Ceturtdien, 2010-12-30
20:30
Izlidošana no Berlīnes Tegel lidostas ir diezgan tizla. Man pat liekas, ka šīs lidostas izlidošanas daļa ir vistizlākā lidostas daļa visā manā lidostu pieredzē, jo viņa ievērojami pārspēj Bukarestes Otopeni. (Pateicoties Tegel, es tiešām sāku galvā formēt tizlāko lidostu sarakstu, agrāk es vienkārši biju piefiksējusi, ka Latvijā bieži dzirdētie RIX iekārtojumam adresētie pārmetumi nav diez cik objektīvi, jo Otopeni ir bik sviestaināk). Otopeni mani mulsināja ar to, ka viņa bija maza un neadekvāti piebāzta, turklāt tur visi briesmīgi ātri bizoja šurpu turpu un atstāja diezgan lielu bardaka iespaidu. Tegel izceļas ar to, ka izlidošnas daļa atgādina slotu skapi. Piemēram, Prāgas lidostā izlidošanas daļa (aiz drošības kontroles) ir liela, gaiša, kārtīga un pilna ar veikaliem, kuros tu vari apskatīt, kavējot laiku līdz boardingam, kādas lietas citi cilvēki pērk suvenīriem. RIX agrāk laiku līdz boardingam varēja kavēt, dzerot EGŠ kafiju; tagad EGŠ vietā tur ir Laima, bet kafijai pienu uzputot viņi vēl jo projām māk. Savukārt Tegel tu izej cauri neprātīgi lēnai drošības kontrolei, kur neviens neiedomājās runāt angliski un tad sēdi mazā telpiņā un blenz uz stulbām pelēkām flīzēm. Vai uz sarkanām krēslu stangām. Viss. Ā, tur bija viens vāciski runājošs televizors? Es konstatēju, ka man nepatīk, kā izklausās vācu valoda, čehu ir daudz jaukāk.
Savukārt bagāža, izrādījās, ka man ir nopirkta 20kg, tāpēc nekas slikts nenotika. AirBaltic mājas lapa nogļukoja un piešķīra vienu no vietām, kas man nepatīk visvairāk, turklāt vēl sadalot mūs pa dažādeim lidmašinas galiem. Lidostā prasīju mūs pārsēdināt visus trīs kopā, bet klausoties kolēģu vāvuļošanu, ka viens, kurš dabūjis vietu priekšā, tur noteikti grib palikt, pazaudēju koncentrēšanos uz būtisko un vietas nesamainīju (jo tur blakus vairs tieši nebija). Tā nu es tagad atkal sēžu uz stulbā spārna un arī tad, kad salonā gaisma bija izslēgta, neredzēju neko vairāk kā kustīgas alumīnija plāksnes. Jē, tas laikam bija dūralumīnijs, no kā gatavo lidmašīnas, nevis parastais.
Nu ar vienvārdsakot nāvīga garlaicība, kuru mēģjinu nosist, žēlojoties par idiotisko vietu un pierakstot citus iespaidus. Starp citu, lidmašīnas izlidošana kavējās vairāk kā pusstundu. (Toziem bija ļoti daudz sniega, ar ko Centrāleiropa ne vienmēr spēja tikt galā.)
Kolēģi man ir parādā lielo Starbucks kafijas dzērienu par manas bagāžas izmantošanu savām mantām. Sk. augstāk žēlabu par idiotisko lidostas iekārtojumu, kā rezultātā es šo parādu nevarēju atprečot.
27c3 bija diezgan lieliska “How to survive”* lapa, kurā bija ieteikts visam interneta trafikam lietot shifrētu tuneli uz mājām, uzlikt biosam paroli, neatstāt datoru bez uzraudzības, un tamlīdzīgi. Cita starpā tur bija arī sadaļa – ko noteikti nedarīt – negulēt BCC (kongresu centrā), nehakot GSM telefonus, kas nav konferences izsniegtie telefoni, nelīmēt neko uz sienām un nebāzt sienas/rozetēs naglas, skrūves un citus sūdus.
