas liek mani aizsūtīt mājās ar citu reisu un kas vispār šo diezgan sarežģīto problēmu risināšanu no manis pārceļ uz profesionāļiem.

Sintra 6? Nē, mazliet Lisabonas

Nākamajā rītā kā nebūt savācam čemodānu (kur palicis čemodāna apsējs?!?!), izrakstāmies un izsaucam caur aplikāciju taksi, lai vienkāršotu nokļūšanu Lisabonas pareizajā galā. Lisabona nav tik tālu, tāpēc sadalīt takša izmaksas uz mums visiem šķiet pareizāk, nekā braukt ar sazin cik transporta veidiem, lai tur nokļūtu.

Takša vadītājs mūs izlaiž pavisam, pavisam tuvu Belemas tornim, bet tajā mazajā gabaliņā es paklūpu, gandrīz krītu un viegli sastiepju potīti. Kārtīgi nolamājos, pagaidu dažas minūtes un attiet pietiekami lielā mērā, lai staigātu neklibojot, lai gan brīžiem jūtīšu vēl vairākas dienas. Švakas tās cilvēku potītes, švaks dizains!

Belemas tornis ir gaišs un mazliet cakains būvējums tieši ūdens malā. Glīts, bet iekšā iet nemēģinam – cilvēki, biļetes un nav jau arī baigi daudz laika. Tā vietā aizejam tālāk uz Hieronīma klosteri, pa ceļam redzot arī kādu piemiņas zīmi Vasko da Gamam. Kaut kur šeit viņš ir sācis savu ceļojumu uz Indiju, un klosterī esot apglabāts. Klostera priekšā ir skaists, ģeometriski precīzs dārzs ar kokiem, kas zied sarkanrozā ziediem, dažām jocīgām palmām un diezgan daudz strelīcijām. Puiši atpazīst, ka šitās Latvijas puķu veikalos pārdod pa bargu naudu, un sākam jokot, ka te augtu barga nauda, ja vien nebūtu tāda lieta kā sabiedriskās kārtības sargi un iespēja iekulties pelnītās nepatikšanās par puķu zagšanu svešā valstī apstādījumos 😀

Klosteris ir milzīgs, milzīgs, garš. Gaišs, ar daudzām, mazām greznām spicītēm. Varētu iet iekšā, bet tur ir cilvēki. Daudz cilvēku. Un mēs esam gurdi. Un, ja nu tur ir daudz vairāk interesantā nekā mums ir laika?

Mēģinam aiziet uz kādu pārtikas veikalu, ja nu tur var nopirkt garšīgas olīves mājās vešanai. Ātri vien sākam runāt, ka mums šķita, ka stāvi uz augšu ejošās ielas mēs jutāmies atstājuši Sintrā, bet tās ir atbraukušas mums līdzi nezkāpēc. Pa ceļam apsēžamies autobusu pieturā padzerties, un tas izvēršas par mazu pikniku. Apēdam pēdējos portugāļu cepumsaldumus un mani pacienā ar zaļu jogurtu – tas esot ar avokado un laimu. Nav slikts, tāds maigs, bet nu īpaši izteiktu avokado garšu tur nejūt. Varbūt tāpēc, ka nemaz nav tādas īpaši izteiktās avokado garšas.

Veikals ir mazmazītiņš un tur neko no kārotā neatrodam. Es joka pēc paņemu mazu marinētu gurķu burciņu, jo sagadīšanās pēc es esmu parādā gurķus par vienu pakalpojumu. Kāpēc gan ne Portugāles. Bet kopumā mēs secinam, ka diena ir no karstajām, tūrisms ir grūti un jābrauc uz lidostu. Sabiedriskais transports ir ar 2 pārsēšanās punktiem, ņemam atkal taksi.

Takša vadītājs ir runātīgs pusis, kas jautā, no kurienes esam mēs, noskaidro, kur ir Latvija, prasa mums, kas ir Latvijā populārākais sports, noskaidro, kas ir hokejs, pastāsta mums, ka pats ir no Bengālijas un tā tālāk, jautā, kāds laiks šobrīd ir Latvijā un vai mums patika Portugālē, un tā tālāk. Es saku, ka Portugālē ļoti daudz kas zied, kamēr Latvijā ir sācies līšānas un neziedēšanas periods. Kopumā lidostā nokļūstam ātri, bez starpgadījumiem un pat neaizmirstam čemodānu mašīnā. Ir labi.

Sintra 5: tā kā Disnejlenda, bet senāk

Nākamā diena konferencē ir pēdējā un tāpēc īsāka. Es no rīta atmetu domu par taksometriem un eju vien ar kājām. Pa ceļam es vēroju citronu kokus, laima kokus un pirmo reizi dzīvē redzu krūmus ar granātāboliem. Man tiešām šķiet, ka tie ir granātāboli, bet es nelienu svešā dārzā pārbaudīt.

Kad konference beidzas, J. mani sagaida konferences viesnīcas vestibilā un mēs palūdzam reģistratūrā, lai mums izsauc taksometru. Tas ir par kādiem 30% dārgāk, bet viņš tiešām ierodas. Mazliet pacīnamies izskaidrot, ka mēs gribam pie Sintras vidus stacijas, nevis pie Portela de Sintra, bet mēs tur tiešām nokļūstam. Mūsu lielais plāns ir doties uz Regaleiras muižu (Quinta da Regaleira), bet pirms tam pavazājamies pa suvenīru veikaliem un J. ierosina aiziet uz saldējuma kafejnīcu, ko viņš te netālu ir atklājis vienā no dienām, kad es biju konferencē.

