Laumas piezīmes

Tag: Bilbao

  • Donostija 7: cik reižu jāiegriežas Frankfurtē?

    Bilbao lidosta ir maza un vienkārša, un piecos naktī tā nesagādā mums daudz piedzīvojuma. Liekot čemodānu uz nodošanas lentes, tas ir tik smags, ka man paliek bail ar pārsvaru, bet nē, tikai 16 kilogrami. Es nopērku vienu vietējo sviesta krēma bulciņu, tā ir mīksta, liela un saldais sviests iekšā man atgādina bērnību, kad reizēm labs našķis bija uz maizītes uzsmērēt sviestu un uzbērt cukuru. Vēl atrodu pudeli vietējā sidra. Jau mājās degustējot tas izrādās līdzīgs, bet stipri saldāks nekā tas, ko mēs dzērām darītavā, un tapēc man tik labi nepatīk. Bet ideju dod!

    Pēc iekāpšanas lidmašīnā es ātri atrodu ausu aizbāžņus un liekos gulēt. Kaut kur vienā brīdī es pat paveru acis tieši tādā brīdī, lai ieraudzītu oranžsarkano saullēkta blāzmu, kas rīta lidojumos ir skaistākais brīdis. Kārtīgāk pamostos tikai, kad lidmašīna nobūkšķinās Frankfurtē. Tur mums ir tradicionāli garais gājiens cauri lielajai lidostai, es uzmetu acis pāris veikaliem un nopērku brālim Oreo, bet kopumā nekas īpašs. Ierašanās Rīgā paredzēta īsi pēc diviem, es loloju cerības, ka varbūt vakarā es pat varētu kaut ko padarīt mājās. Iekāpšana lidmašīnā notiek laicīgi, bet tad aizkavējas bagāžas iekraušana, kā rezultātā es pabrīdinu SO, kas mani taisās sagaidīt, ka es gan jau būšu ap trijiem. Iekāpjot es ievēroju, ka ar mums brauc arī kāda pusaudžu meiteņu sporta komanda, kas atgriežas mājās ar trofeju. Pa ausu galam dzirdu tādus lieliskus izsaucienus kā “tu būsi trofejas vecene; kur ir mūsu trofejas vecene!!!” un “mēs nekad, nekādā gadījumā nepazaudēsim savu trofeju!!!”. Īsi pirms pacelšanās man telefona čatā iekrīt ziņa no P., kas sēž otrā lidmašīnas galā: pusstundu nogulēju, pamodos un joprojām neesam izkustējušies. Kad lidmašīna beidzot ar 45 minūšu kavēšanu izkustās, arī es liekos vēl mazliet pagulēt.

    Es pamostos, kad skaļruņos sākas kapteiņa paziņojums. Tas vispirms ir vāciski, tapēc es pirmo daļu nesaprotu, taču izklausās kaut kā dīvaini, un nezin kāpēc par daudz piemin vārdu Frankfurte. Kad tiek līdz angļu paziņojumam, lietas noskaidrojas arī man: mēs lidojam atpakaļ uz Frankfurti, jo ir sabojājies neliels borta datoriņš, kas kontrolē spārnu izvirzījumus. Uz borta tādi ir divi, tapēc nolaisties mēs varam, tur viss ir čikiniekā, bet tā kā tā ir Lufthansa lidmašīna, tad viņa lido tur, kur šo datoriņu var nomainīt vai salabot, un tas ir atpakaļ uz Fraport, nevis uz Rīgu. Tā nu mēs izsapņotajos divos nolaižamies nevis Rīgā, bet atkal Frankfurtē. Tūlīt pēc nosēšanās man iekrīt telefonā SMS, ka uzrādot iekāpšanas karti Rīgas lidojumam, es varu dabūt pārtiku 15€ vērtībā, un šāds piedāvājums ir ideāli laikā. Mums ļoti konstruktīvi sola nākamo lidmašīnu* dabūt tepat blakus, pāris vārtus tālāk tieši pēc stundas, tapēc es metos meklēt ēdienu. Pirmajos divos veikaliņos jau ir pilns ar citiem gribētājiem, bet trešajā es atrodu lēcu salātus ar lasi un biezpiena krēma desertu ar citronu krēma piedevu apakšā un drupačām virsū. Par kafiju sanāk piemaksāt pašai, bet pēc līdzšinējās pieredzes, kur Vācijas lidostas man asociējas tikai ar sviestmaizēm un bulkām, es esmu patiesi apmierināta. Mēs ar kolēģiem satiekamies pie jaunā lidojuma vārtiem, atrodam mazu galdiņu pie loga un svētlaimīgi kādu pusstundu čafkājam savu laupījumu. Ko citu var gribēt no cilvēkiem, kas ir cēlušies četros un praktiski neko nav ēduši. Deserts ir ļoti pamatīgā bundžā, tapēc to es iebāžu somā, lai ēstu lidmašīnā. Abas ar L. vienojamies, ka kafija ir tieši tas, ko dzīvē vajadzēja.