Paceļoties tiek salonā slēgta ārā gaisma, un skats, kā caur mākonīšiem spīd cauri pilsētu optiskais piesārņojums, būtu bijis baigi foršais, ja vien es nesēdētu virs stulbā spārna.
*) Kā izdzīvot
Komentāru nav.
Ceturtdien, 2010-12-30
14:56
Beidzot 27c3 wiki parādījies atrasto lietu sarakstā “(ID: 062)* beige winter cap”^, pēc lekcijas jāskrien skatīties vai nav mana.
^) bēša ziemas cepure
Komentāri.
Es: Jā, tā tiešām bija mana-Madara cepure. Hip, hip, urrā, es tagad varēšu viņu salāpīt 😛
Ceturtdien, 2010-12-30
13:52
Šodien gan pie garderobes bija milzīga rinda 😀 Kad jāčekojās ārā no viesnīcām, visi grib nodot somas.
Mana somma ir neprātā uzblīdusi. Es mēģjināju uzskaitīt cik katra cilvēka mantu es ielieku savā somā, bet man laikam jau sajuka skaits. 8 un 3? Man ir nelabas aizdomas, ka ir pārsniegts svara ierobežojums, jo, man liekas, ka es nopirku 10 kg, turpceļā man nosvēra 9,0 un es neesmu apēdusi savus riekstus un končas. Kā risinājums tika piedāvāts, vai nu samaksāt sodu/nopirkt papildus bagāžu, ja tas nav dārgi, vai uzvilkt mugurā tik daudz drēbju, ka soma sasniedz vajadzīgo svaru. Slikti tikai, ka manu drēbju krājumu pārsvarā sastāda zeķes un apakšbikses.
Vakar es atklāju, ka mūsu viesnīca ir kvartāla attālumā no nelielas kapsētiņas, turklāt es katru dienu tai esmu gājusi garām 😀 Netālu ir arī smuka cakainā stila baznīca, ja sanāks laiks, pusdienlaikā aizskriešu sabildēt.
Vakar izdarījām to, ko vajadzēja jau pašā sakumā – noskatījāmies atklāšanas runu. Pareizāk sakot, tās videoierakstu, jo mēs toreiz netikām iekšā zālē, bet visas lekcijas te tiek filmētas un pārraidītas internetā. Runa pamatā bija par hakeriem kā intelektuālu un aktīvu sabiedrības daļu, kas var (un mēdz to arī darīt) aizstāvēt vārda brīvību, vēlēšanu objektivitāti (pret melnās kastes tipa vēlēšanu skaitīšanas sistēmām) utt. “We come in peace” Kā arī par to, ka arī hakeri nevar vienmēr maģiski atrisināt jebkuru problēmu.
Turpceļā lidostā nedaudz aizdzērāmies kafijas dzērienus, kā rezultātā es dzirdēju personālo uzaicinājumu, adresētu man. Es devos uz lidmašīnu, bet mani kolēģi – uz tualeti, tāpēc tālāk es dzirdēju arī viņu uzaicinājumus. Vai nu es esmu nepareizi norādijusi, pērkot biļeti, Madaram titulu (Mrs/Mr/Ms), kas, manuprāt, nav taisnība, vai arī meitene nemāk lasīt: “Personīgs uzaicinājums Madarai…” Kamōn!
Liekas, ka telefona problēmas pārsvarā bāzējās tajā, ka viņš nemāk pielikt/pazaudē valsts kodu pirms numura, kā rezultātā notiek zvanīšana uz neeksistējošu numuru un laipnā vācu autoatbildētāja tante liek man neķēmoties un zvanīt pa taisno uz infirmary**. Laikam telefonam vecuma marazms.
*) Neesmu droša.