Saldējuma kafejnīcā es sabūju vairākus labus saldējumus (karameles, kokosa, kanēļa), no kuriem vislielāko atzinību izpelnas kanēļa, un bezkofeīna kafiju. Tas ir patīkama atkāpe no konferenču ļoti kofeinizētajām tradīcijām. Ir tradīcija uzskatīt, ka mēs esam ierīces kafijas konvertēšanai idejās, un man garšo kafija, bet visa kādreiz var būt par daudz. Bet kafija ļoti piestāv gan saldējumam, gan nacionālajiem olu groziņiem, ko paņemam klāt. Kafejnīca ir pašā pilsētas centrā, tai blakus ir iela, tad paplaša staigāsanas promenāde un tad liela, praktiski neapbūvēta grava – kaut kas pa vidu starp parku un brikšņiem. Iela nav ļoti dzīva, tāpēc ir patīkami sēdēt uz terases un skatīties uz promenādi, tās rakstainajām margām un tālāk uz zaļumiem.

Uz Regaleiras muižu dodamies kājām. Elektroniskās kartes, protams, nezina, kuri vārti ir tiešām ieeja, kuri izeja, un kuri vienkārši aizvērti un nekam nepieejami, bet mēs tiekam iekšā. Uz biļetēm ir rinda, bet iekšā cilvēki pietiekami izklīst, lai nebūtu traka drūzma. Vispār iemesls, kāpēc mēs te nonācām, bija tas, ka J. redzēja suvenīrmagnētiņus, kur attēltos ar kolonām izbūvēts caurumu, kas stiepjas iekšā zemē, un gribēja redzēt dzīvē, kas tas ir, un internets teica, ka tas atrodas šeit, muižas parkā. Bet biļete, protams ir uz visu parku un vēl arī ekspozīciju pašā muižā, līdz ar to mums būs kārtīga pastaiga. Muižas parks ir aptuveni taisnstūrveida laukums stāvā kalna nogāzē un muiža ir pašā lejā, tāpēc mēs nolemjam pēc kartes izstaigāt atzīmētos objektus – vispirms no ieejas uz augšu, tad uz leju un beigt ar muižu, lai pēc iespējas samazinātu kāpšanu augšup.

Pēc kāda laika es saku, ka acīmredzot šis ir tas, kā izskatās 19. gadsimta disnejlenda. Parku caurvij klasiskais serpentīna veida celiņš, taču galos tā līkumus savieno mazas romantiskas kāpnītes, dažus posmus savieno romantiski tiltiņi vai šauras “slepenās” taciņas. Praktiski visi objekti šajā parkā ir nevis dziļi praktiski, bet tāpēc ka kādam tas ir šķitis jautri vai romantiski. Pāris dažādas formas torņi ar skatu uz pili. Mākslīga grota ar nokarenām malām un alu dziļumā. Ala, izrādās savieno grotu gan ar to “aku” (ūdens tur nav), kas ir suvenīru magnētiņos, gan ar vēl viena. Magnētiņos liek parasti to, kurā iekšā ir skaistas kolonas, otrai ir vienkārši raupji akmeņi. Abām “akām” aiz kolonām/akmeņiem ir ejas, kas ļauj noiet no augšas lejā vai otrādi. Vēl viens tās pašas alu sistēmas atzars aizved uz mākslīgo ūdenskritumu, kas ir sakombinēts ar vienu tiltiņu pa augšu in staigājamu akmentiņu rindu līmeni zemāk. Vienā parka galā ir grotu labirints un mākslīgs dīķis. Labirints ir drusku dubļains dīķa dēļ, bet mēs to vienalga izstaigājam. Pašā parka augšā ir viena mazāka ala, kas ir nosaukta par Jaunavu grotu – mēs ar kolēģi vakarā satiekoties (viņš arī te ir bijis tikai citā laikā) ciniski novērtējam, ka tā nu ir tā nu ir grota, kur kāds iet, ja grib beigt būt jaunava, galā taisni tāds klusāks kakts ar soliņu. Pēc visa spriežot, lielais vairums parkā esošo objektu ir vai nu pilnīgi mākslīgi vai vismaz ārkārtīgi uzlaboti, un diezgan nepārprotami tie ir veidoti kādam par prieku. “Bet kāpēc gan nē?” un “pārmērīga nopietnība nevienam par labu nav nākusi” garstāvoklī. Tāpēc mēs pieķeramies salīdzinājumam par pāris gadsimtus vecāku disnejlendu.

Visas brīvās vietas starp ceļiem, ejām un skulptūrām, protams, ir dāsni piestādītas ar visādiem augiem. Daudzi no tiem zied lieliem, krāsainiem ziediem, tāpēc, lai gan diena ir silta, mēs necepamies. Augi, šķiet, te ir cieņā – parka vidū ir arī palmu/kaktusu māja. Tā gan ir ciet.

Lai gan sākotnēji taisījāmies apskatīt bez maz vai tikai “akas”, parks mums patīk un mēs to izstaigājam ļoti kārtīgi, līdz nokļūstam lejā. Te ir 2 galvenie objekti – neliela caku stilā veidota kapela un pati muiža. Abas ēkas ir rotātas sarežģitiem kruzuļu rakstiem, bet nelielā kapela izceļas īpaši – gandrīz vai rodas šaubas vai tas ir akmens un betons, vai tamborējums.

