Nu, gadījās tā, ka Itālijai jādod vēl viena iespēja – Turīnā ir milzīga un jomā visnotaļ svarīga konference. Pēc nogurdinošās Neapoles pieredzes es izčīkstu, lai J. paņem atvaļinājumu un pievienojas man kā atbalsta grupa.
Šausmīgi negribas lidot ar pārsēšanos, tas ir gan dārgi, gan nogurdinoši, gan videi nedraudzīgi, tāpēc tiek nolemts lidot uz Milānu un tālāk uz Turīnu braukt ar vilcienu. Datumi sakrīt tā, ka jālido ar Ryanair, tautā sauktu arī par raini. Lidojums ir pēcpusdienā un es skatos, ka mēs visticamāk nokavēsim Turīnas viesnīcai paredzēto iereģistrēšanās laiku, jo Turīnā ieradīsiemies pārāk vēlu. Uzrakstu viesnīcai jau laikus, viņi saka, ka atsūtīs instrukcijas, kā pašiem tikt iekšā, un palūdz man aizpildīt kaut kādu jocīgu personas datu anketu pilsētas nodokļu vajadzībām, es aizpildu, iedodu viņiem J. telefona numuru, kur sūtīt instrukcijas (jo darba dalīšana + J. mazāk apmaldās) un ar paveikta pienākuma apziņu to visu aizmirstu.
Pēdējā dienā pirms lidošanas Turīnas viesnīca sāk rakstīt J., ka anketa nav aizpildīta un tūrisma nodoklis nav samaksāts. Anketas saite ir pieejama, mēs ar J. pārbaudam, ka (1.) personas dati tur ir aizpildīti, (2.) anketa saka, ka maksāt neko nevajag, un (3.) pēdējais logs gļuko, pēdējo “proceed” (turpināt) nav iespējams nospiest. J. iedzirkstī profesionālā kretīnisma gēns, viņš grib apskatīties arī no datora, izpētīt tīkla pieprasījumu secību un ko tik vēl ne, bet es uzstāju, ka viesnīcas pārstāvjiem nav jāzina, ka J. ikdienā testē nestrādājošas tīmekļa lapas, un jāsaka, ka anketa nestrādā, un viss.
Gods kam gods, viesnīcas pārstāvji patiesībā diezgan labi runā angliski un J. izdodas viņus ātri pārliecināt, ka anketai mēs neko padarīt nevaram. Tūrisma nodokli nākas jau lidojuma dienā pārskaitīt uz kādu dīvainu privātkontu, bet vismaz izskatās, ka būs kur gulēt, un tas šoreiz šķiet galvenais.
Rīgā mēs atklājam, ka 22. autobusa pietura ir daudz, daudz tuvāk centrālajai dzelzceļa stacijai, kā es atcerējos, un tas iedod patiesi patīkamu “mēs varbūt dzīvojam nākotnē” sajūtu.
Vairāk kā 10 gadu ar raini nav lidots, un es ātri sāku atcerēties, kāpēc. Vispirms krāmējoties izrādās, ka man, lai gan ir nopirkta nododamā bagāža, nav laptopa izmēra rokasbagāžas, un tas īsti nav tas, ko es domājos esam pirkusi. To apejam, ieliekot manu laptopu pie J., kam ir normālā rokasbagāža. Lidostā rainis kavē, brīdī, kad mums jau bija jākāpj iekšā, tikai atbrauc mūsu lidmašīna un no tās sāk birt ārā iepriekšējie pasažieri. Lidmašīnas salonā krēsli ir indīgi dzeltenzili (mēs ar J. kādu brīdi spriežam, kā lufta, kas lieto gandrīs tās pašas krāsas, pamanās dizainiski būt daudz mazāk nomācoša), šaurība un troksnis ir milzīgi, un pirms pacelšanās ir arī sasodīti karsts un smacīgs. Fakti, ka vasara jau sākas un raiņa lidojumi ir relatīvi lēti, nodrošina to, ka salonā ir neierasti daudz mazu, apjukušu un niķīgu bērnu. “Jaunā paaudze jāciena, jaunā paaudze jāciena” padomāju es un īpaši ātri atrodu ausu aizbāžņus. Bergamo, kas ir netālu no Milānas esošā lidosta, ko lieto rainis, esam gandrīz stundu vēlāk kā solīts. Laikam jau labi, ka nenopirkām Turīnas vilciena biļetes laikus, jo tie vilcieni, ko plānojām, ir aizgājuši.
No Bergamo vilciena pa taisno uz Turīnu nav, braucam ar autobusu caur uz Milānas centrālo staciju. Pie lidostas ir rinda dažādu pārvadātāju autobusu, kas visi kursē uz to pašu centrālo staciju. Vizuāli ievērtējam, ka gan jau pirmais brauks tas, pie kura ir rinda, un dodamies turp. Autobusa personāls ik pa brīdim izkliedz, ka lielie čemodāni jāliek autobusa bagažniekā, J. paklausīgi arī uzreiz ieliek. Kaut kā tā sanāk, ka J. rindā ir tādu gabaliņu aiz manis. Es samaksāju un iekāpju, un apsēžos jau gandrīz pašā autobusa aizmugurē. Tad atnāk autobusa vadītājs saskaitīt tukšās vietas (tās ir divas) un es saprotu, ka laikam J. netiks ielaists, viņš bija rindā krietni tālāk… Taču J. kaut kā pamanās izspēlēt triku “bet mana sieva un čemodāns jau ir autobusā!!!” un viņš ir pēdējais cilvēks, ko ielaiž.