**) Tildes vārdnīca saka, ka šis vārds nozīmē slimnīcu vai (slimnieku) izolatoru.
Komentāru nav.
Hmm, nesaprotu, uz ko toreiz ir attiekusies piezīme (*).
Trešdien, 2010-12-29
19:51
Pazaudēju cepuri, liekas, ka vienā no lekciju telpām, un tā tiepīgi negrib atrasties lost&found^ daļā. Man salst ausis, turklāt es to cepuri biju aizņēmusies no Madara :/
Pirmajā dienā, kad ieradāmies, uz ieejas ārdurvīm bija viens uzraksts “Close the door”* ar daudzām izsaukuma zīmēm un vienu 1 galā. Otrajā dienā no rīta pāri šim uzrakstam un pa visām durvīm bija izlīmētas vairākas lapas ar agresīvāku uzsaukumu: “Close the fucking door!!!”** Pēcpusdienā uz katras no šīm lapām augšpusē bija ar roku uzrakstīts “PLEASE!”***
Blakus Berlīnes kongresu centram (vieta, kur notiek 27c3) ir lielveikals Alexa. Tā pagrabstāvā ir Maximai līdzīgs pārtikas veikals E-Reichelt, kur es pērku ūdeni. Blakus ir stendiņš “Aļonka – krievu specialitāte”. Tu var nopirkt vairākas manas mīļākās krievu konfekšu markas (piem, “Pķica ģivnaja”), daudzu ražotāju ikrus, krievu šnabi un konjaku (?) “Čornij Aist” un vēl veselu kaudzi visāda uzjautrinoša stafa, tai skaitā konfektes “Laima” un konfektes Gotiņa zaļajos papīrīšos ar margrietiņām. Dzīvi iztēlojos, kā ierodos mājas ar tekstu: “Čau, mammu, es atvedu suvenīru! Tās ir īpašās Gotiņas, viņas ir izceļojušas no Latvijas uz Vāciju un atpakaļ un tev nav nekāda veida kā pārliecināties par manu vārdu patiesumu!”
Ā, un es šodien vieksmīgi dabūju refundu par vienu plastmasas pudeli. Žēl, ka es izmetu otru. Un es uzzināju, kāpēc te konferences centrā tiek ģenerēts tik daudz stikla pudeļu – konkrētais pudeļu veids nav aplikts ar to atmaksājamo nodokli (tas neattiecas uz jebkuru daļa stikla pudeļu veidu). Uzzināju, ka līdzīga sistēma ir spēkā arī Zviedrijā 😀
Turpinu patērēt to zivju fast-food. Garnele ir un paliek garnele arī fastfood izpildījumā. Un konkrētā ķiploku mērce ir ļoti garšīga, lai gan tai nu nav nekāda sakara ar ķiplokiem. Ēšanas pauzes ir ļoti īsas – stundu, tāpēc meklēt krutāku ēdamvietu nav īsti laika.
^) “pazaudēts un atrasts”, atrasto mantu “birojs”
*) Aizveriet durvis
**) Aizveriet nolādētās durvis!!!
***) Lūdzu!
Komentāri.
Es: Vēl par durvju tēmu: vakar pēcpusdienā sāka klaiņot apkārt pāris uz oficiālā fona izdrukātas zīmītes “F**k the closing door!”****, ar un bez “please” sākumā. Pamata problēma ir tā, ka durvīm ir “lēnā” atspere un viņas aizvērt ir ļoti grūti – turās pretī.
****) Piedr**t durvju aizvēršanu!
Trešdien, 2010-12-29
15:02
Konferences lozungs ir “We come in peace”*, tas ir rakstīts arī uz manas rokassprādzes, kas nodrošina atļauju ienākt. Konferencei ir arī oficiālie T-krekli ar šo tekstu uz muguras, bet vakar es redzēju tāda paša dizaina kreklu ar uzrakstu “We come in bears”**.