Ieejam arī muižā, tur ir pieejams apskatei pirmais stāvs (otrais restaurējas). Mani iepriecina pusdienu zāle ar logiem uz visām pusēm un vairākās vietās ārkārtīgi greznās portugāļu flīzītes, taču kopumā man paliek sajūta, ka interjērs nobāl eksterjera un parka priekšā. Bet es jau esmu arī sagurusi.

Beiguši pastaigu, mēs piesēžam atpūsties ārā uz soliņa ar grezni grebtu atzveltni. J. meklē restorānu vakariņām, es pasēžu, papūšos un tad eju meklēt tualeti. Atrodu, forši. Poda telpā ir milzīga zīme, ka lūdzu nedzert ūdeni, ūdens nav dzeramais. It kā loģiski, tikai… izlietnes ta te nav! Tiešām biju domājusi, ka fakts, ka tualetes podā ūdens nav dzerams, ir pašsaprotams! Taču tad es izeju ārā un tieši pie durvīm ieraugu izlietni ar vēl vienu tādu pašu zīmi. Acīmredzot, runa tomēr nav par dzeršanu suņu stilā, bet vienkārši par to, ka svarīgas lietas labāk uzrakstīt visur.

J. atrod restornānu, kas atrudas pa ceļam uz centru. Pēc viņa apraksta izklausās būrvīgs. Mēs ejam un gurstam, ejam un gurstam, līdz atrodam to netālu no tūrisma informācijas centra. Tāda maza, jauka terasīte. Speramies iekšā! … Jauks puisis saka, ka viņi nevarēšot mums dot ēdienu. Mēs samulsuši skatamies. Viens no viņu pavāriem esot slimis un otrs esot aizgājis pirkt ēdienu, un viņš būs atpakaļ septiņos. Ir apmēram pieci. Viesmīlis savaldzina mani ar to, ka saka, nevis “cook” (pavārs), bet “cooker” (cepējs? pavārotājs?), bet es tomēr no sirds atvainojos, ka es izsalkusi esmu jau tagad un mums nāksies iet meklēt citu vietu. Žēl. Man patika gan interjers, gan cooker.

Piezemējamies netālu grilbārā. Sēžam ārā, mulsinoši tuvu ielas daļai, kur brauc mašīnas, bet šī ir Sintra, ietves nav šejienes stils. Dzeram sangriju un es pagaršoju lielu, cepta tunča gabalu. Kas to būtu domājis, vienkārši cepts tuncis man tiešām garšo, atšķirībā no marinētā briesmoņa bundžās. Nu drusku pasāļš, bet tā nav īsti tunča vaina. Šī ir pirmā vieta, kur man neprasot neuzmet uz galda olīves, un es mazliet nozēloju, ka nepaprasu. Bet es ēdu garšīgu brūnīti ar ingvera sorbertu. Tā kā restorāns ir paliela kalna malā, pāri ielai starp mājām ir pat mazliet skats uz ieleju. Mazliet. Sangrija ir laba, kā jau parasti šajā reģionā.

Ejam uz autobusu un braucam mājās, nu jau mēs esam gudri un zinām, ko paprasīt, un mūs uzņem jau pirmajā autobusā.

Vakarā kolēģis ir atnesis Madeiras vīnu, jo viņš grib zināt kā tas garšo, bet vienam izdzert pudeli nav veselīgi. Kaut kas pa vidu starp vīnu parasto un portu. Ļoti labi garšo pie pāri palikušajiem saldajiem portugāļu cepumiem/saludmiem, kas laikam taču nozīmē, ka jebkuros apstākļos viņš būtu ļoti salds. Saplānojam nākamajā dienā izmest mazu līkumu pa Lisabonu, pirms lidot prom.

Sintra 4: interlūdija

Nākamās divas dienas man šausmīgi sāp kāju muskuļi, it īpaši otrajā. Nu, visu laiku nē, tikai tad kad es kāpju lejā pa kāpnēm, kāpju ārā no gultas, pieceļos no krēsla pēc ilgākas sēdēšanas, un tā tālāk, un tā jo projām. Nu gandrīz visu laiku. Sākas konference, tāpēc piedzīvojumu apjoms samazinās.

Pirmajā dienā ejam uz konferenci kājām. Kolēģis vēl Sintras kalniņus neiepazinis argumentē, ka divarpus kilometri tāda pastaiga vien ir, es savukārt apzinos, ka uz konferences vietu (liela daudzzvaigžņu viesnīca galīgi ne pilsētas centrā) nav autobusa, tuvākais, ko varam nobraukt, ir pusceļš. J. vienkārši piesakas atnākt līdzi, lai zinātu, kur tas ir. Diena ir saulaina un ne pārāk karsta, tāpēc pastaiga izvēršas gluži patīkama, lai gan slīpumu dēļ jau pusceļā esam noguruši un nosvīduši. Puiši negatīvi novērtē to, ka gandrīz nekur nav ietvju, es paskumstu, ka šitā svīstot, krūšturi baigi ātri sasvīst, te būtu vajadzējis veselu maisu krūšturu. Suņi, protams, arī ir dusmīgi savos pagalmos. Taču rajons ir diezgan glīts, smukas majiņas, nekādu graustu un viena skola. Tuvāk viesnīcai apbūve ir daudz skrajāka, bet mājas ir lepnākas, tur ir visādas villas un kvintas.

