Par maz laika, par daudz dzīves. Hamburgas brauciena bildes ir šeit. Lai kalpo par kārdinājumu nākamajam kongresam.
Tag: 29c3
-
Santpauli vēlreiz
Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.
Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.
Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.
Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.
Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.
Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.
P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.
-
Mazliet baznīcas
Šodien zibensreferātu starplaikā pienāca kaut kāds hakeris un vienam no mūsu grupiņas jautāja, vai viņš ir piedzēries, ka tāda interesanta izruna. Un ko viņš darot… Un vispār cilvēkam ļoti gribējās parunāties 🙂 Iemācījos spārnoto frāzi, ka tie, kas strādā ar vecajām sistēmām un mēģina padarīt viņas pieejamas un lietojamas mūsdienās, ir programmētāji-ekologi.
Vakar dabūju kongresa uzlīmes. Šodien ir pēdējā kongresa diena, no vienas puses jūtos ļoti nogurusi, no otras puses – beidzot pieradusi pie valodas un intensitātes, un tagad viss beidzās. Bā. Bet varbūt man tomēr vajadzētu janvāra sākumā paņemt vēl pāris dienas brīvas un atpūsties no atpūšanās. Bet varbūt es vienkārši kongresa sākumā biju slima un tāpēc tik ļoti noguru.
Vakar divatā izmetām nelielu līkumiņu pa naksnīgo Hamburgu, safotogrāfējām netālu no dzīvokļa esošo Mihaēla baznīcu un vēl šādas tādas vienkārši Hamburgas ainiņas. Daudz stipri lielu māju, gan “stiklainās”, gan šis tas mazliet vecāks. Iekšā baznīcā gan netikām, bet no ārpuses ļoti mīlīga – vidēji liela, sarkana, ar vidēji lielu daudzumu skulptūru un caku (visiežāk baltu) un smuki izgaisnmotiem logiem ļoti dažādās formās. Tornis ir pelēks, kantains, bet man neierasti noslēdzas ar kupolu, kas balstās uz diezgan augstām kolonnām. Vēl neparasti bija tas, ka baznīcas daudzās durvis bija numurētas kā tādi dzīvokļi – es vienā sānā redzēju 8, 9. 10. No rītiem es vienmēr steidzos, vakarā no CCH izejam, kad ir jau tumšs un viss ir aizvēries (vai tūlīt, tūlīt aizvērsies), līdz ar to kongress nav diez ko piemērots fototūrismam. Varbūt kaut ko rīt priekšpusdienā.
Dzīvoklī esmu sākusi justies patiesi mājīgi. Kā pa miglu atceros, ka kaut kad naktī piesolīju spilvenu vardarbību tam, kura modinātājs zvana jau kuro minūti.
Laiks silts, ap nulli, vairs nelīst. Ziemas jaka te nav tas vispiemērotākais apģērbs, turklāt manējā laikam taču mitruma dēļ ir sakusi spēcīgi ost pēc suņa. Vens no mūsu biedriem jau otro dienu skraida adītā jakā, cimdos un šallē. Vācieši turpina būt kā jau vācieši – bez gara un brīžiem kaitninoši liekvārdīga uzaicinājuma angliski nerunās, neizpratnes pilna sejas izteiksme noteikti nav motivācija mainīt valodu. Man garšo šejienes bulciņas, mīkstas, saldas, smaržīgas, bet tas noteikti ir subjektīvi, jo viņas pamatā pārstv kategoriju “cukurs ar cukuru”. Hamburgā neesmu redzējusi to jūras velšu fastfūdu, ar kuru barojos pirms diviem gadiem Berlīne, bet tie biedrīša atrastie Džima Bloka burgeri ir visnotaļ labi. It īpaši, kad par burgeru nosauktais ēdiens ir salāti, liela, apcepta karbonāde un krāsnī cepts kartupelis ar krējumu. Jā, par to es piekrītu, ka tas tiešām ir jāēd ar nazi un dakšiņu. Šodien uzticēju sava ēdiena pasūtīšanu vienam vāciski runājošajam latvietim, jo tā šķita ticamāk, ka dabūšu īsto lietu. Viņi ar viesmīli norunāja krietni daudz minūšu, kamēr tika skaidrībā 😀
Ēdot nokavējām nākamo referātu, tāpēc tā beigu daļu es pavadīju staigājot pa kongresu centru un fotogrāfējot. Tā kā cilvēkus fotogrāfēt nedrīkst, tad baigi daudz bilžu nebūs, bet nu pa kādam piemiņas nieciņam vajag :).