Vakar bija lielisks talks***, kurā tika demonstrēts, ka noteikt GSM tīklā esoša telefona atrašanās vietu un noklausīties viņa sarunas, patiesībā ir viegli izdarāma lieta, vajag šādu tādu tehnisku zināšanu un vecu telefonu. Citiem vārdiem sakot, GSM bazēti telefonsakari nav neko drošāki par kaut kādiem publiskiem čatiem, vienīgā atšķirība, ka klausītāji neizsaka tev dzirdamus komentārus.
Šorīt klausījos zibenstalkus****, dzirdēju arī šo kolēģa runu. Tagad būs psiholoģijas lekcija, pirmajā slaidā ir caurpīdīgais kubs, kas griežās pārmaiņus te vienā, te otrā virzienā. Besī ārā 😀
*) Mēs nākam ar mieru
**) Mēs nākam lāčos
***) talk – runa, prezentācija. Nekā kopīga ar silikātiem.
****) lightning talk – īsā runa, prezentācija.
Komentāru nav.
Trešdien, 2010-12-29
0:27
Te ir kaut kads triks ar plastmasas pudelēm. Skatos veikalā: mazā ūdens pudelīte maksā 15 eirocentus. Kasē man iekasēja par viņu 40, un mēģjina kaut ko skaidrot par refund*. Neko nesapratu, padomāju, ka cena norādīta bez PVN. Pēcpusdienā paprasiju Kirilam un uzzināju, ka izrādās, tie 25 centi ir par pudeli. Ja tu aizej uz lielveikalu un atrodi tur pudeļu automātu, tu pie kases ar čeku vari iekešot čekā uzrādītos 25 eirocentus. Vai kaut kā apmēram tā.
Bet tātad par koncertu. Atnācu, konstatēju, ka varu tikt iekšā vairs tikai vienā auditorijā – tajā, kur ir lekcija ar nosaukumu koncerts. Tur uztājās viens vijolnieks + viens pianists + viņu draugs datoriķis. Viņi spēlēja klasisko mūziku, paralēli uz ekrāna laižot gan nedaudz informāciju par skaņdarbu, gan čata formā savas sarunas par mūziku, par brīvību un autortiesībām. Starplaikos starp skaņdarbiem pa videoklipam vai citam atbilstoši pielāgotam slaidam (piemēram, “zilais nāves ekrānam” līdzīgs ar tekstu par autortiesībām). Pamata ideja – uz Bēthovena un Debesī darbiem nekad nav attiekušās autortiesības, un tas lielā mērā ir veicinājis to, ka šie darbi vispār ir nonākuši līdz mūsu dienām. Pēc koncerta visi klanās un saka, ka tālāk viņiem nav nekas sagatavots. “We could have questions and answers… Or we could talk about hardware…”** – pie pēdējā vārda vijolnieks paceļ savu vijoli. Pēc tādiem un šādiem jautājumiem uzzināju, ka vijolniekam ir divi darbi – viņš koncertē un brīvajā laikā paprogrammē draugu kompānijā. Kā to var paspēt? Beigās kāds pajautāja arī par “hardware”*** – vijolniekam ir piešķirtā Stradivari vijole. Stilīgi. Pianistam klavieres arī bija kaut kādas speciālas.
Cilvēki aplaudēja, cik spēka (pēc paša koncerta, nevis atbildēm), cēlās kājās un auroja, kā rezultātā beigās tika nospēlēts vēl viens gabals un starpbrīdī – vēl trīs. Tos spēlējot, datoriķis tika izmantots par nošu turētāju vijolniekam (statīva nebija), un liekas, ka viņš neapvainojās.
Rozetes ir deficīts, kompis beidzās nost.
*) atmaksa, nodokļu atlīdzība utt.
**) mums tagad varētu būt jautājumu un atbilžu daļa… vai arī mēs varētu parunāt par tehniku (dzelžiem)…
***) tehnika/dzelži
Komentāru nav.