Pa dienu es attopos, ka man nav datora lādētāja un mans vecītis netur ilgi. J. taisās paņemt viesnīcas velo, lai pabraukātos, un sarunājam, ka viņš man atvedīs lādētāju. Pēc kaut kāda laika viņš ir klāt, nosvīdis un ērcīgs – velosipēdiem ir tukšas riepas un ar tiem braukt nevarot, bet viņš nolēmis tomēr atnest man lādētāju kājām. Viesnīcas foršās meitenes esot solījušas atvest savu pumpi vēlāk. Nu, man atliek vien pateikt lielu paldies, jo nu jau teikt, ka, ja ir baigi grūti, tad es kaut kā iztiktu bez, šķiet zaimošana.

Konference ir saprātīgi organizēta, visiem pietiek gan vietas, gan kafijas un uzkodu. Pusdienas nodrošina milzīgs zviedru galds, kurā ir vismaz sešu veidu deserti un vēl vairāki saldējuma veidi. Ar to es, protams, esmu savaldzināta līdz galam. Vakarā ir neliels ierašanās pasākums turpat viesnīcas vestibilā – glāze vīna, uzkodiņas un tā. It kā vestibils nebūtu nekas īpašs, bet šis ir tiešām skaisti izbūvēts – ar milzīgu stikla sienu pret tobrīd rietošo sauli, kas tīri vai šķiet pieskaņota zaļajiem dīvāniņiem.

Atpakaļceļā kolēģis ierosina iet pa Otru pusi. Tā kā ceļš nav vis taisna līnija, bet tāds L-veida apkārt kaut kādai ielajai ar dabu, tad ir arī otrs ceļš L-veidā pa apkārt pa otru pusi. Tā sākumposms ātri vien ieved kaut kādā ceļā, kas ved caur džungļiem un bijis autobraucams labi ja 10 gadus atpakaļ, tāpēc mēs sākam jokot par to, ka nu jā, ir jau darbā viedokļu atšķirības, bet ne tik lielas, lai atstātu otru krūmos. Kolēģis daka, ka daba ir diezgan glīta, un es padomājusi piekrītu, mana problēma vairāk ir sasodīti ātri tumstošā nakts.

Bet līdz kārtīgajai tumsai mēs tikam līdz lielceļam, kur, protams, ir lielceļu problēmas – mašīnas brauc, ietvju un gājēju maliņu nav. Pa ceļam mēs konstatējam, ka šis ceļa posms ir augstāks nekā tas, pa kuru gājām no rīta, tāpēc šeit paveras gan skats uz mūsu rajonu, gan zināmā mērā arī tālāk uz Sintru. Apkārt tur, kur nav māju (apmēram pusi ceļa) ir pasausa garzāle, pa kādam krūmam, un pēdējā krēslas blāzmā es nosecinu, ka jā, tieši šis šajā brīdī ļoti atgādina Mohave Wasteland kāda tā ir uztaisīta Fallout New Vegas. Turklāt krēslā jau redzamība arī nav tik skaidra, tāpēc vieglāk salīdzināt ar vecu spēli ar vecu grafiku.

Nākamajā dienā mēs ar kolēģi pieceļamies agri, agri, lai tiktu uz agro referātu. Nolemjam saukt taksometru no aplikācijas, bet kādu brīdi nav neviens brīvs. O, parādījās. Piesakamies. Gaidam. Viņš met kaut kādus līkumus. Gaidam. Viņš met līkumus. Gaidam. Gaidam. Kur viņš vispār brauc? Pēc 10-15 minūtēm padodamies, ka nebūs, un ejam kājām. Paliekam bez pirmā referāta.

Pusdienās kolēģis saka tā: “Es vakar pagaršoju pusi no desertiem ar domu, ka otru pusi pagaršošu šodien! A ko viņi?! Šodien visi deserti ir jauni!!!” Mmmmm, jāaaaa.

J. savukārt reportē, ka abi viesnīcas velosipēdi ir ar maziem rāmjiem, sliktā tehniskā stāvoklī un ar gandrīz neesošām bremzēm, tāpēc viņš tos neatzīst par lietojamiem transporta līdzekļiem, pat ja riepas piepumpē.

Vakarā ir oficiālās vakariņas, uz kurām es netieku, jo tur nepietika vietas vēlajiem gribētājiem. Tā nu kolēģis aizbrauc vakariņās, bet mēs ar J. ejam vakariņot uz to restorānu, kur bijām pirmajā vakarā – tas ir ērtā vietā apmēram pusceļā uz mājām. Aizejam tur – ciet! Paejam gabaliņu tālāk, tur vēl viena slēgta ēdamvieta. Ir trešdiena, agrs vakars. Kāpēc ciet?! Es apsēžos uz soliņa nelielā skvēriņā, šī nav bezmērķīgas klaiņošanas pilsēta, davai sēžam te, kamēr sameklēsim internetos vietu, kur iet. J. sākumā brīnās, kad es ierosinu, lai viņš atrod mūsu sākotnējā mērķa restorāna darba laikus – kāda jēga, ja ir jau ciet. Es saku, ka es gribu zināt, tas varētu ļaut spriest par to, kā šeit tādas lietas notiek. Jā, tā ir gan – tas restorāns šodien ir bijis vaļā no 11 līdz 15, un jā, tas šeit ir ļoti populārs restorānu darba laiks – atrodam vēl vairākus, uz kuriem varētu iet…, ā, nē, līdz trijiem. Jā, sēdēt un neblandīties apkārt ir ļoti laba ideja, mēs diezgan ilgi meklējam. Beidzot J. piedāvā kādu kazu bāru, kas atrodas ne ļoti tālu un ir vaļā līdz desmitiem.