    Cilvēki lidmašīnā tiek sasēdināti raiti, bet izrādās, ka bagāžas pārkrāmēšana ir ilgs un pamatīgs darbs. Noteikti tur kaut ko ietekmē tas, ka mēs bijām pilna lidmašīna, sportistēm droši vien arī ir īpaši daudz somu ar visādu nepieciešamo aprīkojumu. Es garlaikojos un nevaru izlemt, ko darīt. Rokdarbs man ir palicis nodotajā bagāžā, jo man nebija atbilstoša izmēra koka adāmadatu. Dators ir nolikts grūti aizsniedzamā vietā virs galvas. Miegs it kā vairs nenāk. Kaut ko mēs pļāpajam ar L., drusku arī cenšos pastāstīt par notikušo savam apjukušajam Rīgā sagaidītājam, jo arī viņu interesē, kapēc pēkšņi lidojuma ierašanās ir atcelta par trim stundām (Rīgas lidosta esot kādu brīdi rādijusi pilnīgi nereālistisku ierašanos piecos). Izēdu desertu un izdzeru lidostas kafijas atlikumu. Kad lidmašīna izkustās, apkalpe izklausās atvainošanās pilna, un kapteinis saka, ka viņš cer, ka mēs beidzot nokļūsim Rīgā. Es arī. Trešo reizi es vairs neaizmiegu, tā vietā mēs ar L. iegrimstam arvien filosofiskākās sarunās par zinātni, un par to, ko mēs varētu darīt, ja vajag, bet ko mēs gribētu darīt, ja varētu. Lufta vairs nedod bezmaksas kafiju, bet garām braucošie kafijas ratiņi mani sakārdina, un es pirmo reizi dzīvē nopērku kafiju lidmašīnā. Tas izvēršas par piedzīvojumu, jo šo, atšķirībā no citām, taisa, aplejot ar karstu ūdeni biezumus, apmaisot, uzliekot vāciņu un pēc neliela ievilkšanās brīža dzerot caur filtru, kas iebūvēts vākā. Man pajautā, vai es šo kafiju jau esmu dzērusi, un tā kā es neesmu, man notur nelielu instruktāžu par visu augstāk aprakstīto procesu. Viena lieta gan ir nav mainījusies – es atkal aplejos, verot vaļā kafijas krējumiņu.

    Rīgā mēs nolaižamies septiņos. Visi, kas varēja (ieskaitot mūsu sagaidītājus), ir kaut ko nokavējuši, taču vismaz mūsu čemodāni ierodas laikā. Es iešķiebju savu smago, smirdīgo siera un vīna čemodānu savam sagaidītājam un mēs dodamies mājās. Mans galvenais plāns tuvākajam laikam ir sēdēt vannā, kamēr āda atmiekšķējas līdz kaulam. Donostijas pludmale piepulcējas citām laimīgām atmiņām no citiem ceļojumiem, bet mājās atgriezties tomēr ir tik labi.