Trešdien, 2010-12-28
23:46
Kā no rīta sāku rakstīt aprakstu, tā aizdarījos citas lietas un tā arī nepabeidzu.
Pusdienu starpbrīdis neplānoti ievilkās: vispirms es, uzzinājusi, ka mani kolēģi īpaši ēst netaisās, aizgāju sabildēt Sarkano Ratsnamu, kurš tiešām arī šobrīd ir pilsētas valdes/domes mītnes vieta.
Nedaudz sabildēju to namu un tad paskatījos apkārt. Redzamas 2 baznīcas. Nu, ko, palūrēšu vismaz uz tuvāko. Rātslaukumā arheoloģiskie izrakumi, kamēr apgāju apkārt un izbridu visus sniegus, tikmēr konstatēju, ka laika līdz lekcijām palicis ne ļoti daudz, tāpēc nolēmu sperties pa taisno uz tālāko baznīcu, jo tā bija lielāka un smukāka.
Aizdevos tur, pastaigāju apkārt. Smuki. Apaļš kupols vidū, stūros četri tornīši ar mazākiem apaļiem kupoliem, skulptūras un tādi jaukumi. Beidzot kaut kas uz vispār pabaigās ainavas fona. (Šaja Berlīnes daļā standarta apbūve ir jaunāki vai vecāki padomju kluči. Nabaga berlīnieši, kam te jādzīvo 🙁 ) Pastaigājusi apkārt, konstatēju, ka baznīcas PR speciālisti bībeli nav lasījuši, vismaz ne to diezgan populāro frāzi par tirgus namiem. Baznīcā bija kafeinīca, suvenīru veikals un kas tik vēl ne. Ieeja baznīcā par maksu. Nogremzos, ka šis ceļojums man sāk iznākt sasodīti dārgs, noskaidroju, ka studentu biļete ir 3 eiro un nopirku. Spriežot pēc uzrakstiem, tā baznīca ir Berlīnes Doms.
Iegājusi iekšā konstatēju, ka esmu dabūjusi biļeti uz baznīcu, kurā pašlaik notiek koncerta mēģinājums. Altāra priekšā muzicēja apmēram 15 mūziķu ar dažādiem fideles veida (vijoļveidīgie) instrumentiem, tos vadīja viens tempramentīgs diriģents, kas brīžiem, iespējams, pat lamājās. Izpriecājusies par to, ka drīkst, un paklausījusies mūziku, atklāju, ka biļetē ietilpst arī muzejs un… Kā sauc pagrabu ar zārkiem? Kripta? Katakombas? Starp citu, nez kāpēc daži sarkofāgi bija arī pašā baznīcas telpā.
Muzejā (baznīcā iekšā bija arī muzejs) bija izlikti baznīcas plānošnas laikā izstrādātie modeļi. Vispirms divi visnotaļ detalizēti modeļi, kurus ap 18.. gadu beigām izstrādājis arhitekts, kam piedāvāts celt baznīcu pirmajam. Šie modeļi tautai (vai tomēr imperatoram) nebija iepatikušies. Blakus telpā ir ar kasti aizsegts pašreizējās baznīcas modelis. Pašreizējās baznīcas celšana pabeigta, ja pareizi atceros 1905.gadā. Kastē, kas aizsedz modeli, vairākās vietās atstāti lodziņi, kur var paskatīties uz dažām modeļa daļām. Pie sienas paskaidrojumā izlasīju, ka jau no sākta gala baznīcā ir bijis paredzēts šāds muzejs, bet tie modeļi, kas tur sākotnēji ir bijuši izstādīti, Otrā pasaules kara laikā ir tikuši pamatīgi sapostīti (daudzi vēl jo projām esot jārestaurē), un savukārt labi saglabājušies modeļi kara laikā ir glabājušies kriptā.