Aizejam tur, ejam iekšā, mūs dzen ārā. Ko notiek? Ā, viņi pēc pusdienu pauzes (kas sākas trijos) ir vaļā no septiņiem, šobrīd ir bez piecpadsmit septiņi, un viņiem personāls vēl ēd. Viņi mums vēlīgi piedāvā, ka mēs varam mazliet pagaidīt ārā, tur ir neliela terase, un mēs ar prieku piekrītam, jo restorānu meklēšana nav viegls darbs. Mums pat dzērienus piedāvā, kamēr gaidam, lai gan mēs neizdomājam, ko gribam. Tā kā šis ir kazu restorāns, tad te tiešām piedāvā starp citiem ēdieniem arī kazlēnu gaļu. Es paņemu kazas sautējumu, J. kaut kādu cūciņu ar sēnēm. Es ievēroju ēdienkartē diezgan lielu uzrakstu/brīdinājumu, ka likumiskā kārtā klientam nedrīkst pieprasīt maksāt par tādu ēdienu, ko viņš nav ne prasījis, nedz ēdis – tad tā šeit tiek regulēta tā lieta, ka uzkodas vienkārši saliek uz galda. Mums saliek gan parasto – olīves, maizi, garšvielās apvīļātu sviestiņu -, gan tādu baltu, svaigu kazas sieriņu. Es metos virsū olīvēm – nu un, ka jāmaksā, tās šajā valstī ir tik sasodīti garšīgas! Vēl es noskrubinu gabalu sieriņa – mīksts, maigs, nav skābs, bet nav arī ziežams, tāds saturīgs. Viesmīlis paskatās, ka es nejēdzu, ko daru, bet mani interesē, un atnāk ar vairākām pudelītēm man to sieriņu uzservēt: viņš izgāž atlikumu no trauciņa, sagriež to pabiezās šķēlēs, dāsni nokaisa ar Vidusjūras garšvielām, mazliet sāli un maltiem melnajiem pipariem, tad uzlej šļuciņu olīveļļas. Visas šīs piedevas atstāj mums, lai J. to var atkārtot ar otru sieriņu. Mmmm, dievu ēdiens, sajutos atklājusi kaut ko jaunu. Nezinot nebūtu iedomājusies, ka tā vajadzētu darīt, lai dabūtu tik jauku rezultātu.

Mēs pasūtam arī puspudeli vīna, jo te vīnu servē tikai pudelēs un puspudelēs, bet mums atnes veselu un saka, lai dzeram pusi. Es mazliet nogrozu acis par šādu joku, bet labi. Tas ir garšīgs vīns. Atkal. Es tā arī nepagaršoju Portugāles sarkanvīnus, jo baltie ir pārāk garšīgi. Otros mums saservē otrādi, lai gan mēs to uzreiz nesaprotam, jo abos piedalās sēnes un kartupeļi. Porcijas ir dārgas, bet nu ziloņa lieluma. Kopsummā mēs dabūjam podu sautējuma ar brīnišķīgi maigu goat-kid (kazlēnu) (mums iepatīkas vārdu savienojums “goat-kid”, mēs ar un par viņu kādu laiku jokojam), milzīgu šķīvi ar gandrīz čipšu plānuma kartupeļiem un šķīvi ar cūkgaļu sēņu mērcē. Cūkgaļa ir daudz par sāļu mūsu gaumei, bet pārējais mums garšo. Cilvēki, kam patīk kraukšķīgs ēdiens, varbūt viebtos, ka kartupeļi nav čipšu kraukšķīgumā, bet maigāki, taču es esmu sajūsmā. Un porcijas ir tik lielas, ka mēs arī ar visu pārējo pieēdamies tā, ka desertam nav vietas.

Čekā mums tomēr ir iesista pilna pudele vīna, tāpēc ka vīnam ir aukstuma manšete un nevar redzēt, cik tur palicis. Nu ka tā, tad tā, mēs ar J. ielejam sev vēl pa dāsnai glāzei vīna. Tas ir tiešām labs vīns.

Angļi teiktu, ka nakts vēl ir jauna, bet mēs pēc vakariņām ejam vienkārši uz viesnīcu atpūsties. Sintra ir skaista, bet pilnīgi nepiemērota relaksētai atpūtas klīšanai. Un man šausmīgi sāp kāju muskuļi.

Sintra 3: nu tagad gan ar kājām ir cauri

Iepriekšējā vakarā pēc restorāna mēs vēl iegājām arī vienā vecpilsētas beķerejā un sapirkāmies saldumus. Lielāko daļu apēdām tur, bet šis tas palika pāri, jo vietējie saldumi vismaz mums rādās saldi, bieži ar mandeļu vai olu krēma bāzi, un tāpēc pēc kāda laika noštopē. Tā nu mums bija maisiņš ar dažām pusbulciņām līdzi. J. no rīta dabū viesnīcā kafiju – viņam parāda, kā lietot kapsulu kafijas automātu, un iemāca, ka lai gan tas ir maksas automāts, cena katram pašam jārieraksta beigās godīguma grāmatā. Mēs čakli rakstamies, bet man ir sajūta, ka mums beigās paprasīja mazāk naudas, nekā mēs bijām izdzēruši kafijās 😀 Jo tā bija diezgan garšīga kafija. Tā nu rīts sākas ar bulciņām un kafiju uz mūsu mazās terasītes. Saule kož mazliet par stipru, bet tas nespēj izdzēst zināmu romantikas auru.