Tagad klausos priekšpēdējo referātu, un vēl palikusi noslēguma uzruna. Eh. Eh. Vakar vai aizvakar viena draudzene teica, ka mazliet apskaužot mani, ka esmu vietā, kur šad un tad uzstājas cilvēki, ko viņa ļoti ciena. Mazliet to apdomājusi, sapratu, ka man vajag vairāk stāstīt, ka C3 ir viens no lieliskākajiem pasākumiem, ko zinu, un es ļoti iesaku ieinteresētajiem cilvēkiem viņu apmeklēt.
-
Burgers
Vakar dabūju draudzenes lūgto autogrāfu. Meitene, kam man tas bija jāprasa, protams, nebija nedz demonisks astoņkājis, nedz milzu tūkstoškājis, nezinu, kāpēc man bija tik briesmīgi jābaidās. Vēl es vakar beidzot piedzīvoju kaitinošo situāciju, kad “Room is full” zīmīte pie zāles ar man interesējošo lekciju tiek izkārta man teju deguna priekšā un iekšā es netieku. Divreiz. Patiesībā tā ir laba statistika. Vakarā mums nekādu lielo plānu nebija, tāpēc apņēmos laicīgi iet gulēt. Kā tad. Trijos. Neatceros tikai, vai pēc Latvijas laika vai vietējā.
Rīta pusē pie infogalda atdabūju savu vakar pazaudēto zīda lakatu. Laikam tā man kļūs par kongresa tradīciju – zaudēt un atrast nelielas, apsildošas lietas.
Pusdienās samazinātā sastāvā (2 mūsu biedri bija palikuši dzīvoklī – gulēt un/vai hakot) bijām uz “kruto” burgeru ēstuvi. Tīri garšīgi, ja neskaita to, ka atkal sapinos vācu valodā un visā. Pusdienu laikā daudz komentāru un apspriešanas izpelnījās fakts, ka burgerus te pasniedz uz porcelāna šķīvīša un gandrīz visi tos ēda ar nazi un dakšiņu.
-
Nieki
Negaidītā, bet jaukā kārtā viens no mūsu dzīvokļa biedriem iniciēja vakariņu gatavošanu. Jā, mēs esam izmitinājušies nevis dzīvokļu viesnīcā, bet tiešām īstā, autentiskā dživoklī, kuru tā saimniece mums izīrē, neizvācot ārā savu iedzīvi (ui, cik viņai ir daudz kurpju!). Vakariņu gatavošanas procesā daudz spriedelējām par saimnieces ēst (negatavošanas) paradumiem – nevarējām atrast taisnus nažus, gaļas āmuru un cepamo lāpstiņu un vēl šo to. Gaļas āmura dēļ gaļa sanāca pasīksta, bet citādi vakariņas ierullēja. Un no rīta mums bija garšīgas, mazliet saņurcītas pankūkas – cepējs čortojās, ka, lai pagrieztu pankūkas bez lāpstiņām, vajag azbesta rokas. Man ir tāda sajūta, ka pankūku pieprasījums ievērojami pārspēja piedāvājuma ātrumu un pieejamo laiku, tāpēc tiek apspriests plāns vakarā turpināt. Kaut kur gatavošanas procesā tika apsriests pannas dīvainais tadžinai līdzīgais vāks, kas bija vienīgais, ko atradām.
Konferencē episki un ārkārtīgi aizraujoši referāti mijas ar tādiem, kas mani galīgi nespēj piesaistīt, un tādiem, ko es absolūti nesaprotu. Tieši pēc pusdienu pārtraukuma sekoja tikai vāciskie referāti, tāpēc trīs no mums paņēma garāku pusdienu pārtraukumu kvalitatīvas pārtikas vārdā. Puiši aizveda mani uz tīri pieņemamu itāļu restorānu. Ņam, ņam. Ceturtais no mums devās meklēt Western Union. Ja šitā turpināsies, man izveidosies permanenta asociācija starp C3 un cilvēku, kas meklē WU. Lai gan atpakaļ atgriezos laicīgi, tomēr sapinos meistarībā un nokavēju iespēju tikt auditorijā, kurā notika attiecīgās sesijas interesantākā lekcija – auditorija ātri pārpildījās, un tur vairs nelaida iekšā krietnu laiku pirms lekcijas sākuma.
Vakar vienam puisim bija ar ūdenskrāsām zīmēta prezentācija par telefoniem. Viņa līdzautors esot pēc prezentācijas saskenēšanas aizrādījis, ka viens vārds ir sistemātiski nepareizi uzrakstīts visos slaidos. Lielajā zālē katra otrā krēslu rinda ir pārtaisāma par galdiņiem, nolaižot krēslu atzveltnes. Tradīcija aplaudēt katru reizi, kad kādā prezentācijā kāds pasaka kaut ko ievērības cienīgu, plaukst un zeļ. Kā arī tad, ja ar projektoru vai prezentāciju radošo datoru notiek kaut kas smieklīgs. Vienam runātājam netīšas uzspiešanās uz klaviatūras rezultātā vispirms minimizējās prezentācija, pēc tam windows aizgāja uz shut down un pirms tam update instalēšanu. Runātājs brīdi pabrīnijās un tad mierpilni teica: nu labi, tur tāpat tālāk nekā būtiska vairs nebija, iztiksim bez. Tas bija prezentācijas pirmajā pusē.