Runājot par kriptu – nu kuram maniakam ienāca prātā uz bērna sarkofāga likt bērnišķīga enģelīša / bērniņa skulptūru, kas no pusguļus pozas stiepjās uz augšu. Ritīgs zombijs. Vispār tas līķu pagrabs bija tāds drusku neomulīgs, kāpēc baznīcā jāglabā līķi, pat tad, ja tie ir karaliski un milzīgos sarkofāgos…
Kad nu es to visu apskatīju, un ieēdu kaut panētas garneles ar ceptiem kartupeļiem (fast-food jūras noskaņās, bet karaliskās garneles ir un paliek karaliskās garneles), tikmēr 1,5 lekcijas bija aizgājušas ķuķū – šeit lekcijas ir daudz īsākas kā Prāgā – tikai stundu.
Vēl mums te (konferencē) bija koncerts ar džeku ar Stradivari vijoli, bet to vēlāk.
Papildus piezīmes.
Ceļus šeit galīgi nemāk tīrīt. Nu, varbūt māk, bet to dara pārāk maz un pārāk reti, vismaz, ja runājam par ietvēm. Peros līdz potītēm vismaz pusi noietās trajektorijas… Nav jau dziļi, bet ilgtermiņā – ļoti apnicīgi.
Šī konference ir iezīmīga ar to, ka rindas ir vīriešu, nevis sieviešu tualetēs. Šīs konferences dalībnieki rada ļoti daudz tukšu dzēriena pudelīšu. Šajā konferencē regulāri var redzēt cilvēkus, kas lekcijā sēž ar plikām kājām (zābakos svīst). Garderobe maksā 1 eiro. Tā ir maza un pustukša.
Veikalā / biļešu kasē / utml. sarunas vedas daudz labāk, ja tās sāk ar “Hello / Excuse me, do you speek English?”* nevis uzreiz ar lietu. Prāgā tā nebija. Konferencē standarta protokols: kāds tev kaut ko murmulē virsū vāciski, tad tu saki “Excuse me?”**, un tad saruna sākās angliski. Nekā savādāk. Klusēšana vai jebkādas mīmikas izpausmes nepalīdz, noteikti jāpasaka kaut kas angliski.
*)Sveiki / Atvainojiet, vai jūs runājat angliski?
**) Atvainojiet!
Komentāri.
Es: Vēl šai konferencei ir raksturīga spontāna un skaļa aplaudēšana vai smiekli, kad kāds pasaka kaut ko lielisku.
Otrdien, 2010-12-28
22:53
Tā, tikko notika TAS: es uzlēju savam datoram moku. Tiesa gan, kompis bija aizvērts 😀 Bet uz grīdas ir kārtīga peļķe.
Man neveicas ar pārtikas atrašanu. Es atradu, ka netālu no Subway sendviču bodītes ir viena bodīte, kur pārdod sendvičus ar zivīm un garnelēm. Ja viņi pie garneļu maizes negāztu aso mērci, būtu lieliski. Vēl tajā pašā lielveikala stūrī ir taizemiešu bodīte. Bet zupu tur pagatavo, saliekot no sastāvdaļām: ieber bļodiņā vistu un dārzeņus un uzlej virsū šķidrumu. Mulsinoši.
Bet vismaz Starbucks zem putukrējuma palej dzeramu kafiju, nevis tādas drausmas, kā Rīgas Dubļu kafijā ;D Un kūciņas tur arī ir garšīgas, kad būšu mājās, jāpievērš uzmanība citronu keksiem.
Komentāru nav.
Pirmdien, 2010-12-27
19:44
Berlīnes konference no Prāgas atšķiras visos iespējamos parametros. Mazticamajos un neiespējamajos arī. Liekas, ka šeit latīņu valodu skolā neviens kā obligāto kursu nav apguvis.
