Tag: Ainaži

  • Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

    No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

    Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

    Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

    – I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
    – Rekur zvana poga, piezvani.

    Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

    Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

    Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

    J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

    – Kas noticis?
    – Man mutē ielidoja lapsene!
    – Pag, nopietni?!?!?!
    – Jā. Bet neiekoda.
    – Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau  sāk kļūt par sliktu tradīciju.
    – Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

    J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

    Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.

  • Tallinas atvaļinājums, 1. diena. Pārvietojuma uzdevums.

    Ceļojumus, kuros jābrauc ar savu mašīnu, ir arī daudz vieglāk mežonīgi iekavēt – tieši tāpēc, ka it kā jau neko nevar nokavēt. Tomēr šoreiz mēs atbilstoši plānam apmēram vienpadsmitos no mājas arī izkustējām. Rīgu ir piemeklējusi tropiskā vasara ar tropiskām naktīm, lai vai ko tas arī nozīmētu vēl bez vājprāta karstuma, un mēs ar zināmām ilgām cerējām uz Tallinā solīto pāris grādu vēsāko laiku.

    – Kur viņi visi brauc – darba dienas vidū?! – es brīnījos, lavierēdama pa nomācoši pilno Via Baltica.
    – Mmmm, nu varbūt viņiem darbs tāds?

    Dziesmu liste apgāja trīs apļus, mēs uzlikām vēl dažas dziesmu listes, un tad vēl dažas dziesmas, un tad beidzot tieši pirms Ainažiem J. nolūkotais krodziņš “Pļavas” bija klāt. Izkāpjot pirmais secinājums bija, ka ārā vēl jo projām ir karsti un briesmīgi un mašīnā bija labāk.

    Krodziņš (un viesnīca) iekārtots jaukā, šķiet, nosacīti nesen renovētā vecmājā. Garā ēka ar tradicionālo divslīpu jumtu radīja zināmas aizdomas – ka tik te jau izsenis nav bijusi iebraucamā vieta. Skandināviski pelēcīgais, diezgan askētiskais iekštelpu dizains, kas it kā ārākrītoši, bet patiesībā atdzīvinoši bija papildinats ar pabanālām sirsniņām un šādiem tādiem vēl ķiņķēziņiem, momentā izpelnījās manu ievērību un mīlestību. J. pastā bija gandrīz tik pat daudz siera, kā mēs mājās liekam (un mēs liekam visu pasaules sieru), savukārt mana jēra kāja bija liela un mīksti izsutināta. Un biezajās sienās šķita tāds kā mazliet vēsāks. Ēdām un baudījām dzīvi. Un lai nebūtu uzreiz jāiet prom, paņēmām uz abiem vienu lavandas krēmu brulē. Izrādās, lavanda labi piestāv brulē krēmam!

    Atgriežoties pie mašīnas, secinājām, ka tām mušām, kas maskējas par lapsenēm, bet nav lapsenes, laikam garšo pirms pāris dienām Rīgā uzklātais auto vasks – auto bija apsēdusi vairāk kā piedienīga deva šādu indivīdu.

    Rīgā nebija sanācis nopirkt saules aizsargkrēmu, savukārt Ainaži neko nebija dzirdējuši par to, ka ziemeļos esot vēsāks. Tā nu pa ceļam uz molu iebraucām Topā pameklēt arī to (citējot J., bļ&ģ, Waze, kas tas par s**u līkumu, kur tu mūs ievedi?!). Ainaži, protams, nav aizsargkrēmu galvaspilsēta, dabūju atkal to pašu, kas man smird, bet ko nu daudz.

    Taciņai, kas no tuvākās parkošanās vietas ved uz molu, ir uzlikta zīme “taka slēgta”, mēs likumpaklausīgi gājām atpakaļ uz otru taku. Kad tiekam līdz mola sākumgalam, kur akmeņi veido smuku, gludu klājumu, entuziasma mums ir daudz pat par spīti saulei. Mola vidū, kur akmeņi pajukuši, sāku apdomāt, kā nu būs atpakaļ tikšana, bet pašā galā mols beidzot kārtīgi iestiepjas jūrā, vējš plivina matus un nav īsti svarīgi, kā mēs tiksim atpakaļ.

    J., tūlīt pēc atnākšanas: – Tagad mēs iesim atpakaļ?
    Es: – Nē. Tagad es te apsēdīšos un atpūtīšos.

    Izrādījās, ka J. atšķirībā no manis šo molu nekad nav redzējis, es kaut kad ļoti sen atpakaļ, maza būdama, biju. Tā nu viņš priecājās par to, kamēr es ar neviltotu interesi nopētīju no sev pazīstamās Saulkrastu jūrmalas tik ļoti atšķirīgās piejūras pļavas – nekādu priežu, bet pa pilnam niedru. Randu pļavas. Pēc visa spriežot, jūra paisuma laikā ieplūst tālu iekšzemē, taču pašlaik nepārtraukti mitrajās smiltiņās aug maza, jocīga zālīte un kaut kādas biezlapu puķītes. Un šiverē melnais miljons mārīšu. Šķita, ka citreiz gadā neesmu redzējusi tik daudz mārīšu kā te pāris stundās.