-
Sarkano lukturu ielas apmeklējums
Atbraucām veiksmīgi. Hamburgā līņā, no sniega ne mazāko ziņu. Nolaidāmies jau stipri vēlu, aizgājām uz dzīvokli, kur mitināsimies, un tad uz kongresu centru piereģistrēties. Hamburga izrādījās manam GPS-am nepiemērota pilsēta – pagāja kāda pusstunda vai pat vairāk, kamēr ieguvu pirmo patstāvīgo kontaktu ar satelītiem. Pēc piereģistrēšanās kādu brīdi nevarējām atrast kopsaucēju, kas būtu nākamā nepieciešamā lieta – internets vai ēdiens. Beigās puiši piezemējās blakus esošās stacijas makdonaldā meklēt internetu, kamēr es stāvēju ārā, gaidot, kad GPS beidzot atradīs satelītus. Satelīti atradās, turklāt tagad beidzot ļoti ātri, internets – vairāk nē nekā jā. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, izmetām krietnu loku pa pilsētu, redzējām vairākas vientorņa baznīcas un pāris mazām lampiņām izgaismotus Ziemassvētku tirdziņus, bet viss ir pilnīgi un galīgi ciet. Tas bija ap desmitiem kalendāra sarkanās dienas vakarā. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, GPS pāris reizes izspēlēja triku “man šķiet, mēs atrodamies kvartāla vidū uz mājas jumta”, kā rezultātā es izvedu mūs pa lieki līkumotu maršrutu, kas pats par sevi nebūtu nekas smieklīgs, bet puiši pamanīja to tikai vēlāk, kad gāja kaut kur nākošo reizi.
Puse mūsu dzīvokļa biedru pēc atgriešanās, davās tālākos pārtikas meklējumos, otra puse, mani ieskaitot, palika viesnīcā. Izrādās, te arī picas brīvdienu naktīs nepiegādā… Beidzās viss ar to, ka mēs ēdām vakariņas ķīniešu restorānā, kas ir vaļā līdz trijiem naktī, sarkano lukturu rajonā netālu no vairākiem sexšopiem.
Aizgāju gulēt ātrāk, pārējie palika hakot. Man palika iespaids, ka pārējie taisās celties agri un iet kaut kur – kurš meklēt Western Union, kurš – pārtikas veikalu, bet es jutos pārmiegojusies bezjēgā un uzliku modinātāju, cik vēlu vien var.
No rīta zvana modinātājs, mans. Dzīvoklī miers un klusums. Nobrīnos un mazliet saskumstu – tiešām es būtu nepamanījusi, ka pilnīgi visi aiziet? Āā, kaut kur bija dziļa miega epizode, kurā es tīksmi izstiepos pa visu dīvānu, kad piecēlās otrs biedrs, kas nomitināts uz šī paša dīvāna. Sasodīts, tas gan ir viens šaurs dīvāns, briesmīgi uzmanīgi jāguļ, lai netīšām nenoelkoņotu neko nenoziegušos cilvēkus. Man būtu licies, ka piedāvāt tādu kā divguļamo ir mazliet nepieklājīgi, bet vismaz spilvens jauks. Ejot meklēt rīta tēju, atklāju, ka patiesībā dzīvoklī ir tik kluss tāpēc, ka vannas istabai ir laba skaņas izolācija un viens no biedriem bija tur, savukārt pārējie vēl guļ.
Hamburgas kongresu centrs ir liels un diezgan ērts, neskatoties uz visām sentimentālajām atmiņām par Berlīnes kongresu centru, jāatzīst, ka ir jauki, ka CCC pārcelts uz šejieni. Tik daudz vietas, gaiteņu un stāvu (četri, turklāt praktiski visā platībā arī tiešām ir pieejami kongresam), ka 1.zāli meklēju diezgan ilgi pat par spīti bagātīgi izliktajām zīmēm. Un par spīti tam, ka viņa ir ļoti liela un aizņem lielu centra daļu.
Testēju hakeru dzērienu Club-Mate. Pirms 2 gadiem noraidīju kā negaršīgu, bet tagad garšo. Dabūju aizpagājušā gada T-kreklu. Viss iet labi, tikai šausmīgi nak miegs.
Atklāšanas runa tāpat kā pirms diviem gadiem veltīta “Total Surveillance State” tematikai. Iesaku.
Un ļoti nāk miegs.