Konferences nulles dienā (konferences programma sākas ar 1.dienu) džeki bija sanākuši, uzrīkojuši apspriedi par makbukiem un uzkonstruējuši tādu wireless tīklu, kuram pieslēgšanās momentāni izraisa makbuku analogu Windows zilajam nāves ekrānam (es nezinu, kādā krāsā viņš ir makosam, man liekas, ka bija melns vai balts). Izsludinātas 4 pakāpju balvas par šī tīkla “piejaucēšanu”. Pēc šāda ievada likumsakarīgi dzimst plāns internetu konferencē nelietot, bet kas to būtu devis. Pirmkārt, viesnīcā laikam interneta nav, otrkārt, mazā gaismiņā darbā sācies kaut kāds ugunsgrēks, “piedegusi” kaut kāda atskaite, kuras nepieciešamību nebiju pareizi sapratusi. Madars man uztaisija tuneli uz mājām un, kad internetu ikurāt nevajag, hārdvēriski slēdzu to ārā. Tā kā Zilie zobi man ir izslēgti vienmēr un kompi nepieskatītu es neatstāšu, tad vajadzētu būt puslīdz ok. Turklāt es varu cerēt, ka Madara datu ziņā tukšais, bet tikai vakar sainstalētais laptops ir drusku ievainojamāks un līdz ar to – interesantāks, ja nu kādam galīgi nav ko darīt.
Tātad es esmu Berlīnē Chaos Communication Congress numur 27 (27c3). Kafijas pauzēs par brīvu ēst nedod, jo šī ir neformāla konference. Pašlaik ir lekcija par USB. Pagaidām izklāsts ir gana vienkāršā līmenī un es pat visu saprotu 🙂
Bet tagad pie lietas, jāmēģina veikt puslīdz sistemātisks piedzīvojumu atstāsts. Pirmā labā lieta: lidojums nekavējās, nokļūšanai lidostā laika bonusi bija pietiekami, un šajā ziņā viss notika pareizi, neskatoties uz dažām neplānotām aizkavēm ceļā un dažiem gadījumiem, kad viens un tas pats jautājums tika noskaidrots 3 vai 5 reizes. Nu ko var gribēt pēc negulētas vai praktiski negulētas nakts pussešos no rīta.
Lidmašīnā mani kolēģi iegrima tik dziļi hacking sarunās, ka man radās iespēja parēķināt vienu no trūkstošajiem mājas darbiem. Neizrēķināju, tās ir kaitinoši, nu un, ka tas ir neobligāts papilduzdevums.
Mūsu dienas gaitas norisinās ap Aleksandra laukumu Austrumberlīnē – tieši vienā laukma malā ir konferenču centrs, kurā notiek 27c3, pāris kvartālus tālāk ir mūsu hostelis. Hosteļa tante nerunā angliski, bet to atsver ar ļoti nelielu vārdu krājumu un izteiksmīgu roku vicināšanu. Kāpjot augšā uz 2.stāvu, kur atrodas mūsu istaba, spriedām, ka viņa droši vien runā krieviski, jo diez vai vāciski stāvs ir “etaž”, bet tā kā vācu valodu neviens no mums nemāk, tad skaidri nezinām.
Vēl viena joma, kurā šis brauciens ļoti atšķirās no Prāgas, ir ēšana. Ja Prāgā ēdām steikus, knēdeļus, sutinātas ribas, tad šeit mani ceļa biedri metušies uz fastfood. Pirms konferences sākšanās bija garumgarā diskusija, vai jāēd McDonalds, KFC vai Subway “tostermaizes”, un vai jāiegriežās Starbucks pēc kafijas. Tā kā KFC neatradās, tad uzzināju kā garšo Subway dienas piedāvājums. Jānosūta pie viņiem Checz Airlines pavāri pamācīties, kā taisāma tiešām laba tostermaize.