    Lai tiktu atpakaļ, pagājām pa jūrmalu mazliet uz Rīgas pusi, un tad griezāmies uz pilsētu. Iznācām Ainažos tieši pie Jūrskolas muzeja. Tam priekšā izlikta mazītiņa bāciņa – tā ilgstoši rotājusi mola tālāko galu, taču 1986. gadā iegāzusies jūrā. Pēcāk izvejota un uzstādīta šeit pie muzeja. Blakus, vien daždesmit metrus tālāk redzama liela, bākai līdzīga mūra celtne, kurai tieši blakus zīme “privātīpašums”. Tā arī nesapratu, kas tas tāds. Taču redzējām arī pāris zemē ieaugušus metāla stabus ar dzelceļa apkalpes ierīču paliekām – kaut kādas lamapas vai virziena rādītāji. Sireāli, jo dzelceļa ta nav. Bet esot bijis – mazbānītis – pat uz mola.

    Vēl es uzzināju, ka izkratīt jūrmalas smiltis no vaļējo purngalu kompresijas zeķēm (kāds idiots dažas dienas pirms ceļojuma samocīja potīti) nav tik traki, kā sākumā likās.

    Pēc Ainažu pannas mašīnas kondicionieris bija dieva svētība, tomēr attālums no Ainažiem līdz Tallinai šķita vājprātīgi garš.

    – Nu gan ceļš, es te zāģēju uz simtu, un sajūta, it kā es te stāvētu…
    – Pag, ko, nopietni?! man šķita, Tu ap sešdesmit čunčini…
    – Nop.

    Pēc tam, kad bijām pārliecinājušies, ka J. telefonā nav pieglabāts pietiekami daudz uzmundrinošas Gogol Bordello mūzikas, mēs tomēr nokļuvām Talinā. Gandrīz viss ceļš līdz viesnīcai bija vienkāršs un nepārprotams, bet, jau gandrīz klāt esot, es nepamanīju vienu apli – tur bija jābrauc iekšā, bet es pa malu izbraucu pirmajā izejā ārā. Waze, izpalīdzīgs mākslīgais intelekts būdams, ieveda mani apgriezties sānieliņā… Un es sazinkā attapos rullējot augšā milzīga universālveikala (Vira Kesku) autostāvvietā. Aizbraucu tur – šlagbomis priekšā, šķiet, jāmaksā. Iekritām apjukumā, izkritām no apjukuma, bet nu, citas iespējas nav, spiežam šlagbomja pogu, kas nu būs. Dabūjām biļeti, apmetām loku, atradām izeju, atdevām biļeti otram šlagbomim, tas mums pateica “laimīgu ceļu” un prom bijām. Nezinu, vai viņiem ir pirmā stunda par brīvu, vai arī speciālgadījums tādiem lohiem kā man, bet tā nu mēs neko nemaksājām.

    Pēc tam izrādījās, ka J. nav dabūjis pareizo Waze punktu, un esam drusku blakus. Bet rajons tāds ar milzīgām ielām, apļiem un iepirkšanās centriem. Katrs lieki nobrauktais metrs nozīmē kārtīgu pirueti, lai tiktu atpakaļ. Nočortojos, un braucam. Nepaiet ne pāris krustojumi, kad dienas nogurums uzvar labāko mūsos:
    – Tev jābrauc te taisni!
    – Šī josla ved pa labi, tad man jābrauc blakus joslā, lai būtu taisni!
    – Nē, Tev jābruc te taisni!!!
    – Nolādēts, TE nevar TAISNI!!!

    Apmainamies ar austrumu spēkavārdiem, es nepieklājīgi vēlu pirms krustojuma pārkārtojos citā joslā (šķiet, ne tur, kur J. mani sūtīja), un sazinkā es attopos kaut kādā Europark autostāvietā. Nekas nav skaidrs, bet vismaz var karti apskatīties. Izrādās, tepat blakus jābūt. Labi, mums nebūtu jāstāv šajā stāvvietā, bet… Jācer vienkārši, ka neuzliks sodu tuvāko 10 minūšu laikā.

    Jep, viesnīca tiešām ir blakus mājā. Bet ar apsolīto autostāvvietu viņi mani ir uzmetuši, viņiem visas vietas ir pilnas, jo te ir sasodīts pilsētas centrs un visur viss ir par maksu, tāpēc es vienkārši aizeju, atrodu Europark automātu un iedodu viņam 10 eiro par tuvāko diennakti. Patiesībā nav nemaz tik slikti, viesnīca par to pašu prasītu 8 eiro. Un man vairs nekur nav jābrauc. Āmen.

    J. paņem čemodānu, un mēs ieveļamies savā istabiņā. Tā ir maza, ļoti maza un tajā nav koncioniera, jo es pavasarī neiedomājos, ka tas varētu būt svarīgi. Bet J. ir sajūsmā par smieklīgo pusotrajā stāvā novietoto gultu, es iztempju puslitru ūdens un stress ir beidzies. Atvaļinājums.

    Turklāt mums ir duša. Kas gan tropiskajos ziemeļos ar 30 grādīgām dienām var būt labāks par dušu numuriņā?!