Pēc vakardienas es esmu sapīkusi uz vietējiem taksometriem, bet mēs arī esam nobruņojušies ar autobusu sarakstiem. Diemžēl, es neatrodu vizuālo shēmu/karti ar pieturu nosaukumiem, bet nu vismaz zināt, ka autobusu kursē līdz desmitiem, nevis sešiem ir jau labs sākums. Aizbraucam uz centru un tur pie centrālās stacijas atrodam nākamo autobusu, kas brauc apļa veida maršrutā no centra uz abām pilīm. Viņš ir padārgs, gandrīz 7 eiro, bet mēs vēlāk uzzinām, ka ar to pašu vienu biļeti mēs varam tur augšā iekāpt atpakaļ iekšā, lai tiktu lejā. Kopumā šim autobusam ir kādas 5 pieturas – trīs augšā un 2 lejā. Augšas pieturas secīgi ir viena pie dīķiem, viena pie Mauru pils un viena pie Penas pils, kas ir mūsu mērķis šodien, taču mēs entuziasmā dīdamies, dīdamies un noturamies pieturā tikai līdz Mauru cietoksnim – ap to vietu ir jau kārtīgs sastrēgums, un mēs zinām, ka šīs pieturas ir tuvu. Lecam ārā un izejam atlikušo gabalu pa meža taciņu.

Pie ieejas Penas pils teritorijā ir kārtīgs cilvēku pūlis, kuru vieno tā pati problēma: biļetes. Apkārt izlikti paziņojumi, ka biļetes iesaka pirkt elektroniski, bet J. tas neizdodas – biļešu pārdošanas lapa vēlas, lai J. samaksā ar… bankomātu. Kā tas ir – maksāt par biļeti ar bankomātu? Bet vismaz, kamēr notiek stāvēšana rindā pēc biļetēm, ir izsīkusi un uzsūkusies rinda, kas bija pie ieejas pils teritorijā.

Pilij apkārt ir milzīgs parks ar šādiem tādiem objektiem. Mēs izlemjam lietot lejupejošo pieeju – uzkāpt pašā augšā, apskatīt pili un tad citas lietas apstaigāt tā, lai nebūtu jākāpj augšup. Mums sāk izstrādāties pietāte pret iešanu augšup pa šiem kalniem.

Pils ir… pasakaina. Nē, nopietni, ap viņu vējo tāda viegla neticamības aura. Šajā pilī sadzīvo mauru estētikas (izsmalcinātie abstraktie raksti) un vācu romantisma (Noišvānšteina) ietekmes, kas sakombinētas kopā ar elementiem no viduslaiku klostera, kura atliekas ir inkorporētas pilī. Ja šī pils būtu mākslas filmas tēls, to sauktu par nereālistisku un neticamu. Bet te nu tā ir, īsta, krāsaina un aizraujoša.

Šī ir tā pils, ko karalis konsorts Ferdinads II uzceļ tai pat laikā, kad blakus esošo Mauru cietoksni atjauno par karaļa pastaigu un iedvesmu vietu. Vairākus gadsimtus šeit, pašā kalna galā, ir atradies neliels klosteris, mazāk par 20 mūkiem. Tajā pašā Lisabonas zemestrīcē, kas satricina Mauru cietoksni, arī klosteris tiek padarīts nelietojams, lai gan šis tas tur paliek pāri – zvanu tornis un galvenās ēkas velves esot neskartas. Ferdinandam II iepatīkas tās velves, tāpēc viņš liek klosteri nevis nolīdzināt līdz ar zemi, bet iespēju robežās iekļaut pilī. Zvanu tornis tiek aprīkots ar lielu pulksteni (tajā diemžēl tūristiem kāpt neļauj), smukās griestu velves rotā veselu pils spārnu utml.

Tā kā pils ir kalna galā, tad pats tuvākais pagalms apkārt tai ir stipri neliels un vairāk atgādina lielus balkonus vai dažādu līmeņu terases, un ēku sienas vairākās vietās vienkārši izaug no klintīm uz augšu. Mēs vispirms izstaigājam pa terasēm (vienā pusē tālumā var redzēt okeānu) un izejam apkārt pils galam pa tādu garu šauru balkoneju. Oriģinālā tā varbūt domāta sardzes patrulēšanai, bet skats ir glīts. J. gan komentē, ka šī nav augstumbailīgiem ļaudīm piemērota vieta, bet es kā nebūt iztieku. No pils pagalma terasēm var redzēt arī, ka uz nākamās tuvākās kalnu virsotnes uzstādīts dekoratīvs krusts.

Pagalmā ir pāris dekoratīvie minitornīši, kuros var apsēsties 1 vai 2 cilvēki. Tur mēs nelienam, jo tur jau ir daudz citu gribētāju. Vispār pilī ir ļoti daudz cilvēku un saka vēl, ka ir sākusies klusā sezona. Saņemamies un izstāvam rindu apskatīt pils iekštelpas. Tur tradicionāli fotogrāfēt nevar, bet mēs aplūkojam skaistas mēbeles, gultas ar baldahīniem, klostera griestu arkas un tamlīdzīgas lietas. Rakstainas flīzītes tai skaitā. Ēdamzālē ir uzklāts galds uz gara, ovāla galda, un blakus nolikts ekrāns ar videomateriālu, kas demonstrē, ka galdam vidū ir vairākas ieliekamās plāksnes – cik garu gribi, tik saliec, bet ja mājās ir tikai tuvākā ģimene, tad sēdi pie apaļa. Vēl es izlasu, ka krāsojums ir atjaunots, bet autentisks – klostera korpuss sarkanīgs, pārējie korpusi – okerdzelteni. Kaut kādas daļas bija arī zilas. Kopumā iekštelpas ir kā jau pils iekštelpas, taču man nezkāpēc patīk labāk par citām pilīm, ko esmu redzējusi. Varbūt kalnu augstokumos ir grūtāk sanest bezgalīgi daudz kruzuļu. Kaut kur izlasu, ka pēc Ferdinanda sievas nāves pils palikusi piederēt Ferdinandam, lai gan viņš nekad par piltiesīgu karali nav kronēts, un kaut kad vēlāk to nākamajiem īpašniekiem atpirkuši nākamo paaudžu karaļģimenes locekļi, kam šķitis, ka tā tomēr ir pārāk episka pils, lai to atstātu kādiem nebūt augstmaņiem.