    _________________________________
    * Mēs esam pilna, overbooked, lidmašīna, mūs nav iespējams viegli izkliedēt pa citiem lidaparātiem citos laikos.

  • Donostija 5: promceļš

    Nākamā diena ir pēdējā Donostijā – tūlīt pēc pēdējās konferences sesijas dienas vidū mums ir autobuss uz Bilbao. Mēs savācamies un no rīta izrakstāmies no viesnīcas, taču es 5 minūšu laikā dabūju atgriezties, jo es atceros, ka mans bobers ir palicis viesnīcā. Bet ar visu to mēs neko nenokavējam, jo te tipiski konferences sesijas sākas mazliet vēlāk, nekā grafikā rakstīts. Uzsūcam mazliet zinātnes, bet pusdienām laika nepietiek, paķeru zobos vienu maizīti un dodamies. Čāpojam naski, neko nenokavējam, ceļš uz Bilbao ir bez starpgadījumiem. Uz Bilbao pusi sāk līt, tapēc pa autobusu logiem redzamie kalni mākslinieciski tinas dūmaku cepurītēs. Bilbao mēs ejam viesnīcu nolikt čemodānu un tad ēst. Izrādās, ka te ir lielas šķirbas noteku režģos, un vēl izrādās, ka mans čemodāns ar visu to sieru un vīna pudeli (ko man kolēģi tiešām paspēja no rīta nopirkt), ir kļuvis smags – ritenis ieslīd šķirbā, čemodāns ieķeras un mazu brīdi es šaubos, vai man vēl vispār plecs un roka būs vietā. Bet nu beigās viss ir labi, roka ir vietā, čemodānam ritenis nav nolauzts, un mani pat nenobrauc mašīnas (jo reste bija uz ielas).

    Noliekam viesnīcā smagos čemodānus un dodamies meklēt ēst. Ir apmēram četri pēcpusdienā, mums apkārt ir pilns ar krodziņiem, un… tā izrādās grūta misija. Redz, Spānijā ir dienas un ēšanas režīms, kas pilnīgi nesakrīt ar mūsu vajadzībām. Pusdienas ir pieņemts ēst agrāk, pusdienu piedāvājumi tikko ir beigušies pilnīgi visur. Pēc tam ir pieņemts iet siestā vai uz darbu un neēst. Un ēdienu krogi atsāk dot no kādiem septiņiem. Bet tā kā dienas pārtikas bilance ir viena sviestmaize, tad gaidīt līdz septiņiem šķiet agonija. Turklāt taisās līt. Kādā pavisam nelielā krodziņā ar plaši vaļējām durvīm mēs ieraugam uz letes kaut kādas maizītes un iesperamies iekšā. Ēdienkarte ir A6 lapiņa, no kuras puse nav pieejama, taču bārmene ir jauka sieviete, kas patiesībā visnotaļ foršā angļu valodā mēģina mums apstāstīt un aprādīt, kas ir pieejams. Viņai brīžiem trūkst dažu vārdu, taču viņa to kompensē ar smaidu un šarmu. Viņa man nezkapēc atgādina kādu latviešu ceļojumu blogeri. P. paņem “krievu salātus”, kuros, nē, neesot zivs, L. paņem nelielu maizīti ar šķiņķi, un es kādu brīdi mokos. Krievu salāti parasti ir kaut kas līdzīgs rosolam, un tas mani absolūti neuzrunā. Beigās nospļaujos un paņemu mīdijas tomātu mērcē par spīti tam, ka man normāli negaršo tomātu mērce. Redz, mīdijas ir siltas. Vēl es paņemu mazu, čeburekam līdzīgu pīrādziņu, kas ir pildīts ar zivi un papriku, un arī ir silts. Pārsteidzošā kārtā mīdijas man pa tiesi garšo. Tomātu mērce ir stipra, garšvielota, mazliet tā kā ar citronmizas piegaršu un mutes sānos atstāj asuma siltumu. Es sākumā nesaprotu, kāpēc man nav galdarīku, bet bārmene norāda, ka patiesībā ir paredzēts mērci uzvākt ar bagetes gabaliem. Okei, tā patiesībā veidojas ļoti labs garšas balanss. P. tikmēr konstatē, ka “krievu salātos bez zivs” ir tuncis, un nozog mazliet manu maizīti, jo tas palīdzot. Man ar mīdijām ir par maz, es paprasu vēl vienu maizīti. Foršā bārmene skaidro, ka šī maizīte ir ar papriku, mazliet asa, tapēc es mazliet pārsteigta tikai ar pirmo kodienu atklāju, ka tajā ir arī tuncis. Bet neko, labs tuncis, man garšo. Mēs sēžam pie bāra, durvis aiz muguras mums ir plaši vaļā, un kādā brīdī mēs dzirdam, ka sāk gāzt lietus. Sākam ēst lēnāk un P. paņem vēl vienu alu.