Pusdienlaikā (pēc divām pirmajām lekcijām) pūlī maģiski pazaudējāmies/izšķīrāmies, un es nolēmu, ka tad labāk iešu apskatīt TV torni (tas ir tepat blakus Aleksandra laukuma U-bāņa stacijai), nekā meklēšu KFC. Gāju, gāju, un pēkšņi KFC atradās man tieši priekšā bez meklēšanas. Ieeju iekšā, kā tad, re, kur ir mani ceļa biedri! Nospēru viņiem vienu cāļa kāju, konstatēju, ka šis ēdiens man ir pa asu, un devos tālāk. Ok, mana kulturālā fast-food-u izglītība ir celta un ar to arī pietiks. Vāciešiem laikam ļoti patīk fast-food – visas malas pilnas ar tādiem burgeriem un šitādiem burgeriem, fish&chips, take-away kafijām un tamlīdzīgām lietām. Man drusku pietrūkst čehu attieksmes pret ēdienu – ziloņa lieluma porcijas fantastiski pagatavotas gaļas. Jā, čehu valodai fonā es ar dodu priekšroku attiecībā pret vācu valodu.
Man blakus (lekcijā) sēž panks, kas dzer aliņu. Madars atzīmēja, ka šeit ir daudz dīvainu cilvēku.
Aizgāju uz TV torni, konstatēju, ka rinda ir gana īsa, lai saprātīgi drīz tiktu augšā. (Vēlāk izrādijās, ka īstais izaicinājums ir tikt lejā.) Gida man nav, bet no wiki arī šo to var uzzināt par tuvumā esošajiem objektiem. TV tornis ir Vācijā augstākā celtne. Tāds spics puļķis ar bumbiņu galā. 203 metru augstumā ir skatītāju platforma ar iespēju apskatīties tiešām uz visām pusēm, un 206 metru augstumā ir restorāns, kas lēni griežās (apgriziens pusstundas vai stundas laikā). Uzbrauciens ar liftu, vidējais ātrums 6m/s. Uzbraucu augšā, konstatēju, ka redzamība ir nu tāda viduvēja. Kamēr apgāju lēnām apgāju apli, redzamība sniegputeņa dēļ bija samazinājusies vēl uz pusi, pat tuvumā esošo Sarkano Rātsnamu nevarēja nobildēt. Padomāju, ka iztērētos 10,5 eiro es vienalga nenožēloju, un iestājos rindā uz lejā braukšanu. Rinda bija diezgan gara, un tās beigu gals stiepās gar skatlogiem. Kamēr stāvēju rindā, Berlīne ieslēdza savas daudzās gaismiņas, sniegputenis pierimās un pavērās burvīgs skats uz krēslā grimstošajām celtnem (daļu no tām pirmajā aplī nebiju pat ievērojus). Tā nu es gandrīz izstāvējusi rindu, nevis pagriezos uz liftu, bet apgāju vēl vienu apli un tad stāvēju rindā vēlreiz.
Tikusi lejā no Torņa, sapratu, ka apskatīt Sarkano Rātsnamu man laikam uzreiz nesanāks (es TV Tornim par godu vienu lekciju nobastoju, bet pēc tam es gribēju atpakaļ, un šeit, kad kādā auditorijā vieta beidzās, tad tur vairs nevienu iekšā nelaiž; vieta parasti beidzās nedaudz pirms lekcijas sākuma). Nopirku Starbucks karsto šokolādi (tā ir tiešām garšīga) un devos atpakaļ uz lekciju.
Kamēr šo romānu rakstu, sākusies jauna lekcija. Cilvēki saslēguši ethernet tīklā no LEDiem taisītas lampas, sataisījuši lielu tīklu un taisījuši gaismas šovu pamestā daudzstāvu blokmājā, kas nākamgad, visticamāk, tiks nojaukta. Minhenē. Nav ļoti tehniski smagi, bet ideja ir savā īpašā veidā valdzinoša.
Komentāri.
Es: Telefons čakarējās – konektējās vaļā no tīkla. Bet ja arī ar viņu būs noticis kas nenovēršami slikts, vienkārši nopirkšu jaunu.