Staigājot paterasēm, vienubrīd uz J. kādu laiku noraugās liela auguma vīrietis. Tad viņš pasmaida un saka “foršs krekls!!” un laikam pat parāda īkšķus. Lāabi, mūsu krekli kļūst populāri? J. ir krekls ar no smalkām līnijām viedotu slavenas datorspēles monstru, bet bez teksta.

Pēc pils apskates sākam staigāt pa pils dārziem. Tie ir blīvi piestādīti ar visu ko un ļoti, ļoti lieli. Ja pareizi saprotam, arī tas krusts nākamajā kalna galā ietilpst dārzos. Tūdaļ nolemjam to pat nemēģināt apmeklēt, jo sākam objektīvāk novārtēt kalnaino Sintras reljefu – pat it kā tuvas vietas ir tālu, mūs kuslās kājeles pa stāvumiem gurst drausmīgi ātri. Tiesa gan, īsi pirms došanās mājās mēs nejauši atrodam tādu pašu krustu, tikai bojātu, uzstādītu netālu no pils. Klāt zīmīte. Izrādās, krustu kaut kad ir kārtīgi sabojājis zibens spēriens, tāpēc tas noņemts un tā vietā uzstādīta replika, bet īstais nolikts te, kur nav spice un tāpēc nesper. Arī krustam ir savs cakainums ticis – tā taisnās daļas izskatās kā savītas no divām auklām ar atstarpītēm pa vidu. Blakus esošajā zīmītē kāds palepojies, ka tā ir īpaša lieta un tādu replicēt nav nemaz tik viegli.

Caur dārziem staigājam pa pusei haotiski, jo saprotam, ka visu nekad. Nejauši ieklīstam daļā, ko sauc par Kamēliju dārzu, taču kamēlijas nezied. Atrodam vienu vecu, nelielu kapelu. Daudzviet ir akmens soliņi, vienā vietā atrodam arī kaut kādu apsūnojušu mūru ansambli. Tālāk nonākam pie kaut kā, kas kartē atzīmēts kā fontāns, taču reāli tā ir apaļa celtne ar lodveda jumtu, kas rotāts abstraktiem rakstiem. J. ziņkārojas, vai tas nav kāds musulmaņu reliģisks objekts, bet nē, iekšā vienkārši ir akmens tvertne ar tekošu ūdeni. Kādreiz droši vien bijis dzerams.

Beigu galā mēs nokļūstam vienā no parka zemākajām vietām – pie Ezeriem. Tā ir gara patievu mākslīgo dīķu virkne, apkārt skaisti apstādīts, taciņas, stāvas, bruģētas maliņas. Dīķos peldās arī pīles un kaut kādi resnie putni. Pastaigāties šeit ir patiesi jauki un pat viegli, jo te viss ir apmēram vienā līmenī. Šī ir tā vieta, kur blakus atrodas pirmā no trim kalnos esošajām autobusa pieturām, taču mēs nolemjam izmest vēl līkumu uz Karalienes dārziem. Tie ir pils otrā pusē, tāpēc teritorijas formas dēļ sanāk diezgan pamatīgs kāpums, mēs nogurstam, un pie dārziem nonākuši atzīstam tos par salīdzinoši neciliem salīdzinot ar visu pārējo, kas apkārt redzēts. Te ir bijis kādreiz tas ģeometriski regulārais dārzs ar strūklakām, bet pašlaik viņš nav ne ļoti regulārs, ne ļoti strūklakains. Sola restaurēt. Te ir arī suvenīru veikals (man šausmīgi patīk rakstainās portugāļu flīzītes, bet viņas labi izskatās, kad daudz, un tad tas kļūst nepraktiski dārgi) un kafejnīca, kurā nekā daudz nav. Tūristi un kafija.

Diena iet uz vakarpusi, mēs esam noguruši un nolemjam doties centrup un tad uz viesnīcu. Autobuss atnāk ātri un mazliet pastrīdās ar otru tāda paša maršruta autobusu. Mēs iekāpjam tajā, kurš tūlīt neaizbrauc prom un braucam uz pilsētu. Kalnu celiņi un flīzītēm rotātās Sintras centra mājiņas izrādās ļoti glītas, ja var sēdēt autobusā un tās apbrīnot. Es pamazām sāku ievērot, ka autobusi Sintrā atgādina tādas kalnu kazas, tie brauc strauji, pa neticami mazām ieliņām ar spējiem līkumiem. Tomēr sazinkā man no tiem ir mazāk slikti nekā Rīgā. Mistika. Izkāpjam mēs pie stacijas, J. ir netālu nolūkojis restorānu, ko esot iecienījuši vietējie. Ēkai, kurā ir restorāns, pret ielām ir 3 sienas, ieeju mēs atrodam ar trešo mēģinājumu. Iekša mums ierāda nelielu galdiņu plašas telpas stūrī. Blakus tiek klāts garš, garš galds, un pie sienām tiek līmēti baloni. Kāds tur svinēs kādu 50. gada dienu, bet mēs neieraugam, kas un kādu.