    Kaut kad beidz līt, P. iet uz viesnīcu un L. uz dziju veikaliem. Es neizturu un paprasos L. līdzi. Neviens nezina, kā tas gadījās, bet es nopirku vecu franču porcelāna krūzīti, nevis dziju. Mēs īsas pastaigas laikā bijām dziju un audumu veikalā (Tur bija liela izvēle, bet traki smirdēja, jo veikala darbinieks visu laiku pūta gaisā kaut kādu dīvainu smaržīgu ūdeni. Nez, viņš domāja, ka tas palīdz pret kovidu vai kodēm?), antikvariātā, pie čurrosu stenda, galda spēļu veikalā un vēl vienā dziju veikalā. Bet L. tiešām nopirka 2 kamoliņus dzijas, un mēs mazliet ieņammājam čurrosus – eļļā ceptus ar cukuru apkaisītus mīklas pirkstiņus. Kaut kādā brīdi atkal sāk līt, nogurums mācas mums pāri kā jūra, tapēc mēs atgriežamies viesnīcā.

    Mēs knapi esam atgriezušās, kad P. ierosina iet vakariņās, jo tagad varētu būt vaļā restorānu virtuves. Es pasvārstos, bet atsakos, nogurums ir bezgalīgs. Es palieku viesnīcā mazliet parakstīt, un palūdzu, lai kolēģi kādā augļu stendā man nopērk divus banānus un sauju vīnogu – tā šķiet droša izvēle pret nomiršanu badā pat manai izvēlīgajai gaumei.

    Pēc kolēģu aiziešanas es noeju lejā apskatīties viesnīcas restorānu, bet tas ir īpaši dārgs, turklāt viesmīlis mani sarāj par staigāšanu zeķēs restorānā (man vēl aizvien ir sajūta, ka pēc nedēļas šajos zābakos, es negribu tos vilkt nevienu lieku brīdi), jo varot sagriezties uz stikliem. Es kvalificēti izliekos, ka nesaprotu ne spāniski (taisnība), ne ko viņš saka (nu…), un, kad viņš iet meklēt reģistratūrā tulku, kaut kur nozūdu, un atgriežos numuriņā. Pirms tam gan es sava nesankcionētā zeķu gājiena laikā ieklīstu kaut kādos lejasstāva gaiteņos, kas ved uz konferenču telpām un papriecājos, ka šiem gaiteņiem ir milzīgi logi un aiz tiem ir blīvi piestādīts, svaigi salijis krāšņumdārzs.

    Kolēģi atnes augļus, kā solīts. Banāni ir pazaļi, bet patiesībā pārsteidzoši garšīgi. Arī sarkanās vīnogas Spānijā ir labākas kā LV, lai gan tas vēl jo projām nav mans mīļākais vīnogu veids. L. ir atnesusi gabaliņu nocenotas papaijas – tīri tā piedzīvojumam. Es kādu laiku vakarā mēģinu rakstīt, bet nekas dauz tur nesanāk, jo ir jāiet gulēt. Mums taksometrs pie viesnīcas ir sarunāts četros.