J. ir izlasījis, ka ir lētie un dārgie vilcieni, mūsu mērķis ir braukt ar lēto. Milānas stacijā orientēties nav šausmīgi grūti, taču mēs tomēr vispirms pamēģinām nopirkt biļetes kādā nepareizā stendā, no kura mūs aizsūta uz biļešu automātiem. Automāts nogļuko un pasaka, ka viņam gadījās nezināma kļūda. Tad pienāk laipna darbiniece un ļoti patīkamā angļu valodā paskaidro, ka šim automātam nestrādās kartes. Ir palikuši šovakar tikai divi vilcieni un tuvākajā no tiem (tam bija jābūt pēc 10 minūtēm, bet tas 10 minūtes kavēs) zemākā komforta klase vairs nav pieejama. Es pērku lētāko, kas ir, un uzreiz 2 biļetes, nākotnes grāmatvedības apsvērumi be damned. Mums abiem ar J. iedod vienu biļeti (vienu papīrīti), taču mūsu sēdvietas ir katram savā vagonā. Kā mēs to izskaidrosim kontrolierim, neviens nezina, tāpēc biļete paliek pie manis, bet J. to nofotogrāfē. Taču tā kā J. sēž ar sejas masku, viņa blakussēdētājs nobīstas un aiziet sēdēt citur, un es pārsēžos J. blakus, vēl pirms mēs satiekam biļešu kontrolieri.
Vilciens brauc ar ātrumu 300 km/h, un šis ir visplatākais sabiedriskā transporta krēsls, kādā es jebkad esmu sēdējusi. Man piezogas pavisam nelielas aizdomas, ka, iespējams, šis nebija tas lētais vilciens. Iespējams, lētā vilciena biļetes jau bija izpārdotas vai arī tas aizbrauca, kamēr rainis kavējās ar mūsu laicīgu nogādāšanu Bergamo.
Vilcienbrauciens lutina ar ārkārtīgi skaistiem skatiem. Fonā visu laiku ir kalni, apkārt klejo lietusmākoņi un saule laižas uz rietu, bet vēl neriet – ir tā sauktā zelta stunda. Šādā ātrumā braucot telefons kartupelis tiešām nav piemērots fotogrāfēšanas rīks, taču es vienalga uzcītīgi mēģinu.
Turīnā ir 2 dzelzceļa stacijas. J. ir vairākas reizes rūpīgi skatījies, kuru mums vajag, bet beigās mēs tomēr esam nopirkuši biļeti līdz nepreizajai un tajā arī izkāpuši. J. apgalvo, ka nav liela starpība, bet reāli tā izrādījās kārtīga vairāk kā pusstundas pastaiga. Ir pamatīgs vakars, visa diena ir pavadīta ceļā, tāpēc to, ka patiesībā šajā situācijā lielas pūles varēja aiztaupīt, braucot ar metro, es saprotu tikai nākamajā dienā. Taču mēs pārliecinoši secinām, ka Turīna kā pilsēta mums liekas pierastāka un saprotamāka kā Neapole. Zaļāka. Visticamāk nav pēdējās desmitgadēs bijusi spiesta pārdzīvot ar atkritumu krīzi, kas saistīta ar mafiju. Vairāk velosipēdu, mazāk motoroleru. Luksofori ir visur, kur vajag, nav jāskrien pāri ielai kā trakam.
Viesnīcā/dzīvoklītī tiekam iekšā bez problēmām, lai gan pašiekļūšanas pamācības atsūtītais video ietver trīs dažādas durvis un nelielu pastaigu caur random pagalmu ar riepu servisu. Sēžot viesnīcā uz dīvāna, ir drusku tāda sajūta, it kā kājas būtu nokritušas jau pirms kilometra. Ir tikai viena problēma – šīsdienas nopietnākā maltīte ir strauji sažļembāta sviestmaize Milānas stacijā. Tā bija laba sviestmaize, bet…
J. piemeklē nezkāda ģenialitātes dzirksts, viņš atrod ēdamvietu, kas ir gan vaļā desmitos vakarā, gan atrodas tikai 7 minūšu gājiena attālumā, gan pat puslīdz ciešami novērtēts internetā. Es neuzdrīkstos debatēt par to, kāda žanra ēstuve tā ir vai nav.
Pica (ar bumbieriem un zilo sieru) tur ir tiešām laba, lai gan man ar zināmu mulsumu jāatzīst, ka Neapoles pica man pirms pāris mēnešiem garšoja labāk. Drusku par strauju sadzeros vietējo alu, atpakaļcelā nākas čīkstēt, ka reibst. Bet galā ir nonākts.