Šīs man sanāk portugāļu ēdienu iepazīšanas vakariņas – pagaršoju sviestmaižu ēdienu francezinju (pareizi pārnesu?), kas ir liela sviestmaize, pildīta ar vairāku veidu gaļām un desām, pārlieta ar tomātu un alus mērci, tai virsū vēl ir uzmesta cepta ola, un visā tajā kaut kur piedalās arī cepts siers. Un to pasniedz ar frī kartupeļiem. Īpatnējs ēdiens ar spēcīgu garšu, un lai gan es uzreiz nevaru teikt, ka man tas garšo, es ātri sajūtu, kā pie tā pierod. Turklāt tas ir patīkami sātīgs, tieši tas, kas vajadzīgs pēc intensīvām pastaigām. Desertā ļaujos viesmīlim iemārketēt man tādu omletīgi olainu kūku ar dāsni sakaisītu kanēli virsū, tā te arī esot reģionālā specifika. Patīkami, pie maigās, olainās tekstūras kanēlis piedod vajadzīgo asumiņu. Un vīns. Portugāle ir vīna zeme – es restorānos parasti lūdzu vienkārši kaut ko vietēju, kas piestāvētu tikko pasūtītajam ēdienam un nekad nepieviļos. J. tikmēr ēd kaut kādu ēdienu ar jūras veltēm un gaļu, arī esot labs.

Uz viesnīcu mēs tiešām aizbraucam ar autobusu, bet ne bez starpgadījumiem. Šeit biļetes cena ir atkarīga no braucamā attāluma, tāpēc ir jāzina, kur grib braukt. J. ir atradis aplikāciju, kas rādot shēmas un pieturu nosaukumus, un viņš zinot, kā. Atnāk mūsu 442. autobuss, J. prasa, bet vadītājs neatpazīst. J. parāda uzrakstīto. Vadītājs neatpazīst, un liek parādīt priekšā sēdošajām vecenītēm. Vecenītes saka, ka mums vajag 439. autobusu, nevis šito. Mēs samulstam un izkāpjam. Pieturā apdomājam notikušo – kā tad tā, ja mēs ar 442. atbraucām šurp un jau esam redzējuši, ka 439. pietur tālāk no viesnīcas?! Prasu, vai J. nav nofočējis māju pieturas bildi, viņš atbild, ka nav jēgas – tur neesot nosaukumu, tikai maršrutu numuri! Sasodīts. Es izpētu sarakstus pieturā, kurā stāvam, un nogurušas kašķupūces balsī paziņoju, ka J. noteikti pajautāja nepareizi un ka tā programma ir stulba – re, te ir 5 nosaukumi pieturā dotajā 442. autobusa maršrutā (programmā ir pār pa 10), tikai viens no viņiem sakrīt ar 439. un tāpēc mēs prasīsim CARASCAL, kad nāks, kas nu nākamais būs. J. saka, ka Karaskala varētu būt rajons, kur mēs dzīvojam. Turklāt tas ir priekšpēdējais nosaukums 442. maršrutā pirms galapunkta, un mēs zinām, ka nekāpām iekšā galapunktā.

Nākamais autobuss (pat 442.!) atnāk pārsteidzoši ātri, ir savs labums no darba dienām nesezonā. Mēs prasam Karaskalu, mūs ielaiž un pat liek mums samaksāt tik pat, cik no rīta. Uzvara!!! Ārā kāpjot es pajautāju vadītājam, vai 442. autobusam ir vairāki dažādi maršruti. Nē, vienmēr braucot vienādi. Nu tātad iepriekšējais vadītājs tiešām nesaprata, ko mēs gribam.

Vakarā es it kā sēžos rakstīt ceļojuma piezīmes, bet no tā nekas nesanāk. Izrādās, mans kolēģis, kam jāpiedalās tajā pašā konferencē, arī ir apmeties šajā pašā viesnīcā, viņam ir pat blakus istabiņa. Viņam ir portugāļu uzkodas un pāris ali no Lisabonas, viņš aicina vakarēt. Izrādās viesnīcas augšstāvā blakus brokastu telpai ir tādi omulīgi dīvāni. Tā nu mēs trijatā ar kolēģi un J. nosēžam krietnu laiku, pļāpādami niekus, dzerdami alu un tēju.

Kādā brīdī es sasmejos par to, kā mani ir iztrollējušas perosnīgās smadzenes – šo pāris dienu laikā esmu paspējusi norakstīt viesnīcas vietas izvēli kā ne sevišķi veiksmīgu, jo gan konferences vieta ir tālu, gan pilsēta. Kolēģis, svaigi ieradies un ar Sintras kalniņiem vēl neiepazinies, nešaubīgi noskalda, ka šī ir visloģiskākā izvēle, jo nav jau tik tālu un pārejais ir traki dārgi. Jā, tā bija gan jā, tieši to es domāju, kad toreiz izvēlējos viesnīcu.

Vakarā kājas pēc visiem šiem kalniņiem un pretkalniņiem ir tā pārgurušas, ka gribas tās noāķēt un pakarināt skapī. Skaisti, bet nogurst vismaz 2x ātrāk kā citur.

6. lapa no 27

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén